Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2024. gada 4. jūlijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13/EEK – Hipotekārā aizdevuma līgumi – Noteikumi, kas ierobežo procentu likmju svārstības – Noteikumi par procentu likmes minimumu – Tāda kolektīvā prasība par šo noteikumu izmantošanas pārtraukšanu un atbilstoši tiem samaksāto summu atmaksāšanu, kurā iesaistīts liels komersantu un patērētāju skaits – Minēto noteikumu skaidrais un saprotamais raksturs – Jēdziens “samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs”

Lietā C‑450/22

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) iesniegusi ar 2022. gada 29. jūnija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 6. jūlijā, tiesvedībā

Caixabank SA, kas ir Bankia SA un Banco Mare Nostrum SA tiesību pārņēmēja,

Caixa Ontinyent SA,

Banco Santander SA, kas ir Banco Popular Español SA un Banco Pastor SA tiesību pārņēmēja,

Targobank SA,

Credifimo SAU,

Caja Rural de Teruel SCC,

Caja Rural de Navarra SCC,

Cajasiete Caja Rural SCC,

Caja Rural de Jaén, Barcelona y  Madrid SCC,

Caja Laboral Popular SCC (Kutxa),

Caja Rural de Asturias SCC,

Arquia Bank SA, iepriekš Caja de Arquitectos SCC,

Nueva Caja Rural de Aragón SCC,

Caja Rural de Granada SCC,

Caja Rural del Sur SCC,

Caja Rural de Albacete, Ciudad Real y Cuenca SCC (Globalcaja),

Caja Rural Central SCC,

Caja Rural de Extremadura SCC,

Caja Rural de Zamora SCC,

Unicaja Banco SA, kas ir Liberbank SA un Banco Castilla‑La Mancha SA tiesību pārņēmēja,

Banco Sabadell SA,

Banca March SA,

Ibercaja Banco SA,

Banca Pueyo SA

pret

Asociación de Usuarios de Bancos, Cajas de Ahorros y Seguros de España (Adicae),

M.A.G.G.,

M.R.E.M.,

A.B.C.,

Óptica Claravisión SL,

A.T.M.,

F.A.C.,

A.P.O.,

P.S.C.,

J.V.M.B., kas ir C.M.R. pēctece,

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Likurgs [C. Lycourgos], tiesneši O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei] (referente), Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], S. Rodins [S. Rodin] un L. S. Rosi [L. S. Rossi],

ģenerāladvokāte: L. Medina,

sekretāre: L. Karasko Marko [L. Carrasco Marco], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 28. septembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–        Caixabank SA, kas ir Bankia SA un Banco Mare Nostrum SA tiesību pārņēmēja, vārdā – J. Gutiérrez de Cabiedes Hidalgo de Caviedes un E. Valencia Ortega, abogados,

–        Banco Santander SA, kas ir Banco Popular Español SA un Banco Pastor SA tiesību pārņēmēja, vārdā – J. M. Rodríguez Cárcamo un A. M. Rodríguez Conde, abogados,

–        Targobank SA vārdā – D. Machado Rubiño un J. Pérez de la Cruz Oña, abogados,

–        Caja Rural de Teruel SCC vārdā – J. López Torres, abogado,

–        Caja Rural de Navarra SCC vārdā – J. Izquierdo Jiménez un M. Robles Cháfer, abogados, kā arī M. Sánchez‑Puelles González‑Carvajal, procurador,

–        Caja Rural de Jaén, Barcelona y Madrid SCC vārdā – R. Monsalve del Castillo, I. Moreno‑Tapia Rivas un E. Portillo Cabrera, abogados, kā arī M. Moreno de Barreda Rovira, procuradora,

–        Caja Rural de Asturias SCC vārdā – R. Monsalve del Castillo, I. Moreno‑Tapia Rivas un E. Portillo Cabrera, abogados, kā arī M. Moreno de Barreda Rovira, procuradora,

–        Arquia Bank SA vārdā – R. Monsalve del Castillo, I. Moreno‑Tapia Rivas un E. Portillo Cabrera, abogados, kā arī M. Moreno de Barreda Rovira, procuradora,

–        Nueva Caja Rural de Aragón SCC vārdā – R. Monsalve del Castillo, I. Moreno‑Tapia Rivas un E. Portillo Cabrera, abogados, kā arī M. Moreno de Barreda Rovira, procuradora,

–        Caja Rural de Granada SCC vārdā – R. Monsalve del Castillo, I. Moreno‑Tapia Rivas un E. Portillo Cabrera, abogados, kā arī M. Moreno de Barreda Rovira, procuradora,

–        Caja Rural del Sur SCC vārdā – R. Monsalve del Castillo, I. Moreno‑Tapia Rivas un E. Portillo Cabrera, abogados, kā arī M. Moreno de Barreda Rovira, procuradora,

–        Caja Rural de Albacete, Ciudad Real y Cuenca SCC (Globalcaja) vārdā – R. Monsalve del Castillo, I. Moreno‑Tapia Rivas un E. Portillo Cabrera, abogados, kā arī M. Moreno de Barreda Rovira, procuradora,

–        Caja Rural Central SCC, Caja Rural de Extremadura SCC un Caja Rural de Zamora SCC vārdā – J. López Torres, abogado,

–        Unicaja Banco SA, kas ir Liberbank SA un Banco Castilla‑La Mancha SA tiesību pārņēmēja, vārdā – M. Á. Cepero Aránguez un C. Vendrell Cervantes, abogados,

–        Banco Sabadell SA vārdā – G. Serrano Fenollosa, R. Vallina Hoset un M. Varela Suárez, abogados,

–        Ibercaja Banco S.A. vārdā – S. Centeno Huerta un C. González Silvestre, abogadas,

–        Asociación de Usuarios de Bancos, Cajas de Ahorros y Seguros de España (Adicae) vārdā – V. Cremades Erades, K. Fábregas Márquez un J. F. Llanos Acuña, abogados, kā arī M. del M. Villa Molina, procuradora,

–        Spānijas valdības vārdā – L. Aguilera Ruiz un A. Pérez‑Zurita Gutiérrez, pārstāvji,

–        Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un S. Żyrek, pārstāvji,

–        Portugāles valdības vārdā – P. Barros da Costa, A. Cunha un L. Medeiros, pārstāves,

–        Eiropas Komisijas vārdā – J. Baquero Cruz, N. Ruiz García un I. Galindo Martín, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2024. gada 18. janvāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 4. panta 1. un 2. punktu, kā arī 7. panta 3. punktu.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Caixabank SA, kas ir Bankia SA un Banco Mare Nostrum SA tiesību pārņēmēja, Caixa Ontinyent SA, Banco Santander SA, kas ir Banco Popular Español SA un Banco Pastor SA tiesību pārņēmēja, Targobank SA, Credifimo SAU, Caja Rural de Teruel SCC, Caja Rural de Navarra SCC, Cajasiete Caja Rural SCC, Caja Rural de Jaén, Barcelona y Madrid SCC, Caja Laboral Popular SCC (Kutxa), Caja Rural de Asturias SCC, Arquia Bank SA, iepriekš Caja de Arquitectos SCC, Nueva Caja Rural de Aragón SCC, Caja Rural de Granada SCC, Caja Rural del Sur SCC, Caja Rural de Albacete, Ciudad Real y Cuenca SCC (Globalcaja), Caja Rural Central SCC, Caja Rural de Extremadura SCC, Caja Rural de Zamora SCC, Unicaja Banco SA, kas ir Liberbank SA un Banco Castilla‑La Mancha SA tiesību pārņēmēja, Banco Sabadell SA, Banca March SA, Ibercaja Banco SA un Banca Pueyo SA, no vienas puses, un Asociación de Usuarios de Bancos, Cajas de Ahorros y Seguros de España (Adicae), Spānijas banku, krājbanku un apdrošināšanas kompāniju lietotāju apvienība), kā arī M.A.G.G., M.R.E.M., A.B.C., Óptica Claravisión SL, A.T.M., F.A.C., A.P.O., P.S.C. un J.V.M.B., kas ir C.M.R. pēctece, no otras puses, par noteikuma, kurš ietverts šo kredītiestāžu noslēgto hipotekārā aizdevuma līgumu vispārīgajos noteikumos, izmantošanas pārtraukšanu un atbilstoši tam lietotāju samaksāto summu atmaksu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Direktīvas 93/13 divdesmit trešajā apsvērumā paredzēts:

“tā kā personām vai iestādēm, kuras atbilstoši dalībvalsts tiesību aktiem uzskata par tādām, kam ir likumīgas intereses attiecīgajā lietā, jāparedz iespēja uzsākt tiesas procesu attiecībā uz līguma noteikumiem, kas sastādīti vispārējai izmantošanai līgumos ar patērētājiem, un, jo īpaši, negodīgiem noteikumiem vai nu tiesā, vai administratīvā iestādē, kas ir kompetenta lemt par sūdzībām vai uzsākt atbilstošas tiesas procesus; tā kā šī iespēja tomēr neliek veikt iepriekšēju pārbaudi attiecībā uz vispārējiem noteikumiem atsevišķos ekonomikas sektoros.”

4        Atbilstoši šīs direktīvas 2. pantam:

“Šajā direktīvā:

[..]

b)      “patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas.”

5        Saskaņā ar minētās direktīvas 4. pantu:

“1.      Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

2.      Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī ar [uz] cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

6        Šīs pašas direktīvas 5. pantā noteikts:

“Līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Ja rodas šaubas par kāda noteikuma nozīmi, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam. Šos noteikumus par interpretāciju nepiemēro 7. panta 2. punktā noteikto procedūru kontekstā.”

7        Saskaņā ar Direktīvas 93/13 7. pantu:

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.

2.      Šā panta 1. punktā minētie līdzekļi ietver noteikumus, saskaņā ar kuriem personas vai iestādes, kurām atbilstoši valsts tiesībām ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā, var saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem iesniegt prasību tiesā vai kompetentās pārvaldes iestādēs, lai panāktu lēmumu par to, vai līguma noteikumi, kas sastādīti vispārējai izmantošanai, ir negodīgi, un, lai minētās personas vai iestādes varētu piemērot atbilstošus un efektīvus līdzekļus šo noteikumu ilgstošas izmantošanas novēršanai.

3.      Pienācīgi ņemot vērā valstu tiesību aktus, 2. punktā minētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus var atsevišķi vai kopā vērst pret vairākiem pārdevējiem vai piegādātājiem vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē, vai to apvienībām, kuras izmanto vai iesaka izmantot tos pašus vispārējos līguma noteikumus vai līdzīgus noteikumus.”

 Spānijas tiesības

 Likums 7/1998

8        1998. gada 13. aprīļa Ley 7/1998 sobre condiciones generales de la contratación (Likums Nr. 7/1998 par līgumu vispārīgajiem noteikumiem; BOE Nr. 89, 1998. gada 14. aprīlis, 12304. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, 12. pantā paredzēts:

“1.      Ir jābūt iespējai celt prasības par noteikuma izmantošanas izbeigšanu un par atlīdzinājumu saistībā ar to, ka ir izmantoti vai ir ieteikts izmantot vispārīgos noteikumus, kas ir pretrunā šim tiesību aktam vai citiem obligātiem vai aizliedzošiem tiesību aktiem.

2.      Prasību par noteikuma izmantošanas izbeigšanu ceļ ar mērķi panākt, lai spriedumā atbildētājam tiktu noteikts pienākums svītrot no vispārīgajiem noteikumiem tādus noteikumus, kas pasludināti par spēkā neesošiem, un atturēties no to turpmākas izmantošanas, atkarībā no apstākļiem nosakot un precizējot līguma saturu tā, lai tas būtu uzskatāms par spēkā esošu un saistošu.

Prasībai par noteikuma izmantošanas izbeigšanu kā papildu prasību var pievienot prasību atmaksāt summas, kas samaksātas saskaņā ar šādiem vispārīgiem noteikumiem, kā arī prasību atlīdzināt zaudējumus, kuri radušies šādu noteikumu piemērošanas rezultātā.

[..]”

9        Atbilstoši šī likuma 17. pantam:

“1.      Prasību par noteikuma izmantošanas izbeigšanu var celt pret jebkuru pārdevēju vai piegādātāju, kurš izmanto par spēkā neesošiem atzītus vispārīgos noteikumus.

[..]

4.      Iepriekšējos punktos minētās prasības var celt kopīgi pret vairākiem vienas tautsaimniecības nozares pārdevējiem vai piegādātājiem vai pret to apvienībām, ja tie izmanto vai rekomendē izmantot identiskus vispārīgos noteikumus, kas atzīti par spēkā neesošiem.”

 Karaļa leģislatīvais dekrēts 1/2007

10      2007. gada 16. novembra Real Decreto Legislativo 1/2007 por el que se aprueba el texto refundido de la Ley General para la Defensa de los Consumidores y Usuarios y otras leyes complementarias (Karaļa likumdošanas dekrēts Nr. 1/2007 par Vispārējā likuma par patērētāju un lietotāju aizsardzību un citu papildu tiesību aktu pārskatīšanu) (2007. gada 30. novembra BOE Nr. 287, 49181. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, 53. pantā ir noteikts:

“Prasības par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu mērķis ir piespriest atbildētājam pārtraukt savu rīcību vai novērst šādas rīcības atkārtošanos nākotnē. Tāpat arī prasību var celt, lai aizliegtu kādu rīcību, kas prasības celšanas brīdī jau beigusies, ja pastāv pietiekamas norādes par to, ka tā var nekavējoties atkārtoties.

Šajā sadaļā jebkādi ieteikumi negodīgu noteikumu lietošanai tāpat uzskatāmi par rīcību, kas ir pretrunā tiesību aktiem negodīgu noteikumu jomā.

Ja iesniegts pieteikums pasludināt spēkā neesamību un atcelšanu, jebkādai prasībai par noteikuma izmantošanas izbeigšanu var pievienot prasību par pienākumu neizpildi, prasību par līguma izbeigšanu vai atcelšanu vai prasību atgūt maksājumus, kas veikti, pamatojoties uz rīcību, noteikumiem vai vispārīgiem noteikumiem, kuri atzīti par negodīgiem vai nepārskatāmiem, kā arī prasību atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar šādu noteikumu vai prakses piemērošanu. Tiesa, kas izskata pamatprasību, proti, procesuālajā regulējumā paredzēto prasību par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu, izskata arī šo pievienoto papildu prasību.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

11      2010. gada 15. novembrī Adicae cēla Juzgado de lo Mercantil n° 11 de Madrid (Madrides Komerctiesa Nr. 11, Spānija) kolektīvu prasību par noteikuma izmantošanas izbeigšanu pret 44 kredītiestādēm par tā saukto noteikuma par procentu likmes minimumu, kas ietverts hipotekārā aizdevuma līgumu, kurus izmanto šīs kredītiestādes, vispārējos noteikumos, paredzot minimālo likmi, zemāk par ko mainīgā procentu likme nevar būt (turpmāk tekstā – “noteikums par procentu likmes minimumu”), un prasot atmaksāt summas, kuras attiecīgie patērētāji ir samaksājuši, pamatojoties uz šo noteikumu. Šī prasība vēlāk divas reizes tika papildināta, līdz ar to galu galā prasība tiesā celta pret 101 kredītiestādi. Pēc tam, kad Spānijas plašsaziņas līdzekļos tika izplatīti trīs uzaicinājumi ierasties tiesā, pamatlietā Adicae prasījumu atbalstam individuāli piedalījās 820 patērētāji.

12      Juzgado de lo Mercantil n° 11 de Madrid (Madrides Komerctiesa Nr. 11) apmierināja minēto prasību attiecībā uz 98 no 101 tajā pieaicinātās kredītiestādes. Attiecībā uz šīm iestādēm šī tiesa konstatēja noteikuma par procentu likmes minimumu spēkā neesamību, uzdeva izbeigt šī noteikuma izmantošanu un paziņoja, ka attiecīgie hipotekārā aizdevuma līgumi turpina būt spēkā. Tā arī noteica minētajām iestādēm pienākumu atmaksāt saskaņā ar minēto noteikumu nepamatoti saņemtās summas, sākot no 2013. gada 9. maija, kad publicēts Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) spriedums Nr. 241/2013, ar kuru Tribunal Supremo nolēma, ka noteikuma par procentu likmes minimumu atzīšana par spēkā neesošu rada sekas ex nunc.

13      Audiencia Provincial de Madrid (Madrides provinces tiesa, Spānija) noraidīja gandrīz visas pirmajā instancē notiesāto iestāžu iesniegtās apelācijas sūdzības.

14      Šī tiesa precizēja kritērijus, saskaņā ar kuriem noteikuma par procentu likmes minimumu pārskatāmības pārbaude jāveic saistībā ar kolektīvu prasību, un tādējādi nosprieda, ka, izvērtējot kredītiestāžu izmantoto hipotekārā aizdevuma līgumu standarta modeļus, jāpārbauda, vai šīs iestādes ir rīkojušās tā, lai slēptu šāda noteikuma “ekonomiski mantisko ietekmi”. Minētā tiesa uzskata, ka šāda slēpšana notiek tad, ja minētās iestādes nepasniedz un nenostāda šo noteikumu vienā nozīmīguma līmenī ar citiem noteikumiem, kuriem parasti pievērš uzmanību vidusmēra patērētājs, jo pēdējais minētais uzskata, ka šie citi noteikumi, kas attiecas uz atsauces indeksu, starpību, kura jāpieskaita šim indeksam vai attiecīgo atmaksas ilgumu, nosaka noslēgtā līguma izmaksas.

15      Audiencia Provincial de Madrid (Madrides provinces tiesa) arī identificēja atsevišķu attiecīgo kredītiestāžu rīcību, kas liecina par šādu nodomu tās slēpt vai neļaut viegli pamanīt. Šī tiesa uzskata, ka par šādu rīcību uzskatāms tas, ka šīs iestādes pasniegušas noteikumu par procentu likmes minimumu kā saistītu ar jēdzieniem, kuri neattiecas uz hipotekārā aizdevuma līguma cenu vai apstākļiem, kas var izraisīt šīs cenas samazināšanos, tādējādi radot iespaidu, ka atsauces procentu likmes svārstību minimuma noteikšana ir pakļauta zināmiem nosacījumiem vai prasībām, kas apgrūtinās šāda noteikuma īstenošanu, tas, ka šīs iestādes ir iekļāvušas noteikumu par procentu likmes minimumu tāda gara izklāsta vidū vai beigās, kurš vispirms ir saistīts ar citiem punktiem un kurā šāds noteikums minēts tikai īsi, to neuzsverot, un tādējādi vidusmēra patērētāja uzmanība no tā tiek novērsta, vai arī tas, ka šis noteikums tiek pasniegts kopā ar noteikumu, kas ierobežo mainīgās procentu likmes pieaugumu (tā sauktās “maksimālā ierobežojuma noteikums”), lai patērētāja uzmanība tiktu pievērsta šķietamai garantijai par iespēju izmantot ierobežojumu pret hipotētisku atsauces indeksa pieaugumu un tādējādi novērstu uzmanību no noteiktā procentu likmes minimuma nozīmes.

16      Kredītiestādes, kuru apelācijas sūdzība tika noraidīta, vērsās Tribunal Supremo (Augstākā tiesa), kas ir iesniedzējtiesa, ar ārkārtas pārsūdzību procesuālo noteikumu pārkāpuma dēļ un kasācijas sūdzībām par apelācijas instancē pasludināto spriedumu.

17      Šī tiesa norāda, ka pamatlietā izvirzīti divi vienādi svarīgi juridiski jautājumi. Pirmais jautājums ir par to, vai kolektīva prasība ir piemērots procesuāls līdzeklis, lai izvērtētu noteikumu par procentu likmes minimumu pārskatāmību, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru prasot konkrēti izvērtēt visus apstākļus, kādos noslēgts līgums, kā arī attiecīgajam patērētājam pirms līguma noslēgšanas sniegto informāciju. Šāds jautājums esot vēl jo svarīgāks tad, ja, tāpat kā pamatlietā aplūkotajā situācijā, celtā kolektīvā prasība neattiecas uz vienu kredītiestādi, bet uz visām tādas valsts banku sistēmas kredītiestādēm, kuras vienīgais kopsaucējs ir tas, ka hipotekāro aizdevumu ar mainīgu likmi līgumos tiek izmantots noteikums par procentu likmes minimumu ar vairāk vai mazāk atšķirīgu formulējumu.

18      Iesniedzējtiesa atsaucas uz savu judikatūru par šo jautājumu un tostarp precizē, ka tā ir veikusi noteikumu par procentu likmes minimumu pārskatāmības pārbaudi saistībā ar kolektīvu prasību, tostarp lietā, kurā pasludināts 2013. gada 9. maija spriedums 241/2013, par atsauces kritēriju izmantojot vidusmēra patērētāja uztveri un ņemot vērā attiecīgo “masām paredzēto līgumu” standartizēto paraugu īpašības. Tomēr šī tiesa norāda, ka minētajos gadījumos kolektīvā prasība bija vērsta pret vienu kredītiestādi vai pret ļoti nedaudzām kredītiestādēm, tādēļ bija vieglāk standartizēt attiecīgo praksi un noteikumus.

19      Savukārt iesniedzējtiesa precizē, ka šajā gadījumā saskaņā ar Banco de España (Spānijas Banka) statistiku runa ir par miljoniem hipotekārā aizdevuma līgumu, kuriem ir daudzveidīgas noteikumu par procentu likmes minimumu redakcijas un formulējumi. Turklāt šī tiesa norāda, ka šie noteikumi tika likumīgi izmantoti laikposmā no 1989. gada decembra līdz 2019. gada jūnijam, tādēļ uz tiem attiecās secīgi tiesiskie regulējumi, bet līguma noteikuma negodīgums jānovērtē attiecībā uz līguma noslēgšanas brīdi.

20      Tādējādi iesniedzējtiesa uzskata, ka tad, ja ir celta kolektīva prasība pret ievērojamu skaitu kredītiestāžu, tā attiecas uz noteikumu par procentu likmes minimumu izmantošanu ļoti ilgā laikposmā saskaņā ar secīgiem tiesiskajiem regulējumiem un neļauj pārbaudīt informāciju, kas attiecīgajiem patērētājiem katrā gadījumā sniegta pirms līguma noslēgšanas, un ir ārkārtīgi grūti pārbaudīt šo noteikumu pārskatāmību, piemērojot Direktīvas 93/13 7. panta 3. punktu.

21      Otrais iesniedzējtiesas izvirzītais problēmjautājums attiecas uz grūtībām raksturot vidusmēra patērētāju tādā lietā kā pamatlieta. Šajā ziņā šī tiesa precizē, ka, lai gan savā judikatūrā Tiesa atsaucas uz samērā informētu, uzmanīgu un apdomīgu vidusmēra patērētāju (spriedums, 2020. gada 3. marts, Gómez del Moral Guasch, C‑125/18, EU:C:2020:138, 51. punkts), patērētāja uzmanības līmenis var atšķirties atkarībā no vairākiem faktoriem, tostarp no valsts vai nozaru noteikumiem reklāmas jomā vai pat no valodas elementiem, kas izmantoti sniegtajā komerciālajā informācijā.

22      Pamatlietā noteikumi par procentu likmes minimumu bija paredzēti dažādām konkrētām patērētāju kategorijām, proti, citastarp patērētājiem, kuri bija pārņēmuši hipotekāros aizdevumus, par kuriem līgumus bija noslēguši nekustamā īpašuma attīstītāji, patērētājiem, kas kvalificējas sociālo mājokļu programmām vai valsts mājokļu pieejamības programmām, pamatojoties uz noteiktām vecuma grupām, vai patērētājiem, kuri saņem īpaša režīma aizdevumus savas profesijas dēļ, tādēļ esot grūti piemērot jēdzienu “vidusmēra patērētājs”, lai izvērtētu šo noteikumu pārskatāmību.

23      Šādos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Direktīvas 93/13 4. panta 1. punkts, ciktāl tas atsaucas uz apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, un šīs direktīvas 7. panta 3. punkts, ciktāl tas atsaucas uz līdzīgiem noteikumiem, pārskatāmības pārbaudes nolūkos saistībā ar kolektīvu prasību ļauj veikt abstraktu tādu noteikumu izvērtējumu, ko izmantojušas vairāk nekā simts finanšu iestādes miljonos bankas līgumu, neņemot vērā nedz pirms līguma noslēgšanas piedāvātās informācijas līmeni par noteikuma juridiskajām un ekonomiskajām sekām, nedz pārējos katra konkrētā līguma slēgšanas apstākļus, kādi bija līguma slēgšanas brīdī?

2)      Vai ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu un 7. panta 3. punktu saderīgi ir tas, ka abstraktu pārskatāmības pārbaudi no vidusmēra patērētāja viedokļa var veikt tad, ja daudzi līgumu piedāvājumi adresēti dažādām konkrētām patērētāju grupām vai ja noteikumu paredzējušas ļoti daudzas iestādes, kas darbojas ekonomiski un ģeogrāfiski ļoti dažādās jomās ļoti ilgā laikposmā, kurā sabiedrības zināšanas par šiem noteikumiem ir attīstījušās?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

24      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 4. panta 1. punkts un 7. panta 3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie valsts tiesai ļauj veikt līguma noteikumu pārskatāmības abstraktu izvērtējumu saistībā ar kolektīvo prasību, kas celta pret ļoti daudziem komersantiem vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē un attiecas uz ļoti lielu skaitu līgumu.

25      Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka ar Direktīvu 93/13 ieviestajā aizsardzības sistēmā patērētāji var aizstāvēt šajā direktīvā atzītās tiesības gan ar individuālu prasību, gan ar kolektīvu prasību.

26      Paralēli patērētāja subjektīvajām tiesībām vērsties tiesā, lai tiktu izvērtēts, vai kāds no tā noslēgtajā līgumā ietvertajiem noteikumiem nav negodīgs, Direktīvas 93/13 7. panta 2. punktā paredzētais mehānisms ļauj dalībvalstīm iedibināt standartlīgumos ietverto negodīgo noteikumu kontroli ar sabiedrības interesēs patērētāju asociāciju celtu prasību par noteikuma izmantošanas izbeigšanu palīdzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. aprīlis, Sales Sinués un Drame Ba, C‑381/14 un C‑385/14, EU:C:2016:252, 21. punkts).

27      Saskaņā ar Direktīvas 93/13 7. panta 3. punktu, ievērojot valsts tiesību aktus, šādas kolektīvas prasības atsevišķi vai kopīgi var vērst pret vairākiem komersantiem vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē, vai to apvienībām, kuras izmanto vai iesaka izmantot tos pašus vispārējos līguma noteikumus vai līdzīgus noteikumus.

28      Lai gan Direktīvā 93/13 atzītās tiesības tādējādi var tikt īstenotas, vai nu ceļot individuālu prasību, vai kolektīvu prasību, šīm prasībām direktīvā ir atšķirīgs priekšmets un tiesiskās sekas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. aprīlis, Sales Sinués un Drame Ba, C‑381/14 un C‑385/14, EU:C:2016:252, 30. punkts).

29      Tādējādi, runājot par individuālajām prasībām, starp patērētāju un attiecīgo pārdevēju vai piegādātāju pastāvošā nevienlīdzība, uz kuru balstīta ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma, prasa valsts tiesas pozitīvu iejaukšanos, kurai pēc savas ierosmes jāizvērtē līguma noteikuma negodīgais raksturs, ņemot vērā, kā prasīts šīs direktīvas 4. panta 1. punktā, preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem tiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kuri ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem šā līguma vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs, noteikumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. aprīlis, Sales Sinués un Drame Ba, C‑381/14 un C‑385/14, EU:C:2016:252, 21.–24. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

30      Savukārt, kā izriet no Direktīvas 93/13 4. panta 1. punkta formulējuma paša, tas, ka tiek ņemti vērā visi konkrētie apstākļi saistībā ar līguma noslēgšanu, kas raksturo individuālas prasības, neskar šīs direktīvas 7. panta piemērošanu un tādēļ nevar būt šķērslis kolektīvas prasības celšanai.

31      Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka tādu prasību par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu – ko cēlušas personas vai organizācijas, kurām ir leģitīmas intereses patērētāju aizsardzībā un kuras minētas Direktīvas 93/13 7. panta 2. punktā, – preventīvais raksturs un atturošais mērķis, kā arī to neatkarība no jebkāda konkrēta individuāla strīda nozīmē, ka šādas prasības var tikt celtas, pat ja noteikumi, ko lūgts aizliegt, nav izmantoti konkrētajos līgumos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. aprīlis, Sales Sinués un Drame Ba, C‑381/14 un C‑385/14, EU:C:2016:252, 29. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

32      It īpaši par attiecībām starp individuālām prasībām un kolektīvām prasībām jāatgādina, ka, tā kā Direktīvā 93/13 nav saskaņoti procesuālie līdzekļi, kas reglamentē šīs attiecības, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu jāparedz šādi noteikumi, bet ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kuri reglamentē līdzīgas valsts tiesībām pakļautas situācijas (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas patērētājiem piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. aprīlis, Sales Sinués un Drame Ba, C‑381/14 un C‑385/14, EU:C:2016:252, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tādējādi šie noteikumi nevar apdraudēt Direktīvā 93/13 patērētājiem paredzētās izvēles iespējas efektīvu īstenošanu par to, vai savas tiesības aizsargāt ar individuālu vai ar kolektīvu prasību, ļaujot sevi pārstāvēt organizācijai, kurai ir leģitīmas intereses viņus aizsargāt.

33      Šajā gadījumā jānorāda, ka iesniedzējtiesai ir šaubas, cik lielā mērā kolektīva prasība ir piemērots tiesvedības mehānisms, kas ļauj pārbaudīt hipotekārā aizdevuma līgumos ietverta noteikuma par procentu likmes minimumu pārskatāmību, ja šī prasība ir vērsta pret daudziem komersantiem, kuri ilgstoši bija slēguši ļoti daudzus šāda veida līgumus.

34      Pirmām kārtām, attiecībā uz jēdzienu “pārskatāmība” Direktīvas 93/13 kontekstā jāatgādina, ka prasība par līguma noteikumu pārskatāmību ir vispārēja norma, kas piemērojama to noteikumu formulēšanai, kuri tiek izmantoti patērētāju līgumos. Šajā ziņā minētās direktīvas 5. pantā paredzēts, ka līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem “vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā”.

35      Šī pienākuma par vienkāršu un skaidri saprotamu formulējumu, kas atspoguļo komersantiem noteikto pārskatāmības prasību, tvērums nav atkarīgs no tā, ar kāda veida prasību – individuālu vai kolektīvu – patērētājs vai organizācija, kurai ir leģitīmas intereses viņu aizsargāt, aizstāvēs Direktīvā 93/13 atzītās tiesības.

36      Tādējādi judikatūra, kas izriet no individuālām prasībām un kas attiecas uz pārskatāmības prasību, piemērojama arī kolektīvām prasībām. Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar šo judikatūru šī prasība nevar aprobežoties tikai ar šo noteikumu saprotamību no formālā un gramatiskā viedokļa, bet gan – gluži pretēji – jāsaprot plaši, jo ar Direktīvu 93/13 ieviestās aizsardzības sistēmas pamatā ir ideja, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā, it īpaši attiecībā uz informētības līmeni (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 16. marts, Caixabank (Komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu), C‑565/21, EU:C:2023:212, 30. un tajā minētā judikatūra).

37      Minētā pārskatāmības prasība tātad ietver ne tikai prasību, lai attiecīgais noteikums patērētājam būtu saprotams no formālā un gramatiskā viedokļa, bet arī lai samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs varētu saprast šī noteikuma konkrēto darbību un tādējādi, pamatojoties uz skaidriem un saprotamiem kritērijiem, novērtēt, cik nozīmīga no ekonomiskā viedokļa ir šāda noteikuma iespējamā ietekme uz viņa finanšu saistībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      No iepriekš minētā izriet, ka ar Direktīvu 93/13 ieviestajā aizsardzības sistēmā līguma noteikumu pārskatāmības pārbaude tiesā nevar tikt ierobežota, to attiecinot tikai uz noteikumiem, par kuriem ceļ individuālas prasības. Neviena šīs direktīvas norma neļauj uzskatīt, ka šī pārbaude būtu izslēgta attiecībā uz noteikumiem, kas ir kolektīvās prasības priekšmets, tomēr ar nosacījumu, ka tiek ievēroti minētās direktīvas 7. panta 3. punktā paredzētie nosacījumi, proti, tad, ja, pirmkārt, kolektīvā prasība ir celta pret vairākiem pārdevējiem vai piegādātājiem, to ceļ pret pārdevējiem vai piegādātājiem vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē, un, otrkārt, šie pārdevēji vai piegādātāji izmanto vai iesaka izmantot tos pašus vispārējos līguma noteikumus vai līdzīgus noteikumus.

39      Otrām kārtām, attiecībā uz līguma noteikuma pārskatāmības pārbaudi, kas jāveic valsts tiesai saistībā ar kolektīvo prasību, jānorāda, ka pēc savas būtības šī pārbaude nevar attiekties uz individuālām situācijām raksturīgiem apstākļiem, bet gan uz pārdevēju vai piegādātāju standartizētu praksi.

40      Tādējādi valsts tiesas pienākums saistībā ar individuālu prasību pārbaudīt, vai viņam ir paziņoti visi elementi, kas var ietekmēt attiecīgā patērētāja saistību apjomu, ņemot vērā attiecīgā līguma noslēgšanas apstākļus un informācijas par līguma noteikumiem un šī līguma noslēgšanas sekām sniegšanu pirms šī līguma noslēgšanas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 12. janvāris, D.V. (Advokāta honorāri – Stundas likmes princips), C‑395/21, EU:C:2023:14, 38. un 39. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra), jāpielāgo kolektīvās prasības īpatnībām, it īpaši ņemot vērā tās preventīvo raksturu un to neatkarību no jebkāda konkrēta individuāla konflikta, kā atgādināts šā sprieduma 31. punktā.

41      Tādējādi saistībā ar kolektīvu prasību valsts tiesai, izvērtējot tāda līguma noteikuma pārskatāmību kā noteikums par procentu likmes minimumu, atkarībā no preču vai pakalpojumu, kas ir attiecīgo līgumu priekšmets, rakstura jāpārbauda, vai samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs līguma noslēgšanas brīdī var saprast šī noteikuma darbību un novērtēt tā iespējami nozīmīgas ekonomiskās sekas. Šim nolūkam minētajai tiesai jāņem vērā visa līgumiskā un pirmslīguma standarta prakse, ko ievēro katrs attiecīgais pārdevējs vai piegādātājs, tostarp minētā noteikuma formulēšana un tā izvietojums katra pārdevēja vai piegādātāja izmantotajos standarta līgumos, to līgumu veidu reklāma, uz kuriem attiecas kolektīvā prasība, patērētājiem adresēto vispārējo piedāvājumu izplatīšana pirms līguma noslēgšanas, kā arī visi citi apstākļi, ko minētā tiesa uzskatītu par nozīmīgiem, lai īstenotu savu kontroli attiecībā uz katru no atbildētājiem.

42      Trešām kārtām, attiecībā uz jautājumu, vai lietas sarežģītība, ņemot vērā atbildētāju un ilgstoši noslēgto līgumu ļoti lielo skaitu, kā arī attiecīgo noteikumu daudzveidīgo formulējumu, var traucēt šo noteikumu pārskatāmības pārbaudes veikšanu, vispirms jānorāda – kā minēts šī sprieduma 38. punktā –, ka Direktīvas 93/13 7. panta 3. punktā kolektīvas prasības celšana pret vairākiem pārdevējiem vai piegādātājiem ir pakļauta diviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, šāda prasība jāvērš pret pārdevējiem vai piegādātājiem vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē un, otrkārt, šie pārdevēji vai piegādātāji izmanto vai iesaka izmantot tos pašus vispārējos līguma noteikumus vai līdzīgus noteikumus.

43      Attiecībā uz pirmo no šiem nosacījumiem šajā lietā netiek apstrīdēts, ka atbildētāji pamatlietā ietilpst vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē, proti, kredītiestāžu nozarē. Apstāklis, ka pamatlietā celtā prasība ir vērsta pret ievērojamu skaitu kredītiestāžu, nav atbilstošs kritērijs, lai novērtētu valsts tiesas pienākumu izvērtēt līdzīgu līguma noteikumu pārskatāmību Direktīvas 93/13 7. panta 3. punkta izpratnē, jo, kā izriet no šīs tiesību normas, kolektīvu prasību atsevišķi vai kopīgi var vērst pret vairākiem pārdevējiem vai piegādātājiem vienā un tajā pašā nozarē. Proti, lietas sarežģītība nedrīkst apdraudēt tādu Direktīvā 93/13 patērētājiem atzīto subjektīvo tiesību efektivitāti, kuras nevar apšaubīt ar lietā izvirzītajiem organizatoriskajiem izaicinājumiem.

44      Attiecībā uz otro no minētajiem nosacījumiem jākonstatē, ka valsts tiesai, ievērojot savas valsts tiesības, jānosaka, vai starp līguma noteikumiem, uz kuriem attiecas kolektīvā prasība, ir pietiekama līdzības pakāpe, lai varētu celt šo prasību. Šajā ziņā no Direktīvas 93/13 7. panta 3. punkta formulējuma paša izriet, ka nav nepieciešams, lai šie noteikumi būtu identiski. Turklāt šādu līdzību nevar izslēgt tikai tādēļ, ka līgumi, kuros tie ir ietverti, noslēgti dažādos laikos vai saskaņā ar atšķirīgu tiesisko regulējumu, pretējā gadījumā Direktīvas 93/13 7. panta 2. un 3. punktam liela mērā tiktu atņemts saturs un tādējādi tiktu apdraudēta šīs tiesību normas lietderīgā iedarbība.

45      Šajā gadījumā, neskarot pārbaudes, kas būs jāveic iesniedzējtiesai, šķiet, ka attiecīgajos hipotekārā aizdevuma līgumos izmantotie noteikumi par procentu likmes minimumu būtībā ietver norādi par minimālo likmi, zemāk par ko mainīgā procentu likme nevar būt, un to darbības mehānisms principā vienmēr ir tāds pats. Tādējādi šie noteikumi, šķiet, var tikt kvalificēti kā “līdzīgi” Direktīvas 93/13 7. panta 3. punkta izpratnē.

46      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 93/13 4. panta 1. punkts un 7. panta 3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj valsts tiesai pārbaudīt līguma noteikuma pārskatāmību saistībā ar tādu kolektīvu prasību, kas vērsta pret daudziem pārdevējiem vai piegādātājiem vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē un attiecas uz ļoti lielu skaitu līgumu, ja vien šajos līgumos ir ietverts tas pats noteikums vai līdzīgi noteikumi.

 Par otro jautājumu

47      Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts un 7. panta 3. punkts ļauj valsts tiesai, kura izskata kolektīvu prasību, kas vērsta pret daudziem pārdevējiem vai piegādātājiem vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē un kas attiecas uz ļoti lielu skaitu līgumu, pārbaudīt līguma noteikuma pārskatāmību no samērā informēta, uzmanīga un apdomīga vidusmēra patērētāja viedokļa, ja šie līgumi attiecas uz konkrētām patērētāju kategorijām un ja šis noteikums ir izmantots ļoti ilgu laikposmu, kurā ir mainījusies zināšanu par to pakāpe.

48      Šajā ziņā jānorāda – kā izriet no pastāvīgās judikatūras un kā atgādināts šā sprieduma 37. punktā –, ka līguma noteikuma pārskatāmība un tas, cik lielā mērā šis noteikums ļauj saprast tā darbību un novērtēt tā iespējami nozīmīgas ekonomiskās sekas, tiek izvērtēts no tāda vidusmēra patērētāja viedokļa, kurš definēts kā samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, 51. punkts, un 2023. gada 22. jūnijs, Ocidental – Companhia Portuguesa de Seguros de Vida, C‑263/22, EU:C:2023:311, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

49      Pēc analoģijas ar vispārīgo jēdzienu “patērētājs” Direktīvas 93/13 2. panta b) punkta izpratnē, kuram ir objektīvs raksturs un kurš nav atkarīgs no zināšanām un konkrētās informācijas, kas faktiski ir attiecīgās personas rīcībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 21. marts, Pouvin un Dijoux, C‑590/17, EU:C:2019:232, 24. punkts un tajā minētā judikatūra), abstrakta atsauces kritērija izmantošana, lai pārbaudītu līguma noteikuma pārskatāmību, ļauj novērst, ka šī pārbaude būs atkarīga no tādu sarežģītu subjektīvu faktoru kopuma, kurus ir grūti vai pat neiespējami noteikt.

50      Kā ģenerāladvokāte būtībā ir norādījusi secinājumu 83. punktā, tā kā saistībā ar individuālu prasību specifiskās zināšanas, kas, kā tiek uzskatīts, ir patērētājam, nevar pamatot jebkādu novirzi no vidusmēra patērētāja zināšanu līmeņa, dažādu patērētāju kategoriju individuālās īpašības vēl jo vairāk nevar tikt ņemtas vērā saistībā ar kolektīvu prasību.

51      Šajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda, ka, ņemot vērā lielo skaitu pārdevēju vai piegādātāju, kuri ir noslēguši hipotekārā aizdevuma līgumus, to ģeogrāfisko sadalījumu visā valsts teritorijā, kā arī noteikumu par procentu likmes minimumu ilgstošo izmantošanu, kuras laikā pieņemti secīgi tiesiskie regulējumi, kolektīvā prasība pamatlietā attiecas uz konkrētām tādu patērētāju kategorijām, ko ir grūti sagrupēt, proti, citastarp uz patērētājiem, kuri pārņēmuši aizdevumus, par ko līgumus ir noslēguši nekustamā īpašuma attīstītāji, patērētājiem, kuri kvalificējas sociālo mājokļu programmām vai valsts mājokļu pieejamības programmām, pamatojoties uz noteiktām vecuma grupām, vai patērētājiem, kas saņem īpaša režīma aizdevumus savas profesijas dēļ.

52      Tomēr jānorāda, ka tieši konkrētās sabiedrības daļas neviendabīgums, kura dēļ nav iespējams pārbaudīt visu personu, kuras veido šo sabiedrības daļu, individuālo uztveri, rada nepieciešamību izmantot vidusmēra patērētāja juridisko fikciju, kas izpaužas tādējādi, ka šis patērētājs tiek uztverts kā viena un tā pati abstrakta vienība, kuras kopējā uztvere ir nozīmīga tās pārbaudei.

53      Tādējādi, analizējot noteikumu par procentu likmes minimumu pārskatāmību attiecīgo hipotekārā aizdevuma līgumu noslēgšanas brīdī, iesniedzējtiesai būs jābalstās uz samērā informēta, uzmanīga un apdomīga vidusmēra patērētāja uztveri neatkarīgi no atšķirībām, kādas pastāv starp katru individuālo patērētāju, uz kuru attiecas konkrētie līgumi, it īpaši attiecībā uz zināšanu par noteikumu par procentu likmes minimumu līmeni, ienākumu līmeni, vecumu vai profesionālo darbību. Apstāklis, ka šie līgumi ir adresēti konkrētām patērētāju kategorijām, neliek izdarīt atšķirīgu secinājumu. Proti, lai pārbaudītu, vai visu šo līgumu vispārīgajos noteikumos ietvertie noteikumi, kuru darbība būtībā ir identiska, ir pārskatāmi noteikumi, ar ko ierobežota mainīgās procentu likmes samazināšanās līdz noteiktam līmenim, valsts tiesa nevar balstīties nedz uz tāda patērētāja uztveri, kurš ir mazāk apdomīgs nekā vidusmēra patērētājs, nedz uz tāda patērētāja uztveri, kas ir apdomīgāks nekā vidusmēra patērētājs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. septembris, mBank (Polijas nepieļaujamu līguma noteikumu reģistrs), C‑139/22, EU:C:2023:692, 66. punkts).

54      Tomēr nevar a priori izslēgt, ka objektīva notikuma vai vispārzināma fakta dēļ, piemēram, piemērojamā tiesiskā regulējuma grozījumu vai plaši izplatītas un apspriestas judikatūras attīstības dēļ, iesniedzējtiesa uzskata, ka vidusmēra patērētāja kopējā uztvere attiecībā uz noteikumu par procentu likmes minimumu attiecīgajā laikposmā ir mainījusies un tas ir ļāvis tam apzināties iespējami nozīmīgas ekonomiskās sekas, ko rada šis noteikums.

55      Šādā gadījumā Direktīvai 93/13 nav pretrunā tas, ka ir ņemta vērā vidusmēra patērētāja uztveres attīstība šajā laikposmā un tādējādi viņa informētības un uzmanības līmenis var būt atkarīgs no hipotekārā aizdevuma līgumu noslēgšanas brīža. Tomēr iesniedzējtiesai šī iespēja jāpiemēro, pamatojoties uz konkrētiem un objektīviem apstākļiem, kas pierāda, ka šādas izmaiņas ir notikušas un ka ar laika notecējumu vien nepietiek, lai to prezumētu.

56      Šajā gadījumā, kā izriet no tiesas sēdē Tiesā notikušajām debatēm, minētais objektīvais notikums vai vispārzināmais fakts varētu būt procentu likmju sabrukums, kas raksturīgs 2000. gadiem un kas izraisījis noteikumu par procentu likmes minimumu piemērošanu un tātad to, ka patērētāji apzinās šo noteikumu ekonomiskās sekas, vai tā Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) 2013. gada 9. maija sprieduma Nr. 241/2013 pasludināšana, kurā konstatēts, ka minētie noteikumi nav pārskatāmi. Iesniedzējtiesai būs jāizvērtē, vai, lai pārbaudītu šo pašu noteikumu pārskatāmību, šis procentu likmju sabrukums vai šī sprieduma pasludināšana laika gaitā varēja noteikt izmaiņas vidusmēra patērētāja uzmanības un informētības līmenī hipotekārā aizdevuma līguma noslēgšanas brīdī.

57      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz otro jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts un 7. panta 3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj valsts tiesai, kura izskata kolektīvu prasību, kas vērsta pret daudziem pārdevējiem vai piegādātājiem vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē un kas attiecas uz ļoti lielu skaitu līgumu, pārbaudīt līguma noteikuma pārskatāmību no samērā informēta, uzmanīga un apdomīga vidusmēra patērētāja viedokļa, ja šie līgumi attiecas uz konkrētām patērētāju kategorijām un ja šis noteikums ir izmantots ļoti ilgu laikposmu. Tomēr, lai gan šajā laikposmā vidusmēra patērētāja kopējā uztvere par minēto noteikumu ir mainījusies objektīva notikuma vai vispārzināma fakta dēļ, Direktīva 93/13 neliedz valsts tiesai veikt šo pārbaudi, ņemot vērā izmaiņas šī patērētāja uztverē, un atbilstošā uztvere ir tā, kāda pastāvēja hipotekārā aizdevuma līguma noslēgšanas brīdī.

 Par tiesāšanās izdevumiem

58      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

1)      Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 4. panta 1. punkts un 7. panta 3. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

tie ļauj valsts tiesai pārbaudīt līguma noteikuma pārskatāmību saistībā ar tādu kolektīvu prasību, kas vērsta pret daudziem pārdevējiem vai piegādātājiem vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē un attiecas uz ļoti lielu skaitu līgumu, ja vien šajos līgumos ir ietverts tas pats noteikums vai līdzīgi noteikumi.

2)      Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts un 7. panta 3. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

tie ļauj valsts tiesai, kura izskata kolektīvu prasību, kas vērsta pret daudziem pārdevējiem vai piegādātājiem vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē un kas attiecas uz ļoti lielu skaitu līgumu, pārbaudīt līguma noteikuma pārskatāmību no samērā informēta, uzmanīga un apdomīga vidusmēra patērētāja viedokļa, ja šie līgumi attiecas uz konkrētām patērētāju kategorijām un ja šis noteikums ir izmantots ļoti ilgu laikposmu. Tomēr, lai gan šajā laikposmā vidusmēra patērētāja kopējā uztvere par minēto noteikumu ir mainījusies objektīva notikuma vai vispārzināma fakta dēļ, Direktīva 93/13 neliedz valsts tiesai veikt šo pārbaudi, ņemot vērā izmaiņas šī patērētāja uztverē, un atbilstošā uztvere ir tā, kāda pastāvēja hipotekārā aizdevuma līguma noslēgšanas brīdī.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – spāņu.