–

Getin Noble Bank S.A. vārdā – M. Ł. Hejmej, M. Przygodzka, A. Szczęśniak, J. Szewczak, Ł. Żak, adwokaci, un M. Pugowski, aplikant radcowski,

–

TF vārdā – M. Czugan, M. Jaroch‑Konwent, W. Kołosz, A. Pakos un K. Zawadzanko, radcowie prawni,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, M. Kozak un S. Żyrek, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – U. Małecka un N. Ruiz García, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 3. panta 1. punktu, 6. panta 1. punktu, 7. panta 1. un 2. punktu un 8. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, tiesiskās drošības, efektivitātes, samērīguma un res judicata spēka principus, kā arī tiesības tikt uzklausītam.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar piespiedu izpildes procedūru starp Getin Noble Bank S.A., TF, C2 un PI, kas ir četri kreditori, un to parādnieku TL par maksājuma rīkojumu, kas izdots attiecībā uz pēdējo minēto.

3

Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.”

4

Šīs direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.”

5

Minētās direktīvas 6. panta 1. punktā ir norādīts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

6

Atbilstoši šīs pašas direktīvas 7. panta 1. un 2. punktam:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.

2.   Šā panta 1. punktā minētie līdzekļi ietver noteikumus, atbilstoši kuriem personas vai iestādes, kurām atbilstoši valsts tiesībām ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā, var atbilstoši attiecīgās valsts tiesību aktiem iesniegt prasību tiesā vai [vērsties] kompetentās pārvaldes iestādēs, lai panāktu lēmumu par to, vai līguma noteikumi, kas sastādīti vispārējai izmantošanai, ir negodīgi, un lai minētās personas vai iestādes varētu piemērot atbilstošus un efektīvus līdzekļus šo noteikumu ilgstošas izmantošanas novēršanai.”

7

Direktīvas 93/13 8. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt visstingrākos Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu visaugstāko patērētāja aizsardzības līmeni.”

8

1964. gada 17. novembraustawa – Kodeks postępowania cywilnego (Likums par Civilprocesa kodeksu; Dz. U. Nr. 43, 296. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”), 189. pantā ir paredzēts:

“Prasītājs var celt tiesā prasību konstatēt noteiktu tiesisko attiecību vai tiesību esamību vai neesamību, ja tam ir leģitīma interese celt prasību.”

9

Civilprocesa kodeksa 505.32 panta 1. punktā ir paredzēts:

“Prasītājs pieteikumā norāda pierādījumus savu prasījumu pamatojumam. Pierādījumus prasības pieteikumam nepievieno.”

10

Civilprocesa kodeksa 758. pantā ir noteikts:

“Rajona tiesām, kā arī tiesu izpildītājiem, kas ir šo tiesu pakļautībā, ir jurisdikcija piespiedu izpildes lietās.”

11

Civilprocesa kodeksa 804. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Izpildes iestādei nav pilnvaru pārbaudīt pienākuma, par kuru ir izdots pilnībā izpildāms dokuments, pamatotību un izpildāmību.”

12

Atbilstoši Civilprocesa kodeksa 840. panta 1. punktam:

“Parādnieks var iesniegt pārsūdzību, lai pilnībā vai daļēji atceltu izpildes rīkojumu vai ierobežotu tā izpildāmību, ja:

13

2006. gada 9. janvārī patērētājs TL noslēdza kredītlīgumu ar Getin Noble Bank par laikposmu no 2009. gada 9. janvāra līdz 2016. gada 16. janvārim, kas bija izteikts Polijas zlotos (PLN) un indeksēts Šveices frankos (CHF) un kas atbilda Polijas zlotu ekvivalentam 15645,27 CHF (aptuveni 16270 EUR). Atbilstoši šim kredītlīgumam Getin Noble Bank piešķirtā kredīta summa minētā kredītlīguma noslēgšanas dienā tika konvertēta, pamatojoties uz attiecīgās valūtas, kurā tiek veikta indeksācija, pirkšanas likmi, kas ierakstīta šīs bankas ārvalstu valūtas kursa tabulā, un tādējādi jebkura parāda atmaksa bija jāveic Polijas zlotos pēc šī parāda, kas izteikts šajā indeksācijas valūtā, konvertēšanas, pamatojoties uz šīs pēdējās minētās valūtas pārdošanas likmi, kas bija piemērojama dienā, kad tika veikts maksājums minētajai bankai.

14

2008. gada 13. maijā TL noslēdza citu kredītlīgumu ar to pašu banku Polijas zlotos, kas indeksēti Šveices frankos un atbilst Polijas zlotu ekvivalentam 36299,30 CHF (aptuveni 37740 EUR), uz 120 mēnešiem. Šajā citā kredītlīgumā būtībā bija pārņemti iepriekšējā punktā minētie kredītlīguma noteikumi.

15

Atsaucoties uz to, ka TL nav veicis maksājumus, Getin Noble Bank lauza šos abus kredītlīgumus un attiecīgi 2016. gada 28. decembrī un 3. jūnijā elektroniskā maksājuma rīkojuma procedūrā cēla Sąd Rejonowy Lublin‑Zachód w Lublinie (Ļubļinas rietumu rajona tiesa Ļubļinā, Polija) divas prasības pret TL, kurās tā viņam prasīja samaksāt atbilstoši minētajiem kredītlīgumiem maksājamās summas, pieskaitot procentus un izmaksas.

16

Savu prasījumu pamatojumam Getin Noble Bank atsaucās uz kredītlīgumiem, ko tā bija noslēgusi ar TL, bet nevarēja tos pievienot šīm divām prasībām, ņemot vērā Civilprocesa kodeksa 505.32 panta 1. punktā ietvertās procesuālās tiesību normas, kas reglamentē elektroniskās maksājuma rīkojuma procedūras, un šo procedūru pārvaldības sistēmas tehniskās iezīmes, kas neļauj sniegt pierādījumus. Tādējādi Sąd Rejonowy Lublin‑Zachód w Lublinie (Ļubļinas rietumu rajona tiesa Ļubļinā) arī nebija ne kompetences, ne pat tehniskas iespējas prasīt Getin Noble Bank iesniegt šos kredītlīgumus.

17

Sąd Rejonowy Lublin‑Zachód w Lublinie (Ļubļinas rietumu rajona tiesa Ļubļinā) izdeva divus maksājuma rīkojumus, kurus TL neapstrīdēja un kuri tādējādi kļuva galīgi pirms atzīmes par izpildāmību izdarīšanas. Tas ļāva uzsākt TL nekustamā īpašuma piespiedu izpildes procedūru, ko veica tiesu izpildītājs Sąd Rejonowy dla Warszawy-Śródmieścia w Warszawie (Varšavas centra rajona tiesa Varšavā, Polija), kas ir iesniedzējtiesa, uzraudzībā.

18

Šajā piespiedu izpildes procedūrā iesniedzējtiesa tātad bija pirmā valsts tiesa, kurā tika iesniegti pamatlietā aplūkotie kredītlīgumi.

19

Pēc šo kredītlīgumu satura pārbaudes iesniedzējtiesa pauda šaubas par minēto līgumu spēkā esamību, ņemot vērā minētajos kredītlīgumos ietverto konversijas līguma noteikumu iespējamo negodīgumu, bez kuriem šie līgumi nevar tikt izpildīti un ir jāuzskata par spēkā neesošiem.

20

Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietā ir izvirzīts jautājums par patērētāju līgumu noteikumu, pamatojoties uz kuriem ir uzsākta piespiedu izpildes procedūra, iespējami negodīgo raksturu, proti, analogu jautājumu tam, kāds uzdots lietās, kurās ir pasludināts 2022. gada 17. maija spriedums SPV Project 1503 u.c. (C‑693/19 un C‑831/19, EU:C:2022:395) un 2022. gada 17. maija spriedums Ibercaja Banco (C‑600/19, EU:C:2022:394).

21

Šī tiesa norāda, ka TL nav cēlis iebildumus pret šī sprieduma 17. punktā minētajiem maksājuma rīkojumiem, tātad vairs nav nekādu tiesību aizsardzības līdzekļu, kas praksē viņam ļautu apstrīdēt pienākumus, kuri izriet no šiem maksājuma rīkojumiem. Pirmkārt, prasība par iebildumiem pret izpildu dokumentu, kas ir pieņemts ar tiesas nolēmumu, likumīgi nevar ļaut atbilstoši Civilprocesa kodeksa 840. panta 1. punkta 1. apakšpunktam apstrīdēt pienākuma, kas ir šī dokumenta priekšmets, pamatotību. Otrkārt, parādnieka celta prasība, lai konstatētu līguma spēkā neesamību vai konstatētu šī līguma negodīgo noteikumu nepiemērojamību, praktiski nekādi nemainītu viņa situāciju, jo šāda prasība atbilstoši Civilprocesa kodeksa 189. pantam nevarētu izraisīt galīgā maksājuma rīkojuma atcelšanu. Proti, atbilstoši Civilprocesa kodeksa 365. panta 1. punktam visām tiesām ir saistošs galīgs spriedums, tostarp spriedums par maksājuma rīkojuma izdošanu elektroniskā maksājuma rīkojuma procedūrā.

22

Gadījumā, ja iesniedzējtiesai atbilstoši Savienības tiesībām pēc savas ierosmes būtu jāpārbauda attiecīgajos kredītlīgumos ietverto noteikumu iespējami negodīgais raksturs, tā jautā, vai Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts, kā arī efektivitātes, samērīguma un tiesiskās drošības principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj paplašināt, it īpaši, ja attiecīgais patērētājs neatsaucas uz savām tiesībām, kas izriet no šīs direktīvas, līguma noteikuma ierakstīšanas aizliegtu līguma tipveida noteikumu valsts reģistrā (turpmāk tekstā – “negodīgo noteikumu valsts reģistrs”) sekas attiecībā uz pārdevēju vai piegādātāju, kurš nav bijis procedūras, kuras noslēgumā ir notikusi šī reģistrācija, dalībnieks.

23

Pamatlietā aplūkoto līguma noteikumu satura salīdzinājums ar citu banku, kas nav Getin Noble Bank, līgumu noteikumu, kuri ir ierakstīti valsts aizliegto noteikumu reģistrā, saturu ļauj secināt, ka starp šiem noteikumiem pastāv būtiska līdzība, tādējādi tiem ir līdzvērtīgs tvērums un tie rada tādas pašas sekas patērētājiem.

24

Iesniedzējtiesa uzskata, ka atbilstoši judikatūrai, kas izriet no 2016. gada 21. decembra sprieduma Biuro podróży “Partner” (C‑119/15, EU:C:2016:987), nekas neliedz sekas, ko rada konkrēta līguma noteikuma reģistrācija prettiesisko noteikumu valsts reģistrā, piemērot, pirmkārt, visiem pārdevējiem vai piegādātājiem, kuri piemēro šo līguma noteikumu, nevis tikai pārdevējam vai piegādātājam, kurš ir bijis tādas tiesvedības dalībnieks, kuras mērķis ir konstatēt minētā noteikuma negodīgumu un to ierakstīt šajā reģistrā, un, otrkārt, visiem noteikumiem, kas būtībā ir identiski šim noteikumam, kaut arī to formulējums atšķiras. Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai šāda Savienības tiesību interpretācija ir piemērojama nevis tikai administratīvajās procedūrās, kuru mērķis ir sodīt pārdevējus vai piegādātājus, kuri izmanto noteikumus, kas iekļauti valsts nelikumīgo noteikumu reģistrā, kā tas bija lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, bet arī tiesvedībās, kurās viena no pusēm ir patērētājs, kas noslēdzis līgumu ar attiecīgo pārdevēju vai piegādātāju.

25

Iesniedzējtiesa norāda, ka savukārt Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) 2015. gada 20. novembrī pasludināja rezolūciju III CZP 175/15, atbilstoši kurai prettiesisku noteikumu ierakstīšana valsts reģistrā rada sekas tikai attiecībā uz tiem komersantiem, uz kuriem attiecas reģistrācijas šajā reģistrā procedūra, lai ievērotu šo citu komersantu tiesības tikt uzklausītiem.

26

Šādos apstākļos Sąd Rejonowy dla Warszawy-Śródmieścia w Warszawie (Varšavas centra rajona tiesa Varšavā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa lūdza lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas ir šī sprieduma pamatā, piemērot Tiesas Reglamenta 105. panta 1. punktā paredzēto paātrināto tiesvedību. Pamatojot savu pieteikumu par paātrinātās tiesvedības piemērošanu, iesniedzējtiesa norādīja, ka tiesu izpildītājs, kurš ir atbildīgs par pamatlietā aplūkoto piespiedu izpildes procedūru, ir apķīlājis nekustamo īpašumu, kas ir šīs procedūras priekšmets, un ka šis nekustamais īpašums ir jāpārdod izsolē pēc tam, kad kreditori ir iesnieguši pieteikumus, un tas var izraisīt to, ka, pirmkārt, TL tiek atsavināts minētais nekustamais īpašums un, otrkārt, kreditori saņem summas, kas tiem nepienākas. Taču, lai gan TL vajadzības gadījumā vēlāk var izmantot savas tiesības, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību, tas tam nenodrošinātu pilnīgu savu tiesību aizsardzību.

28

Reglamenta 105. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta priekšlikuma un ģenerāladvokāta uzklausīšanas var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.

29

Jāatgādina, ka šāda paātrināta tiesvedība ir procesuāls instruments, kas ir paredzēts ārkārtēji steidzamas situācijas risināšanai (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Randstad Italia, C‑497/20, EU:C:2021:1037, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šajā gadījumā Tiesas priekšsēdētājs 2022. gada 15. septembrī pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas nolēma, ka šī sprieduma 27. punktā minētais lūgums nav jāapmierina.

31

Pirmkārt, tas vien, ka pamatlieta ir piespiedu izpildes procedūra, kas prasa ātru risinājumu, pats par sevi nepierāda Reglamenta 105. pantā prasīto steidzamību (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2018. gada 5. oktobris, Addiko Bank, C‑407/18, EU:C:2018:825, 12. punkts).

32

Otrkārt, ir taisnība, ka Tiesas priekšsēdētājs lietā, kurā prasītāji pamatlietā bija cēluši iebildumus pret hipotekāro piedziņu attiecībā uz savu nekustamo īpašumu, ir ņēmis vērā to, ka, ievērojot attiecīgā valsts civilprocesa noteikumus, piespiedu izpildes procedūras turpināšana viņus pakļauj riskam zaudēt savu galveno mājokli. Tādējādi tā apmierināja pieteikumu par paātrinātās tiesvedības piemērošanu, norādot, ka šādā situācijā attiecīgās valsts tiesības cietušajam parādniekam sniedz tikai tiesības uz kompensāciju un neļauj atjaunot iepriekšējo situāciju, kurā viņš bija sava mājokļa īpašnieks (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2018. gada 5. oktobris, Addiko Bank, C‑407/18, EU:C:2018:825, 13. punkts).

33

Tomēr šajā gadījumā ne no lūguma piemērot paātrināto tiesvedību, ne no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nekādi neizriet, ka TL jau tagad būtu nenovēršams risks zaudēt savu galveno mājokli pamatlietā aplūkotajā piespiedu izpildes procedūrā. Proti, iesniedzējtiesa nav norādījusi Tiesai, ka pamatlietā aplūkotais nekustamais īpašums būtu TL galvenais mājoklis, turklāt šķiet, ka šis pēdējais minētais dzīvo adresē, kas atšķiras no šī nekustamā īpašuma adreses (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2018. gada 5. oktobris, Addiko Bank, C‑407/18, EU:C:2018:825, 14. punkts).

34

Pirmām kārtām, Getin Noble Bank būtībā apgalvo, ka Tiesas kompetencē nav lemt par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz valsts piespiedu izpildes procedūru, kas neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.

35

Šajā ziņā jāatgādina, ka no LES 19. panta 3. punkta b) apakšpunkta un LESD 267. panta pirmās daļas izriet, ka Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Savienības tiesību interpretāciju un par Savienības iestāžu tiesību aktu spēkā esamību.

36

No iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu formulējuma izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Getin Noble Bank, šie jautājumi attiecas nevis uz Polijas tiesību normu, bet gan Direktīvas 93/13 un Hartas normu, kā arī Savienības tiesību vispārējo principu interpretāciju. Tādējādi tiesai ir kompetence pieņemt nolēmumu attiecībā uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

37

Otrām kārtām, Getin Noble Bank būtībā apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu katrā ziņā ir nepieņemams.

38

Pirmkārt, iesniedzējtiesai neesot tiesību lemt par strīdu starp lietas dalībniekiem, pieņemot nolēmumu, kas būtu “spriedums” LESD 267. panta izpratnē, un tad, kad tā iesaistās, pārbaudot piespiedu izpildes procedūru, tā esot jāuzskata par “administratīvu iestādi”. Otrkārt, uzdotie prejudiciālie jautājumi esot neprecīzi, pārāk vispārīgi un hipotētiski. Pirmais jautājums neprecizējot ne kontroles pasākumu, uz kuru tas attiecas, ne arī Tiesas iespējamo atbilžu piemērošanas noteikumus. Turklāt pārbaudes procedūras dalībniekiem neesot nekāda juridiska pamata, lai panāktu lēmumu pēc būtības. Otrajā jautājumā neesot ņemts vērā, ka, lai gan ir obligāti jāiegūst attiecīgā patērētāja nostāja attiecībā uz to noteikumu saglabāšanu, kurus iesniedzējtiesa uzskata par negodīgiem, tās kompetencē neesot analizēt šī patērētāja gribu šajā ziņā, kurš turklāt šajā gadījumā neesot bijis aktīvs.

39

Getin Noble Bank tātad būtībā apstrīd, ka iesniedzējtiesai atbilstoši Polijas tiesībām ir kompetence pēc savas ierosmes pārbaudīt pamatlietā aplūkotajos kredītlīgumos ietverto noteikumu iespējamo negodīgumu. Šāda argumentācija, kurā izvirzīts elements, kas attiecas uz lietas būtību, nekādi nevar radīt šaubas par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 17. marts, An tAire Talmhaíochta Bia agus Mara u.c., C‑64/20, EU:C:2021:207, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

40

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Tiesas kompetencē ir lemt par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un tas ir pieņemams.

41

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka valsts tiesa, kad tā kontrolē piespiedu izpildes procedūru, kas ir balstīta uz likumīgā spēkā stājušos nolēmumu par galīgā maksājuma rīkojuma izdošanu, pēc savas ierosmes nevar pārbaudīt ar patērētāju noslēgta līguma noteikumu iespējamo negodīgumu un no tā izdarīt secinājumus.

42

Vispirms jāatgādina, kā izriet no Tiesas judikatūras, ka nevienlīdzīgu situāciju starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju var izlīdzināt tikai ar to personu pozitīvu iejaukšanos, kuras pašas nav līgumslēdzējas, un valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma iespējami negodīgais raksturs, ja tās rīcībā ir vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums (spriedums, 2022. gada 22. septembris, Vicente (Prasība par advokāta honorāru samaksu), C‑335/21, EU:C:2022:720, 52. punkts).

43

Lai arī Tiesa vairākās situācijās un ņemot vērā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta prasības ir precizējusi, kādā veidā valsts tiesai ir jānodrošina tiesību, ko patērētājiem piešķir šī direktīva, aizsardzība, tomēr principā Savienības tiesībās nav saskaņotas procedūras, kas piemērojamas, vērtējot līguma noteikuma iespējami negodīgo raksturu, un tāpēc uz šīm procedūrām attiecas dalībvalstu tiesību sistēma. Tā tas ir pamatlietā attiecībā uz Polijas tiesību procesuālajām normām, kuras reglamentē piespiedu izpildes procedūru un uz kurām, nepastāvot saskaņošanai, attiecas attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēma (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Vicente (Prasība par advokāta honorāru samaksu), C‑335/21, EU:C:2022:720, 53. punkts).

44

Tomēr atbilstoši LES 4. panta 3. punktā nostiprinātajam lojālas sadarbības principam detalizēti procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām uz valsts tiesībām balstītām prasībām (līdzvērtības princips), un nedrīkst arī padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (spriedums, 2022. gada 22. septembris, Vicente (Prasība par advokāta honorāru samaksu), C‑335/21, EU:C:2022:720, 54. punkts).

45

Attiecībā uz efektivitātes principu no Tiesas judikatūras izriet, ka ikviens gadījums, kad rodas jautājums par to, vai valsts tiesību procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā attiecīgajā procedūrā, šīs procedūras norisi un tās īpatnības, kā arī vajadzības gadījumā ņemot vērā tādus valsts tiesu sistēmas pamatā esošos principus kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un pareiza tiesvedības norise. Šajā ziņā Tiesa uzskata, ka nepieciešamība ievērot efektivitātes principu nevar sniegties tiktāl, lai pilnībā kompensētu attiecīgā patērētāja absolūto pasivitāti (spriedums, 2022. gada 17. maijs, Unicaja Banco, C‑869/19, EU:C:2022:397, 28. punkts).

46

Turklāt Tiesa ir norādījusi, ka dalībvalstu pienākums nodrošināt tiesību – kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, tostarp Direktīvā 93/13 paredzēto tiesību, – efektivitāti netieši ietver šīs direktīvas 7. panta 1. punktā nostiprināto un Hartas 47. pantā atzīto prasību nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas tostarp piemērojama tādas procesuālās kārtības noteikšanai, kura attiecināma uz prasībām, kas pamatotas ar šādām tiesībām (spriedums, 2022. gada 17. maijs, Unicaja Banco, C‑869/19, EU:C:2022:397, 29. punkts).

47

Šajā ziņā Tiesa ir skaidri norādījusi, ka bez efektīvas attiecīgā līguma iespējami negodīgu noteikumu kontroles netiktu nodrošināta ar Direktīvu 93/13 piešķirto tiesību ievērošana (spriedums, 2022. gada 17. maijā, Unicaja Banco, C‑869/19, EU:C:2022:397, 30. punkts).

48

No tā izriet, ka valsts tiesībās paredzētie nosacījumi, uz kuriem izdarīta atsauce Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā, nevar aizskart no šīs tiesību normas izrietošo patērētāju tiesību – ka tiem nav saistoši par negodīgiem uzskatāmi līguma noteikumi – būtību (spriedums, 2022. gada 17. maijā, Unicaja Banco, C‑869/19, EU:C:2022:397, 31. punkts).

49

Iesniedzējtiesa norāda, ka tādus maksājuma rīkojumus kā pamatlietā pēc tam, kad attiecīgais kreditors tos ir lūdzis elektroniskā maksājuma rīkojuma procedūrā, izdod Polijas tiesas un tām nav juridiskas un tehniskas iespējas iepazīties ar līgumiem, uz kuriem pamatojoties šie maksājuma rīkojumi ir izdoti, un tātad pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai šajos līgumos ir ietverti negodīgi noteikumi. Gadījumā, ja attiecīgais parādnieks minētos maksājuma rīkojumus divu nedēļu laikā pēc to paziņošanas nav apstrīdējis, uz tiem ir izdarīta atzīme par izpildāmību un tie ir ieguvuši res judicata spēku, tiesa, kuras pārraudzībā attiecīgais tiesu izpildītājs veic piespiedu izpildes procedūru, nav pilnvarota veikt šo pārbaudi pēc savas ierosmes.

50

Jāatgādina, ka šajā ziņā patērētājam ar Direktīvu 93/13 piešķirto tiesību efektīva aizsardzība var tikt garantēta tikai ar nosacījumu, ka valsts procesuālā sistēma ļauj vai nu maksājuma rīkojuma procedūrā, vai maksājuma rīkojuma izpildes procedūrā pēc savas ierosmes veikt pārbaudi par attiecīgajā līgumā esošo noteikumu iespējamo negodīgumu (spriedums, 2022. gada 17. maijs, Impuls Leasing România, C‑725/19, EU:C:2022:396, 49. punkts).

51

Tiesa ir atzinusi, ka gadījumā, kad pēc savas ierosmes veikta tiesas pārbaude par attiecīgajā līgumā ietverto noteikumu eventuālu negodīgumu nav paredzēta piespiedu izpildes stadijā, ir uzskatāms, ka valsts tiesību akti var apdraudēt Direktīvā 93/13 paredzētās aizsardzības efektivitāti, ja tajos nav paredzēta šāda kontrole maksājuma rīkojuma izdošanas stadijā vai – ja tāda kontrole ir paredzēta tikai iebildumu pret jau izdotu rīkojumu celšanas stadijā – ja pastāv ievērojams risks, ka attiecīgais patērētājs necels nepieciešamos iebildumus vai nu tāpēc, ka šim nolūkam paredzētais termiņš ir sevišķi īss, vai arī ņemot vērā tiesvedības izmaksas salīdzinājumā ar apstrīdētā parāda summu, vai arī tāpēc, ka valsts tiesību aktos nav paredzēts pienākums patērētājam paziņot visu informāciju, kas vajadzīga, lai viņš varētu noteikt savu tiesību apjomu (spriedums, 2022. gada 17. maijs, Impuls Leasing România, C‑725/19, EU:C:2022:396, 50. punkts).

52

No tā izriet, pirmkārt, ka Polijas tiesiskais regulējums, kurā ir reglamentēta maksājuma rīkojuma izdošana un piespiedu izpildes procedūra, neatbilst efektivitātes principam gadījumā, ja tajā nav paredzēta nekāda tiesas pēc savas ierosmes veikta pārbaude par attiecīgajā līgumā ietverto noteikumu iespējamo negodīgumu.

53

Otrkārt, ja Polijas tiesībās šāda pārbaude ir paredzēta tikai tad, ja attiecīgais patērētājs apstrīd maksājuma rīkojumu, iesniedzējtiesai būs jāizvērtē, vai pastāv ievērojams risks, ka šis patērētājs necels prasītos iebildumus vai nu šim nolūkam paredzētā īpaši īsā termiņa dēļ, vai arī ņemot vērā izmaksas, ko radītu prasības celšana tiesā salīdzinājumā ar apstrīdētā parāda summu, vai arī tāpēc, ka šajās tiesībās nav paredzēts pienākums sniegt patērētājam visu nepieciešamo informāciju, lai viņš varētu noteikt savu tiesību apjomu.

54

Attiecībā uz pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto divu nedēļu termiņu šādu iebildumu iesniegšanai Tiesa nosprieda, ka šāds termiņš rada iepriekšējā punktā minēto risku (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 6. novembris, BNP Paribas Personal Finance SA Paris Sucursala Bucureğti un Secapital, C‑75/19, EU:C:2019:950, 31. un 33. punkts.

55

Pat ja pusei atbilstoši Polijas tiesībām nebūtu pienākuma pamatot savu iebildumu pret maksājuma rīkojumu, kā to apgalvo Getin Noble Bank, šis divu nedēļu termiņš tomēr šķiet īpaši īss, lai attiecīgais patērētājs varētu novērtēt viņa lēmuma iebilst pret šo rīkojumu vai neiebilst pret to tiesiskās sekas.

56

Gadījumā, ja iesniedzējtiesa uzskatītu – pastāv ievērojams risks, ka iebildumi pret pamatlietā aplūkotajiem maksājuma rīkojumiem netiks celti šī sprieduma 53. punktā minēto apstākļu dēļ, attiecībā uz to, ka šiem rīkojumiem ir res judicata spēks, jāatgādina, ka, lai nodrošinātu gan tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, gan pareizu tiesvedības norisi, ir svarīgi, lai tiesu nolēmumi, kas kļuvuši galīgi pēc tam, kad ir izmantoti pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi, vai pēc tam, kad beidzies šo tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanai paredzētais termiņš, vairs nevarētu tikt apstrīdēti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 17. maijs, Unicaja Banco, C‑869/19, EU:C:2022:397, 32. punkts).

57

Turklāt attiecīgā patērētāja aizsardzība nav absolūta. Konkrētāk, Savienības tiesību aktos nav paredzēts valsts tiesas pienākums nepiemērot valsts procesuālo tiesību normas, kas nolēmumam piešķir res judicata spēku, pat ja tas ļautu novērst Direktīvā 93/13 ietvertas tiesību normas pārkāpumu neatkarīgi no tā rakstura – tomēr ar nosacījumu, ka atbilstoši šā sprieduma 44. punktā atgādinātajai judikatūrai ir ievēroti līdzvērtīguma un efektivitātes principi (spriedums, 2022. gada 17. maijs, Unicaja Banco, C‑869/19, EU:C:2022:397, 33. punkts).

58

Situācijā, kad līguma noteikumu iespējamā negodīguma pārbaude pēc savas ierosmes ir tikusi uzskatīta par veiktu un tai ir res judicata spēks, lai gan šī pārbaude nav pamatota, Tiesa ir nospriedusi, ka prasība par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā prasa, lai izpildes tiesa, tostarp pirmo reizi, varētu novērtēt to līguma noteikumu iespējamo negodīgumu, kuri ir bijuši pamatā maksājuma rīkojumam, ko tiesa izdevusi pēc kreditora pieteikuma un pret ko parādnieks nav cēlis iebildumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 17. maijs, SPV Project 1503 u.c., C‑693/19 un C‑831/19, EU:C:2022:395, 65. un 66. punkts).

59

Tas tā ir vēl jo vairāk tad, ja nekāda attiecīgajā līgumā ietverto līguma noteikumu eventuālā negodīguma pārbaude pēc savas ierosmes netiek uzskatīta par notikušu, kā tas, šķiet, ir šajā gadījumā.

60

Tas, ka TL Polijas tiesās notiekošajās tiesvedībās bija pasīvs, neatbrīvo iesniedzējtiesu no tai noteiktā pienākuma veikt šo pārbaudi pēc savas ierosmes, ja tā pierāda, ka TL nav cēlis iebildumus pret pamatlietā aplūkotajiem maksājuma rīkojumiem šī sprieduma 53. punktā minēto apstākļu dēļ, jo šis iebildums bija vienīgais TL rīcībā esošais procesuālais līdzeklis, lai apstrīdētu pamatlietā aplūkoto līgumu noteikumu negodīgo raksturu.

61

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka valsts tiesa, kad tā kontrolē piespiedu izpildes procedūru, kas ir balstīta uz likumīgā spēkā stājušos nolēmumu par galīgā maksājuma rīkojuma izdošanu, pēc savas ierosmes nevar pārbaudīt ar patērētāju noslēgta līguma noteikumu iespējamo negodīgumu un no tā izdarīt secinājumus:

62

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts, 6. panta 1. punkts, 7. panta 1. un 2. punkts un 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts judikatūra, atbilstoši kurai līguma noteikuma ierakstīšanas negodīgo noteikumu valsts reģistrā sekas ir tādas, ka šis noteikums tiek uzskatīts par negodīgu ikvienā tiesvedībā, kurā ir iesaistīts patērētājs, tostarp attiecībā uz citu komersantu, kas nav tas, pret kuru ir uzsākta procedūra minētā noteikuma ierakstīšanai šajā valsts reģistrā, ja attiecīgā noteikuma formulējums nav identisks reģistrētā noteikuma formulējumam, bet tam ir tāds pats tvērums un tas attiecīgajam patērētājam rada tādas pašas sekas.

63

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz domu, ka patērētājs salīdzinājumā ar komersantu ir vājākā pozīcijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan uz informētības līmeni (spriedums, 2023. gada 21. septembris, mBank (Polijas nepieļaujamu līguma noteikumu reģistrs)C‑139/22, EU:C:2023:692, 34. punkts).

64

Tādēļ vispirms atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 1. punktam līguma noteikumu, par kuru nav notikusi atsevišķa apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji labticības prasībai, tas rada ievērojamu patērētājam nelabvēlīgu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kuri izriet no līguma, savukārt atbilstoši minētās direktīvas 6. panta 1. punktam šāds negodīgs noteikums šim patērētājam nav saistošs. Pēdējā minētā tiesību norma ir vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, kuru ar līgumu nodibina starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar reālu līdzsvaru, kas atjauno minēto pušu vienlīdzību (spriedums, 2023. gada 21. septembris, mBank (Polijas nepieļaujamu līguma noteikumu reģistrs), C‑139/22, EU:C:2023:692, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Tālāk, ievērojot sabiedrības interešu raksturu un nozīmi šādā – vājākā – situācijā esošu patērētāju tiesību aizsardzībā, šīs pašas direktīvas 7. panta 1. punktā, skatot to kopsakarā ar tās divdesmit ceturto apsvērumu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt adekvātus un efektīvus līdzekļus, lai izbeigtu negodīgu noteikumu izmantošanu komersantu ar patērētājiem noslēgtos līgumos (spriedums, 2023. gada 21. septembris, mBank (Polijas nepieļaujamu līguma noteikumu reģistrs), C‑139/22, EU:C:2023:692, 36. punkts).

66

Kā izriet no Direktīvas 93/13 7. panta 2. punkta, minētie līdzekļi ietver iespēju, ka personas vai organizācijas, kurām ir leģitīmas intereses patērētāju aizsardzībā, var celt prasību tiesā, lai noteiktu, vai vispārējai izmantošanai izstrādātie līguma noteikumi ir negodīgi, un attiecīgā gadījumā panākt to aizliegšanu (spriedums, 2023. gada 21. septembris, mBank (Polijas nepieļaujamu līguma noteikumu reģistrs), C‑139/22, EU:C:2023:692, 37. punkts).

67

Tomēr, tā kā pamatlieta neattiecas uz šādām personām un organizācijām, uz otro jautājumu nav jāatbild, ņemot vērā Direktīvas 93/13 7. panta 2. punktu.

68

Visbeidzot, atbilstoši šīs direktīvas divpadsmitajam apsvērumam valstu tiesību akti negodīgo noteikumu jomā ar to tiek saskaņoti tikai daļēji un minimāli, tādējādi, ka dalībvalstīm ir atstāta iespēja, ievērojot LESD, nodrošināt attiecīgajam patērētājam augstāku aizsardzības līmeni ar valsts noteikumiem, kas ir stingrāki nekā minētā direktīva. Turklāt šīs direktīvas 8. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis var ieviest vai saglabāt stingrākus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu augstāku šī patērētāja aizsardzības līmeni (spriedums, 2023. gada 21. septembris, mBank (Polijas nepieļaujamu līguma noteikumu reģistrs), C‑139/22, EU:C:2023:692, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Attiecībā uz nepieļaujamu līguma noteikumu valsts reģistru Tiesa ir nospriedusi, ka tāds mehānisms kā šis reģistrs, ar kuru tiek izveidots par negodīgiem uzskatāmo līguma noteikumu saraksts, ir kvalificējams kā stingrāki noteikumi, kurus dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt atbilstoši Direktīvas 93/13 8. pantam, un ka minētais reģistrs principā atbilst patērētāju aizsardzības interesēm (spriedums, 2023. gada 21. septembris, mBank (Polijas nepieļaujamu līguma noteikumu reģistrs), C‑139/22, EU:C:2023:692, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

70

Tā kā Direktīvā 93/13 šāda reģistra ieviešana nav prasīta, tā īpašo mērķu sasniegšanai izmantoto līdzekļu izvēle un tādējādi tiesisko seku noteikšana, kādas var radīt noteikumu, kas atzīti par negodīgiem, reģistrēšana šajā reģistrā, ir dalībvalstu kompetencē.

71

Ciktāl nepieļaujamu līguma noteikumu valsts reģistrs tiek pārvaldīts pārskatāmi – ne tikai patērētāju, bet arī komersantu interesēs – un tiek atjaunināts, ievērojot tiesiskās drošības principu, šī reģistra ieviešana ir saderīga ar Savienības tiesībām (spriedums, 2023. gada 21. septembris, mBank (Polijas nepieļaujamu līguma noteikumu reģistrs), C‑139/22, EU:C:2023:692, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

Turklāt nepieļaujamu līguma noteikumu reģistra mehānisma piemērošanas priekšnosacījums ir tas, ka kompetentā valsts tiesa novērtē apstrīdētā līguma noteikuma līdzvērtību tipveida līguma noteikumam, kurš ir atzīts par prettiesisku un iekļauts šajā reģistrā, un tas, ka attiecīgajam komersantam ir iespēja apstrīdēt šo līdzvērtību valsts tiesā, lai noteiktu, vai, ņemot vērā katram konkrētajam gadījumam raksturīgo apstākļu kopumu, šis līguma noteikums, ievērojot it īpaši tā radītās sekas, ir būtībā identisks šajā reģistrā iekļautajam noteikumam (spriedums, 2023. gada 21. septembris, mBank (Polijas nepieļaujamu līguma noteikumu reģistrs), C‑139/22, EU:C:2023:692, 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi ar šādu valsts sistēmu netiek pārkāptas attiecīgā komersanta tiesības uz aizstāvību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Biuro podróży Partner, C‑119/15, EU:C:2016:987, 43. punkts).

73

Turklāt, lai gan atbilstoši Direktīvas 93/13 8. pantam dalībvalstis savās valsts tiesībās var brīvi paredzēt pārbaudi pēc savas ierosmes, kura būtu plašāka nekā pārbaude, kas tās tiesām ir jāveic atbilstoši šai direktīvai, vai pat vienkāršotas procedūras līgumu noteikuma negodīguma novērtējumam, tādas kā pamatlietā aplūkotā, tomēr valsts tiesas pienākums parasti ir informēt puses par šo novērtējumu un aicināt tās atbilstoši sacīkstes principam apspriest šo novērtējumu, ievērojot valsts procesuālajos noteikumos šajā ziņā paredzētās formalitātes (spriedums, 2023. gada 21. septembris, mBank (Polijas nepieļaujamu līguma noteikumu reģistrs), C‑139/22, EU:C:2023:692, 45. punkts).

74

Iesniedzējtiesa norāda, ka Polijas tiesības var tikt interpretētas tādējādi, ka līguma noteikuma ierakstīšanas negodīgo noteikumu valsts reģistrā sekas ir tādas, ka šis noteikums ir jāuzskata par negodīgu jebkurā tiesvedībā, kurā ir iesaistīts patērētājs, tostarp attiecībā pret citu pārdevēju vai piegādātāju, kas nav tas, pret kuru ir uzsākta procedūra minētā noteikuma ierakstīšanai šajā valsts reģistrā, ja attiecīgā noteikuma formulējums nav identisks reģistrētajam noteikumam, bet tam ir tāds pats tvērums un tas rada tādas pašas sekas attiecīgajam patērētājam.

75

Šajā ziņā jāatgādina, ka strīdīgā līguma noteikuma negodīguma konstatēšana, pamatojoties uz tā satura salīdzināšanu ar nepieļaujamu līguma noteikumu valsts reģistrā iekļauta noteikuma saturu, var ļaut ātrāk panākt to, ka daudzos līgumos izmantotie negodīgie noteikumi vairs nerada sekas patērētājiem, kas ir šo līgumu puses (spriedums, 2023. gada 21. septembris, mBank (Polijas nepieļaujamu līguma noteikumu reģistrs), C‑139/22, EU:C:2023:692, 41. punkts).

76

Turklāt lietā par administratīvo procesu, kas uzsākts pret komersantu, Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. pants, skatot tos kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/22/EK (2009. gada 23. aprīlis) par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību (OV 2009, L 110, 30. lpp.) 1. un 2. pantu, kā arī ievērojot Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tas, ka tādu līguma tipveida noteikumu izmantošana, kuru saturs ir līdzvērtīgs to noteikumu saturam, kuri ar galīgu tiesas nolēmumu ir atzīti par prettiesiskiem un ir ierakstīti valsts prettiesisko noteikumu reģistrā, attiecībā uz komersantu, kurš nav piedalījies tiesvedībā, kuras rezultātā šie noteikumi ir tikuši ierakstīti šajā reģistrā, tiek uzskatīta par prettiesisku rīcību (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Biuro podróżyPartner, C‑119/15, EU:C:2016:987, 47. punkts).

77

Tas pats a fortiori attiecas uz tādu strīdu starp komersantu un tādu patērētāju kā pamatlietā, kurā ir jāizpilda, iespējams, negodīgs līguma noteikums.

78

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts, 6. panta 1. punkts, 7. panta 1. punkts un 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāda valsts judikatūra, atbilstoši kurai līguma noteikuma ierakstīšanas negodīgo noteikumu valsts reģistrā sekas ir tādas, ka šis noteikums tiek uzskatīts par negodīgu visās tiesvedībās, kurās ir iesaistīts patērētājs, tostarp attiecībā uz citu komersantu, kas nav tas, pret kuru ir uzsākta procedūra minētā noteikuma ierakstīšanai šajā valsts reģistrā, un ja attiecīgā noteikuma formulējums nav identisks reģistrētā noteikuma formulējumam, bet tam ir tāds pats tvērums un tas attiecīgajam patērētājam rada tādas pašas sekas.

79

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež: