–

Terhelt5 vārdā – B. Gyalog, ügyvéd,

–

Központi Nyomozó Főügyészség vārdā – G. Egri un P. Fürcht, pārstāvji,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér, K. Szíjjártó un M. Tátrai, pārstāvji,

–

Austrijas valdības vārdā – A. Posch, J. Schmoll un E. Samoilova, pārstāvji,

–

Šveices valdības vārdā – L. Lanzrein un V. Michel, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B. Béres un M. Wasmeier, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 54. pantu Konvencijā, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 19. lpp.), kura parakstīta 1990. gada 19. jūnijā Šengenā un stājusies spēkā 1995. gada 26. martā (turpmāk tekstā – “Šengenas konvencija”), kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar kriminālprocesu, ko Ungārijā Központi Nyomozó Főügyészség (Valsts prokuratūra, Ungārija; turpmāk tekstā – “Ungārijas prokuratūra”) sākusi pret Ungārijas pilsoni Terhelt5 (turpmāk tekstā – “apsūdzētais”) būtībā par kukuļdošanas nodarījumu, par kuru attiecībā pret viņu Austrijā jau bija veikts kriminālprocess, ko Zentrale Staatsanwaltschaft zur Verfolgung von Wirtschaftsstrafsachen und Korruption (Ekonomisko noziegumu un korupcijas lietu centrālā prokuratūra, Austrija; turpmāk tekstā – “Austrijas prokuratūra”) ir izbeigusi.

3

Šengenas konvencijas 54. pantā, kurš iekļauts šīs konvencijas III sadaļas 3. nodaļā ““Non bis in idem” principa piemērošana”, ir paredzēts:

“Personu, kuras sakarā vienā Līgumslēdzējā Pusē ir pieņemts galīgais tiesas spriedums, nedrīkst par to pašu nodarījumu saukt pie atbildības citā Līgumslēdzējā Pusē, ar noteikumu, ka notiesāšanas gadījumā sods jau ir izciests, to izcieš vai to vairs nevar izpildīt atbilstīgi tās Līgumslēdzējas Puses tiesību aktiem, kurā spriedums pieņemts.”

4

Šengenas konvencijas 57. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja kādā Līgumslēdzējā Pusē apsūdz personu kādā nodarījumā un šīs Līgumslēdzējas Puses kompetentām iestādēm ir iemesls uzskatīt, ka apsūdzība saistīta ar to pašu nodarījumu, par kuru citā Līgumslēdzējā Pusē jau ir pieņemts galīgais spriedums, tad šīs iestādes, ja uzskata par vajadzīgu, lūdz attiecīgu informāciju no tās Līgumslēdzējas Puses kompetentām iestādēm, kuras teritorijā spriedums ir pieņemts.”

5

Magyarország Alaptörvénye (Ungārijas Konstitūcija) XXVIII panta 6. punktā ir paredzēts:

“Neskarot likumā paredzētos ārkārtas tiesiskās aizsardzības līdzekļus, nevienu nedrīkst saukt pie kriminālatbildības vai notiesāt par noziedzīgu nodarījumu, par kuru viņš Ungārijā vai – starptautiska nolīguma vai Eiropas Savienības akta piemērošanas jomā – citā valstī jau ir attaisnots vai notiesāts ar galīgu tiesas nolēmumu.”

6

Saskaņā ar Büntetőeljárásról szóló 2017. évi XC. törvény (2017. gada Likums XC par kriminālprocesu) 4. panta 3. punktu kriminālprocesu nevar sākt un jau uzsāktais kriminālprocess ir jāizbeidz, ja par pārkāpēja izdarītajiem nodarījumiem jau ir taisīts galīgs spriedums, neskarot ārkārtas tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanas procedūras un noteiktas īpašas procedūras.

7

Šī likuma 4. panta 7. punktā ir paredzēts, ka kriminālprocesu nevar sākt un jau uzsāktais kriminālprocess ir jāizbeidz, ja par pārkāpēja izdarītajiem nodarījumiem jau ir taisīts galīgs spriedums kādā Savienības dalībvalstī vai ja kādā dalībvalstī par šiem nodarījumiem ir pieņemts lēmums par lietas būtību, kas saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesībām neļauj par tiem pašiem nodarījumiem nedz sākt jaunu kriminālprocesu, nedz atjaunot kriminālprocesu pēc savas ierosmes vai ar parastajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

8

Büntető Törvénykönyvről szóló 1978. évi IV. törvény (1978. gada Likums IV par Kriminālkodeksu) 254. pantā ir paredzēts:

“(1)   Persona, kas budžeta iestādes, profesionālas organizācijas vai sabiedriskas organizācijas darbiniekam vai loceklim vai kādai personai, kas darbojas šī darbinieka vai locekļa labā, nodod vai apsola nepamatotu priekšrocību, lai viņš pārkāptu savus pienākumus, izdara noziedzīgu nodarījumu un ir sodāma ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem.

(2)   Ja nepamatotu priekšrocību nodod vai apsola budžeta iestādes, profesionālas organizācijas vai sabiedriskas organizācijas darbiniekam vai loceklim, kas ir pilnvarots patstāvīgi rīkoties šīs iestādes vai organizācijas vārdā, par noziedzīgo nodarījumu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem.”

9

Strafprozessordnung (Kriminālprocesa likums; turpmāk tekstā – “Austrijas Kriminālprocesa likums”) 190. pantā “Izmeklēšanas procedūras izbeigšana” ir noteikts:

“Prokuratūrai ir jāizbeidz kriminālprocess un jāpabeidz izmeklēšanas procedūra, ja:

1.   noziedzīgs nodarījums, kas ir izmeklēšanas pamatā, nav sodāms saskaņā ar likumu vai ja juridisku iemeslu dēļ turpināt apsūdzētā kriminālvajāšanu būtu nelikumīgi, vai

2.   nav reāla iemesla turpināt procesu pret apsūdzēto.”

10

Austrijas Kriminālprocesa likuma 193. pantā “Procesa atjaunošana” ir paredzēts:

“(1)   Kad process ir izbeigts, pret apsūdzēto nevar veikt turpmāku izmeklēšanu; attiecīgā gadījumā prokuratūra izdod rīkojumu par viņa atbrīvošanu. Tomēr, ja saistībā ar lēmumu par procesa atjaunošanu ir nepieciešams veikt noteiktas izmeklēšanas vai pierādījumu savākšanas darbības, prokuratūra ar atsevišķiem rīkojumiem var uzdot tās veikt vai veikt pati.

(2)   Prokuratūra var uzdot atjaunot izmeklēšanu, kas izbeigta saskaņā ar 190. vai 191. pantu, kamēr attiecīgajam noziedzīgajam nodarījumam nav iestājies noilgums un ja:

[..]”

11

Saskaņā ar Austrijas Kriminālprocesa likuma 195. pantu noziedzīgā nodarījumā cietusī persona ar zināmiem nosacījumiem var lūgt atjaunot izbeigtu izmeklēšanas procedūru, kamēr attiecībā uz šo noziedzīgo nodarījumu nav iestājies noilgums. Ja prokuratūra uzskata, ka cietušā lūgums ir pamatots, tai ir jāatjauno izmeklēšana neatkarīgi no Austrijas Kriminālprocesa likuma 193. panta 2. punkta 1. vai 2. apakšpunkta prasībām.

12

Strafgesetzbuch (Kriminālkodekss; turpmāk tekstā – “Austrijas Kriminālkodekss”) 307. panta “Kukuļdošana”, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 1. punktā ir paredzēts:

“Persona, kas,

[..]

[..]”

13

2012. gada 22. augustā Austrijas prokuratūra Austrijā sāka kriminālprocesu pret diviem Austrijas pilsoņiem aizdomās par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, piesavināšanos un kukuļdošanu Austrijas Kriminālkodeksa 307. panta 1. punkta 6. apakšpunkta izpratnē, kā arī pret apsūdzēto aizdomās par kukuļdošanu šīs pašas tiesību normas izpratnē.

14

Izmeklēšana attiecās uz faktiem, kas norisinājās laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam un attiecās uz aizdomām par kukuļa nodošanu valsts amatpersonām ar vairāku dažādās dalībvalstīs reģistrētu sabiedrību starpniecību, lai ietekmētu lēmumu, kurš bija jāpieņem publiskā iepirkuma procedūrā par jaunu vilcienu piegādi divām metrolīnijām Budapeštā (Ungārija). Runa konkrēti bija par tādu summu nodošanu, kuru kopējais apmērs bija vairāki miljoni euro un kuras tika nodotas kā atlīdzība par konsultāciju pakalpojumiem, par kuriem bija aizdomas, ka tie nekad nav faktiski sniegti.

15

Apsūdzētais, kas esot zinājis par konsultāciju līgumu fiktīvo raksturu un to patieso priekšmetu, tika turēts aizdomās par to, ka viņš, lai panāktu šī publiskā iepirkuma līguma iegūšanu, mēģināja dot kukuli personai vai personām, kas varēja ietekmēt lēmumpieņēmējus šajā iepirkuma procedūrā. Konkrētāk, no 2007. gada 5. aprīļa līdz 2010. gada 8. februārim viņš esot veicis vairākus maksājumus no kādas sabiedrības par kopējo summu vairāk nekā septiņi miljoni euro par labu valsts amatpersonām, kas bija kukuļņemšanas nodarījuma izdarītāji un palika nezināmi.

16

Šīs aizdomas pret apsūdzēto balstījās uz informāciju, ko Serious Fraud Office (Liela apmēra krāpšanas apkarošanas birojs, Apvienotā Karaliste; turpmāk tekstā – “SFO”) saistībā ar izmeklēšanu attiecībā uz Apvienotās Karalistes uzņēmumu grupu sniedzis tiesiskās palīdzības lūgumā, uz Austrijas prokuratūras pieprasīto kādas Austrijas sabiedrības bankas datu analīzi, kā arī uz šī sprieduma 13. punktā minēto aizdomās turēto Austrijas pilsoņu nopratināšanu, kuri tika nopratināti liecinieku statusā.

17

Austrijas prokuratūras veiktajā izmeklēšanā apsūdzētais netika uzklausīts kā aizdomās turētais, jo šīs prokuratūras 2014. gada 26. maijā veiktais izmeklēšanas pasākums, kura mērķis bija viņa atrašanās vietas noteikšana, izrādījās nesekmīgs.

18

Ar 2014. gada 3. novembra rīkojumu Austrijas prokuratūra izbeidza izmeklēšanas procedūru, uzskatīdama – atsaucoties uz Austrijas, Apvienotās Karalistes un Ungārijas iestāžu līdz šim veikto izmeklēšanas procedūru rezultātiem –, ka nav reāla iemesla turpināt kriminālprocesu Austrijas Kriminālprocesa likuma 190. panta 2. punkta izpratnē. Šī prokuratūra uzskatīja: ņemot vērā, ka nav nekādu pierādījumu tam, ka kāds no šī sprieduma 13. punktā minētajiem aizdomās turētajiem un apsūdzētais patiešām būtu izdarījuši Austrijas Kriminālkodeksa 307. panta 1. punkta 6. apakšpunktā paredzētos kukuļdošanas nodarījumus, šie nodarījumi nav pietiekami droši pierādīti, lai panāktu notiesāšanu krimināllietā, un ka tāpēc kriminālprocess jāizbeidz.

19

Austrijas prokuratūra vairākkārt pārskatīja šo izbeigšanas lēmumu, bet katru reizi tai ir nācies konstatēt, ka nav īstenojušies Austrijas Kriminālprocesa likuma 193. un 195. pantā paredzētie kriminālprocesa atjaunošanas nosacījumi, it īpaši tādēļ, ka apsūdzētajam pārmestajiem kukuļdošanas nodarījumiem Austrijā vēlākais kopš 2015. gada ir iestājies noilgums.

20

2019. gada 10. aprīlī un 29. augustā Ungārijas prokuratūra iesniedzējtiesā, t.i., Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija), iesniedza apsūdzības rakstu, ar kuru Ungārijā tika sākts kriminālprocess pret apsūdzēto par kukuļdošanu šī sprieduma 8. punktā minētā 1978. gada Likuma IV par Kriminālkodeksu 254. panta 1. un 2. punkta izpratnē.

21

Uzskatot, ka apsūdzētajam inkriminētie kukuļdošanas nodarījumi ir tie paši nodarījumi, kas bija Austrijas prokuratūras Austrijā veiktās izmeklēšanas priekšmets, pirms šī prokuratūra to ir izbeigusi, iesniedzējtiesa ar 2020. gada 8. decembra rīkojumu izbeidza šo kriminālprocesu atbilstoši šī sprieduma 6. punktā minētā 2017. gada Likuma XC par kriminālprocesu 4. panta 3. un 7. punktā nostiprinātajam ne bis in idem principam.

22

Šis rīkojums tika atcelts ar Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa, Ungārija) 2021. gada 15. jūnija rīkojumu, ar kuru lieta tika nodota atpakaļ iesniedzējtiesai.

23

Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa) uzskatīja, ka šī sprieduma 18. punktā minēto Austrijas prokuratūras 2014. gada 3. novembra rīkojumu, ar kuru izbeigta izmeklēšana, nevar uzskatīt par galīgu spriedumu Hartas 50. panta un Šengenas konvencijas 54. panta izpratnē, jo pieejamie dokumenti neļauj skaidri konstatēt, ka šis rīkojums būtu balstīts uz pietiekami padziļinātu un pilnīgu pierādījumu novērtējumu. It īpaši nekas neliecinot, ka Austrijas prokuratūra būtu vākusi pierādījumus, izņemot divu šī sprieduma 13. punktā minēto aizdomās turēto Austrijas pilsoņu nopratināšanu, un ka tā būtu uzklausījusi kādu no aptuveni 90 personām, kuras Ungārijas prokuratūra minējusi savā apsūdzības rakstā, lai tās nopratinātu vai uzklausītu to liecības. Turklāt apsūdzētais neesot bijis nopratināts aizdomās turētās personas statusā.

24

Šajos apstākļos Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Ar šiem trim jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Šengenas konvencijas 54. pantā, lasot to Hartas 50. panta gaismā, nostiprinātais ne bis in idem princips ir jāinterpretē tādējādi, ka par galīgu spriedumu šo pantu izpratnē ir jākvalificē lēmums par apsūdzētā attaisnošanu, kas pirmajā dalībvalstī pieņemts pēc izmeklēšanas, kura būtībā attiecas uz kukuļdošanu, ja pret šo pašu apsūdzēto par tiem pašiem nodarījumiem tiek veikta jauna kriminālvajāšana otrajā dalībvalstī un:

26

Vispirms jāatgādina, ka ne bis in idem principa piemērošana ir pakārtota dubultnosacījumam, proti, pirmkārt, ka pastāv agrāks galīgs nolēmums (bis nosacījums) un, otrkārt, ka agrāks nolēmums un vēlāka kriminālvajāšana vai nolēmumi attiecas uz tiem pašiem faktiem (idem nosacījums) (spriedums, 2023. gada 23. marts, Dual Prod, C‑412/21, EU:C:2023:234, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Runājot par otro no šiem nosacījumiem, iesniedzējtiesa skaidri balstās uz pieņēmumu, ka šajā gadījumā tas ir izpildīts.

28

Attiecībā uz pirmo nosacījumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai personu varētu uzskatīt par tādu, attiecībā uz kuru ir pieņemts “galīgais tiesas spriedums” Šengenas konvencijas 54. panta izpratnē, pirmkārt, publiskajai apsūdzībai jābūt “galīgi izbeigtai”, pieņemot attiecīgo lēmumu krimināllietā, tādu kā aplūkojamajā lietā pieņemtais attaisnojošais lēmums, un, otrkārt, šim lēmumam jābūt pieņemtam pēc tam, kad “lieta ir tikusi izskatīta pēc būtības” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 29. jūnijs, Kossowski, C‑486/14, EU:C:2016:483, 34. un 42. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

29

Konkrētajā gadījumā, pirmām kārtām, attiecībā uz prasību, ka publiskajai apsūdzībai jābūt galīgi izbeigtai, ņemot vērā šī sprieduma 25. punkta pirmajos divos ievilkumos norādītos apstākļus, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, pirmkārt, Šengenas konvencijas 54. pants ir piemērojams arī lēmumiem, ko pieņēmusi tāda iestāde, kuras uzdevums ir piedalīties krimināltiesību administrēšanā attiecīgajā valsts tiesiskajā kārtībā, tāda kā prokuratūra, un ar ko tiek galīgi izbeigta kriminālvajāšana dalībvalstī, neuzliekot sodu, pat ja šādi lēmumi tiek pieņemti, neiesaistot tiesu, un netiek pieņemti sprieduma formā. Otrkārt, šī prasība ir jāizvērtē, pamatojoties uz tās līgumslēdzējas valsts tiesībām, kas ir pieņēmusi attiecīgo krimināltiesisko lēmumu, un šajā novērtējumā ir jāpārliecinās, ka attiecīgais lēmums šajā valstī sniedz ar ne bis in idem principu piešķirto aizsardzību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 22. decembris, Turanský, C‑491/07, EU:C:2008:768, 35. un 36. punkts, kā arī 2016. gada 29. jūnijs, Kossowski, C‑486/14, EU:C:2016:483, 35. un 39. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

30

Šajā kontekstā no Tiesas judikatūras izriet arī – tas, ka saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām kriminālprocesu, kas izbeigts ar attaisnojošu lēmumu, var atsākt “jaunu vai jaunatklātu faktu” gadījumā, piemēram, jaunu pierādījumu gadījumā, nevar likt apšaubīt šī lēmuma galīgo raksturu tādā ziņā, ka ar to galīgi netiktu izbeigta publiska apsūdzība, ciktāl šī iespēja atsākt kriminālprocesu, lai gan tas nav “ārkārtas tiesiskās aizsardzības līdzeklis”, tomēr nozīmē, ka, pamatojoties uz atšķirīgiem pierādījumiem, izņēmuma kārtā tiek uzsākta cita procedūra, nevis vienkārši tiek turpināta jau izbeigtā procedūra (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 5. jūnijs, M,C‑398/12, EU:C:2014:1057, 37.–40. punkts).

31

Aplūkojamajā gadījumā, ņemot vērā šo judikatūru, apstāklis, ka, pirmkārt, Austrijas tiesībās, konkrēti, Austrijas Kriminālprocesa likuma 193. panta 2. punkta 2. apakšpunktā, ir paredzēta tāda procesa atjaunošana, kas ir izbeigts līdz ar attaisnojoša lēmuma pieņemšanu, ar stingriem nosacījumiem, proti, ja “rodas vai atklājas jauni fakti vai pierādījumi, kas atsevišķi vai kopā ar citiem procesa rezultātiem šķietami pamato apsūdzētā notiesāšanu”, nevar atspēkot šī lēmuma galīgo raksturu.

32

Otrkārt, tas pats attiecas uz citu Austrijas tiesībās paredzēto iespēju atjaunot procesu, kas arī ir stingri aprobežota, proti, kad saskaņā ar Austrijas Kriminālprocesa likuma 193. panta 2. punkta 1. apakšpunktu “apsūdzētais nav bijis nopratināts par [..] noziedzīgo nodarījumu [..] un viņam šajā ziņā nav bijuši piemēroti nekādi piespiedu līdzekļi”.

33

Proti, šī iespēja, lai gan tas nav “ārkārtas tiesiskās aizsardzības līdzeklis”, tomēr, ņemot vērā dubultnosacījumu, kam šī iespēja ir pakārtota, nozīmē, ka izņēmuma kārtā tiek sākta atsevišķa procedūra, nevis vienkārši turpināta jau izbeigtā procedūra, nolūkā pārskatīt attaisnojošu lēmumu, ņemot vērā apsūdzētā sniegtos paziņojumus gadījumā, ja vēlāk viņu ir izdevies nopratināt. Turklāt jānorāda, ka pamatlietā prokuratūrai šī iespēja nebija pieejama pēc attaisnojoša lēmuma pieņemšanas, jo nav strīda, ka, lai gan apsūdzētais netika nopratināts, tomēr attiecībā uz viņu tika īstenots “piespiedu līdzeklis” – izmeklēšanas pasākums, kura mērķis bija noteikt viņa atrašanās vietu un kurš izrādījās nesekmīgs.

34

Šo jau izbeigtā procesa atjaunošanas iespēju stingri aprobežoto un izņēmuma raksturu pastiprina arī apstāklis, ka saskaņā ar Austrijas Kriminālprocesa likuma 193. panta 2. punktu procesa atjaunošana katrā ziņā nav iespējama, ja pa to laiku noziedzīgajam nodarījumam ir iestājies noilgums. Tā tas bija aplūkojamajā gadījumā, jo nav strīda par to, ka noilgums attiecīgā uz konkrēto nodarījumu ir iestājies vismaz kopš 2015. gada, proti, tikai dažus mēnešus pēc attaisnojoša lēmuma pieņemšanas 2014. gada novembrī.

35

Turklāt fakts, uz kuru otrajā jautājumā atsaucas iesniedzējtiesa, proti, ka saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām pastāv iespējas atjaunot jau izbeigto procesu, ja vien noziedzīgajam nodarījumam vēl nav iestājies noilgums, bet konkrētajā gadījumā prokuratūra nav izmantojusi šīs iespējas pirms noilguma iestāšanās, pats par sevi nevar likt apšaubīt lēmuma par procesa izbeigšanu galīgo raksturu tādā ziņā, ka publiskā apsūdzība netiktu galīgi izbeigta.

36

Proti, ņemot vērā, ka šīs ārkārtas iespējas atjaunot jau izbeigto procesu, kādas tās ir stingri aprobežotas Austrijas Kriminālprocesa likuma 193. panta 2. punktā, nevar ietekmēt lēmuma par procesa izbeigšanu, kas pieņemts, pamatojoties uz Austrijas Kriminālprocesa likuma 190. pantu, galīgo raksturu, tas, ka prokuratūra ir nolēmusi neizmantot vienu vai citu no šīm iespējām, pamatojoties uz to, ka nav izpildīti nosacījumi, lai to izdarītu, tāpat nevar likt apšaubīt minētā lēmuma galīgo raksturu.

37

Turklāt rakstveida apsvērumos Austrijas valdība, atsaucoties uz Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) judikatūru un Austrijas tiesību doktrīnu, ir norādījusi, ka, tā kā Austrijas tiesībās prokuratūras lēmums izbeigt procesu saskaņā ar Austrijas Kriminālprocesa likuma 190. pantu “nevar tikt apstrīdēts, izmantojot parasto pārsūdzību, tas kopš tā pieņemšanas brīža rada sekas, kādas ir galīgam lēmumam gan no materiālo tiesību, gan procesuālo tiesību skatpunkta”. Šo seku vidū šī valdība min tā saukto “bloķēšanas” iedarbību (“Sperrwirkung”), kas atbilstoši ne bis in idem principam izriet no šāda lēmuma attiecībā uz visām citu dalībvalstu iestādēm, ja vien šis lēmums ir pieņemts pēc iepriekšēja lietas izvērtējuma pēc būtības, kā arī pēc noziedzīgā nodarījuma, par kura izdarīšanu apsūdzētais tiek turēts aizdomās, pamatotības izvērtēšanas.

38

No tā izriet, ka šī sprieduma 25. punkta pirmajos divos ievilkumos norādītie apstākļi nav tādi, kas liktu apšaubīt, ka konkrētajā gadījumā ir izpildīta šī sprieduma 28. punktā atgādinātā prasība, ka publiskajai apsūdzībai ir jābūt “galīgi izbeigtai”.

39

Otrām kārtām, attiecībā uz prasību, kas arī ir atgādināta šī sprieduma 28. punktā, proti, lai lēmums par attiecīgā kriminālprocesa izbeigšanu tiktu pieņemts pēc “lietas izvērtējuma pēc būtības”, ir jāuzsver, pirmkārt, ka šī sprieduma 25. punkta pirmajā ievilkumā minētais apstāklis, ka lēmums par procesa izbeigšanu ir pieņemts, pamatojoties uz to, ka nav nekādu pierādījumu, ka apsūdzētais faktiski ir izdarījis viņam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu, nenozīmē, ka otrais nosacījums nav izpildīts. Gluži pretēji, Tiesa jau ir nospriedusi, ka attaisnošana pierādījumu nepietiekamības dēļ ir balstīta uz lietas novērtējumu pēc būtības (spriedums, 2006. gada 28. septembris, Van Straaten, C‑150/05, EU:C:2006:614, 60. punkts).

40

Otrkārt, no judikatūras izriet, ka sprieduma galīgā rakstura vērtējums Šengenas konvencijas 54. panta izpratnē ir jāveic, ņemot vērā ne tikai šī panta mērķi, kas būtībā ir nodrošināt, lai ikviens, kurš ir notiesāts un ir izcietis sodu vai attiecīgā gadījumā ir galīgi attaisnots kādā dalībvalstī, varētu pārvietoties Šengenas zonā, nebaidoties no jaunas kriminālvajāšanas par tiem pašiem nodarījumiem kādā citā dalībvalstī, bet arī ņemot vērā nepieciešamību veicināt noziedzības novēršanu un apkarošanu brīvības, drošības un tiesiskuma telpā saskaņā ar LES 3. panta 2. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 29. jūnijs, Kossowski, C‑486/14, EU:C:2016:483, 47. punkts, un 2022. gada 28. oktobris, Generalstaatsanwaltschaft München (Izdošana un ne bis in idem), C‑435/22 PPU, EU:C:2022:852, 78. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

41

Treškārt, ir jāatgādina – gan dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās principam, gan arī savstarpējās atzīšanas principam, kas pats ir balstīts uz savstarpējo uzticēšanos starp dalībvalstīm, Savienības tiesībās ir fundamentāla nozīme, jo tie ļauj izveidot un saglabāt telpu bez iekšējām robežām (spriedums, 2022. gada 28. oktobris, Generalstaatsanwaltschaft München (Izdošana un ne bis in idem), C‑435/22 PPU, EU:C:2022:852, 92. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

42

Runājot it īpaši par Šengenas konvencijas 54. pantu, Tiesa ir nospriedusi, ka no šī panta noteikti izriet, ka starp dalībvalstīm pastāv savstarpēja uzticēšanās to attiecīgajām krimināltiesību sistēmām, un ka ikviena no minētajām valstīm akceptē citās dalībvalstīs spēkā esošo krimināltiesību piemērošanu pat tad, ja, piemērojot tās pašas valsts tiesības, rastos atšķirīgs risinājums. Saskaņā ar šo savstarpējo uzticēšanos ir nepieciešams, lai attiecīgās otras dalībvalsts kompetentās iestādes akceptētu galīgo nolēmumu, kurš ir pieņemts pirmās dalībvalsts teritorijā, kāds tas šīm iestādēm ir paziņots (spriedums, 2022. gada 28. oktobris, Generalstaatsanwaltschaft München (Izdošana un ne bis in idem), C‑435/22 PPU, EU:C:2022:852, 93. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43

Tomēr no judikatūras izriet arī, ka minētā savstarpējā uzticēšanās var pastāvēt tikai tad, ja otrā līgumslēdzēja valsts, pamatojoties uz pirmās līgumslēdzējas valsts iesniegtajiem dokumentiem, var pārliecināties, ka attiecīgais nolēmums, kuru ir pieņēmušas pirmās valsts kompetentās iestādes, patiešām ir galīgs nolēmums, kas ietver lietas novērtējumu pēc būtības (spriedums, 2021. gada 12. maijs, Bundesrepublik Deutschland (Interpola sarkanais paziņojums), C‑505/19, EU:C:2021:376, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Ceturtkārt, Tiesa ir nospriedusi, ka prokuratūras pieņemtu lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu un izmeklēšanas pabeigšanu nevar uzskatīt par tādu, kurš ir pieņemts, veicot lietas novērtējumu pēc būtības, un tādēļ to nevar kvalificēt par “galīgu spriedumu” Šengenas konvencijas 54. panta izpratnē, ja no šī lēmuma pamatojuma vien jau izriet, ka nav veikta padziļināta izmeklēšana, bez kuras dalībvalstu savstarpējā uzticēšanās varētu būt apdraudēta, un ka šajā ziņā tas, ka nav nopratināts cietušais un iespējamais liecinieks, ir norāde uz to, ka padziļināta izmeklēšana pamatlietā nav veikta (spriedums, 2016. gada 29. jūnijs, Kossowski, C‑486/14, EU:C:2016:483, 53. punkts).

45

Ņemot vērā šo judikatūru, rodas jautājums, vai pamatlietā Austrijas prokuratūras lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu tika pieņemts pēc “padziļinātas izmeklēšanas”2016. gada 29. jūnija sprieduma Kossowski (C‑486/14, EU:C:2016:483) izpratnē, un tas nozīmētu, ka var uzskatīt, ka šis lēmums ir pieņemts, pamatojoties uz lietas novērtējumu pēc būtības, kā prasīts Šengenas konvencijas 54. pantā, ņemot vērā apstākļus, uz kuriem norādījusi iesniedzējtiesa trešajā jautājumā un kuri ir izklāstīti šī sprieduma 25. punkta trešajā ievilkumā, proti, ka izmeklēšanas laikā prokuratūra ir vākusi datus, izmantojot tiesiskās palīdzības lūgumu, kā arī piekļūstot bankas kontiem un nopratinot divus citus aizdomās turētos, bet nav nopratinājusi apsūdzēto, jo izmeklēšanas pasākums, kuram piemīt piespiedu līdzekļa raksturs un kura mērķis bija noteikt viņa atrašanās vietu, galu galā izrādījās nesekmīgs.

46

Kā izriet no 2016. gada 29. jūnija sprieduma Kossowski (C‑486/14, EU:C:2016:483) 48. punkta, lietā, kurā pasludināts minētais spriedums, prokuratūra nebija uzturējusi publisko apsūdzību “tikai tādēļ vien, ka apsūdzētais bija atteicies sniegt liecību un cietušais un vēl viens liecinieks dzīvoja Vācijā, kā dēļ tos izmeklēšanas ietvaros [Polijā] nevarēja uzklausīt un tādējādi nebija iespējams pārbaudīt cietušā sniegtās norādes, [neveicot padziļinātāku izmeklēšanu, lai iegūtu un izvērtētu pierādījumu elementus]”. Tiesa no tā secināja, ka lēmums, ar kuru izbeigts kriminālprocess, pamatojoties uz šādu izmeklēšanu, nav uzskatāms par lēmumu, pirms kura ir veikta lietas novērtēšana pēc būtības.

47

Turpretim aplūkojamajā gadījumā nav strīda par to, ka, pirmkārt, izmeklēšanas laikā, kas ilga vairāk nekā divus gadus, Austrijas prokuratūra guva piekļuvi bankas kontiem, uz kuriem attiecās Apvienotās Karalistes iestāžu, konkrēti, SFO, izdotais tiesiskās palīdzības lūgums, kā arī citiem bankas kontiem un nopratināja divus citus aizdomās turētos Austrijas pilsoņus, kas minēti šī sprieduma 13. punktā.

48

Turklāt rakstveida apsvērumos Austrijas valdība norāda, ka pēc piekļuves minētajiem bankas kontiem identificēto naudas plūsmu ir analizējis Bundesamt für Korruptionsprävention und Korruptionsbekämpfung (Austrijas Federālais korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, Austrija). Pēc Eiropas Savienības Aģentūras tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) 2014. gada maijā rīkotās koordinācijas sanāksmes SFO informēja Austrijas prokuratūru, ka nav jaunu pierādījumu, kas ļautu identificēt valsts amatpersonu, it īpaši Ungārijā, jo piekļuve kontiem ne Slovākijā, ne Kiprā šajā ziņā nav sniegusi nekādas norādes. Turklāt esot bijis apšaubāms, vai tās informācijas nosūtīšana par kontiem, ko SFO pieprasījis Lihtenšteinai, varētu ļaut iegūt papildu skaidrojumus. 2014. gada 3. novembrīEurojust informēja Austrijas prokuratūru, ka Ungārijas tiesu iestāžu veiktā izmeklēšana arī nav ļāvusi pamatot aizdomas par noziedzīgu nodarījumu.

49

Otrkārt, lai gan ir taisnība, ka konkrētajā gadījumā apsūdzētais nav bijis nopratināts, nav strīda par to, ka tas ir noticis, kā iesniedzējtiesa uzsver trešajā jautājumā, apstākļos, kad, lai gan attiecībā uz viņu tika veikts piespiedu izmeklēšanas pasākums, kura mērķis bija noteikt viņa atrašanās vietu, šis pasākums galu galā izrādījās nesekmīgs.

50

Kā būtībā ir norādījusi arī Šveices valdība, tas vien, ka apsūdzētais izmeklēšanas laikā nav bijis uzklausīts, pats par sevi būtu norāde uz to, ka nav veikta padziļināta izmeklēšana, tikai tiktāl, ciktāl piemērojamajās valsts tiesībās prokuratūrai ir noteikts pienākums uzklausīt apsūdzēto pirms lēmuma par izmeklēšanas izbeigšanu pieņemšanas. Ir jāatgādina, ka Austrijas Kriminālprocesa likuma 193. panta 2. punkta 1. apakšpunktā ir skaidri paredzēta iespēja atjaunot kriminālprocesu pēc attaisnojoša lēmuma pieņemšanas, ja apsūdzētais nav bijis nopratināts par noziedzīgu nodarījumu, par kuru viņš tiek turēts aizdomās, ar nosacījumu, ka viņam šajā ziņā nav noteikts nekāds piespiedu pasākums. Tādējādi ir konstatējams, ka saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām noteiktos apstākļos šādu nolēmumu var pieņemt, pat ja apsūdzētais nav nopratināts.

51

Lai gan šādā gadījumā fakts, ka apsūdzētais nav bijis nopratināts aizdomās turētā statusā, pats par sevi nevar būt pamats secinājumam, ka nav veikta padziļināta izmeklēšana, tomēr, kā būtībā norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 76. punktā, šo apstākli var ņemt vērā kā vienu no iespējamiem nozīmīgiem netiešiem pierādījumiem, kas varētu liecināt par šādu padziļinātas izmeklēšanas neveikšanu. Šajā nolūkā ir jākonstatē, ka šīs lietas apstākļos būtu saprātīgi pieņemt, ka pirmās dalībvalsts prokuratūrai bija jāveic pierādījumu savākšanas pasākums, nodrošinot efektīvu minētā apsūdzētā nopratināšanu, kurā acīmredzami varētu iegūt jaunus faktus vai pierādījumus, kas varētu būtiski apšaubīt attaisnojoša lēmuma pamatotību. Tomēr, kā secinājumu 77. punktā norādījis arī ģenerāladvokāts, prokuratūrai nevar liegt izdarīt secinājumus no fakta, ka apsūdzētais ir apzināti izvairījies no iespējas tikt uzklausītam, piemēram, padarot sevi nepieejamu policijas iestādēm.

52

Vispārīgi runājot, tikai drīzāk izņēmuma gadījumos otrā dalībvalsts var secināt, ka pirmajā dalībvalstī nav veikta padziļināta izmeklēšana, proti, gadījumos, kad, ievērojot pirmās dalībvalsts piemērojamās valsts tiesības, tas tā acīmredzami ir, ņemot vērā visupirms šajā lēmumā ietverto pamatojumu, kā arī informāciju, kas, iespējams, ir paziņota pirms tā pieņemšanas pirmajā dalībvalstī, attiecīgā gadījumā atbildot uz lūgumu, ko tai ir nosūtījusi otrā dalībvalsts.

53

Proti, otrās dalībvalsts konstatējumam par to, ka nav veikta padziļināta izmeklēšana, drīzāk ir jābūt izņēmumam, nevis principam, paturot prātā, kā ģenerāladvokāts būtībā uzsvēris secinājumu 32. un 39.–42. punktā, ka šāds konstatējums katrā ziņā ir jāizdara, ja no attiecīgā krimināllietā pieņemtā lēmuma formulējuma izriet, ka pirms tā pieņemšanas nav veikta nekāda reāla izmeklēšana vai apsūdzētā kriminālatbildības vērtējums, vai arī ja, ņemot vērā piemērojamās valsts tiesības, šis lēmums būtībā ir pieņemts tādu iemeslu dēļ, kas ir jāuzskata par tīri procesuāla rakstura iemesliem, vai arī lietderības, ekonomijas vai tiesu rīcībpolitikas apsvērumu dēļ.

54

Šāda koncepcija atbilst konkrētajam Šengenas konvencijas 54. panta mērķim nodrošināt, ka ikviena persona, kas ir galīgi attaisnota kādā dalībvalstī, var pārvietoties Šengenas zonā, nebaidoties no kriminālvajāšanas par tiem pašiem nodarījumiem citā dalībvalstī, kā minēts šī sprieduma 40. punktā, kā arī dalībvalstu savstarpējas uzticēšanās un savstarpējās atzīšanas principiem, kas ir šajā tiesību normā, kā arī Hartas 50. pantā nostiprinātā ne bis in idem principa pamatā, kā izriet no šī sprieduma 41. un 42. punkta.

55

Šis mērķis un minētie principi savukārt nepieļauj, ka otrās dalībvalsts prokuratūra – kad tā iecer sākt kriminālprocesu pret personu, attiecībā uz kuru pirmajā dalībvalstī jau ir veikta kriminālvajāšana un attiecībā uz kuru pēc izmeklēšanas ir pieņemts galīgs attaisnojošs lēmums saistībā ar tiem pašiem nodarījumiem, – veic detalizētu šīs izmeklēšanas pārbaudi, lai vienpusēji noteiktu, vai tā ir pietiekami padziļināta no pirmās dalībvalsts tiesību skatpunkta.

56

Turklāt, ja otrās dalībvalsts prokuratūrai ir nopietnas un konkrētas šaubas par pirmās dalībvalsts prokuratūras veiktās izmeklēšanas padziļinātu vai pietiekami detalizētu raksturu, ņemot vērā faktus un pierādījumus, kas izmeklēšanas laikā bijuši šīs prokuratūras rīcībā vai kas tai faktiski varēja būt, ja tā veiktu izmeklēšanas pasākumus, kuri bija saprātīgi gaidāmi konkrētās lietas apstākļos, šai prokuratūrai būs jāvēršas pie pirmās dalībvalsts prokuratūras, lai lūgtu tās palīdzību, it īpaši attiecībā uz piemērojamām valsts tiesībām un iemesliem, ar kuriem pamatots pēc šīs izmeklēšanas pieņemtais attaisnojošais lēmums, izmantojot, piemēram, sadarbības mehānismu, kas šajā nolūkā paredzēts Šengenas konvencijas 57. pantā.

57

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka attiecībās starp dalībvalstīm jāņem vērā LES 4. panta 3. punktā paredzētais lojālas sadarbības princips, saskaņā ar kuru dalībvalstīm vispārīgi un tātad citastarp Šengenas konvencijas 54. pantā nostiprinātā ne bis in idem principa piemērošanas ietvaros ir jāievēro un savstarpēji jāpalīdz veikt uzdevumus, kas izriet no Līgumiem.

58

Tajā pašā laikā, lai gan šī sprieduma 47.–50. punktā atgādinātie faktiskie apstākļi, ciktāl tie ir konstatējami, drīzāk apstiprina, ka pirmajā dalībvalstī veiktā izmeklēšana nav acīmredzami uzskatāma par tādu, kas nebūtu padziļināta, tomēr, kā būtībā norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 66. punktā, galu galā tieši iesniedzējtiesai, kurai šajā gadījumā jālemj par ne bis in idem principa piemērojamību, būtu jāizvērtē izmeklēšanas padziļinātais raksturs, ņemot vērā visus apstākļus, kuriem šajā ziņā ir nozīme.

59

Šajā visaptverošajā novērtējumā, kā jau norādīts šī sprieduma 51. punktā, iesniedzējtiesa ar zināmiem nosacījumiem starp citām iespējamām nozīmīgām norādēm, kas liecinātu, ka pirmajā dalībvalstī veiktā izmeklēšana nav bijusi padziļināta, var ņemt vērā faktu, ka apsūdzētais nav bijis nopratināts aizdomās turētā statusā.

60

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Šengenas konvencijas 54. pantā, lasot to Hartas 50. panta gaismā, nostiprinātais ne bis in idem princips ir jāinterpretē tādējādi, ka par galīgu spriedumu šo pantu izpratnē ir jākvalificē lēmums par apsūdzētā attaisnošanu, kas pirmajā dalībvalstī pieņemts pēc izmeklēšanas, kura būtībā attiecas uz kukuļdošanu, ja pret šo apsūdzēto par tiem pašiem nodarījumiem tiek veikta jauna kriminālvajāšana otrajā dalībvalstī un:

paturot prātā, ka apstākli, ka pirmās dalībvalsts prokuratūra nav nopratinājusi apsūdzēto, otrās dalībvalsts prokuratūra var ņemt vērā kā vienu no iespējamām nozīmīgām norādēm, kas varētu liecināt par padziļinātas izmeklēšanas neveikšanu pirmajā dalībvalstī, tomēr ar nosacījumu, ka ir konstatējams, ka konkrētās lietas apstākļos būtu saprātīgi pieņemt, ka pirmās dalībvalsts prokuratūrai bija jāveic pierādījumu savākšanas pasākums, nodrošinot efektīvu apsūdzētā nopratināšanu, kurā acīmredzami varētu iegūt jaunus faktus vai pierādījumus, kas varētu būtiski likt apšaubīt attaisnojoša lēmuma pamatotību.

61

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Konvencijas, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, kura parakstīta 1990. gada 19. jūnijā Šengenā un stājusies spēkā 1995. gada 26. martā, 54. pantā, to lasot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. panta gaismā, nostiprinātais ne bis in idem princips

ir jāinterpretē tādējādi, ka

par galīgu spriedumu šo pantu izpratnē ir jākvalificē lēmums par apsūdzētā attaisnošanu, kas pirmajā dalībvalstī pieņemts pēc izmeklēšanas, kura būtībā attiecas uz kukuļdošanu, ja pret šo apsūdzēto par tiem pašiem nodarījumiem tiek veikta jauna kriminālvajāšana otrajā dalībvalstī un:

paturot prātā, ka apstākli, ka pirmās dalībvalsts prokuratūra nav nopratinājusi apsūdzēto, otrās dalībvalsts prokuratūra var ņemt vērā kā vienu no iespējamām nozīmīgām norādēm, kas varētu liecināt par padziļinātas izmeklēšanas neveikšanu pirmajā dalībvalstī, tomēr ar nosacījumu, ka ir konstatējams, ka konkrētās lietas apstākļos būtu saprātīgi pieņemt, ka pirmās dalībvalsts prokuratūrai bija jāveic pierādījumu savākšanas pasākums, nodrošinot efektīvu apsūdzētā nopratināšanu, kurā acīmredzami varētu iegūt jaunus faktus vai pierādījumus, kas varētu būtiski likt apšaubīt attaisnojoša lēmuma pamatotību.