–

AUTOTECHNICA FLEET SERVICES d.o.o. vārdā – G. Božić, odvjetnik, A. Komninos, dikigoros, D. Simeunović, odvjetnica, un J. Tomas, odvjetnik,

–

Hrvatska agencija za nadzor financijskih usluga vārdā – K. Brkljačić un I. Budiša,

–

Horvātijas valdības vārdā – G. Vidović Mesarek, pārstāve,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un J. Langer, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Auvret, M. Mataija, R. Mrljić, A. Nijenhuis un D. Triantafyllou, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 49. pantu, 2. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV 2006, L 376, 36. lpp.), kā arī 4. panta 1. punkta 26. apakšpunktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp.).

2

Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp AUTOTECHNICA FLEET SERVICES d.o.o., agrāk ANTERRA d.o.o (turpmāk tekstā – “Autotechnica”), un Hrvatska agencija za nadzor financijskih usluga Republike Hrvatske (Horvātijas Republikas Finanšu pakalpojumu uzraudzības aģentūra, turpmāk tekstā – “aģentūra”) par lēmumu, ar kuru Autotechnica tika aizliegts veikt līzinga darbības bez iepriekš saņemtas aģentūras atļaujas.

3

Direktīvas 2006/123 18., 33. un 54. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

4

Kā noteikts šīs direktīvas 1. panta 1. punktā, tajā paredzēti vispārīgi noteikumi, lai atvieglinātu to, kā pakalpojumu sniedzēji īsteno brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti, vienlaikus saglabājot augstu pakalpojumu kvalitātes līmeni.

5

Minētās direktīvas 2. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Šo direktīvu piemēro pakalpojumiem, ko sniedz pakalpojumu sniedzēji, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī.

2.   Šo direktīvu nepiemēro šādām darbībām:

[..]

[..].”

6

Direktīvas 2006/123 4. pants “Definīcijas” ir formulēts šādi:

“Šīs direktīvas nolūkos piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..].”

7

Direktīvas 2006/123 9. pantā “Atļauju sistēmas” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis piekļuvei pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai piemēro atļauju sistēmu vienīgi tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

[..]

3.   Šo iedaļu nepiemēro tiem atļauju sistēmu aspektiem, ko tieši vai netieši reglamentē citi Kopienas tiesību akti.”

8

Šīs direktīvas 10. panta “Nosacījumi atļaujas piešķiršanai” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Atļauju sistēmas ir balstītas uz kritērijiem, kas liedz kompetentajām iestādēm savas izvērtēšanas tiesības īstenot patvaļīgi.

2.   Šā panta 1. punktā minētie kritēriji ir:

9

Minētās direktīvas 11.–13. pantā attiecīgi ir regulēts atļaujas termiņš, izvēle starp vairākiem pretendentiem un atļauju piešķiršanas procedūras.

10

Direktīva 2006/48 tika atcelta atbilstoši 163. pantam Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.). No minētā 163. panta, lasot to kopā ar Direktīvas 2013/36 II pielikumu, izriet, ka atsauces uz Direktīvas 2006/48 I pielikumu ir uzskatāmas par atsaucēm uz Direktīvas 2013/36 I pielikumu. Šī I pielikuma “Darbības, uz kurām attiecas savstarpēja atzīšana” 3. punktā ir norādīta arī “finanšu noma”.

11

Regulas Nr. 575/2013 1. pantā ir paredzēti vienoti noteikumi par vispārīgām prudenciālajām prasībām, kādām jāatbilst iestādēm, ko uzrauga saskaņā ar Direktīvu 2013/36.

12

Jēdziens “finanšu iestāde” šīs regulas izpratnē ir definēts tās 4. panta 1. punkta 26. apakšpunktā.

13

Zakon o Hrvatskoj agenciji za nadzor financijskih usluga (Likums par Horvātijas Finanšu pakalpojumu uzraudzības aģentūru; Narodne novine, br. 140/05, 154/11 un 12/12) 15. panta 1. punktā ir noteikts, ka aģentūra ir pilnvarota izdot īstenošanas noteikumus, tostarp arī finanšu pakalpojumus regulējošus noteikumus. Atbilstoši šī 15. panta 2. punktam aģentūrai ir pilnvaras uzraudzīt šā panta 1. punktā minēto aģentūras uzraudzībā esošo subjektu darbību un uzdot veikt pasākumus ar mērķi novērst konstatētās nelikumības un nepilnības.

14

Zakon o leasingu (Līzinga likums; Narodne novine, br. 141/13) 2. panta 4. punktā ir paredzēts, ka dalībvalsts “līzinga sabiedrība” ir dalībvalstī reģistrēta juridiska persona, kurai saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem ir atļauts veikt līzinga darbības.

15

Šī likuma 3. panta 1. punktā “līzinga sabiedrība” ir definēta kā komercsabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Horvātijas Republikā un kura ir reģistrēta komercreģistrā, pamatojoties uz līzinga darbības veikšanas atļauju, ko saskaņā ar minētajā likumā paredzētajiem nosacījumiem ir izsniegusi aģentūra.

16

Minētā likuma 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka “līzinga” darījums ir tiesisks darījums, ar kuru līzinga devējs iegādājas līzinga objektu tādā veidā, ka iegādājas to no piegādātāja un iegūst savā īpašumā šo objektu, ko pēc tam ļauj līzinga ņēmējam izmantot noteiktu laiku un par ko līzinga ņēmējs apņemas maksāt izmantošanas maksu.

17

Līzinga likuma 5. panta 1. punktā ir paredzēts, ka atkarībā no “līzinga” darījuma priekšmeta un iezīmēm, līzings var būt “finanšu (financijski) līzings” vai “operatīvais (operativni) līzings”.

18

Jēdziens “finanšu līzings” Līzinga likuma 5. panta 2. punktā ir definēts kā tiesisks darījums, atbilstoši kuram līzinga ņēmējs līzinga objekta izmantošanas laikā maksā līzinga devējam maksu, kurā tiek ņemta vērā līzinga objekta kopējā vērtība, sedz līzinga objekta nolietojuma izmaksas un, izmantojot izpirkuma iespēju, var iegūt īpašumtiesības uz līzinga objektu par fiksētu cenu, kas šīs iespējas izmantošanas brīdī ir mazāka par līzinga objekta faktisko vērtību attiecīgajā brīdī.

19

Minētā 5. panta 3. punktā ir paredzēts, ka “operatīvais līzings” ir tiesisks darījums, atbilstoši kuram līzinga ņēmējs līzinga objekta izmantošanas laikā maksā līzinga devējam noteiktu maksu, kurā nav jāņem vērā līzinga objekta kopējā vērtība. Līzinga devējs sedz līzinga objekta nolietojuma izmaksas, līzinga ņēmējam nav līgumā paredzētas izpirkuma iespējas un līzinga objekta īpašumtiesību radītie riski un ieguvumi lielākoties paliek līzinga devējam, t.i., tie nepāriet līzinga ņēmējam.

20

Līzinga likuma 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka līzinga darbības var veikt minētā likuma 3. pantā norādīta līzinga sabiedrība, minētā likuma 46. pantā norādīta dalībvalsts līzinga sabiedrība un minētā likuma 48. pantā norādītas trešās valsts līzinga sabiedrības filiāle.

21

Autotechnica ir Horvātijā reģistrēta sabiedrība, kas veic tādas darbības kā “mehānisko transportlīdzekļu līzings”, “vieglo automobiļu un kravas automobiļu noma un līzings (ar vai bez vadītāja)”, kā arī “velosipēdu, motorolleru un līdzīgu transportlīdzekļu noma un līzings”. Autotechnica ir tāda mātesuzņēmuma meitasuzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību citā Eiropas Savienības dalībvalstī, kurā tā sniedz tāda paša veida pakalpojumus.

22

Aģentūra, veicot Autotechnica uzraudzības revīziju, konstatēja, ka šī sabiedrība ir noslēgusi trīs ilgtermiņa nomas līgumus attiecībā uz četriem transportlīdzekļiem un vēlāk pēc klientu nepārprotama pieprasījuma ir iegādājusies šos transportlīdzekļus no piegādātāja, un tādējādi ieguvusi īpašumtiesības uz šiem transportlīdzekļiem, kurus nodevusi klientiem lietošanai.

23

Ņemot vērā šos faktus, aģentūra atzina, ka Autotechnica bez derīgas atļaujas ir veikusi līzinga darbību Līzinga likuma izpratnē. Tāpēc ar 2019. gada 14. februāra lēmumu tā aizliedza Autotechnica veikt šādu darbību.

24

Autotechnica vērsās ar prasību Upravni sud u Zagrebu (Zagrebas Administratīvā tiesa, Horvātija), lūdzot atcelt šo lēmumu. Tā apgalvo, ka ir pārkāptas tai Savienības tiesību aktos paredzētās tiesības, jo Horvātijas Republika operatīvo līzingu nedrīkstēja pielīdzināt finanšu pakalpojumam, un tādēļ aģentūrai nebija jāuzrauga šādu pakalpojumu sniegšanu.

25

Iesniedzējtiesa norāda, ka Direktīvas 2013/36 I pielikumā, tā horvātu valodas redakcijā, ir paredzēts vienīgi “financijski lizing (finanšu noma)” un tas neaptver “operativni lizing (operatīvais līzings)”, kuram tādējādi, izmantojot a contrario argumentāciju, būtu jāpiemēro Direktīvas 2006/123 tiesību normas. No Direktīvas 2006/123 33. apsvēruma un 2. panta izrietot, ka šī direktīva aptver plašu pakalpojumu klāstu, tostarp auto nomu, ko varot uzskatīt par operatīvā līzinga pakalpojumu.

26

Iesniedzējtiesa piebilst, ka pamatlietā aplūkotais Horvātijas tiesiskais regulējums var liegt vai atturēt Autotechnica un citās dalībvalstīs reģistrētas personas, kas vēlas īstenot uzņēmējdarbību Horvātijā, veikt komerciālās nomas vai operatīvā līzinga darbības, un tādēļ šis tiesiskais regulējums varētu būt pretrunā no LESD 49. panta izrietošajām prasībām.

27

Šādos apstākļos Upravni sud u Zagrebu (Zagrebas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28

Aģentūra un Horvātijas valdība savos apsvērumos ir paudušas šaubas par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, jo to ieskatā visi pamatlietas apstākļi ir saistīti tikai ar vienu dalībvalsti – šajā gadījumā Horvātijas Republiku.

29

Pirmkārt, runājot par LESD 49. pantu, no Tiesas judikatūras izriet, ka šajā pantā nostiprinātā brīvība veikt uzņēmējdarbību attiecībā uz sabiedrībām, kuras nodibinātas atbilstoši dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Savienībā, atbilstoši LESD 54. pantam ietver tiesības veikt darbību citās dalībvalstīs, citstarp ar meitasuzņēmuma starpniecību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, Lexel, C‑484/19, EU:C:2021:34, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šajā lietā nav strīda par to, ka Autotechnica ir tādas sabiedrības meitasuzņēmums, kas ir dibināta citā dalībvalstī, nevis Horvātijas Republikā. Līdz ar to nav nedz pamata apgalvot, ka visi pamatlietas apstākļi būtu saistīti tikai ar vienu dalībvalsti, nedz arī, ka otrais un trešais jautājums, ciktāl tie attiecas uz LESD 49. pantu, būtu hipotētiski. Tādēļ lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams daļā, kurā tas attiecas uz LESD 49. pantu.

31

Otrkārt, lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nevar atzīt par nepieņemamu arī daļā, kurā tas attiecas uz Direktīvu 2006/123. Katrā ziņā šīs direktīvas 9.–13. pants, kas minēti otrajā un trešajā prejudiciālajā jautājumā, ir piemērojami arī situācijā, kad visi apstākļi ir saistīti tikai ar vienu dalībvalsti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 4. jūlijs, Kirschstein, C‑393/17, EU:C:2019:563, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Treškārt, jāatgādina – lai ļautu Tiesai sniegt Savienības tiesību interpretāciju, kas ir noderīga valsts tiesai, Tiesas Reglamenta 94. panta c) punktā ir paredzēts, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāietver to iemeslu izklāsts, kuri likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, kā arī saikne, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietā piemērojamajiem valsts tiesību aktiem (spriedums, 2023. gada 26. janvāris, Ministerstvo na vatreshnite raboti (Policijas veikta biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija), C‑205/21, EU:C:2023:49, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33

Tomēr izskatāmajā lietā iesniedzējtiesa attiecībā uz pirmā jautājuma otrajā daļā minēto Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26. apakšpunkta interpretāciju nav izpildījusi šo pienākumu. Proti, šī tiesa nekādi nav paskaidrojusi, kādu saikni tā ir konstatējusi starp šo tiesību normu un pamatlietā piemērojamajiem valsts tiesību aktiem.

34

Šajā ziņā jāatgādina, ka Regulā Nr. 575/2013 – kurā, kā noteikts tās 1. pantā, ir paredzēti vienoti noteikumi par vispārīgām prudenciālajām prasībām, kādām jāatbilst iestādēm, kas tiek uzraudzītas saskaņā ar Direktīvu 2013/36, – jēdziens “finanšu iestāde” šīs regulas piemērošanas nolūkā ir definēts tās 4. panta 1. punkta 26. apakšpunktā. Tomēr no iesniedzējtiesas nolēmuma neizriet, ka pamatlieta būtu saistīta ar šādu prasību ievērošanu.

35

No tā izriet, ka pirmā jautājuma otrā daļa nav pieņemama.

36

Vispirms, ciktāl pirmā jautājuma pirmās daļas formulējums attiecas uz “operatīvā līzinga pakalpojumiem un/vai mehānisko transportlīdzekļu ilgtermiņa nomas pakalpojumiem”, jānorāda, ka valsts tiesībās – kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma – ir nošķirts operatīvais līzings un finanšu līzings. Atšķirībā no pēdējā minētā operatīvais līzings ir īpašs mehānisko transportlīdzekļu nomas veids, ko raksturo tas, ka līzinga devējs pēc līzinga ņēmēja lūguma iegādājas līzinga objektu ar mērķi iznomāt to līzinga ņēmējam, pretī saņemot maksājumus, kuros nav ņemta vērā minētā objekta kopējā vērtība, jo līzinga ņēmējs nesedz līzinga objekta nolietojuma izmaksas un viņam nav arī izpirkuma tiesību līzinga termiņa beigās.

37

Pirmā jautājuma pirmajā daļā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pakalpojumi, kas sniegti saskaņā ar tādu mehānisko transportlīdzekļu ilgtermiņa nomas līgumu, kurus līzinga devējs ir iegādājies pēc līzinga ņēmēja lūguma, lai par atlīdzību iznomātu tos līzinga ņēmējam, ir “finanšu pakalpojumi” šīs tiesību normas izpratnē.

38

No Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izriet, ka minētā direktīva nav piemērojama finanšu pakalpojumiem, piemēram, aizdevumiem/kredītiem, un tostarp arī Direktīvas 2006/48 I pielikumā uzskaitītajiem pakalpojumiem.

39

Jāatzīmē, ka jēdziens “finanšu pakalpojumi” nav definēts nedz šajā direktīvā, nedz netieši, atsaucoties uz dalībvalstu tiesībām. Tādējādi šis jēdziens ir uzskatāms par autonomu Savienības tiesību jēdzienu, kas Savienības teritorijā ir jāinterpretē vienveidīgi, ņemot vērā ne tikai Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta formulējumu, bet arī kontekstu un tā tiesiskā regulējuma mērķus, kurā šī norma ir ietverta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. decembris, EUROAPTIEKA,C‑530/20, EU:C:2022:1014, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Pirmkārt, ciktāl šajā tiesību normā starp uzskaitītajiem piemēriem ir minēti ar aizdevumiem/kredītiem saistīti pakalpojumi, jākonstatē, ka Direktīvā 2006/123 nav ietverta termina “aizdevums/kredīts” definīcija. Tomēr juridiskajā valodā ar šo jēdzienu apzīmē naudas summas nodošanu vai arī samaksas termiņu vai atvieglojumu piešķiršanu, ko kreditors nodrošina aizņēmējam finansējuma vai atliktā maksājuma veikšanas nolūkā, kā dēļ kredītlīgums ir jāuzskata par līgumu, saskaņā ar kuru kreditors piešķir vai apņemas piešķirt patērētājam kredītu maksājuma termiņa, aizdevuma vai cita līdzīga samaksas atvieglojuma formā (šīsdienas spriedums, BMW u.c., C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, 144. punkts).

41

No tā izriet, ka ar kredītu saistītam finanšu pakalpojumu līgumam ir raksturīgs, ka tas iekļaujas finansēšanas vai atliktā maksājuma loģikā, izmantojot līdzekļus vai arī termiņus vai samaksas atvieglojumus, ko patērētājam šajā nolūkā sniedzis profesionālis (šodienas spriedums, BMW u.c., C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, 145. punkts).

42

Nosakot, vai mehāniskā transportlīdzekļa ilgtermiņa nomas līgums ir saistīts ar kredītu un tādēļ – ar finanšu pakalpojumu sniegšanu Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, lai pārbaudītu, vai ar kredītu saistītais elements ir būtiskāks nekā ar nomu saistītais elements, vai otrādi, ir jāņem vērā tā galvenais priekšmets (pēc analoģijas skat. šīsdienas spriedumu, BMW u.c., C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, 147. punkts).

43

Līdz ar to tādu transportlīdzekļa ilgtermiņa nomas līgumu, atbilstoši kuram patērētājam ir jāmaksā nomas maksa kā atlīdzība par tiesībām izmantot transportlīdzekli, nevar kvalificēt kā “finanšu pakalpojumu līgumu”, ja patērētājam līzinga perioda beigās nav paredzēts pienākums iegādāties attiecīgo transportlīdzekli, patērētājs nesedz pilnīgas amortizācijas izmaksas, kas transportlīdzekļa piegādātājam radušās, iegādājoties transportlīdzekli, un neuzņemas riskus, kuri saistīti ar transportlīdzekļa atlikušo vērtību līguma beigās. Arī patērētāja pienākums kompensēt transportlīdzekļa vērtības zudumu, ja, to atdodot atpakaļ, ir konstatēts, ka tā stāvoklis neatbilst tā vecumam vai ir pārsniegts līgumā noteiktais nobraukuma ierobežojums, neļauj nošķirt šos līgumu veidus (šajā nozīmē skat. šīsdienas spriedumu, BMW u.c., C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, 148. un 149. punkts).

44

Otrkārt, ir jāņem vērā arī Direktīvas 2013/36 I pielikums, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā. Šī I pielikuma 3. punktā kā viens no finanšu pakalpojumiem ir minēta “finanšu noma”.

45

Šajā ziņā jākonstatē, ka jēdziens “finanšu noma” Direktīvā 2013/36 nav definēts, kā arī tajā nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu šī jēdziena nozīmi vai tvērumu. Līdz ar to saskaņā ar šī sprieduma 39. punktā minēto judikatūru šis jēdziens ir uzskatāms par autonomu Savienības tiesību jēdzienu un ir jāinterpretē vienveidīgi visā Savienībā. No tā izriet, ka tas vien, ka mehāniskā transportlīdzekļa ilgtermiņa nomas līgums neietilpst jēdzienā “finanšu līzings” pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma izpratnē, pats par sevi neizslēdz, ka šis līgums ir finanšu nomas līgums Direktīvas 2013/36 I pielikuma 3. punkta izpratnē un tādējādi ir saistīts ar finanšu pakalpojumu sniegšanu Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

46

Direktīvas 2013/36 I pielikuma 3. punktā ietvertais jēdziens “finanšu noma” tādēļ ir jāinterpretē, ņemot vērā šī jēdziena juridisko nozīmi, atbilstoši kurai jēdziens “finanšu nomas līgums” aptver līgumu, ar kuru viena no pusēm piešķir kredītu otrai pusei, lai finansētu tāda aktīva nomu, kas paliek kreditora īpašumā un ko otra puse līguma termiņa beigās var atdot atpakaļ vai nopirkt, un to, ka lielākā daļa īpašumam raksturīgo priekšrocību un risku tiek nodota šai otrai pusei visā līguma darbības laikā (šīsdienas spriedums, BMW u.c., C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, 134. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

47

Treškārt, runājot par kontekstu, kādā iekļaujas Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts, svarīgs ir šīs direktīvas 33. apsvērums, no kura izriet, ka mehānisko transportlīdzekļu noma ir pakalpojums, kas ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā, un tādējādi to nevar kvalificēt kā “finanšu pakalpojumu” šīs direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

48

Ceturtkārt, saistībā ar mērķi, kāds atbilstoši Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta b) apakšpunktam ir finanšu pakalpojumu izslēgšanai no šīs direktīvas piemērošanas jomas, no tās 18. apsvēruma izriet, ka šī izslēgšana ir pamatota ar to, ka uz šādām darbībām ir attiecināms konkrēts Savienības tiesiskais regulējums. Kā izriet no Direktīvas 2013/36 un Regulas Nr. 575/2013, kuras ir daļa no šī konkrētā tiesiskā regulējuma, pēdējā minētajā ir paredzēta finanšu pakalpojumu sniegšanas uzraudzība, ko veic noteikta veida iestādes, un ir noteiktas prudenciālās prasības, kuras šīm iestādēm ir jāievēro.

49

Šajā lietā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka atbilstoši valsts tiesībām operatīvais jeb finanšu līzings no vienkārša ilgtermiņa nomas līguma atšķiras ar to, ka iznomātājs nav nomas priekšmeta sākotnējais īpašnieks, bet ir to iegādājies pēc nomnieka lūguma ar konkrētu mērķi iznomāt to nomniekam.

50

Protams, finanšu nomas darījumā līzinga devējs iegūst īpašumtiesības uz aktīvu un pēc tam iznomā to līzinga ņēmējam, un atbilstoši finanšu nomas līgumam veicamie maksājumi tiek izmantoti, lai atmaksātu līzinga devēja piešķirtos naudas līdzekļus.

51

Tomēr nevar prezumēt, ka jebkurš līgums par tāda mehāniskā transportlīdzekļa ilgtermiņa nomu, ko iznomātājs ir iegādājies pēc nomnieka lūguma ar mērķi iznomāt to nomniekam, noteikti ir finanšu nomas līgums, kura priekšmets ir “finanšu pakalpojuma” sniegšana Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Proti, tas, ka iznomātājs ir iegādājies transportlīdzekli pēc klienta konkrēta lūguma, pats par sevi nekādi neietekmē to, vai atbilstoši šim līgumam sniegtie pakalpojumi atbilst vienam vai otram no šī sprieduma 43. punktā uzskaitītajiem attiecīgajiem kritērijiem, lai tos varētu kvalificēt kā “finanšu pakalpojumus”.

52

Turklāt, ievērojot šī sprieduma 43. punktā sniegtās norādes, jāuzsver – to, ka transportlīdzekļa ilgtermiņa nomas līgumā nav paredzēta pirkuma iespēja, pašu par sevi nevar uzskatīt par pietiekamu, lai atzītu, ka atbilstoši šim līgumam sniegtajiem pakalpojumiem nav finansiāla rakstura.

53

Atkarībā no iznomātā aktīva rakstura un tā nolietojuma ir iespējams, ka pēc ilgtermiņa nomas šis aktīvs būs zaudējis gandrīz visu savu vērtību un tādēļ nomniekam nebūs nekādas intereses kļūt par tā īpašnieku.

54

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pakalpojumi, kas sniegti atbilstoši tādu mehānisko transportlīdzekļu ilgtermiņa nomas līgumam, kurus iznomātājs ir iegādājies pēc nomnieka lūguma, lai tos par maksu iznomātu nomniekam, nav “finanšu pakalpojumi” šīs tiesību normas izpratnē, ja vien:

55

No Tiesas judikatūras izriet, pirmkārt, ka ikviens valsts pasākums jomā, kas Savienības mērogā ir pilnībā saskaņota, ir jāizvērtē, ņemot vērā nevis primāro tiesību normas, bet gan šī saskaņošanas pasākuma normas, un, otrkārt, ka ar Direktīvas 2006/123 9.–13. pantu ir veikta pilnīga saskaņošana attiecībā uz pakalpojumiem, kas ietilpst to piemērošanas jomā (spriedums, 2016. gada 14. jūlijs, Promoimpresa u.c., C‑458/14 un C‑67/15, EU:C:2016:558, 59. un 61. punkts). Šādos apstākļos, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 64. punktā, otrais jautājums ir jāizskata, ņemot vērā šo direktīvu bez vajadzības atsaukties uz LESD 49. pantu par brīvību veikt uzņēmējdarbību.

56

Līdz ar to jāsecina, ka ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2006/123 9. panta 1. punkts, kā arī 10. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesību normu, ar kuru ir izveidota atļauju piešķiršanas sistēma šīs direktīvas 4. panta 6. punkta izpratnē mehānisko transportlīdzekļu ilgtermiņa nomas pakalpojumu sniegšanai un ar kuru par šīs sistēmas pārvaldību atbildīgajai valsts iestādei ir piešķirtas tiesības noteikt prasības un ierobežojumus uzņēmumiem, kas sniedz šādus pakalpojumus.

57

Vispirms jāprecizē, ka otrais jautājums – kā apstiprina tā formulējums – attiecas uz mehānisko transportlīdzekļu ilgtermiņa nomas pakalpojumu sniegšanu, nevis uz finanšu pakalpojumiem, kas sniegti atbilstoši līgumam par šādu nomu. Atbilstoši Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta b) apakšpunktam pēdējie minētie pakalpojumi ir izslēgti no šīs direktīvas piemērošanas jomas.

58

Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2006/123 9. panta 1. punktu dalībvalstis piekļuvei pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai piemēro atļauju sistēmu vienīgi tad, ja šī atļauju sistēma nav diskriminējoša, tā ir pamatota ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm un izvirzīto mērķi nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošu pasākumu palīdzību, jo īpaši tāpēc, ka a posteriori pārbaude būtu pārāk vēla, lai būtu patiesi iedarbīga.

59

Šajā lietā iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai pamatlietā aplūkotās atļauju sistēmas gadījumā minētie nosacījumi ir izpildīti daļā, kurā tā attiecas uz tādu transportlīdzekļu ilgtermiņa nomas pakalpojumu sniegšanu, kas nav finanšu pakalpojumi.

60

Lai palīdzētu iesniedzējtiesai veikt izvērtējumu, jānorāda, pirmkārt, kā ģenerāladvokāts konstatējis secinājumu 55. punktā, ka Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nav nekādu norāžu par to, ka pamatlietā aplūkotā sistēma būtu diskriminējoša attiecībā pret Autotechnica. Tomēr iesniedzējtiesai vajadzības gadījumā ir jāveic nepieciešamās pārbaudes.

61

Otrkārt, Tiesai iesniegtajos apsvērumos aģentūra un Horvātijas valdība ir norādījušas, ka pamatlietā aplūkotās atļauju sistēmas mērķis ir patērētāju aizsardzība. Kā izriet no Direktīvas 2006/123 4. panta 8. punkta, patērētāju aizsardzība ir sevišķi svarīgs ar sabiedrības interesēm saistīts apsvērums, uz kuru var atsaukties, lai pamatotu atļauju sistēmu saskaņā ar šīs direktīvas 9. panta 1. punktu.

62

Tomēr nešķiet, ka Horvātijas tiesībās uz mehānisko transportlīdzekļu ilgtermiņa nomai pielīdzināmu darbību veikšanu, it īpaši transportlīdzekļu īstermiņa nomu, būtu attiecināta šāda atļauju sistēma. Šajā ziņā jānorāda, ka ne aģentūra, ne Horvātijas valdība savos apsvērumos nav minējušas nekādu pamatojumu, ar ko varētu attaisnot šo īpašo attieksmi, kura piemērojama vienīgi mehānisko transportlīdzekļu ilgtermiņa nomas pakalpojumiem.

63

Tāpat jākonstatē, ka pamatlietā aplūkoto atļauju sistēmu pārvalda aģentūra, kura saskaņā ar valsts tiesībām ir pilnvarota uzraudzīt finanšu darbības. Aģentūra un Horvātijas valdība savos apsvērumos arī nav norādījušas pamatojumu, ar ko varētu attaisnot to, ka šāda valsts iestāde pārvalda tādu atļauju sistēmu, kura aptver arī nefinanšu pakalpojumu sniegšanu.

64

Līdz ar to iesniedzējtiesai – ievērojot to, ka pamatlietā aplūkotā atļauju sistēma ir attiecināma tikai uz mehānisko transportlīdzekļu ilgtermiņa nomas pakalpojumiem un nav attiecināma uz citiem līdzīgiem pakalpojumiem, kā arī to, ka šo režīmu pārvalda par finanšu pakalpojumu uzraudzību atbildīgā valsts iestāde, – būs jāpārbauda, vai minēto sistēmu var uzskatīt par pamatotu ar patērētāju aizsardzības mērķa īstenošanu.

65

Treškārt, pieņemot, ka tas tā ir, vēl būs jāpārbauda, vai, kā prasīts Direktīvas 2006/123 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā, lasot to kopā ar 54. apsvērumu, patērētāju aizsardzības mērķi šajā lietā nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošu pasākumu palīdzību, piemēram, uzņēmumu, kas sniedz mehānisko transportlīdzekļu ilgtermiņa nomas pakalpojumus, regulārajām pārbaudēm.

66

Ceturtkārt, ja tiks konstatēts, ka pamatlietā aplūkotā atļauju sistēma atbilst Direktīvas 2006/123 9. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, iesniedzējtiesai vēl būs jāpārbauda, vai, kā prasīts šīs direktīvas 10. panta 1. un 2. punktā, šī sistēma ir balstīta uz kritērijiem, kas reglamentē par šīs sistēmas pārvaldību atbildīgās iestādes, šajā gadījumā aģentūras, rīcības brīvības īstenošanu, un šie kritēriji ir skaidri, nepārprotami, pārredzami un pieejami, iepriekš publiskoti, objektīvi un nediskriminējoši, pamatoti ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm, kā, piemēram, patērētāju aizsardzību, uz ko atsaucas aģentūra un Horvātijas valdība, un ir samērīgi ar šo mērķi.

67

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/123 9. panta 1. punkts, kā arī 10. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, ar kuru, pirmkārt, ir ieviesta atļauju sistēma šīs direktīvas 4. panta 6. punkta izpratnē, lai varētu sniegt mehānisko transportlīdzekļu ilgtermiņa nomas pakalpojumus atbilstoši līgumam, kas nav saistīts ar finanšu pakalpojumu sniegšanu minētās direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, un, otrkārt, par šīs sistēmas pārvaldību atbildīgajai valsts iestādei ir paredzētas pilnvaras noteikt prasības un ierobežojumus uzņēmumiem, kuri sniedz šādus pakalpojumus, ja vien minētā sistēma neatbilst šīs direktīvas 9. panta 1. punktā un 10. panta 1. un 2. punktā paredzētajām prasībām.

68

Ņemot vērā šī sprieduma 55. punktā izklāstīto un uz otro jautājumu sniegto atbildi, uz trešo jautājumu nav jāatbild, jo tas skar pārrobežu situāciju, uz kuru ir attiecināms LESD 49. pants.

69

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: