1

Apelācijas sūdzībās – ko iesniegušas Grupa Azoty S.A., Azomureș SA un Lipasmata Kavalas LTD Ypokatastima Allodapis (lietā C‑73/22 P), kā arī Advansa Manufacturing GmbH, Beaulieu International Group NV, Brilen SA, Cordenka GmbH & Co. KG, Dolan GmbH, Enka International GmbH & Co. KG, Glanzstoff Longlaville SAS, Infinited Fiber Company Oy, Kelheim Fibres GmbH, Nurel SA, PHP Fibers GmbH, Teijin Aramid BV, Thrace Nonwovens & Geosynthetics monoprosopi AVEE mi yfanton yfasmaton kai geosynthetikon proïonton S.A. un Trevira GmbH (lietā C‑77/22 P) – pirmās no tām lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 29. novembra rīkojumu lietā Grupa Azoty u.c./Komisija (T‑726/20), savukārt otrās lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 29. novembra rīkojumu lietā Advansa Manufacturing u.c./Komisija (T‑741/20) (turpmāk tekstā kopā – “pārsūdzētie rīkojumi”), ar kuriem Vispārējā tiesa kā nepieņemamas noraidīja to attiecīgās prasības daļēji atcelt Komisijas paziņojumu “Pamatnostādnes par atsevišķiem valsts atbalsta pasākumiem saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu pēc 2021. gada”, kas publicēts 2020. gada 25. septembraEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2020, C 317, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgās pamatnostādnes”).

2

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK (2003. gada 13. oktobris), ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Savienībā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV 2003, L 275, 32. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. marta Direktīvu (ES) 2018/410 (OV 2018, L 76, 3. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2003/87”), ir izveidota sistēma siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Savienībā (turpmāk tekstā – “ETS”).

3

Direktīvas 2003/87 10.a panta 6. punkts noteic:

“Dalībvalstīm [..] būtu jāpieņem finansiāli pasākumi par labu nozarēm vai apakšnozarēm, kurās pastāv reāls oglekļa emisiju pārvirzes risks, kam par iemeslu ir ievērojamas netiešās izmaksas, kuras faktiski rada siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisijas izmaksu iekļaušana elektroenerģijas cenā, ar noteikumu, ka šādi finansiālie pasākumi atbilst noteikumiem par valsts atbalstu un jo īpaši nerada nepamatotus konkurences kropļojumus iekšējā tirgū. [..]”

4

Šīs direktīvas 10.b panta 1. punktā ir noteikts:

“Nozares un apakšnozares uzskata par tādām, ko apdraud oglekļa emisiju pārvirzes risks, ja, to tirdzniecības ar trešām valstīm intensitātes – kas definēta kā attiecība starp kopējo eksporta uz trešām valstīm vērtību, kam pieskaitīta importa no trešām valstīm vērtība, un Eiropas Ekonomikas zonas kopējo tirgus vērtību (gada apgrozījums plus kopējais imports no trešām valstīm) – reizinājums ar to emisiju intensitāti (izmērītu kā kg CO2 attiecību pret to bruto pievienoto vērtību euro) ir lielāks par 0,2. [..]”

5

Minētās direktīvas 10.b panta 2. un 3. punktā ir izklāstīti nosacījumi, saskaņā ar kuriem arī šo slieksni nepārsniedzošas nozares un apakšnozares var tikt uzskatītas par tādām, kuras apdraud oglekļa emisiju pārvirzes risks, un tikt iekļautas šīs normas 1. punktā minētajā grupā.

6

Strīdīgo pamatnostādņu 7. punktā Eiropas Komisija norāda, ka tajās tā “izklāsta nosacījumus, saskaņā ar kuriem ar [Savienības] ETS saistītus atbalsta pasākumus var uzskatīt par saderīgiem ar iekšējo tirgu atbilstīgi [LESD] 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam”.

7

Šo pamatnostādņu 9. punkts ir formulēts šādi:

“Šajās pamatnostādnēs izklāstītie principi attiecas tikai uz Direktīvas [2003/87] 10.a panta 6. punktā un 10.b pantā paredzētajiem konkrētajiem atbalsta pasākumiem.”

8

Saskaņā ar minēto pamatnostādņu 19.–21. punktu:

“19. Atbalsts emisiju netiešo izmaksu kompensēšanai tiks uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu [LESD] 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta nozīmē, ja būs ievēroti turpmāk minētie nosacījumi.

20. Šāda atbalsta mērķis ir novērst ievērojamu oglekļa emisiju pārvirzes risku, kuru galvenokārt rada [Eiropas Savienības] emisijas kvotu izmaksu iekļaušana atbalsta saņēmēja segtajās elektroenerģijas cenās, ja tā konkurentiem no trešām valstīm nerodas līdzīgas izmaksas, kas iekļautas elektroenerģijas cenā, un ja atbalsta saņēmējs nevar šīs izmaksas iekļaut ražojuma cenās, nezaudējot būtisku tirgus daļu. Centieni novērst oglekļa emisiju pārvirzes risku, palīdzot mazināt atbalsta saņēmēju pakļautību šādam riskam, palīdz sasniegt vidisko mērķi, proti, atbalsta nolūks ir nepieļaut, ka ražošanas pārcelšana uz teritoriju ārpus Savienības izraisa siltumnīcefekta gāzu emisiju palielināšanos pasaulē, jo nav saistoša starptautiska nolīguma par siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu.

21. Lai mazinātu konkurences izkropļojumu risku iekšējā tirgū, atbalsts ir pieļaujams tikai nozarēs, kurās pastāv reāls oglekļa emisiju pārvirzes risks, kam par iemeslu ir ievērojamas netiešās izmaksas, kuras faktiski rada siltumnīcefekta gāzu emisiju izmaksu iekļaušana elektroenerģijas cenā. Šo pamatnostādņu nolūkā uzskata, ka reāls oglekļa emisiju pārvirzes risks pastāv tikai tad, ja atbalsta saņēmējs darbojas kādā no I pielikumā uzskaitītajām nozarēm.”

9

I pielikumā ir iekļauts saraksts ar četrpadsmit nozarēm, kas uzskatāmas par tādām, kurās pastāv reāls emisiju netiešo izmaksu radīts oglekļa emisiju pārvirzes risks.

10

Strīdīgo pamatnostādņu 64. punkts noteic, ka no 2021. gada 1. janvāra šīs pamatnostādnes aizstāj 2012. gada 5. jūnijā publicētās Pamatnostādnes par atsevišķiem valsts atbalsta pasākumiem saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu pēc 2012. gada (OV 2012, C 158, 4. lpp.). Strīdīgo pamatnostādņu 65. un 66. punktā Komisija paredz, ka no 2021. gada 1. janvāra līdz 2030. gada 31. decembrim tā piemēros šajās pamatnostādnēs izklāstītos principus visiem paziņotajiem atbalsta pasākumiem, par kuriem tai ir jāpieņem lēmums no 2021. gada 1. janvāra, pat ja par šiem projektiem tika paziņots pirms šo pamatnostādņu publicēšanas.

11

Apelācijas sūdzību iesniedzējas ir uzņēmumi, kas darbojas mēslošanas līdzekļu un slāpekļa savienojumu ražošanas nozarē.

12

Šī nozare nefigurē strīdīgo pamatnostādņu I pielikumā ietvertajā sarakstā, kurā uzskaitītas “Nozares, kas uzskatāmas par tādām, kurās pastāv reāls emisiju netiešo izmaksu radīts oglekļa emisiju pārvirzes risks”, lai gan tā bija iekļauta 2012. gada 5. jūnijā publicēto pamatnostādņu II pielikumā ietvertajā sarakstā, kurā bija uzskaitītas “Nozares un apakšnozares, kuras ex ante uzskatāmas par pakļautām būtiskam oglekļa emisiju pārvirzes riskam, ko izraisa netiešo emisiju izmaksas” un kurš bija piemērojams līdz 2020. gada 31. decembrim.

13

Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2020. gada 15. un 16. decembrī, apelācijas sūdzību iesniedzējas, pamatojoties uz LESD 263. pantu, cēla prasības, lai panāktu strīdīgo pamatnostādņu I pielikuma atcelšanu.

14

Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2021. gada 1. un 12. martā, Komisija saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktu izvirzīja iebildes par nepieņemamību.

15

Pārsūdzētajos rīkojumos Vispārējā tiesa šīs prasības atzina par nepieņemamām tāpēc, ka apelācijas sūdzību iesniedzējas, nebūdamas strīdīgo pamatnostādņu adresātes, nav šo pamatnostādņu tieši skartas LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, jo šīs pamatnostādnes tieši neietekmē apelācijas sūdzību iesniedzēju tiesisko stāvokli.

16

Šā vērtējuma pamatojumam Vispārējā tiesa pārsūdzēto rīkojumu 39.–43. punktā tostarp norādīja, ka – lai arī strīdīgajās pamatnostādnēs patiešām ir uzskatīts, ka reāls oglekļa emisiju pārvirzes risks pastāv tikai tad, ja atbalsta saņēmējs darbojas kādā no šo pamatnostādņu I pielikumā uzskaitītajām nozarēm, – šis apstāklis neliedz dalībvalstīm paziņot Komisijai par atbalsta pasākumiem tādu uzņēmumu labā, kuri darbojas citās, šajā pielikumā neuzskaitītajās nozarēs, un mēģināt pierādīt, ka pat tad, ja nav izpildīts kāds no minētajās pamatnostādnēs noteiktajiem kritērijiem, šiem uzņēmumiem paredzētais atbalsts atbilst LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam. Atzīdama, ka tādā gadījumā ir visnotaļ iespējams, ka Komisija saskaņā ar Padomes Regulu (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), pieņems lēmumu, kurā tiek konstatēts, ka iecerētais atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu, Vispārējā tiesa norādīja, ka tikai šis lēmums vien varētu radīt tiešas tiesiskās sekas uzņēmumiem, kuriem atbalsts varētu būt pienācies.

17

Pārsūdzēto rīkojumu 38. punktā Vispārējā tiesa arī norādīja, ka gadījumā, ja dalībvalsts nepieņem nekādus strīdīgo pamatnostādņu tvērumā ietilpstošus atbalsta pasākumus, Komisija nepieņem nekādus lēmumus saskaņā ar Regulu 2015/1589. Tādējādi arī šajā gadījumā šīs pamatnostādnes tieši neietekmējot apelācijas sūdzību iesniedzēju tiesisko stāvokli.

18

Apelācijas sūdzībās to iesniedzējas lūdz Tiesu:

19

Komisija lūdz Tiesu:

20

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 16. septembra lēmumu lietas C‑73/22 P un C‑77/22 P tika apvienotas procesa mutvārdu daļai un sprieduma pasludināšanai.

21

Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2023. gada 21. aprīlī, apelācijas sūdzības iesniedzējas lietā C‑73/22 P lūdza atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

22

Šā pieteikuma pamatojumam šīs apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka jautājums, vai strīdīgās pamatnostādnes tās skar tieši LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, nav pienācīgi iztirzāts ģenerāladvokāta secinājumos un nav ticis pilnībā apspriests Tiesā.

23

Pēc minēto apelācijas iesniedzēju domām, debatēm par šo jautājumu ir jāturpinās mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai rīkotajā tiesas sēdē un jāattiecas uz apstrīdētā akta saturu, iedabu, mērķiem un tiesiskajām sekām, kā arī tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Secinājumos izklāstītajā analīzē šie aspekti neesot pienācīgi ņemti vērā.

24

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 83. pantu tā, uzklausījusi ģenerāladvokātu, jebkurā brīdī var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kas vēl nav ticis apspriests starp lietas dalībniekiem.

25

Šajā lietā, pirmkārt, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju apsvērumiem par ģenerāladvokāta secinājumiem jāatgādina, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Reglamentā lietas dalībniekiem nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus par ģenerāladvokāta secinājumiem. Saskaņā ar LESD 252. panta otro daļu ģenerāladvokāts, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē sniedz pamatotus secinājumus lietās, kurās ir vajadzīga ģenerāladvokāta piedalīšanās. Tiesai nav saistoši nedz šie secinājumi, nedz pamatojums, ar kādu ģenerāladvokāts tos izdara. Tādējādi kāda lietas dalībnieka nepiekrišana ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī būtu viņa šajos secinājumos aplūkotie jautājumi, pati par sevi nevar būt iemesls, kas pamatotu tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu (spriedums, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 37. un 38. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

26

Otrkārt, attiecībā uz debatēm, kas notikušas starp lietas dalībniekiem, Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka, noslēdzoties tajā notikušās tiesvedības rakstveida daļai, tās rīcībā ir visa vajadzīgā informācija, lai pieņemtu nolēmumu, un ka argumenti, kas ietverti pieteikumā atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu, turklāt ir tikuši plaši apspriesti šajā rakstveida daļā.

27

Šajā ziņā jāatgādina, ka tiesības tikt uzklausītam neuzliek absolūtu pienākumu rīkot atklātu tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai visos procesos. Tas tā ir it īpaši tad, ja lietā nav tādu jautājumu par faktiskajiem vai tiesiskajiem apstākļiem, kas nevar tikt pienācīgi atrisināti ar lietas materiālu un pušu rakstveida apsvērumu palīdzību (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Euro Box Promotion u.c., C‑357/19, C‑379/19, C‑547/19, C‑811/19 un C‑840/19, EU:C:2021:1034, 123. punkts un tajā minētā judikatūra). Tiesas Reglamenta 76. panta 2. punktā ir tieši paredzēts, ka tā var nolemt nenoturēt tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, ja – iepazinusies ar tiesvedības rakstveida daļā iesniegtajiem procesuālajiem rakstiem vai apsvērumiem – tā uzskata, ka ir pietiekami informēta, lai pieņemtu nolēmumu.

28

Ņemot vērā iepriekš minēto, pieteikums atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu nav jāapmierina.

29

Savu attiecīgo apelācijas sūdzību pamatojumam to iesniedzējas kā galvenos izvirza divus identiskus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz pamatojuma nepietiekamību un otrais – tiesību kļūdu, piemērojot nosacījumu, saskaņā ar kuru fiziskai vai juridiskai personai, kas ceļ prasību atcelt aktu, kurš tai nav adresēts, ir jābūt šā akta tieši skartai. Ar pakārtotu pamatu, kas arī ir identisks abās lietās, tās apgalvo, ka Vispārējai tiesai Komisijas izvirzīto iebilžu par nepieņemamību izskatīšana esot bijusi jāapvieno ar prasību izskatīšanu pēc būtības.

30

Pirmā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav konstatējusi faktus un nav atbildējusi uz tai izklāstītajiem argumentiem.

31

Šajā ziņā apelācijas sūdzību iesniedzējas uzsver, ka tās Vispārējā tiesā bija izklāstījušas, ka – atšķirībā no citām pamatnostādnēm – strīdīgās pamatnostādnes ir ne tikai indikatīvas, bet arī rada tiesiskus pienākumus dalībvalstīm. Strīdīgo pamatnostādņu I pielikumā izveidojot izsmeļošu to nozaru sarakstu, kurām būtu jāpiešķir Direktīvas 2003/87 10.a panta 6. punktā paredzētais atbalsts, Komisija esot liegusi dalībvalstīm iespēju saskaņā ar šo tiesību normu piešķirt ar iekšējo tirgu saderīgu valsts atbalstu šajā pielikumā neminētai nozarei. No tā izrietot, ka minētais pielikums ir dalībvalstīm saistošs.

32

Taču, neraugoties uz šo argumentu izklāstu, Vispārējā tiesa neesot veikusi nevienu faktuālu konstatējumu par strīdīgo pamatnostādņu saturu, iedabu vai kontekstu. Šīs neizdarības dēļ pamatojums esot nepietiekams un pretstatā tostarp pamatojumam, kas izklāstīts Tiesas 2016. gada 19. jūlija spriedumā Kotnik u.c. (C‑526/14, EU:C:2016:570) un Vispārējās tiesas 2015. gada 23. novembra rīkojumā EREF/Komisija (T‑694/14, EU:T:2015:915). Abos šajos tiesu nolēmumos, no kuriem viens ir par banku darbības paziņojumu, un otrs – par pamatnostādnēm vides aizsardzības jomā, Savienības tiesa savu vērtējumu esot balstījusi uz attiecīgo aktu detalizētu analīzi.

33

Savukārt pirmā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pietiekami pamatojusi pārsūdzēto rīkojumu 38. punktā izklāstīto vērtējumu, ka nosacījums, ka fiziskai vai juridiskai personai, kas ceļ prasību par aktu, kura adresāte tā nav, ir jābūt šā akta tieši skartai, nav izpildīts pat tad, ja dalībvalsts nav pieņēmusi nevienu strīdīgo pamatnostādņu tvērumā ietilpstošu atbalsta pasākumu.

34

Tās norāda, ka šāda situācija var rasties, jo Direktīvas 2003/87 10.a panta 6. punktā dalībvalstīm nav noteikts pienākums pieņemt atbalsta pasākumus. Tāpēc esot svarīgi saprast, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa uzskata, ka strīdīgās pamatnostādnes nevar tieši skart apelācijas sūdzību iesniedzējas situācijā, kad dalībvalstis nav pieņēmušas atbalsta pasākumus. Taču šāds Vispārējās tiesas vērtējums – kas nozīmē, ka apelācijas sūdzību iesniedzējas tieši skart var tikai Komisijas lēmums, kas pieņemts saskaņā ar Regulu 2015/1589, – neesot pietiekami pamatots.

35

Komisijas ieskatā, šis pirmais pamats ir jānoraida.

36

Jautājumā par Vispārējai tiesai no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. panta un 53. panta pirmās daļas izrietošo pienākumu norādīt pamatojumu pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka Vispārējās tiesas nolēmumā ir jābūt skaidram un nepārprotamam tās motīvu izklāstam tālab, lai ieinteresētās personas varētu iepazīties ar pieņemtā nolēmuma pamatojumu un Tiesa varētu veikt pārbaudi (skat. it īpaši spriedumus, 2022. gada 13. janvāris, Vācija u.c./Komisija, no C‑177/19 P līdz C‑179/19 P, EU:C:2022:10, 37. punkts, un 2023. gada 9. marts, Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija, C‑682/20 P, EU:C:2023:170, 40. punkts).

37

Pārsūdzētajos rīkojumos Vispārējā tiesa tiesvedības priekšvēsturei veltītajā sadaļā vispirms aprakstīja strīdīgo pamatnostādņu saturu un kontekstu, pēc tam sava vērtējuma pirmajā daļā atgādināja judikatūru par nosacījumiem tādu prasību pieņemamībai, kuras fiziskas vai juridiskas personas cēlušas par aktiem, kas tām nav adresēti.

38

Šo rīkojumu 34. punktā tā turpinājumā norādīja, ka strīdīgo pamatnostādņu I pielikumā ietvertais ekonomikas nozaru saraksts principā liek Komisijai šo pamatnostādņu piemērošanas jomā par saderīgu ar iekšējo tirgu uzskatīt tikai tādu valsts atbalstu, kas piešķirts šajā sarakstā minētajām nozarēm.

39

Ņemot vērā šos faktorus, pārsūdzēto rīkojumu 36.–43. punktā Vispārējā tiesa analizēja atšķirīgās situācijas, kādas iespējami varētu rasties saistībā ar strīdīgajās pamatnostādnēs minēto atbalstu, kuru piešķirt mudina Direktīvas 2003/87 10.a panta 6. punkts. Šo rīkojumu 36. un 37. punktā ir aplūkotas situācijas, kurās dalībvalsts nolemj piešķirt šādu atbalstu, savukārt 38. punktā ir aplūkota situācija, kurā dalībvalsts nolemj to nepiešķirt. Šo rīkojumu 39.–43. punktā ir aplūkota hipotēze, ka dalībvalsts plāno piešķirt šādu atbalstu nozarei, kas nav minēta strīdīgo pamatnostādņu I pielikumā, un par šo atbalstu paziņo Komisijai, pamatojoties uz Savienības primārajām tiesībām, proti, LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

40

Šajā analīzē Vispārējā tiesa ir veikusi detalizētu motīvu izklāstu, kurā ir nepārprotami paskaidrots, kāpēc apelācijas sūdzību iesniedzēju argumenti tiek noraidīti. Proti, apelācijas sūdzību iesniedzējas bija apgalvojušas, ka strīdīgās pamatnostādnes ir saistošas dalībvalstīm, liedz tām piešķirt atbalstu nozarēm, kas nav minētas šo pamatnostādņu I pielikumā, un tādējādi tieši ietekmē šajās nozarēs darbojošos uzņēmumu tiesisko stāvokli.

41

Konkrēti attiecībā uz apelācijas sūdzību iesniedzēju norādīto situāciju, kurā dalībvalsts nolemj nepieņemt nevienu strīdīgo pamatnostādņu tvērumā ietilpstošu atbalsta pasākumu, Vispārējā tiesa šo rīkojumu 38. punktā ir skaidri formulējusi savu vērtējumu, ka šādā situācijā šīs pamatnostādnes nevar ietekmēt apelācijas sūdzību iesniedzēju tiesisko stāvokli, jo atbalsta neesamības gadījumā Komisijai šīs pamatnostādnes nebūs jāpiemēro.

42

Turklāt pārsūdzēto rīkojumu 39.–43. punktā, kuru saturs ir īsumā atreferēts šā sprieduma 16. punktā, Vispārējā tiesa ir sīki izklāstījusi, ka dalībvalstīm joprojām ir iespēja paziņot Komisijai atbalsta pasākumus tādas ekonomikas nozares labā, kas, lai arī nav minēta šajā pielikumā, varētu būt pakļauta reālam oglekļa emisiju pārvirzes riskam un tiesīga saņemt atbalstu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

43

Tāpēc – pretēji tam, kas tiek apgalvots pirmā pamata pirmajā daļā, – Vispārējā tiesa ir analizējusi iebildes par nepieņemamību, ņemot vērā strīdīgo pamatnostādņu saturu un kontekstu, un pārsūdzēto rīkojumu 36.–43. punktā ir atbildējusi uz apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentāciju, tādējādi skaidri izklāstīdama sava lēmuma pamatojumu. Šo rīkojumu 38. punkts, kas īpaši kritizēts pirmā pamata otrajā daļā, iekļaujas Vispārējās tiesas motīvu izklāstā un ļauj viegli saprast iemeslus, kuru dēļ tā secināja, ka strīdīgo pamatnostādņu I pielikums tieši neietekmē apelācijas sūdzību iesniedzēju tiesisko stāvokli, ja atbalsts, uz kuru attiecas šīs pamatnostādnes, nav piešķirts.

44

No tā izriet, ka neviena no pirmā pamata abām daļām nav pamatota. Tāpēc šis pamats jānoraida.

45

Ar otro pamatu apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka strīdīgās pamatnostādnes tās neskar tieši.

46

Tās norāda, ka, lai noskaidrotu Savienības akta radītās tiesiskās sekas, ir jāņem vērā tostarp šā akta mērķis un saturs, kā arī konteksts, kādā tas ir pieņemts. Taču pārsūdzētie rīkojumi esot balstīti nevis uz šādu konkrētu izvērtējumu, bet gan uz vispārīgāku motīvu izklāstu, kurā esot pieļautas vairākas kļūdas.

47

Proti, Vispārējā tiesa esot balstījusies uz kļūdainu pieņēmumu, ka LESD 263. panta izpratnē visas Komisijas pamatnostādnes ir kvalificējamas vienādi. Šajā ziņā apelācijas sūdzību iesniedzējas norāda, ka pārsūdzētajos rīkojumos Vispārējā tiesa vadās no Tiesas 2016. gada 19. jūlija sprieduma Kotnik u.c. (C‑526/14, EU:C:2016:570) un Vispārējās tiesas 2015. gada 23. novembra rīkojuma EREF/Komisija (T‑694/14, EU:T:2015:915), lai arī šie nupat minētie nolēmumi attiecas uz aktiem, kas – atšķirībā no strīdīgajām pamatnostādnēm – dalībvalstīm atstāj rīcības brīvību.

48

Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka strīdīgās pamatnostādnes ir adresētas dalībvalstīm un ka tās neparedz dalībvalstīm nekādu rīcības brīvību attiecībā uz ekonomikas nozarēm, kas ir tiesīgas saņemt saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 6. punktu piešķiramo atbalstu.

49

Ņemot vērā šo dalībvalstu rīcības brīvības neesamību, Vispārējai tiesai, pēc apelācijas sūdzību iesniedzēju domām, esot bijis jāvadās pēc motīvu izklāsta, kas rodams 1998. gada 5. maija spriedumā Dreyfus/Komisija (C‑386/96 P, EU:C:1998:193), kura 44. punktā ir nospriests, ka privātpersonu, kas nav Savienības akta adresāte, var uzskatīt par tādu, kuru šis akts skar tieši, ja minētā akta adresātiem ir tikai tīri teorētiska iespēja šo aktu nepildīt.

50

Vispārējā tiesa esot kļūdaini ņēmusi vērā iespēju, ka dalībvalsts varētu paziņot Komisijai atbalsta pasākumus tādu uzņēmumu labā, kas darbojas strīdīgo pamatnostādņu I pielikumā neminētās nozarēs, un ka šī dalībvalsts varētu mēģināt pierādīt, ka šie pasākumi ir saderīgi ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam.

51

Šajā ziņā apelācijas sūdzību iesniedzējas norāda, ka juridiski šāda iespēja patiešām pastāv, taču šis apstāklis nemaina to, ka strīdīgās pamatnostādnes izslēdz iespēju Direktīvas 2003/87 10.a panta 6. punktā paredzēto atbalstu piešķirt saimnieciskās darbības subjektiem, kas darbojas šīs direktīvas I pielikumā neminētajās nozarēs. Šo izslēgšanu neatsverot iespēja valsts atbalstu piešķirt saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Proti, jebkādas prognozes par tāda atbalsta piešķiršanu būtu gluži spekulatīvas, savukārt Direktīvas 2003/87 10.a panta 6. punktā minētie atbalsti šajā šī tiesību normā tiekot oficiāli paredzēti un veicināti.

52

Vispārējā tiesa esot arī balstījusies uz kļūdainu pieņēmumu, ka saimnieciskās darbības subjekts var tikt tieši skarts vienīgi tad, ja Komisija pieņem lēmumu saskaņā ar Regulu 2015/1589. Valsts atbalsta jomā Tiesa jau esot nospriedusi, ka saimnieciskās darbības subjektu Komisijas nostāja var tieši skart arī tad, ja Komisija nav oficiāli pieņēmusi lēmumu attiecībā uz šo subjektu (spriedums, 2009. gada 17. septembris, Komisija/Koninklijke FrieslandCampina, C‑519/07 P, EU:C:2009:556, 48.–50. punkts).

53

Vispārējās tiesas kļūdainā vērtējuma dēļ apelācijas sūdzību iesniedzējām esot liegts jebkāds tiesību aizsardzības līdzeklis, lai gan tās atrodas situācijā, kas aplūkota konkrēti 2002. gada 25. jūlija sprieduma Unión de Pequeños Agricultores/Padome (C‑50/00 P, EU:C:2002:462) 33. punktā, kurā ir jābūt iespējai celt atcelšanas prasību, lai nodrošinātu tiesību aizsardzību tiesā.

54

Šajā ziņā apelācijas sūdzību iesniedzējas uzsver, ka Direktīvas 2003/87 10.a panta 6. punkts neuzliek dalībvalstīm pienākumu pieņemt atbalsta pasākumus. To ieskatā, ir visnotaļ iespējams, ka netiek piešķirts neviens šajā normā minētais atbalsts un tātad par šādu atbalstu netiek pieņemts neviens Komisijas lēmums. No finansiālā viedokļa šāda situācija esot pielīdzināma situācijai, kurā Komisija paziņoto atbalstu atzīst par nesaderīgu ar iekšējo tirgu. Taču pirmajā situācijā – atbilstoši Vispārējās tiesas motīvu izklāstam – apelācijas sūdzību iesniedzējām nav nekādu tiesību aizsardzības līdzekļu, savukārt otrajā situācijā tām šādi tiesību aizsardzības līdzekļi ir. Šī atšķirība neesot pieļaujama, jo apelācijas sūdzību iesniedzējas abos gadījumos esot skartas vienādi.

55

Turklāt Tiesa esot atzinusi, ka no saimnieciskās darbības subjektiem, kurus skar kāds Savienības akts, nav paģērējams, ka tiem jāpanāk dalībvalsts noraidošs lēmumu tālab, lai tie spētu apstrīdēt šo Savienības aktu (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 66. punkts). Neesot arī pamata rēķināties ar to, ka dalībvalstis pārkāps LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības pienākumu, paziņojot par mēslošanas līdzekļu un slāpekļa savienojumu ražošanas nozarei paredzētu atbalstu apstākļos, ja strīdīgo pamatnostādņu I pielikumā šī nozare nav minēta.

56

Komisijas ieskatā, arī šis otrais apelācijas sūdzību pamats ir jānoraida.

57

Kā izriet no strīdīgo pamatnostādņu 7. un 9. punkta, tajās ir noteiktas prasības, kas jāizpilda, lai ETS ietilpstošie atbalsta pasākumi, it īpaši tie, kas paredzēti Direktīvas 2003/87 10.a panta 6. punktā, varētu tikt uzskatīti par saderīgiem ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

58

Šādas pamatnostādnes Komisija pieņem, īstenojot savu ekskluzīvo kompetenci novērtēt atbalsta pasākumu saderību ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punktam. Šajā ziņā Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 2016. gada 19. jūlijs, Kotnik u.c., C‑526/14, EU:C:2016:570, 37.–39. punkts, kā arī 2022. gada 15. decembris, Veejaam un Espo, C‑470/20, EU:C:2022:981, 29. punkts).

59

Ar pamatnostādnēm nosakot nosacījumus, ar kādiem atbalsta pasākumus var uzskatīt par saderīgiem ar iekšējo tirgu, un šo pamatnostādņu publicēšanas ceļā paziņojot, ka tā piemēros tajās ietvertos noteikumus, Komisija pati ierobežo savas novērtējuma brīvības izmantošanas iespējas tādējādi, ka tad, ja dalībvalsts paziņo šīm normām atbilstošu valsts atbalsta projektu, Komisijai šis projekts principā ir jāatļauj. Principā tā nedrīkstētu atkāpties no minētajiem noteikumiem, jo pretējā gadījumā tā būtu vainojama tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi pārkāpumā (spriedumi, 2016. gada 19. jūlijs, Kotnik u.c., C‑526/14, EU:C:2016:570, 40. punkts, kā arī 2023. gada 31. janvāris, Komisija/Braesch u.c., C‑284/21 P, EU:C:2023:58, 90. punkts).

60

LESD 263. panta ceturtā daļa noteic, ka fiziska vai juridiska persona var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

61

Apelācijas sūdzību iesniedzējas nevar tikt kvalificētas kā strīdīgo pamatnostādņu adresātes. Tāpēc, ņemot vērā jau pašu LESD 263. panta ceturtās daļas formulējumu, apelācijas sūdzību iesniedzēju locus standi priekšnosacījums – kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzēto rīkojumu 27. punktā – ir vismaz tāds, ka šīm pamatnostādnēm tās jāskar tieši.

62

Tā kā nosacījums, ka apstrīdētajam aktam ir tieši jāskar prasītājs, identiskā formulējumā ir izklāstīts gan LESD 263. panta ceturtās daļas otrajā teikuma daļā, gan šīs normas trešajā teikuma daļā, tam abās šā teikuma daļās ir jābūt vienādai nozīmei (spriedums, 2022. gada 12. jūlijs, Nord Stream 2/Parlaments un Padome, C‑348/20 P, EU:C:2022:548, 73. punkts). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis nosacījums nozīmē, ka ir jābūt izpildītiem diviem kumulatīviem kritērijiem, proti, lai minētais akts, pirmkārt, tieši ietekmētu šīs personas tiesisko stāvokli un, otrkārt, nepieļautu nekādu rīcības brīvību šā pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, kas ir gluži automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (spriedums, 2023. gada 16. marts, Komisija/Jiangsu Seraphim Solar System un Padome/Jiangsu Seraphim Solar System un Komisija, C‑439/20 P un C‑441/20 P, EU:C:2023:211, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

63

Saskaņā ar šā sprieduma 59. punktā atgādināto judikatūru sekas, kas izriet no strīdīgajām pamatnostādnēm, kuras attiecas tostarp uz atbalsta pasākumiem, kas dalībvalstīm būtu jāpieņem, kā noteikts Direktīvas 2003/87 10.a panta 6. punktā, ir tādas, ka gadījumā, ja valsts atbalsta projekts tiek paziņots atbilstoši šajās pamatnostādnēs noteiktajiem kritērijiem, tostarp to I pielikumā iekļautajam atbalsttiesīgo nozaru sarakstam, Komisijai principā šis projekts ir jāatļauj.

64

Tā kā prasītājas darbojas nozarē, kas nav iekļauta šajā pielikumā, ir izslēgts, ka tās varētu gūt kādu labumu no šāda Komisijas pienākuma.

65

Tomēr, kā Vispārējā tiesa būtībā norādījusi pārsūdzēto rīkojumu 39.–41. punktā, šo pamatnostādņu tiesiskās sekas nav tādas, ka apelācijas sūdzību iesniedzējām tiktu liegtas tiesības saņemt Direktīvas 2003/87 10.a panta 6. punktā paredzēto valsts atbalstu.

66

Šajā ziņā jāatgādina, ka pamatnostādņu pieņemšana neatbrīvo Komisiju no pienākuma pārbaudīt īpašos ārkārtas apstākļus, uz kuriem dalībvalsts var atsaukties konkrētā gadījumā, lai lūgtu LESD 107. panta 3. punktu piemērot tieši. Dalībvalstis saglabā tiesības paziņot Komisijai atbalsta projektus, kas neatbilst pamatnostādnēs izklāstītajiem nosacījumiem, un Komisija ārkārtas apstākļos var šādus projektus atļaut (skat. it īpaši spriedumus, 2016. gada 19. jūlijs, Kotnik u.c., C‑526/14, EU:C:2016:570, 41. un 43. punkts, kā arī 2023. gada 31. janvāris, Komisija/Braesch u.c., C‑284/21 P, EU:C:2023:58, 92. un 93. punkts).

67

Tādējādi ETS ietvaros nekas neliedz dalībvalstij paziņot Komisijai atbalsta projektu – tādu uzņēmumu labā, kas darbojas strīdīgo pamatnostādņu I pielikumā neminētā ekonomikas nozarē –, kura mērķis saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 6. punktu ir samazināt reālu oglekļa emisiju pārvirzes risku, kas, pēc tās domām, apdraud šo nozari, un norādīt apstākļus, kuri varētu pamatot šā projekta apstiprināšanu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam, lai gan Komisija šajās pamatnostādnēs šo nozari nav identificējusi kā tādu, ko šāds risks apdraudētu.

