–

Super Bock Bebidas SA, AN un BQ vārdā – J. Caimoto Duarte, R. Da Silva, F. Espregueira Mendes, R. Mesquita Guimarães, A. Navarro de Noronha, R. Sarabando Pereira, A. Veloso Pedrosa un J. Whyte, advogados,

–

Autoridade da Concorrência vārdā – S. Assis Ferreira un A. Cruz Nogueira, advogadas,

–

Portugāles valdības vārdā – C. Alves un P. Barros da Costa, pārstāves,

–

Grieķijas valdības vārdā – K. Boskovits, pārstāvis,

–

Spānijas valdības vārdā – L. Aguilera Ruiz, pārstāvis,

–

Austrijas valdības vārdā – A. Posch un G. Eberhard, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Baches Opi, P. Berghe un P. Caro de Sousa, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 101. panta 1. punktu, Komisijas Regulas (ES) Nr. 330/2010 (2010. gada 20. aprīlis) par [LESD] 101. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām (OV 2010, L 102, 1. lpp.) 4. panta a) punktu, kā arī Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā (OV 2010, C 130, 1. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Super Bock Bebidas SA (turpmāk tekstā – “Super Bock”), AN un BQ, no vienas puses, un Autoridade da Concorrência (Konkurences iestāde, Portugāle), no otras puses, par tā šīs iestādes lēmuma tiesiskumu, ar kuru konstatēts, ka Super Bock, AN un BQ ir izdarījuši konkurences noteikumu pārkāpumu, un tādēļ tiem ir piemērojams naudas sods.

3

Ar Regulu Nr. 330/2010 no 2010. gada 1. jūnija ir aizstāta Komisijas Regula (EK) Nr. 2790/1999 (1999. gada 22. decembris) par [EKL] 81. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām (OV 1999, L 336, 21. lpp.). Atbilstoši Regulas Nr. 330/2010 10. panta otrajai daļai šī regula ir zaudējusi spēku 2022. gada 31. maijā.

4

Regulas Nr. 330/2010 5. un 10. apsvērums, kuriem būtībā atbilst Regulas Nr. 2790/1999 5. un 10. apsvērums, bija formulēti šādi:

[..]

5

Regulas Nr. 330/2010 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā bija ietvertas šādas definīcijas:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

6

Regulas Nr. 2790/1999 2. panta 1. punktā ir ietvertas būtībā identiskas definīcijas.

7

Regulu Nr. 2790/1999 un Nr. 330/2010 2. pantā bija paredzēts noteikums par atbrīvojumu. Saskaņā ar Regulas Nr. 330/2010 2. panta 1. punktu, kas būtībā atbilst Regulas Nr. 2790/1999 2. panta 1. punktam:

“Atbilstoši [LESD] 101. panta 3. punktam, un ievērojot šīs regulas noteikumus, ar šo tiek noteikts, ka [LESD] 101. panta 1. punktu nepiemēro vertikāliem nolīgumiem.

Šo atbrīvojumu piemēro, ja minētie nolīgumi ietver vertikālus ierobežojumus.”

8

Regulu Nr. 2790/1999 un Nr. 330/2010 4. pants attiecās uz “stingriem ierobežojumiem”, kuriem nevar piemērot grupālo atbrīvojumu. Regulas Nr. 330/2010 4. pantā, kas būtībā atbilst Regulas Nr. 2790/1999 4. pantam, bija noteikts:

“Atbrīvojumu, kas paredzēts 2. pantā, nepiemēro vertikāliem nolīgumiem, kuru priekšmets tieši vai netieši, atsevišķi vai kopā ar citiem faktoriem, ko var ietekmēt nolīgumu dalībnieki, ir:

[..].”

9

2012. gada 8. maijalei Nr.o  19/2012 – Aprova o novo regime jurídico da concorrência, revogando as leis n.os18/2003, de 11 de junho, e 39/2006, de 25 de agosto, e procede à segunda alteração à lei n.o2/99, de 13 de janeiro (Likums Nr. 19/2012, ar kuru apstiprina jauno konkurences tiesisko regulējumu, atceļ 2003. gada 11. jūnija Likumu Nr. 18/2003 un 2006. gada 25. augusta Likumu Nr. 39/2006 un otro reizi groza 1999. gada 13. janvāra Likumu Nr. 2/99; 2012. gada 8. maijaDiário da República, 1. sērija, Nr. 89/2012; turpmāk tekstā – “jaunais konkurences tiesiskais regulējums”) 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“Ir aizliegti nolīgumi uzņēmumu starpā, saskaņotas darbības uzņēmumu starpā un uzņēmumu apvienību lēmumi, kuru mērķis vai sekas ir būtiski nepieļaut, izkropļot vai ierobežot konkurenci visā valsts tirgū vai tā daļā, un it īpaši darbības, ar kurām:

10

Super Bock ir Portugālē reģistrēta sabiedrība, kas ražo un tirgo alu, pudelēs pildītu ūdeni, atspirdzinošos dzērienus, ledus tēju, vīnu, sangriju un sidru. Tās pamatdarbība ir orientēta uz alus un pudelēs pildīta ūdens tirgiem.

11

AN un BQ ir attiecīgi Super Bock valdes loceklis un tās tirdzniecības departamenta direktors, kas ir atbildīgs par pārdošanu HoReCa izplatīšanas tīklā, kurš tiek saukts arī par on‑trade tīklu.

12

Šis tīkls, ar kuru ir saistīta pamatlietā aplūkotā rīcība, ietver dzērienu iegādi viesnīcās, restorānos un kafejnīcās, proti, patēriņam ārpus mājas. Lai izplatītu dzērienus, izmantojot minēto tīklu Portugālē, Super Bock ir noslēdzis ekskluzīvas izplatīšanas līgumus ar neatkarīgiem izplatītājiem. Šie izplatītāji pārdod tālāk no Super Bock iegādātos dzērienus gandrīz visā Portugāles teritorijā. Tikai dažas zonas Super Bock apgādā, īstenojot tiešo pārdošanu. Tās ir Lisabona, Portu, Madeira, Koimbra (Portugāle) (līdz 2013. gadam), kā arī no 2014. gada – Piku [Pico] un Fajalas [Faial] salas (Portugāle).

13

No faktiskajiem apstākļiem, kurus iesniedzējtiesa uzskata par konstatētiem, izriet, ka laikposmā vismaz no 2006. gada 15. maija līdz 2017. gada 23. janvārim Super Bock regulāri, vispārēji un nemainīgi visiem šiem izplatītājiem noteica un piemēroja tirdzniecības nosacījumus, kas tiem bija jāievēro, pārdodot tālāk no Super Bock iegādātās preces. Super Bock it īpaši noteica minimālās tālākpārdošanas cenas, lai nodrošinātu stabilu un visā valsts tirgū saskaņotu minimālo cenu līmeni.

14

Konkrētāk, Super Bock tirdzniecības nodaļa parasti katru mēnesi apstiprināja minimālo tālākpārdošanas cenu cenrādi, ko tā nosūtīja izplatītājiem. Tālākpārdošanas cenas Super Bock tīkla vai tirgus menedžeri izplatītājiem nosūtīja vai nu mutiski, vai rakstveidā (elektroniskajā pastā). Izplatītāji parasti piemēroja šīs cenas. Savukārt atbilstoši Super Bock ieviestajai kontroles un uzraudzības sistēmai izplatītājiem bija pienākums informēt Super Bock par tālākpārdošanu, piemēram, daudzumiem un summām. Cenu neievērošanas gadījumā izplatītāji atbilstoši Super Bock noteiktajiem tirdzniecības nosacījumiem bija pakļauti “represijām” kā, piemēram, tādu finansiālo stimulu pārtraukšanai, kuras veidoja preču iegādei piemērotās tirdzniecības atlaides un to atlaižu atlīdzināšana, ko izplatītāji piemērojuši tālākpārdošanai, kā arī piegāžu un krājumu atjaunošanas pārtraukšana. Tādējādi izplatītājiem pastāvēja risks zaudēt garantēto pozitīvo izplatīšanas peļņas normu, kas tiem bija paredzēta atbilstoši minētajiem tirdzniecības nosacījumiem.

15

Konkurences iestāde uzskatīja, ka prakse cenas un citus nosacījumus, kas piemērojami neatkarīgu izplatītāju tīkla veiktai preču tālākpārdošanai HoReCa izplatīšanas tīklā gandrīz visā Portugāles teritorijā, noteikt ar tiešiem un netiešiem līdzekļiem ir uzskatāma par konkurences noteikumu pārkāpumu jaunā konkurences tiesiskā regulējuma 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta un LESD 101. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Tādēļ tā piemēroja naudas sodus Super Bock, AN un BQ.

16

Tribunal da Concorrência, Regulação e Supervisão (Konkurences, sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas un uzraudzības lietu tiesa, Portugāle), kurā minētās personas vērsās, apstiprināja konkurences iestādes lēmumu.

17

Par šīs tiesas spriedumu Super Bock, AN un BQ iesniedza apelācijas sūdzību Tribunal da Relação de Lisboa (Lisabonas apelācijas tiesa, Portugāle), kas ir iesniedzējtiesa šajā lietā.

18

Ņemot vērā iesniedzējtiesā izvirzītos argumentus un tajā izskatāmās lietas dalībnieku ierosinātos prejudiciālos jautājumus, iesniedzējtiesa uzskata par nepieciešamu saņemt skaidrojumu par LESD 101. panta interpretāciju. Būtībā tā vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai jēdziens “konkurences ierobežojums mērķa dēļ” var aptvert, un attiecīgā gadījumā – ar kādiem nosacījumiem, vertikālu nolīgumu par minimālo tālākpārdošanas cenu noteikšanu. Otrkārt, tai ir jautājumi par jēdzienu “nolīgums” gadījumā, kad piegādātājs saviem izplatītājiem ir noteicis minimālās tālākpārdošanas cenas. Treškārt, tā jautā, vai jēdziens “ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm” var attiekties uz tāda izplatīšanas nolīguma sekām, kas ir piemērojams tikai gandrīz visā vienas dalībvalsts teritorijā.

19

Šādos apstākļos Tribunal da Relação de Lisboa (Lisabonas apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20

Nenorādīdamas uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību un formāli neapstrīdēdamas atsevišķu jautājumu pieņemamību, Super Bock un Eiropas Komisija ir paudušas šaubas attiecīgi par piektā jautājuma saprotamību un otrā jautājuma nepieciešamību pamatlietas vajadzībām.

21

Jāatgādina, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas ir sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām instruments, ir balstīts uz tiesu dialogu. Lai arī valsts tiesai ir ne tikai jānovērtē, vai, ņemot vērā LESD 267. pantā paredzēto procesuālo mehānismu, Savienības tiesību normas interpretācija ir nepieciešama, lai atrisinātu tajā izskatāmo strīdu, tai arī pašai ir jāizlemj šo jautājumu formulējums. Kaut gan minētā tiesa var izvēlēties aicināt lietas, ko tā izskata, dalībniekus ieteikt iespējamos formulējumus prejudiciālajiem jautājumiem, tomēr galīgais lēmums attiecībā uz šo jautājumu formu un saturu ir jāpieņem tai vienai pašai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Kelly, C‑104/10, EU:C:2011:506, 63.–65. punkts).

22

Uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi pašas noteiktā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, ir attiecināma nozīmīguma prezumpcija. Atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann‑La Roche u.c., C‑179/16, EU:C:2018:25, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

23

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas tagad ir atspoguļota Tiesas Reglamenta 94. panta a) un b) punktā, nepieciešamība sniegt valsts tiesai noderīgu Savienības tiesību interpretāciju prasa, lai valsts tiesa izklāstītu lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuriem attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz paskaidrotu šo jautājumu pamatā esošos faktu pieņēmumus. Šīs prasības ir īpaši svarīgas konkurences jomā, kurai ir raksturīgi sarežģīti faktiskie un tiesiskie apstākļi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1993. gada 26. janvāris, Telemarsicabruzzo u.c., no C‑320/90 līdz C‑322/90, EU:C:1993:26, 6. un 7. punkts, kā arī 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt.Operations, C‑680/20, EU:C:2023:33, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Turklāt, kā noteikts Reglamenta 94. panta c) punktā, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jābūt ietvertam to iemeslu izklāstam, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, kā arī saikne, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietai piemērojamajiem valsts tiesību aktiem.

25

Šajā gadījumā, ņemot vērā tiesu dialogam raksturīgo sadarbību un lai ļautu Tiesai pieņemt pēc iespējas lietderīgāku nolēmumu, būtu bijis vēlams, lai iesniedzējtiesa kodolīgāk un skaidrāk izklāstītu savu izpratni par tajā izskatāmo strīdu, kā arī tiesību jautājumiem, kas ir tās lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, nevis pārāk gari citētu daudzos tai iesniegto lietas materiālu izvilkumus. Tāpat, lai gan iesniedzējtiesa, protams, ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā ir vērsusies Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lietderīgas sadarbības interesēs būtu bijis arī pārformulēt jautājumus, kurus tai ir ierosinājušas uzdot pamatlietas puses, lai izvairītos no nevajadzīgas šo jautājumu pārklāšanās. Tāpat būtu lietderīgi precizēt juridiskos un faktiskos pieņēmumus, uz kuriem ir balstīti šie jautājumi, lai ļautu Tiesai sniegt precīzākas un mērķtiecīgākas atbildes.

26

Šādos apstākļos, lai gan šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams, jo tas atbilst Reglamenta 94. panta nosacījumiem, Tiesa var sniegt iesniedzējtiesai tikai minimālas un vispārīgas norādes, lai palīdzētu tai piemērot LESD 101. pantu pamatlietas apstākļos.

27

Ar pirmo un ceturto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka konstatēt, ka vertikāls nolīgums par minimālo tālākpārdošanas cenu noteikšanu ir “konkurences ierobežojums mērķa dēļ”, var, iepriekš nepārbaudot, vai šim nolīgumam ir pietiekami kaitīga ietekme uz konkurenci, vai arī var prezumēt, ka šādam nolīgumam pašam par sevi ir šāda kaitējuma pakāpe.

28

Vispirms jāatgādina, ka LESD 267. pantā paredzētajā tiesvedībā, kas ir balstīta uz skaidru funkciju sadalījumu starp valstu tiesām un Tiesu, Tiesas uzdevums ir tikai interpretēt Savienības tiesību normas, par kurām tai tiek jautāts, šajā gadījumā – LESD 101. panta 1. punktu. Tādējādi nevis Tiesas, bet gan iesniedzējtiesas kompetencē galu galā ir novērtēt, vai, ņemot vērā visu to nozīmīgo apstākļu kopumu, kas raksturo pamatlietā aplūkoto situāciju, un tās ekonomisko un juridisko kontekstu, attiecīgā nolīguma mērķis ir ierobežot konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 18. novembris, Visma Enterprise, C‑306/20, EU:C:2021:935, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Tomēr, lemjot par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa var, pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem lietas materiāliem, sniegt precizējumus, kas palīdzētu valsts tiesai veikt interpretāciju, lai tā varētu izšķirt strīdu (spriedums, 2021. gada 18. novembris, Visma Enterprise, C‑306/20, EU:C:2021:935, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Galvenokārt jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu visi nolīgumi starp uzņēmumiem, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kā mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū, ir aizliegti kā nesaderīgi ar iekšējo tirgu.

31

Lai uz nolīgumu attiektos šajā tiesību normā paredzētais aizliegums, šī nolīguma “mērķim vai sekām” ir jābūt nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru kopš 1966. gada 30. jūnija sprieduma LTM (56/65, EU:C:1966:38) šī nosacījuma alternatīvais raksturs, uz ko norāda saikļa “vai” lietojums, liek vispirms ņemt vērā nolīguma mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 26. novembris, Maxima Latvija,C‑345/14, EU:C:2015:784, 16. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2021. gada 18. novembris, Visma Enterprise, C‑306/20, EU:C:2021:935, 54. un 55. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Tādējādi, ja ir konstatēts nolīguma pretkonkurences mērķis, šā nolīguma ietekme uz konkurenci nav jāizvērtē (spriedums, 2016. gada 20. janvāris, Toshiba Corporation/Komisija, C‑373/14 P, EU:C:2016:26, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Jēdziens “konkurences ierobežojums mērķa dēļ” ir interpretējams šauri. Tādējādi šis jēdziens var tikt piemērots tikai noteiktiem uzņēmumu savstarpējās koordinēšanas veidiem, kuriem ir pietiekami kaitīga ietekme uz konkurenci, lai varētu atzīt, ka to seku novērtēšana nav nepieciešama (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 26. novembris, Maxima Latvija,C‑345/14, EU:C:2015:784, 18. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2021. gada 18. novembris, Visma Enterprise, C‑306/20, EU:C:2021:935, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Paturot to prātā, apstāklis, ka nolīgums ir vertikāls, neizslēdz iespēju, ka tas varētu ietvert “konkurences ierobežojumu mērķa dēļ”. Proti, lai arī vertikāli nolīgumi pēc savas būtības bieži vien ir mazāk kaitīgi konkurencei nekā horizontāli nolīgumi, noteiktos apstākļos tiem arī var piemist īpaši augsts potenciāls ierobežot konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 14. marts, Allianz Hungária Biztosító u.c., C‑32/11, EU:C:2013:160, 43. punkts, kā arī 2021. gada 18. novembris, Visma Enterprise, C‑306/20, EU:C:2021:935, 61. punkts).

34

Tātad galvenais juridiskais kritērijs, lai noteiktu, vai nolīgums, vai tas būtu horizontāls vai vertikāls, ietver “konkurences ierobežojumu mērķa dēļ”, ir konstatējums, ka šādam nolīgumam pašam par sevi ir pietiekami kaitīga ietekme uz konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 57. punkts, un 2021. gada 18. novembris, Visma Enterprise, C‑306/20, EU:C:2021:935, 59. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

35

Lai noskaidrotu, vai šis kritērijs ir izpildīts, ir jāizvērtē attiecīgā nolīguma noteikumu saturs, ar to sasniedzamie mērķi, kā arī tā ekonomiskais un juridiskais konteksts. Vērtējot minēto kontekstu, ir jāņem vērā arī skarto preču vai pakalpojumu raksturs, kā arī faktiskie attiecīgā tirgus vai tirgu darbības un struktūras apstākļi (spriedums, 2013. gada 14. marts, Allianz Hungária Biztosító u.c., C‑32/11, EU:C:2013:160, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

36

Turklāt, ja nolīguma puses atsaucas uz tam piemītošo konkurenci veicinošo ietekmi, šī ietekme kā šī nolīguma konteksta elements ir pienācīgi jāņem vērā. Ja pieņem, ka šāda ietekme ir skaidra, atbilstoša un raksturīga attiecīgajam nolīgumam, kā arī pietiekami būtiska, tā varētu ļaut saprātīgi šaubīties par šī nolīguma pietiekami kaitīgo raksturu attiecībā uz konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 103., 105. un 107. punkts).

37

No šīs judikatūras izriet, ka, lai novērtētu, vai vertikāls nolīgums par minimālo tālākpārdošanas cenu noteikšanu ietver “konkurences ierobežojumu mērķa dēļ” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, iesniedzējtiesai, ņemot vērā šā sprieduma 35. un 36. punktā atgādinātos kritērijus, ir jāpārbauda, vai šim nolīgumam ir pietiekami kaitīga ietekme uz konkurenci.

38

Šajā vērtējumā, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, tai kā juridiskā konteksta elements ir jāņem vērā arī apstāklis, ko tā pati ir uzsvērusi, ka vertikāls nolīgums par minimālo tālākpārdošanas cenu noteikšanu var ietilpt kategorijā “stingri ierobežojumi” Regulu Nr. 2790/1999 un Nr. 330/2010 4. panta a) punkta izpratnē.

39

Šis apstāklis turpretī neatbrīvo iesniedzējtiesu no šā sprieduma 37. punktā minētā vērtējuma veikšanas.

40

Proti, Regulas Nr. 2790/1999 4. panta a) punkta, lasot to kopsakarā ar tās 10. apsvērumu, kā arī Regulas Nr. 330/2010 4. panta a) punkta, lasot to kopā ar tās 10. apsvērumu, vienīgais mērķis ir izslēgt no grupālā atbrīvojuma piemērošanas jomas dažus vertikālus ierobežojumus. Šis atbrīvojums, kas noteikts katras no šīm regulām 2. pantā, lasot to kopā ar to 5. apsvērumu, attiecas uz vertikālajiem nolīgumiem, kuri tiek uzskatīti par nekaitīgiem konkurencei.

41

Savukārt minētajos Regulu Nr. 2790/1999 un Nr. 330/2010 noteikumos nav norādes uz minēto ierobežojumu kvalificēšanu par ierobežojumu “mērķa dēļ” vai “seku dēļ”. Turklāt, kā Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos ir norādījusi Komisija, jēdzieni “stingrs ierobežojums” un “ierobežojums mērķa dēļ” nav konceptuāli aizstājami un ne vienmēr sakrīt. Tātad ierobežojumi, kas ir izslēgti no minētā atbrīvojuma, jāpārbauda katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā LESD 101. panta 1. punktu.

42

No tā izriet, ka iesniedzējtiesa nevar neņemt vērā šā sprieduma 37. punktā minēto vērtējumu, pamatojoties uz to, ka vertikālais nolīgums par minimālo tālākpārdošanas cenu noteikšanu katrā ziņā ir vai būtu uzskatāms par šādu ierobežojumu mērķa dēļ.

43

Ievērojot visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka konstatēt, ka vertikāls nolīgums par minimālo tālākpārdošanas cenu noteikšanu ietver “konkurences ierobežojumu mērķa dēļ”, var tikai pēc tam, kad ir noskaidrots, ka šim nolīgumam ir pietiekami kaitīga ietekme uz konkurenci, ņemot vērā šā nolīguma noteikumu saturu, ar to sasniedzamos mērķus, kā arī visus apstākļus, kas raksturo tā ekonomisko un juridisko kontekstu.

44

Ar trešo un piekto jautājumu, kuri ir jāizskata otrām kārtām un kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, kad piegādātājs nosaka saviem izplatītājiem minimālās tā tirgoto preču tālākpārdošanas cenas, pastāv “nolīgums” šā panta izpratnē.

45

Tādējādi iesniedzējtiesa vēlas saņemt skaidrojumu par jēdzienu “nolīgums” minētās tiesību normas izpratnē, lai varētu noteikt, vai pamatlietas apstākļos starp Super Bock un tās izplatītājiem pastāv šāds nolīgums. Tā kā tās jautājums ir balstīts uz vairākiem faktu pieņēmumiem, kas uzskaitīti trešajā un piektajā uzdotajā jautājumā un kas daļēji ir atšķirīgi, un dažus no tiem Super Bock ir apstrīdējusi, jāatgādina, ka saskaņā ar šā sprieduma 28. punktā atgādināto funkciju sadali starp valstu tiesām un Tiesu, Tiesai nav jālemj par pamatlietas faktiskajiem apstākļiem.

46

Paturot to prātā un aplūkojot iesniedzējtiesas faktu konstatējumus, var secināt, ka šie jautājumi ir saistīti ar situāciju, kad Super Bock regulāri nosūta saviem izplatītājiem minimālo tālākpārdošanas cenu un izplatīšanas peļņas normu cenrāžus. No šiem konstatējumiem izriet, ka izplatītāji praksē ievēro šādi norādītās tālākpārdošanas cenas un dažkārt lūdz sniegt šādu norādi, kā arī nekavējoties sūdzas Super Bock par sniegtajām cenām tā vietā, lai piemērotu citas cenas. Visbeidzot, atbilstoši minētajiem konstatējumiem minimālo tālākpārdošanas cenu norādīšanu papildina cenu uzraudzības mehānismi un šo cenu neievērošana var izraisīt pretpasākumu un negatīvu izplatīšanas peļņas normu piemērošanu.

47

Pēc šī sākotnējā precizējuma jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai varētu uzskatīt, ka pastāv “nolīgums” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, pietiek ar to, ka konkrētie uzņēmumi ir izteikuši kopīgu gribu rīkoties tirgū noteiktā veidā (spriedums, 2021. gada 18. novembris, Visma Enterprise, C‑306/20, EU:C:2021:935, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Tādējādi nolīgums nevar balstīties uz izplatīšanas līguma puses pilnībā vienpusējas politikas izpausmi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 6. janvāris, BAI un Komisija/Bayer, C‑2/01 P un C‑3/01 P, EU:C:2004:2, 101. un 102. punkts).

49

Tomēr akts vai acīmredzami vienpusēja rīcība ir nolīgums LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, ja tā izsaka vismaz divu nolīguma dalībnieku saskaņotu gribu, un šādas saskaņotības izpausmes veidam pašam par sevi nav noteicošas nozīmes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 13. jūlijs, Komisija/Volkswagen, C‑74/04 P, EU:C:2006:460, 37. punkts).

50

Šī nolīguma dalībnieku saskaņotā griba var izrietēt gan no attiecīgā izplatīšanas līguma noteikumiem – ja tajā ir ietverts nepārprotams aicinājums ievērot minimālās tālākpārdošanas cenas vai vismaz ir ļauts piegādātājam noteikt šādas cenas –, gan no nolīguma dalībnieku rīcības, un it īpaši no iespējamas izplatītāju tiešas vai klusējot izteiktas piekrišanas aicinājumam ievērot minimālās tālākpārdošanas cenas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 6. janvāris, BAI un Komisija/Bayer, C‑2/01 P un C‑3/01 P, EU:C:2004:2, 100 un 102. punkts, kā arī 2006. gada 13. jūlijs, Komisija/Volkswagen, C‑74/04 P, EU:C:2006:460, 39., 40. un 46. punkts).

51

Iesniedzējtiesai pamatlietas apstākļi ir jāizvērtē, ņemot vērā šo judikatūru.

52

Šajā kontekstā tas, ka piegādātājs regulāri nodod izplatītājiem cenrāžus, kuros norādītas tā noteiktās minimālās cenas un izplatīšanas peļņas normas, kā arī tas, ka piegādātājs pieprasa izplatītājiem tos ievērot, nodrošinādams attiecīgu uzraudzību un neievērošanas gadījumā paredzēdams pretpasākumus, kā arī pastāvot riskam, ka šo pasākumu neievērošanas gadījumā tiks piemērotas negatīvas izplatīšanas peļņas normas, arī ir elementi, kas var likt secināt, ka šis piegādātājs vēlas noteikt minimālās tālākpārdošanas cenas saviem izplatītājiem. Lai arī šie fakti paši par sevi šķietami liecina par acīmredzami vienpusēju minētā piegādātāja rīcību, ja izplatītāji ievēro šīs cenas, tas jau ir cits gadījums. Šajā ziņā tas, ka izplatītāji praksē ievēro minimālās tālākpārdošanas cenas vai lūdz tās norādīt, un, lai arī sūdzoties piegādātājam par norādītajām cenām, tomēr paši pēc savas iniciatīvas nepiemēro citas cenas, varētu liecināt par izplatītāju piekrišanu tam, ka piegādātājs nosaka minimālās tālākpārdošanas cenas.

53

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo un piekto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, kad piegādātājs saviem izplatītājiem nosaka minimālās tā tirgoto preču tālākpārdošanas cenas, pastāv “nolīgums” šā panta izpratnē, ja piegādātāja veiktā šo cenu noteikšana un izplatītāju īstenotā to ievērošana atspoguļo šo pušu saskaņotas gribas izpausmi. Šī saskaņotā griba var izrietēt gan no attiecīgā izplatīšanas līguma noteikumiem – ja tajā ir ietverts nepārprotams aicinājums ievērot minimālās tālākpārdošanas cenas vai vismaz ir ļauts piegādātājam noteikt šādas cenas –, gan no līguma pušu rīcības, un it īpaši no iespējamas izplatītāju tiešas vai klusējot izteiktas piekrišanas aicinājumam ievērot minimālās tālākpārdošanas cenas.

54

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 101. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka “nolīguma” esamību starp piegādātāju un tā izplatītājiem šā panta izpratnē var konstatēt tikai ar tiešiem pierādījumiem.

55

No Tiesas judikatūras izriet – ja nav Savienības tiesību normu attiecībā uz principiem, kuri regulē pierādījumu izvērtēšanu un pierādījumu apjomu, kas vajadzīgs, lai valsts tiesvedībā varētu piemērot LESD 101. pantu, šādas normas ir jāparedz katras dalībvalsts tiesību sistēmā saskaņā ar procesuālās autonomijas principu, tomēr ar nosacījumu, ka šīs tiesību normas nav mazāk labvēlīgas par tām, kas regulē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tās nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Eturas u.c., C‑74/14, EU:C:2016:42, 30.–32. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

56

No šīs judikatūras arī izriet, ka saskaņā ar efektivitātes principu Savienības konkurences tiesību pārkāpumu var pierādīt ne tikai ar tiešiem pierādījumiem, bet arī ar norādēm, ar nosacījumu, ka tās ir objektīvas un saskanīgas. Saskaņotas darbības vai nolīguma esamība vairākumā gadījumu ir jāizsecina no noteikta skaita sakritību un netiešu pierādījumu, kuri, skatīti kopā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var veidot pierādījumu par konkurences noteikumu pārkāpumu (spriedums, 2016. gada 21. janvāris, Eturas u.c., C‑74/14, EU:C:2016:42, 36. un 37. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

57

No tā izriet, ka “nolīguma” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē esamību attiecībā uz minimālajām tālākpārdošanas cenām var konstatēt, ne tikai izmantojot tiešus pierādījumus, bet arī pamatojoties uz saskanīgām sakritībām un netiešiem pierādījumiem, ja no tā var secināt, ka piegādātājs ir aicinājis savus izplatītājus ievērot šādas cenas un pēdējie minētie praksē ir arī ievērojuši piegādātāja norādītās cenas.

58

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 101. pants, lasot to kopsakarā ar efektivitātes principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka “nolīguma” esamību starp piegādātāju un tā izplatītājiem šā panta izpratnē var konstatēt ne tikai ar tiešiem pierādījumiem, bet arī ar objektīvām un saskanīgām norādēm, no kurām var izsecināt šāda nolīguma esamību.

59

Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi – apstāklis, ka vertikāls nolīgums par minimālo tālākpārdošanas cenu noteikšanu aptver gandrīz visu, tomēr ne visu dalībvalsts teritoriju pilnībā, liedz uzskatīt, ka šis nolīgums varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

60

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai – lai tiktu izpildīts nosacījums, ka nolīgumam ir jābūt tādam, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, šim nolīgumam ir jābūt tādam, kas, ņemot vērā visu faktisko un juridisko apstākļu kopumu, ar pietiekamu iespējamības pakāpi ļauj paredzēt, ka tas tieši vai netieši, faktiski vai potenciāli var ietekmēt tirdzniecības plūsmas starp dalībvalstīm, radot arī bažas, ka tas var kavēt vienotā tirgus izveidi starp dalībvalstīm. Turklāt šāda ietekme nedrīkst būt maznozīmīga (spriedumi, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 92. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2015. gada 16. jūlijs, ING Pensii, C‑172/14, EU:C:2015:484, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

Ietekme uz Savienības iekšējo tirdzniecību parasti izriet no vairāku apstākļu apvienojuma, un katram no tiem nav noteikti jābūt noteicošam. Lai izvērtētu, vai aizliegta vienošanās ievērojami ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, tā ir jāpārbauda tās ekonomiskajā un tiesiskajā kontekstā (spriedums, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Apstāklis, ka aizliegta vienošanās ir bijusi par preču tirdzniecību tikai vienā dalībvalstī, nav pietiekams, lai izslēgtu varbūtību, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm varētu tikt ietekmēta. Tā Tiesa ir nospriedusi, ka aizliegta vienošanās, kas aptver visu dalībvalsts teritoriju, tās rakstura dēļ konsolidē tirgu sadalījumu valsts mērogā, tādējādi kavējot LESD paredzēto ekonomisko mijiedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1975. gada 26. novembris, Groupement des fabricants de papiers peints de Belgique u.c./Komisija, 73/74, EU:C:1975:160, 25. un 26. punkts, kā arī 2015. gada 16. jūlijs, ING Pensii, C‑172/14, EU:C:2015:484, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Tāpat Tiesa ir nospriedusi, ka aizliegta vienošanās, kas aptver tikai daļu no dalībvalsts teritorijas, noteiktos apstākļos var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1987. gada 3. decembris, Aubert, 136/86, EU:C:1987:524, 18. punkts).

64

Iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai, ņemot vērā pamatlietā aplūkotā nolīguma ekonomisko un juridisko kontekstu, tas var būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

65

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz sesto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi – apstāklis, ka vertikāls nolīgums par minimālo tālākpārdošanas cenu noteikšanu aptver gandrīz visu, tomēr ne visu dalībvalsts teritoriju pilnībā, neliedz uzskatīt, ka šis nolīgums varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

66

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: