1

Ar apelācijas sūdzību Eiropas Investīciju banka (EIB) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 24. novembra spriedumu KL/EIB (T‑370/20, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2021:822), ar ko tā, pirmkārt, atcēla EIB 2019. gada 8. februāra un 8. marta lēmumus, ar kuriem KL bija atzīts par darbspējīgu un esošu neattaisnotā prombūtnē no 2019. gada 18. februāra, kā arī EIB priekšsēdētāja 2020. gada 16. marta lēmumu, ar ko šie lēmumi tika apstiprināti (turpmāk kopā – “apstrīdētie lēmumi”), un, otrkārt, piesprieda EIB izmaksāt KL invaliditātes pensiju no 2019. gada 1. februāra kopā ar nokavējuma procentiem par šo pensiju, no tās atskaitot KL jau samaksātās summas kā atalgojumu, kuras invaliditātes pensijas izmaksas dēļ, izrādās, viņam nebija jāsaņem.

2

EIB darbiniekiem piemērojamo pensiju shēmas pārejas noteikumu (turpmāk tekstā – “Pārejas noteikumi”) 46‑1. pantā ir paredzēts:

“Atbilstoši šiem pārejas noteikumiem invaliditāte ir tādam apdrošinātajam, kurš slimības, nelaimes gadījuma vai invaliditātes dēļ atrodas fiziskā vai garīgā nespējā pastāvīgi pildīt sava amata vai cita līdzvērtīga līmeņa amata funkcijas un kura invaliditāte ir atzīta saskaņā ar 48. pantu.”

3

Pārejas noteikumu 48‑1. pantā ir paredzēts, ka invaliditāte ir jāatzīst EIB izvēlētajam ārstam vai – apstrīdēšanas gadījumā – Invaliditātes komisijai, kas paredzēta šo noteikumu 13‑1. pantā.

4

Atbilstoši Pārejas noteikumu 51‑1. pantam:

“Ja darbnespējīgā persona veic algotu darbu, invaliditātes pensija tiek samazināta tiktāl, ciktāl invaliditātes pensijas, bērnu pensiju un no šīs darbības gūto ienākumu summa pārsniedz neto atalgojuma apmēru, kas atbilst tādas apdrošinātās personas līmenim un amatam, kurai bija tāda pati ģimenes situācija kā brīdī, kad tikusi atzīta šī darbnespēja.”

5

Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 78. panta pirmajā daļā redakcijā, kas bija spēkā šīs lietas faktu rašanās laikā (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), ir noteikts:

“Ierēdnis VIII pielikuma 13. līdz 16. pant[ā] paredzētaj[os apstākļos] ir tiesīgs uz invaliditātes pabalstu kopējas pastāvīgas invaliditātes gadījumā, kas neļauj viņam veikt savus pienākumus atbilstoši amatam savā funkciju grupā.”

6

Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–39. punktā, un šīs tiesvedības vajadzībām to var apkopot šādi.

7

Kopš 2001. gada 1. septembra KL strādāja EIB.

8

Pēc vairākiem laikposmiem, kuros KL nebija darbā EIB, tā 2017. gada 22. maijā viņu informēja, ka šīs iestādes ārsts konsultants ir ieteicis, lai viņam sešus mēnešus no 2017. gada 1. jūnija tiktu noteikta pagaidu darbnespēja (kas atbilst 50 % no viņa darba laika).

9

2017. gada 1. jūnijā KL apstrīdēja EIB ārsta konsultanta ieteikumu, uzskatot, ka viņam bija jānosaka pilnīga pārejoša darbnespēja, lai atsāktu pildīt savus pienākumus. Tāpēc viņš lūdza sākt EIB Personālam piemērojamo administratīvo noteikumu, kuri pieņemti, izpildot EIB Personāla reglamentu (turpmāk tekstā – “Administratīvie noteikumi”), X pielikuma 4. pantā paredzēto medicīnisko strīdu izšķiršanas procedūru.

10

2017. gada 18. oktobrī KL izmeklēja EIB iecelts neatkarīgs ārsts, kurš apstiprināja tās ārsta konsultanta atzinumu. Šis secinājums tika paziņots EIB un KL.

11

Ar 2017. gada 14. decembra vēstuli EIB informēja KL, ka notiek diskusijas, lai ļautu viņam atgriezties nepilna darba laika darbā uz trim mēnešiem citā amatā, nevis tajā, kuru viņš ieņēma iepriekš, ievērojot, ka laikā no 2018. gada 1. janvāra līdz viņa atjaunošanai amatā viņš tiks atbrīvots no pienākuma ierasties EIB.

12

2017. gada 28. decembrī KL juriskonsults apstrīdēja sekas, ko EIB paredzēja īstenot medicīnisko strīdu izšķiršanas procedūras galarezultātā, apgalvojot, ka procedūra, kas bija jāīsteno, esot bijusi Pārejas noteikumu 13‑1. pantā paredzētā Invaliditātes komisijas procedūra.

13

Tā kā EIB piekrita sākt procedūru Invaliditātes komisijā, pēdējā minētā 2018. gada 9. novembrī izdeva secinājumu (turpmāk tekstā – “Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra secinājums”), kas bija formulēts šādi:

“Psihisku traucējumu dēļ [KL] nav spējīgs atgriezties savā pēdējā darbavietā un pie sava agrākā darba devēja. Tādējādi tas ir darbnespējīgs attiecībā uz EIB, bet nav darbnespējīgs attiecībā uz vispārējo darba tirgu. [Invaliditātes komisija] šajā ziņā ir panākusi vienprātību.”

14

Tāds pats secinājums iekļauts tā ārsta ziņojumā “Ārsta ekspertīze, kas veikta 2018. gada 9. novembra Invaliditātes komisijā”, kuru saskaņā ar Pārejas noteikumu 13‑1. pantu izraudzījušies divi pārējie ārsti, kas ietilpst Invaliditātes komisijā.

15

2019. gada 23. janvārī, pamatojoties uz trim Invaliditātes komisijas ārstu iesniegtajām veidlapām, kurās bija atzīmēta aile “not invalid” (nav darbnespējīgs) (turpmāk tekstā – “2019. gada 16. un 23. janvāra veidlapas”), šī komisija paziņoja EIB savu vienbalsīgi pieņemto lēmumu, saskaņā ar kuru KL nebija darbnespējīgs.

16

Ar 2019. gada 8. februāra un 8. marta lēmumiem EIB atzina KL par darbspējīgu un par esošu nepamatotā prombūtnē kopš 2019. gada 18. februāra – datuma, no kura tā uzskatīja, ka viņam bija jāatsāk darbs.

17

2020. gada 16. martā pēc samierināšanas procedūras – kura bija sākta pēc KL lūguma – neizdošanās EIB priekšsēdētājs apstiprināja Samierināšanas komisijas secinājumus šajā ziņā. Līdz ar to pēdējā minētā apstiprināja 2019. gada 8. februāra un 8. marta lēmumus.

18

Ar 2020. gada 11. jūnijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto prasības pieteikumu KL cēla prasību par apstrīdēto lēmumu atcelšanu. Prasības pamatojumam viņš izvirzīja divus pamatus, pirmkārt, par Pārejas noteikumu 46‑1. un 48‑1. panta un Administratīvo noteikumu 11.1. un 11.3. panta pārkāpumu, kā arī acīmredzamu kļūdu vērtējumā un, otrkārt, par rūpības pienākuma neizpildi. Tikai pirmajam pamatam ir nozīme šajā apelācijas tiesvedībā.

19

Ar šo pamatu KL pārmeta EIB, ka tā apstrīdētajos lēmumos esot uzskatījusi, ka kopš 2019. gada 18. februāra viņš ir darbspējīgs un ir nepamatotā prombūtnē. Šajā ziņā KL norādīja, ka saskaņā ar Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra secinājumu un medicīnisko ekspertīzi, kas veikta minētajā komisijā, viņš tika uzskatīts par darbnespējīgu attiecībās ar EIB. Viņš norāda, ka šis secinājums bija pietiekams, lai viņam atzītu invaliditāti Pārejas noteikumu 46‑1. panta izpratnē. EIB savukārt apstiprināja, ka Pārejas noteikumos atzīta tikai viena veida darbnespēja, proti, tā, kas ir saistīta ar vispārējo darba tirgu, un ka Invaliditātes komisijas atzinums tika izteikts 2019. gada 16. un 23. janvāra veidlapās, kurās atzīts, ka KL nav darbnespējīgs.

20

Pirmām kārtām, attiecībā uz dokumentiem, kas veido Invaliditātes komisijas atzinumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 58.–73. punktā nosprieda, ka strīdīgo lēmumu tiesiskums ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai 2019. gada 16. un 23. janvāra veidlapas, bet arī Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra secinājumu, kuru apstiprināja minētajā komisijā veiktā medicīniskā ekspertīze.

21

Otrām kārtām, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 74.–81. punktā uzskatīja, ka saskaņā ar Invaliditātes komisijas atzinumu, kā izriet no šī sprieduma 20. punktā minētajiem dokumentiem, KL vairs nevarēja veikt pienākumus EIB, bet viņš vēl varēja veikt profesionālo darbību vispārējā darba tirgū.

22

Trešām kārtām, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 83.–85. punktā nosprieda, ka EIB darbinieka “invaliditātes” jēdziens Pārejas noteikumu 46‑1. panta un Administratīvo noteikumu 11.1. panta izpratnē ir jāizvērtē, ņemot vērā šī darbinieka spēju atsākt pildīt “sava amata vai cita līdzvērtīga līmeņa amata funkcijas”, jo šim citam amatam arī ir jābūt EIB.

23

Lai nonāktu pie šī vērtējuma, Vispārējā tiesa, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 86.–89. punktā uzskatīja, ka pēc analoģijas ar Civildienesta noteikumu 78. pantu minētajās EIB noteikumu normās ir atsauce uz amata funkciju klasifikāciju šajā iestādē. Otrkārt, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 90.–93. punktā uzsvēra, ka EIB sasauktās invaliditātes komisijas ir tās struktūrvienības un tādējādi tām nav juridiskas kompetences, lai novērtētu EIB personāla spēju veikt profesionālos pienākumus ārpus šīs iestādes. Treškārt, minētā sprieduma 94.–99. punktā Vispārējā tiesa noraidīja EIB sniegto Pārejas noteikumu 51‑1. panta interpretāciju, saskaņā ar kuru šī tiesību norma attiecoties tikai uz retām situācijām, kad persona, kas ir atzīta par darbnespējīgu EIB, ārpus tās veiktu atšķirīgu darbību no iepriekš veiktās tās dienestā.

24

Pārsūdzētā sprieduma 100. un 101. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka, tā kā Invaliditātes komisija bija atzinusi KL par nespējīgu pildīt pienākumus EIB un tā kā “invaliditātes” jēdziens Pārejas noteikumu 46‑1. panta un Administratīvo noteikumu 11.1. panta izpratnē ir jāvērtē tikai attiecībā uz šo iestādi, EIB bija jāatzīst KL par darbnespējīgu, līdz ar to bija jāuzskata, ka, atzīstot viņu par darbspējīgu un esošu neattaisnotā prombūtnē no 2019. gada 18. februāra, EIB ir pārkāpusi šos noteikumus. Tāpēc Vispārējā tiesa apmierināja KL prasības pirmo pamatu un atcēla šos lēmumus.

25

Ar apelācijas sūdzību EIB lūdz Tiesu:

26

KL prasījumi Tiesai ir šādi:

27

Apelācijas sūdzības pamatojumam EIB izvirza divus pamatus. Pirmajam pamatam, kas attiecas uz kļūdainu jēdziena “invaliditāte” interpretāciju, ir četras daļas, no kurām pirmā un ceturtā jāizskata kopā. Otrais pamats, kuram ir divas daļas, kas jāizskata kopā, attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 58.–81. punktā izklāstīto faktu sagrozīšanu.

28

Ar pirmā pamata pirmo daļu EIB apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 83.–85. punktā nospriežot, ka “citas līdzvērtīga līmeņa funkcijas”, kuras darbiniekam ir jābūt nespējīgam veikt, lai tam tiktu atzīta invaliditāte Pārejas noteikumu 46‑1. panta un Administratīvo noteikumu 11.1. panta izpratnē, jābūt veicamām EIB iekšienē, “invaliditātes” jēdzienu ir interpretējusi pretēji šīs iestādes iekšējam tiesiskajam regulējumam.

29

Pirmām kārtām, EIB uzskata, ka, Pārejas noteikumu 46‑1. pantā izmantojot vārdus “sava amata vai cita līdzvērtīga līmeņa amata funkcijas”, neesot nošķirtas funkcijas, kas tiek veiktas EIB iekšienē, no funkcijām, kas tiek veiktas ārpus tās, kā arī netiek sniegta atsauce uz šīs iestādes iekšējo funkciju klasifikāciju. Arī veidlapā, kas Invaliditātes komisijai ir jāaizpilda, neesot veikta nošķiršana atkarībā no tā, vai invaliditāte ir specifiska EIB vai arī tā ir jānovērtē salīdzinājumā ar vispārējo darba tirgu, tāpēc, ieviešot šādu nošķiršanu, Vispārējā tiesa esot grozījusi minēto iekšējo noteikumu tekstu.

30

Otrām kārtām, ar Vispārējās tiesas izmantoto interpretāciju tiktu sajaukts jēdziens “invaliditāte”, kurā atzīta tādas personas aizsardzība, kas ir kļuvusi darbnespējīga vispār, ar jēdzienu “nespēja strādāt”, kā tas paredzēts lielākajā daļā valstu tiesību sistēmu, kas attiecas uz aizsardzību, kāda pienākas personai, kura kļuvusi nespējīga strādāt pie konkrēta darba devēja.

31

Trešām kārtām, ar šādu interpretāciju netiktu ievērots invaliditātes pensijas mērķis, jo tas ir sociālās aizsardzības pasākums, lai kompensētu darba samaksas zudumu, kas darbiniekam nodarīts sakarā ar pastāvīgu nespēju pildīt savus pienākumus. Atzīt, ka darbiniekam ir invaliditāte, lai veiktu darbu EIB, bet tas ir spējīgs veikt līdzvērtīgu darbu ārpus tās, būtu acīmredzama pretruna šim mērķim. Turklāt šī interpretācija radītu nopietnas sekas EIB pensiju sistēmas finansiālajam līdzsvaram un radītu problēmas saistībā ar valsts līdzekļu izmantošanu un pārvaldību.

32

Ar pirmā pamata ceturto daļu EIB apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 98.–100. punktā esot kļūdaini interpretējusi Pārejas noteikumu 51‑1. pantu, kurā paredzēta invaliditātes pensijas apmēra samazināšana gadījumā, ja persona, kam atzīta invaliditāte, veic darbību peļņas gūšanas nolūkā, kā, piemēram, situācijās, kad persona, kurai atzīta invaliditāte EIB, veic jebkādu profesionālu darbību. Tiesas sēdē Vispārējā tiesā EIB apgalvoja, ka šī tiesību norma attiecas tikai uz retajām situācijām, kad persona, kurai atzīta invaliditāte, ārpus EIB veic atšķirīgu darbību no tās, ko tā veica EIB iekšienē.

33

Vispirms EIB apgalvo, ka Vispārējās tiesas interpretācija esot pretrunīga, ciktāl tajā uzsvērts Pārejas noteikumu 51‑1. panta redakcijas vispārīgais raksturs, nenošķirot veiktās ārējās darbības raksturu un vienlaikus uzskatot, ka 46‑1. pants, kas arī formulēts vispārīgi, attiecas uz jēdzienu “invaliditāte”, kurš ir definēts salīdzinājumā ar EIB veicamajiem uzdevumiem.

34

Turklāt šī iestāde norāda, ka jēdziens “invaliditāte” Pārejas noteikumu 51‑1. panta un 46‑1. panta izpratnē esot jāinterpretē identiski. Taču šajā pēdējā normā ir atsauce ne tikai uz EIB iekšienē, bet arī uz ārpus tās veicamajām funkcijām. Līdz ar to būtu pretrunīgi interpretēt Pārejas noteikumu 51‑1. pantu kā tādu, kurā ir atsauce uz personu, kam ir atzīta invaliditāte un kas veic tāda paša rakstura un intensitātes darbu ārpus EIB kā tas, ko tā veica šīs organizācijas iekšienē, tādējādi minētajā pantā bija jābūt atsaucei uz cita veida darbu.

35

Visbeidzot un pilnības labad EIB uzskata, ka Vispārējās tiesas izmantotā Pārejas noteikumu 51‑1. panta interpretācija radītu nepamatotas iedzīvošanās situācijas. Proti, ja darbnespējīgs darbinieks saņem EIB invaliditātes pensiju, vienlaikus strādājot pilnu darba laiku ārpus šīs organizācijas tikpat prasīgā amatā, šīs personas reālā darbspēja rada jautājumus.

36

KL apstrīd EIB argumentus.

37

Ar pirmā pamata pirmo un ceturto daļu EIB būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretēdama jēdzienu “invaliditāte”, kas tostarp ir ietverts Pārejas noteikumu 46‑1. pantā, ņemot vērā tā formulējumu, šīs tiesību normas kontekstu, kā arī invaliditātes pensijas piešķiršanas mērķi. It īpaši tā uzskata, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini atzinusi, ka vārdkopa “cita līdzvērtīga līmeņa funkcija” šīs tiesību normas izpratnē attiecas tikai uz funkcijām, kas tiek veiktas EIB.

38

Vispirms no Pārejas noteikumu 46‑1. panta formulējuma, protams, neizriet, ka tas skaidri attiektos uz citām līdzvērtīga līmeņa funkcijām, kas tiek veiktas EIB. Tomēr, minot apdrošinātās personas nespēju pildīt “sava amata vai cita līdzvērtīga līmeņa amata funkcijas”, vārda “funkcijas” atkārtošanās dēļ šo pantu var interpretēt kā tādu, kas papildus attiecīgā darbinieka amatam ir vērsts uz citu EIB iekšējo amatu.

39

Šo interpretāciju apstiprina fakts, ka Pārejas noteikumu 46‑1. pantā izmantotais jēdziens “funkcija” ir reglamentējošs juridiska rakstura jēdziens. Turklāt jākonstatē, ka Pārejas noteikumu 46‑1. pantā nav izmantots plašāks formulējums, piemēram, Pārejas noteikumu 51‑1. pantā izmantotais jēdziens “darbība peļņas gūšanas nolūkā”, kurā ir atsauce uz darbu vispārējā darba tirgū.

40

Turpinājumā, runājot par kontekstu, kādā iekļaujas Pārejas noteikumu 46‑1. pants, pirmām kārtām, EIB pamatoti uzskata, ka jēdziens “invaliditāte” Pārejas noteikumu 46‑1. un 51‑1. panta izpratnē ir jāinterpretē vienādi. Tomēr no tā nevar secināt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 96.–98. punktā nospriezdama, ka šis pēdējais minētais pants, ņemot vērā tā formulējuma vispārīgumu, nevar tikt saprasts tādējādi, ka tas attiecas tikai uz darbību, kas veikta ārpus EIB un kas ir atšķirīga no darbības, kuru persona ar atzītu invaliditāti ir veikusi šajā organizācijā, bet ka tas ir jāinterpretē kā tāds, kas attiecas uz jebkādas darbības veikšanu, lai kāda tā būtu, tostarp uz darbību, kas ir līdzvērtīga EIB iekšienē veiktajai.

41

Šajā ziņā, no vienas puses, ir jānoraida EIB apgalvojums, ka Vispārējās tiesas veiktā Pārejas noteikumu 46‑1. un 51‑1. panta interpretācija esot pretrunīga, jo, pēc šīs organizācijas domām, abas šīs normas esot formulētas vispārīgi, lai gan Vispārējā tiesa esot pamatojusies tikai uz otrās tiesību normas vispārīgo raksturu. Proti, kā izriet no šī sprieduma 39. punkta, Pārejas noteikumu 51‑1. pantā ir izmantots vispārīgs jēdziens “darbība peļņas gūšanas nolūkā”, savukārt 46‑1. pantā ir izmantots jēdziens “funkcija”, kurā, kā izriet no šī paša 39. punkta, ir atsauce uz reglamentējošām normām, kas piemērojamas konkrētas iestādes vai organizācijas personālam.

42

No otras puses, Vispārējās tiesas izmantotā Pārejas noteikumu 51‑1. panta interpretācija atbilst šo noteikumu 46‑1. panta interpretācijai, saskaņā ar kuru vārdkopa “cita līdzvērtīga līmeņa amata funkcijas” attiecas uz citu amatu EIB ietvaros. Proti, būtu pretrunīgi uzskatīt, ka saskaņā ar Pārejas noteikumu 46‑1. pantu personai tiek atzīta invaliditāte tādēļ, ka tā nav spējīga pildīt savu amatu vai cita līdzvērtīga līmeņa amata funkcijas vispārējā darba tirgū, vienlaikus atzīstot, ka saskaņā ar šo noteikumu 51‑1. pantu šī persona var veikt šādu darbu.

43

Otrām kārtām, ir jānoraida EIB arguments, saskaņā ar kuru jēdziena “invaliditāte” interpretācija atbilst šī jēdziena izpratnei dažādās valstu tiesību sistēmās, lai gan Vispārējās tiesas izmantotā interpretācija atbilstot jēdzienam “darbnespēja” minētajās valstīs. Šajā ziņā pietiek norādīt, tāpat kā EIB uzsver apelācijas sūdzībā, ka Pārejas noteikumi, kā arī Administratīvie noteikumi ir daļa no EIB tiesiskā regulējuma, kas ir šāds tikai šai bankai un kas atšķiras no valsts tiesību normām.

44

Visbeidzot, lai gan invaliditātes pensijas piešķiršana, protams, atbilst sociāla rakstura mērķim, jo tā paredzēta, lai persona, kura fiziski vai garīgi nespēj pastāvīgi pildīt savu amatu vai kāda cita līdzvērtīga līmeņa amata funkcijas, varētu apmierināt savas vajadzības, Pārejas noteikumu 46‑1. panta interpretācija, saskaņā ar kuru šim citam amatam ir jābūt EIB iekšienē, ņemot vērā šo noteikumu struktūru, atbilst minētajam mērķim.

45

Proti, Pārejas noteikumu 51‑1. pantā paredzētais mehānisms, saskaņā ar kuru invaliditātes pensija tiek samazināta, ciktāl tās summa, bērnu pensijas un peļņa no darbības, ko veikusi persona, kurai ir atzīta invaliditāte, pārsniedz neto atalgojuma summu, ko tā saņēma brīdī, kad viņai tika atzīta invaliditāte, pārtrauc maksāt šo invaliditātes pensiju, ja ieinteresētā persona atsāk darbību, no kuras ieņēmumi ir vismaz tikpat lieli kā darba samaksa, ko šī persona ir saņēmusi par darbu EIB.

46

Šī mehānisma mērķis ir arī novērst personas, kurai atzīta invaliditāte, nepamatotas iedzīvošanās situācijas, kā arī negatīvās sekas attiecībā uz šīs iestādes minēto EIB pensiju sistēmas finansiālo līdzsvaru.

47

No tā izriet, ka ar argumentiem, ko EIB izvirzījusi pirmā pamata pirmajā un ceturtajā daļā, nevar pierādīt, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā izmantotā jēdziena “invaliditāte”, kas ietverts Pārejas noteikumu 46‑1. pantā, interpretācijā ir pieļāvusi tiesību kļūdu. Tāpēc šī pamata pirmā un ceturtā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

48

Ar pirmā pamata otro daļu EIB apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 90.–93. punktā nospriezdama, ka invaliditātes komisijas, kuras nodibina šī organizācija, nav kompetentas lemt par EIB darbinieku darbspēju tās iekšienē. Šajā ziņā tā apgalvo, ka šāda invaliditātes komisija veic medicīniskos konstatējumus, kas ir jāuzskata par galīgiem, ja vien tie ir izdarīti saskaņā ar noteikumiem. To ārstu uzdevums, kuri ir šīs komisijas locekļi, esot vienīgi sagatavot medicīnisku atzinumu, nevis lemt par darba vidi.

49

EIB apgalvo, ka Pārejas noteikumu 46‑1. pantā deklarētā darbnespēja attiecībā uz pienākumiem, kas veikti EIB, nav atšķirīga no darbnespējas, kas atzīta attiecībā uz vispārējo darba tirgu, un ar to arī netiek noteikta invaliditātes komisiju kompetences stingra robeža, kuru uzdevums ir pārbaudīt personu, kuras var tikt atzītas par darbnespējīgām, veselības stāvokli.

50

Vispārējās tiesas norādītais risks, ka pastāv pretruna starp EIB Invaliditātes komisijas vērtējumu un vērtējumu, ko varētu sniegt citas Savienības iestādes vai valsts iestādes izveidotas invaliditātes komisijas, esot hipotētisks. Citi veselības aprūpes speciālisti varētu piekrist medicīniskajam novērtējumam tā tehniskā rakstura dēļ, ja nav jaunu elementu. Invaliditātes komisijas kompetenci neierobežo iespēja, ka citi ārsti varētu nonākt pie atšķirīgiem secinājumiem.

51

KL uzskata, ka EIB argumentācija neesot pamatota.

52

Kā izriet no šī sprieduma 37.–47. punkta, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 100. punktā pamatoti ir nospriedusi, ka invaliditātes jēdziens Pārejas noteikumu 46‑1. panta un Administratīvo noteikumu 11.1. panta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz EIB darbinieku, kuru tās izveidotā Invaliditātes komisija ir atzinusi par nespējīgu atsākt pildīt savus pienākumus vai līdzvērtīgus pienākumus šajā organizācijā.

53

No tā noteikti izriet, ka minētās organizācijas, kas saskaņā ar Pārejas noteikumu 48‑1. pantu ir kompetentas konstatēt darbnespēju apstrīdēšanas gadījumā, izveidotās invaliditātes komisijas savas pilnvaras īsteno tikai attiecībā uz attiecīgās personas spēju pildīt savus pienākumus vai citus līdzvērtīgus pienākumus EIB.

54

Jāpiebilst – lai gan, protams, šādas komisijas slēdzienam ir medicīnisks raksturs, tomēr tās veiktajā novērtējumā, kā to atbildes rakstā apgalvo KL, ir jāņem vērā darba vide, no kuras nevar nošķirt uzdevumus, kas ieinteresētajai personai ir jāveic. Tas tā vēl jo vairāk ir tad, ja – kā tas ir šajā gadījumā – invaliditātes cēlonis ir psihiski traucējumi.

55

Tādējādi pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

56

Pirmā pamata trešajā daļā EIB uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 86.–89. punktā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, Pārejas noteikumu 46‑1. pantu un Administratīvo noteikumu 11.1. pantu interpretējot pēc analoģijas ar Civildienesta noteikumu 78. pantu. Šajā ziņā EIB norāda, ka šādas interpretācijas pēc analoģijas priekšnosacījums ir, pirmkārt, cieša saikne starp abām attiecīgajām tiesību sistēmām un, otrkārt, trūkums pirmajā sistēmā, kas nav saderīgs ar kādu Savienības tiesību vispārējo principu. Taču Vispārējā tiesa neesot norādījusi uz šādu elementu esamību.

57

Turklāt Pārejas noteikumu 46‑1. panta formulējumā nav nošķirti pienākumi, kas tiek veikti EIB, no tiem pienākumiem, kas tiek veikti ārpus EIB, un atšķirībā no Civildienesta noteikumu 78. panta tajā nav atsauces uz šīs organizācijas iekšējo pienākumu klasifikāciju. Pamatojoties uz līdzību starp šīm divām tiesību normām, Vispārējā tiesa tādējādi neesot ņēmusi vērā šīs atšķirības.

58

EIB piebilst, pirmkārt, – tas, ka tai pēc analoģijas tiek piemērots Civildienesta noteikumu 78. pants, liek apšaubīt tās “tiesību sistēmas” autonomiju salīdzinājumā ar citām Savienības iestādēm. Otrkārt, EIB situācija atšķiroties no Savienības iestāžu situācijas tās lieluma dēļ, kā arī tās iekšienē pieejamo darba vietu dažādības dēļ.

59

KL apstrīd EIB argumentāciju.

60

Kā izriet no šī sprieduma 37.–47. un 52. punkta, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 100. punktā pamatoti ir nospriedusi, ka invaliditātes jēdziens Pārejas noteikumu 46‑1. panta un Administratīvo noteikumu 11.1. panta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz EIB darbinieku, kuru tās izveidotā Invaliditātes komisija ir atzinusi par nespējīgu atsākt pildīt savus pienākumus vai līdzvērtīgus pienākumus šajā organizācijā.

61

Tāpēc, pat pieņemot, ka Vispārējā tiesa šo secinājumu ir kļūdaini daļēji balstījusi uz minētās tiesību normas interpretāciju pēc analoģijas ar Civildienesta noteikumu 78. pantu, kā to pirmā pamata trešajā daļā norāda EIB, tas ir jākvalificē kā neefektīvs.

62

Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja viens no Vispārējās tiesas pieņemtajiem pamatojumiem ir pietiekams, lai pamatotu sprieduma rezolutīvo daļu, jebkādas nepilnības, kas varētu būt citam pamatojumam, kurš arī sniegts attiecīgajā spriedumā, katrā ziņā neietekmē minēto rezolutīvo daļu, un līdz ar to pamats, ar ko atsaucas uz šīm nepilnībām, nav efektīvs un ir jānoraida (spriedums, 2019. gada 17. oktobris, Alcogroup un Alcodis/Komisija, C‑403/18 P, EU:C:2019:870, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Šādos apstākļos pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida kā neefektīva, un līdz ar to šis pamats ir jānoraida kopumā.

64

Ar otro pamatu EIB apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 58.–81. punktā esot sagrozījusi faktus, uzskatot, ka Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra slēdziens, kas ir šajā komisijā veikta medicīniska ekspertīze, kā arī 2019. gada 16. un 23. janvāra veidlapas kopā veido minētās komisijas atzinumu.

65

Šī pamata pirmajā daļā EIB apgalvo, ka pretēji Vispārējās tiesas nospriestajam Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra slēdziens un šajā komisijā veiktā medicīniskā ekspertīze nevarot būt minētā atzinuma elementi, jo to nav līdzparakstījuši visi Invaliditātes komisijas locekļi, lai gan šādas komisijas darbs esot koleģiāls un principā prasa, ka, ņemot vērā procedūras iznākumu, katram loceklim būtu jālīdzparaksta tas pats dokuments.

66

EIB apgalvo, ka pastāv pretruna pārsūdzētā sprieduma 72. punktā, saskaņā ar kuru Invaliditātes komisija, neizmeklējot KL, ir varējusi nonākt pie 2018. gada 9. novembra secinājuma, kuru vēlāk pēc pārbaudes 2018. gada 21. novembrī apstiprināja šīs komisijas priekšsēdētājs. EIB uzskata: papildus tam, ka šāds konstatējums ir spekulatīvs, šīs komisijas priekšsēdētājam nebūtu jābūt iespējai aizvietot citus tās locekļus viņu novērtējuma formulējumā.

67

Attiecībā uz Vispārējās tiesas vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 66. punktā, saskaņā ar kuru pārējie Invaliditātes komisijas locekļi nav apstrīdējuši iepriekš minēto dokumentu saturu, EIB uzsver, ka tikai 2019. gada 16. un 23. janvāra veidlapas ir parakstījuši visi šīs komisijas locekļi un līdz ar to tas ir formāls atzinums.

68

Attiecībā uz šī pamata otro daļu EIB norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 81. punktā izdarītais secinājums, saskaņā ar kuru Invaliditātes komisijas atzinums bija tāds, ka KL vairs nevar veikt pienākumus EIB, bet ir spējīgs veikt profesionālo darbību vispārējā darba tirgū, neizriet no veidlapām, kuras parakstījuši visi šīs komisijas locekļi 2019. gada janvārī.

69

KL apstrīd EIB argumentāciju.

70

Lai gan EIB apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, no tās argumentācijas izriet, ka ar otro pamatu tā patiesībā vēlas apstrīdēt Vispārējās tiesas juridisko kvalifikāciju Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra secinājumam un medicīniskajai ekspertīzei, kas veikta šajā komisijā. Tā uzskata, ka runa neesot, kā nospriedusi Vispārējā tiesa, par dokumentiem, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu Invaliditātes komisijas atzinuma saturu, jo tikai 2019. gada 16. un 23. janvāra veidlapas ir šīs komisijas atzinums.

71

Šajā ziņā EIB būtībā pamatojas uz argumentu, saskaņā ar kuru pirmos dokumentus nav parakstījuši visi Invaliditātes komisijas locekļi. Šādi rīkojoties, tā tikai atkārto argumentāciju, ko tā ir izvirzījusi Vispārējā tiesā, neprecizējot, kādā veidā Vispārējās tiesas atbildē uz to, kāda tā ir it īpaši pārsūdzētā sprieduma 67. punktā, esot pieļauta tiesību kļūda.

72

Taču jāatgādina, ka apelācijas sūdzība, kurā nav pat ietverta argumentācija ar mērķi konkrēti identificēt pārsūdzētajā spriedumā pieļauto tiesību kļūdu un kurā ir tikai tekstuāli atkārtoti vai atstāstīti pamati un argumenti, kas jau bijuši iesniegti Vispārējai tiesai, patiesībā ir lūgums, lai Vispārējā tiesā iesniegtais prasības pieteikums vienkārši tiktu izskatīts atkārtoti, taču tas neietilpst Tiesas kompetencē (spriedums, 2021. gada 28. janvāris, Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija, C‑466/19 P, EU:C:2021:76, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

73

Tāpēc otrais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

74

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida.

75

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šīs paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

76

Tā kā KL ir prasījis piespriest EIB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt pašai savus, kā arī atlīdzināt KL tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež: