–

BM un NP vārdā – D. Terracciano, avvocata,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz L. Fiandaca un A. Jacoangeli, avvocati dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B.‑R. Killmann un D. Recchia, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 45. panta 1. un 2. punktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (OV 2011, L 141, 1. lpp.) 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Itālijas pilsoņiem BM un NP, kuri ir ieguvuši profesionālo pieredzi citās dalībvalstīs, nevis Itālijas Republikā, no vienas puses, un Ministero dell’Istruzione, dell’Università e della Ricerca – MIUR (Izglītības, universitāšu un pētniecības ministrija, Itālija; turpmāk tekstā – “ministrija”), no otras puses, par to, vai ir likumīgs tāds ministrijas dekrēts, kurā ir paredzēts, ka procedūrā iekļaušanai sarakstos, lai, noslēdzot darba līgumus uz nenoteiktu laiku un uz noteiktu laiku, pieņemtu darbā personālu Itālijas valsts augstākās izglītības iestādēs mākslas, mūzikas un horeogrāfijas jomā ir atļauts piedalīties tikai kandidātiem, kuri ir ieguvuši noteiktu profesionālo pieredzi šajās iestādēs.

3

Regulas Nr. 492/2011 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar šo regulu dalībvalsts normatīvos un administratīvos aktus, kā arī administratīvo praksi nepiemēro:

[..]

[..]”

4

1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ir iekļauts Padomes Direktīvas 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV 1999, L 175, 43. lpp.) pielikumā, 5. klauzula “Pasākumi, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu” ir izteikta šādā redakcijā:

“1. Lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības, dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem atbilstīgi valsts tiesību aktiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksei un/vai darba devēji un darba ņēmēji, ja nav attiecīgu tiesisku pasākumu, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, tā, lai ņemtu vērā konkrētu sektoru un/vai darba ņēmēju vajadzības, ievieš vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem:

2. Dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem un/vai darba devēji un darba ņēmēji, vajadzības gadījumā, nosaka, kādos apstākļos uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības:

5

2017. gada 27. decembralegge n. 205 – Bilancio di previsione dello Stato per l’anno finanziario 2018 e bilancio pluriennale per il triennio 2018–2020 (Likums Nr. 205 par valsts budžeta tāmi 2018. finanšu gadam un daudzgadu budžetu 2018.–2020. gada trīsgadei; 2017. gada 29. decembraGURI Nr. 302; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 205/2017”) 1. panta 653. un 655. punktā ir paredzēts:

“653.   Lai novērstu nedrošības situāciju augstākās izglītības iestādēs mākslas, mūzikas un horeogrāfijas jomā 2018. gadam ir piešķirts 1 miljons EUR, 2019. gadam – 6,6 miljoni EUR, 2020. gadam – 11,6 miljoni EUR, 2021. gadam – 15,9 miljoni EUR, 2022. gadam – 16,4 miljoni EUR, katram no 2023. līdz 2025. gadam – 16,8 miljoni EUR, 2026. gadam – 16,9 miljoni EUR, 2027. gadam – 17,5 miljoni EUR, 2028. gadam – 18,1 miljoni EUR un, sākot no 2029. gada, – 18,5 miljoni EUR gadā. [..]

[..]

655.   Mācībspēki, ar kuriem vēl nav noslēgts līgums uz nenoteiktu laiku 653. punktā minētajās iestādēs, kuri ir izturējuši selektīvu konkursu iekļaušanai izglītības iestāžu klasifikācijās sarakstā un kuri līdz 2020./2021. akadēmiskajam gadam – ieskaitot – vismaz trīs akadēmiskos mācību gadus, pat ja tie nav secīgi, pēdējo astoņu akadēmisko gadu laikā kādā no iepriekš minētajām iestādēm ir pasnieguši kursus, kas ir paredzēti Republikas Prezidenta 2005. gada 8. jūlija dekrētā Nr. 212 3. pantā, un izglītības kursus, kas ir paredzēti Izglītības, universitāšu un pētniecības ministra 2010. gada 10. septembra dekrēta Nr. 249 īstenošanas noteikumu 3. panta 3. punktā, tiek iekļauti īpašajos valsts klasifikācijas sarakstos, lai piešķirtu pastāvīgas un uz noteiktu laiku paredzētas izglītības amata vietas, kuri ir pakārtoti pastāvošajiem valsts klasifikācijas sarakstiem, kas balstīti uz kvalifikāciju, un 653. punktā minētajiem klasifikācijas sarakstiem, ievērojot pieejamo vakanto amata vietu skaitu. Iekļaušana sarakstos ir paredzēta valsts Izglītības, universitāšu un pētniecības ministra rīkojumā noteiktajā kārtībā.”

6

2018. gada 14. augustadecreto ministeriale n. 597 – Costituzione graduatorie riservate per il personale docente delle Istituzioni AFAM (Ministrijas dekrēts Nr. 597 par kārtību, kādā tiek izveidoti augstākās izglītības iestāžu, mākslas, mūzikas un horeogrāfiskās jomā mācībspēkiem paredzētie klasifikācijas saraksti; turpmāk tekstā – “Ministrijas dekrēts Nr. 597/2018”) 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka šajā procedūrā var piedalīties tikai tie kandidāti, kuri vismaz trīs akadēmiskos gadus ir pasnieguši kursus, kas ir paredzēti Republikas Prezidenta 2005. gada 8. jūlija dekrēta Nr. 212 3. pantā, vai izglītības kursus, kas ir paredzēti Izglītības, universitāšu un pētniecības ministrijas 2010. gada 10. septembra dekrēta Nr. 249 3. panta 3. punktā.

7

Ministrijas dekrēta Nr. 597/2018 8. panta 1. punkta A apakšpunktā ir paredzēta iespēja, izvērtējot to kandidātu kvalifikāciju, kuriem ir atļauts piedalīties minētajā procedūrā, ņemt vērā profesionālo pieredzi, kas iegūta tāda paša līmeņa ārvalstu iestādēs kā Itālijas augstākās izglītības iestādes mākslas, mūzikas un horeogrāfijas jomā.

8

Ar atsevišķām prasībām, kas 2018. gadā celtas Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), kas ir iesniedzējtiesa, prasītāji pamatlietā lūdza atcelt Ministrijas dekrētu Nr. 597/2018 un it īpaši norādīja, ka, neatzīstot trīs vai vairāk akadēmisko gadu profesionālo pieredzi, kas iegūta tāda paša līmeņa iestādēs, kuras atrodas citās dalībvalstīs, nevis Itālijas Republikā, tam, lai varētu piedalīties mācībspēku amata vietu uz nenoteiktu laiku un uz noteiktu laiku valsts augstākās izglītības iestādēs mākslas, mūzikas un horeogrāfijas jomā Itālijā piešķiršanas procedūrā, kura ir minēta Likuma Nr. 205/2017 1. panta 655. punktā, ar minēto ministrijas dekrētu esot pārkāpts LESD 45. pants un Regulas Nr. 492/2011 3. pants.

9

Ministrija norāda, ka Ministrijas dekrēts Nr. 597/2018 nevar tikt uzskatīts par prettiesisku, jo tas tika pieņemts, pamatojoties uz Likumu Nr. 205/2017, kura mērķis, kā tas izriet no tā 1. panta 653. punkta, esot novērst vēsturiski pastāvošo nedrošības situāciju mākslas, mūzikas un horeogrāfijas augstākās izglītības nozarē un ar kuru ministrija tiekot nostādīta saistošās kompetences situācijā. Turklāt neesot pārkāpts nedz LESD 45. pants, nedz arī Regula Nr. 492/2011, jo neesot atšķirīgas attieksmes kandidātu valstspiederības dēļ, ņemot vērā, ka Likuma Nr. 205/2017 1. panta 655. punktā paredzētā procedūra ir pieejama gan Itālijas pilsoņiem, gan ārvalstniekiem. Turklāt, ja personām, kas ir ieguvušas pieredzi citās dalībvalstīs, tiktu atļauts piedalīties šajā procedūrā, tiktu sagrozīta attiecīgo valsts tiesību aktu loģika, kuru mērķis ir veicināt nedrošas nodarbinātības situācijas valsts augstākās izglītības iestādēs mākslas, mūzikas un horeogrāfijas jomā Itālijā uzlabošanos, izveidojot to mācībspēku sarakstus, kas ir ieguvuši savu profesionālo pieredzi šajās iestādēs, nevis ārvalstīs.

10

Iesniedzējtiesa norāda, ka, pieņemot Ministrijas dekrētu Nr. 597/2018, ministrijai bija jāatsaucas uz Likuma Nr. 205/2017 tiesību normām, lai noteiktu nosacījumus dalībai šī likuma 1. panta 655. punktā paredzētajā procedūrā.

11

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Likums Nr. 205/2017, šķiet, ir darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojums, jo tas ierobežo piekļuvi mācībspēku amata vietu uz nenoteiktu laiku un uz noteiktu laiku piešķiršanas procedūrai valsts augstākās izglītības iestādēs mākslas, mūzikas un horeogrāfijas jomā Itālijā, paredzot šo piekļuvi tikai tiem mācībspēkiem, kuriem šajās iestādēs ir vismaz trīs gadu iepriekšēja pieredze.

12

Tomēr no 2019. gada 10. oktobra sprieduma Krah (C‑703/17, EU:C:2019:850) un 2020. gada 23. aprīļa sprieduma Land Niedersachsen (Iepriekšējie atbilstīgas darbības laikposmi) (C‑710/18, EU:C:2020:299) izrietot, ka pasākumi, kas ierobežo darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, var tikt pieļauti, ja to mērķis ir sasniegt kādu no LESD paredzētajiem mērķiem vai ja tie ir attaisnoti ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem un atbilst samērīguma principam.

13

Attiecībā uz jautājumu, vai Likumā Nr. 205/2017 noteiktais mērķis “novērst nedrošas nodarbinātības fenomenu” valsts augstākās izglītības iestādēs mākslas, mūzikas un horeogrāfijas jomā Itālijā ir vispārējo interešu mērķis, kas var attaisnot šo ierobežojumu, un vai tas ir samērīgs ar šo mērķi, iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka no 2014. gada 26. novembra sprieduma Mascolo u.c. (C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401) izrietot, ka dalībvalstu tādu pasākumu pieņemšana, kuru mērķis ir cīnīties pret nedrošas nodarbinātības valsts pārvaldē fenomenu, kas izriet no darba līgumu uz noteiktu laiku atkārtotas noslēgšanas, ir vērsta ne tikai uz valsts, bet arī uz Eiropas Savienības interešu apmierināšanu.

14

Otrkārt, dalība Likuma Nr. 205/2017 1. panta 655. punktā paredzētajā procedūrā neesot vienīgais veids, kā iegūt mācībspēka amata vietu uz nenoteiktu vai noteiktu laiku valsts augstākās izglītības iestādēs mākslas, mūzikas un horeogrāfijas jomā Itālijā. Proti, maksimums puse no šo iestāžu pastāvīgajiem darba ņēmējiem tiekot pieņemti darbā, pamatojoties uz īpašajiem valsts klasifikācijas sarakstiem, savukārt pārējie no šiem darba ņēmējiem tiekot pieņemti darbā pēc publiskas atlases, kas balstīta uz kvalifikāciju un pārbaudījumiem, procedūras. Turklāt darba līgumi uz noteiktu laiku galvenokārt tiek slēgti ar tiem mācībspēkiem, kas ir iekļauti šajos sarakstos. Ja šādā veidā nav iespējams aizpildīt visas brīvās amata vietas, attiecīgās iestādes var izsludināt uzaicinājumus iesniegt kandidātu pieteikumus, lai izveidotu īpašus sarakstus katrai iestādei.

15

Treškārt, no Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) judikatūras izrietot, ka noteikumi, kuros, tāpat kā tajos, ko aplūko iesniedzējtiesa, ir paredzēti ārkārtas konkursi, principā ir saderīgi ar Itālijas Konstitūciju, jo tie ir pieņemti, lai nodrošinātu pienācīgu administrācijas darbību, piešķirtu noteiktību tiesiskajām attiecībām, kā arī novērstu nodarbinātības nedrošību, un tie nesaprātīgi neierobežo ne tiesības uz pieeju darbam valsts sektorā, ne vispārēja konkursa principu.

16

Šajos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai LESD 45. panta 1. un 2. punkts un [Regulas Nr. 492/2011] 3. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu tiesību normu kā Likuma Nr. 205/2017 1. panta 655. punktā paredzētā, saskaņā ar kuru dalībai iekļaušanas piemērotības sarakstos procedūrā ar mērķi vēlāk noslēgt mācīšanas līgumus uz nenoteiktu un uz noteiktu laiku Itālijas [augstākās izglītības iestādēs mākslas, mūzikas un horeogrāfijas jomā] tiek ņemta vērā tikai šajās valsts iestādēs gūtā kandidātu profesionālā pieredze, nevis arī pieredze, kas gūta tāda paša līmeņa iestādēs citās Eiropas valstīs, ievērojot konkrētās procedūras īpašo mērķi novērst Itālijā pastāvošo darba tiesisko attiecību nedrošības fenomenu, un, ja Tiesa uzskatīs, ka šis Itālijas tiesiskais regulējums abstrakti nav pretrunā Eiropas tiesiskajam regulējumam, vai minētajā Itālijas tiesiskajā regulējumā paredzētos pasākumus var uzskatīt par samērīgiem, konkrēti, attiecībā pret iepriekšminēto vispārējo interešu mērķi?”

17

Ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 45. pants un Regulas Nr. 492/2011 3. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka tikai tie kandidāti, kas ir ieguvuši noteiktu profesionālo pieredzi konkrētas dalībvalsts valsts augstākās izglītības iestādēs mākslas, mūzikas un horeogrāfijas jomā, var tikt pielaisti procedūrai, lai iekļautu sarakstos, kas tiek veidoti, lai, noslēdzot darba līgumus uz nenoteiktu laiku un uz noteiktu laiku, pieņemtu darbā šo iestāžu personālu, un kurā tādējādi piekļuves šai procedūrai vajadzībām ir liegts ņemt vērā citās dalībvalstīs iegūto profesionālo pieredzi.

18

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka visu LESD tiesību normu par personu brīvu pārvietošanos mērķis ir atvieglot dalībvalstu pilsoņu visu veidu profesionālās darbības veikšanu visā Savienības teritorijā un tās nepieļauj tādus pasākumus, kuri var radīt mazāk labvēlīgus apstākļus šiem pilsoņiem, ja tie vēlas veikt saimniecisko darbību citas dalībvalsts teritorijā (spriedumi, 2020. gada 23. aprīlis, Land Niedersachsen (Iepriekšējie atbilstīgas darbības laikposmi), C‑710/18, EU:C:2020:299, 24. punkts, un 2022. gada 28. aprīlis, Gerencia Regional de Salud de Castilla y León, C‑86/21, EU:C:2022:310, 21. punkts).

19

No judikatūras izriet, ka LESD 45. pants attiecas uz darbā pieņemšanas nosacījumiem tostarp attiecībā uz darba vietām valsts pārvaldē, izņemot tās, kas minētas šīs tiesību normas 4. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1982. gada 26. maijs, Komisija/Beļģija, 149/79, EU:C:1982:195, 11. punkts, kā arī 2021. gada 11. februāris, Katoen Natie Bulk Terminals un General Services Antwerp, C‑407/19 un C‑471/19, EU:C:2021:107, 82. punkts).

20

Valsts tiesību normas, kas kavē vai attur kādas dalībvalsts pilsoni – darba ņēmēju – atstāt savu izcelsmes valsti, lai īstenotu savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, ir šīs brīvības LESD 45. panta 1. punkta izpratnē ierobežojums, pat ja tās ir piemērojamas neatkarīgi no attiecīgo darba ņēmēju pilsonības (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, Gerencia Regional de Salud de Castilla y León, C‑86/21, EU:C:2022:310, 23. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

21

Turklāt LESD 45. panta mērķis citastarp ir izvairīties – ja vien tam nav objektīva pamatojuma – no tā, ka pret darba ņēmēju, kurš, izmantodams savas tiesības brīvi pārvietoties, ir strādājis vairākās dalībvalstīs, izturētos mazāk labvēlīgi nekā pret darba ņēmēju, kurš visu karjeru īstenojis tikai vienā dalībvalstī (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, Gerencia Regional de Salud de Castilla y León, C‑86/21, EU:C:2022:310, 24. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

22

Proti, personu brīva pārvietošanās netiktu īstenota pilnībā, ja dalībvalstis varētu atteikt šīs tiesību normas piemērošanu tādiem saviem pilsoņiem, kas ir izmantojuši Savienības tiesībās paredzētās iespējas un pateicoties tām ieguvuši profesionālo kvalifikāciju citā dalībvalstī, kura nav to pilsonības dalībvalsts (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, Gerencia Regional de Salud de Castilla y León, C‑86/21, EU:C:2022:310, 25. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

23

Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā nav ņemti vērā visi agrākie līdzvērtīgās nodarbinātības laikposmi, kas ir pabeigti citā dalībvalstī, nevis migrējošā darba ņēmēja izcelsmes dalībvalstī, pārkāpj LESD 45. panta 1. punktu un var padarīt mazāk pievilcīgu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 74. punkts; 2019. gada 10. oktobris, Krah, C‑703/17, EU:C:2019:850, 54. punkts; 2020. gada 23. aprīlis, Land Niedersachsen (Iepriekšējie atbilstīgas darbības laikposmi), C‑710/18, EU:C:2020:299, 26. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2022. gada 28. aprīlis, Gerencia Regional de Salud de Castilla y León, C‑86/21, EU:C:2022:310, 26. punkts).

24

Turklāt no judikatūras izriet, ka, ja dalībvalsts valsts iestāde, pieņemot darbā personālu tādos amatos, kuriem nav piemērojams LESD 45. panta 4. punkts, paredz ņemt vērā kandidātu veikto agrāko profesionālo darbību valsts pārvaldē, šī iestāde nedrīkst izrādīt atšķirīgu attieksmi atkarībā no tā, vai šī darbība tikusi veikta šīs pašas dalībvalsts vai citas dalībvalsts valsts pārvaldē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1994. gada 23. februāris, Scholz, C‑419/92, EU:C:1994:62, 12. punkts, un 2005. gada 12. maijs, Komisija/Itālija, C‑278/03, EU:C:2005:281, 14. punkts).

25

Jānorāda, ka pamatlietā aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums var atturēt darba ņēmēju no savu LESD 45. pantā paredzēto tiesību uz brīvu pārvietošanos izmantošanas, ciktāl tajā ir paredzēts nosacījums par minimālo profesionālo pieredzi, lai iekļautu kandidātus saskaņā ar Ministrijas dekrētu Nr. 597/2018 izveidotajos sarakstos, lai, noslēdzot darba līgumus uz noteiktu laiku un uz nenoteiktu laiku, pieņemtu darbā personālu valsts augstākās izglītības iestādēs mākslas, mūzikas un horeogrāfijas jomā Itālijā, bet šajā ziņā ir liegts ņemt vērā citās dalībvalstīs, kas nav Itālijas Republika, iegūto pieredzi.

26

Proti, šāds darba ņēmējs var tikt atturēts atstāt savu izcelsmes dalībvalsti, lai dotos strādāt vai apmesties uz dzīvi citā dalībvalstī, ja šis apstāklis, atgriežoties pirmajā dalībvalstī, liedz viņam iespēju panākt, ka viņa profesionālā pieredze, kas iegūta otrajā dalībvalstī, tiek ņemta vērā, iekļaujot viņu šajos sarakstos.

27

Turklāt ir jāatgādina, ka LESD 45. panta 2. punktā ir noteikts, ka darba ņēmēju brīva pārvietošanās nozīmē, ka tiek novērsta jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. aprīlis, Gerencia Regional de Salud de Castilla y León, C‑86/21, EU:C:2022:310, 29. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

28

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 45. pantā ietvertais vienlīdzīgas attieksmes princips aizliedz ne tikai tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī jebkura veida netiešu diskrimināciju, kas, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski rada to pašu rezultātu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. aprīlis, Gerencia Regional de Salud de Castilla y León, C‑86/21, EU:C:2022:310, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

29

Šajā kontekstā Tiesa ir precizējusi, ka valsts tiesību norma – izņemot, ja tā ir objektīvi pamatota un samērīga ar sasniedzamo mērķi –, pat ja tā bez izšķirības ir piemērojama visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no pilsonības, ir atzīstama par netieši diskriminējošu, ja tā pēc savas būtības vairāk var ietekmēt darba ņēmējus no citām dalībvalstīm nekā pašmāju darba ņēmējus un tādējādi draud radīt nelabvēlīgāku stāvokli īpaši pirmajiem minētajiem darba ņēmējiem (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, Gerencia Regional de Salud de Castilla y León, C‑86/21, EU:C:2022:310, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

30

Lai pasākumu varētu atzīt par netieši diskriminējošu, nav nepieciešams, lai tas radītu labvēlīgāku stāvokli visiem attiecīgās valsts pilsoņiem vai radītu nelabvēlīgāku stāvoklī tikai citu dalībvalstu pilsoņiem, izņemot šīs valsts pilsoņus (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, Gerencia Regional de Salud de Castilla y León, C‑86/21, EU:C:2022:310, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

31

Šajā gadījumā pamatlietā aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums, ciktāl atbilstoši tam netiek ņemta vērā līdzvērtīga profesionālā pieredze, ko migrējošais darba ņēmējs ir ieguvis citas dalībvalsts, nevis Itālijas Republikas, iestādē, migrējošos darba ņēmējus var ietekmēt vairāk nekā pašmāju darba ņēmējus, radot nelabvēlīgāku situāciju it īpaši pirmajiem minētajiem, jo viņi, ļoti iespējams, pirms iekļaušanās Itālijas augstākās izglītības iestādēs mākslas, mūzikas un horeogrāfijas jomā būs ieguvuši profesionālo pieredzi citā dalībvalstī, nevis Itālijas Republikā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 28. aprīlis, Gerencia Regional de Salud de Castilla y León, C‑86/21, EU:C:2022:310, 33. punkts). Tādējādi ar šo tiesisko regulējumu var tikt radīta atšķirīga attieksme, kas netieši balstīta uz pilsonību.

32

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka pamatlietā aplūkojamais tiesiskais regulējums ir darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojums, ko principā aizliedz LESD 45. pants.

33

Runājot par tāda ierobežojuma attaisnojumu, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts pasākumus, kas LESD garantēto pamatbrīvību izmantošanu var apgrūtināt vai padarīt mazāk pievilcīgu, var pieļaut tikai ar nosacījumu, ka tie ir vērsti uz vispārējo interešu mērķi, ka tie ir piemēroti, lai nodrošinātu tā īstenošanu, un ka tie nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu šo mērķi (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, Gerencia Regional de Salud de Castilla y León, C‑86/21, EU:C:2022:310, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

34

No iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet, ka pamatlietā aplūkojamā valsts tiesiskā regulējuma mērķis ir novērst Itālijā vēsturiski pastāvošo nodarbinātības nedrošību mākslas, mūzikas un horeogrāfijas augstākās izglītības nozarē, veicinot nedrošās nodarbinātības situācijas šajā nozarē uzlabošanos.

35

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pat pieņemot, ka šis mērķis būtu uzskatāms par leģitīmu vispārējo interešu mērķi, kas var attaisnot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu, pamatlietā aplūkojamais ierobežojums nešķiet piemērots, lai nodrošinātu minētā mērķa sasniegšanu.

36

Proti, kā pamatoti norādījusi Eiropas Komisija, kandidātu, kuri profesionālo pieredzi ir ieguvuši citā dalībvalstī, nevis Itālijas Republikā, izslēgšana no Likuma Nr. 205/2017 1. panta 655. punktā paredzētās procedūras pati par sevi nešķiet nepieciešama, lai veicinātu nedrošās nodarbinātības situācijas uzlabošanos, proti, lai palielinātu darba ņēmēju uz nenoteiktu laiku īpatsvaru mākslas, mūzikas un horeogrāfijas augstākās izglītības nozarē Itālijā, jo šī procedūra šīs nozares iestādēm ļauj pieņemt darbā gan šādus darba ņēmējus, gan darba ņēmējus uz noteiktu laiku.

37

Turklāt, pat pieņemot, ka minētā procedūra ļautu pieņemt darbā vairāk darba ņēmēju uz nenoteiktu laiku nekā darba ņēmēju uz noteiktu laiku, mērķis palielināt šīs pirmās kategorijas proporciju attiecīgajā nozarē varētu tikt sasniegts tikpat efektīvi, atverot to pašu procedūru kandidātiem, kas profesionālo pieredzi ir ieguvuši citā dalībvalstī, nevis Itālijas Republikā, un neparedzot amata vietas uz nenoteiktu laiku “ilgtermiņa” darba ņēmējiem uz noteiktu laiku minētajā nozarē.

38

Turklāt šāds pasākums neliegtu Itālijas Republikai novērst konkrēti šo pēdējo minēto darba ņēmēju nedrošo situāciju, kura, kā to precizē iesniedzējtiesa, izriet no darba līgumu uz noteiktu laiku atkārtotas noslēgšanas, it īpaši, īstenojot Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulā paredzētos pasākumus vai piešķirot šiem darba ņēmējiem pastāvīgas amata vietas.

39

Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojums, ko rada pamatlietā aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums, nav attaisnots.

40

Attiecībā uz Regulas Nr. 492/2011 3. pantu, kura 1. punktā nemainītā redakcijā ir pārņemts Padomes Regulas (EEK) Nr. 1612/68 (1968. gada 15. oktobris) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV 1968, L 257, 2. lpp.) 3. panta 1. punkta formulējums (spriedums, 2015. gada 5. februāris, Komisija/Beļģija, C‑317/14, EU:C:2015:63, 2. punkts), jāatgādina, ka tajā ir tikai detalizētas tiesības, kas jau izriet no LESD 45. panta it īpaši attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai, un tādējādi tas ir jāinterpretē tāpat kā pēdējais minētais pants (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1994. gada 23. februāris, Scholz, C‑419/92, EU:C:1994:62, 6. punkts, kā arī 2005. gada 12. maijs, Komisija/Itālija, C‑278/03, EU:C:2005:281, 3. un 15. punkts).

41

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 45. pants un Regulas Nr. 492/2011 3. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka tikai tie kandidāti, kas ir ieguvuši noteiktu profesionālo pieredzi konkrētas dalībvalsts valsts augstākās izglītības iestādēs mākslas, mūzikas un horeogrāfijas jomā, var tikt pielaisti procedūrai, lai iekļautu sarakstos, kas tiek veidoti, lai, noslēdzot darba līgumus uz nenoteiktu laiku un uz noteiktu laiku, pieņemtu darbā šo iestāžu personālu, un kurā tādējādi piekļuves šai procedūrai vajadzībām ir liegts ņemt vērā citās dalībvalstīs iegūto profesionālo pieredzi.

42

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

LESD 45. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā 3. panta 1. punkta b) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka tikai tie kandidāti, kas ir ieguvuši noteiktu profesionālo pieredzi konkrētas dalībvalsts valsts augstākās izglītības iestādēs mākslas, mūzikas un horeogrāfijas jomā, var tikt pielaisti procedūrai, lai iekļautu sarakstos, kas tiek veidoti, lai, noslēdzot darba līgumus uz nenoteiktu laiku un uz noteiktu laiku, pieņemtu darbā šo iestāžu personālu, un kurā tādējādi piekļuves šai procedūrai vajadzībām ir liegts ņemt vērā citās dalībvalstīs iegūto profesionālo pieredzi.