–

EI vārdā – V. Stănilă, advokāts,

–

SC Brink’s Cash Solutions SRL vārdā – S. Şusnea un R. Zahanagiu, avocaţi,

–

Rumānijas valdības vārdā – M. Chicu, E. Gane un O.‑C. Ichim, pārstāves,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un A. Hoesch, pārstāvji,

–

Grieķijas valdības vārdā – V. Baroutas un M. Tassopoulou, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Gheorghiu, C. Hödlmayr un B.‑R. Killmann, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 98/59/EK (1998. gada 20. jūlijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (OV 1998, L 225, 16. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 6. oktobra Direktīvu (ES) 2015/1794 (OV 2015, L 263, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 98/59”), 1. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu un 6. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts strīdā starp EI un viņa agrāko darba devēju SC Brink’s Cash Solutions SRL saistībā ar viņa atlaišanu no darba.

3

Saskaņā ar Direktīvas 98/59 2., 6. un 12. apsvērumu:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

5

Minētās direktīvas 2. pantā, kurš ietilpst II iedaļā “Informēšana un konsultēšanās”, ir noteikts:

“1.   Ja darba devējs nolēmis veikt kolektīvu atlaišanu, tas laikus uzsāk konsultācijas ar darba ņēmēju pārstāvjiem, lai panāktu vienošanos.

2.   Šīs konsultācijas aptver vismaz veidus un līdzekļus, kā izvairīties no kolektīvās atlaišanas vai samazināt atlaižamo darba ņēmēju skaitu un kā mazināt atlaišanas sekas, izmantojot sociālās garantijas, kas, inter alia, vērstas uz palīdzību jauna darba atrašanā vai atlaisto darba ņēmēju pārkvalificēšanos.

[..]

3.   Lai darba ņēmēju pārstāvji spētu sagatavot konstruktīvus priekšlikumus, darba devēji konsultēšanās gaitā laicīgi:

[..]”

6

Šīs pašas direktīvas 3. panta, kas ietilpst III iedaļā “Kolektīvās atlaišanas kārtība”, 1. punktā ir paredzēts:

“Darba devējs rakstiski paziņo kompetentajai valsts iestādei par plānoto kolektīvo atlaišanu.

[..]

Šis paziņojums ietver to visu informāciju, kas attiecas uz plānoto kolektīvo atlaišanu un konsultāciju ar darba ņēmēju pārstāvjiem saskaņā ar 2. pantu, un jo īpaši, kādi ir atlaišanas iemesli, cik darba ņēmējus plānots atlaist, cik darba ņēmējus parasti nodarbina un cik ilgā laikposmā plānots veikt atlaišanu.”

7

Direktīvas 98/59 6. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka darba ņēmēju pārstāvjiem un/vai darba ņēmējiem ir pieejamas tiesiskas un/vai administratīvas procedūras šajā direktīvā noteikto pienākumu izpildei.”

8

Direktīva 98/59 Rumānijas tiesību sistēmā tika transponēta ar 2003. gada 24. janvāraLegea nr. 53/2003 privind Codul muncii (Likums Nr. 53/2003 par Darba kodeksu; 2003. gada 5. februāraMonitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 72) atkārtoti publicētajā redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (2011. gada 18. maijaMonitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 345) (turpmāk tekstā – “Darba kodekss”).

9

Darba kodeksa 69. pantā ir noteikts:

“(1)   Ja darba devējs nolēmis veikt kolektīvu atlaišanu, tam ir laikus un ar mērķi panākt vienošanos likumā paredzētajos apstākļos jākonsultējas ar arodbiedrību vai attiecīgā gadījumā ar darba ņēmēju pārstāvjiem vismaz par:

(2)   Veicot 1. punktā paredzētās konsultācijas, lai arodbiedrības vai darbinieku pārstāvji varētu laikus iesniegt priekšlikumus, darba devējam ir tiem jāsniedz visa attiecīgā informācija un rakstveidā jāpaziņo tiem šāda informācija:

(3)   Šā panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētie kritēriji ir piemērojami, lai atbrīvotu darbiniekus pēc tam, kad ir novērtēta darbības mērķu sasniegšana.

[..]”

10

Šī kodeksa 70. pantā ir noteikts:

“Darba devējam ir jānosūta 69. panta 2. punktā minētā paziņojuma kopija teritoriālajai darba inspekcijai un teritoriālajai nodarbinātības aģentūrai tajā pašā dienā, kad tas ir to paziņojis arodbiedrībai vai attiecīgā gadījumā darbinieku pārstāvjiem.”

11

Saskaņā ar minētā kodeksa 71. panta 1. punktu:

“Arodbiedrība vai attiecīgā gadījumā darbinieku pārstāvji 10 kalendāro dienu laikā no paziņojuma saņemšanas dienas var piedāvāt darba devējam pasākumus, lai izvairītos no atlaišanas vai samazinātu atlaisto darbinieku skaitu.”

12

Šī paša kodeksa 221. pants ir formulēts šādi:

“(1)   To darba devēju līmenī, kuri nodarbina vairāk nekā 20 darbinieku un kuriem nav pārstāvju arodbiedrību, kas izveidotas saskaņā ar likumu, darba ņēmēju intereses var veicināt un aizstāvēt to pārstāvji, kuri ir ievēlēti un īpaši pilnvaroti šim nolūkam.

(2)   Darbinieku pārstāvjus ievēlē darbinieku kopsapulcē, balsojot vismaz pusei no kopējā darbinieku skaita.

(3)   Darbinieku pārstāvji nevar veikt darbības, kas saskaņā ar likumu ir tikai arodbiedrību ziņā.”

13

Darba kodeksa 222. pantā ir noteikts:

“(1)   Darbinieku pārstāvjus ievēlē no to darbinieku vidus, kuri ir pilntiesīgi pildīt savas funkcijas.

(2)   Ievēlēto darbinieku pārstāvju skaitu nosaka, savstarpēji vienojoties ar darba devēju atkarībā no tā nodarbināto darbinieku skaita.

(3)   Darbinieku pārstāvju pilnvaru termiņš nedrīkst pārsniegt divus gadus.”

14

2014. gada 14. augustā prasītājs pamatlietā noslēdza darba līgumu ar atbildētāju pamatlietā kā naudas līdzekļu pārvadājumu aģents.

15

Saistībā ar koronavīrusa SARS‑CoV‑2 pandēmiju un ārkārtējās situācijas izsludināšanu Rumānijā laikposmā no 2020. gada 16. marta līdz 15. maijam atbildētājas pamatlietā darbība valsts mērogā būtiski saruka, un tas ietekmēja tās peļņu. Šajos īpašajos apstākļos tā nolēma pārstrukturēt uzņēmumu un uzsāka kolektīvās atlaišanas procedūru, paredzot likvidēt 128 darba vietas valsts mērogā. 2020. gada 12., 13. un 15. maijā tā par savu nodomu sākt atlaišanas procedūru paziņoja attiecīgajām iestādēm, proti, Agenția Municipală pentru Ocuparea Forței de Muncă București (Bukarestes pašvaldības Nodarbinātības teritoriālā aģentūra, Rumānija), Inspecția Muncii (Darba inspekcija, Rumānija) un Inspectoratul Teritorial de Muncă al Municipiului București (Bukarestes pašvaldības Darba teritoriālā inspekcija, Rumānija). Paziņojumā bija skaidri norādīts, ka attiecīgie darba ņēmēji tiks atlaisti laikposmā no 2020. gada 19. maija līdz 2. jūlijam. Tā kā iepriekš iecelto darba ņēmēju pārstāvju pilnvaru termiņš beidzās 2020. gada 23. aprīlī un jauni pārstāvji netika ievēlēti, minētais paziņojums šiem pārstāvjiem netika nosūtīts. Par šo paziņojumu netika individuāli paziņots arī katram darba ņēmējam, uz kuru attiecās atlaišanas procedūra.

16

Prasītājs pamatlietā, kurš ir viens no 128 atlaistajiem darba ņēmējiem, cēla prasību par lēmumu par viņa atlaišanu, kas pirmajā instancē tika noraidīta. Viņš iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, apgalvojot, ka atbildētājai pamatlietā bija obligāts pienākums individuāli informēt un konsultēt darba ņēmējus (turpmāk tekstā – “darba ņēmēju informēšanas un konsultēšanās posms”), pat ja nav arodbiedrības vai pārstāvju, kas būtu iecelti to interešu aizstāvībai. Tādā īpašā situācijā kā pamatlietā atbildētājai pamatlietā esot vajadzējis informēt attiecīgos darba ņēmējus par nepieciešamību iecelt jaunus pārstāvjus šai atlaišanas procedūrai.

17

Atbildētāja pamatlietā savukārt apgalvo, ka darba ņēmēju pārstāvju pilnvaru nepagarināšanas dēļ tā bijusi netipiskā sociālā partnera neesamības situācijā. Tā kā darbinieki netika koordinēti, neesot bijis iespējams kolektīvās atlaišanas procedūras laikā iecelt pienācīgi pilnvarotus pārstāvjus. Līdz ar to darba ņēmēju pārstāvjus nevarēja informēt un konsultēt, un, ciktāl attiecīgajos valsts tiesību aktos ir paredzēts, ka šī procedūra jāveic ar arodbiedrību un/vai darbinieku pārstāvjiem, nevis ar individuāliem darbiniekiem, tā esot bijusi atbrīvota no pienākuma individuāli informēt un konsultēt darba ņēmējus.

18

Iesniedzējtiesa norāda, ka citi darba ņēmēji atbildētājas pamatlietā uzsāktās kolektīvās atlaišanas procedūras likumību apstrīdējuši Rumānijas tiesās, kuras uzskatīja, ka lēmumi par atlaišanu atbilst likumam. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkts, lasot to kopā ar 2., 6. un 12. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru, nepastāvot obligātam valsts mehānismam darba ņēmēju pārstāvju iecelšanai, tādā gadījumā kā pamatlietā aplūkotais tiktu atņemts saturs darba ņēmēju informēšanas un konsultēšanās pienākumam. Tā uzskata, ka Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta, lasot to kopā ar šīs direktīvas 6. pantu, interpretācija parāda, ka darbinieku informēšanas un konsultēšanās posms kolektīvās atlaišanas procedūrā ir obligāts arī darba ņēmēju pārstāvju neesamības gadījumā, pat ja tas nekādi negrozītu darba devēja iecerēto pārstrukturēšanas plānu.

19

Iesniedzējtiesa tomēr norāda, ka citas valsts apelācijas instances tiesas, kurām bija jālemj par šo Direktīvas 98/59 noteikumu interpretāciju un piemērošanu, ir nonākušas pie pretēja secinājuma, pamatojoties uz šīs direktīvas gramatisko interpretāciju, saskaņā ar kuru informēšanas un konsultēšanās pienākums attiecas tikai uz darba ņēmēju pārstāvjiem. Tādējādi šīs tiesas uzskata, ka darba ņēmēju pārstāvju neesamības gadījumā darba devējam neesot pienākuma ievērot darba ņēmēju informēšanas un konsultēšanās posmu.

20

Šādos apstākļos Curtea de Apel Bucureşti (Bukarestes apelācijas tiesa, Rumānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Atbildētāja pamatlietā apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, pamatojoties uz to, ka iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi patiesībā attiecas uz valsts tiesību interpretāciju un piemērošanu. Proti, vispirms iesniedzējtiesa lemjot par to, ka valsts tiesībās nav juridiska pienākuma darba devējiem konsultēties un informēt gadījumā, ja darbinieki nav iecēluši pārstāvjus, un tā norādot uz valsts judikatūrā šajā ziņā pastāvošajām atšķirībām interpretācijā. Turpinājumā iesniedzējtiesa vēloties panākt, lai tiktu konstatēta Direktīvas 98/59 nepareiza transponēšana Rumānijas tiesībās. Šādu konstatējumu nevar veikt prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, bet gan par to ir jāceļ prasība sakarā ar pienākumu neizpildi. Visbeidzot saskaņā ar Tiesas judikatūru direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai, tāpēc uz to pret šādu personu nevar atsaukties.

22

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātajā sadarbībā starp Tiesu un valstu tiesām tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2023. gada 29. jūnijs, International Protection Appeals Tribunal u.c. (Atentāts Pakistānā), C‑756/21, EU:C:2023:523, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

23

Tāpēc uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā, kura precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesas atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu ir iespējams tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2023. gada 29. jūnijs, International Protection Appeals Tribunal u.c. (Atentāts Pakistānā), C‑756/21, EU:C:2023:523, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

24

Šajā gadījumā no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem acīmredzami neizriet, ka pamatlietas situācija atbilstu kādam no minētajiem gadījumiem. Nav strīda par to, ka prasītājs pamatlietā tika atlaists kolektīvās atlaišanas procedūrā un ka pamatlietā aplūkoto valsts tiesību normu mērķis ir nodrošināt Direktīvas 98/59 noteikumu, kuru interpretācija tiek lūgta, transponēšanu Rumānijas tiesībās.

25

Turklāt ir jākonstatē, pirmkārt, ka iesniedzējtiesa pietiekami identificē Savienības tiesību normas, kuru interpretācija tai šķiet nepieciešama, un Darba kodeksa normas, kuras, iespējams, varētu būt nesaderīgas ar šīm Savienības tiesību normām. Otrkārt, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertie elementi ļauj saprast iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus, kā arī kontekstu, kādā tie ir uzdoti.

26

Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilst prasībām, kas izriet no Tiesas judikatūras un atgādinātas šī sprieduma 22. punktā.

27

Attiecībā uz argumentu, ka direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai, tāpēc uz to pret šādu personu nevar atsaukties, jāatgādina: lai gan ir taisnība, ka Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka pat skaidra, precīza un beznosacījumu direktīvas norma, kuras mērķis ir privātpersonām piešķirt tiesības vai noteikt pienākumus, pati par sevi nav piemērojama strīdā tikai starp privātpersonām (spriedums, 2018. gada 7. augusts, Smith, C‑122/17, EU:C:2018:631, 43. punkts un tajā minētā judikatūra) un ka uz direktīvu nevar atsaukties strīdā starp privātpersonām, lai nepiemērotu šai direktīvai pretrunā esošu dalībvalsts tiesisko regulējumu (spriedums, 2018. gada 7. augusts, Smith, C‑122/17, EU:C:2018:631, 44. punkts), no tā tomēr neizriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par direktīvas interpretāciju, kas ir iesniegts strīdā starp privātpersonām, nav pieņemams.

28

Direktīvas interpretācija šādā strīdā var būt nepieciešama, lai valsts tiesa, kurai ir lūgts piemērot valsts tiesības, varētu interpretēt šīs tiesības cik vien iespējams atbilstoši šīs direktīvas tekstam un mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu un tātad panāktu atbilstību LESD 288. panta trešajai daļai (skat. it īpaši spriedumus, 2004. gada 5. oktobris, Pfeiffer u.c., no C‑397/01 līdz C‑403/01, EU:C:2004:584, 113. un 114. punkts; 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 31. punkts, un 2018. gada 7. augusts, Smith, C‑122/17, EU:C:2018:631, 39. punkts).

29

Tātad lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

30

Kā izriet no šī sprieduma 18. punkta, iesniedzējtiesas jautājumi attiecas ne tikai uz Direktīvas 98/59 1. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta un 6. panta interpretāciju, bet arī uz šīs direktīvas 2. panta 3. punkta interpretāciju. Līdz ar to abi uzdotie prejudiciālie jautājumi, kas ir jāizskata kopā, jāsaprot tādējādi, ka ar tiem būtībā tiek vaicāts, vai Direktīvas 98/59 1. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts, 2. panta 3. punkts un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā darba devējam nav paredzēts pienākums individuāli konsultēties ar darba ņēmējiem, kurus skar plānotā kolektīvā atlaišana, ja darba ņēmēji nav iecēluši darba ņēmēju pārstāvjus, un kurā darba ņēmējiem nav noteikts pienākums iecelt šos pārstāvjus.

31

Šajā ziņā jāatgādina – no Tiesas judikatūras izriet, ka Direktīvas 98/59 galvenais mērķis ir tāds, lai pirms kolektīvās atlaišanas notiktu konsultēšanās ar attiecīgo darba ņēmēju pārstāvjiem un tiktu informēta kompetentā valsts iestāde (spriedums, 2021. gada 17. marts, Consulmarketing, C‑652/19, EU:C:2021:208, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Tiesa turklāt ir atkārtoti nospriedusi, ka Direktīvā 98/59 paredzētās tiesības uz informāciju un konsultēšanos ir noteiktas darba ņēmēju pārstāvjiem, nevis darba ņēmējiem individuāli (spriedums, 2009. gada 16. jūlijs, Mono Car Styling, C‑12/08, EU:C:2009:466, 38. punkts). Tā piebilst, ka ar šīs direktīvas 2. panta 3. punktu attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek piešķirta kolektīva, nevis individuāla aizsardzība (spriedums, 2023. gada 13. jūlijs, G GmbH, C‑134/22, EU:C:2023:567, 37. punkts).

33

No Direktīvas 98/59 3. panta, kurā paredzēts pienākums paziņot kompetentajai valsts iestādei par plānoto kolektīvo atlaišanu, ietverot visu lietderīgo informāciju, kas saistīta ar to un attiecas uz konsultācijām ar darba ņēmēju pārstāvjiem, arī izriet, ka vienīgi darba ņēmēju pārstāvjiem jāsaņem aplūkotā paziņojuma kopija un ka pēdējie minētie var iesniegt savus iespējamos komentārus šai valsts iestādei, taču šādas iespējas nav darba ņēmējiem individuāli.

34

Līdz ar to ir jākonstatē, ka Direktīvas 98/59 noteikumos nav paredzēts pienākums darba devējam informēt un individuāli konsultēties ar attiecīgajiem darba ņēmējiem, kurus skar plānotā kolektīvā atlaišana.

35

Šo konstatējumu apstiprina Direktīvas 98/59 rašanās vēsture; ar šo direktīvu faktiski tika pārstrādāta Padomes Direktīva 75/129/EEK (1975. gada 17. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (OV 1975, L 48, 29. lpp.). No Direktīvas 98/59 sagatavošanas darbiem izriet, ka bija paredzēts ieviest tiesību normu, saskaņā ar kuru, ja uzņēmumos, kas parasti nodarbina mazāk par 50 darba ņēmējiem, nav darba ņēmēju pārstāvju, darba devējiem ir pienākums laikus sniegt darba ņēmējiem, uz kuriem attiecas plānotā kolektīvā atlaišana, informāciju, kas ir identiska tai, kura jāsniedz darba ņēmēju pārstāvjiem. Tomēr šis priekšlikums netika pieņemts.

36

Minētais konstatējums atbilst Direktīvas 98/59 2. pantā paredzētajam mērķim, proti, likt darba devējiem, kas plāno veikt kolektīvo atlaišanu, konsultēties ar darba ņēmēju pārstāvjiem par iespējām izvairīties no šīs kolektīvās atlaišanas, samazināt tās apmēru vai mīkstināt tās sekas. Katra attiecīgā darba ņēmēja informēšana individuāli vai konsultēšanās ar katru no tiem acīmredzami nevar nodrošināt šī mērķa sasniegšanu, ņemot vērā, ka, pirmkārt, atsevišķu darba ņēmēju intereses var neatbilst darba ņēmēju interesēm kopumā un, otrkārt, darba ņēmējiem individuāli nav leģitimitātes iejaukties darba ņēmēju vārdā kopumā. Līdz ar to pretēji tam, ko tiesas sēdē apgalvoja Grieķijas valdība, katra darba ņēmēja individuāla informēšana nav uzskatāma par Direktīvā 98/59 paredzētu minimālo pienākumu.

37

Tādējādi, tā kā Direktīvas 98/59 normās darba devējam nav paredzēts pienākums individuāli informēt un konsultēties ar darba ņēmējiem, kurus skar plānotā kolektīvā atlaišana, šie noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā darba ņēmēju pārstāvju neesamības gadījumā darba devējam nav noteikts pienākums individuāli informēt un konsultēties ar katru darba ņēmēju, kuru skar šis plāns.

38

Ņemot to vērā, vēl ir jāatgādina, ka valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj radīt šķērsli darba ņēmējiem ar direktīvu garantētajai beznosacījumu aizsardzībai, ir pretrunā Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 8. jūnijs, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑383/92, EU:C:1994:234, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Attiecībā uz Direktīvu 75/129, kas aizstāta ar Direktīvu 98/59, kuras 1., 2. un 3. pantā būtībā ir pārņemts Direktīvas 75/129 1., 2. un 3. pants, Tiesa ir nospriedusi: lai gan ir taisnība, ka Direktīvā 75/129 nav nevienas tiesību normas, kas regulētu gadījumu, kad saskaņā ar valsts tiesībām nav darba ņēmēju pārstāvju uzņēmumā, kurš plāno veikt kolektīvo atlaišanu, tomēr tās noteikumi dalībvalstīm nosaka pienākumu veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai kolektīvās atlaišanas gadījumā darba ņēmēji tiktu informēti, konsultēti un varētu iejaukties ar pārstāvju starpniecību (spriedums, 1994. gada 8. jūnijs, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑383/92, EU:C:1994:234, 23. punkts).

40

Tiesa ir piebildusi, ka ar Direktīvu 75/129 nodrošinātās daļējās saskaņošanas ierobežotais raksturs attiecībā uz noteikumiem par darba ņēmēju aizsardzību kolektīvās atlaišanas gadījumā, it īpaši 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā atsaucoties uz darba ņēmēju pārstāvjiem, kas “paredzēti dalībvalstu tiesību aktos vai praksē”, nevar šīs direktīvas noteikumiem atņemt lietderīgo iedarbību un neliedz dalībvalstīm veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai tiktu iecelti darba ņēmēju pārstāvji nolūkā izpildīt minētās direktīvas 2. un 3. pantā paredzētos pienākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 8. jūnijs, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑383/92, EU:C:1994:234, 25. punkts).

41

Šīm prasībām acīmredzami neatbilst tāds valsts tiesiskais regulējums, kas ļautu darba devējam apiet vai apdraudēt Direktīvā 98/59 darba ņēmējiem garantēto tiesību aizsardzību, it īpaši iebilstot pret darba ņēmēju pārstāvības esamību vai atzīšanu savā uzņēmumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 8. jūnijs, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑383/92, EU:C:1994:234, 26. un 27. punkts).

42

Šajā gadījumā, pirmkārt, ņemot vērā Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos ietverto informāciju, šķiet, ka pamatlietā aplūkotajos valsts tiesību aktos, it īpaši Darba kodeksā, darba ņēmējiem ir piešķirtas tiesības iecelt pārstāvjus un ka pretēji tam, kā tas bija lietā, kurā pasludināts 1994. gada 8. jūnija spriedums Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑383/92, EU:C:1994:234), saskaņā ar šiem tiesību aktiem darba devējs nevar iebilst pret darba ņēmēju pārstāvības esamību.

43

Otrkārt, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, pamatlietā aplūkotajos valsts tiesību aktos nav paredzēts pienākums darba ņēmējiem iecelt pārstāvjus. Pat ja Direktīva 98/59, kuras mērķis nav saskaņot noteikumus un procedūras darba ņēmēju pārstāvībai dalībvalstīs, neparedz šādu darba ņēmēju pienākumu, dalībvalstīm ir jānodrošina šīs direktīvas noteikumu lietderīgā iedarbība. Tādējādi dalībvalstīm ir jāveic visi lietderīgie pasākumi, lai tiktu iecelti darba ņēmēju pārstāvji, un jānodrošina, lai darba ņēmēji nav tādā situācijā, ka no viņu gribas neatkarīgu iemeslu dēļ tie nevar iecelt šos pārstāvjus.

44

Iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence interpretēt valsts tiesības, būs jāizvērtē, vai pamatlietā aplūkotās valsts tiesību normas šajā ziņā ir pietiekamas. Šajā gadījumā tai it īpaši būs jāpārbauda, vai Rumānijas tiesību normas, kurās reglamentēta darba ņēmēju pārstāvju iecelšana un to pilnvaru termiņš ierobežots līdz diviem gadiem, gadījumā, ja no darba ņēmējiem neatkarīgu apstākļu dēļ nav iespējams iecelt jaunus pārstāvjus, var interpretēt tādējādi, ka tās nodrošina Direktīvas 98/59 2. un 3. panta noteikumu pilnīgu iedarbību.

45

Šajā ziņā jāpiebilst, pirmkārt, ka pretēji tam, ko, šķiet, liek saprast iesniedzējtiesa, Direktīvas 98/59 6. pantam, saskaņā ar kuru dalībvalstis nodrošina, ka darba ņēmēju pārstāvjiem un/vai darba ņēmējiem ir pieejamas tiesiskas un/vai administratīvas procedūras šajā direktīvā noteikto pienākumu izpildei, šajā gadījumā nav nozīmes. Ar 6. pantu dalībvalstīm netiek uzlikts pienākums veikt noteiktus pasākumus šajā direktīvā paredzēto pienākumu neizpildes gadījumā, bet tām ir ļauts brīvi izvēlēties dažādus risinājumus, kas ir piemēroti, lai sasniegtu šīs direktīvas mērķi, atkarībā no dažādām situācijām, kādas var rasties; jāprecizē, ka šiem pasākumiem tomēr ir jānodrošina faktiska un efektīva tiesību aizsardzība tiesā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu un tiem ir jābūt reālai preventīvai iedarbībai (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2020. gada 4. jūnijs, Balga, C‑32/20, EU:C:2020:441, 33. punkts, un spriedumu, 2021. gada 17. marts, Consulmarketing, C‑652/19, EU:C:2021:208, 43. punkts).

46

Otrkārt, pieņemot, ka iesniedzējtiesa nonāk pie secinājuma, ka pamatlietā aplūkotos valsts tiesību aktus nevar interpretēt atbilstīgi Direktīvai 98/59, un ņemot vērā, ka strīds pamatlietā ir tikai starp privātpersonām, šai tiesai vajadzības gadījumā būs jāņem vērā Tiesas judikatūra, kas lietas dalībniekam, kuram kaitē valsts tiesību neatbilstība Savienības tiesībām, ļauj saņemt no attiecīgās dalībvalsts ciesto zaudējumu atlīdzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. augusts, Smith, C‑122/17, EU:C:2018:631, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 98/59 1. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts, 2. panta 3. punkts un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā darba devējam nav paredzēts pienākums individuāli konsultēties ar darba ņēmējiem, kurus skar plānotā kolektīvā atlaišana, ja darba ņēmēji nav iecēluši darba ņēmēju pārstāvjus, un kurā darba ņēmējiem nav noteikts pienākums iecelt šos pārstāvjus, ar nosacījumu, ka šis tiesiskais regulējums no darba ņēmēju gribas neatkarīgos apstākļos ļauj nodrošināt šo minētās direktīvas normu pilnīgu iedarbību.

48

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 98/59/EK (1998. gada 20. jūlijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 6. oktobra Direktīvu (ES) 2015/1794, 1. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts, 2. panta 3. punkts un 6. pants

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā darba devējam nav paredzēts pienākums individuāli konsultēties ar darba ņēmējiem, kurus skar plānotā kolektīvā atlaišana, ja darba ņēmēji nav iecēluši darba ņēmēju pārstāvjus, un kurā darba ņēmējiem nav noteikts pienākums iecelt šos pārstāvjus, ar nosacījumu, ka šis tiesiskais regulējums no darba ņēmēju gribas neatkarīgos apstākļos ļauj nodrošināt šo Direktīvas 98/59, ar grozījumiem, normu pilnīgu iedarbību.