–

OE vārdā – J. Byrne, R. Farrell, SC, un B. O’Donoghue, solicitor,

–

Minister for Justice and Equality un Īrijas vārdā – M. Browne, C. Hanselmann, A. Joyce un M. Lane, pārstāvji, kuriem palīdz R. Kennedy, SC, un D. Breen, BL,

–

Ungārijas valdības vārdā – Zs. Biró‑Tóth un M. Z. Fehér, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman, A. Hanje un P. Huurnink, pārstāves,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Grünheid un J. Tomkin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.) 27. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp OE un Minister for Justice and Equality (Tieslietu un līdztiesības ministrija, Īrija) par procedūru, kurā Nīderlandes tiesību aizsardzības iestādes nosūtīja Īrijas tiesību aizsardzības iestādēm piekrišanas pieprasījumu OE kriminālvajāšanas veikšanai Nīderlandē par nodarījumiem, kas izdarīti pirms viņa nodošanas pēdējām minētajām iestādēm un kas nav tie nodarījumi, par kuriem viņš nodots.

3

Pamatlēmuma 2002/584 1. panta “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.”

4

Šī pamatlēmuma 3. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera obligātas neizpildīšanas pamats” ir noteikts:

“Izpildes dalībvalsts tiesas iestāde (šeit turpmāk – “izpildes tiesas iestāde”) atsaka Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu šādos gadījumos:

5

Minētā pamatlēmuma 4. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamats” ir noteikts:

“Izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu:

6

Tā paša pamatlēmuma 6. panta “Kompetento tiesu iestāžu noteikšana” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Izsniegšanas tiesu iestāde ir izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.

2.   Izpildes tiesu iestāde ir izpildes dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.”

7

Pamatlēmuma 2002/584 8. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera saturs un forma” ir minēta informācija, kas jānorāda Eiropas apcietināšanas orderī, kā arī valoda, kurā tas ir jātulko.

8

Šī pamatlēmuma 3. nodaļa par “nodošanas sekām” tostarp ietver 27. pantu “Iespējamā kriminālvajāšana par citiem nodarījumiem”, kurš ir formulēts šādi:

“1.   Katra dalībvalsts var paziņot [Eiropas Savienības] Padomes ģenerālsekretariātam, ka tās attiecībās ar citām dalībvalstīm, kas veikušas tādu pašu paziņojumu, uzskata, ka ir dota piekrišana personas kriminālvajāšanai, notiesāšanai vai apcietināšanai brīvības atņemšanas soda vai piespiedu līdzekļa izpildei par nodarījumu, kas izdarīts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota, ja vien īpašā gadījumā izpildes tiesu iestāde neparedz citādi tās lēmumā par nodošanu.

2.   Izņemot gadījumus, kas paredzēti 1. un 3. punktā, nevar veikt nodotās personas kriminālvajāšanu, to notiesāt vai tai atņemt brīvību par nodarījumu, kas veikts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota.

3.   Šā panta 2. punktu nepiemēro šādos gadījumos:

[..]

4.   Piekrišanas pieprasījumu iesniedz izpildes tiesu iestādei kopā ar informāciju, kas minēta 8. panta 1. punktā, un tulkojumu, kas minēts 8. panta 2. punktā. Piekrišanu sniedz tad, kad uz nodarījumu, par kuru to prasa, pašu attiecas nodošana saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem. Piekrišanu atsaka 3. pantā minēto iemeslu dēļ, un citādi to var atteikt tikai 4. pantā minēto iemeslu dēļ. Lēmumu pieņem ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.

Situācijās, kas minētas 5. pantā, izsniegšanas dalībvalstij ir jāsniedz garantijas, kas tajā minētas.”

9

Pamatlēmums 2002/584 Īrijas tiesībās tika ieviests ar European Arrest Warrant Act 2003 (2003. gada Likums par Eiropas apcietināšanas orderi).

10

Šī likuma 2. panta 1. punktā, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “2003. gada likums”), ir paredzēts:

“Šajā likumā [..]

[..]

“izsniegšanas tiesu iestāde” ir Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde, kas izsniegusi attiecīgo orderi;

“izsniegšanas dalībvalsts” nozīmē dalībvalsti [..], kuras tiesu iestāde ir izdevusi šo Eiropas apcietināšanas orderi;

“tiesu iestāde” ir tiesnesis vai cita persona, kas saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem ir pilnvarota pildīt tādas pašas vai līdzīgas funkcijas, kādas saskaņā ar 33. pantu pilda [Īrijas] tiesa;

[..].”

11

2003. gada likuma 22. panta 7. punkts ir formulēts šādi:

“Attiecībā uz personu, kas saskaņā ar šo likumu nodota izsniegšanas dalībvalstij, High Court [(Augstā tiesa, Īrija)] var piekrist

ja par to saņemts rakstisks pieprasījums no izsniegšanas dalībvalsts.”

12

Saskaņā ar minētā likuma 22. panta 8. punktu 22. panta 7. punktā minētā piekrišana ir jāatsaka, ja attiecīgais noziedzīgais nodarījums ir tāds, par kuru personu nevarēja nodot saskaņā ar šī likuma 3. daļu. Šajā 3. daļā ir izklāstīti noteikumi par pamattiesībām, korespondenci, dubultu sodāmību, kriminālvajāšanu pret pieprasīto personu valstī, pamatojoties uz tām pašām iespējamām darbībām, kriminālatbildības vecumu, eksteritorialitāti un aizmugurisku tiesāšanu.

13

2016. gadā High Court (Augstā tiesa) – kā izpildes tiesu iestāde – saņēma pieteikumu par trīs attiecībā uz OE Nīderlandē izdotu Eiropas apcietināšanas orderu izpildi: divus no tiem bija izdevusi Amsterdamas prokuratūra un trešo – Nīderlandes valsts prokuratūra (turpmāk tekstā – “sākotnējie Eiropas apcietināšanas orderi”).

14

Ar rīkojumu, kurš netika pārsūdzēts apelācijas kārtībā, High Court (Augstā tiesa) nolēma nodot OE pēc tam, kad bija noraidījusi viņa izvirzītos iebildumus (turpmāk tekstā – “2017. gada rīkojums par nodošanu”). Nav strīda par to, ka neviens no šiem iebildumiem neattiecās uz to, ka sākotnējos Eiropas apcietināšanas orderiem bija izdevuši prokurori. Pēc nodošanas OE tika piespriests 18 gadu brīvības atņemšanas sods, kuru viņš šobrīd izcieš Nīderlandē.

15

2019. gadā Amsterdamas izmeklētājtiesnesis iesniedza High Court (Augstā tiesa) piekrišanas pieprasījumu saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunktu un 4. punktu un 2003. gada likuma 22. panta 7. punktu, lai varētu veikt OE kriminālvajāšanu par noziedzīgajiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms viņa nodošanas un kas nav tie nodarījumi, kuri bija sākotnējo Eiropas apcietināšanas orderu pamatā.

16

OE iebilda pret šo pieteikumu, apgalvodams, ka sākotnējie Eiropas apcietināšanas orderi netika izdoti likumīgi, jo tos bija izdevuši prokurori, proti, iestādes, kuras nevar uzskatīt par “tiesu iestādēm” Pamatlēmuma 2002/584 izpratnē. OE norāda, ka šis apstāklis ir šķērslis tam, lai apmierinātu piekrišanas pieprasījumu.

17

Ar 2020. gada 27. jūlija rīkojumu High Court (Augstā tiesa) piešķīra lūgto piekrišanu. Konkrētāk, attiecībā uz argumentu, ka sākotnējie Eiropas apcietināšanas orderi netika izdoti likumīgi, tā uzsvēra, ka 2017. gada rīkojums par nodošanu bija ieguvis res judicata spēku. OE par šo rīkojumu iesniedza apelācijas sūdzību Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija).

18

2021. gada 27. maijāCourt of Appeal (Apelācijas tiesa) šo apelācijas sūdzību noraidīja, jo uzskatīja, ka ir jāpiemēro valsts procesuālo tiesību norma par estoppel principu, kas liedza apstrīdēt 2017. gada rīkojumu par nodošanu. Šajā ziņā Court of Appeal (Apelācijas tiesa) tostarp atsaucās uz Tiesas judikatūru, no kuras izrietot, ka tiesu nolēmumus, kas kļuvuši galīgi pēc visu pārsūdzības līdzekļu izsmelšanas vai pārsūdzības termiņa beigšanās, principā nevar apstrīdēt.

19

Pieteikums, ko OE iesniedza 2021. gada 6. jūlijā, lai atļautu viņam pārsūdzēt šo Court of Appeal (Apelācijas tiesa) nolēmumu, tika pieņemts izskatīšanai ar iesniedzējtiesas 2021. gada 22. septembra lēmumu, ņemot vērā to, ka pamatlietā radušies vispārējo interešu jautājumi.

20

Minētajā tiesā OE atzīst, ka 2017. gada rīkojums par nodošanu atbilstoši Īrijas tiesībām ir ieguvis res judicata spēku un ka Savienības tiesībās nav prasības, lai šis rīkojums varētu tikt apstrīdēts. Tomēr attiecībā uz likumā paredzētajiem nosacījumiem, kas reglamentē piekrišanas procedūru, kas esot autonoma procedūra, OE norāda, ka saskaņā ar 2003. gada likuma 22. panta 7. punktu piekrišanas pieprasījums ir jāiesniedz “izsniegšanas valstij”, un tā ir definēta kā valsts, kuras “tiesu iestāde” ir izdevusi Eiropas apcietināšanas orderi. Tomēr, ciktāl no 2019. gada 27. maija sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456), kā arī no 2020. gada 24. novembra sprieduma Openbaar Ministerie (Dokumentu viltošana) (C‑510/19, EU:C:2020:953) izriet, ka prokurori, kas izdevuši sākotnējos Eiropas apcietināšanas orderus, nav uzskatāmi par “tiesu iestādēm” Pamatlēmuma 2002/584 izpratnē, Nīderlandes Karaliste neesot uzskatāma par “izsniegšanas valsti” piekrišanas procedūras vajadzībām.

21

Aizstāvībai Tieslietu un vienlīdzības ministrija apgalvo, ka ikviens iespējamais jautājums par to, vai Nīderlandes prokuroriem ir iespēja rīkoties kā sākotnējo Eiropas apcietināšanas orderu izsniegšanas tiesu iestādēm, ir uzskatāms tādu, ko galīgi izlēmusi High Court (Augstā tiesa) ar 2017. gada rīkojumu par nodošanu, un ka šim galīgajam rīkojumam esot piemērojams estoppel princips, tādēļ šajā aspektā to apstrīdēt vairs nedrīkstot.

22

Kā norāda iesniedzējtiesa, atbilde uz jautājumu, vai OE saistībā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunktā un 4. punktā paredzēto piekrišanas pieprasījumu var tikt atļauts izvirzīt argumentu, ka sākotnējos Eiropas apcietināšanas orderus nav izsniegusi “tiesu iestāde” šī pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē, ir atkarīga no to attiecību juridiskās kvalifikācijas, kas pastāv starp nodošanas procedūru un piekrišanas procedūru.

23

Proti, gadījumā, ja abas procedūras būtu jāuzskata par nošķirtām un autonomām, estoppel princips nebūtu piemērojams, un tādēļ jebkāds iebildums, ko attiecīgā persona izvirzītu saistībā ar nodošanas pieprasījumu, no jauna varot tikt izvirzīts saistībā ar piekrišanas pieprasījumu.

24

Turpretī tad, ja būtu uzskatāms, ka šīs procedūras ir tik cieši saistītas, ka jautājums, kas atrisināts nolēmumā par nodošanu, vairs nevar tikt apspriests, pieņemot nolēmumu par piekrišanas piešķiršanu, OE nebūtu tiesīgs izvirzīt pēdējā minētajā stadijā šo argumentu par izsniegšanas tiesu iestādes statusu.

25

Šādos apstākļos Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26

Iesniedzējtiesa ir lūgusi šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības tiesvedību vai, pakārtoti, paātrināto tiesvedību atbilstoši šī reglamenta 105. panta 1. punktam. Šo lūgumu pamatojumam tā tostarp atsaucas uz to, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas datumā OE bija atņemta brīvība Nīderlandē un ka Nīderlandes iestādes vēlējās steidzami noskaidrot, kāds ir to juridiskais statuss.

27

2022. gada 15. martā Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma, uzklausījusi ģenerāladvokātu, nolēma, ka nav jāapmierina iesniedzējtiesas lūgums noteikt šajā lietā paātrinātu prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, jo nav izpildīti Reglamenta 107. pantā paredzētie steidzamības nosacījumi.

28

2022. gada 23. martā Tiesas priekšsēdētājs, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, noraidīja pieteikumu par šīs lietas izskatīšanu paātrinātā tiesvedībā.

29

Pirmkārt, šajā gadījumā, lai arī OE šobrīd ir atņemta brīvība, viņa paturēšana apcietinājumā nav atkarīga no Tiesas sniegtās atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem, jo viņš izcieš sodu, par ko ir notiesāts ar galīgu spriedumu.

30

Otrkārt, ar faktu, ka iesniedzējtiesai un valsts iestādēm ir pienākums darīt visu, lai nodrošinātu ātru pamatlietas izskatīšanu, pašu par sevi nav pietiekami, lai pamatotu paātrinātās tiesvedības piemērošanu (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2015. gada 23. decembris, Vilkas, C‑640/15, EU:C:2015:862, 8. punkts).

31

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunkts un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka Eiropas apcietināšanas orderi, uz kuru pamatojoties nolēmumu par personas nodošanu pieņēmusi tāda iestāde, kas nav “izsniegšanas tiesu iestāde” šī pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē, nepieļauj, ka vēlāk izpildes tiesu iestāde, saņēmusi attiecīgu izsniegšanas tiesu iestādes pieprasījumu minētā pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē, dod piekrišanu tam, lai pret šo personu veiktu kriminālvajāšanu, to notiesātu vai tai atņemtu brīvību par tādu nodarījumu, kas izdarīts pirms šīs personas nodošanas un kas nav tas nodarījums, par kuru tā nodota.

32

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas sniegtā Savienības tiesību normas interpretācija, īstenojot ar LESD 267. pantu tai uzticēto kompetenci, izskaidro un precizē šīs normas nozīmi un apjomu, kā tā ir jāsaprot vai kā tā būtu bijusi jāsaprot un jāpiemēro no tās spēkā stāšanās brīža. No tā izriet, ka šādi interpretētu normu tiesa var piemērot un tiesai tā ir jāpiemēro tiesiskām attiecībām, kas ir radušās un ir nodibinātas pirms sprieduma par lūgumu sniegt interpretāciju pasludināšanas, ja turklāt ir izpildīti nosacījumi, kuri ļauj kompetentajās tiesās uzsākt tiesvedību attiecībā uz minētās tiesību normas piemērošanu (spriedums, 2016. gada 10. novembris, Kovalkovas, C‑477/16 PPU, EU:C:2016:861, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Tomēr 2020. gada 24. novembra sprieduma Openbaar Ministerie (Dokumentu viltošana) (C‑510/19, EU:C:2020:953) 70. punktā Tiesa – šajā ziņā atsaukdamās uz atziņām, kas izriet no 2019. gada 27. maija sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456), – nosprieda, ka dalībvalsts prokurors, kurš – lai arī piedalās tiesas spriešanā – savu lēmumpieņemšanas pilnvaru izmantošanas gaitā var saņemt konkrētu norādījumu no izpildvaras, nav “izpildes tiesu iestāde” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 2. punkta, kā arī 27. panta 3. punkta g) apakšpunkta un 4. punkta izpratnē. Turklāt minētā sprieduma 47. punktā Tiesa uzsvēra, ka Pamatlēmuma 2002/584 6. panta attiecīgi 1. un 2. punktā minētās iestādes statusa un iedabas ziņā ir vienādas, lai arī šīs tiesu iestādes veic atšķirīgas funkcijas saistībā ar, no vienas puses, Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, un, no otras puses, šāda ordera izpildi.

34

No šīs judikatūras izriet, ka Eiropas apcietināšanas orderi, kurus – tāpat kā pamatlietā aplūkotos – izdevis dalībvalsts prokurors, kurš savu lēmumpieņemšanas pilnvaru izmantošanas gaitā var saņemt konkrētu norādījumu no izpildvaras, nav izsniegti atbilstoši prasībām, kas izriet no Pamatlēmuma 2002/584.

35

Tā kā tas tā ir, otrkārt, ir jāatgādina, cik nozīmīgs ir res judicata spēka princips gan Savienības tiesību sistēmā, gan valstu tiesību sistēmās. Proti, Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka, lai nodrošinātu gan tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, gan labu tiesu pārvaldību, ir svarīgi, lai tiesu nolēmumus, kas ir stājušies spēkā pēc tam, kad ir izsmelti pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi vai beigušies šādai pārsūdzībai paredzētie termiņi, vairs nevarētu apstrīdēt (spriedums, 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Šajā lietā no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka OE nav iesniedzis apelācijas sūdzību par 2017. gada rīkojumu par nodošanu un ka pēc nodošanas viņam Nīderlandē piespriests brīvības atņemšanas sods saskaņā ar spriedumu, kurš kļuvis galīgs. Tomēr, neapstrīdot 2017. gada rīkojuma par nodošanu res judicata spēku, kā arī to notiesājošo spriedumu res judicata spēku, kas pasludināti pēc šā sprieduma 14. punktā minētās nodošanas, OE apgalvo, ka piekrišana, kas lūgta atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunktam un 4. punktam, nevar tikt dota gadījumā, ja – kā tas ir pamatlietā – Eiropas apcietināšanas orderi, kas bija nodošanas pamatā, netika izsniegti atbilstoši minētajam pamatlēmumam. Šajā kontekstā OE neapstrīd arī tās tiesu iestādes statusu, kura iesniegusi šo piekrišanas pieprasījumu.

37

Treškārt, Tiesa jau ir nospriedusi: tā kā pieprasītā persona ir tikusi apcietināta un pēc tam nodota izsniegšanas dalībvalstij, principā ir izsmeltas Eiropas apcietināšanas ordera tiesiskās sekas, izņemot Pamatlēmuma 2002/584 3. nodaļā skaidri paredzētās nodošanas sekas (spriedums, 2021. gada 13. janvāris, MM, C‑414/20 PPU, EU:C:2021:4, 77. punkts).

38

Vienas no minētajā 3. nodaļā paredzētajām nodošanas sekām ir iespējama kriminālvajāšana par citiem nodarījumiem, un tās nosacījumi un kārtība ir paredzēti šī pamatlēmuma 27. pantā.

39

Minētā 27. panta 2. punktā ir noteikts, ka, izņemot gadījumus, kas paredzēti 1. un 3. punktā, nevar veikt nodotās personas kriminālvajāšanu, to notiesāt vai tai atņemt brīvību par nodarījumu, kas veikts pirms tās nodošanas un kas nav tas nodarījums, par kuru tā nodota (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 24. septembris, Generalbundesanwalt beim Bundesgerichtshof (Specialitātes princips), C‑195/20 PPU, EU:C:2020:749, 36. punkts).

40

Šis princips paredz, ka izsniegšanas dalībvalsts, kura vēlas veikt personas kriminālvajāšanu vai to notiesāt par nodarījumu, kas izdarīts pirms nodošanas, izpildot Eiropas apcietināšanas orderi, un kas nav tas nodarījums, par kuru tā nodota, iegūst izpildes dalībvalsts piekrišanu, lai novērstu, ka pirmā dalībvalsts iejauktos izpildes dalībvalsts iespējamās kompetences jomās un īstenotu vai pārsniegtu savas prerogatīvas attiecībā pret aizdomās turēto personu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 24. septembris, Generalbundesanwalt beim Bundesgerichtshof (Specialitātes princips), C‑195/20 PPU, EU:C:2020:749, 40. punkts).

41

Izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādes šīs personas kriminālvajāšanu veikt vai to notiesāt par kādu citu noziedzīgu nodarījumu, nevis to, par kuru tā ir nodota, ir tiesīgas tikai Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punktā paredzētajos gadījumos, tostarp tad, ja ir dota piekrišana atbilstoši minētā panta 3. punkta g) apakšpunktam un 4. punktam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 24. novembris, Openbaar Ministerie (Dokumentu viltošana), C‑510/19, EU:C:2020:953, 63. punkts).

42

Tomēr, neraugoties uz saikni, kas pastāv starp Pamatlēmuma 2002/584 27. panta īstenošanu un iepriekš izpildīta Eiropas apcietināšanas ordera pastāvēšanu, Tiesa ir precizējusi, ka lēmums dot Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 4. punktā paredzēto piekrišanu ir atšķirīgs no lēmuma par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi un attiecīgajai personai rada sekas, kas atšķiras no pēdējā minētā lēmuma radītajām (spriedumi, 2020. gada 24. novembris, Openbaar Ministerie (Dokumentu viltošana), C‑510/19, EU:C:2020:953, 60. punkts, kā arī 2021. gada 26. oktobris, Openbaar Ministerie (Tiesības tikt uzklausītam izpildes tiesu iestādē), C‑428/21 PPU un C‑429/21 PPU, EU:C:2021:876, 49. punkts).

43

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 46. punktā, lēmumam dot piekrišanu ir savs atsevišķs priekšmets, un šī iemesla dēļ tas ir jāpieņem izpildes tiesu iestādei atsevišķas un autonomas – attiecībā pret pārbaudi, kuras noslēgumā ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis, – pārbaudes noslēgumā.

44

Proti, saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 4. punktu izpildes tiesu iestādei ir jāpārbauda, vai piekrišanas pieprasījumā ir iekļauta šī pamatlēmuma 8. panta 1. punktā minētā informācija un pievienots tulkojums, kā norādīts minētā pamatlēmuma 8. panta 2. punktā. Šai iestādei ir arī jāpārbauda, vai nodarījums, par ko tiek lūgta piekrišana, pats rada nodošanas pienākumu saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/584. Visbeidzot, tai, ņemot vērā šī pamatlēmuma 3. un 4. pantā minētos obligātas un fakultatīvas neizpildīšanas pamatus, ir jāizvērtē, vai var ļaut vērst kriminālvajāšanu arī uz citiem nodarījumiem, nevis tiem, par kuriem attiecīgā persona nodota.

45

No šo tiesību normu formulējuma neizriet, ka trūkums, kas pieļauts sākotnējā Eiropas apcietināšanas orderī, varētu traucēt izpildes tiesu iestādei dot lūgto piekrišanu.

46

Turklāt, kā secinājumu 51. punktā norādījis ģenerāladvokāts, jebkāda cita minēto tiesību normu interpretācija apdraudētu Pamatlēmumā 2002/584 noteiktos mērķus.

47

Proti, Tiesa jau ir nospriedusi, ka, lai arī šā pamatlēmuma 27. un 28. pantā dalībvalstīm ir paredzētas atsevišķas precīzas kompetences Eiropas apcietināšanas ordera izpildē, šīs normas – tā kā tajās ir ietvertas atkāpes no šī pamatlēmuma 1. panta 2. punktā nostiprinātā savstarpējās atzīšanas principa – nevar tikt interpretētas tādējādi, ka tiktu neitralizēts minētā pamatlēmuma mērķis – veicināt un paātrināt nodošanu starp dalībvalstu tiesu iestādēm, ievērojot savstarpējo uzticēšanos (spriedums, 2020. gada 24. septembris, Generalbundesanwalt beim Bundesgerichtshof (Specialitātes princips), C‑195/20 PPU, EU:C:2020:749, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Tomēr, ja piekristu, ka apstākļi, kādos veikta nodošana, var tikt pārskatīti saistībā ar piekrišanas pieprasījumu, kurš iesniegts atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunktam un 4. punktam, lēmuma dot piekrišanu pieņemšana tiktu aizkavēta citu, nevis to iemeslu dēļ, kas paredzēti minētajā 4. punktā, un tas būtu pretrunā ātras izskatīšanas prasībai, uz ko ir balstīts minētais pamatlēmums.

49

Turklāt šāda pārskatīšana nebūtu saderīga ar tiesiskās drošības principu, jo varētu tikt apstrīdēts tāda tiesas nolēmuma galīgais raksturs, kurā likts izpildīt attiecīgo Eiropas apcietināšanas orderi, pārkāpjot šā sprieduma 35. punktā atgādināto res judicata principu.

50

Jāpiebilst: tā kā nav strīda – kā izriet no šā sprieduma 13., 14. un 32.–34. punkta – par to, ka 2017. gada rīkojums par nodošanu ir kļuvis galīgs, lai arī tas izdots pēc tāda Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas, ko izsniegušas iestādes, kuras nevar tikt kvalificētas par “kompetentām tiesu iestādēm” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta izpratnē, būtu paradoksāli, ja šī apstākļa dēļ tiktu apstrīdēta piekrišana, kas ir pamatlietas pamatā, kura savukārt ir dota pēc kompetento tiesu iestāžu pieprasījuma.

51

Visbeidzot, Pamatlēmuma 2002/584 27. panta interpretācija, kāda sniegta šā sprieduma 45. punktā, var sekmēt, ka tiek īstenots šā pamatlēmuma mērķis apkarot nesodāmību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 141. punkts). Proti, ja tiktu atzīts, ka izpildes tiesu iestāde drīkst nedot piekrišanu, kas tai lūgta atbilstoši minētā pamatlēmuma 27. panta 3. punkta g) apakšpunktam un 4. punktam, citu, nevis to iemeslu dēļ, kas paredzēti minētajā 4. punktā, tiktu apdraudēts šis mērķis, traucējot izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādēm vērst kriminālvajāšanu pret personu, to notiesāt vai atņemt tai brīvību par nodarījumu, kas izdarīts pirms tās nodošanas un kas nav tas nodarījums, par kuru tā nodota.

52

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunkts un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka Eiropas apcietināšanas orderi, uz kuru pamatojoties ir pieņemts lēmums par personas nodošanu, ir izsniegusi iestāde, kas nav “izsniegšanas tiesu iestāde” šī pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē, nav šķērslis tam, lai vēlāk izpildes tiesu iestāde, saņēmusi attiecīgu izsniegšanas tiesu iestādes pieprasījumu atbilstoši minētajam 6. panta 1. punktam, dotu piekrišanu tam, lai pret šo personu vērstu kriminālvajāšanu, to notiesātu vai atņemtu tai brīvību par nodarījumu, kas izdarīts pirms tās nodošanas un kas nav tas nodarījums, par kuru tā nodota.

53

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

54

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm 27. panta 3. punkta g) apakšpunkts un 4. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tas, ka Eiropas apcietināšanas orderi, uz kuru pamatojoties ir pieņemts lēmums par personas nodošanu, ir izsniegusi iestāde, kas nav “izsniegšanas tiesu iestāde” šī pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē, nav šķērslis tam, lai vēlāk izpildes tiesu iestāde, saņēmusi attiecīgu izsniegšanas tiesu iestādes pieprasījumu atbilstoši minētajam 6. panta 1. punktam, dotu piekrišanu tam, lai pret šo personu vērstu kriminālvajāšanu, to notiesātu vai atņemtu tai brīvību par nodarījumu, kas izdarīts pirms tās nodošanas un kas nav tas nodarījums, par kuru tā nodota.