–

NW vārdā – B. Pohárnok, ügyvéd,

–

PQ vārdā – A. Németh un B. Pohárnok, ügyvédek,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un R. Kissné Berta, pārstāvji,

–

Francijas valdības vārdā – R. Bénard, A. Daniel un J. Illouz, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Katsimerou, E. Montaguti un A. Tokár, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 20. pantu, Padomes Direktīvas 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.), 9. panta 3. punktu un 10. panta 1. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. un 24. pantu, 51. panta 1. punktu un 52. panta 1. punktu.

2

Šie lūgumi iesniegti tiesvedībās starp diviem trešo valstu valstspiederīgajiem NW un PQ, no vienas puses, un Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság (Ārvalstnieku uzraudzības valsts ģenerāldirektorāts, Ungārija, turpmāk tekstā – “Ārvalstnieku uzraudzības direktorāts”) un Miniszterelnöki Kabinetirodát vezető miniszter (par premjerministra kabineta vadību atbildīgais ministrs, Ungārija), no otras puses, par lēmumiem, kuru mērķis ir attiecīgi atsaukt NW pastāvīgās uzturēšanās atļauju un uzdot viņam atstāt Ungārijas teritoriju, kā arī noraidīt PQ pieteikumu par atļaujas apmesties valstī izsniegšanu.

3

Direktīvas 2003/109 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis piešķir pastāvīgā iedzīvotāja statusu tiem trešo valstu pilsoņiem [valstspiederīgajiem], kas likumīgi un nepārtraukti tās teritorijā nodzīvojuši piecus gadus tieši pirms attiecīgā pieteikuma iesniegšanas.”

4

Šīs direktīvas 5. pantā ir teikts:

“1.   Dalībvalstis pieprasa, lai trešo valstu pilsoņi sniedz pierādījumus par to, ka viņu rīcībā gan pašiem, gan atkarīgajiem ģimenes locekļiem ir:

2.   Dalībvalstis var pieprasīt trešo valstu pilsoņiem izpildīt integrācijas nosacījumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem.”

5

Minētās direktīvas 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Lai iegūtu pastāvīgā iedzīvotāja statusu, attiecīgais trešās valsts pilsonis iesniedz pieteikumu tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā viņš/viņa dzīvo. Pieteikumam pievieno dokumentārus pierādījumus, kas jānosaka valsts tiesību aktos, ka viņš/viņa atbilst nosacījumiem, kuri izklāstīti 4. un 5. pantā, kā arī, ja vajadzīgs, derīgu ceļošanas dokumentu vai tā apliecinātu kopiju.

Pirmajā daļā minētie pierādījumi var ietvert arī dokumentāciju par piemērotu mājokli.”

6

Šīs pašas direktīvas 9. panta 3. punktā ir precizēts:

“Dalībvalstis var paredzēt, ka pastāvīgais iedzīvotājs nevar saglabāt savu pastāvīgā iedzīvotāja statusu gadījumos, ja tas apdraud sabiedrisko kārtību, apsverot viņa izdarīto pārkāpumu nopietnību, bet šie draudi nav iemesls izraidīšanai [..].”

7

Direktīvas 2003/109 10. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Pamato jebkuru lēmumu, ar kuru noraida pieteikumu par pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai atceļ šo statusu. Par jebkuru šādu lēmumu paziņo attiecīgajam trešās valsts pilsonim saskaņā ar paziņošanas kārtību atbilstoši attiecīgajiem valsts tiesību aktiem. Paziņojumā norāda pieejamās prasību procedūras un rīcības termiņu.”

8

Šīs direktīvas 13. pantā ir noteikts:

“Dažas dalībvalstis var izdot uzturēšanās atļaujas ar pastāvīgu vai neierobežotu derīguma termiņu ar nosacījumiem, kas ir labvēlīgāki kā tie, kurus paredz šī direktīva. Šādas uzturēšanās atļaujas nepiešķir uzturēšanās tiesības citās dalībvalstīs, kā paredzēts šīs direktīvas III nodaļā.”

9

2007. gada 5. janvāraa szabad mozgás és tartózkodás jogával rendelkező személyek beutazásáról és tartózkodásáról szóló 2007. évi I. törvény (2007. gada likums Nr. I par personu, kurām ir tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties, ieceļošanu un uzturēšanos; Magyar Közlöny 2007/1.) 94. panta 2.–5. punktā ir precizēts:

“2.   Trešās valsts valstspiederīgajam, kuram ir uzturēšanās atļauja vai pastāvīgās uzturēšanās atļauja, kas viņam izsniegta kā Ungārijas pilsoņa ģimenes loceklim [..], tiek izsniegta atļauja apmesties valstī, [..] izņemot gadījumos, kad:

[..]

[..]

3.   Attiecībā uz 2. punkta c) apakšpunktu jāapspriežas ar valsts noteiktajām specializētajām iestādēm saskaņā ar 2007. gada Likuma Nr. II par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos, lai saņemtu to atzinumu.

4.   Ja trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Ungārijas pilsoņa ģimenes loceklis, ir derīga uzturēšanās atļauja vai pastāvīgās uzturēšanās atļauja, to atsauc

[..]

5.   Visos īpašajos jautājumos, kas minēti 4. punkta b) apakšpunktā, jāapspriežas ar valsts noteiktajām specializētajām iestādēm saskaņā ar 2007. gada Likuma Nr. II par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos noteikumiem par apmešanās atļauju izsniegšanu, lai saņemtu to atzinumu šajā jautājumā.”

10

2007. gada Likuma Nr. II par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos 33. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Pagaidu apmešanās atļauju, atļauju apmesties valstī vai Eiropas Kopienā var saņemt tāds trešās valsts valstspiederīgais:

[..]

2.   Trešās valsts valstspiederīgais nevar saņemt pagaidu apmešanās atļauju, atļauju apmesties valstī vai Eiropas Kopienā:

[..]

11

Saskaņā ar šā likuma 87/B. panta 4. punktu:

“Valsts specializētās iestādes atzinums attiecībā uz īpašo jautājumu ir saistošs ārvalstnieku uzraudzības iestādei, kura izskata lietu.”

12

2009. gada 29. decembraminősített adat védelméről szóló 2009. évi CLV. törvény (2009. gada Likums Nr. CLV par klasificētās informācijas aizsardzību; Magyar Közlöny 2009/194.) 11. pantā ir noteikts:

“1.   Attiecīgajai personai ir tiesības piekļūt saviem personas datiem, kuriem ir valsts klasificētas informācijas statuss, pamatojoties uz klasificētājas iestādes izsniegtu piekļuves atļauju un bez nepieciešamības saņemt personīgo drošības pielaidi. Lai piekļūtu valsts klasificētajai informācijai, ieinteresētajai personai jāiesniedz rakstisks paziņojums par konfidencialitāti un jāievēro noteikumi par valsts klasificētas informācijas aizsardzību.

2.   Pēc ieinteresētās personas pieteikuma klasificētāja iestāde 15 dienu laikā lemj par piekļuves atļaujas piešķiršanu. Klasificētāja iestāde atļauju iepazīties ar informāciju atsaka, ja iepazīšanās ar to kaitē klasifikācijas pamatā esošajām sabiedrības interesēm. Klasificētājai iestādei atteikums piešķirt atļauju iepazīties ar informāciju ir jāpamato.

3.   Ja atļauja iepazīties ar informāciju tiek atteikta, datu subjekts var šo lēmumu pārsūdzēt administratīvā kārtībā. [..]”

13

Šī likuma 12. panta 1. punktā ir precizēts:

“Klasificētās informācijas pārzinis var liegt datu subjektam tiesības piekļūt saviem personas datiem, ja, īstenojot šīs tiesības, tiek apdraudētas klasifikācijas pamatā esošās sabiedrības intereses.”

14

Trešās valsts valstspiederīgais NW 2004. gadā apprecējās ar Ungārijas pilsoni. 2005. gadā šajā laulībā piedzima bērns, kuram ir Ungārijas pilsonība. NW bērnu audzina kopā ar sievu.

15

Pēc tam, kad NW bija likumīgi uzturējies Ungārijā vairāk nekā piecus gadus, Ungārijas iestādes izsniedza viņam pastāvīgās uzturēšanās atļauju, kas derīga līdz 2022. gada 31. oktobrim, ņemot vērā viņa ģimenes stāvokli.

16

2021. gada 12. janvāra atzinumā bez norādīta pamatojuma Alkotmányvédelmi Hivatal (Konstitūcijas aizsardzības birojs, Ungārija) uzskatīja, ka NW uzturēšanās Ungārijā apdraud šīs dalībvalsts intereses valsts drošības jomā. Šī specializētā struktūra datus, uz kuriem tā pamatojās, lai sniegtu šo atzinumu, kvalificēja kā klasificētu informāciju. Minēto atzinumu 2021. gada 13. aprīlī apstiprināja iekšlietu ministrs kā specializēta otrā līmeņa iestāde.

17

Ar 2021. gada 22. janvāra lēmumu pirmā līmeņa ārvalstnieku uzraudzības iestāde atsauca NW pastāvīgās uzturēšanās atļauju un izdeva rīkojumu atstāt Ungārijas teritoriju, pamatojoties uz to, ka viņa uzturēšanās šajā teritorijā rada draudus šīs dalībvalsts valsts drošībai.

18

Šo lēmumu 2021. gada 10. maijā apstiprināja Ārvalstnieku uzraudzības direktorāts, pamatojoties uz to, ka iekšlietu ministrs bija konstatējis, ka NW uzturēšanās Ungārijas teritorijā kaitē Ungārijas valsts drošības interesēm. Savā lēmumā Ārvalstnieku uzraudzības direktorāts uzsvēra, ka, piemērojot Ungārijas tiesisko regulējumu, tas nevar atkāpties no Iekšlietu ministrijas sniegtā atzinuma un ka tādējādi tam jāatsauc NW pastāvīgās uzturēšanās atļauja, neņemot vērā NW personisko situāciju.

19

NW par Ārvalstnieku uzraudzības direktorāta 2021. gada 10. maija lēmumu cēla prasību Szegedi Törvényszék (Segedas tiesa, Ungārija), kas ir iesniedzējtiesa.

20

Šī tiesa norāda, ka šis lēmums ir balstīts vienīgi uz saistošiem un nepamatotiem atzinumiem, kurus izdevušas valsts specializētās iestādes, proti, Konstitūcijas aizsardzības birojs un iekšlietu ministrs, un šie atzinumi ir balstīti uz klasificētu informāciju, kas nav bijusi pieejama nedz NW, nedz iestādēm, kuras lemj par uzturēšanos. Tādējādi pēdējās minētās iestādes nav pārbaudījušas attiecīgā lēmuma nepieciešamību un samērīgumu.

21

Šī tiesa uzsver, ka no Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) judikatūras izriet, ka tādā situācijā kā pamatlietā attiecīgās personas procesuālās tiesības tiek garantētas ar kompetentās tiesas pilnvarām iepazīties ar klasificēto informāciju, uz kuru ir balstīts specializēto iestāžu viedoklis, lai izvērtētu lēmuma par uzturēšanos tiesiskumu. Tādējādi šādai tiesai, kad to lūdz prasītājs, jāpārbauda, vai attiecīgā atzinuma pamatā esošie fakti un dati pamato šo lēmumu, tomēr tā nevar savā spriedumā iekļaut klasificēto informāciju, ar kuru tā ir iepazinusies.

22

Turklāt saskaņā ar Ungārijas tiesisko regulējumu ne attiecīgajai personai, ne tās pārstāvim nav konkrētas iespējas izteikties par šo iestāžu atzinumu bez norādīta pamatojuma. Lai gan tām, protams, ir tiesības iesniegt pieteikumu par piekļuvi klasificētai informācijai, kas attiecas uz šo personu, iesniedzējtiesa norāda, ka to sabiedrības interešu aizsardzība, kuras ir pamatojušas informācijas klasificēšanu, principā ir svarīgāka par attiecīgās personas privātajām interesēm, jo klasificēšanas iemesla esamība būtībā ir pietiekams pamats, lai noraidītu attiecīgās personas lūgumu atļaut iepazīties ar to.

23

Katrā ziņā, pat pieņemot, ka šāds lūgums tiktu apmierināts, ne attiecīgā persona, ne tās pārstāvis nevarētu administratīvajā procesā vai tiesvedībā izmantot klasificēto informāciju, kurai viņiem būtu piešķirta piekļuve, jo tiem praksē tiktu atteikta atļauja sagatavot rakstveida dokumentu, kurā ietverta šīs informācijas būtība. Tiesai, kurā iesniegta prasība par lēmumu attiecībā uz uzturēšanos, saskaņā ar Ungārijas tiesībām šajā ziņā nav nekādu pilnvaru.

24

Šādos apstākļos Szegedi Törvényszék (Segedas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Ar 2022. gada 8. augusta rīkojumu, kas Tiesā saņemts tajā pašā dienā, iesniedzējtiesa papildināja lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

26

Iesniedzējtiesa precizēja, ka šajā lūgumā tā ir balstījusies uz pieņēmumu, ka uz NW attiecas Direktīvas 2003/109 piemērošanas joma. Tomēr, ņemot vērā, ka starp NW un viņa nepilngadīgo bērnu pastāv atkarības attiecības, ja Tiesa uzskatītu, ka šī premisa ir kļūdaina, būtu jānosaka, vai NW jābūt atvasinātām uzturēšanās tiesībām saskaņā ar LESD 20. pantu.

27

Tādēļ iesniedzējtiesa Tiesai jau uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem ir pievienojusi šādu prejudiciālu jautājumu:

28

PQ, trešās valsts valstspiederīgais, 2005. gada jūnijā likumīgi ieceļoja Ungārijā kā profesionāls futbolists un kopš tā laika likumīgi dzīvo šīs dalībvalsts teritorijā. Kopš 2011. gada viņš dzīvo kopā ar savu dzīvesbiedri, kurai ir Ungārijas pilsonība. Šajā savienībā 2012. un 2021. gadā dzimuši divi bērni, kuriem ir Ungārijas pilsonība.

29

PQ kopā ar dzīvesbiedri īsteno vecāku varu pār saviem bērniem. Viņš pastāvīgi dzīvo kopā ar viņiem un lielāko daļu laika nodrošina viņu faktisko aizgādību. Viņa bērniem ir cieša emocionālā saikne un atkarības attiecības ar PQ, kurš pastāvīgi rūpējas par viņiem kopš dzimšanas.

30

2020. gada 9. septembra atzinumā bez norādīta pamatojuma Konstitūcijas aizsardzības birojs uzskatīja, ka PQ uzturēšanās Ungārijā apdraud šīs dalībvalsts intereses valsts drošības jomā. Šī specializētā struktūra datus, uz kuriem tā pamatojās, lai sniegtu šo atzinumu, kvalificēja kā klasificētu informāciju. Minēto atzinumu 2021. gada 12. februārī apstiprināja iekšlietu ministrs kā specializēta otrā līmeņa iestāde.

31

Ar 2020. gada 27. oktobra lēmumu pirmā līmeņa ārvalstnieku uzraudzības iestāde noraidīja PQ iesniegto atļaujas apmesties valstī pieteikumu.

32

Šo lēmumu 2021. gada 25. martā apstiprināja Ārvalstnieku uzraudzības direktorāts, pamatojoties uz to, ka iekšlietu ministrs bija konstatējis, ka PQ uzturēšanās Ungārijas teritorijā kaitē Ungārijas valsts drošības interesēm. Savā lēmumā Ārvalstnieku uzraudzības direktorāts uzsvēra, ka, piemērojot Ungārijas tiesisko regulējumu, tas nevar atkāpties no Iekšlietu ministrijas sniegtā atzinuma un ka tādējādi tam jāatsauc PQ pastāvīgās uzturēšanās atļauja, neņemot vērā viņa personisko situāciju.

33

PQ par Ārvalstnieku uzraudzības direktorāta 2021. gada 25. marta lēmumu cēla prasību Szegedi Törvényszék (Segedas tiesa), kas ir iesniedzējtiesa.

34

Šī tiesa izklāsta apsvērumus, kas ir tādi paši kā tie, kuri izklāstīti šī sprieduma 20.–23. punktā.

35

Šādos apstākļos Szegedi Törvényszék (Segedas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

36

Ņemot vērā saistību starp lietām C‑420/22 un C‑528/22, tās jāapvieno sprieduma taisīšanai.

37

Ungārijas valdība, formāli neapšaubot Tiesas kompetenci vai lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, apgalvo, ka Direktīva 2003/109 pamatlietā nav piemērojama lietā C‑420/22 un ka LESD 20. pants nav piemērojams nevienā no pamatlietām, un tas nozīmējot, ka arī Harta nav piemērojama šajās lietās.

38

Pirmām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2003/109 piemērojamību lietā C‑420/22 šī valdība apgalvo, ka NW bija uzturēšanās atļauja, pamatojoties uz valsts tiesisko regulējumu, kura mērķis nav transponēt šo direktīvu un kurā ir paredzēta šādas atļaujas piešķiršana, neizpildot visus minētajā direktīvā paredzētos nosacījumus.

39

Šajā ziņā jānorāda, ka iesniedzējtiesa attiecīgajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, protams, ir balstījusies uz pieņēmumu, ka minētā direktīva šajā lietā ir piemērojama. Tomēr šī sprieduma 25. punktā minētajā 2022. gada 8. augusta rīkojumā iesniedzējtiesa uzskatīja, ka šis pieņēmums varētu būt kļūdains, un aicināja Tiesu gadījumā, ja tā uzskatītu, ka tas tā ir, atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem, balstoties uz LESD 20. pantu.

40

Šajā kontekstā jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka ar Direktīvu 2003/109 izveidotā sistēma skaidri norāda uz to, ka pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšana saskaņā ar šo direktīvu ir pakļauta speciālai procedūrai un pienākumam izpildīt minētās direktīvas II nodaļā precizētos nosacījumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, Tahir, C‑469/13, EU:C:2014:2094, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2003/109 4. panta 1. punktu dalībvalstis piešķir pastāvīgā iedzīvotāja statusu tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi un nepārtraukti tās teritorijā nodzīvojuši piecus gadus. Tomēr šī statusa iegūšana nav automātiska. Proti, atbilstoši šīs direktīvas 7. panta 1. punktam attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam šajā nolūkā jāiesniedz pieteikums tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā viņš dzīvo, turklāt šim pieteikumam jāpievieno dokumentāri pierādījumi, kas apliecina, ka viņš atbilst minētās direktīvas 4. un 5. pantā izklāstītajiem nosacījumiem (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Landeshauptmann von Wien (Pastāvīgā iedzīvotāja statusa zaudēšana), C‑432/20, EU:C:2022:39, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Līdz ar to Direktīvas 2003/109 9. un 10. pantā paredzētās prasības par pastāvīgā iedzīvotāja statusa atsaukšanu ir piemērojamas lēmumam, ar kuru tiek atsaukta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, tikai tad, ja šo statusu attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais ir ieguvis, pamatojoties uz šo direktīvu.

43

Tātad, ja trešās valsts valstspiederīgajam ir piešķirta pastāvīgas uzturēšanās atļauja vai neierobežota derīguma termiņa atļauja ar nosacījumiem, kas ir labvēlīgāki par tiem, kuri paredzēti minētajā direktīvā, kā atļauts šīs direktīvas 13. pantā, šīs uzturēšanās atļaujas atsaukšana nav reglamentēta šīs pašas direktīvas tiesību normās.

44

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtās atbildes uz Tiesas lūgumu sniegt paskaidrojumus izriet, pirmkārt, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauja, uz kuru attiecas pamatlieta lietā C‑420/22, NW tika piešķirta, nevis pamatojoties uz Ungārijas tiesisko regulējumu, ar ko transponēta Direktīva 2003/109, bet gan pamatojoties uz citu Ungārijas tiesisko regulējumu, un, otrkārt, ka NW nav lūdzis izsniegt uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz šo pirmo tiesisko regulējumu.

45

Līdz ar to jāuzskata, ka uzturēšanās atļaujas atsaukšana, kas ir pamatlietas lietā C‑420/22 priekšmets, neietilpst Direktīvas 2003/109 piemērošanas jomā.

46

Šo konstatējumu turklāt apstiprina NW apgalvojums tiesas sēdē, ka viņš 2023. gada 22. jūnijā iesniedza uzturēšanās atļaujas pieteikumu, pamatojoties uz šo direktīvu, taču par šo pieteikumu kompetentā iestāde vēl nav lēmusi.

47

Tātad lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑420/22 ir nepieņemams, ciktāl tas attiecas uz Direktīvu 2003/109.

48

Otrām kārtām, attiecībā uz LESD 20. panta piemērojamību pamatlietās Ungārijas valdība vispirms apgalvo, ka lietā C‑420/22 iesniedzējtiesa esot pārsniegusi savas pilnvaras, pēc savas ierosmes izvirzot argumentāciju par šī panta neievērošanu. Turpinājumā tā norāda, ka lietā C‑528/22 nepastāv atkarības saikne starp PQ un viņa ģimenes locekļiem ar Ungārijas pilsonību, lai gan minētā panta piemērojamība esot pakārtota šādas saiknes esamībai. Visbeidzot, abās lietās šī valdība apgalvo, ka LESD 20. pants nebūtu jāpiemēro, jo, pirmkārt, runa ir par lēmumiem, kas nerada pienākumu atstāt Ungārijas teritoriju, un, otrkārt, ne NW, ne PQ nav atsaucies uz šo pantu Ungārijas kompetentajās iestādēs.

49

Šajā ziņā vispirms, ņemot vērā, ka Tiesai nav jāpārbauda, vai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemts atbilstoši valsts noteikumiem par tiesu darba organizāciju un procesu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 10. decembris, Wightman u.c., C‑621/18, EU:C:2018:999, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), apstāklis, ka iesniedzējtiesa esot pārsniegusi pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Ungārijas tiesisko regulējumu, pēc savas ierosmes izvirzot argumentāciju par LESD 20. panta neievērošanu – pieņemot, ka tas ir pierādīts –, nevar pierādīt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑420/22 nepieņemamību, ciktāl tas attiecas uz šī panta interpretāciju.

50

Turpinot – apgalvojums, saskaņā ar ko starp PQ un viņa ģimenes locekļiem ar Ungārijas pilsonību nepastāv atkarības saikne, ir tiešā pretrunā iesniedzējtiesas konstatējumiem, no kuriem Tiesa nevarot atkāpties.

51

Proti, LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā, kuras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamattiesvedības faktus (spriedums, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 61. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

52

Visbeidzot, pārējie Ungārijas valdības izvirzītie argumenti ir nesaraujami saistīti ar atbildēm, kas sniedzamas uz papildu jautājumu lietā C‑420/22, kā arī uz pirmo jautājumu lietā C‑528/22.

53

Taču saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātajā sadarbībā starp Tiesu un valsts tiesām tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2023. gada 24. jūlijs, Lin, C‑107/23 PPU, EU:C:2023:606, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām ir attiecināma nozīmīguma prezumpcija. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2023. gada 24. jūlijs, Lin, C‑107/23 PPU, EU:C:2023:606, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Ņemot vērā šo nozīmīguma prezumpciju, jāuzskata, ka tad, ja, kā tas ir šajā lietā, nav acīmredzami skaidrs, ka Savienības tiesību normas interpretācijai vai spēkā esamības vērtējumam nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, iebildums par šīs tiesību normas nepiemērojamību pamatlietā nav saistīts ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, bet gan ar uzdotā jautājuma būtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c., C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 114. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Tiesas kompetencē ir atbildēt uz lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu un tie ir pieņemami, ciktāl tie attiecas uz LESD 20. pantu.

57

Ar papildu jautājuma pirmo daļu lietā C‑420/22 un pirmā jautājuma pirmo daļu lietā C‑528/22 – kuri jāizskata kopā – iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 20. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka dalībvalsts iestādes atsauc vai atsaka izsniegt uzturēšanās atļauju trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņu, kuri nekad nav izmantojuši pārvietošanās brīvību, ģimenes loceklis, iepriekš nepārbaudot, vai starp šo trešās valsts valstspiederīgo un šiem Savienības pilsoņiem pastāv atkarības attiecības, kas faktiski spiestu minētos Savienības pilsoņus atstāt Eiropas Savienības teritoriju kopumā, lai dotos līdzi šim ģimenes loceklim.

58

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 20. pants nepieļauj valsts pasākumus, kuru rezultātā Savienības pilsoņiem tiek liegts efektīvi izmantot ar viņu statusu piešķirtās tiesības (spriedums, 2023. gada 27. aprīlis, M. D. (Aizliegums ieceļot Ungārijā), C‑528/21, EU:C:2023:341, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Turpretī LESD normās par Savienības pilsonību trešo valstu valstspiederīgajiem netiek piešķirtas autonomas tiesības. Proti, iespējamās tiesības, ar kurām apveltīti šo valstu valstspiederīgie, ir nevis šo valstspiederīgo personīgās tiesības, bet gan tiesības, kas ir atvasinātas no Savienības pilsonim piemītošajām tiesībām. Šo atvasināto tiesību mērķis un pamatojums ir balstīts uz konstatējumu, ka atteikums tās atzīt var kaitēt it īpaši Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvībai Savienības teritorijā (spriedums, 2022. gada 7. septembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Uzturēšanās tiesību saskaņā ar LESD 20. pantu raksturs), C‑624/20, EU:C:2022:639, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Šajā ziņā Tiesa ir konstatējusi, ka pastāv ļoti īpašas situācijas, kurās, lai gan Savienības atvasinātās tiesības attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanās tiesībām nav piemērojamas un attiecīgais Savienības pilsonis nav izmantojis savu pārvietošanās brīvību, trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir šī pilsoņa ģimenes loceklis, tomēr ir jāpiešķir uzturēšanās tiesības, jo pretējā gadījumā netiktu ievērota Savienības pilsonības lietderīgā iedarbība, ja šādu tiesību atteikuma dēļ minētais pilsonis faktiski būtu spiests atstāt Savienības teritoriju kopumā un viņam tādējādi tiktu liegta iespēja faktiski izmantot būtiskās tiesības, kas piešķirtas ar šo statusu (spriedumi, 2023. gada 27. aprīlis, M. D. (Aizliegums ieceļot Ungārijā), C‑528/21, EU:C:2023:341, 58. punkts, un 2023. gada 22. jūnijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Nepilngadīga bērna, Nīderlandes pilsoņa, māte, kura ir Taizemes valstspiederīgā), C‑459/20, EU:C:2023:499, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

Tomēr atteikums uzturēšanās tiesības piešķirt trešās valsts valstspiederīgajam var apdraudēt Savienības pilsonības lietderīgo iedarbību tikai tad, ja starp šo trešās valsts valstspiederīgo un attiecīgo Savienības pilsoni, viņa ģimenes locekli, ir tādas atkarības attiecības, kuru rezultātā Savienības pilsonis būtu spiests doties līdzi minētajam trešās valsts valstspiederīgajam un atstāt Savienības teritoriju kopumā (spriedumi, 2023. gada 27. aprīlis, M. D. (Aizliegums ieceļot Ungārijā), C‑528/21, EU:C:2023:341, 59. punkts, un 2023. gada 22. jūnijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Nepilngadīga bērna, Nīderlandes pilsoņa, māte, kura ir Taizemes valstspiederīgā), C‑459/20, EU:C:2023:499, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

62

Atbilstoši LESD 20. pantam trešās valsts valstspiederīgajam kā Savienības pilsoņa ģimenes loceklim atzītas uzturēšanās tiesības ir pamatotas ar to, ka šāda uzturēšanās ir nepieciešama, lai šis Savienības pilsonis faktiski varētu izmantot galvenās ar šo statusu saistītās tiesības tik ilgi, kamēr turpinās atkarības attiecības ar minēto valstspiederīgo (spriedums, 2023. gada 22. jūnijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Nepilngadīga bērna, Nīderlandes pilsoņa, māte, kura ir Taizemes valstspiederīgā), C‑459/20, EU:C:2023:499, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Kā izriet no Tiesas judikatūras, uzturēšanās tiesību atzīšana saskaņā ar LESD 20. pantu jāizvērtē, ņemot vērā atkarības attiecību starp attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo un Savienības pilsoni, kas ir pirmā minētā ģimenes loceklis, intensitāti, un šādā vērtējumā jāņem vērā visi lietas apstākļi (spriedums, 2022. gada 7. septembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Uzturēšanās tiesību saskaņā ar LESD 20. pantu raksturs), C‑624/20, EU:C:2022:639, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Šajā kontekstā, pirmkārt, jāuzsver, ka no iepriekš minētā izriet, ka šī sprieduma 60. punktā minētajās ļoti īpašajās situācijās LESD 20. pants ne tikai rada šķērsli trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanai, bet liek viņam piešķirt uzturēšanās tiesības.

65

No tā izriet, ka uz šo pantu var atsaukties ne tikai attiecībā uz lēmumiem, ar ko trešās valsts valstspiederīgajam ir noteikts pienākums izceļot no attiecīgās dalībvalsts teritorijas, bet arī pret lēmumiem, ar kuriem trešās valsts valstspiederīgajam tiek atsaukta vai atteikta uzturēšanās atļauja (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 13. septembris, Rendón Marín, C‑165/14, EU:C:2016:675, 78. punkts; 2017. gada 10. maijs, Chavez‑Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 65. punkts, kā arī 2023. gada 22. jūnijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Nepilngadīga bērna, Nīderlandes pilsoņa, māte, kura ir Taizemes valstspiederīgā), C‑459/20, EU:C:2023:499, 22. punkts).

66

Tomēr, tā kā trešās valsts valstspiederīgais var pretendēt uz atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanu atbilstoši LESD 20. pantam tikai tad, ja šādu uzturēšanās tiesību neesamības gadījumā gan pēdējais minētais, gan viņa ģimenes loceklis, Savienības pilsonis, viņu atkarības attiecību dēļ būtu spiesti atstāt Savienības teritoriju, šo uzturēšanās tiesību piešķiršana jāapsver tikai tad, ja trešās valsts valstspiederīgais, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, neatbilst nosacījumiem, kas izvirzīti, lai, pamatojoties uz citām tiesību normām, it īpaši uz piemērojamo valsts tiesisko regulējumu, iegūtu tiesības uzturēties dalībvalstī, kuras pilsonis ir šis Savienības pilsonis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 5. maijs, Subdelegación del Gobierno en Toledo (Ģimenes locekļa uzturēšanās – Nepietiekami līdzekļi), C‑451/19 un C‑532/19, EU:C:2022:354, 37. un 47. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

67

Līdz ar to, lai gan apstāklis, ka lieta attiecas uz lēmumu, ar kuru attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam tieši netiek uzlikts pienākums izceļot no attiecīgās dalībvalsts teritorijas, nav pietiekams, lai noraidītu LESD 20. panta piemērošanu, uz šo pantu tomēr nevar pamatoti atsaukties, ja šim trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās tiesības var piešķirt atbilstoši kādai citai šajā dalībvalstī piemērojamai tiesību normai.

68

Otrkārt, attiecībā uz pārbaudi, kas kompetentajām valsts iestādēm jāveic pirms tādu lēmumu pieņemšanas kā pamatlietā aplūkotie, lai gan dalībvalstīm, protams, ir jānosaka atvasināto uzturēšanās tiesību īstenošanas noteikumi, kas šī sprieduma 60. punktā minētajās ļoti īpašajās situācijās jāatzīst trešās valsts valstspiederīgajam saskaņā ar LESD 20. pantu, tomēr šī procesuālā kārtība nedrīkst apdraudēt šī panta lietderīgo iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 27. februāris, Subdelegación del Gobierno en Ciudad Real (Savienības pilsoņa laulātais), C‑836/18, EU:C:2020:119, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka valsts iestādēm nav pienākuma sistemātiski un pēc savas iniciatīvas pārbaudīt, vai pastāv atkarības attiecības LESD 20. panta izpratnē, jo attiecīgajai personai jāsniedz informācija, kas ļauj novērtēt, vai ir izpildīti šī panta piemērošanas nosacījumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 27. februāris, Subdelegación del Gobierno en Ciudad Real (Savienības pilsoņa laulātais), C‑836/18, EU:C:2020:119, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Tomēr, lai nodrošinātu LESD 20. panta lietderīgo iedarbību, valsts iestādēm, kurām jālemj par trešās valsts valstspiederīgā, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, uzturēšanās tiesībām, jāizvērtē, it īpaši pamatojoties uz elementiem, kurus trešās valsts valstspiederīgais un Savienības pilsonis var tām brīvi sniegt, un vajadzības gadījumā jāveic nepieciešamā izpēte, vai starp šīm abām personām pastāv tādas atkarības attiecības, kādas aprakstītas šī sprieduma 60. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 27. februāris, Subdelegación del Gobierno en Ciudad Real (Savienības pilsoņa laulātais), C‑836/18, EU:C:2020:119, 53. punkts, un 2023. gada 27. aprīlis, M. D. (Aizliegums ieceļot Ungārijā), C‑528/21, EU:C:2023:341, 65. punkts).

71

Līdz ar to jākonstatē, kā secinājumu 77. punktā norādījis ģenerāladvokāts, ka valsts iestādēm, kad tās, piemērojot atbilstošo valsts tiesisko regulējumu, apsver iespēju atsaukt vai atteikties izsniegt uzturēšanās atļauju trešās valsts valstspiederīgajam, par kuru tām ir zināms, ka tam ir ģimenes saites ar Savienības pilsoni, vajadzības gadījumā, vācot šim nolūkam nepieciešamo informāciju, jāpārliecinās, ka to pieņemtā lēmuma sekas nebūs tādas, ka šim Savienības pilsonim faktiski būs jāatstāj Savienības teritorija kopumā.

72

Šajā ziņā šīm iestādēm it īpaši jāpārbauda, vai starp attiecīgajām personām, iespējams, pastāv tādas atkarības attiecības, kādas aprakstītas šī sprieduma 60. punktā.

73

Ņemot vērā šī sprieduma 70. punktā atgādināto principu, ja minēto iestāžu rīcībā ir informācija par ģimenes saikņu esamību starp attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo un Savienības pilsoni, apstāklis, ka šis trešās valsts valstspiederīgais nav iesniedzis uzturēšanās atļaujas pieteikumu, kas ir skaidri pamatots ar LESD 20. pantu, un ka viņš šajās iestādēs nav konkrēti atsaucies uz šo pantu, neatbrīvo tās no šādas pārbaudes veikšanas.

74

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz papildu jautājuma pirmo daļu lietā C‑420/22 un pirmā jautājuma pirmo daļu lietā C‑528/22 jāatbild, ka LESD 20. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka dalībvalsts iestādes atsauc vai atsaka piešķirt uzturēšanās atļauju trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņu, kuri nekad nav izmantojuši pārvietošanās brīvību, ģimenes loceklis, iepriekš nepārbaudot, vai starp šo trešās valsts valstspiederīgo un šiem Savienības pilsoņiem pastāv atkarības attiecības, kas faktiski spiestu minētos Savienības pilsoņus atstāt Savienības teritoriju kopumā, lai dotos līdzi šim ģimenes loceklim, ja, pirmkārt, minētajam trešās valsts valstspiederīgajam nevar piešķirt uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz citu minētajā dalībvalstī piemērojamu tiesību normu, un, otrkārt, šo iestāžu rīcībā ir informācija par ģimenes saikņu esamību starp to pašu trešās valsts valstspiederīgo un tiem pašiem Savienības pilsoņiem.

75

Ar papildu jautājuma otro daļu un ceturto jautājumu lietā C‑420/22, kā arī ar pirmā jautājuma otro daļu un piekto jautājumu lietā C‑528/22 – kuri jāizskata kopā – iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 20. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā valsts iestādēm ir noteikts pienākums atsaukt vai atteikties izsniegt uzturēšanās atļauju valsts drošības apsvērumu dēļ trešās valsts valstspiederīgajam, kas var izmantot atvasinātās uzturēšanās tiesības saskaņā ar šo pantu, pamatojoties tikai uz nesaistošu atzinumu bez norādīta pamatojuma, kuru pieņēmusi iestāde, kam uzticētas specializētas funkcijas saistībā ar valsts drošību, rūpīgi nepārbaudot visus individuālos apstākļus un šī atsaukšanas vai atteikuma lēmuma samērīgumu.

76

Pirmkārt, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka dalībvalstis ar zināmiem nosacījumiem var atkāpties no atvasinātajām uzturēšanās tiesībām, kas šī sprieduma 60. punktā minētajam Savienības pilsoņa ģimenes loceklim izriet no LESD 20. panta, lai nodrošinātu sabiedriskās kārtības uzturēšanu vai valsts drošības aizsardzību. Tā tas var būt gadījumā, ja šis trešās valsts valstspiederīgais rada faktiskus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai vai sabiedriskajai vai valsts drošībai (spriedums, 2023. gada 27. aprīlis, M. D. (Aizliegums ieceļot Ungārijā), C‑528/21, EU:C:2023:341, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

77

Tomēr uzturēšanās tiesību atteikums šī iemesla dēļ var izrietēt tikai no visu nozīmīgo lietas apstākļu konkrēta vērtējuma, ņemot vērā samērīguma principu, pamattiesības, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, un attiecīgā gadījumā – šī trešās valsts valstspiederīgā bērna vislabākās intereses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 5. maijs, Subdelegación del Gobierno en Toledo (Ģimenes locekļa uzturēšanās – Nepietiekami līdzekļi), C‑451/19 un C‑532/19, EU:C:2022:354, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

78

Lai gan Savienības tiesībās nav noteikts, kurai iestādei jāveic šis vērtējums, kas ir pārbaudes, kura jāveic saskaņā ar LESD 20. pantu, neatņemama sastāvdaļa, tomēr lēmums par uzturēšanās atļaujas atsaukšanu vai atteikumu trešās valsts valstspiederīgajam, kas var izmantot atvasinātās uzturēšanās tiesības atbilstoši šim pantam, var tikt pieņemts tikai pēc šāda vērtējuma.

79

Otrkārt, tā kā Savienības tiesībās nav noteikuma, kurā būtu precīzi definēta konkrēta kārtība, kādā veicama pārbaude, piemērojot LESD 20. pantu, tā ir katras dalībvalsts iekšējās tiesību sistēmas jautājums atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam, tomēr ar nosacījumu, ka tā nav mazāk labvēlīga par noteikumiem, kuri reglamentē līdzīgas iekšējās situācijas (līdzvērtības princips), un ka tā nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Savienības tiesību sistēmas piešķirto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

80

Šajā ziņā ir arī jāatgādina, ka dalībvalstīm, īstenojot Savienības tiesības, jānodrošina gan no vispārējā labas pārvaldības principa, gan no Hartas 47. panta pirmajā daļā nostiprināto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību izrietošo prasību ievērošana (šajā ziņā skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembrī, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 35. un 44. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

81

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Hartas 47. panta pirmajā daļā garantētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā prasa, lai ieinteresētā persona varētu uzzināt attiecībā uz to pieņemtā lēmuma pamatojumu, vai nu pati iepazīstoties ar šo lēmumu, vai arī tādējādi, ka pēc šīs personas pieprasījuma tai tiek darīts zināms šī lēmuma pamatojums, neskarot kompetentās tiesas tiesības pieprasīt attiecīgajai iestādei sniegt šo informāciju, lai persona pēc iespējas labākos apstākļos varētu aizstāvēt savas tiesības un, būdama pilnībā informēta, izlemt, vai ir lietderīgi vērsties kompetentajā tiesā, kā arī lai šī tiesa pilnībā varētu īstenot attiecīgā valsts [iestādes] lēmuma tiesiskuma pārbaudi (spriedums, 2020. gada 24. novembris, Minister van Buitenlandse Zaken u.c., C‑225/19 un C‑226/19, EU:C:2020:951, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

82

No iepriekš minētajiem apsvērumiem, it īpaši par prasību ņemt vērā visus atbilstošos apstākļus LESD 20. panta piemērošanai, kā arī pienākumu norādīt pamatojumu lēmumiem par šo piemērošanu, izriet, ka uzturēšanās jomā kompetentā valsts iestāde nevar likumīgi aprobežoties ar citas valsts iestādes, kas nav izpildījusi šo prasību, pieņemtu lēmumu bez norādīta pamatojuma un tikai balstoties uz to lēmumu valsts drošības apsvērumu dēļ atsaukt vai atteikties izsniegt uzturēšanās atļauju trešās valsts valstspiederīgajam, kuram var tikt piešķirtas atvasinātās uzturēšanās tiesības saskaņā ar šo pantu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 79. punkts).

83

Šis konstatējums nekādi neizslēdz, ka daļu no informācijas, ko kompetentā iestāde izmantojusi, lai veiktu šī sprieduma 77. punktā minēto vērtējumu, varētu sniegt iestādes, kurām uzticētas specializētas funkcijas saistībā ar valsts drošību, pēc savas ierosmes vai pēc šīs iestādes pieprasījuma (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 82. punkts).

84

Tāpat minētais konstatējums neaizliedz dalībvalstij piešķirt iestādei, kas veic specializētas funkcijas, kuras saistītas ar valsts drošību, pilnvaras izdot atzinumu, ar ko saistošā veidā tiek uzdots šādu uzturēšanās atļauju atsaukt vai atteikt, ja šī iestāde izpilda pienākumu norādīt pamatojumu un var pieņemt šādu atzinumu tikai pēc tam, kad tā ir pienācīgi ņēmusi vērā visus atbilstošos apstākļus, kuri minēti šī sprieduma 77. punktā.

85

Tāpēc uz papildu jautājuma otro daļu un ceturto jautājumu lietā C‑420/22, kā arī ar pirmā jautājuma otro daļu un piekto jautājumu lietā C‑528/22 jāatbild, ka LESD 20. pants, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā valsts iestādēm ir noteikts pienākums atsaukt vai atteikties izsniegt uzturēšanās atļauju valsts drošības apsvērumu dēļ trešās valsts valstspiederīgajam, kas var izmantot atvasinātās uzturēšanās tiesības saskaņā ar šo pantu, pamatojoties tikai uz nesaistošu atzinumu bez norādīta pamatojuma, kuru pieņēmusi iestāde, kam uzticētas specializētas funkcijas saistībā ar valsts drošību, rūpīgi nepārbaudot visus individuālos apstākļus un šī atsaukšanas vai atteikuma lēmuma samērīgumu.

86

Ar pirmo un otro jautājumu lietā C‑420/22, kā arī ar otro un trešo jautājumu lietā C‑528/22 – kuri jāizskata kopā – iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai vispārējais labas pārvaldības princips un Hartas 47. pants, lasot tos kopsakarā ar LESD 20. pantu, jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka tad, ja lēmums par uzturēšanās atļaujas atsaukšanu vai atteikšanu, kas pieņemts attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kuram ir tiesības uz atvasinātajām uzturēšanās tiesībām saskaņā ar 20. pantu, ir balstīts uz informāciju, kuras izpaušana apdraudētu attiecīgās dalībvalsts valsts drošību, šim trešās valsts valstspiederīgajam vai viņa pārstāvim var ļaut piekļūt šai informācijai tikai pēc tam, kad tie ir saņēmuši tam paredzētu atļauju, tiem pat nav paziņota to iemeslu būtība, uz kuriem balstīti šādi lēmumi, un katrā ziņā administratīvā vai tiesas procesā tie nevar izmantot informāciju, kam viņi būtu varējuši piekļūt.

87

Vispirms jākonstatē, ka, tā kā Savienības tiesībās nav īpaša noteikuma, kurā būtu paredzēta kārtība piekļuvei lietas materiāliem saistībā ar procedūru, kas attiecas uz LESD 20. pantā paredzētajām uzturēšanās tiesībām, konkrēta šim nolūkam paredzēto procedūru kārtība ietilpst katras dalībvalsts tiesību sistēmā robežās, kuras izriet no šī sprieduma 79. un 80. punktā atgādinātajiem principiem un tiesībām.

88

No tā it īpaši secināms, ka attiecīgās personas tiesību uz aizstāvību ievērošana jānodrošina gan administratīvā procesa laikā, gan iespējamās tiesvedības laikā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

89

Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz administratīvo procesu no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana nozīmē, ka tāda lēmuma adresātam, kas būtiski skar tā intereses, dalībvalstu iestādēm, veicot pasākumus, kuri ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, jādod iespēja lietderīgi paust savu viedokli par elementiem, ar ko iestādes ir iecerējušas pamatot savu lēmumu (spriedums, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

90

Šīs prasības mērķis procedūrā saistībā ar LESD 20. panta piemērošanu it īpaši ir ļaut kompetentajai iestādei izpildīt pienākumu, kas atgādināts šī sprieduma 85. punktā, pilnībā pārzinot lietas apstākļus, individuāli izvērtēt visus nozīmīgos apstākļus, un tādēļ lēmuma adresātam jābūt iespējai labot kļūdu vai sniegt šādu informāciju par savu personisko situāciju, kas liecinātu par labu tam, lai lēmums tiktu pieņemts vai netiktu pieņemts vai tam būtu noteikts saturs (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

91

Tā kā minētā prasība noteikti nozīmē, ka šim adresātam attiecīgā gadījumā ar padomdevēja starpniecību tiek sniegta konkrēta iespēja iepazīties ar faktiem, ar kuriem iestāde ir iecerējusi pamatot savu lēmumu, tiesību uz aizstāvību ievērošanas sekas ir tiesības piekļūt visiem lietas materiāliem administratīvā procesa laikā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

92

Otrkārt, tiesvedības kontekstā tiesību uz aizstāvību ievērošana nozīmē, ka prasītājs var piekļūt ne tikai attiecībā uz viņu pieņemtā lēmuma pamatojumam, bet arī visiem lietas materiāliem, uz kuriem ir balstījusies iestāde, lai varētu efektīvi paust savu nostāju par šiem elementiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 48. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

93

Turklāt saskaņā ar sacīkstes principu, kas ir daļa no Hartas 47. pantā paredzētajām tiesībām uz aizstāvību, procesa dalībniekiem jābūt tiesībām iepazīties ar visiem lietas materiāliem vai tiesai iesniegtajiem apsvērumiem, lai varētu ietekmēt tiesas nolēmumu un apspriest izvirzītos apsvērumus, un tādēļ personai, uz kuru attiecas Savienības tiesību piemērošanas jomā ietilpstošs lēmums par uzturēšanās atļauju, jābūt iespējai iepazīties ar informāciju tās lietas materiālos, kas ir iesniegti tiesai, kurai jālemj par šī lēmuma pārsūdzību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

94

Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka tiesības uz aizstāvību nav absolūtas prerogatīvas un ka tādēļ tiesības piekļūt lietas materiāliem, kuras izriet no šīm tiesībām, var ierobežot, pamatojoties uz līdzsvaru starp, no vienas puses, attiecīgās personas tiesībām uz labu pārvaldību un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un, no otras puses, interesēm, kas attaisno lietas materiālu neizpaušanu šai personai, jo īpaši, ja šīs intereses ir saistītas ar valsts drošību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

95

Tomēr šī līdzsvarošana, ņemot vērā nepieciešamību ievērot Hartas 47. pantu, nevar izraisīt to, ka attiecīgās personas tiesībām uz aizstāvību tiek atņemta jebkāda efektivitāte un tiek atņemta jēga tās pārsūdzības tiesībām, kas izriet no šī 47. panta, it īpaši nepaziņojot šai personai vai attiecīgā gadījumā tās pārstāvim vismaz to iemeslu būtību, uz kuriem ir balstīts pret viņu pieņemtais lēmums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

96

Savukārt šī pati līdzsvarošana var novest pie tā, ka atsevišķus lietas materiālus attiecīgajai personai nepaziņo, ja šādu datu izpaušana var tieši un konkrēti kaitēt attiecīgās dalībvalsts valsts drošībai, tāda iemesla dēļ, ka šī izpaušana it īpaši var radīt apdraudējumu personu dzīvībai, veselībai vai brīvībai, vai atklāt izmeklēšanas metodes, ko konkrēti izmanto iestādes, kurām uzticētas specializētas funkcijas saistībā ar valsts drošību, un tādējādi nopietni apgrūtināt vai pat liegt šo iestāžu uzdevumu izpildi nākotnē (spriedums, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

97

Līdz ar to, lai gan dalībvalstis, it īpaši, ja to prasa valsts drošība, var nepiešķirt attiecīgajai personai tiešu piekļuvi visiem tās lietas materiāliem procedūrā saistībā ar LESD 20. pantu, tās nedrīkst, nepārkāpjot efektivitātes principu, vispārējo labas pārvaldības principu un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, nostādīt šo personu situācijā, kurā ne šī persona, ne tās padomdevējs – attiecīgā gadījumā saistībā ar konkrētu procedūru valsts drošības uzturēšanai – nevarētu pienācīgi iepazīties ar lietas materiālu noteicošo elementu būtību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 53. punkts).

98

Šajā kontekstā jākonstatē, pirmām kārtām, ka tad, ja lietas materiālos iekļautās informācijas izpaušana ir ierobežota valsts drošības apsvērumu dēļ, attiecīgās personas tiesību uz aizstāvību ievērošanu pietiekami nenodrošina šīs personas iespēja noteiktos apstākļos saņemt atļauju piekļūt šai informācijai, kas papildināta ar pilnīgu aizliegumu izmantot šādi iegūto informāciju administratīvā procesa vai iespējamās tiesvedības vajadzībām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 54. punkts).

99

Otrām kārtām, tā kā no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums ir balstīts uz apsvērumu, ka attiecīgās personas tiesības uz aizstāvību ir pietiekami nodrošinātas ar kompetentās tiesas tiesībām piekļūt lietas materiāliem, ir svarīgi uzsvērt, ka šādas tiesības nevar aizstāt attiecīgās personas vai tās pārstāvja piekļuvi šajos lietas materiālos iekļautajai informācijai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 57. punkts).

100

Tiesību uz aizstāvību ievērošana tiesas procesā nozīmē, ka konkrētā persona – attiecīgā gadījumā ar padomdevēja starpniecību – var aizstāvēt savas intereses, paužot viedokli par šiem elementiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 58. punkts).

101

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu lietā C‑420/22, kā arī ar otro un trešo jautājumu lietā C‑528/22, jāatbild, ka vispārējais labas pārvaldības princips un Hartas 47. pants, lasot tos kopsakarā ar LESD 20. pantu, jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka tad, ja lēmums par uzturēšanās atļaujas atsaukšanu vai atteikšanu, kas pieņemts attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kam ir tiesības uz atvasinātajām uzturēšanās tiesībām saskaņā ar šo 20. pantu, ir balstīts uz informāciju, kuras izpaušana apdraudētu attiecīgās dalībvalsts valsts drošību, šim trešās valsts valstspiederīgajam vai viņa pārstāvim var ļaut piekļūt šai informācijai tikai pēc tam, kad tie ir saņēmuši tam paredzētu atļauju, tiem pat nav paziņota to iemeslu būtība, uz kuriem balstīti šādi lēmumi, un katrā ziņā administratīvā vai tiesas procesā tie nevar izmantot informāciju, kam viņi būtu varējuši piekļūt.

102

Ar trešo jautājumu lietā C‑420/22 un ceturto jautājumu lietā C‑528/22, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 47. pants, lasot to kopsakarā ar LESD 20. pantu, jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir noteikts, ka tiesas, kurai jāpārbauda ar klasificētu informāciju pamatota lēmuma par uzturēšanos atbilstoši 20. pantam likumība, kompetencē ir pārbaudīt šīs informācijas klasificēšanas fakta likumību, kā arī atļaut attiecīgajai personai piekļūt visai minētajai informācijai, ja tā uzskata, ka šī klasificēšana ir nelikumīga, vai šīs informācijas būtībai, ja tā uzskata, ka minētā klasificēšana ir likumīga.

103

Jākonstatē, ka uz valstu tiesiskā regulējuma noteikumiem par informācijas klasificēšanu un deklasificēšanu neattiecas Savienības tiesību aktu saskaņotie noteikumi.

104

Tāpat Savienības tiesībās nav normu, kurās būtu precīzi definētas pilnvaras, kādām jābūt kompetentajai valsts tiesai, lai izskatītu prasību, kas celta par lēmumu, ar kuru tiek lemts par uzturēšanās tiesībām saskaņā ar LESD 20. pantu.

105

Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 79. un 80. punkta, šīs pilnvaras jānosaka valsts tiesiskajā regulējumā, ievērojot it īpaši Hartas 47. pantu.

106

Tiesa ir nospriedusi, ka, ja tiesas nolēmums tiktu pamatots ar faktiem un dokumentiem, ar kuriem nav varējuši iepazīties paši lietas dalībnieki vai viens no viņiem un par kuriem lietas dalībnieki līdz ar to nav varējuši paust savu nostāju, tiktu pārkāptas pamattiesības uz efektīvu iespēju vērsties tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ, C‑300/11, EU:C:2013:363, 56. punkts).

107

Tomēr, lai ar valsts drošību saistītu iemeslu dēļ izvairītos no tā, ka izņēmuma gadījumos attiecīgajai personai precīzi un plaši tiek darīti zināmi iemesli, uz kuriem ir balstīts lēmums par uzturēšanos, dalībvalstis var paredzēt procesuālo tiesību metodes un noteikumus, kas ļauj saskaņot valsts drošības leģitīmos apsvērumus saistībā ar lēmuma pieņemšanā vērā ņemtās informācijas būtību un avotiem, no vienas puses, un nepieciešamību pietiekami nodrošināt tādu indivīda procesuālo tiesību kā tiesības tikt uzklausītam ievērošanu, kā arī sacīkstes principu, no otras puses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ, C‑300/11, EU:C:2013:363, 57. punkts).

108

Sistēmu, kurā kompetentā tiesa var iepazīties gan ar visiem iemesliem, gan ar tiem saistītajiem pierādījumiem, pamatojoties uz ko ir pieņemts attiecīgais lēmums, kā arī pārbaudīt, vai valsts iestādes norādītie valsts drošības apsvērumi patiešām ir šķērslis pilnībā darīt zināmus šos iemeslus un pierādījumus, Tiesa atzina par saderīgu ar Hartas 47. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ, C‑300/11, EU:C:2013:363, 58. un 59. punkts).

109

Attiecībā uz šo iemeslu pārbaudi tiesā Tiesa ir uzskatījusi, ka, lai nodrošinātu Hartas 47. panta ievērošanu, pietiek ar to, ka kompetentā tiesa gadījumā, ja tā uzskata, ka minētie iemesli nav pamatoti, var dot valsts iestādei iespēju paziņot ieinteresētajai personai trūkstošos iemeslus un pierādījumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ, C‑300/11, EU:C:2013:363, 63. punkts).

110

Šādā gadījumā, ja valsts iestāde nolemj neatklāt visus ar to saistītos iemeslus un pierādījumus, kompetentajai tiesai, lai izpildītu Hartas 47. panta prasības, jāpārbauda attiecīgā lēmuma tiesiskums, pamatojoties vienīgi uz tai zināmajiem iemesliem un pierādījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ, C‑300/11, EU:C:2013:363, 63. punkts).

111

Savukārt gadījumā, ja kompetentā tiesa nospriež, ka valsts iestādes norādītie iemesli neļauj pilnībā paziņot šos iemeslus un pierādījumus, Tiesa ir uzskatījusi, ka kompetentā tiesa var ņemt vērā šos iemeslus un pierādījumus, pienācīgi izsverot atbilstošās prasības, un ir norādījusi, ka tad, ja šī tiesa paredz šādi rīkoties, tai jānodrošina, lai attiecīgā persona tiktu informēta par attiecīgā lēmuma pamatojuma būtību tādā veidā, lai pienācīgi tiktu ievērota pierādījumiem nepieciešamā konfidencialitāte (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ, C‑300/11, EU:C:2013:363, 64.–68. punkts).

112

Tomēr Tiesa ir arī precizējusi, ka tad, ja šis paziņošanas pienākums nav izpildīts, minētajai tiesai saskaņā ar valsts tiesībām no tā jāizdara secinājumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ, C‑300/11, EU:C:2013:363, 68. punkts).

113

No iepriekš minētā izriet, pirmkārt, ka kompetentajai tiesai attiecīgā gadījumā jāparedz pilnīga vai daļēja iemeslu un pierādījumu paziņošana neatkarīgi no to iespējamā klasificēšanas fakta un, otrkārt, ka dalībvalstis var paredzēt, ka attiecīgajām iestādēm ir tiesības paziņot vai nepaziņot šos iemeslus vai pierādījumus, ja vien kompetentajai tiesai ir tiesības izdarīt secinājumus no galīgā šo iestāžu šajā ziņā pieņemtā lēmuma.

114

Katrā ziņā šāds risinājums gadījumā, ja valsts iestāde nepamatoti rada šķēršļus tam, lai tiktu darīti zināmi visi elementi vai daļa no elementiem, kas ir attiecīgā lēmuma pamatā, var nodrošināt pilnīgu Hartas 47. panta ievērošanu, ciktāl tas garantē, ka šīs iestādes procesuālo pienākumu neizpilde neizraisīs to, ka tiesas nolēmums tiek pamatots ar faktiem un dokumentiem, ar kuriem pieteikuma iesniedzējs nav varējis iepazīties un par kuriem viņš līdz ar to nav varējis paust savu nostāju.

115

Tātad, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 130. punktā, nevar uzskatīt, ka šis pants nozīmē, ka tiesai, kuras kompetencē ir pārbaudīt lēmumu par LESD 20. panta piemērošanu, noteikti jābūt pilnvarām deklasificēt noteiktu informāciju un pašai paziņot šo informāciju pieteikuma iesniedzējam, jo šāda deklasificēšana un paziņošana nav nepieciešama, lai nodrošinātu tiesību efektīvu aizsardzību tiesā apstrīdētā lēmuma tiesiskuma vērtējumā.

116

Tādēļ uz trešo jautājumu lietā C‑420/22 un ceturto jautājumu lietā C‑528/22 jāatbild, ka Hartas 47. pants, lasot to kopsakarā ar LESD 20. pantu, jāinterpretē tādējādi, ka ar to nav noteikts, ka tiesas, kurai jāpārbauda ar klasificētu informāciju pamatota lēmuma par uzturēšanos atbilstoši 20. pantam likumība, kompetencē ir pārbaudīt šīs informācijas klasificēšanas fakta likumību, kā arī atļaut attiecīgajai personai piekļūt visai minētajai informācijai, ja tā uzskata, ka šī klasificēšana ir nelikumīga, vai šīs informācijas būtībai, ja tā uzskata, ka minētā klasificēšana ir likumīga. Savukārt šai tiesai, lai nodrošinātu šīs personas tiesību uz aizstāvību ievērošanu, attiecīgā gadījumā jāizdara secinājumi no iespējama kompetento iestāžu lēmuma nedarīt zināmu visu šī lēmuma pamatojumu vai daļu no tā un ar to saistītos pierādījumus.

117

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: