–

Association Avocats pour la défense des droits des étrangers (ADDE), Association nationale d’assistance aux frontières pour les étrangers (ANAFE), Association de recherche, de communication et d’action pour l’accès aux traitements (ARCAT), Comité inter‑mouvements auprès des évacués (Cimade), Fédération des associations de solidarité avec tou.te.s les immigré.e.s (FASTI), Groupe d’information et de soutien des immigré.e.s (GISTI), Ligue des droits de l’homme (LDH), Le paria, Syndicat des avocats de France (SAF) un SOS – Hépatites Fédération vārdā – P. Spinosi, avocat,

–

Défenseur des droits vārdā – C. Hédon, Défenseure des droits, M. Cauvin un A. Guitton, konsultantes, kurām palīdz I. Zribi, avocate,

–

Francijas valdības vārdā – A.‑L. Desjonquères un J. Illouz, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, E. Borawska‑Kędzierska un A. Siwek‑Ślusarek, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Azéma, A. Katsimerou, T. Lilamand un J. Tomkin, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2016, L 77, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Šengenas Robežu kodekss”), 14. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Association Avocats pour la défense des droits des étrangers (ADDE), Association nationale d’assistance aux frontières pour les étrangers (ANAFE), Association de recherche, de communication et d’action pour l’accès aux traitements (ARCAT), Comité inter‑mouvements auprès des évacués (Cimade), Fédération des associations de solidarité avec tou.te.s les immigré.e.s (FASTI), Groupe d’information et de soutien des immigré.e.s (GISTI), Ligue des droits de l’homme (LDH), Le paria, Syndicat des avocats de France (SAF) un SOS – Hépatites Fédération, no vienas puses, un ministre de l’Intérieur (iekšlietu ministrs, Francija), no otras puses, par 2020. gada 16. decembraordonnance no 2020‑1733 du 16 décembre 2020 portant partie législative du code de l’entrée et du séjour des étrangers et du droit d’asile (Rīkojums Nr. 2020‑143, ar ko nosaka Ārvalstnieku ieceļošanas un uzturēšanās, kā arī patvēruma tiesību kodeksa leģislatīvo daļu; 2020. gada 30. decembraJORF, dokuments Nr. 41) likumību.

3

Saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 2. pantu:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..].”

4

Šī kodeksa II sadaļā par “ārējām robežām” ir ietverts tā 5.–21. pants.

5

Minētā kodeksa 14. pantā “Ieceļošanas atteikums” ir paredzēts:

“1.   Trešās valsts valstspiederīgajiem, kas neatbilst 6. panta 1. punktā izklāstītiem ieceļošanas nosacījumiem un nepieder pie to personu kategorijas, uz ko attiecas 6. panta 5. punkts, atsaka ieceļošanu dalībvalstu teritorijās. Tas neskar īpašos noteikumus par patvēruma tiesībām un starptautisku aizsardzību vai ilgtermiņa vīzām.

2.   Ieceļošanu var atteikt tikai ar pamatotu lēmumu, uzrādot precīzus atteikuma iemeslus. Tādu lēmumu pieņem iestāde, kas saskaņā ar attiecīgo valstu tiesību aktiem ir pilnvarota to darīt. Tie stājas spēkā nekavējoties.

Pamatoto lēmumu, uzrādot precīzus atteikuma iemeslus, pieņem, izmantojot V pielikuma B daļā doto standartveidlapu, ko aizpilda iestāde, kas saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem ir pilnvarota atteikt ieceļošanu. Aizpildīto standartveidlapu nodod attiecīgam trešās valsts valstspiederīgajam, kas apliecina, ka ir saņēmis šo veidlapu ar lēmumu par ieceļošanas atteikumu.

Datus par trešo valstu valstspiederīgajiem, kam ieceļošana īstermiņa nolūkā ir atteikta, reģistrē IIS saskaņā ar šīs regulas 6.a panta 2. punktu un [Eiropas Parlamenta un Padomes] Regulas (ES) 2017/2226 [(2017. gada 30. novembris), ar ko izveido ieceļošanas/izceļošanas sistēmu (IIS), lai reģistrētu to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un izceļošanas datus un ieceļošanas atteikumu datus, kuri šķērso Eiropas Savienības dalībvalstu ārējās robežas, un ar ko paredz nosacījumus piekļuvei IIS tiesībaizsardzības nolūkos un groza Regulu (EK) Nr. 767/2008 un Regulu (ES) Nr. 1077/2011 (OV 2017, L 327, 20. lpp.),] 18. pantu.

3.   Personām, kam atteikta ieceļošana, ir tiesības iesniegt pārsūdzību. Pārsūdzības īsteno saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem. Trešās valsts valstspiederīgajam arī izsniedz rakstisku norādi par kontaktpunktiem, kur var saņemt informāciju par pārstāvjiem, kas saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem ir kompetenti pārstāvēt trešās valsts valstspiederīgo.

Šādas pārsūdzības iesniegšana neaptur ieceļošanas atteikuma lēmuma izpildi.

Neskarot jebkādu kompensāciju, ko piešķir saskaņā ar valsts tiesību aktiem, attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam – ja pārsūdzības izskatīšanā tiek konstatēts, ka lēmums atteikt ieceļošanu bijis nepamatots, – ir tiesības uz to, ka tiek laboti IIS reģistrētie dati vai anulētais ieceļošanas spiedogs, vai abi, un ka dalībvalsts, kas atteikusi ieceļošanu, labo jebkādu citu tās veiktu anulēšanu vai papildinājumu.

4.   Robežsargi nodrošina, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas saņēmis ieceļošanas atteikumu, neieceļo attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

5.   Dalībvalstis vāc statistikas datus par to personu skaitu, kam atteikta ieceļošana, par atteikuma iemesliem, to personu valstspiederību, kam atteikta ieceļošana, un to, pie kāda veida robežas (sauszemes, lidostas vai jūras) ieceļošana atteikta, un katru gadu šos statistikas datus iesniedz Komisijai (Eurostat) saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 862/2007 [(2007. gada 11. jūlijs) par Kopienas statistiku attiecībā uz migrāciju un starptautisko aizsardzību, kā arī lai atceltu Padomes Regulu (EEK) Nr. 311/76 attiecībā uz statistikas vākšanu par ārvalstu darba ņēmējiem (OV 2007, L 199, 23. lpp.)].

6.   Sīki izstrādāti noteikumi, kas reglamentē ieceļošanas atteikumus, ir izklāstīti V pielikuma A daļā.”

6

Šengenas Robežu kodeksa III sadaļā par “iekšējām robežām” ir ietverts tā 22.–35. pants.

7

Minētā kodeksa 25. panta “Vispārējais regulējums robežkontroles pagaidu atjaunošanai pie iekšējām robežām” 1. punktā ir noteikts:

“Ja telpā bez iekšējo robežu kontroles pastāv nopietns apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai dalībvalstī, minētā dalībvalsts izņēmuma kārtā var atjaunot robežkontroli pie visām tās iekšējām robežām vai to konkrētām daļām uz ierobežotu laikposmu līdz 30 dienām vai uz paredzamo nopietnā apdraudējuma laiku, ja tas ir ilgāks par 30 dienām. Robežkontroles pagaidu atjaunošanas pie iekšējām robežām apjoms un ilgums nepārsniedz to, kas noteikti ir nepieciešams, lai reaģētu uz nopietno apdraudējumu.”

8

Šī paša kodeksa 32. pantā “Noteikumi, kas jāpiemēro, atjaunojot robežkontroli pie iekšējam robežām” ir teikts:

“Atjaunojot robežkontroli pie iekšējām robežām, mutatis mutandis piemēro attiecīgos II sadaļas noteikumus.”

9

Šengenas Robežu kodeksa V pielikuma A daļā ir paredzēts:

“1. Atsakot ieceļošanu, kompetentais robežsargs:

Praktiski pasākumi spiedogu iespiešanai ir izklāstīti IV pielikumā.

2. Ja trešās valsts valstspiederīgo, kam ir atteikta ieceļošana, līdz robežai nogādājis pārvadātājs, vietējā atbildīgā iestāde:

[..]”

10

Saskaņā ar šī kodeksa 44. pantu “Atcelšana”:

“[Eiropas Parlamenta un Padomes] Regulu (EK) Nr. 562/2006 [(2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2006, L 105, 1. lpp.),] atceļ.

Atsauces uz atcelto regulu uzskata par atsaucēm uz šo regulu un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu X pielikumā.”

11

Saskaņā ar šo atbilstības tabulu Šengenas Robežu kodeksa 14. pants atbilst Regulas Nr. 562/2006 13. pantam.

12

Direktīvas 2008/115 2. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Šī direktīva attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.

2.   Dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem:

13

Saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu:

“Šajā direktīvā piemēro turpmāk minētās definīcijas:

[..]

14

Minētās direktīvas 4. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem saskaņā [ar] 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu neattiecas šī direktīva, dalībvalstis:

15

Direktīvas 2008/115 5. pantā ir noteikts:

“Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis pilnībā ņem vērā:

un ievēro neizdošanas principu.”

16

Šīs direktīvas 6. pantā ir noteikts:

“1.   Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.

2.   Trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas kādas dalībvalsts teritorijā un kuriem ir derīga citas dalībvalsts izsniegta uzturēšanās atļauja vai cita atļauja, kas sniedz tiem tiesības tur uzturēties, lūdz nekavējoties doties uz šīs dalībvalsts teritoriju. Ja minētais trešās valsts valstspiederīgais nepilda šo lūgumu vai ja trešās valsts valstspiederīgā nekavējoša izceļošana ir vajadzīga sabiedriskās kārtības vai valsts drošības nodrošināšanai, piemēro 1. punktu.

3.   Dalībvalstis var atturēties pieņemt atgriešanas lēmumu par trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas tās teritorijā, ja attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo uzņem atpakaļ cita dalībvalsts, ievērojot divpusējus nolīgumus vai vienošanās, kas ir spēkā dienā, kad stājas spēkā šī direktīva. Šajā gadījumā dalībvalsts, kura ir uzņēmusi atpakaļ attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo, piemēro 1. punktu.

[..]”

17

Minētās direktīvas 7. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Atgriešanas lēmumā brīvprātīgai izceļošanai nosaka pienācīgu laika posmu no septiņām dienām līdz trīsdesmit dienām, neskarot 2. un 4. punktā minētos izņēmumus. Dalībvalstis savos valsts tiesību aktos var paredzēt, ka šādu laika posmu nosaka, tikai pamatojoties uz attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā iesniegtu pieteikumu. Tādā gadījumā dalībvalstis informē attiecīgos trešo valstu valstspiederīgos par iespēju iesniegt šādu pieteikumu.”

18

Šīs pašas direktīvas 15. panta 1. punktā ir teikts:

“Ja vien konkrētajā gadījumā nav iespējams efektīvi piemērot citus pietiekamus, bet vājākus piespiedu līdzekļus, dalībvalstis var aizturēt un turēt apsardzībā tikai to trešās valsts valstspiederīgo, kam paredzēts piemērot atgriešanas procedūras, lai sagatavotos atgriešanai un/vai veiktu izraidīšanas procesu, jo īpaši tad, ja:

Ikviena turēšana apsardzībā ir iespējami īsa un tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas pasākumus, un to izpilda ar pienācīgu rūpību.”

19

Code de l’entrée et du séjour des étrangers et du droit d’asile (Ārvalstnieku ieceļošanas un uzturēšanās un patvēruma tiesību kodekss), redakcijā, kas izriet no loi no 2018‑778, du 10 septembre 2018, pour une immigration maîtrisée, un droit d’asile effectif et une intégration réussie (2018. gada 10. septembra Likums Nr. 2018‑778 par kontrolētu imigrāciju, iedarbīgām patvēruma tiesībām un sekmīgu integrāciju; 2018. gada 11. septembraJORF, dokuments Nr. 1) (turpmāk tekstā – “agrākais Ārvalstnieku kodekss”), L. 213‑3‑1. pantā bija teikts:

“[Šengenas Robežu kodeksa] III sadaļas II nodaļā paredzētās robežkontroles pagaidu atjaunošanas pie iekšējām robežām gadījumā var pieņemt L. 213‑2. pantā minētos lēmumus attiecībā uz ārvalstnieku, kurš ieceļojis metropoles teritorijā tieši no kādas 1990. gada 19. jūnijā Šengenā parakstītās konvencijas dalībvalsts teritorijas, bez atļaujas šķērsojot iekšējo sauszemes robežu, un ir ticis kontrolēts teritorijā starp šo robežu un līniju 10 kilometru attālumā aiz tās. Šīs robežkontroles kārtība tiek noteikta ar Valsts padomes dekrētu.”

20

Ar Rīkojumu Nr. 2020‑1733 Ārvalstnieku ieceļošanas un uzturēšanās un patvēruma tiesību kodeksa leģislatīvā daļa tika pārstrādāta. Šādi grozītā kodeksa (turpmāk tekstā – “grozītais Ārvalstnieku kodekss”) L. 332‑2. pantā ir noteikts:

“Rakstveida un motivētu lēmumu par ieceļošanas atteikumu pieņem likumpamatotā aktā pie noteiktas kategorijas piederīgs darbinieks.

Lēmuma par ieceļošanas atteikumu paziņojumā ir minētas ārvalstnieka tiesības informēt vai likt informēt personu, ko viņš norādījis kā personu, pie kuras viņam jādodas, savu konsulātu vai padomdevēju pēc savas izvēles. Tajā ir minētas ārvalstnieka tiesības atteikties tikt repatriētam agrāk par vienas pilnas dienas termiņa beigām saskaņā ar L. 333‑2. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

Lēmumu un tam pievienoto paziņojumu par tiesībām viņam paziņo valodā, kuru viņš saprot.

Īpaša uzmanība tiek pievērsta neaizsargātām personām, it īpaši nepilngadīgajiem, neatkarīgi no tā, vai viņus pavada pieaugušais vai ne.”

21

Grozītā Ārvalstnieku kodeksa L. 332‑3. pantā ir paredzēts:

“L. 332‑2. pantā paredzētā procedūra ir piemērojama lēmumam par ieceļošanas atteikumu, kas pieņemts attiecībā uz ārvalstnieku, piemērojot [Šengenas Robežu kodeksa] 6. pantu. To piemēro arī tad, kad veic pārbaudes pie iekšējās robežas, ja ir veikta robežkontroles pagaidu atjaunošana pie iekšējām robežām saskaņā ar [Šengenas Robežu kodeksa] III sadaļas II nodaļā paredzētajiem nosacījumiem.”

22

Šī sprieduma 2. punktā minētās apvienības, ceļot prasību atcelt Rīkojumu Nr. 2020‑1733, Conseil d’État (Valsts padome, Francija) apstrīd tā spēkā esamību, pamatojoties it īpaši uz to, ka ar grozītā Ārvalstnieku kodeksa L. 332‑3. pantu, kas izriet no šī rīkojuma, ir pārkāpta Direktīva 2008/115, ciktāl ar to ir atļauts pieņemt lēmumus par ieceļošanas atteikumu uz iekšējām robežām, pie kurām ir atjaunota robežkontrole.

23

Šī tiesa skaidro, ka Tiesa 2019. gada 19. marta spriedumā Arib u.c. (C‑444/17, EU:C:2019:220) ir atzinusi, ka Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu kopsakarā ar Šengenas Robežu kodeksa 32. pantu nepiemēro situācijā, kad trešās valsts valstspiederīgais tiek aizturēts dalībvalsts iekšējās robežas tiešā tuvumā un dalībvalsts teritorijā uzturas nelikumīgi, pat tad, ja saskaņā ar šī kodeksa 25. pantu šī dalībvalsts ir atjaunojusi kontroli pie šīs robežas, pamatojoties uz nopietnu apdraudējumu minētās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai.

24

Conseil d’État (Valsts padome) uzsver, ka 2020. gada 27. novembra Lēmumā Nr. 428175 tā ir atzinusi par Direktīvai 2008/115, kā to ir interpretējusi Tiesa, pretrunā esošiem agrākā Ārvalstnieku kodeksa L. 213‑3‑1. panta noteikumus, kuros bija paredzēts, ka robežkontroles pagaidu atjaunošanas pie iekšējām robežām gadījumā attiecībā uz ārvalstnieku, kas izceļojis tieši no kādas Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 19. lpp.; turpmāk tekstā – “Šengenas konvencija”), kura parakstīta 1990. gada 19. jūnijā Šengenā un stājusies spēkā 1995. gada 26. martā, dalībvalsts teritorijas, var pieņemt lēmumus par ieceļošanas atteikumu agrākā Ārzemnieku kodeksa L. 213‑2. pantā minētajos apstākļos, ja šis ārvalstnieks ir ieceļojis metropoles teritorijā, bez atļaujas šķērsojot iekšējo sauszemes robežu, un ir ticis kontrolēts teritorijā starp šo robežu un līniju 10 kilometru attālumā aiz tās.

25

Ir taisnība, kā norāda Conseil d’État (Valsts padome), ka grozītā Ārvalstnieku kodeksa L. 332‑3. pantā nav pārņemti agrākā Ārvalstnieku kodeksa L. 213‑3‑1. panta noteikumi. Tomēr grozītā Ārvalstnieku kodeksa L. 332‑3. pantā vēl joprojām esot paredzēts, ka robežkontroles pagaidu atjaunošanas pie iekšējām robežām gadījumā saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa III sadaļas II nodaļā paredzētajiem nosacījumiem lēmumu par ieceļošanas atteikumu var pieņemt, veicot pārbaudes pie iekšējām robežām.

26

Tādējādi šī tiesa uzskata, ka ir jānosaka, vai šādā gadījumā trešās valsts valstspiederīgajam – kurš ieceļojis tieši no kādas Šengenas konvencijas dalībvalsts teritorijas un ieradies apstiprinātā robežšķērsošanas vietā bez dokumentiem, kas ļauj pamatot atļauju ieceļot vai tiesības uzturēties Francijā, – var piemērot lēmumu par ieceļošanas atteikumu, pamatojoties uz Šengenas Robežu kodeksa 14. pantu, bet nav piemērojama Direktīva 2008/115.

27

Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai gadījumā, ja apstākļos, kas minēti [Šengenas Robežu kodeksa] III sadaļas II nodaļā, tiek veikta robežkontroles pagaidu atjaunošana pie iekšējām robežām, ārvalstniekam, kurš tieši ieceļo no kādas [Šengenas konvencijas] dalībvalsts teritorijas, veicot pārbaudes pie šīs robežas, var piemērot lēmumu par ieceļošanas atteikumu, pamatojoties uz šī [kodeksa] 14. pantu, bet nepiemērojot Direktīvu [2008/115]?”

28

Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Šengenas Robežu kodekss un Direktīva 2008/115 ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja dalībvalsts ir atjaunojusi robežkontroli pie savām iekšējām robežām, tā attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kas ierodas apstiprinātā robežšķērsošanas vietā, kurā tiek veikta šāda robežkontrole, var pieņemt lēmumu par ieceļošanas atteikumu šī kodeksa 14. panta izpratnē un nav pienākuma ievērot šo direktīvu.

29

Ar Šengenas Robežu kodeksa 25. pantu izņēmuma kārtā un noteiktos apstākļos dalībvalstij ir atļauts uz laiku atjaunot robežkontroli pie visām tās iekšējām robežām vai to konkrētām daļām, ja pastāv nopietns apdraudējums šīs dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai. Kā norādīts šī kodeksa 32. pantā, atjaunojot robežkontroli pie iekšējām robežām, mutatis mutandis piemēro attiecīgos II sadaļas – kuras priekšmets ir ārējās robežas – noteikumus.

30

Tā tas ir Šengenas Robežu kodeksa 14. panta gadījumā, kurā paredzēts, ka trešās valsts valstspiederīgajiem, kas neatbilst 6. panta 1. punktā aprakstītajiem ieceļošanas nosacījumiem un nepieder pie to personu kategorijas, uz kurām attiecas 6. panta 5. punkts, atsaka ieceļošanu dalībvalstu teritorijās.

31

Tomēr jāatgādina, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš pēc nelikumīgas ieceļošanas dalībvalsts teritorijā atrodas šajā teritorijā, neizpildot ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumus, šī iemesla dēļ tajā uzturas nelikumīgi Direktīvas 2008/115 izpratnē. Tātad atbilstoši šīs direktīvas 2. panta 1. punktam un neskarot tās 2. panta 2. punktu, uz šo valstspiederīgo attiecas minētās direktīvas piemērošanas joma, un šī atrašanās attiecīgās dalībvalsts teritorijā nav saistīta ar nosacījumu par minimālo ilgumu vai nodomu palikt šajā teritorijā. Tātad saistībā ar viņa izraidīšanu viņam principā ir piemērojami šajā pašā direktīvā paredzētie kopīgie standarti un procedūras, turklāt tikmēr, kamēr viņa uzturēšanās attiecīgā gadījumā nav kļuvusi likumīga (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. marts, Arib u.c.,C‑444/17, EU:C:2019:220, 37. un 39. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

32

Tas tā ir arī tad, kad šis trešās valsts valstspiederīgais ir aizturēts robežšķērsošanas vietā, ja vien šī robežšķērsošanas vieta atrodas minētās dalībvalsts teritorijā. Šajā ziņā jānorāda, ka persona var ieceļot dalībvalsts teritorijā pat pirms robežšķērsošanas punkta šķērsošanas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 5. februāris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Jūrnieku nodarbināšana Roterdamas ostā), C‑341/18, EU:C:2020:76, 45. punkts).

33

Vēl ir jāprecizē, piemēram, ka tad, kad tiek veiktas pārbaudes vilcienā no brīža, kad vilciens atstāj pēdējo staciju, kas atrodas tādas dalībvalsts teritorijā, kurai ir iekšējā robeža ar dalībvalsti, kas ir atjaunojusi robežkontroli pie savām iekšējām robežām, līdz brīdim, kad vilciens iebrauc pirmajā stacijā, kura atrodas pēdējās minētās dalībvalsts teritorijā, robežkontrole šajā vilcienā, ja vien starp abām šīm dalībvalstīm nav panākta vienošanās par pretējo, ir jāuzskata par robežkontroli, kas veikta robežšķērsošanas vietā, kura atrodas tās dalībvalsts teritorijā, kas atjaunojusi šādu robežkontroli. Šajā vilcienā kontrolētais trešās valsts valstspiederīgais pēc šīs robežkontroles neizbēgami uzturēsies pēdējās minētās dalībvalsts teritorijā Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punkta izpratnē.

34

Lai gan tas ir tā, vēl ir jānorāda, ka ar Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punktu dalībvalstīm izņēmuma kārtā un ar noteiktiem nosacījumiem ir atļauts no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēgt trešo valstu valstspiederīgos, kuri nelikumīgi uzturas to teritorijā.

35

Tādējādi, pirmām kārtām, ar Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu dalībvalstīm ir atļauts, neskarot tās 4. panta 4. punktā ietvertās prasības, nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem divās konkrētās situācijās, proti, kad attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem ir pieņemts lēmums par ieceļošanas atteikumu atbilstoši Šengenas Robežu kodeksa 14. pantam vai kad kompetentās iestādes trešo valstu valstspiederīgos ir aizturējušas vai notvērušas saistībā ar nelikumīgu dalībvalsts ārējās robežas šķērsošanu un tie vēlāk nav ieguvuši atļauju vai tiesības palikt minētajā dalībvalstī.

36

Lai gan tas ir tā, no Tiesas judikatūras izriet, ka abas šīs situācijas ir saistītas vienīgi ar gadījumiem, kad tiek šķērsota dalībvalsts ārējā robeža, kā tā definēta Šengenas Robežu kodeksa 2. pantā, un tātad neattiecas uz Šengenas zonā ietilpstošo dalībvalstu kopējo robežu šķērsošanu, pat ja pie šīs robežas ir atjaunota robežkontrole saskaņā ar šī kodeksa 25. pantu, pamatojoties uz nopietnu apdraudējumu šīs dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. marts, Arib u.c.,C‑444/17, EU:C:2019:220, 45. un 67. punkts).

37

No tā izriet, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 35. punktā, ka ar Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu dalībvalstij, kura ir atjaunojusi robežkontroli pie savām iekšējām robežām, nav atļauts atkāpties no šajā direktīvā paredzētajiem kopīgajiem standartiem un procedūrām, lai izraidītu trešās valsts valstspiederīgo, kas ir notverts bez derīgas uzturēšanās atļaujas kādā no robežšķērsošanas vietām, kuras atrodas šīs dalībvalsts teritorijā un kurās tiek veikta šāda robežkontrole.

38

Otrām kārtām, lai gan ar Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu dalībvalstīm ir atļauts nepiemērot šo direktīvu trešo valstu valstspiederīgajiem, attiecībā uz kuriem saskaņā ar valsts tiesību aktiem tiek veikta atpakaļnosūtīšanas procedūra krimināltiesisku sankciju dēļ vai to rezultātā vai kuriem piemēro izdošanas procedūras, ir jākonstatē, ka pamatlietā aplūkotajā tiesību normā paredzētais gadījums nav šāds gadījums.

39

No visa iepriekš minētā izriet, pirmkārt, ka dalībvalsts, kas ir atjaunojusi robežkontroli pie savām iekšējām robežām, var mutatis mutandis piemērot Šengenas Robežu kodeksa 14. pantu, kā arī šī kodeksa V pielikuma A daļas 1. punktu trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir notverts bez likumīgas uzturēšanās atļaujas kādā no apstiprinātām robežšķērsošanas vietām, kurā tiek veikta šāda robežkontrole.

40

Otrkārt, ja šī robežšķērsošanas vieta atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, šai dalībvalstij tomēr ir jārūpējas, lai šādas iepriekšējā punktā minēto tiesību normu piemērošanas mutatis mutandis sekas nebūtu Direktīvā 2008/115 paredzēto kopīgo standartu un procedūru neievērošana. Apstāklis, ka šis attiecīgajai dalībvalstij noteiktais pienākums var lielā mērā atņemt efektivitāti iespējamai lēmuma par ieceļošanas atteikumu pieņemšanai attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš ierodas pie kādas no tās iekšējām robežām, nevar grozīt šādu konstatējumu.

41

Par šīs direktīvas attiecīgajiem noteikumiem jāatgādina it īpaši, ka no Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punkta izriet – attiecībā uz ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kas nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, neskarot šī panta 2.–5. punktā paredzētos izņēmumus un stingri ievērojot šīs direktīvas 5. pantā noteiktās prasības, ir jāpieņem atgriešanas lēmums, ar kuru no minētās direktīvas 3. panta 3. punktā minētajām trešām valstīm ir jāidentificē valsts, uz kuru tas jāizraida (spriedums, 2022. gada 22. novembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes), C‑69/21, EU:C:2022:913, 53. punkts).

42

Papildus tam trešās valsts valstspiederīgajam, attiecībā uz kuru ir pieņemts atgriešanas lēmums, saskaņā ar Direktīvas 2008/115 7. pantu principā vēl ir jādod noteikts laiks, lai tas brīvprātīgi atstātu attiecīgās dalībvalsts teritoriju. Piespiedu izraidīšana tiek piemērota tikai kā galējais līdzeklis atbilstoši šīs direktīvas 8. pantam, neskarot tās 9. pantu, kurā dalībvalstīm ir paredzēts pienākums tajā noteiktajos gadījumos izraidīšanu atlikt (spriedums, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana),C‑808/18, EU:C:2020:1029, 252. punkts).

43

Turklāt no Direktīvas 2008/115 15. panta izriet, ka tāda trešās valsts valstspiederīgā turēšana apsardzībā [aizturēšana izraidīšanas nolūkā], kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, var tikt piemērota tikai noteiktos gadījumos. Lai gan tas ir tā, kā būtībā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 46. punktā, tad, ja šis valstspiederīgais rada faktisku, pastāvošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai, šis pants neliedz viņam piemērot aizturēšanas izraidīšanas nolūkā pasākumu līdz viņa izraidīšanai ar nosacījumu, ka aizturēšana atbilst šīs direktīvas 15.–18. pantā aprakstītajiem nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 2. jūlijs, Stadt Frankfurt am Main, C‑18/19, EU:C:2020:511, 41.–48. punkts).

44

Papildus tam ir jāprecizē, ka Direktīva 2008/115 neizslēdz iespēju dalībvalstīm ar brīvības atņemšanu sodīt par citiem noziegumiem, ne tikai tiem, kas ir saistīti vienīgi ar apstākli, ka notikusi nelikumīga ieceļošana, tostarp situācijās, kad vēl nav pabeigta ar šo direktīvu izveidotā atgriešanas procedūra. Tādējādi minētā direktīva turklāt neliedz trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas dalībvalstī, aizturēt vai paturēt aizturējumā, ja šādi pasākumi tiek noteikti, pamatojoties uz to, ka ir aizdomas, ka minētais valstspiederīgais ir izdarījis citu noziegumu, nevis tikai nelikumīgi ieceļojis valsts teritorijā, it īpaši noziegumu, kas var apdraudēt attiecīgās dalībvalsts sabiedrisko kārtību vai iekšējo drošību (spriedums, 2019. gada 19. marts, Arib u.c.,C‑444/17, EU:C:2019:220, 66. punkts).

45

No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Francijas valdība, Direktīvā 2008/115 paredzēto kopīgo standartu un procedūru piemērošana tādā gadījumā kā tas, uz kuru attiecas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, nevar padarīt neiespējamu likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības nodrošināšanu LESD 72. panta izpratnē.

46

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Šengenas Robežu kodekss un Direktīva 2008/115 ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja dalībvalsts ir atjaunojusi robežkontroli pie savām iekšējām robežām, tā attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kas ierodas apstiprinātā robežšķērsošanas vietā, kurā tiek veikta šāda robežkontrole, var pieņemt lēmumu par ieceļošanas atteikumu, mutatis mutandis piemērojot šī kodeksa 14. pantu, ar nosacījumu, ka saistībā ar šī valstspiederīgā izraidīšanu tiek piemēroti šajā direktīvā paredzētie kopīgie standarti un procedūras.

47

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi,

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tad, ja dalībvalsts ir atjaunojusi robežkontroli pie savām iekšējām robežām, tā attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kas ierodas apstiprinātā robežšķērsošanas vietā, kurā tiek veikta šāda robežkontrole, var pieņemt lēmumu par ieceļošanas atteikumu, mutatis mutandis piemērojot šī kodeksa 14. pantu, ar nosacījumu, ka saistībā ar šī valstspiederīgā izraidīšanu tiek piemēroti šajā direktīvā paredzētie kopīgie standarti un procedūras.