68

No tā – kā pareizi secinājusi Vispārējā tiesa – izriet, ka strīdīgās pamatnostādnes, lai arī mazinot apelācijas sūdzību iesniedzēju iespējas saņemt atbalstu saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 6. punktu, pašas par sevi tomēr nenosaka šo iesniedzēju tiesības saņemt šādu atbalstu un tādējādi tieši neietekmē šo apelācijas sūdzību iesniedzēju tiesisko stāvokli.

69

Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzību iesniedzējas, apstāklis – ka tām nav iespējams celt tiešu prasību par strīdīgajām pamatnostādnēm – tām neliedz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Proti, Savienības procesuālās tiesības ļauj fiziskai vai juridiskai personai atsaukties uz pamatnostādņu prettiesiskumu, lai pamatotu prasību, kas celta par aktu, kurš pieņemts, ņemot vērā šīs pamatnostādnes, un kurš skar šo personu tādā veidā, kas atbilst LESD 263. panta ceturtajā daļā izklāstītajiem nosacījumiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 209.–212. punkts).

70

Turklāt – ciktāl apelācijas sūdzību iesniedzējas atsaucas uz hipotēzi, ka dalībvalstis nenolemj piešķirt nevienu no Direktīvas 2003/87 10.a panta 6. punktā minētajiem atbalstiem, un tāpēc Komisija nepieņem nevienu lēmumu, ar kuru, ņemot vērā strīdīgās pamatnostādnes, būtu atļauts vai atteikts atļaut atbalsta projektu, – jāuzskata, ka šādā gadījumā apelācijas sūdzību iesniedzējas nevar nonākt neizdevīgākā konkurences situācijā salīdzinājumā ar citiem tajā pašā nozarē strādājošajiem uzņēmumiem. Šādos apstākļos Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pirmajā daļā nostiprinātās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību nenosaka, ka apelācijas sūdzību iesniedzējām ir jāvar apstrīdēt šo pamatnostādņu tiesiskumu.

71

Šajā ziņā pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka privātpersonām ir jābūt iespējai efektīvi aizsargāt tiesā savas no Savienības tiesību sistēmas izrietošās tiesības (spriedums, 2019. gada 5. novembris, ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c., C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923, 54. punkts un tajā minētā judikatūra). Savukārt valsts atbalsta jomā privātpersonām no Savienības tiesību normām izrietošās tiesības ir neciest no izkropļotas konkurences (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējās tiesas motīvu izklāstā nav pieļauta tiesību kļūda un ka otrais pamats ir nepamatots.

73

Apelācijas sūdzību iesniedzējas uzskata, ka Vispārējai tiesai, pirms lemšanas par prasību pieņemamību, šīs prasības esot bijis jāizskata pēc būtības. Šajā ziņā tās atgādina Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 7. punktā noteikto, ka šī tiesa apvieno iebilžu vai citu procesuālo jautājumu izvērtējumu ar lietas izskatīšanu pēc būtības tad, “ja to pamato īpaši apstākļi”. Pareizas tiesu varas īstenošanas interesēs Vispārējai tiesai esot bijis jāuzskata, ka šajā lietā šādi apstākļi pastāv. Proti, lai novērtētu strīdīgo pamatnostādņu tiesiskās sekas, esot bijis jāuzklausa argumenti par lietas būtību.

74

Komisija uzskata, ka šis pakārtotais pamats ir neefektīvs un katrā ziņā nepamatots.

75

Tiesa jau ir nospriedusi, ka Vispārējās tiesas ziņā ir izvērtēt, vai pareizas tiesu varas īstenošanas intereses attaisno vai neattaisno to, ka iebilde par nepieņemamību tiek izskatīta uzreiz vai arī vienlaikus ar lietas izskatīšanu pēc būtības. Izskatīšana vienlaikus ar lietas izskatīšanu pēc būtības nav vajadzīga, ja iebildes izvērtējums nav atkarīgs no izvērtējuma par pamatiem, ko prasītājs izvirza attiecībā uz lietas būtību (spriedums, 2017. gada 25. oktobris, Rumānija/Komisija, C‑599/15 P, EU:C:2017:801, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

76

Šajā lietā, izvērtējot otro no abiem galvenajiem apelācijas sūdzību pamatiem, redzams, ka Vispārējā tiesa varēja, neizskatījusi prasības pēc būtības, pamatoti secināt, ka apelācijas sūdzību iesniedzējām nav locus standi.

77

Tātad šis pakārtotais pamats nevar tikt apmierināts.

78

Tā kā neviens no pamatiem nav pamatots, apelācijas sūdzības ir jānoraida pilnībā.

79

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācija sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Šā reglamenta 138. panta 1. punktā, kas saskaņā ar minētā reglamenta 184. panta 1. punktu attiecas arī uz apelācijas tiesvedību, ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

80

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzību iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tām spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež apelācijas sūdzību iesniedzējām segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijai saistībā ar apelācijas sūdzībām saistītos tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: