–

Spānijas valdības vārdā – A. Ballesteros Panizo un J. Rodríguez de la Rúa Puig, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Armenia un F. Moro, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 288. panta trešās daļas, kā arī efektivitātes principa interpretāciju.

2

Šis lūgums iesniegts divās apvienotās pamata tiesvedībās starp, pirmkārt, Gabel Industria Tessile SpA un A2A Energia SpA, kā arī, otrkārt, starp Canavesi SpA un Energit SpA un Agenzia delle Dogane e dei Monopoli (Muitas un monopolu dienests, Itālija) par prasībām atmaksāt summas, ko Gabel Industria Tessile un Canavesi 2010. un 2011. gadā samaksājušas A2A Energia un Energit kā papildu akcīzes nodokli par elektroenerģiju, kas paredzēts Itālijas tiesiskajā regulējumā.

3

Padomes Direktīva 2008/118/EK (2008. gada 16. decembris) par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK (OV 2009, L 9, 12. lpp.), ir atcelta ar Padomes Direktīvu (ES) 2020/262 (2019. gada 19. decembris), ar ko nosaka akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu (OV 2020, L 58, 4. lpp.). Tomēr Direktīva 2008/118 ratione temporis ir piemērojama pamatlietu faktiem.

4

Šīs direktīvas 1. pantā bija noteikts:

“1.   Šī direktīva nosaka vispārēju režīmu attiecībā uz akcīzes nodokli, ko tieši vai netieši uzliek šādu preču patēriņam (turpmāk “akcīzes preces”):

[..]

2.   Dalībvalstis īpašos nolūkos var akcīzes precēm papildus piemērot netiešos nodokļus, ja tie nodokļa bāzes noteikšanas, nodokļa aprēķināšanas, nodokļa uzlikšanas iespējas un nodokļa pārraudzības ziņā, izņemot noteikumus par atbrīvojumu no nodokļiem, atbilst Kopienas noteikumiem, ko piemēro akcīzes nodoklim vai pievienotās vērtības nodoklim.

[..]”

5

Direktīvas 2008/118 9. panta otrajā daļā bija paredzēts:

“Akcīzes nodokli uzliek un iekasē, un attiecīgā gadījumā atmaksā vai atlaiž saskaņā ar katras dalībvalsts paredzētu procedūru. [..]”

6

Šīs direktīvas 48. panta 1. punkts bija izteikts šādi:

“Dalībvalstis vēlākais līdz 2010. gada 1. janvārim pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības no 2010. gada 1. aprīļa. [..]”

7

Redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem un katrā ziņā līdz 2012. gada 31. martam, 1988. gada 28. novembradecreto‑legge n. 511 – Disposizioni urgenti in materia di finanza regionale e locale (Dekrētlikums Nr. 511 “Steidzami noteikumi par reģionālo un vietējo finansējumu”; GURI Nr. 280, 1988. gada 29. novembris) 6. pants, kas grozīts ar 2007. gada 2. februāradecreto legislativo n. 26 – Attuazione della direttiva 2003/96/CE che ristruttura il quadro comunitario per la tassazione dei prodotti energetici e dell’elettricita (Leģislatīvais dekrēts Nr. 26 “Direktīvas 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, īstenošana”; GURI Nr. 68 parastais pielikums, 2007. gada 22. marts) (turpmāk tekstā – “dekrētlikums Nr. 511/1988”) 5. pantu, bija izteikts šādi:

“1.   Ar konsolidētā tiesību normu kopumu attiecībā uz nodokļiem ražošanai un patēriņam, kā arī krimināltiesiskiem un administratīviem sodiem, kas ir apstiprināts ar [Decreto legislativo 26 ottobre 1995, n. 504 (1995. gada 26. oktobra Leģislatīvais dekrēts Nr. 504)], turpmāk tekstā – “vienotais dokuments akcīzes nodokļa jomā”, 52. un nākamajiem pantiem tiek ieviests papildu akcīzes nodoklis par elektroenerģiju šādā apmērā:

[..]

3.   Šā panta 1. punktā minētos papildu nodokļus maksā tiesību aktu par akcīzes nodokli konsolidētā teksta 53. pantā minētie nodokļa maksātāji, piegādājot elektroenerģiju galapatērētājiem, vai – ja elektroenerģija ir ražota vai iepirkta savām vajadzībām – tās patēriņa brīdī. Papildu nodokļus iekasē un atgūst saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem kā akcīzes nodokli par elektroenerģiju.

4.   1. punktā minētos papildu nodokļus par elektroenerģijas piegādi, kuras jauda nepārsniedz 200 kW, maksā tieši pašvaldībām un provincēm, kuru teritorijā atrodas lietotāji. Papildu nodokļi par elektroenerģijas piegādi, kuru pieejamā jauda pārsniedz 200 kW, un papildu nodokļi par elektroenerģijas patēriņu, kas saražota vai iepirkta savām vajadzībām, tiek pārskaitīti Valsts kasei, izņemot tos, ko iekasē Val d’Aoste [Itālija] un Trento [Itālija] un Bolzano [Itālija] autonomo provinču teritorijā, tieši maksājot pašvaldībām un pašām provincēm.

[..]”

8

1995. gada 26 oktobradecreto legislativo n. 504 – Testo unico delle disposizioni legislative concernenti le imposte sulla produzione e sui consumi e relative sanzioni penali e amministrative (Leģislatīvais dekrēts Nr. 504, ar ko izveido to tiesību normu konsolidēto tekstu, kuras attiecas uz ražošanas un patēriņa nodokļiem un ar tiem saistītajiem kriminālsodiem un administratīvajiem sodiem; GURI Nr. 279 parastais pielikums, 1995. gada 29. novembris; turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 504/1995”), 14. pantā ir noteikts:

“1.   Akcīzes nodokli atmaksā, ja tas ir samaksāts nepamatoti; šajā pantā paredzētie atmaksāšanas noteikumi attiecas arī uz pieteikumiem par atvieglojumiem, kuri piešķirti, pilnīgi vai daļēji atmaksājot samaksāto akcīzes nodokli vai izmantojot citus līdzekļus, kas paredzēti noteikumos, kuri reglamentē katru atvieglojumu.

2.   Neskarot 7. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 10.ter panta 1. punkta d) apakšpunktu, atmaksāšana jālūdz – pretējā gadījumā tiesības uz to zūd – divu gadu laikā pēc maksāšanas datuma vai no datuma, kad attiecīgās tiesības var tikt izmantotas.

[..]

4.   Ja tiesvedības procesa beigās akcīzes nodokļa maksātājam tiek piespriests atmaksāt trešām personām summas, kas nepamatoti iekasētas kā kompensācija par akcīzes nodokli, minētajam nodokļa maksātājam atmaksa jālūdz 90 dienu termiņā pēc tam, kad spriedums, ar kuru noteikta summu atmaksa, ir kļuvis galīgs, pretējā gadījumā tiesības tiek zaudētas.”

9

Šī leģislatīvā dekrēta 16. panta 3. punktā ir noteikts:

“Nodokļu maksātāju un licenču īpašnieku prasījumi par energoproduktu komercnoguldījumu izmantošanu pēc nodokļa samaksas attiecībā uz to produktu pircējiem, par kuriem tie ir samaksājuši šo nodokli, var tikt iekļauti rēķinā [..].”

10

Minētā leģislatīvā dekrēta 53. pantā ir paredzēts:

“1.   Akcīzes nodoklis par elektroenerģiju ir jāmaksā:

[..].”

11

Gabel Industria Tessile un Canavesi ir divas saskaņā ar Itālijas tiesībām dibinātas sabiedrības, kas attiecīgi ar A2A Energia un Energit noslēdza līgumus par elektroenerģijas piegādi to ražotnēm.

12

Gabel Industria Tessile un Canavesi par 2010. un 2011. gadu samaksāja atbilstoši šiem līgumiem aprēķinātās summas, ieskaitot Dekrētlikuma Nr. 511/1988 6. pantā paredzēto papildu nodokli – ko atcēla 2012. gada 1. aprīlī –, kurš bija pieskaitīts akcīzes nodoklim par elektroenerģiju.

13

2020. gadā tās cēla prasību pret saviem piegādātājiem Tribunale di Como (Komo tiesa, Itālija), kas ir iesniedzējtiesa, lai divās civilprasībās, kuras minētā tiesa ir apvienojusi, saņemtu to summu atmaksu, kas samaksātas kā šis nodoklis, pamatojoties uz to, ka valsts tiesību normas, ar kurām ir ieviests šis nodoklis, nav saderīgas ar Savienības tiesībām.

14

Šī tiesa norāda, ka pēc 2018. gada 25. jūlija sprieduma Messer France (C‑103/17, EU:C:2018:587) Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) nosprieda, ka papildu akcīzes nodoklim par elektroenerģiju, kas bija paredzēts, pirms tas tika atcelts ar Dekrētlikuma Nr. 511/1988 6. pantu, nebija īpaša nolūka un ka tādējādi tas bija pretrunā Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktam.

15

Iesniedzējtiesa precizē, ka ar 2010. gada 29. martadecreto legislativo n. 48 – Attuazione della direttiva 2008/118/CE relativa al regime generale delle accise e che abroga la direttiva 92/12/CEE (Leģislatīvais dekrēts Nr. 48, ar ko īsteno Direktīvu 2008/118/EK par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu un atceļ Direktīvu 92/12/EEK; GURI Nr. 75, 2010. gada 31. marts) Dekrētlikuma Nr. 511/1988 6. pants netika grozīts.

16

Iesniedzējtiesa piebilst, ka tajā izskatāmais strīds ir saistīts ar visām tās izskatīšanā esošajām tiesvedībām par tām summām, kas nepamatoti samaksātas laikposmā starp dalībvalstīm piešķirtā termiņa beigām, lai izpildītu Direktīvu 2008/118, un brīdi, kad Itālijas likumdevējs atcēla papildu nodokli par elektroenerģiju.

17

Šajā ziņā Itālijas zemākās instances tiesas ir izmantojušas divas dažādas pieejas.

18

Saskaņā ar pirmo judikatūras virzienu, kura izvēle novestu pie pieteikumu par šī nodokļa atmaksāšanu noraidīšanas, tiesai tiesvedībā starp privātpersonām nav atļauts nepiemērot valsts tiesību normu, kas nav saderīga ar Savienības direktīvu, pretējā gadījumā tai tiktu atzīta “tieša horizontāla iedarbība”, kuru Tiesa nav akceptējusi.

19

Otrais judikatūras virziens, kura izvēle novestu pie šādu pieteikumu apmierināšanas, ir balstīts uz pienākumu interpretēt valsts tiesības, sākot no attiecīgās direktīvas transponēšanas termiņa beigām, ņemot vērā tās tekstu un mērķi, lai sasniegtu tajā izvirzītos rezultātus. Atbilstoši šim virzienam šī pienākuma rezultātā tiktu atzīts, ka direktīvu tikai vertikālas tiešas iedarbības princips nav pretrunā tam, ka maksājumu nepamatotais raksturs tiek konstatēts “pārņemšanas” horizontālās attiecībās, jo šīs attiecības ir saistītas ar nodokļu attiecībām, kurās Savienības tiesībās noteiktais aizliegums ir piemērojams tieši.

20

Šajos apstākļos Tribunale di Como (Komo tiesa, Itālija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 288. panta trešā daļa jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj, ka valsts tiesa strīdā starp privātpersonām nepiemēro valsts tiesību normu, ar kuru ieviests nodoklis, kas ir pretrunā skaidrai, precīzai un beznosacījuma normai netransponētā vai nepareizi transponētā direktīvā.

22

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu direktīvas saistošais raksturs, kas ir pamatā iespējai uz tām atsaukties, pastāv tikai attiecībā uz “dalībvalstīm, kurām tās adresētas”. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai no tā izriet, ka direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai un tātad uz to nevar atsaukties, vēršoties pret šādu personu valsts tiesā (spriedums, 2022. gada 22. decembris, Sambre & Biesme un Commune de Farciennes, C‑383/21 un C‑384/21, EU:C:2022:1022, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

23

Ņemot to vērā, jāatgādina, pirmām kārtām, ka Savienības tiesības neliedz dalībvalstij īstenot savu kompetenci attiecībā uz minētajā direktīvā noteikto rezultātu sasniegšanas formu un līdzekļiem, valsts tiesību aktos paredzot, ka, beidzoties transponēšanas termiņam, direktīvas, kas nav transponēta vai ir transponēta nepareizi, skaidras, precīzas un beznosacījuma normas ietver šīs valsts tiesību sistēmu un ka līdz ar to privātpersona uz šīm tiesību normām var atsaukties, vēršoties pret citu privātpersonu. Proti, šādā situācijā pienākums privātpersonām ir noteikts, pamatojoties nevis uz Savienības tiesībām, bet gan uz valsts tiesībām, un tāpēc tas nav papildu pienākums salīdzinājumā ar šajās tiesībās paredzētajiem pienākumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 18. janvāris, Thelen Technopark Berlin, C‑261/20, EU:C:2022:33, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Līdz ar to, lai gan saskaņā ar Savienības tiesībām direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai un tādējādi uz to pašu par sevi nevar atsaukties valsts tiesā, tomēr dalībvalsts var piešķirt valsts tiesām pilnvaras, pamatojoties uz savām iekšējām tiesībām, nepiemērot jebkuru valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, kurai nav tiešas iedarbības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 18. janvāris, Thelen Technopark Berlin, C‑261/20, EU:C:2022:33, 33. punkts).

25

Tādējādi, lai gan direktīvai nav horizontālās iedarbības, valsts tiesa var ļaut privātpersonai atsaukties uz tāda nodokļa nelikumību, kuru pārdevējs uz to nepamatoti pārnesis atbilstoši iespējai, kas tam piešķirta valsts tiesību aktos, lai panāktu, ka tiek neitralizēts papildu ekonomiskais slogs, kurš tai galu galā jāuzņemas, ja šāda iespēja ir paredzēta valsts tiesību aktos, kas pamatlietā ir jānosaka iesniedzējtiesai.

26

Otrām kārtām, Tiesa ir atzinusi, ka persona var atsaukties uz beznosacījuma un pietiekami precīziem direktīvas noteikumiem ne tikai pret dalībvalsti un visām tās pārvaldes iestādēm, bet arī pret visām organizācijām un struktūrām, kuras ir valsts pakļautībā vai kontrolē vai kurām ir īpašas pilnvaras salīdzinājumā ar noteikumiem, kas piemērojami attiecībās starp privātpersonām (šajā ziņā skat. spriedumu, 2017. gada 10. oktobris, Farrell, C‑413/15, EU:C:2017:745, 33. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā gadījumā iesniedzējtiesai būs jāveic nepieciešamās pārbaudes, lai noteiktu, vai attiecīgie pakalpojumu sniedzēji ietilpst kādā no šīm kategorijām.

27

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka LESD 288. panta trešā daļa jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj, ka valsts tiesa strīdā starp privātpersonām nepiemēro valsts tiesību normu, ar kuru noteikts netiešs nodoklis, kas ir pretrunā skaidrai, precīzai un beznosacījumu netransponētas vai nepareizi transponētas direktīvas normai, ja vien valsts tiesībās nav noteikts citādi vai ja struktūrvienība, pret kuru tiek norādīts uz minētā nodokļa neatbilstību, ir pakļauta iestādei vai valsts kontrolei, vai arī tai ir plašākas pilnvaras salīdzinājumā ar noteikumiem, kas piemērojami attiecībās starp privātpersonām.

28

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai efektivitātes princips jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas neļauj gala patērētājam tieši prasīt no dalībvalsts tāda papildu ekonomiskā sloga atmaksu, kurš šim patērētājam bijis uzlikts tādēļ, ka piegādātājs atbilstoši tiesībām, kas tam ir atzītas valsts tiesību aktos, ir pārņēmis paša nepamatoti samaksāto nodokli, bet kas ļauj šādam patērētājam celt civilprasību pret šādu piegādātāju par nepamatotu maksājumu atgūšanu, ja šīs samaksas nepamatotība izriet no tā, ka minētais nodoklis ir pretrunā skaidrai, precīzai un beznosacījumu normai direktīvā, kura nav transponēta vai nav pareizi transponēta, un ja tādēļ, ka tiesvedībā starp privātpersonām nav iespējams atsaukties uz direktīvu kā tādu, uz šo prettiesiskuma pamatu šādā tiesvedībā nevar pamatoti atsaukties.

29

Šajā ziņā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru dalībvalstīm principā ir jāatmaksā nodokļi un nodevas, kas iekasētas, pārkāpjot Savienības tiesības, jo tiesības uz šādu nodokļu un nodevu atmaksāšanu izriet no attiecīgajām personām Savienības tiesību normās, kurās šādi nodokļi ir aizliegti, piešķirtajām tiesībām un tās papildina (spriedums, 2011. gada 20. oktobris, Danfoss un Sauer‑Danfoss, C‑94/10, EU:C:2011:674, 20. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

30

Tomēr, paredzot izņēmumu no principa, ka ar Savienības tiesībām nesaderīgi nodokļi ir jāatmaksā, nepamatoti iekasēta nodokļa atmaksa var tikt atteikta tikai tad, ja tās dēļ tiesību subjekti nepamatoti iedzīvotos, proti, ja tiktu konstatēts, ka persona, kurai šie maksājumi bija jāveic, tos faktiski ir pārnesusi tieši uz citu personu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 20. oktobris, Danfoss un Sauer‑Danfoss, C‑94/10, EU:C:2011:674, 21. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

31

Proti, šādā situācijā nepamatoti saņemto nodokli sedz nevis nodokļu maksātājs, bet gan galapatērētājs, uz kuru tas ticis pārnests. Līdz ar to atmaksāt nodokļa maksātājam nodokļa summu, ko tas jau pārnesis uz galapatērētāju, būtu tas pats, kā samaksāt to divkārši, un to varētu uzskatīt par nepamatotu iedzīvošanos, vienlaikus gan nekādi nenovēršot nodokļa prettiesiskuma sekas attiecībā pret galapatērētāju (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 20. oktobris, Danfoss un Sauer‑Danfoss, C‑94/10, EU:C:2011:674, 22. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

32

Savukārt šajā pat situācijā jāizvairās no tā, ka attiecīgā dalībvalsts gūst labumu no Savienības tiesību pārkāpuma. Tādējādi, ja šāda pārņemšana ir veikta atbilstoši piegādātājiem valsts tiesībās atzītai iespējai un ja pēc tam galapatērētājs ir nepamatoti uzņēmies šo papildu saimnieciska rakstura slogu, pēdējam minētajam jābūt iespējai saņemt šāda finanšu sloga atmaksu vai nu tieši no minētās dalībvalsts, vai no nodokļa maksātāja pārdevēja. Šajā pēdējā gadījumā šim nodokļa maksātājam jābūt iespējai lūgt šai pašai dalībvalstij kompensēt atmaksu, kas tam jāveic.

33

Pēc šī precizējuma jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja attiecīgajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā jāparedz precīzi procesuālie noteikumi, lai īstenotu šīs tiesības saņemt minētā ekonomiskā sloga atmaksu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2007. gada 15. marts, Reemtsma Cigarettenfabriken, C‑35/05, EU:C:2007:167, 37. punkts), ņemot vērā, ka šiem noteikumiem jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 2004. gada 17. jūnijs, Recheio – Cash & Carry, C‑30/02, EU:C:2004:373, 17. punkts, un 2005. gada 6. oktobris, MyTravel, C‑291/03, EU:C:2005:591, 17. punkts).

34

It īpaši, ja izrādās, ka šāda atmaksa nav iespējama vai to ir pārmērīgi grūti iegūt no attiecīgajiem piegādātājiem, efektivitātes princips prasa, lai gala patērētājs savu atmaksas pieteikumu varētu vērst tieši pret attiecīgo dalībvalsti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 15. marts, Reemtsma Cigarettenfabriken, C‑35/05, EU:C:2007:167, 41. punkts, un 2017. gada 26. aprīlis, Farkas, C‑564/15, EU:C:2017:302, 53. punkts).

35

Šajā lietā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 504/1995 53. pantu papildus akcīzes nodoklis par elektroenerģiju bija jāmaksā elektroenerģijas piegādātājiem, bet pēdējie minētie to vēlāk tieši pārnesa uz galapatērētājiem atbilstoši tiesībām, kas tiem piešķirtas Leģislatīvā dekrēta Nr. 504/1995 16. panta 3. punktā. Taču saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm šajā leģislatīvajā dekrētā ir paredzēts, ka galapatērētāji nevar tieši pieprasīt no attiecīgās dalībvalsts tāda papildu ekonomiskā sloga atmaksu, kas tiem tādējādi bijis nepamatoti jāmaksā, bet ka tiem šāds pieprasījums tikai jāiesniedz minētajiem piegādātājiem.

36

Ņemot vērā, kā izriet no šī sprieduma 22. punkta, ka direktīvas netransponēta vai nepareizi transponēta norma, pat ja tā ir skaidra, precīza un beznosacījumu, pati par sevi nevar radīt privātpersonai papildu pienākumu salīdzinājumā ar valsts tiesību aktos paredzētajiem, un līdz ar to uz to nevar atsaukties, vēršoties pret privātpersonām; no tā izriet, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā patērētājiem juridiski nav iespējams attiecībā pret elektroenerģijas piegādātājiem atsaukties uz papildu akcīzes nodokļa par elektrību nesaderību ar Direktīvas 2008/118 normām un tāpēc saņemt tāda šī nodokļa radītā papildu ekonomiskā sloga atmaksu, kas tiem bijis jāuzņemas tādēļ, ka Itālijas Republika nav pareizi transponējusi šo direktīvu.

37

Līdz ar to, ņemot vērā Tiesai sniegto informāciju par pamatlietā aplūkoto valsts tiesību aktu iezīmēm un ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa to pārbauda, jākonstatē, ka šādi tiesību akti, neļaujot galapatērētājam no dalībvalsts tieši pieprasīt tāda papildu ekonomiskā sloga atmaksu, kas tam uzlikts tādēļ, ka piegādātājs, pamatojoties uz valsts tiesību aktos tam atzīto iespēju, ir tieši pārnesis nodokli, kuru minētais piegādātājs pats ir nepamatoti samaksājis minētajai dalībvalstij, ir pretrunā efektivitātes principam.

38

No iepriekš izklāstītā izriet, ka uz otro jautājumu jāatbild, ka efektivitātes princips jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurš neļauj galapatērētājam no dalībvalsts tieši prasīt tāda papildu ekonomiskā sloga atmaksu, kas šim patērētājam bijis uzlikts tādēļ, ka piegādātājs atbilstoši valsts tiesību aktos tam atzītajām tiesībām ir pārņēmis paša nepamatoti samaksāto nodokli, bet kas šādam patērētājam pret šādu piegādātāju ļauj celt tikai civilprasību par nepamatotu maksājumu atgūšanu, ja šīs samaksas nepamatotība izriet no tā, ka minētais nodoklis ir pretrunā skaidrai, precīzai un beznosacījumu normai direktīvā, kura nav transponēta vai nav pareizi transponēta, un ja tādēļ, ka tiesvedībā starp privātpersonām nav iespējams atsaukties uz direktīvu kā tādu, uz šo prettiesiskuma pamatu šādā tiesvedībā nevar pamatoti atsaukties.

39

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: