Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2024. gada 5. septembrī (*)

Apelācija – Valsts atbalsts – LESD 107. un 108. pants – Pasākumi, kurus Slovēnijas Republika veikusi par labu pašvaldības mazumtirdzniecības aptieku tīklam pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai – Sākotnējās izskatīšanas stadija – Formālas izmeklēšanas procedūras neuzsākšana – Jēdziens “nopietnas grūtības” – Eiropas Komisijas izmeklēšanas pienākumu apjoms – Lietas dalībnieka, kas apgalvo “nopietnu grūtību” esamību, pierādīšanas pienākums – Apmērs

Lietā C‑447/22 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, kuru 2022. gada 6. jūlijā iesniegusi

Slovēnijas Republika, ko pārstāv B. Jovin Hrastnik, J. Morela un N. Pintar Gosenca, pārstāves,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

pārējās lietas dalībnieces:

Petra Flašker, ar dzīvesvietu Grosuplje (Slovēnija), ko pārstāv K. Zdolšek, odvetnica,

prasītāja pirmajā instancē,

Eiropas Komisija, ko pārstāv M. Farley un C. Georgieva, pārstāvji,

atbildētāja pirmajā instancē,

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents), P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], A. Kumins [A. Kumin] un I. Ziemele,

ģenerāladvokāts: A. Rants [A. Rantos],

sekretārs: M. Longars [M. Longar], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2024. gada 31. janvāra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2024. gada 18. aprīļa tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Apelācijas sūdzībā Slovēnijas Republika lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 27. aprīļa spriedumu Flašker/Komisija (T‑392/20, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2022:245), ar kuru atcelts Komisijas 2020. gada 24. marta Lēmums C(2020) 1724 final, ar ko pabeigta pārbaude par pasākumiem attiecībā uz publisko aptieku Lekarna Ljubljana saistībā ar LESD 107. un 108. pantā ietvertajiem noteikumiem par valsts atbalstu (lieta SA.43546 (2016/FC) – Slovēnija) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), ciktāl tas attiecas uz šīs publiskās aptiekas pārvaldībā esošajiem aktīviem.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

 Pievienošanās līgums un Pievienošanās akts

2        Līgumu starp Beļģijas Karalisti, Dānijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti, Francijas Republiku, Īriju, Itālijas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku, Portugāles Republiku, Somijas Republiku, Zviedrijas Karalisti, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (Eiropas Savienības dalībvalstīm) un Čehijas Republiku, Igaunijas Republiku, Kipras Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas Republiku, Ungārijas Republiku, Maltas Republiku, Polijas Republiku, Slovēnijas Republiku, Slovākijas Republiku par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (OV 2003, L 236, 17. lpp.) Slovēnijas Republika parakstīja 2003. gada 16. aprīlī, un tas stājās spēkā 2004. gada 1. maijā (turpmāk tekstā – “Pievienošanās līgums”).

3        Atbilstoši Pievienošanās līguma 1. panta 2. punktam pievienošanās nosacījumi un ar šo pievienošanos saistītie pielāgojumi Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, ir izklāstīti Aktā par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts”); šis akts ir iekļauts Pievienošanās līguma pielikumā un veido tā neatņemamu daļu.

4        Pievienošanās akta 22. pantā noteikts, ka IV pielikumā uzskaitītos pasākumus piemēro atbilstīgi nosacījumiem, kas paredzēti minētajā pielikumā.

5        Pievienošanās akta IV pielikuma 3. punkta “Konkurences politika” 1. punktā noteikts:

“Turpmāk norādītās atbalsta programmas un individuālo atbalstu, ko jaunajās dalībvalstīs ir sākts īstenot pirms pievienošanās dienas un ko joprojām īsteno pēc minētās dienas, pēc pievienošanās uzskata par esošo atbalstu, kā tas definēts [LESD 108. panta 1. punktā]:

a)      atbalsta pasākumi, kuru īstenošana sākta pirms 1994. gada 10. decembra;

b)      atbalsta pasākumi, kas uzskaitīti pielikuma papildinājumā;

c)      atbalsta pasākumus, kurus attiecīgās jaunās dalībvalsts valsts atbalsta uzraudzības iestāde līdz pievienošanās dienai ir izvērtējusi un atzinusi par saderīgu ar acquis un pret kuriem [Eiropas] Komisija – atbilstīgi 2. punktā izklāstītajai procedūrai – nav iebildusi, pamatojoties uz nopietnām šaubām par šo pasākumu saderību ar kopējo tirgu.

Piemērojot [LESD 108. panta 3. punktu], pēc pievienošanās par jaunu atbalstu uzskata visus pasākumus, ko turpina īstenot pēc pievienošanās dienas un kas ir valsts atbalsts, un neatbilst iepriekš izklāstītajiem nosacījumiem.”

 Regula (ES) 2015/1589

6        Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 1. pants “Definīcijas” formulēts šādi:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

a)      “atbalsts” ir jebkurš pasākums, kas atbilst kritērijiem, kuri noteikti LESD 107. panta 1. punktā;

b)      “pastāvošais atbalsts” ir:

i)      neskarot [..] [Pievienošanās akta] IV pielikuma 3. punktu un papildinājumu [..], jebkāds atbalsts, kas pastāvējis pirms LESD stāšanās spēkā attiecīgajās dalībvalstīs, t.i., atbalsta programmas un individuālais atbalsts, kas ieviests pirms LESD stāšanās spēkā un ko joprojām piemēro pēc LESD stāšanās spēkā;

[..]

c)      “jauns atbalsts” ir atbalsts, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp pastāvoša atbalsta grozījumi;

[..].”

7        Šīs regulas 4. panta “Paziņojuma sākotnēja izskatīšana un Komisijas lēmumi” 2.–5. punktā noteikts:

“2.      Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka paziņotais pasākums nav atbalsts, tā nostiprina minēto konstatējumu ar lēmumu.

3.      Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka nav šaubu par to, ka paziņotais pasākums, ciktāl uz to attiecas LESD 107. panta 1. punktu, ir saderīgs ar iekšējo tirgu, tā nolemj, ka pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu (“lēmums necelt iebildumus”). Lēmumā norāda, kuru no LESD paredzētajiem izņēmumiem piemēro.

4.      Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka ir neskaidrības par to, vai paziņotais pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu, tā nolemj sākt procedūras saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu (“lēmums sākt formālu izmeklēšanas procedūru”).

5.      Lēmumus, kas minēti šā panta 2., 3. un 4. punktā, pieņem divos mēnešos. [..]”

 Regula (EK) Nr. 794/2004

8        Komisijas Regulas (EK) Nr. 794/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko īsteno Regulu 2015/1589 (OV 2004, L 140, 1. lpp.) un kas grozīta ar Komisijas 2015. gada 27. novembra Regulu (ES) 2015/2282 (OV 2015, L 325, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 794/2004”), 4. panta “Vienkāršota procedūra paziņošanai par dažām izmaiņām esošajā atbalstā” 1. punkta pirmajā teikumā paredzēts, ka Regulas 2015/1589 1. panta c) punkta nolūkiem “izmaiņas esošajā atbalstā ir jebkādas pārmaiņas, izņemot pilnībā formāla vai administratīva rakstura izmaiņas, kas nevar ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderību ar [iekšējo] tirgu”.

 Tiesvedības priekšvēsture un strīdīgais lēmums

9        Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 2.–13. punktā.

“2.      1979. gadā Ļubļanā (Slovēnija), kas tolaik bija Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sastāvā, tika izveidots subjekts ar nosaukumu “Lekarna Ljubljana p.o.”, kuram tika uzticēta farmaceitisko preču tirdzniecība aptiekās. Saskaņā ar Slovēnijas iestāžu [Komisijai] sniegto informāciju, šim subjektam esot tikuši piešķirti “aktīvi”, kas tam ļāva pildīt savu uzdevumu. [Petra Flašker, prasītāja pirmajā instancē], kura šobrīd ir privātas aptiekas īpašniece, apgalvo, ka minētais subjekts esot bijis “kopīga darba organizācija”, kura neveic saimniecisko darbību tirgus ekonomikā un kurai neesot tiesībspējas būt īpašniecei.

3.      Pēc [Slovēnijas Republikas] neatkarības pasludināšanas 1991. gadā tika pieņemts [Zakon o zavodih (Iedibinājumu likums)], kurš citastarp attiecas publiskiem organizatoriskiem veidojumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Šā likuma 48. pantā noteikts:

“Iedibinājums iegūst resursus sava uzdevuma veikšanai no tā dibinātāja dotācijām, no preču un pakalpojumu pārdošanas un no citiem šajā likumā paredzētajiem avotiem”.

4.      Pēc gada tika pieņemts arī [Zakon o lekarniški dejavnosti (Aptieku likums)]. [Šajā likumā] ir paredzēta publisku aptieku iedibinājumu un privātu aptieku līdzāspastāvēšana, kā arī pašvaldību atbildība par aptieku pakalpojumu sniegšanu to teritorijā. Privātās aptiekas saņem darbības atļauju koncesijas formā, kuru piešķir attiecīgā pašvaldība pēc iepirkumu procedūras. Publiskie aptieku iedibinājumi ir pašvaldību dibināti, un pašvaldības piedalās to vadībā; šo iedibinājumu darbību reglamentē to dibināšanas akts. Komisija norāda, ka šobrīd Slovēnijā ir aptuveni 25 publiskie aptieku iedibinājumi, kuri ekspluatē gandrīz 200 aptiekas, un 100 privātās aptiekas.

5.      Pamatojoties uz šā sprieduma 3. un 4. punktā minētajiem likumiem, 1997. gadā Ļubļanas pašvaldība ar rīkojumu izveidoja publisko aptieku iedibinājumu Javni Zavod Lekarna Ljubljana (turpmāk tekstā – “Lekarna Ljubljana”), norādot, ka tas ir Lekarna Ljubljana [p.o.] juridiskais pēctecis un šā subjekta tiesību un saistību pārņēmējs.

6.      Pašlaik Lekarna Ljubljana ekspluatē aptuveni piecdesmit aptiekas Slovēnijā, galvenokārt Ļubļanā, kā arī aptuveni piecpadsmit citās pašvaldībās. Grosupļē [Grosuplje] (Slovēnija), proti, pilsētā, kurā darbojas [prasītājai pirmajā instancē] piederoša privāta aptieka, atrodas arī divas Lekarna Ljubljana aptiekas.

7.      Sūdzībā, kas pēc sākotnējas saziņas ar Komisijas dienestiem šai iestādei oficiāli iesniegta 2016. gada 27. aprīlī, [prasītāja pirmajā instancē] sūdzējās par valsts atbalstu LESD 107. panta izpratnē, kas esot piešķirts Lekarna Ljubljana. Viens no šīs sūdzības izskatīšanas gaitā identificētajiem pasākumiem ir “aktīvu nodošana pārvaldībā” saskaņā ar nosacījumiem, kuri [prasītājas pirmajā instancē] ieskatā neatbilst tirgus nosacījumiem. [Prasītāja pirmajā instancē] kā šādu aktīvu piemēru min komerctelpas.

8.      Starp Komisiju un Slovēnijas iestādēm, no vienas puses, un [prasītāju pirmajā instancē], no otras puses, ir notikusi plaša sarakste. Komisija [prasītājai pirmajā instancē] divreiz ir darījusi zināmu sākotnēju vērtējumu, ka identificētie pasākumi nav valsts atbalsts. Abās reizēs [prasītāja pirmajā instancē] ir uzturējusi savu sūdzību, sniedzot papildu informāciju, un 2018. gadā tai atbalstu pauda sešpadsmit citas Slovēnijas privātās aptiekas.

9.      2020. gada 24. martā Komisija nosūtīja Slovēnijas Republikai strīdīgo lēmumu. [Tas] tika pieņemts, Komisijai neuzsākot padziļinātas pārbaudes procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā. Komisija šā lēmuma 73. apsvērumā secināja, ka tā ir pārbaudījusi četrus par labu Lekarna Ljubljana veiktos pasākumus, ko izmeklēšanas gaitā bija identificējusi [prasītāja pirmajā instancē], proti, Škofļicas [Skofljica] (Slovēnija) pašvaldības piešķirtās bezmaksas ilgtermiņa nomas tiesības, Ļubļanas pašvaldības pārvaldībā nodoto mantu, vairāku pašvaldību piešķirtos atbrīvojumus no koncesijas maksas un atteikšanos no peļņas, kas būtu bijusi jādala ar vairākām pašvaldībām, taču nav atklājusi valsts atbalsta esamību. Tomēr, runājot par pārvaldībā nodoto mantu Komisija [strīdīgā lēmuma] 37.–40. apsvērumā izklāstīja, ka, pat ja šādas mantas piešķiršana varētu būt valsts atbalsts, tas būtu kvalificējams kā “pastāvošs atbalsts”.

10.      Šajos nupat minētajos apsvērumos norādītais pamatojums ir šāds. Atgādinājusi šā sprieduma 3. punktā minētā Iedibinājumu likuma 48. panta noteikumus un norādījusi, pirmkārt, ka Ļubļanas pašvaldībai šajā ziņā bija Lekarna Ljubljana jāpiešķir aktīvi, lai tas varētu uzsākt savu darbību, un, otrkārt, ka visi aktīvi, ko ieguvis Lekarna Ljubljana, tostarp par saviem līdzekļiem, ir uzskaitīti kā “pārvaldībā nodoti aktīvi” saskaņā ar publisko iedibinājumu grāmatvedības noteikumiem, Komisija atzīmē, ka Slovēnijas iestāžu ieskatā Ļubļanas pašvaldība 1979. gadā piešķīra Lekarna Ljubljana [p.o.] aktīvus, kas nepieciešami tās darbības uzsākšanai, ka 1997. gadā šie aktīvi nodoti tās juridiskajam pēctecim, proti, Lekarna Ljubljana, un ka visus pārējos aktīvus, ko šie abi subjekti ir ieguvuši kopš 1979. gada, tie ir ieguvuši tirgū par saviem līdzekļiem un atbilstoši tirgus nosacījumiem. Vienīgie pārvaldībā nodotie aktīvi, kuru piešķiršana varētu būt valsts atbalsts, tātad esot tie, kuri iegūti ar sākotnējo Lekarna Ljubljana [p.o.] saņemto aktīvu dotāciju un kuri 1997. gadā nodoti Lekarna Ljubljana.

11.      Turpinājumā Komisija atsaucas uz [Pievienošanās akta] IV pielikumu, it īpaši uz tā 3. punktu par konkurences politiku. Komisija norāda, ka saskaņā ar tā 1. apakšpunktu “turpmāk norādītās atbalsta programmas un individuālo atbalstu, ko jaunajās dalībvalstīs sākts īstenot pirms pievienošanās dienas un ko joprojām īsteno pēc minētās dienas, pēc pievienošanās uzskata par esošo atbalstu, kas definēts [LESD 108. panta 1. punktā]”.

12.      Turklāt Komisija atgādina, ka Regulas [2015/1589] 1. panta c) punktā “jauns atbalsts” definēts kā “jebkurš atbalsts, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp pastāvoša atbalsta grozījumi”. Tā arī atgādina, ka saskaņā ar Regulas [Nr. 794/2004] 4. panta 1. punktu “[..] izmaiņas esošajā atbalstā ir jebkādas pārmaiņas, izņemot pilnībā formāla vai administratīva rakstura izmaiņas, kas nevar ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderību ar [iekšējo] tirgu”.

13.      No tā tika secināts – ja aktīvu nodošana pārvaldībā būtu veidojusi valsts atbalstu, runa tādā gadījumā būtu par pastāvošu atbalstu, jo šis atbalsts būtu piešķirts Lekarna Ljubljana [p.o] izveides ietvaros 1979. gadā. [Šā subjekta] aizstāšanai ar Lekarna Ljubljana 1997. gadā esot tikai administratīvs raksturs, jo tiesiskā regulējuma konteksts nav mainījies, tāpat kā nav mainījusies attiecīgo aktīvu izmantošana un to izmantošanas nosacījumi. Šī aizstāšana tādēļ nevarot būt pastāvoša atbalsta grozījumi un aplūkotais atbalsts tādējādi joprojām esot šāda veida atbalsts.”

 Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

10      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 19. jūnijā, [Petra Flašker] saskaņā ar LESD 263. pantu cēla prasību, kurā lūdza atcelt strīdīgo lēmumu.

11      Prasības pamatošanai prasītāja pirmajā instancē izvirzīja trīs pamatus: ar pirmo pamatu apgalvots, ka nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu; ar otro pamatu apgalvots, ka ir nepareizi novērtēti fakti, kā arī pieļauta kļūda to faktu juridiskajā kvalifikācijā, kuri attiecas uz aktīvu nodošanu pārvaldībā, kā rezultātā pārkāpts LESD 107. un 108. pants; un ar trešo pamatu apgalvots, ka Komisija nevarēja likumīgi pieņemt strīdīgo lēmumu, neuzsākot LESD 108. panta 2. punktā paredzēto pārbaudes procedūru.

12      Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa apmierināja trešo pamatu un atcēla strīdīgo lēmumu, ciktāl tas attiecas uz Lekarna Ljubljana pārvaldībā nodotajiem aktīviem.

13      Vispārējā tiesa – pārsūdzētā sprieduma 17. punktā ierobežojusi prasības tvērumu, attiecinot to tikai uz pasākumiem, kuri skar “pārvaldībā nodotos aktīvus”, un šā sprieduma 22. punktā precizējusi, ka trešais prasības pamats jāizskata, ņemot vērā argumentus, kurus prasītāja pirmajā instancē bija izvirzījusi otrajā pamatā un kuri rezumēti minētā sprieduma 19. punktā, – attiecīgos pārvaldībā esošos aktīvus analizēja, nošķirot aktīvus, kuri Lekarna Ljubljana p.o. tika piešķirti šā subjekta izveidošanas brīdī 1979. gadā, un aktīvus, kuri Lekarna Ljubljana p.o. un Lekarna Ljubljana piešķirti pēc 1979. gada.

14      Pirmām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 40.–50. punktā Vispārējā tiesa analizēja Lekarna Ljubljana p.o. un Lekarna Ljubljana pārvaldībā nodotos aktīvus, kurus šie subjekti ir saņēmuši pēc 1979. gada (turpmāk tekstā – “pirmais aplūkotais pasākums”).

15      Šajā ziņā Vispārējā tiesa minētā sprieduma 40. punktā vispirms konstatēja – no strīdīgā lēmuma 36. apsvēruma redzams, ka Komisija ir vienīgi atsaukusies uz Slovēnijas iestāžu apgalvojumu, saskaņā ar kuru visi pārvaldībā esošie aktīvi, ko Lekarna Ljubljana p.o. un Lekarna Ljubljana ieguva pēc 1979. gada, bija iegūti saskaņā ar tirgus nosacījumiem un bez jebkāda valsts atbalsta, kaut arī Slovēnijas iestādes šā apgalvojuma pamatojumam nebija iesniegušas nevienu konkrētu pierādījumu.

16      Pēc tam Vispārējā tiesa izvērtēja dažādus prasītājas pirmajā instancē iesniegtos dokumentus, kuru mērķis bija pierādīt, ka pastāv “nopietnas grūtības” noteikt, vai pirmā aplūkotā pasākuma ietvaros ir piešķirts valsts atbalsts. Šajā ziņā, attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 45. punktā minēto Lekarna Ljubljana 2012. gada ziņojuma izvilkumu, kurā ir minēti divi nekustamie īpašumi, kurus Ļubļanas pašvaldība tai bija nodevusi kā pārvaldībā esošus aktīvus, Vispārējā tiesa secināja, ka no tā nav skaidri saprotams, vai minētā nodošana notikusi saskaņā ar tirgus nosacījumiem vai arī bez maksas vai ar labvēlīgākiem nosacījumiem. Turklāt – minētā sprieduma 47. punktā konstatējusi, ka Lekarna Ljubljana pirmšķietami ietilpst Zakon o stvarnem premoženju države in samoupravnih lokalnih Skupnosti (Likums par valsts un vietējo pašvaldību materiālajiem aktīviem) 24. pantā paredzētajā saņēmēju kategorijā, saskaņā ar kuru valsts un teritoriālās pašvaldības var bez maksas nodot materiālos aktīvus publisko tiesību subjektiem, kas nav valstij vai pašvaldībām piederošas sabiedrības, ja tas ir sabiedrības interesēs – Vispārējā tiesa minētā sprieduma 48. punktā izvērtēja dažādus prasītājas pirmajā instancē iesniegtos izrakstus no publiskajiem pārskatiem, kuros redzamas zināmas neatbilstības starp Ļubļanas pašvaldības norādītajiem datiem attiecībā uz Lekarna Ljubljana pārvaldībā nodoto aktīvu vērtību un datiem, kas izriet no šā subjekta publiskajiem pārskatiem. Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 48. punktā norādīja, ka “no šiem publiskajiem pārskatiem vien nav iespējams saprast, kuri Lekarna Ljubljana pārvaldībā nodotie aktīvi ir attiecīgi nekustama manta, ko Ļubļanas pašvaldība tai nodevusi bez maksas vai saskaņā ar labvēlīgākiem nosacījumiem, kuri aktīvi ir nekustama manta, ko Lekarna Ljubljana iegādājusies saskaņā ar tirgus nosacījumiem, un kuri no tiem ir finanšu vai monetārie aktīvi”.

17      Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 49. un 50. punktā būtībā atzina, ka Komisija – pretēji savam pienākumam – nav novērsusi šaubas attiecībā uz to, vai Lekarna Ljubljana pēc 1979. gada pārvaldībā nodotie aktīvi ir iegūti saskaņā ar tirgus nosacījumiem. Proti, Vispārējā tiesa nosprieda, ka, tā kā administratīvajā procesā prasītājas pirmajā instancē norādītie apstākļi, kas izklāstīti minētā sprieduma 45.–48. punktā, liecina, ka jautājumā par šo pārvaldāmo aktīvu iedabu un statusu, “situācija nav skaidra”, Komisijai šādas neskaidras situācijas gadījumā bija jāveic padziļināta izmeklēšana, lai noskaidrotu, vai minēto pārvaldībā nodoto aktīvu skaitā ir aktīvi, kas kvalificējami par valsts atbalstu, un ka nedrīkst pieņemt, ka šis apstāklis jāpierāda prasītājai pirmajā instancē.

18      Otrām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 51.–57. punktā Vispārējā tiesa analizēja aktīvus, kuri 1979. gadā tika piešķirti Lekarna Ljubljana p.o., lai šis subjekts varētu sākt savu darbību, un kuri 1997. gadā nodoti Lekarna Ljubljana (turpmāk tekstā – “otrais aplūkotais pasākums”).

19      Vispirms Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 38. un 39. punktā norādīja, ka Komisija gan strīdīgajā lēmumā, gan savā atbildē uz rakstveida jautājumu ir paudusi nostāju, ka gadījumā, ja otrais aplūkotais pasākums būtu valsts atbalsts, tas būtu pastāvošs individuāls atbalsts, nevis atbalsta shēma, uz kuru attiecas LESD 108. panta 1. punktā paredzētā pastāvīgā pārskatīšana, un tāpēc Komisija nav lēmusi par šā iespējamā pastāvošā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu.

20      Pēc tam Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 51., 52. un 54. punktā uzskaitīja, pirmkārt, dažādos elementus, ko prasītāja pirmajā instancē bija minējusi, lai pierādītu, ka Lekarna Ljubljana darbojās atšķirīgos apstākļos salīdzinājumā ar subjektu, kura tiesības un saistības Lekarna Ljubljana pārņēma 1997. gadā, un ko Komisija nebija apstrīdējusi un, otrkārt, uz svarīgākajām pārmaiņām, kas Slovēnijas tirgū bija notikušas laikposmā no sākotnējās attiecīgo aktīvu nodošanas pārvaldībā datuma līdz strīdīgā lēmuma pieņemšanas datumam. Šīs pārmaiņas citastarp bija saistītas ar Slovēnijas farmācijas tirgus atvēršanu konkurencei ar 1992. gadā pieņemto Aptieku likumu, ar kuru šajā nozarē tika ievesti tirgus ekonomikas principi, un vēlāk – ar Slovēnijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā. Lai gan šie dažādie apstākļi veidoja juridisko un ekonomisko kontekstu, kas Komisijai bija jāizprot, lai tā, pārzinot lietas apstākļus, varētu pieņemt lēmumu izmeklēšanā, kuras noslēgumā tika pieņemts strīdīgais lēmums, Vispārējā tiesa secināja – no šā lēmuma 39. apsvēruma redzams, ka Komisija ir vien apgalvojusi, ka 1997. gadā notikusī tiesību un saistību pāriešana no Lekarna Ljubljana p.o. uz Lekarna Ljubljana bija tikai administratīva rakstura un attiecīgais juridiskais konteksts, kā arī aktīvu izmantošana un izmantošanas nosacījumi nebija mainījušies, un tāpēc tobrīd spēkā esošais atbalsts nebija grozīts un joprojām bija šāda veida atbalsts, taču šo apgalvojumu nebija nekādi pamatojusi.

21      Pārsūdzētā sprieduma 53.–55. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja arī jautājumu par to, vai dažādie šā sprieduma iepriekšējā punktā norādītie apstākļi varēja likt domāt – kā to apgalvoja prasītāja pirmajā instancē –, ka otrais aplūkotais pasākums, ja tas būtu pastāvošs atbalsts, starplaikā veikto grozījumu dēļ varētu tikt uzskatīts par jaunu atbalstu Regulas 2015/1589 1. panta c) punkta izpratnē. Šajā nolūkā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. punktā norādīja:

“Nav strīda par to, ka 1994. gada 10. decembrī vēl joprojām pastāvēja Lekarna Ljubljana [p.o.], ka Ļubļanas pašvaldība bija nupat izveidota un ka jau bija pieņemts 1992. gada Aptieku likums, ar kuru nozare tika atvērta tirgus ekonomikai. Tomēr [strīdīgajā] lēmumā nav nekādas informācijas par to, vai privātās aptiekas šajā datumā jau bija saņēmušas pašvaldības koncesijas un vai Lekarna Ljubljana [p.o.] savā darbības zonā vēl joprojām bija monopolstāvoklī. Tādējādi “sākotnējā” situācija ir neskaidra. [Prasītājas pirmajā instancē] apgalvo, ka 1997. gadā, kad Lekarna Ljubljana aizstāja Lekarna Ljubljana [p.o.], tirgū darbojās konkurence. Ņemot vērā [prasītājas pirmajā instancē] sniegto informāciju, kura nav atspēkota, Lekarna Ljubljana var ievērojami atšķirties no subjekta, kura tiesības un saistības tas pārņēma 1997. gadā: tam ir spēja iegūt mantu īpašumā, un, kā izriet no strīdīgā lēmuma 36. apsvēruma, šis subjekts to arī dara, bet tas savukārt liek uzdot jautājumu, vai nekustamā īpašuma nodošana pārvaldībā bez īpašumtiesībām vēl joprojām var būt pamatota; vismaz no 2007. gada tā mērķis ir gūt peļņu, lai iegūtu līdzekļus, no kuriem tiek finansētas citas darbības, nevis tā darbība; turklāt kopš 2007. gada tas var arī izvērst savu darbību ārpus Ļubļanas pašvaldības teritorijas un tas ir arī šādi rīkojies. Turklāt tā finanšu rezultāti – uz kuriem [prasītāja pirmajā instancē] norādījusi savā atbildē uz Komisijas pirmo sākotnējo vērtējumu – iespējams atspoguļo ievērojamu darbības izvēršanu. [..]”

22      Ņemot vērā šos apstākļus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. un 55. punktā būtībā atzina – tā kā Komisija pēc savas iniciatīvas nav veikusi padziļinātu pārbaudi par aptieku darbības juridiskā un ekonomiskā konteksta pārmaiņām Slovēnijā, nevarēja būt nekādas pārliecības, ka pēc 1994. gada 10. decembra aplūkotais pastāvošais atbalsts netika grozīts, un tāpēc jāsecina, ka Komisija nav novērsusi šajā ziņā esošās šaubas.

23      Rezultātā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 56. punktā izdarīja šādu secinājumu:

“Komisija saskārās ar nopietnām grūtībām, kuru dēļ tai būtu bijis jāsāk LESD 108. panta 2. punktā paredzētā procedūra. Padziļinātā pārbaude nupat minētās procedūras ietvaros turklāt būtu ļāvusi vajadzības gadījumā Komisijai pieņemt informācijā balstītu lēmumu par šādiem jautājumiem: valsts atbalsta esamība LESD 107. panta izpratnē gadījumā, ja Ļubļanas pašvaldība pārvaldībā nodotos aktīvus Lekarna Ljubljana ir piešķīrusi bez maksas vai ar labvēlīgākiem nosacījumiem; šādu aktīvu kvalifikācija par pastāvošu atbalstu vai par jaunu atbalstu; un to kvalifikācija par individuālu atbalstu vai par atbalsta shēmā ietilpstošu atbalstu. Tas būtu ļāvis Komisijai, labi apzinoties visus apstākļus, virzīt turpmāko procedūru, lai nepieciešamības gadījumā izvērtētu to pasākumu saderību ar iekšējo tirgu, kuri izrādījušies atbalsts – pastāvošs vai jauns – un par kuru ir jāveic šāds vērtējums”.

 Lietas dalībnieku prasījumi

24      Slovēnijas Republika lūdz Tiesai:

–        atcelt pārsūdzēto spriedums;

–        primāri – ja strīds ir izskatāmā stāvoklī, noraidīt prasību pirmajā instancē, kā arī piespriest prasītājai pirmajā instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies gan saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē, gan saistībā ar apelācijas tiesvedību, un

–        pakārtoti, nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā.

25      Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu;

–        primāri – ja strīds ir izskatāmā stāvoklī, noraidīt prasību pirmajā instancē un piespriest prasītājai pirmajā instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, un

–        pakārtoti, nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā un atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

26      Prasītāja pirmajā instancē lūdz Tiesai:

–        noraidīt apelācijas sūdzību un

–        piespriest Slovēnijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par apelācijas sūdzību

27      Apelācijas sūdzības pamatošanai Slovēnijas Republika, kuru atbalsta Komisija, izvirza četrus pamatus: ar pirmo pamatu apgalvots, ka ir pieļautas tiesību kļūdas LESD 108. panta 2. un 3. punkta un Regulas 2015/1589 4. panta 2. un 3. punkta interpretācijā un piemērošanā, kā arī tiesību kļūdas jēdziena “nopietnas grūtības” interpretācijā saistībā ar pirmo aplūkoto pasākumu; ar otro pamatu apgalvots, ka ir kļūdaini interpretēti fakti un pieļauta tiesību kļūda attiecībā uz šādu grūtību esamību saistībā ar otrā aplūkotā pasākuma kvalificēšanu par “pastāvošu atbalstu”; ar trešo pamatu apgalvots, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi savu pienākuma norādīt pamatojumu, bet ar ceturto pamatu apgalvots, ka ir pārkāptas Komisijas tiesības uz tiesību efektīvu aizsardzību tiesā un tiesības uz taisnīgu tiesu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta izpratnē.

28      Pirmais un otrais apelācijas sūdzības pamats, kuri būtībā attiecas uz tiesību kļūdām, kuras Vispārējās tiesas esot pieļāvusi saistībā ar jēdzienu “nopietnas grūtības”, ir jāizskata kopā.

 Par pirmo un otro pamatu

 Lietas dalībnieku argumenti

29      Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu Slovēnijas Republika būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā attiecībā uz pirmo aplūkoto pasākumu ir nepareizi definējusi Komisijas pierādīšanas pienākuma apjomu sākotnējās izskatīšanas stadijā, kā arī ir izmantojusi kļūdainu juridisko standartu tādu “nopietnu grūtību” konstatēšanai, kuras var pamatot LESD 108. panta 2. punktā paredzētās formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu. Konkrētāk, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 49. punktā esot kļūdaini nospriedusi, ka situācija saistībā ar Lekarna Ljubljana p.o. un Lekarna Ljubljana pēc 1979. gada piešķirto pārvaldībā nodoto aktīvu iedabu un statusu bija “neskaidra”. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 50. punktā esot arī kļūdaini secinājusi, ka Komisija nav kliedējusi šaubas par jautājumu, vai iepriekš minētie subjekti pēc 1979. gada visus pārvaldībā esošus aktīvus bija ieguvuši saskaņā ar tirgus nosacījumiem.

30      Pirmām kārtām, Slovēnijas Republika būtībā apgalvo, ka neviens no prasītājas pirmajā instancē iesniegtajiem dokumentiem un norādītajiem apstākļiem, kurus Vispārējā tiesa analizējusi pārsūdzētā sprieduma 45.–48. punktā, nevarēja objektīvi pierādīt iespējama valsts atbalsta esamību.

31      Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 47. punktā esot kļūdaini atzinusi, ka Lekarna Ljubljana ir viens no saņēmējiem, kuriem saskaņā ar Likuma par valsts un vietējo pašvaldību materiālajiem aktīviem 24. pantu valsts vai pašvaldību iestādes materiālos aktīvus var nodot bez maksas, ja tas ir sabiedrības interesēs. Lai gan šajā tiesību normā ir paredzēta īpašumtiesību nodošana publisko tiesību subjektiem, šāda nodošana neesot paredzēta attiecībā uz tādām publiskiem iedibinājumiem kā Lekarna Ljubljana. Šajā ziņā Pravilnik o enotnem kontnem načrtu za proračun, proračunske uporabnike in druge Osebe javnega prava (Noteikumi par vienoto kontu struktūru budžetam, budžeta lietotājiem un citām publisko tiesību juridiskajām personām) 71. pantā esot noteikts, ka publiskam iedibinājumam nedrīkst nodot īpašumtiesības uz valsts vai pašvaldību mantu, jo šāda manta tam var tikt nodota vienīgi “pārvaldībā”. Turklāt Slovēnijas Republika šajā ziņā atgādina, ka saskaņā ar šo 71. pantu visi aktīvi, ko Lekarna Ljubljana kā publisks iedibinājums esot ieguvis – vai nu patstāvīgi, vai ar Ļubļanas pašvaldības starpniecību –, esot “pārvaldībā nodoti aktīvi”, un tādējādi tas vien, ka ir noslēgts līgums par aktīviem, kurus tam nodevusi Ļubļanas pašvaldība, nevar tikt uzskatīts par netiešu pierādījumu tam, ka šāda nodošana ir veikta bez maksas vai ar nosacījumiem, kuri ir labvēlīgāki nekā tirgus nosacījumi.

32      Tāpat Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 48. punktā esot kļūdaini atzinusi, ka apgalvotās neatbilstības starp Ļubļanas pašvaldības datiem saistībā ar Lekarna Ljubljana pārvaldībā nodoto aktīvu vērtību un datiem, kas izriet no Lekarna Ljubljana publiskajiem pārskatiem, vai arī tās pārvaldībā esošo aktīvu vērtības pieaugumu var uzskatīt par netiešiem pierādījumiem, ka šādi pārvaldībā esošie aktīvi ir uzskatāmi par valsts atbalstu. Konkrētāk, attiecībā uz Lekarna Ljubljana pārvaldībā esošo aktīvu vērtības pieaugumu Slovēnijas Republika apgalvo – pat ja Lekarna Ljubljana būtu tiesīga ieguldīt savu peļņu aptieku darbībā, tostarp iegādājoties nekustamo īpašumu, kas pārskatos iekļauts “pārvaldībā esošu aktīvu” kategorijā, tas tomēr nenozīmētu, ka šādi aktīvi tai būtu nodoti bez maksas.

33      Otrām kārtām, Slovēnijas Republika pārmet Vispārējai tiesai, ka tā – kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 48. punkta – ir secinājusi, ka prasītājai pirmajā instancē nebija pienākuma, kliedējot jebkādas šaubas, pierādīt, ka Lekarna Ljubljana pārvaldībā nodotie aktīvi ietvēra aktīvus, kas ir valsts atbalsts, bet gan – gluži otrādi – Komisijai, kura saskarās ar “neskaidru” situāciju, bija pienākums veikt padziļinātu pārbaudi. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa esot nepareizi piemērojusi “nopietnu grūtību” juridisko standartu, jo tā prasītājai pirmajā instancē esot noteikusi neatbilstošu un acīmredzami pārāk zemu pierādīšanas pienākumu attiecībā uz šādu šaubu pastāvēšanu, šajā ziņā neņemot vērā rīcības brīvību, kas Komisijai esot piešķirta attiecībā uz LESD 108. panta 3. punktā paredzētās formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu.

34      Šī pieeja – kas turklāt esot pretrunā standartam, kuru Tiesa iedibinājusi 2021. gada 2. septembra spriedumā Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology (C‑57/19 P, EU:C:2021:663, 40., 45. un 49.–51. punkts), – radot tādas sekas, ka zūd atšķirība starp sākotnējo stadiju un formālo izmeklēšanas procedūru, un liekot Komisijai uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru ikreiz, kad kāds lietas dalībnieks sākotnējās stadijas laikā apgalvo, ka tam ir bažas par valsts atbalstu, kaut arī šis lietas dalībnieks nav iesniedzis nevienu ticamu pierādījumu, lai savu apgalvojumu pamatotu.

35      Šajā lietā – tā kā prasītāja pirmajā instancē neesot sniegusi pilnīgi nekādus tiešus vai netiešus pierādījumus, kas varētu likt domāt, ka Ļubļanas pašvaldība Lekarna Ljubljana aktīvus pārvaldībā ir nodevusi bez maksas vai ar nosacījumiem, kas ir labvēlīgāki nekā tirgus nosacījumi, – Komisijai neesot bijis pēc savas iniciatīvas jāmeklē nozīmīgā informācija, lai varētu konstatēt valsts atbalstu. Tādējādi Vispārējā tiesa esot kļūdaini konstatējusi, ka Komisija nedrīkstēja paļauties uz Slovēnijas iestāžu apliecinājumiem, ka pārvaldībā esošie aktīvi, kurus Lekarna Ljubljana p.o. un Lekarna Ljubljana ieguva pēc 1979. gada, bija iegūti saskaņā ar tirgus nosacījumiem.

36      Komisija piekrīt Slovēnijas Republikas argumentiem.

37      Papildus tam Komisija norāda, pirmkārt, ka – pretēji tam, ko Vispārējā tiesa apgalvojusi pārsūdzētā sprieduma 40., 49. un 50. punktā, – Slovēnijas iestāžu apliecinājums, ka visi Lekarna Ljubljana p.o. un Lekarna Ljubljana pēc 1979. gada pārvaldībā nodotie aktīvi ir iegūti saskaņā ar tirgus nosacījumiem un bez valsts atbalsta, neesot vienīgais apstāklis, uz kuru tā ir pamatojusies strīdīgajā lēmumā. Šis lēmums esot balstīts arī uz piemērojamo tiesisko un ekonomisko satvaru, it īpaši uz šā sprieduma 30. punktā minētajām tiesību normām, kā arī uz citiem apstākļiem, piemēram, pirmām kārtām, Lekarna Ljubljana juridisko statusu, kā arī tā spēju gūt peļņu un iegūt īpašumu, otrām kārtām, apstākli, ka visas iegūtās īpašumtiesības uzskaitē jāiegrāmato kā “pārvaldībā esoši aktīvi”, trešām kārtām, apstākli, ka visa gūtā peļņa bija jāiegulda uzņēmumā vai jānodod valstij, un, ceturtām kārtām, Slovēnijas Republikas apliecinājumu, ka tā pēc 1979. gada nav nodevusi aktīvus Lekarna Ljubljana, jo šis apliecinājums sniegts šai dalībvalstij LES 4. panta 3. punktā noteiktā lojālas sadarbības pienākuma kontekstā.

38      Šajā ziņā Komisija turklāt apgalvo, ka, ņemot vērā Slovēnijas Republikai noteikto lojālas sadarbības pienākumu un to, ka prasītāja pirmajā instancē nav iesniegusi pierādījumus par pretējo, tai bija tiesības pamatoties uz Slovēnijas iestāžu sniegto informāciju, ka pārvaldībā esošie aktīvi, kurus Lekarna Ljubljana p.o. un Lekarna Ljubljana ieguva pēc 1979. gada, bija iegūti saskaņā ar tirgus nosacījumiem. Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 40. punktā esot kļūdaini apšaubījusi šīs informācijas patiesumu tāpēc, ka Slovēnijas iestādes tā pamatojumam nav iesniegušas nevienu pierādījumu. Jebkurš šajā ziņā pretējs Vispārējās tiesas secinājums būtu aplams, jo tas liktu šīm iestādēm iesniegt pierādījumus par negatīvu faktu, citiem vārdiem sakot – tām būtu pozitīvi jāpierāda, ka Slovēnijas Republika pēc 1979. gada vairs nav nodevusi aktīvus Lekarna Ljubljana p.o. un Lekarna Ljubljana. Ar šādu pieeju būtībā tiekot apvērsts pierādīšanas pienākums, ko Tiesa iedibinājusi valsts atbalsta jomas judikatūrā un konkrēti 2021. gada 2. septembra spriedumā Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology (C‑57/19 P, EU:C:2021:663).

39      Otrkārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsniedzot savas pārbaudes robežas, jo tā vietā, lai pārliecinātos, vai prasītāja pirmajā instancē, pamatojoties uz savstarpēji saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu, ir pierādījusi nopietnu šaubu esamību, tā pati esot izvērtējusi, vai pastāv pārliecinoši netieši pierādījumi, kas var apstiprināt šādu šaubu esamību.

40      Ar otro apelācijas sūdzības pamatu Slovēnijas Republika, kuru atbalsta Komisija, būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā attiecībā uz otro aplūkoto pasākumu ir atzinusi, ka Komisija saskārās ar nopietnām grūtībām saistībā ar to, vai šis pasākums – ciktāl to var uzskatīt par valsts atbalstu – ir “pastāvošs” atbalsts Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta izpratnē vai arī tajā starplaikā ir tikušas veiktas “izmaiņas” Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punkta izpratnē un tāpēc tas šādā gadījumā būtu jākvalificē kā “jauns atbalsts” Regulas 2015/1589 1. panta c) punkta izpratnē.

41      Proti, Slovēnijas Republikas ieskatā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 55. un 56. punktā esot kļūdaini nospriedusi, ka saistībā ar minēto pasākumu pastāv nopietnas grūtības, lai gan no strīdīgā lēmuma 39. apsvēruma nepārprotami izrietot, ka Komisija bija skaidri norādījusi, ka aktīvu nodošana Lekarna Ljubljana p.o. pārvaldībā, kas notika 1979. gadā, kad šis subjekts tika izveidots, “ciktāl šis pasākums vispār varētu būt valsts atbalsts, varēja būt vienīgi pastāvošs atbalsts”.

42      Tāpat Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. punktā esot kļūdaini secinājusi, ka “sākotnējā” situācija, proti, situācija 1994. gada 10. decembrī, bija neskaidra, jo strīdīgajā lēmumā nebija nekādas informācijas, kas viestu skaidrību, vai šajā datumā privātās aptiekas jau bija saņēmušas koncesijas no pašvaldībām vai arī Lekarna Ljubljana p.o. savā darbības zonā vēl joprojām bija monopolstāvoklī. Šie Vispārējās tiesas apsvērumi esot kļūdaini, jo no pārsūdzētā sprieduma 51. punktā norādītās informācijas izrietot, ka laikā no 1994. gada 10. decembra līdz datumam, kad Lekarna Ljubljana aizstāja Lekarna Ljubljana p.o., proti, – 1997. gadam, bija piemērojams viens un tas pats tiesiskais regulējums, un dažādie valsts tiesību akti, kuri tostarp reglamentē Slovēnijas tirgus atvēršanu konkurencei, tika pieņemti jau pirms 1994. gada 10. decembra. Šis aspekts esot noteicošs, lai izvērtētu, vai otrā aplūkotā pasākuma, kas kvalificēts par pastāvošu atbalstu, grozīšana to padara par jaunu atbalstu Regulas 2015/1589 1. panta c) punkta izpratnē. Pat ja tiktu pieņemts, ka tajā veikto izmaiņu dēļ otrais aplūkotais pasākums, kurš ieviešanas brīdī nebija valsts atbalsts, varēja par tādu kļūt, šīs izmaiņas katrā ziņā esot veiktas pirms 1994. gada 10. decembra. No tā izrietot, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, strīdīgā lēmuma 39. punktā secinādama, ka, tā kā laikā no 1994. gada 10. decembra līdz datumam, kad Lekarna Ljubljana aizstāja Lekarna Ljubljana p.o., nav mainījies nedz attiecīgais tiesiskais regulējums, nedz pārvaldībā nodoto aktīvu izmantošanas nosacījumi, šī aizstāšana esot bijusi pilnībā administratīva rakstura, un tādēļ tā nevarot būt pastāvoša atbalsta grozīšana, ar ko tas tiek padarīts par jaunu atbalstu.

43      Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 51.–54. punktā esot kļūdaini atzinusi, ka Lekarna Ljubljana darbojoties atšķirīgos nosacījumos nekā Lekarna Ljubljana p.o. Konkrēti, neesot pareizs Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 54. punktā izdarītais secinājums, ka starp šiem abiem subjektiem pastāvēja būtiskas atšķirības, jo Lekarna Ljubljana – atšķirībā no tās priekšteces – varēja iegūt mantu, tostarp nekustamo īpašumu, un tādēļ būtu jājautā, vai nekustamas mantas turpmāka nodošana pārvaldībā bez īpašumtiesībām varēja būt pamatota. Proti, Slovēnijas Republikas ieskatā, Lekarna Ljubljana – tāpat kā Lekarna Ljubljana p.o. – šādus aktīvus varēja iegūt pārvaldībā vismaz kopš Iedibinājumu likuma stāšanās spēkā 1991. gadā.

44      Šajā ziņā Slovēnijas Republika precizē, ka Lekarna Ljubljana – tāpat kā tās priekštece – var izmantot tikai tos aktīvus, kurus tai formāli pārvaldībā nodod Ļubļanas pašvaldība, pat ja šie aktīvi iegādāti par līdzekļiem, kurus sagādājusi Lekarna Ljubljana. Vispārējās tiesas bažas, vai joprojām ir pamats veicināt pārvaldībā esošus aktīvus, esot nepamatotas. Tas esot tikai veids, kā nodrošināt, ka publisks iedibinājums var izmantot aktīvus, jo visi iedibinājuma aktīvi tiek turēti kā pārvaldībā esoši aktīvi. Taču tas nekādi nenozīmējot, ka pārvaldībā esošie aktīvi tiek piešķirti bez atlīdzības.

45      Visbeidzot, Slovēnijas Republika šajā kontekstā cenšas atspēkot dažādos iebildumus, ko prasītāja pirmajā instancē izvirzījusi administratīvajā procesā, it paši attiecībā uz to, ka, pirmkārt, Komisija neesot kliedējusi šaubas, vai otrais aplūkotais pasākums ir grozīts pēc 2004. gada 1. maija, proti, pēc datuma, kad Slovēnijas Republika iestājās Eiropas Savienībā, un, otrkārt, ka Komisija neesot pārbaudījusi šā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu. Attiecībā uz pirmo iebildumu, tā būtībā apgalvo, ka, ciktāl Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. punktā kļūdaini norādījusi, ka Lekarna Ljubljana ievērojami atšķiras no subjekta, kuru tas aizstāja 1997. gadā, šis prasītājas pirmajā instancē izvirzītais iebildums esot nepamatots. Attiecībā uz otro iebildumu Slovēnijas Republika apgalvo, ka no juridiskā viedokļa tam nav nozīmes, jo – kā Komisija norādījusi Vispārējā tiesā, kas izrietot no pārsūdzētā sprieduma 38. punkta, – atbilstoši LESD 108. panta 1. punktam atbalsta pasākuma saderību var prasīt tikai attiecībā uz atbalsta shēmām, taču šajā lietā aplūkotais pasākums esot individuāls atbalsts. Vispārējā tiesa esot piekritusi šim juridiskajam argumentam, jo tā neesot norādījusi nevienu iemeslu, lai to noraidītu.

46      Tādējādi Slovēnijas Republika secina, ka Komisijai nebija nekāda pienākuma uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru. Proti, ņemot vērā informāciju, kas sākotnējas izskatīšanas stadijā bija tās rīcībā, tai neesot bijis nekāda faktiska vai juridiska pamata secināt, ka pastāv “nopietnas grūtības”. Turklāt – pretēji tam, ko Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētajā spriedumā, – šis lēmums esot bijis pietiekami pamatots.

47      Prasītāja pirmajā instancē apgalvo, ka apelācijas sūdzības pirmais un otrais pamats jānoraida kā daļēji nepieņemami un daļēji nepamatoti.

 Tiesas vērtējums

–       Ievada apsvērumi

48      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 108. panta 2. punktā paredzētā procedūra noteikti ir jāveic, ja Komisijai rodas nopietnas grūtības novērtēt, vai atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Tāpēc Komisija, lai pieņemtu labvēlīgu lēmumu saistībā ar attiecīgu atbalstu, ar LESD 108. panta 3. punktā noteikto sākotnējās izskatīšanas stadiju var aprobežoties tikai tad, ja tā sākotnējās izskatīšanas beigās ir guvusi pārliecību, ka šis atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Savukārt, ja sākotnējās izskatīšanas rezultātā Komisija secina pretējo vai arī ja šī izskatīšana nav tai ļāvusi pārvarēt visas grūtības, kas radušās, izvērtējot atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, Komisijai ir pienākums sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru (spriedums, 2023. gada 14. septembris, Komisija un IGG/Dansk Erhverv, C‑508/21 un C‑509/21, EU:C:2023:669, 69. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

49      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka gadījumā, ja LESD 108. panta 3. punktā paredzētā procedūra nav tai ļāvusi pārvarēt visas grūtības, ko rada attiecīgā pasākuma saderīguma novērtēšana, Komisijai ir pienākums uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru un tai šajā ziņā nav nekādas rīcības brīvības. Tādējādi Komisijai atbilstoši LESD 108. panta 3. punkta mērķim un tai uzliktajam labas pārvaldības pienākumam ir jāuzsāk nepieciešamie pasākumi un pārbaudes, lai sākotnējās izskatīšanas laikā pārvarētu jebkuras radušās grūtības, kā rezultātā tiktu kliedētas esošās šaubas par attiecīgā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu (spriedums, 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija, C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 77. un 78. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50      Tā kā jēdzienam “nopietnas grūtības” ir objektīvs raksturs, pierādījums par šādu grūtību esamību – kas jāmeklē gan apstākļos, kādos pieņemts lēmums sākotnējas izskatīšanas noslēgumā, gan tā saturā –, pamatojoties uz saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu, ir jāsniedz prasītājam, kas lūdz šā lēmuma atcelšanu (spriedums, 2023. gada 14. septembris, Komisija un IGG/Dansk Erhverv, C‑508/21 un C‑509/21, EU:C:2023:669, 70. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

51      Ja prasītājs lūdz atcelt Komisijas lēmumu neuzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, tas var izvirzīt jebkādu pamatu, lai pierādītu, ka Komisijai, izskatot tās rīcībā esošo informāciju un pierādījumus paziņotā pasākuma sākotnējās izskatīšanas stadijā, bija jārodas šaubām par šā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu. Tieši šaubas par šo saderību ir pierādījums, kas jāiesniedz, lai pierādītu, ka Komisijai bija jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra. Tādējādi šāda atcelšanas prasījuma izvirzītājam jāpierāda, ka ir pastāvējušas šaubas par saderību, lai Komisijai būtu bijis pienākums sākt minēto formālo izmeklēšanas procedūru. Šāds pierādījums, pamatojoties uz saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu, ir jāmeklē gan šā lēmuma pieņemšanas apstākļos, gan tā saturā, (spriedums, 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija, C‑321/21, EU:C:2023:713, 131. un 132. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

52      Tiesa šajā ziņā jau ir nospriedusi, ka sākotnējās izskatīšanas procedūras gaitā veiktā Komisijas izvērtējuma nepietiekamība vai nepilnīgums ir netiešs pierādījums tam, ka šai iestādei ir bijušas nopietnas grūtības, izvērtējot paziņotā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu, un tādēļ tai bija jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra (spriedums, 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija, C‑321/21 P, EU:C:2023:713, 133. punkts un tajā minētā judikatūra).

53      Savienības tiesai – kad tā izskata prasību atcelt Komisijas lēmumu neizvirzīt iebildumus – jānoskaidro, vai Komisijai, izvērtējot informāciju un pierādījumus, kas bija tās rīcībā paziņotā pasākuma sākotnējās izskatīšanas stadijā, objektīvi vajadzēja rasties šaubām par šā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu, ņemot vērā, ka šādu šaubu gadījumā ir jāuzsāk formāla izmeklēšanas procedūra (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Scandlines Danmark un Scandlines Deutschland/Komisija, C‑174/19 un C‑175/19, EU:C:2021:801, 67. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

54      Turklāt tāda lēmuma tiesiskums, kas pieņemts tādas sākotnējas izskatīšanas procedūras beigās, kāda minēta Regulas 2015/1589 4. panta 2. punktā, Savienības tiesai jāvērtē, pamatojoties ne tikai uz informāciju, kāda bija Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī, bet arī uz informāciju, kura “varēja būt tās rīcībā” – šajā kategorijā ietilpst tāda informācija, kurai ir nozīme un kuru Komisija pēc pieprasījuma varēja iegūt administratīvā procesa gaitā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology, C‑57/19 P, EU:C:2021:663, 42. un 43. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

55      Proti, Komisijai aplūkojamo pasākumu pārbaude jāveic rūpīgi un objektīvi, lai, pieņemot galīgo lēmumu par atbalsta esamību un – attiecīgā gadījumā – tā nesaderību vai prettiesiskumu, tās rīcībā šajā ziņā būtu pēc iespējas pilnīgāka un uzticamāka informācija (spriedums, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology, C‑57/19, EU:C:2021:663, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

56      Lai gan tas tā ir, izvērtējot valsts atbalsta esamību un tiesiskumu, var būt nepieciešams, lai Komisija neaprobežojas tikai ar to faktisko un tiesisko apstākļu pārbaudi, kuri tai darīti zināmi, taču Komisijai nav pienākuma pēc savas iniciatīvas un bez jebkādām norādēm šajā ziņā meklēt visu informāciju, kurai varētu būt saikne ar tās izskatāmo lietu, pat ja šī informācija būtu publiski pieejama (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology, C‑57/19 P, EU:C:2021:663, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

57      Tādējādi tas vien, ka pastāv potenciāli nozīmīgs informācijas elements, par kuru Komisijai nebija zināms un par kuru tai nebija pienākuma veikt izmeklēšanu, ņemot vērā informācijas elementus, kas faktiski bija tās rīcībā, nevar pierādīt tādu nopietnu grūtību pastāvēšanu, kuras šai iestādei būtu likušas sākt formālo izmeklēšanas procedūru (spriedums, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology, C‑57/19, EU:C:2021:663, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

58      Visbeidzot, jāpatur prātā, ka, lai arī šā sprieduma 41.–47. punktā atgādinātajā judikatūrā atzītie principi ir atvedināti galvenokārt attiecībā uz Regulas 2015/1589 4. panta 3. punktā minētajiem lēmumiem necelt iebildumus, tie ir piemērojami arī tādiem šīs regulas 4. panta 2. punktā minētajiem lēmumiem – kā strīdīgais lēmums –, kurā konstatēts, ka attiecīgais pasākums nav atbalsts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Club Hotel Loutraki u.c./Komisija, C‑131/15 P, EU:C:2016:989, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

59      Ņemot vērā šos principus, jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, attiecībā uz pirmo un otro aplūkoto pasākumu secinādama, ka pastāv nopietnas grūtības, kuru dēļ Komisijai būtu bijis jāuzsāk LESD 108. panta 2. punktā minētā formālā izmeklēšanas procedūra.

–       Par tiesību kļūdu, kas pieļauta, interpretējot jēdzienu “nopietnas grūtības” saistībā ar pirmo aplūkoto pasākumu

60      Pirmām kārtām, attiecībā uz Slovēnijas Republikas iebildumiem, kas vērsti pret pārsūdzētā sprieduma 45.–48. punktu un kas izklāstīti šā sprieduma 30.–32. punktā, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka tikai Vispārējās tiesas kompetencē ir, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu saturiskā nepareizība izriet no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, veikt šo faktu vērtējumu. No tā izriet, ka faktu vērtējums, izņemot gadījumus, kad Vispārējā tiesā iesniegtie pierādījumi ir sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas pakļauts pārbaudei Tiesā (spriedums, 2024. gada 11. janvāris, Wizz Air Hungary/Komisija, C‑440/22 P, EU:C:2024:26, 57. un 58. punkts un tajos minētā judikatūra).

61      Konkrēti, apelācijas tiesvedībā pārbaudot tādu novērtējumu, ko Vispārējā tiesa veikusi attiecībā uz valsts tiesībām un kas valsts atbalsta jomā ir faktu vērtējums, Tiesai ir kompetence tikai pārbaudīt, vai ir notikusi šo tiesību sagrozīšana (spriedums, 2023. gada 5. decembris, Luksemburga u.c./Komisija, C‑451/21 un C‑454/21, EU:C:2023:948, 77. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

62      Taču šajā lietā, tā kā šā sprieduma 30.–32. punktā izklāstīto Slovēnijas Republikas iebildumu mērķis ir apšaubīt valsts tiesību normu un faktu vērtējumu, ko Vispārējā tiesa ir veikusi pārsūdzētā sprieduma 45.–48. punktā, neapgalvojot, ka šajā ziņā būtu notikusi jebkāda sagrozīšana, tie ir jānoraida kā nepieņemami.

63      Otrām kārtām, attiecībā uz Slovēnijas Republikas iebildumiem, kuru mērķis būtībā ir apstrīdēt Vispārējās tiesas noteikto Komisijas pierādīšanas pienākuma apmēru LESD 108. panta 3. punktā paredzētajā sākotnējās izskatīšanas procedūrā, pirmkārt, jākonstatē – kā secinājumu 64. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts –, ka, nosakot “piemērojamos noteikumus un principus”, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 35. un 36. punktā atsaucās uz piemērojamo juridisko standartu, kas pilnībā atbilst šā sprieduma 48.–53. punktā minētajai pastāvīgajai judikatūrai. Konkrēti, pārsūdzētā sprieduma 35. punktā Vispārējā tiesa pamatoti atgādināja: “kad Komisija pārbauda atbalsta pasākumus atbilstoši LESD 107. pantam, lai noteiktu, vai tie ir saderīgi ar iekšējo tirgu, tai ir jāuzsāk [formālā izmeklēšanas procedūra], ja pēc sākotnējas izskatīšanas stadijas tā nav varējusi novērst visas grūtības, kuras liedz secināt, ka šie pasākumi ir saderīgi ar iekšējo tirgu”.

64      Tāpat minētā sprieduma 36. punktā Vispārējā tiesa atzina: “ja Komisija pārbauda pasākumu no LESD 107. un 108. punkta viedokļa un ja sākotnējās stadijas noslēgumā [..] tā saskaras ar pastāvīgām grūtībām vai šaubām – citiem vārdiem sakot, ar nopietnām grūtībām saistībā vai nu ar šā pasākuma kvalifikāciju par valsts atbalstu, vai ar tā kvalifikāciju par pastāvošu atbalstu vai par jaunu atbalstu, vai arī par tā saderību ar iekšējo tirgu gadījumā, ja tā uzskata, ka tas ir jauns atbalsts, tai ir jāsāk LESD 108. panta 2. punktā paredzētā procedūra”.

65      Otrkārt – kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 49. punktā – jākonstatē, ka strīdīgajā lēmumā attiecībā uz Lekarna Ljubljana p.o. un Lekarna Ljubljana pēc 1979. gada saņemtajiem pārvaldībā esošajiem aktīviem ir vienīgi atstāstīts Slovēnijas iestāžu apgalvojums, saskaņā ar kuru visus šos aktīvus šie subjekti esot iegādājušies saskaņā ar tirgus nosacījumiem.

66      Šajā ziņā jāatgādina, ka, lai gan dalībvalstij atbilstoši LES 4. panta 3. punktam jāievēro lojālas sadarbības pienākums visā procedūrā, kurā notiek pasākuma pārbaude no valsts atbalstu regulējošo Savienības tiesību normu viedokļa (spriedums, 2023. gada 5. decembris, Luksemburga u.c./Komisija, C‑451/21 P un C‑454/21 P, EU:C:2023:948, 122. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), tomēr – kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 67. punktā – šis apstāklis nevar izslēgt, ka pastāv “nopietnas grūtības” vai “šaubas”, ar kurām Komisija attiecīgā gadījumā varētu saskarties tai ar sūdzību paziņota pasākuma sākotnējās izskatīšanas noslēgumā. Jebkura cita interpretācija netieši, bet noteikti nozīmētu, ka Komisijas šaubas varētu automātiski tikt kliedētas ar valsts iestāžu apgalvojumiem vien, kā rezultātā saskaņā ar LESD 108. pantu uzsāktā procedūra varētu tikt izbeigta, kaut arī šīs iestādes nebūtu sniegušas nekādus pierādījumus, lai atspēkotu apstākļus, uz kuriem sūdzības iesniedzējs norādījis, lai pierādītu nopietnu grūtību esamību. Ja tiktu akceptēts, ka šaubas par atbalsta pasākuma esamību vai saderību varētu automātiski kliedēt, balstoties uz valstu iestāžu apgalvojumiem vien, zustu ne vien LESD 108. panta 2. punktā paredzētās sākotnējās izskatīšanas procedūras jēga, bet tiktu apdraudēts valsts atbalsta kontroles mehānisms un Komisijai uzticētā loma.

67      Kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 68. punktā, papildus apstāklim, ka sūdzības iesniedzējam ir daudz grūtāk iegūt atbilstošo informāciju no atbalstu iespējams piešķīrušajām valsts iestādēm nekā Komisijai, kurai šajā ziņā ir plašas pilnvaras, jāņem vērā, pirmkārt, ka sūdzības iesniedzēju grūtības piekļūt pierādījumiem ir vēl jo nozīmīgākas tādā lietā kā šī, kura ir aizsākusies 1970. gados un kuras būtisks aspekts ir pāreja no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku, kā arī konkurence starp valsts un privātajām aptiekām. Šāds konteksts prasītājai pirmajā instancē neizbēgami vēl vairāk apgrūtināja piekļuvi attiecīgajai informācijai par apstākļiem, kādos Lekarna Ljubljana p.o. un Lekarna Ljubljana tika piešķirti pārvaldībā esošie aktīvi.

68      Otrkārt, jāuzsver, ka Komisijai ir plašas pilnvaras, kas izriet gan no LESD, gan no Regulas 2015/1589 un kas tai ļauj vajadzības gadījumā pieprasīt papildu informāciju no dalībvalstīm, kuras parasti atrodas labākā situācijā nekā sūdzības iesniedzēji, lai kliedētu iespējamās Komisijas šaubas.

69      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 48. punktā atzīstot, ka nevis prasītājai pirmajā instancē, bez iespējamām šaubām, ir jāpierāda, ka Lekarna Ljubljana p.o. un Lekarna Ljubljana pārvaldībā esošajos aktīvos ietilpst aktīvi, kas uzskatāmi par valsts atbalstu, bet gan Komisijai, šajā ziņā saskaroties ar neskaidru situāciju, bija jāveic padziļināta izmeklēšana.

70      Tādējādi Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā ir piemērojusi acīmredzami pārlieku zemu slieksni attiecībā uz pierādīšanas prasībām, kas jāizpilda, lai iestātos Komisijas pienākums uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru.

71      Trešām kārtām, jānoraida arī šā sprieduma 33. punktā izklāstītā Slovēnijas Republikas argumentācija, saskaņā ar kuru Komisijai esot rīcības brīvība uzsākt šo procedūru. Proti, no šā sprieduma 49. punktā minētās judikatūras nepārprotami izriet – ja saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu veiktā sākotnējā izskatīšana nav tai ļāvusi kliedēt visas šaubas, kas pastāv attiecībā uz kādu konkrētu pasākumu, Komisijai ir pienākums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru un tai šajā ziņā nav nekādas rīcības brīvības.

72      Ceturtām kārtām, kā nepamatoti ir jānoraida Slovēnijas Republikas iebildumi, kas minēti šā sprieduma 35. punktā un kas attiecas uz to, ka, tā kā prasītāja pirmajā instancē neesot iesniegusi nevienu pierādījumu, lai pierādītu nopietnu grūtību esamību, Komisijai pēc savas iniciatīvas nebija jāmeklē informācija, kas, iespējams, varētu būt nozīmīga, lai konstatētu iespējamu valsts atbalstu. No pārsūdzētā sprieduma 45.–48. punkta nepārprotami izriet, ka Vispārējā tiesa savu minētā sprieduma 49. un 50. punktā pausto vērtējumu ir veikusi, pamatojoties tikai uz prasītājas pirmajā instancē iesniegtajiem dokumentiem un sniegto informāciju.

73      Piektām kārtām – pretēji tam, ko apgalvo Slovēnijas Republika, – gan no pārsūdzētā sprieduma, gan no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka prasītājas pirmajā instancē saistībā ar prasību Vispārējā tiesā iesniegtie pierādījumi, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma 44.–48. punkta, ir tādi paši kā tie, kurus tā bija darījusi zināmus Komisijai administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemts strīdīgais lēmums. Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma, strīdīgajā lēmumā nav nekādas atsauces uz šiem dažādajiem pierādījumiem.

74      Visbeidzot un sestām kārtām, kā nepamatota jānoraida šā sprieduma 39. punktā minētā Komisijas argumentācija, ka Vispārējā tiesa esot pārsniegusi savas pārbaudes tiesā robežas, jo no pārsūdzētā sprieduma 44.–50. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa šo pārbaudi ir veikusi atbilstoši šā sprieduma 53. punktā atgādinātajai judikatūrai.

75      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, apelācijas sūdzības pirmais pamats jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

–       Par tiesību kļūdu, kas pieļauta, interpretējot jēdzienu “nopietnas grūtības” saistībā ar otro aplūkoto pasākumu

76      Pirmām kārtām, ciktāl Slovēnijas Republika ar šā sprieduma 40., 41. un 46. punktā izklāstītajiem iebildumiem būtībā apstrīd slieksni, ko Vispārējā tiesa ir piemērojusi, lai novērtētu, vai pastāv “nopietnas grūtības” saistībā ar otrā aplūkotā pasākuma vērtējumu, jākonstatē – kā tas norādīts šā sprieduma 63. punktā –, ka, nosakot “piemērojamos noteikumus un principus”, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 35. un 36. punktā uz piemērojamo juridisko standartu ir atsaukusies pilnīgi atbilstoši šā sprieduma 48.–53. punktā minētajai pastāvīgajai judikatūrai.

77      Konkrēti, atbilstoši šā sprieduma 58. punktā minētajai judikatūrai Vispārējā tiesa ir pamatoti nospriedusi, ka šā sprieduma 63. punkta beigu daļā atgādinātie principi jāpiemēro arī tad, ja Komisijai saglabājas šaubas par to, vai pasākums patiesi ir kvalificējams par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

78      Tāpat pārsūdzētā sprieduma 36. punktā Vispārējā tiesa pamatoti secināja: “ja Komisija pārbauda pasākumu no LESD 107. un 108. punkta viedokļa un ja sākotnējās stadijas noslēgumā [..] tā saskaras ar pastāvīgām grūtībām vai šaubām – citiem vārdiem sakot, ar nopietnām grūtībām saistībā vai nu ar šā pasākuma kvalifikāciju par valsts atbalstu, vai ar tā kvalifikāciju par pastāvošu atbalstu vai par jaunu atbalstu, vai arī par tā saderību ar iekšējo tirgu gadījumā, ja tā uzskata, ka tas ir jauns atbalsts, tai ir jāsāk LESD 108. panta 2. punktā paredzētā procedūra”.

79      No tā – kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 86. punktā – izriet, ka Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā būtu pieļāvusi tiesību kļūdu, nosakot piemērojamo juridisko standartu attiecībā uz “nopietnu grūtību” esamības konstatēšanu.

80      Tādējādi šā sprieduma 76. punktā izklāstītie iebildumi ir jānoraida kā nepamatoti.

81      Otrām kārtām, jāatgādina, ka saistībā ar valsts atbalsta kontroles sistēmu, kas ir ieviesta ar LESD 107. un 108. pantu, process atšķiras atkarībā no tā, vai atbalsts ir pastāvošs vai jauns. Pastāvošs atbalsts saskaņā ar LESD 108. panta 1. punktu var tikt likumīgi īstenots, kamēr Komisija nav konstatējusi tā nesaderību, savukārt LESD 108. panta 3. punktā paredzēts, ka par plāniem piešķirt jaunu atbalstu vai grozīt pastāvošu atbalstu, iepriekš laikus jāpaziņo Komisijai un tie nevar tikt īstenoti, pirms procedūra nav beigusies ar galīgu lēmumu (spriedums, 2021. gada 28. oktobris, Eco Fox u.c. (no C‑915/19 līdz C‑917/19, EU:C:2021:887, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

82      Regulas (ES) 2015/1589 1. panta b) punkta i) apakšpunktā “pastāvošais atbalsts” definēts kā “jebkāds atbalsts, kas pastāvējis pirms LESD stāšanās spēkā attiecīgajās dalībvalstīs, t.i., atbalsta programmas un individuālais atbalsts, kas ieviests pirms LESD stāšanās spēkā un ko joprojām piemēro pēc LESD stāšanās spēkā”. Savukārt Pievienošanās akta IV pielikuma 3. punkta 1. apakšpunkta a) punktā precizēts, ka, pievienojoties valstīm, uz kurām attiecas šis akts, par pastāvošu atbalstu LESD 108. panta 1. punkta izpratnē tiek uzskatīti “atbalsta pasākumi, kuru īstenošana sākta pirms 1994. gada 10. decembra”.

83      Šajā ziņā jēdziens “jauns atbalsts” Regulas 2015/1589 1. panta c) punktā definēts kā “jebkurš atbalsts, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp pastāvoša atbalsta grozījumi”. Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punkta pirmajā teikumā šajā ziņā paredzēts, ka Regulas Nr. 2015/1589 1. panta c) punkta nolūkiem “izmaiņas esošajā atbalstā ir jebkādas pārmaiņas, izņemot pilnībā formāla vai administratīva rakstura izmaiņas, kas nevar ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderību ar [iekšējo] tirgu.”

84      Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka jānoskaidro, vai ir notikušas būtiskas izmaiņas pastāvošajā atbalstā, vai arī izmaiņas ir pilnībā formāla vai administratīva rakstura, kas nevar ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderību ar iekšējo tirgu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. decembris, Rittinger u.c., C‑492/17, EU:C:2018:1019, 57. punkts). Šajā kontekstā izmaiņas nevar kvalificēt kā pilnībā formāla vai administratīva rakstura Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punkta izpratnē, ja tās var ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderību ar iekšējo tirgu (spriedums, 2021. gada 28. oktobris, Eco Fox u.c. (no C‑915/19 līdz C‑917/19, EU:C:2021:887, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

85      Šajā lietā šā sprieduma 42.–45. punktā izklāstītie Slovēnijas Republikas iebildumi, ciktāl to mērķis ir apšaubīt Vispārējās tiesas veikto valsts tiesību un faktu vērtējumu, šajā ziņā nenorādot ne uz kādu sagrozīšanu, atbilstoši minētā sprieduma 60. un 61. punktā atgādinātajai judikatūrai, jānoraida kā nepieņemami.

86      Bez tam jākonstatē – kā Vispārējā tiesa to ir darījusi pārsūdzētā sprieduma 52. punktā –, ka Komisija strīdīgā lēmuma 39. apsvērumā ir vienīgi norādījusi, ka 1997. gadā notikusī Lekarna Ljubljana p.o. aizstāšana ar Lekarna Ljubljana bija pilnībā administratīva rakstura un ka turklāt ne attiecīgo aktīvu tiesiskais konteksts, ne izmantošanas nosacījumi nav mainījušies, un līdz ar to jāuzskata, ka minētais pasākums nav grozīts tādā mērā, ka tas ir kļuvis par jaunu atbalstu Regulas 2015/1589 1. panta c) punkta izpratnē.

87      Ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 54. punktā Vispārējās tiesas identificēto neskaidrību raksturu un apjomu attiecībā uz apstākļiem, kuri var ietekmēt atbalsta pasākuma saderību ar iekšējo tirgu šā sprieduma 84. punktā minētās judikatūras izpratnē, Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā minētā sprieduma 54.–56. punktā ir atzinusi, ka, tā kā Komisija nav veikusi padziļinātu pārbaudi, ņemot vērā aptieku darbības tiesiskā un ekonomiskā konteksta pārmaiņas Slovēnijā, tā esot saskārusies ar nopietnām grūtībām, kuru dēļ tai būtu bijis jāuzsāk LESD 108. panta 2. punktā paredzētā formālā izmeklēšanas procedūra.

88      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, apelācijas sūdzības otrais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

 Par trešo pamatu

 Lietas dalībnieku argumenti

89      Ar trešo apelācijas sūdzības pamatu Slovēnijas Republika pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pietiekami pamatojusi pārsūdzēto spriedumu. Šā pamata pamatošanai Slovēnijas Republika – atgādinājusi, ka saskaņā ar judikatūru, kas it īpaši izriet no 2016. gada 26. maija sprieduma Rose Vision/Komisija (C‑224/15 P, EU:C:2016:358, 24. un 26. punkts), iebildums par nepietiekamu pamatojumu ir tiesību jautājums, kas tādējādi var tikt izvirzīts apelācijas tiesvedībā, – apgalvo: lai gan pārsūdzētā sprieduma 48. punkta ievaddaļā Vispārējā tiesa konstatēja, ka prasītāja pirmajā instancē, atbildot uz Komisijas pirmo sākotnējo vērtējumu, ir iesniegusi vairākus izvilkumus no Lekarna Ljubljana un Ļubļanas pašvaldības publiskajiem pārskatiem par 2010.–2019. gadu un sniegusi komentārus par tiem, Vispārējā tiesa tomēr nav minējusi šo izvilkumu un komentāru saturu. Turklāt tos nevarot konstatēt, balstoties uz prasītājas pirmajā instancē izteiktajiem apgalvojumiem, jo tā savā prasības pieteikumā nav atsaukusies uz minēto izvilkumu saturu. Pārsūdzētā sprieduma 49. punktā Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz šiem Lekarna Ljubljana un Ļubļanas pašvaldības publiskajiem pārskatiem un, neminot to saturu, uz šā faktiskā pamata ir nospriedusi, ka situācija attiecībā uz to aktīvu raksturu un iedabu, kurus Lekarna Ljubljana p.o. un Lekarna Ljubljana ieguva pārvaldībā pēc 1979. gada, nav skaidra. Tādējādi, tā kā neesot iespējams pārbaudīt, vai no šiem dokumentiem patiešām izriet informācija, kas objektīvi varēja radīt šaubas par valsts atbalsta esamību, pārsūdzētā sprieduma pamatojums neļaujot ieinteresētajām personām uzzināt Vispārējās tiesas pieņemtā nolēmuma pamatojumu un Tiesai veikt savu pārbaudi.

90      Prasītāja pirmajā instancē apgalvo, ka trešais pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemams un katrā ziņā kā nepamatots.

 Tiesas vērtējums

91      Jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 48. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka prasītāja pirmajā instancē ir sniegusi vairākus izvilkumus no Lekarna Ljubljana un Ļubļanas pašvaldības publiskajiem pārskatiem par 2010. gadu, tiem pievienojot komentārus. Vispārējā tiesa šajā pašā punktā precizēja, pirmkārt, ka prasītāja pirmajā instancē ir norādījusi uz pretrunām starp pašvaldības datiem saistībā ar Lekarna Ljubljana pārvaldībā piešķirto aktīvu vērtību (piemēram, 35 036 742 EUR 2014. gada 31. decembrī) un Lekarna Ljubljana pašas datiem saistībā ar tās ilgtermiņa aktīvu un pārvaldībā nodoto aktīvu vērtību (26 976 187 EUR tajā pašā datumā – tātad mazāka summa, lai gan šķiet, ka tās tvērums ir plašāks), otrkārt, ka tā ir uzsvērusi šo aktīvu pieauguma nozīmi Lekarna Ljubljana pārskatos no gada uz gadu (piemēram, pieaugums no 26 976 187 EUR 2014. gada 31. decembrī līdz 31 973 809 EUR gadu vēlāk), kā arī Lekarna Ljubljana pārvaldībā nodoto aktīvu vērtības palielināšanos pašvaldības pārskatos (pieaugums no 35 036 742 EUR līdz 42 790 897 EUR tajā pašā laikposmā), kā arī, treškārt, tā ir norādījusi, ka pašvaldības izveidotā tabulā, kurā ir izskaidrotas Lekarna Ljubljana pārvaldībā nodoto aktīvu vērtības izmaiņas no gada uz gadu, vairākkārt norādīts, ka palielinājums ir saistīts ar iedibinājuma gūtajiem ienākumiem, kas liek domāt, ka pārvaldībā piešķirtie aktīvi ietver ne vien materiālus aktīvus, bet arī monetārus aktīvus, savukārt Lekarna Ljubljana tās gūtie gada ienākumi parasti būtu jāpārskaita Ļubļanas pašvaldībai pēc nepieciešamo ieguldījumu atskaitīšanas.

92      No šiem konstatējumiem izriet, ka – pretēji tam, ko apgalvo Slovēnijas Republika, – Vispārējā tiesa ir minējusi to Lekarna Ljubljana un Ļubļanas pašvaldības 2010. gada publisko pārskatu izvilkumu saturu, uz kuriem prasītāja pirmajā instancē bija atsaukusies Vispārējā tiesā.

93      Turklāt no pārsūdzētā sprieduma 49. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa, lai secinātu, ka situācija attiecībā uz to aktīvu raksturu un iedabu, kurus Lekarna Ljubljana p.o. un Lekarna Ljubljana ieguva pārvaldībā pēc 1979. gada, nav skaidra, nepamatojās tikai uz šiem izvilkumiem vien. Proti, 49. punktā Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz apstākļiem, uz kuriem prasītāja pirmajā instancē bija norādījusi administratīvajā procesā un kuri izklāstīti pārsūdzēta sprieduma 45.–48. punktā. Šo apstākļu skaitā esot Lekarna Ljubljana 2012. gada ziņojums.

94      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka trešā pamata pamatošanai sniegtā argumentācija izriet no kļūdainas pārsūdzētā sprieduma sapratnes.

95      No tā izriet, ka trešais apelācijas sūdzības pamats jānoraida kā nepamatots.

 Par ceturto pamatu

 Lietas dalībnieku argumenti

96      Ar ceturto apelācijas sūdzības pamatu, ar ko apgalvots, ka esot pārkāpts Pamattiesību hartas 47. pants, Slovēnijas Republika būtībā pārmet Vispārējai tiesai, pirmkārt, ka tā ir precizējusi prasītājas pirmajā instance izvirzītos vispārīgos iebildumus, detalizējot tās vienkāršos apgalvojumus, un, otrkārt, ka tā nav ņēmusi vērā atsevišķu Komisijas sniegto informāciju. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi šīs iestādes tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un objektīvu tiesu, tādējādi apdraudot arī Slovēnijas Republikas intereses.

97      Pirmām kārtām, attiecībā uz iebildumu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā esot izdarījusi konstatējumus, kurus nevarēja pamatot tikai ar pirmajā instancē celtās prasības saturu, Slovēnijas Republika būtībā norāda, pirmkārt, ka prasītāja pirmajā instancē savā prasībā nav atsaukusies uz Likuma par valsts un vietējo pašvaldību materiālajiem aktīviem normām, lai gan Vispārējā tiesa tās ir ņēmusi vērā pārsūdzētā sprieduma 47. un 49. punktā. Otrkārt, lai gan tā norāda uz pārvaldība esošo aktīvu pieaugumu 2015. gadā un ļoti vispārīgi atsaucas uz Lekarna Ljubljana gada ziņojumu un Ļubļanas pašvaldības gada ziņojumu datiem, minētā sprieduma 48. punktā Vispārējā tiesa esot atsaukusies uz Lekarna Ljubljana un Ļubļanas pašvaldības publiskajiem pārskatiem par 2010. gadu un savu secinājumu minētā sprieduma 49. punktā esot balstījusi uz šiem datiem. Treškārt, prasītāja pirmajā instancē savā prasībā neesot norādījusi uz pretrunām starp Ļubļanas pašvaldības datiem attiecībā uz Lekarna Ljubljana pārvaldībā piešķirto aktīvu vērtību un Lekarna Ljubljana datiem par tās ilgtermiņa aktīvu un pārvaldībā esošo aktīvu vērtību, taču Vispārējā tiesa tomēr esot izskatījusi šo iebildumu pārsūdzētā sprieduma 48. un 49. punktā. Ceturtkārt, lai gan tā esot ļoti vispārīgi atsaukusies uz pārvaldībā nodoto aktīvu pieaugumu Lekarna Ljubljana pārskatos, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 48. un 49. punktā savus secinājumus esot balstījusi uz šo iebildumu. Piektkārt, tā savā prasībā neesot atsaukusies uz pašvaldības sagatavoto tabulu par pārvaldībā esošo aktīvu vērtības izmaiņām, taču Vispārējā tiesa uz šiem datiem esot balstījusies minētā sprieduma 48. un 49. punktā. Sestkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 51. punktā esot konstatējusi, ka saskaņā ar prasītājas pirmajā instancē sniegtajām norādēm 2007. gadā Aptieku likums tika grozīts, lai pašvaldības aptieku iedibinājumiem ļautu darboties ārpus sākotnējās pašvaldības teritorijas, kaut arī tas no šīm norādēm neizrietot.

98      Otrām kārtām, attiecībā uz iebildumu, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā Komisijas iebildumu rakstā sniegto informāciju, Slovēnijas Republika būtībā apgalvo, pirmkārt, ka Komisija ir norādījusi, ka prasītāja pirmajā instancē ir atsaukusies uz Lekarna Ljubljana 2012. gada ziņojuma izvilkumu, bet vienīgi saistībā ar dokumentu, ko tās mērs 2013. gadā iesniedza Ļubļanas pašvaldības padomei. Taču Vispārējā tiesa šo izvilkumu esot uzskatījusi par autonomu pierādījumu. Otrkārt, šī iestāde esot skaidri norādījusi, ka pārvaldībā esošo aktīvu vērtības pieaugums nepierādot valsts atbalsta esamību, bet Vispārējā tiesa neesot izteikusies par šo juridiski izšķirošo argumentu un lielā mērā esot pamatojusi savu lēmumu ar to, ka Komisija esot saskārusies ar nopietnām grūtībām jautājumā par valsts atbalsta esamību, un it īpaši ar datiem par to, ka pārvaldībā esošo aktīvu vērtība vienkārši ir pieaugusi.

99      Prasītāja pirmajā instancē apgalvo, ka ceturtais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Tiesas vērtējums

100    Ar dažādajiem Slovēnijas Republikas izvirzītajiem iebildumiem, kas ir izklāstīti šā sprieduma 97. punktā, būtībā tiek apšaubīts Vispārējās tiesas veiktais valsts tiesību un faktu vērtējums, šajā ziņā nekādi neatsaucoties uz sagrozīšanu. Šādos apstākļos saskaņā ar šā sprieduma 60. un 61. punktā atgādināto judikatūru tie ir jānoraida kā nepieņemami.

101    Ciktāl runa ir par šā sprieduma 98. punktā izklāstītajiem iebildumiem – tie ir formulēti neskaidri. Lai gan Slovēnijas Republika formāli neizvirza iebildumu par Vispārējās tiesas pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, tomēr šķiet, ka Slovēnijas Republika pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav atbildējusi uz visiem argumentiem, kurus Komisija bija izvirzījusi savā pirmajā instancē iesniegtajā iebildumu rakstā.

102    Tādējādi, ciktāl šo pamatu varētu saprast tādējādi, ka ar to tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, ir jāatgādina, pirmām kārtām, ka apelācijas tiesvedībā Tiesas pārbaudes mērķis it īpaši ir pārliecināties, vai Vispārējā tiesa juridiski pietiekami ir atbildējusi uz visiem apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītajiem argumentiem, un, otrām kārtām, ka ar pamatu par to, ka Vispārējā tiesa nav atbildējusi uz pirmajā instancē izvirzītajiem argumentiem, būtībā tiek norādīts uz tā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. panta – kurš piemērojams tiesvedībā Vispārējā tiesā saskaņā ar šo pašu statūtu 53. panta pirmo daļu – un Vispārējās tiesas Reglamenta 117. panta (spriedums, 2023. gada 28. septembris, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑123/21 P, EU:C:2023:708, 185. punkts un tajā minētā judikatūra).

103    Turklāt pienākums norādīt pamatojumu neliek Vispārējai tiesai sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un pa vienam būtu aplūkoti visi lietas dalībnieku paustie argumenti; tādējādi Vispārējās tiesas pamatojums var būt netiešs, ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām saprast, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav piekritusi to argumentiem, un sniedz Tiesai pietiekamu informāciju, lai īstenotu savu pārbaudi (spriedums, 2023. gada 28. septembris, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑123/21 P, EU:C:2023:708, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

104    Šā sprieduma 98. punktā minētie iebildumi ir vienkārši to argumentu atkārtojums, kurus Slovēnijas Republika jau bija izklāstījusi citos pamatos, kas tika izvirzīti pirmajā instancē, un par kuriem Vispārējā tiesa sprieda šo pamatu kontekstā. Turklāt pārsūdzētā sprieduma pamatojums, atbildot uz minētajiem pamatiem, ir skaidrs un nepārprotams un ļauj saprast elementus, uz kuriem Vispārējā tiesa ir balstījusi savu lēmumu. Apstāklis, ka Vispārējā tiesa pēc būtības ir nonākusi pie cita rezultāta, nekā norādījusi Slovākijas Republika, pats par sevi nenozīmē, ka pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts pamatojums (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 28. septembris, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑123/21 P, EU:C:2023:708, 187. punkts un tajā minētā judikatūra).

105    Tādējādi, ciktāl Slovēnijas Republika pārmet Vispārējai tiesai tās pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, tās šajā ziņā izvirzītie argumenti jānoraida kā nepamatoti.

106    Ņemot vērā iepriekš minēto, apelācijas sūdzības ceturtais pamats jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

107    Tā kā neviens no apelācijas sūdzības pamatiem nav apmierināts, prasība jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

108    Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

109    Tā kā Slovēnijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tai segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem pirmajā instancē.

110    Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar Tiesas reglamenta 184. panta 1. punktu arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā un kurā noteikts, ka dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, Komisija pati sedz savus tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      Apelācijas sūdzību noraidīt.

2)      Slovēnijas Republika sedz savus, kā arī atlīdzina Petra Flašker tiesāšanās izdevumus.

3)      Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – angļu.