–

Notariusz Justyna Gawlica vārdā – M. Margoński, zastępca notarialny,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un S. Żyrek, pārstāvji,

–

Spānijas valdības vārdā – M. J. Ruiz Sánchez, pārstāve,

–

Ungārijas valdības vārdā – Zs. Biró‑Tóth un M. Z. Fehér, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. L. Kalėda un W. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (OV 2012, L 201, 107. lpp.) 22. un 75. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Ukrainas pilsoni OP, kura dzīvo Polijā, kur viņa ir nekustamā īpašuma līdzīpašniece, un Notariusz Justyna Gawlica (notāre Justyna Gawlica) notāra palīgu, kurš vada Krapkovices [Krapkowice] notāra biroju (turpmāk tekstā – “notāra palīgs”), par pēdējā minētā atteikumu sastādīt publisku testamentu, kurā būtu ietverts noteikums, saskaņā ar ko OP mantojumam piemērojamās tiesības būtu Ukrainas tiesības.

3

Regulas Nr. 650/2012 7., 37., 38., 57. un 59. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

4

Šīs pašas regulas 5. panta “Vienošanās par tiesas izvēli” 1. punktā ir noteikts:

“Ja tiesību akti, ko mirušais saskaņā ar 22. pantu ir izvēlējies, lai tie reglamentētu viņa atstāto mantojumu, ir kādas dalībvalsts tiesību akti, tad attiecīgās puses var vienoties, ka minētās dalībvalsts tiesai vai tiesām ir ekskluzīva jurisdikcija lemt par jebkuru mantošanas jautājumu.”

5

Minētās regulas 6. pantā “Atteikšanās no jurisdikcijas piemērojamo tiesību aktu izvēles gadījumā” ir noteikts:

“Ja tiesību akti, ko mirušais saskaņā ar 22. pantu ir izvēlējies, lai tie reglamentētu viņa atstāto mantojumu, ir kādas dalībvalsts tiesību akti, tad tiesa, kurā celta prasība saskaņā ar 4. vai 10. pantu:

[..].”

6

Šīs pašas regulas 12. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja mirušā atstātais mantojums ietver mantu, kas atrodas trešā valstī, tiesa, kurā celta prasība, lai lemtu par mantošanu, pēc vienas no tiesvedības pušu lūguma var pieņemt lēmumu nelemt par vienu vai vairākām no šādām mantām, ja paredzams, ka šīs tiesas nolēmumu par minēto mantu minētajā trešā valstī neatzīs un attiecīgā gadījumā nepasludinās par izpildāmu.”

7

Regulas Nr. 650/2012 20. pants “Vispārēja piemērošana” ir formulēts šādi:

“Jebkurus tiesību aktus, kas norādīti ar šo regulu, piemēro neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav dalībvalsts tiesību akti.”

8

Šīs regulas 21. pantā “Vispārīgs noteikums” ir paredzēts:

“1.   Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi, mantošanai kopumā piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kurā bija mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī.

[..]”

9

Šīs regulas 22. panta “Piemērojamo tiesību aktu izvēle” 1. punktā ir noteikts:

“Persona kā tiesību aktus, kas reglamentē tās atstāto mantojumu kopumā, var izvēlēties tās valsts tiesību aktus, kuras pilsonis šī persona ir izvēles izdarīšanas laikā vai nāves brīdī.

[..]”

10

Šīs pašas regulas 75. panta “Saistība ar pastāvošām starptautiskām konvencijām” 1. punktā ir paredzēts:

“Šī regula neskar tādu starptautisko konvenciju piemērošanu, kuru puses šīs regulas pieņemšanas laikā ir viena vai vairākas dalībvalstis un kuras skar jautājumus, uz ko attiecas šī regula.

[..]”

11

1993. gada 24. maija Nolīguma starp Polijas Republiku un Ukrainu par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās un krimināllietās (turpmāk tekstā – “divpusējs nolīgums”) 37. pantā ir noteikts:

“Tiesiskās attiecības attiecībā uz kustamā īpašuma mantošanu nosaka tās līgumslēdzējas puses valsts tiesību akti, kuras pilsonis nāves brīdī bija mantojuma atstājējs.

Tiesiskās attiecības attiecībā uz nekustamā īpašuma mantošanu nosaka tās līgumslēdzējas puses valsts tiesību akti, kuras teritorijā atrodas attiecīgais īpašums.

To, vai lieta, kas ietilpst mantojumā, ir kustams vai nekustams īpašums, nosaka saskaņā ar tās līgumslēdzējas puses valsts tiesību aktiem, kuras teritorijā šī lieta atrodas.”

12

OP ir Ukrainas pilsone, kura dzīvo Polijā, kur viņa ir nekustamā īpašuma līdzīpašniece. Viņa lūdza notāra palīgu sastādīt publisku testamentu, kurā būtu ietverts noteikums, saskaņā ar ko viņas mantojumam piemērojamās tiesības būtu Ukrainas tiesības.

13

Notāra palīgs atteicās sastādīt šādu aktu, norādot galvenokārt divus iemeslus. Pirmkārt, Regulas Nr. 650/2012 22. pantā, to skatot tās 38. apsvērumu gaismā, tiesības izvēlēties piemērojamos tiesību aktus esot piešķirtas tikai Savienības dalībvalstu pilsoņiem. Otrkārt, divpusējā nolīguma 37. pantā, kas katrā ziņā prevalē pār šo pašu regulu, esot paredzēts, ka mantojuma jomā piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kuras pilsonība ir mirušajam, ja runa ir par kustamu īpašumu, un tās valsts tiesību akti, kurā īpašums atrodas, ja runa ir par nekustamo īpašumu. Tādējādi notāra palīgs uzskatīja, ka OP mantojumam piemērojamās tiesības attiecībā uz nekustamo īpašumu, kas tai pieder Polijā, ir Polijas tiesības.

14

OP par notāra palīga atteikumu cēla prasību Sąd Okręgowy w Opolu (Opoles apgabaltiesa, Polija), kas ir iesniedzējtiesa, pamatojoties uz to, ka šis atteikums esot balstīts uz kļūdainu Regulas Nr. 650/2012 interpretāciju. Šajā ziņā viņa it īpaši apgalvoja, ka šīs regulas 22. pants atļauj “[ikvienai] personai” kā tiesību aktus, kas reglamentē tās atstāto mantojumu, izvēlēties savas valsts tiesību aktus. Viņa turklāt apgalvoja, ka minētās regulas 75. panta 1. punkta mērķis ir nodrošināt tās atbilstību saistībām, kas izriet no nolīgumiem, kurus dalībvalstis noslēgušas ar trešām valstīm. Tā kā divpusējais nolīgums nereglamentē mantošanas tiesību aktu izvēli, OP uzskata, ka Regulas Nr. 650/2012 22. panta piemērošana nav ar to nesaderīga.

15

Šajos apstākļos Sąd Okręgowy w Opolu (Opoles apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 650/2012 22. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas dzīvo kādā Savienības dalībvalstī, var izvēlēties šīs trešās valsts tiesību aktus kā tiesību aktus, kas reglamentē viņa mantojumu kopumā.

17

Regulas Nr. 650/2012 22. pantā ir noteikts, ka “persona kā tiesību aktus, kas reglamentē tās atstāto mantojumu kopumā, var izvēlēties tās valsts tiesību aktus, kuras pilsonis šī persona ir izvēles izdarīšanas laikā vai nāves brīdī”.

18

Kā izriet no šīs tiesību normas formulējuma, tā attiecas uz ikvienu “personu”, neparedzot nekādu atšķirību starp Savienības dalībvalstu pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem. Vienīgais šādas personas izvēles brīvības ierobežojums ir, ka tā var izvēlēties tikai tās valsts tiesību aktus, kuras pilsonība tai ir, neatkarīgi no tā, vai minētā valsts ir vai nav Savienības dalībvalsts.

19

Līdz ar to nevar uzskatīt, ka šāda rīcības brīvība var būt tikai Savienības pilsoņiem.

20

Šo gramatisko interpretāciju apstiprina citas Regulas Nr. 650/2012 tiesību normas, kurās arī ir atsauce uz trešās valsts tiesību aktiem.

21

Tādējādi, pirmkārt, minētās regulas 20. pantā ir noteikts, ka tiesību aktus, kas norādīti ar šo regulu, piemēro neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav dalībvalsts tiesību akti. Lai gan no Regulas Nr. 650/2012 57. apsvēruma izriet, ka šajā regulā paredzētās kolīziju normas var izraisīt trešās valsts tiesību aktu piemērošanu un ka šādā gadījumā ir jāņem vērā atsauces noteikumi, kas paredzēti minētās valsts starptautiskajās privāttiesībās, tajā ir skaidri precizēts, ka šāda veida atsauce ir jāizslēdz, ja “mirušais izvēli par tiesību aktiem ir izdarījis par labu trešās valsts tiesību aktiem”.

22

Otrkārt, šīs regulas 5. pantā vienošanās par tiesas izvēli attiecas tikai uz gadījumiem, ja “tiesību akti, ko mirušais saskaņā ar [minētās regulas] 22. pantu ir izvēlējies, lai tie reglamentētu viņa atstāto mantojumu, ir kādas dalībvalsts tiesību akti”. Tāpat šīs pašas regulas 6. pantā ir reglamentēta atteikšanās no jurisdikcijas, “ja tiesību akti, ko mirušais saskaņā ar 22. pantu ir izvēlējies, lai tie reglamentētu viņa atstāto mantojumu, ir kādas dalībvalsts tiesību akti”. Šādiem precizējumiem ir jēga tikai tad, ja ir iespēja izvēlēties tiesību aktus, kas nav kādas dalībvalsts tiesību akti. Taču, ja tie nav dalībvalsts tiesību akti, tie var būt tikai trešās valsts tiesību akti.

23

Treškārt, nosakot, ka “ar šo regulu pilsoņiem būtu jādod iespēja savlaicīgi plānot savu mantojumu, izvēloties viņu atstātajam mantojumam piemērojamos tiesību aktus”, Regulas Nr. 650/2012 38. apsvērums vispārīgi attiecas uz ikvienu “pilsoni”, nevis tikai uz Savienības pilsoņiem.

24

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 650/2012 22. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas dzīvo Savienības dalībvalstī, var izvēlēties šīs trešās valsts tiesību aktus kā tiesību aktus, kas reglamentē viņa mantojumu kopumā.

25

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 650/2012 75. pants, skatīts kopsakarā ar šīs regulas 22. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja starp dalībvalsti un trešo valsti pirms šīs regulas pieņemšanas ir noslēgts divpusējs nolīgums, kurā ir noteikti mantojuma lietās piemērojamie tiesību aktu un nav skaidri paredzēta iespēja izvēlēties citus tiesību aktus, šīs trešās valsts valstspiederīgais, kas dzīvo attiecīgajā dalībvalstī, var izvēlēties piemērojamos tiesību aktus, lai tie reglamentētu viņa mantojumu kopumā.

26

Šajā ziņā no Regulas Nr. 650/2012 75. panta 1. punkta būtībā izriet, ka šīs regulas piemērošana nevar ietekmēt to starptautisko konvenciju piemērošanu, kuru puses ir viena vai vairākas dalībvalstis, ja, pirmkārt, attiecīgā dalībvalsts vai dalībvalstis Regulas Nr. 650/2012 pieņemšanas laikā jau ir bijušas attiecīgās starptautiskās konvencijas puses un, otrkārt, šī konvencija skar jautājumus, uz ko attiecas šī regula. No Tiesas judikatūras izsecināms, ka tad, ja Savienības likumdevējs ir paredzējis, ka regulas piemērošana “neietekmē” pastāvošās starptautiskās konvencijas, šīs konvencijas ir piemērojamas gadījumā, ja to normas kolidē ar šādas regulas normām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 4. maijs, TNT Express Nederland, C‑533/08, EU:C:2010:243, 46. punkts).

27

Līdz ar to, ja dalībvalsts ir puse divpusējā nolīgumā, kas ar trešo valsti noslēgts pirms Regulas Nr. 650/2012 stāšanās spēkā, un ja šajā divpusējā nolīgumā ir ietvertas tiesību normas, kurās ir paredzēti noteikumi, kas piemērojami mantošanas lietās, tad principā ir piemērojami pēdējie minētie noteikumi, nevis tie, kas šajā jomā ir paredzēti Regulā Nr. 650/2012.

28

Turklāt, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 29. un 30. punktā, Regulas Nr. 650/2012 75. pants Savienības instrumentos par tiesu iestāžu sadarbību civillietās un komerclietās nav izolēta tiesību norma. Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpā ir daudz citu regulu un konvenciju, kuras attiecas uz privātpersonu savstarpējām attiecībām un kurās ir ietverti noteikumi, kas atbilst līdzīgai loģikai kā Regulas Nr. 650/2012 75. panta loģika.

29

Šajā kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka pantam, kas attiecīgajā Savienības tiesību aktā reglamentē attiecības starp šo aktu un starptautiskajām konvencijām, nevar būt tāds tvērums, kas būtu pretrunā principiem, kuri ir to tiesību aktu pamatā, kuru daļa tas ir (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 4. maijs, TNTExpress Nederland, C‑533/08, EU:C:2010:243, 51. punkts).

30

Šajā gadījumā, kā izriet no Regulas Nr. 650/2012 7. un 59. apsvēruma, tās mērķis ir novērst šķēršļus, ko saistībā ar personu brīvu pārvietošanos rada grūtības izmantot savas tiesības attiecībā uz mantošanu, kurai ir pārrobežu elementi, tostarp, paredzot noteikumus par jurisdikciju un šajā jomā piemērojamiem tiesību aktiem, kā arī par nolēmumu, kas pieņemti citās dalībvalstīs, atzīšanu un izpildi dalībvalstī.

31

Šajā ziņā šīs regulas 21. pantā “Vispārīgs noteikums” ir nostiprināts piesaistes faktors pēc noklusējuma, kas tiek noteikts, atsaucoties uz mirušā pastāvīgo dzīvesvietu nāves brīdī. Ņemot vērā šīs regulas struktūru, minētās regulas 22. pantā reglamentētā iespēja izvēlēties tās valsts tiesību aktus, kuras pilsonība ir mirušajam, ir jāsaprot kā atkāpe no šīs pašas regulas 21. pantā paredzētā vispārīgā noteikuma.

32

Turklāt gan pastāvīgā dzīvesvieta, gan pilsonība ir objektīvi piesaistes faktori, kas gan viens, gan otrs veicina Regulā Nr. 650/2012 izvirzīto mērķi nodrošināt mantošanas procesā iesaistīto personu tiesisko drošību, kā izriet no tās 37. apsvēruma.

33

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka iespēja izvēlēties savam mantojumam piemērojamos tiesību aktus nevar tikt uzskatīta par principu, kas ir pamatā Regulai Nr. 650/2012 un līdz ar to par tiesu iestāžu sadarbībai civillietās un komerclietās Savienībā, kuras instruments tā ir.

34

Taisnība – Tiesa ir nospriedusi, ka šīs regulas vispārīgais mērķis, kas vērsts uz dalībvalstīs pieņemtu nolēmumu mantošanas jomā savstarpēju atzīšanu, ir saistīts ar mantojuma vienotības principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 21. jūnijs, Oberle, C‑20/17, EU:C:2018:485, 53. un 54. punkts). Tomēr tas nav absolūts princips (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, E. E. (Jurisdikcija un mantošanai piemērojamie tiesību akti), C‑80/19, EU:C:2020:569, 69. punkts).

35

Šajā ziņā, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 71. punktā, ar minētās regulas 12. panta 1. punktu ir skaidri ieviesta atkāpe no šī principa, ļaujot kompetentajai tiesai nelemt par īpašumu, kas atrodas trešajās valstīs, bažījoties, ka nolēmums netiks atzīts vai netiks pasludināts par izpildāmu šajās trešajās valstīs.

36

No tā izriet, ka Savienības likumdevējs dažos konkrētos gadījumos ir skaidri vēlējies ievērot mantojuma sadalīšanas modeli, kas var tikt piemērots attiecībās ar noteiktām trešajām valstīm.

37

Līdz ar to ir jāuzskata, ka Regulas Nr. 650/2012 sistēmai nav pretrunā tas, ka saskaņā ar divpusēju nolīgumu, kas pirms šīs regulas pieņemšanas noslēgts starp dalībvalsti un trešo valsti, un, ņemot vērā minētās regulas 75. panta 1. punktā paredzēto izņēmumu, trešās valsts valstspiederīgajam, kurš dzīvo dalībvalstī, kam ir saistošs šis divpusējais nolīgums, nav iespējas izvēlēties savam mantojumam piemērojamos tiesību aktus. Turklāt šis rezultāts atbilst LESD 351. panta pirmajā daļā nostiprinātajam principam, kas attiecas uz to starptautisko nolīgumu iedarbību, kurus dalībvalstis ir noslēgušas pirms to pievienošanās Savienībai.

38

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 650/2012 75. pants, skatīts kopsakarā ar šīs regulas 22. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka tad, ja pirms minētās regulas pieņemšanas Savienības dalībvalsts ar trešo valsti ir noslēgusi divpusēju nolīgumu, kurā ir noteikti mantojuma lietās piemērojamie tiesību akti un nav skaidri paredzēta iespēja izvēlēties citus tiesību aktus, šīs trešās valsts valstspiederīgais, kas dzīvo attiecīgajā dalībvalstī, nevar izvēlēties minētās trešās valsts tiesību aktus, lai tie reglamentētu viņa mantojumu kopumā.

39

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: