–

AS “Latvijas valsts meži” vārdā – M. Gūtmanis,

–

Dabas aizsardzības pārvaldes vārdā – A. Svilāns,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Hermes un I. Naglis, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Dzīvotņu direktīva”) 6. panta 3. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts strīdā starp AS “Latvijas valsts meži” un Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālo administrāciju (Latvija) par šīs pārvaldes ģenerāldirektora 2021. gada 22. marta lēmumu, ar ko šai sabiedrībai ir uzlikts pienākums veikt dažādus pasākumus, lai samazinātu koku ciršanas negatīvo ietekmi uz Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamu dabas teritoriju (Natura 2000) “Ances purvi un meži”, kas atrodas Latvijā.

3

Dzīvotņu direktīvas 1. panta l. punktā īpaši aizsargājama dabas teritorija ir definēta kā “Kopienā nozīmīga teritorija, ko dalībvalstis nosaka ar normatīvu vai administratīvu aktu un/vai līgumu un kur piemēro vajadzīgos aizsardzības pasākumus, lai saglabātu vai atjaunotu labvēlīgu aizsardzības statusu tām dabiskajām dzīvotnēm un/vai sugu populācijai, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta”.

4

Īpaši aizsargājamas dabas teritorijas noteikšana ir reglamentēta šīs direktīvas 4. panta 4. punktā:

“Tiklīdz Kopienā nozīmīga teritorija ir apstiprināta saskaņā ar 2. punktā paredzēto procedūru, attiecīgā dalībvalsts cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados piešķir minētajai teritorijai īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu, nosakot prioritātes saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu vai II pielikuma sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā, kā arī saskaņā ar noplicināšanās vai bojā ejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas.”

5

Natura 2000 teritoriju aizsardzība ir reglamentēta minētās direktīvas 6. pantā, kurā ir paredzēts:

“1.   Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.

2.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

3.   Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.

4.   Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību. Dalībvalsts informē [Eiropas] Komisiju par pieņemtajiem kompensācijas pasākumiem.

Ja attiecīgajā teritorijā sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, tad vienīgie pieņemamie argumenti ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību, videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm vai, pēc Komisijas atzinuma, citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.”

6

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “IVN direktīva”) 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

a) “projekts” nozīmē:

7

Latvijas tiesībās Dzīvotņu direktīva ir transponēta ar 1993. gada 2. marta likumu “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” (Latvijas Vēstnesis, 1993, Nr. 5).

8

Kā noteikts 15. pantā “Aizsargājamo teritoriju aizsardzības un izmantošanas noteikumi”:

“(1)   Aizsargājamām teritorijām var izstrādāt aizsardzības un izmantošanas noteikumus, lai nodrošinātu šo teritoriju aizsardzību un tajās esošo dabas vērtību saglabāšanu.

(2)   Ir aizsargājamo teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi un aizsargājamo teritoriju dabas aizsardzības plāni.”

9

Saskaņā ar minētā likuma 43. pantu “Eiropas nozīmes aizsargājamās dabas teritorijas”:

“[..]

(4) Paredzētajai darbībai vai plānošanas dokumentam (izņemot aizsargājamo teritoriju dabas aizsardzības plānus un tajos paredzētās darbības, kas nepieciešamas īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu, ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu vai īpaši aizsargājamo biotopu apsaimniekošanai vai atjaunošanai, kā arī aizsargājamo teritoriju dabas aizsardzības plānos paredzētu publiski pieejamu dabas tūrisma un izziņas infrastruktūras objektu ierīkošanai), kas atsevišķi vai kopā ar citu paredzēto darbību vai plānošanas dokumentu var būtiski ietekmēt Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju (Natura 2000), veic ietekmes uz vidi novērtējumu. [..]”

10

2002. gada 24. oktobra Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likuma (Latvijas Vēstnesis, 2002, Nr. 165) 10.1 panta pirmajā daļā paredzēts, ka meža īpašnieka vai valdītāja pienākums ir nodrošināt ugunsdrošības un ugunsdzēsības prasību ievērošanu mežā.

11

Šī likuma 12. pantā noteikts, ka prasības, kas fiziskām un juridiskām personām jāievēro, lai novērstu un sekmīgi dzēstu ugunsgrēkus, kā arī mazinātu to sekas, neatkarīgi no objekta īpašuma formas un atrašanās vietas nosaka Ministru kabinets.

12

Ministru kabineta 2016. gada 19. aprīļa noteikumu Nr. 238 “Ugunsdrošības noteikumi” (Latvijas Vēstnesis, 2016, Nr. 78; turpmāk tekstā – “Noteikumi Nr. 238”) 1. punktā noteikts, ka šie noteikumi nosaka ugunsdrošības prasības, kas fiziskām vai juridiskām personām jāievēro, lai novērstu un sekmīgi dzēstu ugunsgrēkus un mazinātu to sekas neatkarīgi no objekta īpašuma formas un atrašanās vietas.

13

Minēto noteikumu 2.7.1 punktā precizēts, ka meža ugunsdrošības meža infrastruktūras objekti ir meža zemē ierīkots autoceļš, kvartālstiga, mineralizētā josla, dabiskā brauktuve, ūdens ņemšanas vieta ar piekļuvi un uguns novērošanas tornis.

14

Šo pašu noteikumu 417.3. punktā paredzēts, ka meža objekta atbildīgā persona meža objekta autoceļos un dabiskajās brauktuvēs, kuras var tikt izmantotas ugunsdzēsības vajadzībām, katru gadu līdz 1. maijam novāc pielūžņojumu, kas var traucēt ugunsdzēsības transporta pārvietošanos.

15

Noteikumu Nr. 238 417.4. punktā norādīts, ka meža objekta atbildīgā persona katru gadu līdz 1. maijam sakārto ceļus un piebrauktuves ugunsdzēsības ūdensņemšanas vietām un uztur tās tādā stāvoklī, lai nodrošinātu ugunsdzēsības transportlīdzekļu piekļūšanu.

16

Šo noteikumu 418. punktā precizēts, ka tad, ja meža objekta atbildīgā persona apsaimnieko vienlaidu meža zemes platību, kas lielāka par 5000 ha, tā izstrādā meža objekta ugunsdrošības preventīvo pasākumu plānu visam šim meža objektam un īsteno to. Šim plānam pievieno minētā meža objekta kartogrāfisko materiālu.

17

Ministru kabineta 2017. gada 16. augusta noteikumu Nr. 478 “Dabas lieguma “Ances purvi un meži” individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” (Latvijas Vēstnesis, 2017, Nr. 164; turpmāk tekstā – “Noteikumi Nr. 478”) 2. punktā paredzēts, ka šis dabas liegums izveidots, lai nodrošinātu teritorijai raksturīgo kangaru un vigu ainavu kompleksa saglabāšanu, kā arī aizsargātu Latvijas un Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamos biotopus un sugas.

18

Šo noteikumu 11. punktā noteikts:

“Meža zemēs aizliegts:

[..] 11.2. cirst sausus kokus un izvākt nokritušus kokus, kritalas vai to daļas, kuru diametrs resnākajā vietā pārsniedz 25 centimetrus, ja to kopējais apjoms ir mazāks par 20 kubikmetriem, rēķinot uz katru mežaudzes hektāru, izņemot:

11.2.1. bīstamo koku ciršanu un novākšanu, kokus atstājot mežaudzē;

11.2.2. minēto darbību veikšanu Eiropas Savienības prioritārajos meža biotopos – purvainos mežos (91D0*), staignāju mežos (9080*), aluviālos krastmalu un palieņu mežos (91E0*) un vecos vai dabiski boreālajos mežos (9010*), kur aizliegts cirst sausus kokus un izvākt nokritušus kokus, kritalas vai to daļas, kuru diametrs resnākajā vietā pārsniedz 25 centimetrus.”

19

Noteikumu 23.3.3. punktā ir noteikts, ka sezonas lieguma teritorijā no 1. februāra līdz 31. jūlijam aizliegts veikt mežsaimniecisko darbību, izņemot meža ugunsdrošības un ugunsdzēsības pasākumus.

20

Attiecībā uz dabas liegumu “Ances purvi un meži” pastāv arī dabas aizsardzības plāns (plāns 2016. līdz 2028. gadam, turpmāk tekstā – “aizsardzības plāns”), kas apstiprināts ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra 2016. gada 28. aprīļa rīkojumu Nr. 105.

21

Attiecīgais dabas liegums ir Eiropas nozīmes īpaši aizsargājama dabas teritorija (Natura 2000), kas atrodas Ventspils novadā (Latvija). Šis liegums 9822 hektāru platībā tika izveidots, lai nodrošinātu Latvijā un Savienībā īpaši aizsargājamo biotopu, reto un aizsargājamo dzīvnieku un augu sugu atradņu, kā arī teritorijā esošo vigu kangaru kompleksa aizsardzību un apsaimniekošanu.

22

Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas darbinieki 2021. gada 7. un 14. janvārī apsekoja attiecīgo dabas liegumu un konstatēja, ka pieteicēja šajā liegumā aptuveni 17 kilometru garumā ir veikusi koku ciršanu, paplašinot dabiskās brauktuves.

23

Dabas aizsardzības pārvalde secināja, ka attiecīgais pasākums nav paredzēts nedz aizsardzības plānā, nedz Noteikumos Nr. 478 un ka attiecībā uz to iepriekš bija jāveic ietekmes novērtējuma procedūra.

24

Ar 2021. gada 15. janvāra lēmumu šī pārvalde pieteicējai uzlika pienākumu mazināt attiecīgā aizsargātā dabas lieguma teritorijā veikto darbību negatīvo ietekmi un atstāt mežaudzēs nocirstās priedes, kuru diametrs resnākajā vietā pārsniedz 25 cm, lai šīs priedes to noārdīšanās procesā kļūtu par piemērotu attīstības vietas substrātu virknei šajā liegumā sastopamu īpaši aizsargājamu kukaiņu sugu – tostarp skujkoku dižkoksngrauzim (Tragosoma depsarium) un lielajam dižkoksngrauzim (Ergates faber). Dabas aizsardzības pārvalde pieteicējai uzlika arī pienākumu papildināt prioritāri aizsargājamā biotopa 9010* “Veci vai dabiski boreāli meži” atmirušās koksnes apjomu, jo tas ir nepietiekamā daudzumā.

25

Pieteicēja minēto lēmumu apstrīdēja. Tomēr Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors ar 2021. gada 22. marta lēmumu (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais lēmums”) to apstiprināja.

26

AS “Latvijas valsts meži” vērsās Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā (Latvija), kas ir iesniedzējtiesa, ar pieteikumu atcelt pārsūdzēto lēmumu.

27

AS “Latvijas valsts meži” norāda, ka darbības, kurās tā tiek vainota, ir prasītas valsts normatīvajos aktos, kas piemērojami mežu ugunsgrēku risku novēršanai un kas paredz meža ceļu un dabisko brauktuvju uzturēšanu, ieskaitot koku ciršanu, pamatojoties uz Valsts meža dienesta (Latvija) izsniegtajiem apliecinājumiem, ka šīs darbības nav pakļautas Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētajai novērtējuma procedūrai un ka minētās darbības ir veiktas atbilstoši aizsardzības plānam un Noteikumiem Nr. 478.

28

Pieteicēja turklāt apgalvo, ka pārsūdzētajā lēmumā noteiktie pasākumi negatīvi ietekmē ugunsdrošību un ugunsdzēsības funkciju realizēšanu attiecīgajā dabas liegumā. Iesniedzējtiesas ieskatā to pašu ir konstatējis arī Valsts meža dienests.

29

Iesniedzējtiesa uzskata, ka tai ir jānoskaidro, vai pieteicējas veiktās darbības ir tādas, kam jāpiemēro Kopienas nozīmes īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (Natura 2000) izstrādāto plānu un projektu ietekmes novērtējuma procedūra, kura paredzēta Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā.

30

Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka vispirms tai jānovērtē, vai pamatlietā aplūkotās darbības ir kvalificējamas kā “plāns” vai “projekts” šīs direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē, jo tikai “plāniem” vai “projektiem”, kas var ietekmēt īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, saskaņā ar šo tiesību normu ir jāveic atbilstošs to ietekmes novērtējums.

31

Ja konkrētajiem darbiem ir jāpiemēro šāda kvalifikācija, iesniedzējtiesa arī jautā, vai šie darbi ir tieši saistīti vai vajadzīgi attiecīgā dabas lieguma apsaimniekošanai, ciktāl to mērķis ir pasargāt šo dabas liegumu no ugunsgrēku riska. Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu ietekmes uz attiecīgo teritoriju novērtējums nav prasīts plāniem vai projektiem, kas ir tieši saistīti vai vajadzīgi šīs teritorijas apsaimniekošanai.

32

Pat ja nav šādas saiknes ar teritorijas apsaimniekošanu vai šādas vajadzības tās apsaimniekošanai, iesniedzējtiesa jautā, vai attiecīgo darbību ietekmes novērtējums tomēr ir jāveic, ja šīs darbības paredzētas valsts normatīvajos aktos, kas piemērojami mežu ugunsgrēku risku novēršanai.

33

Šādos apstākļos Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nams nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “plāns” šīs tiesību normas izpratnē ietver darbības, kas veiktas meža teritorijā, kura ir noteikta par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, lai šajā teritorijā nodrošinātu meža ugunsdrošības meža infrastruktūras objektu uzturēšanu atbilstoši valsts normatīvajos aktos noteiktajām ugunsdrošības prasībām.

35

Vispirms jāatgādina, ka šajā tiesību normā ir paredzēts, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijās Dzīvotņu direktīvas 1. panta l) punkta izpratnē “visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus”.

36

Pirmkārt, jānorāda, ka Dzīvotņu direktīvā jēdziens “projekts” nav definēts. Savukārt IVN direktīvas 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā, uz ko iesniedzējtiesa skaidri atsaukusies savā jautājumā, ir sniegta tā definīcija, saskaņā ar kuru “projekts” šīs pēdējās minētās direktīvas izpratnē ietver celtniecības darbu vai citu ierīkošanu vai programmu izpildi, kā arī citu iejaukšanos dabiskajā apkārtnē vai ainavā, to skaitā iejaukšanos, kas saistīta ar minerālo resursu ieguvi.

37

Tiesa ir nospriedusi, ka jēdziens “projekts” Dzīvotņu direktīvas izpratnē ietver jēdzienu “projekts” IVN direktīvas izpratnē, tāpēc, ja uz kādu darbību attiecas IVN direktīvas darbības joma, uz to vēl jo vairāk jāattiecina Dzīvotņu direktīva (spriedums, 2020. gada 9. septembris, Friends of the Irish Environnement, C‑254/19, EU:C:2020:680, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Otrkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka “projekts” IVN direktīvas izpratnē ir saistīts ar tādu darbu veikšanu vai iejaukšanos, kas maina attiecīgās teritorijas fizisko izskatu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 17. marts, Brussels Hoofdstedelijk Gewest u.c., C‑275/09, EU:C:2011:154, 24. punkts). Šajā gadījumā pamatlietā aplūkotās darbības izpaudās kā koku ciršana, lai nodrošinātu dabisko brauktuvju uzturēšanu attiecīgajā dabas liegumā. Tādējādi tās atbilst jēdziena “projekts” IVN direktīvas izpratnē materiālajiem kritērijiem.

39

Šo jēdzienu savukārt neierobežo neviens juridisks kritērijs. Tāpēc tas, ka pamatlietā aplūkotie koku ciršanas darbi ir bijuši paredzēti piemērojamajos valsts normatīvajos aktos mežu ugunsdrošības jomā, nevar atspēkot šo darbu kvalifikāciju par “projektu” IVN direktīvas izpratnē.

40

No iepriekš izklāstītā izriet, ka minētie ciršanas darbi ir “projekts” IVN direktīvas izpratnē un līdz ar to “projekts” Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē.

41

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “projekts” šīs tiesību normas izpratnē ietver darbības, kas veiktas meža teritorijā, kura noteikta par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, lai šajā teritorijā nodrošinātu meža ugunsdrošības meža infrastruktūras objektu uzturēšanu atbilstoši valsts normatīvajos aktos noteiktajām mežu ugunsdrošības prasībām, ja šīs darbības maina attiecīgās teritorijas fizisko izskatu.

42

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darbības, kas veiktas meža teritorijā, kura noteikta par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, lai nodrošinātu šajā teritorijā meža ugunsdrošības meža infrastruktūras objektu uzturēšanu atbilstoši valsts normatīvajos aktos noteiktajām ugunsdrošības prasībām, šīs tiesību normas izpratnē ir jāuzskata par projektu, kas “ir tieši saistīts ar konkrēto teritoriju vai ir vajadzīgs tās apsaimniekošanai”, un tāpēc tām nav jāveic to ietekmes uz attiecīgo teritoriju novērtējums.

43

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, ja pamatlietā aplūkotie darbi, kas veikti atbilstoši valsts normatīvajiem aktiem par mežu ugunsdrošību, ir tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai ir vajadzīgi tās apsaimniekošanai, tiem nebija jāveic ietekmes uz šo teritoriju novērtējums.

44

Pirmkārt, no Dzīvotņu direktīvas 1. panta l) punkta izriet, ka īpaši aizsargājama dabas teritorija tiek noteikta, lai saglabātu vai atjaunotu dabisko dzīvotni vai savvaļas faunas un floras sugu populācijas tiem labvēlīgā stāvoklī. Šajā ziņā dalībvalstis saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktu nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo šīs direktīvas I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un tās II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.

45

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktā paredzētajiem aizsardzības pasākumiem ir jābūt tieši saistītiem ar konkrēto teritoriju vai vajadzīgiem tās apsaimniekošanai šīs direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē.

46

Otrkārt, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 37. punktā, preventīvi pasākumi ugunsgrēku novēršanai vai apkarošanai var būt saistīti ar teritorijas apsaimniekošanu vai vajadzīgi tās apsaimniekošanai. Turklāt saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu gan aizsardzības plānā, gan Noteikumos Nr. 478 ir netiešas norādes uz vajadzību veikt preventīvus mežu ugunsdrošības pasākumus attiecīgajā teritorijā.

47

Tomēr visi pasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt īpaši aizsargājamas dabas teritorijas aizsardzību pret mežu ugunsgrēku riskiem, nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai vajadzīgi tās apsaimniekošanai. Vēl šiem pasākumiem ir jābūt vajadzīgiem, lai saglabātu vai atjaunotu aizsargāto dzīvotņu vai sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, un tiem ir jābūt samērīgiem ar šiem mērķiem, un tas nozīmē, ka tie ir pielāgoti attiecīgajai teritorijai un var ļaut sasniegt minētos mērķus.

48

Šajā gadījumā, runājot par koku ciršanas darbiem, lai dabas liegumā saglabātu dabiskās brauktuves, jānoskaidro, vai šie darbi ietekmē dažus aizsardzības mērķus un, attiecīgā gadījumā, vai risks, ka attiecīgo teritoriju nākotnē varētu apdraudēt ugunsgrēki, attaisno minētos darbus, ņemot vērā visas šīs teritorijas īpašības.

49

Šādam vērtējumam ir vajadzīgs pienācīgs to pasākumu ietekmes novērtējums, kas paredzēti ugunsgrēku novēršanai atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktam.

50

Citādi ir tikai tad, ja šie pasākumi jau ir to pasākumu skaitā, kas veikti atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktam un kas šajā ziņā ir tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai vajadzīgi tās apsaimniekošanai.

51

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darbības, kas veiktas meža teritorijā, kura noteikta par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, lai nodrošinātu šajā teritorijā meža ugunsdrošības meža infrastruktūras objektu uzturēšanu atbilstoši valsts normatīvajos aktos noteiktajām ugunsdrošības prasībām, tikai tāpēc vien, ka tām ir šāds mērķis, nevar tikt uzskatītas par tādām, kas ir tieši saistītas ar konkrēto teritoriju vai ir vajadzīgas tās apsaimniekošanai, un nevar tikt atbrīvotas no to ietekmes uz šo teritoriju novērtējuma, ja vien šīs darbības nav to teritorijas aizsardzības pasākumu skaitā, kuri jau ir veikti atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktam.

52

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir noteikts veikt šajā tiesību normā paredzēto plānu un projektu novērtējumu, pat ja to īstenošana ir prasīta piemērojamajos valsts normatīvajos aktos meža ugunsdrošības un ugunsdzēsības jomā.

53

Pirmām kārtām, jāatgādina, ka par visiem plāniem vai projektiem, kas nav tieši saistīti ar konkrētās teritorijas apsaimniekošanu vai nav tai vajadzīgi, bet kas var būtiski ietekmēt šo teritoriju, ir jāveic atbilstošs to ietekmes uz minēto teritoriju novērtējums, un šī prasība nozīmē, ka tiek identificēta, novērtēta un ņemta vērā jebkāda šī plāna vai projekta ietekme uz šo teritoriju. Šāda plāna vai projekta novērtējums ir jāveic, ja pastāv iespēja vai risks, ka tas būtiski ietekmē attiecīgo teritoriju, un šis nosacījums atbilstoši piesardzības principam ir jāuzskata par izpildītu, ja būtiska kaitējuma iespējamība vai risks šajā teritorijā nevar tikt izslēgts, pamatojoties uz labākajām zinātniskajām atziņām šajā jomā, ievērojot it īpaši minētās teritorijas īpatnības, kā arī īpašos vides apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 10. novembris, AquaPri, C‑278/21, EU:C:2022:864, 49. un 50. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Iesniedzējtiesai ir jānovērtē, vai pamatlietā aplūkotais projekts var būtiski ietekmēt konkrēto teritoriju, ņemot vērā, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 45. punktā, ka piemērojamie valsts normatīvie akti mežu ugunsdrošības jomā nevar atbrīvot plānu vai projektu no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta prasību izpildes.

54

Tādējādi, otrām kārtām, jāuzsver, ka nav pretrunas starp pienākumu atbilstoši valsts tiesību aktiem veikt dažus pasākumus, lai novērstu un apkarotu mežu ugunsgrēkus, un Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzēto pienākumu šiem pasākumiem iepriekš veikt to ietekmes uz konkrēto teritoriju novērtējumu, ja tiem var būt būtiska ietekme uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju.

55

Pirmkārt, šis novērtējums tieši pretēji ļauj noteikt kārtību, kādā īstenojami minētie pasākumi, kas ir vispiemērotākie to dabisko dzīvotņu vai sugu saglabāšanai vai atjaunošanai tām labvēlīgā aizsardzības statusā, kuru aizsardzībai attiecīgā īpaši aizsargājamā dabas teritorija ir izveidota.

56

Otrkārt, pat tad, ja novērtējumā ir secināta plānoto pasākumu negatīva ietekme uz teritoriju un ja nav alternatīva risinājuma, Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktā ir paredzēts, ka šos pasākumus tomēr var īstenot sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, ja vien dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās saskaņotības aizsardzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. aprīlis, Komisija/Polija (Belovežas gārša), C‑441/17, EU:C:2018:255, 190. punkts).

57

Trešām kārtām, katrā ziņā jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā dalībvalstij nav ļauts izdot valsts tiesību aktus, kas vispārīgi atbrīvo no pienākuma novērtēt noteiktu plānu vai projektu ietekmi uz attiecīgo teritoriju (spriedums, 2022. gada 22. jūnijs, Komisija/Slovākija (Medņu aizsardzība), C‑661/20, EU:C:2022:496, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Iespēja dažas darbības saskaņā ar spēkā esošajiem valsts normatīvajiem aktiem vispārīgi atbrīvot no to ietekmes uz attiecīgo aizsargājamo teritoriju novērtējuma varētu izjaukt šīs teritorijas viengabalainību.

59

Turklāt jānorāda, ka šajā lietā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka piemērojamie valsts tiesību akti mežu ugunsdrošības jomā neparedz šādu iespēju.

60

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liek veikt šajā pantā paredzētu plānu un projektu novērtējumu, pat ja to īstenošana ir prasīta piemērojamajos valsts normatīvajos aktos meža ugunsdrošības jomā.

61

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darbības, kuru mērķis ir nodrošināt meža ugunsdrošības meža infrastruktūras objektu uzturēšanu meža teritorijā, kas ir noteikta par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, var turpināties un tikt pabeigtas pirms šajā tiesību normā paredzētās to ietekmes novērtējuma procedūras īstenošanas.

62

Kā noteikts Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta otrajā teikumā, “ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli”. Tādējādi neviens plāns vai projekts īpaši aizsargājamā dabas teritorijā nevar tikt īstenots, pirms nav novērtēta tā ietekme uz konkrēto teritoriju.

63

Tiesa vairākkārt ir apstiprinājusi, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētā novērtējuma procedūra ir jāveic iepriekš (spriedumi, 2004. gada 7. septembris, Waddenvereniging un Vogelbeschermingsvereniging, C‑127/02, EU:C:2004:482, 34. punkts, un 2013. gada 11. aprīlis, Sweetman u.c., C‑258/11, EU:C:2013:220, 28. punkts, kā arī 2016. gada 21. jūlijs, Orleans u.c., C‑387/15 un C‑388/15, EU:C:2016:583, 43. punkts).

64

Turklāt, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 54. punktā, plāna vai projekta ietekmes novērtējums noteikti ir jāveic pirms tā īstenošanas. Pirmkārt, a posteriori novērtējums neļautu novērst draudus teritorijas aizsardzībai. Otrkārt, bez teritorijas sākotnējā stāvokļa iepriekšēja apraksta bieži vien būtu grūti novērtēt šīs ietekmes apmēru.

65

Tādējādi Dzīvotņu direktīva neļauj nedz īstenot plānu vai projektu īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, nedz a fortiori turpināt vai pabeigt tā īstenošanu, pirms nav veikts pienācīgs tā ietekmes uz konkrēto teritoriju novērtējums.

66

Šis aizliegums attiecas uz darbībām, kas veiktas meža teritorijā, kura noteikta par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, lai šajā teritorijā nodrošinātu meža ugunsdrošības meža infrastruktūras objektu uzturēšanu, un kurai ir projekta raksturs Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē, kā izriet no Tiesas atbildes uz pirmo jautājumu.

67

Savukārt minētais aizliegums neattiecas uz darbībām, kas veiktas, ievērojot teritorijas aizsardzības pasākumus, kuri veikti atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktam. Kā norādīts šī sprieduma 52. un 53. punktā, jāuzskata, ka šīs darbības šajā ziņā ir tieši saistītas ar teritoriju vai ir vajadzīgas tās apsaimniekošanai.

68

Tādējādi, ja meža ugunsdrošības meža infrastruktūras objektu uzturēšanas darbības jau ir paredzētas teritorijas aizsardzības pasākumos atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktam, tām nav jāveic šīs direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētais novērtējums.

69

Kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 57. punktā, jāparedz arī gadījums, kad faktiski vai tūlītēji draudi liek nekavējoties veikt teritorijas aizsardzībai nepieciešamos pasākumus. Līdzīgā gadījumā šo pasākumu ietekmes uz teritoriju novērtējuma procedūras iepriekšēja īstenošana varētu neatbilst šīs procedūras mērķim, proti, aizsargāt teritoriju, bet tieši pretēji – varētu tai kaitēt.

70

Tā tas it īpaši var būt tad, ja pasākumus veic steidzamai mežu aizsardzībai un cīņai pret ugunsgrēkiem. Iesniedzējtiesai ir jānovērtē, vai pamatlietā aplūkoto darbu veikšana bez iepriekšēja to ietekmes uz attiecīgo dabas liegumu novērtējuma, šajā ziņā varēja būt pamatota.

71

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darbības, kuras paredzētas, lai nodrošinātu meža ugunsdrošības meža infrastruktūras objektu uzturēšanu meža teritorijā, kas noteikta par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, nevar nedz tikt sāktas, nedz a fortiori turpinātas vai pabeigtas pirms šajā pantā paredzētās to ietekmes novērtējuma procedūras īstenošanas, ja vien šīs darbības nav to konkrētās teritorijas aizsardzības pasākumu skaitā, kuri jau ir veikti atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktam, vai ja faktiski vai tūlītēji draudi, kas kaitē šīs teritorijas aizsardzībai, neliek tos nekavējoties īstenot.

72

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liek kompetentajām iestādēm veikt pasākumus, lai novērstu to darbu iespējamo būtisko ietekmi, kas veikti bez iepriekšēja šajā tiesību normā paredzētā novērtējuma, un prasīt atlīdzināt ar šiem darbiem radītos zaudējumus.

73

Vispirms jānoskaidro, vai piektais jautājums tā pašreizējā formulējumā ir nepieciešams pamatlietas atrisināšanai.

74

Ar pārsūdzēto lēmumu Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors deva pieteicējai rīkojumu, pirmkārt, atstāt mežaudzēs nocirstās priedes, kuru stumbra diametrs resnākajā vietā pārsniedz 25 cm, un, otrkārt, atjaunot šajās mežaudzēs esošā prioritāri aizsargājamā biotopa 9010* “Veci vai dabiski boreālie meži” atmirušās koksnes apjomu, ko pieteicēja uzskatīja par nepietiekamu.

75

Kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 69. un 72. punktā, pirmā rīkojuma mērķis ir liegt turpināt darbus, kas veikti, pārkāpjot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, un ar otro rīkojumu ir atgādināts Noteikumu Nr. 478 11.2. punkts, kurā noteikts nesavākt atmirušo koksni, ja tās apjoms nav pietiekams.

76

Citiem vārdiem sakot, šķiet, ka pārsūdzētā lēmuma mērķis nav nedz novērst pieteicējas veikto darbu ietekmi, nedz prasīt, lai pēdējā minētā atlīdzinātu ar šiem darbiem radītos zaudējumus.

77

Tomēr jāatgādina, ka tikai valsts tiesai, kura izskata strīdu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, vai prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams, lai tā varētu izspriest lietu, gan tas, vai jautājumi, ko tā uzdod Tiesai, ir nozīmīgi lietas izspriešanai.

78

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka piektais jautājums – tāpat kā pārējie uzdotie jautājumi – attiecas uz Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta interpretāciju un nav acīmredzams, ka tas nebūtu lietderīgs strīda atrisināšanai pamatlietā. Tāpēc Tiesas kompetencē ir uz to atbildēt.

79

Vispirms jākonstatē, ka Dzīvotņu direktīvā, it īpaši tās 6. panta 3. punktā, nav precizēts, kādas sekas ir pienākuma veikt iepriekšēju plāna vai projekta ietekmes novērtējumu neizpildei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Inter‑EnvironnementWallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen, C‑411/17, EU:C:2019:622, 169. punkts).

80

Šīs direktīvas 6. panta 2. punktā dalībvalstīm tikai ir noteikts veikt “attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz [minētās] direktīvas mērķiem”.

81

Saskaņā ar lojālas sadarbības principu, kas paredzēts LES 4. panta 3. punktā, dalībvalstīm tomēr ir jānovērš šī Savienības tiesību pārkāpuma nelikumīgās sekas (spriedumi, 1960. gada 16. decembris, Humblet/État belge, 6/60‑IMM, EU:C:1960:48, 1146. lpp., un 2004. gada 7. janvāris, Wells, C‑201/02, EU:C:2004:12, 64. punkts). Šis pienākums ir katras dalībvalsts kompetentajām iestādēm un īpaši tām valsts iestādēm, kurām atbilstoši savai kompetencei ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai labotu situāciju, ja nav ticis veikts plāna vai projekta ietekmes uz vidi novērtējums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. novembris, Komisija/Īrija (Derrybrien vēja parks), C‑261/18, EU:C:2019:955, 75. punkts). Minētais pienākums ir arī attiecīgajai dalībvalstij piederošiem uzņēmumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. novembris, Komisija/Īrija (Derrybrien vēja parks), C‑261/18, EU:C:2019:955, 91. punkts).

82

Atbilstoši šim principam attiecīgajai dalībvalstij ir arī jāatlīdzina visi zaudējumi, kas radušies tāpēc, ka nav veikts plāna vai projekta ietekmes uz vidi novērtējums (spriedums, 2004. gada 7. janvāris, Wells, C‑201/02, EU:C:2004:12, 66. punkts).

83

Turpretim no lojālas sadarbības principa, kas jāievēro tikai dalībvalstīm un to iestādēm, vien nevar izrietēt privātpersonu pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā videi nodarīti ar darbiem, kurus tās veikušas bez Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētā pienācīgā novērtējuma šiem darbiem.

84

Tā kā Dzīvotņu direktīvā nav neviena noteikuma par videi nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un katrā ziņā privātpersonām nevar tikt uzlikts nekāds pienākums, pamatojoties tikai uz šo direktīvu, pienākums atlīdzināt tāda veida zaudējumus kā pamatlietā aplūkotie var izrietēt tikai no Latvijas tiesību aktiem.

85

Jāpiebilst, ka gadījumā, ja šāds pienākums būtu paredzēts Latvijas tiesībās, un tas ir jānoskaidro iesniedzējtiesai, kompetentajām valsts iestādēm būtu pienākums tās piemērot.

86

Tādējādi Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts kopsakarā ar lojālas sadarbības principu nevar likt kompetentajām iestādēm prasīt privātpersonām atlīdzināt šādus zaudējumus.

87

Līdz ar to šī tiesību norma pieteicējai neuzliek pienākumu atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti ar darbiem, kurus tā veikusi bez iepriekšēja pienācīga ietekmes novērtējuma, un tāpēc ļauj kompetentajām iestādēm tai likt atlīdzināt šos zaudējumus tikai gadījumā – ko ģenerāladvokāte paredzējusi secinājumu 73. punktā –, kad tā būtu jāpielīdzina attiecīgās dalībvalsts iestādei. Turpretim, ja pieteicējai ir privātpersonas statuss, šīs iestādes, pamatojoties tikai uz minēto tiesību normu un lojālas sadarbības principu, nevar tai prasīt atlīdzināt iepriekš minētos zaudējumus.

88

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts kopsakarā ar lojālas sadarbības principu ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liek attiecīgajai dalībvalstij, it īpaši tās kompetentajām iestādēm, veikt pasākumus, lai novērstu to darbu iespējamo būtisko ietekmi uz vidi, kas veikti bez šajā tiesību normā paredzēta iepriekšēja pienācīga šīs ietekmes novērtējuma, un atlīdzināt ar šiem darbiem nodarītos zaudējumus. Turpretim tas neliek šai dalībvalstij prasīt, lai privātpersona atlīdzinātu šādus zaudējumus gadījumā, ja tā ir vainojama par šiem zaudējumiem.

89

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež: