ĢENERĀLADVOKĀTA NIKOLASA EMILIOU [NICHOLAS EMILIOU]

SECINĀJUMI,

sniegti 2024. gada 7. martā (1)

Lieta C‑774/22

JX

pret

FTI Touristik GmbH

(Amtsgericht Nürnberg (Nirnbergas pirmās instances tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās un komerclietās – Jurisdikcija – Regula (ES) Nr. 1215/2012 – Piemērošanas joma – Tiesvedība, kas ietver starptautisku elementu – Koncepcija – Jurisdikcija patērētāju līgumu jomā – II nodaļas 4. iedaļa – Kompleksā ceļojuma līgums starp patērētāju un tūrisma operatoru – Līgumslēdzējas puses, kuru domicils ir vienā un tajā pašā dalībvalstī – Līgums, kas noslēgts ceļojuma uz ārvalstīm nolūkā

I.      Ievads

1.        Aplūkojamais Amtsgericht Nürnberg (Nirnbergas pirmās instances tiesa, Vācija) (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2) (turpmāk tekstā – “Briseles I bis regula”) interpretāciju.

2.        Lūgums ir iesniegts saistībā ar patērētāja, kura domicils ir Vācijā, prasību pret tūrisma operatoru, kas reģistrēts tajā pašā valstī, saistībā ar līgumu par komplekso ceļojumu, ko šis patērētājs rezervēja ceļojumam uz ārvalstīm. Patērētājam šajā sakarā esot radušās zināmas grūtības tādēļ, ka tūrisma operators nebija izpildījis savus juridiskos pienākumus. Iesniedzējtiesa jautā, vai šādam strīdam ir piemērojama Briseles I bis regula, lai patērētājs varētu atsaukties uz tajā paredzētajiem aizsargājošajiem noteikumiem par jurisdikciju.

3.        Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nozīmīgs divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas sniegs Tiesai iespēju sniegt noderīgus precizējumus par Briseles I bis regulas piemērošanas jomu un šo īpašo noteikumu darbību. Otrkārt, Tiesas sniegtā atbilde būs nozīmīga ceļotājiem un tūrisma nozares uzņēmumiem, kuri bieži saskaras ar šādiem jautājumiem.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Briseles I bis regula

4.        Saskaņā ar Briseles I bis regulas 18. panta 1. punktu “[a)] patērētājs var celt prasību pret otru līgumslēdzēju pusi vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils, vai arī, neatkarīgi no otras līgumslēdzējas puses domicila vietas, patērētāja domicila vietas tiesās”.

B.      Vācijas tiesības

5.        Zivilprozessordnung (Vācijas Civilprocesa kodeksa, turpmāk tekstā – “ZPO”) 12. pantā “Vispārējā jurisdikcijas vieta; jēdziens” ir paredzēts, ka “tiesai, kurā atrodas personas vispārējā jurisdikcijas vieta, ir piekritīgas visas prasības, kas celtas pret attiecīgo personu, ja vien attiecībā uz kādu prasību nav noteikta izņēmuma jurisdikcija”.

6.        ZPO 17. punkta “Juridisko personu vispārējā jurisdikcijas vieta” pirmajā daļā ir noteikts, ka “[..] sabiedrību vispārējo jurisdikcijas vietu [..] nosaka pēc to domicila. Domicils, ja nav noteikts citādi, ir vieta, kurā veic pārvaldību.”

III. Fakti, tiesvedība valsts tiesās un prejudiciālais jautājums

7.        JX ir privātpersona, kuras domicils ir Nirnbergā (Vācija). Viņš 2021. gada 15. decembrī ar Nirnbergā reģistrētas ceļojumu aģentūras starpniecību noslēdza kompleksā ceļojuma līgumu ar Minhenē (Vācija) reģistrētu tūrisma operatoru FTI Touristik GmbH (turpmāk tekstā – “FTI”), lai ceļotu uz ārvalstīm.

8.        Vēlāk JX pret FTI cēla prasību Amtsgericht Nürnberg (Nirnbergas pirmās instances tiesa). JX apgalvo, ka viņš nav ticis pienācīgi informēts par ieceļošanas un vīzu prasībām attiecīgajā valstī, un pieprasa atlīdzināt zaudējumus 1499,86 EUR apmērā.

9.        JX norāda, ka, pamatojoties uz Briseles I bis regulas 18. panta 1. punktu, tiesai, kurā celta prasība, kā tiesai, kas darbojas viņa domicila vietā, ir gan starptautiskā, gan teritoriālā jurisdikcija attiecībā uz šo prasību. Savukārt FTI apgalvo, ka šai tiesai nav teritoriālās jurisdikcijas, un šī iemesla dēļ prasība ir jānoraida. Minētās regulas noteikumi neesot piemērojami pilnībā iekšējām situācijām. Izskatāmais strīds esot kvalificējams kā iekšējs, jo abu pušu domicils ir vienā un tajā pašā dalībvalstī. Viņa skatījumā tā vietā esot piemērojami ZPO noteikumi un jurisdikcija ir jāpiešķir citām tiesām.

10.      Šādos apstākļos Amtsgericht Nürnberg (Nirnbergas pirmās instances tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Briseles I bis regulas] 18. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā noteikumā līdztekus starptautiskās jurisdikcijas tiesiskajam regulējumam ir paredzēts arī tiesiskais regulējums par valstu tiesu teritoriālo jurisdikciju ceļojuma līgumu lietās, kas ir jāņem vērā tiesai, kura izskata attiecīgo lietu, ja gan patērētāja kā ceļotāja, gan arī viņa līgumpartnera, tūrisma operatora, domicils ir vienā un tajā pašā dalībvalstī, savukārt ceļojuma galamērķis atrodas nevis šajā dalībvalstī, bet gan ārvalstīs (tā sauktās “neīstās valsts iekšējās situācijas”), kas nozīmē, ka patērētājs papildus valsts tiesību normām par jurisdikciju no līgumsaistībām izrietošus prasījumus pret tūrisma operatoru var izvirzīt tiesā, kuras apgabalā atrodas viņa domicils?”

11.      Rakstveida apsvērumus iesniedza FTI, Čehijas valdība un Eiropas Komisija. Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai šajā lietā netika rīkota.

IV.    Juridiskā analīze

12.      Šīs lietas priekšvēsture ir saistīta ar patērētāja neveiksmīgo pieredzi saistībā ar ceļojumu, ko tūrisma operators viņam pārdeva kā “komplekso brīvdienu ceļojumu” (3). Šāda situācija diemžēl ir diezgan bieži sastopama. Pēdējo aptuveni trīs desmitgažu laikā tūrisms ir kļuvis par masveida nozari, un “kompleksie ceļojumi” veido ievērojamu ceļojumu tirgus daļu. Lai gan daudzus patērētājus piesaista ērtības, ko šāds “kompleksais ceļojums” piedāvā attiecībā uz ceļojumu plānošanu, dotie solījumi ne vienmēr tiek pildīti. Pārāk bieži ceļotāji saskaras ar problēmām (kā tas acīmredzami ir noticis JX gadījumā (4)) ceļā uz brīvdienu galamērķi vai, nokļūstot galamērķī konstatē, ka viesnīca ir standartiem neatbilstoša, vai, vēl ļaunāk, cieš vietējos nelaimes gadījumos, kas rodas nevērības dēļ vietējo pakalpojumu sniedzēju nepamatotā izvēlē (5).

13.      Lai pasargātu ceļotājus no šādas neveiksmīgas pieredzes, Savienības likumdevējs ir pieņēmis Komplekso ceļojumu direktīvu. Šajā tiesību aktā ir noteiktas svarīgas patērētāju tiesības un attiecīgi tūrisma operatoru pienākumi saistībā ar kompleksajiem ceļojumiem. Cita starpā tūrisma operatoriem tiek paredzēts pienākums pirms līguma noslēgšanas informēt ceļotājus, tostarp par paredzētās galamērķa valsts pasu un vīzu režīmu (6). Pamatlietā JX apgalvo, ka FTI nav izpildījis šo informēšanas pienākumu, tādējādi kaitējot viņam, un prasa atlīdzību. Šajā nolūkā viņš vērsās iesniedzējtiesā, kas ir viņa domicila tiesa Nirnbergā (Vācija).

14.      Pašlaik, pamata tiesvedības sākotnējā stadijā, šai tiesai ir jānoskaidro, vai tai patiešām ir jurisdikcija izskatīt un izlemt šo lietu. Šajā ziņā tā vēlas noskaidrot, vai ir piemērojams Briseles I bis regulas 18. panta 1. punkts. Minētā tiesību norma ir ietverta regulas iedaļā, kura ir veltīta tiesvedībai saistībā ar konkrētiem patērētāju līgumiem, proti, II nodaļas 4. iedaļā (turpmāk tekstā – “4. iedaļa”), un tajā ir paredzēti divi jurisdikcijas noteikumi par labu patērētājam, ja tas ir prasītājs lietā. Konkrētāk, saskaņā ar 18. panta 1. punktu patērētājs var celt prasību pret “otru līgumslēdzēju pusi” (t. i., piegādātāju) vai nu i) “tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils” (forum rei), vai ii) “patērētāja domicila vietas tiesās” (forum actoris).

15.      Iesniedzējtiesas jautājums attiecas uz Briseles I bis regulas 18. panta 1. punktā paredzēto forum actoris noteikumu, un šajā sakarā ā izvirza divus jautājumus. Pirmkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai šis noteikums ir piemērojams tādām tiesvedībām kā JX pret FTI. Otrkārt, ja tas tā ir, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šis noteikums piešķir (starptautisku) jurisdikciju tikai tās dalībvalsts tiesām, kurā ir patērētāja domicils, ņemot vērā, ka to, kurai tiesai valsts teritorijā ir (teritoriālā) jurisdikcija izskatīt šādu tiesvedību, nosaka šīs valsts procesuālie noteikumi, vai arī šis noteikums tieši piešķir (gan starptautisku, gan teritoriālu) jurisdikciju šī domicila tiesai.

16.      Šo jautājumu pamatā ir pragmatiski apsvērumi. No vienas puses, ja strīdīgais noteikums ir piemērojams tiesvedībai JX pret FTI un tas nosaka gan starptautisko, gan teritoriālo jurisdikciju, tad iesniedzējtiesas kompetencē, pamatojoties uz šo noteikumu, ir izskatīt šo lietu (jo, atgādinu, tā ir šī patērētāja domicila tiesa). Savukārt, ja šī norma minētajai tiesvedībai nav piemērojama vai tikai piešķir starptautisku jurisdikciju Vācijas tiesām, tad iesniedzējtiesai nav šādas kompetences. Abos gadījumos saskaņā ar Vācijas procesuālajiem noteikumiem teritoriālā jurisdikcija tiktu piešķirta atbildētāja domicila tiesai Minhenē (7).

17.      Kā paskaidrošu turpmāk, ir skaidrs, ka saskaņā ar Briseles I bis regulas 18. panta 1. punktā paredzēto forum actoris noteikumu tieša gan starptautiska, gan teritoriālā jurisdikcija attiecībā uz patērētājiem tiek piešķirta patērētāja domicila tiesai (A iedaļa). Tomēr šis noteikums attiecas tikai uz lietām, kurās ir starptautisks elements (B iedaļa). Šajā aspektā arī slēpjas izskatāmās lietas būtība. Patiesi, nav skaidrs, vai šis noteikums tiek izpildīts, ja tiesvedības dalībnieku (patērētāja un piegādātāja) domicils ir vienā un tajā pašā dalībvalstī un vienīgais starptautiskais elements ir ceļojuma galamērķis, kura nolūkā tika noslēgts strīdīgais kompleksā ceļojuma līgums (C iedaļa).

A.      Par to, vai forum actoris noteikums attiecībā uz patērētājiem nosaka gan starptautisko, gan teritoriālo jurisdikciju

18.      Iesniedzējtiesas šaubas par forum actoris noteikuma piemērojamību attiecībā uz patērētājiem prasa ātru atbildi. Tā izriet no Briseles I bis regulas 18. panta 1. punkta formulējuma kā tāda. Šajā ziņā to uzskatāmi apliecina abu noteikumu salīdzinājums. Forum rei noteikums attiecas uz “tās dalībvalsts tiesām”, kurā atrodas pakalpojumu sniedzēja domicils. Savukārt forum actoris noteikums attiecas uz “tās vietas tiesām”, kurā ir patērētāja domicils. Šī terminoloģiskā atšķirība nav mazsvarīga. Tā tieši nosaka, ka, lai gan pirmais noteikums piešķir starptautisku jurisdikciju tikai norādītās valsts tiesu sistēmai kopumā, otrais noteikums piešķir gan starptautisku, gan teritoriālu jurisdikciju patērētāja domicila vietas tiesai neatkarīgi jurisdikcijas piešķiršanas, kas ir paredzēta šīs valsts procesuālajos noteikumos (8).

19.      Pretēji tam, ko apgalvo FTI, šī interpretācija precīzi atspoguļo Savienības likumdevēja nodomu. Likumdevējs ar attiecīgo noteikumu ir vēlējies panākt, lai patērētājs varētu celt prasību “pēc iespējas tuvāk savai dzīvesvietai” (9). Ja patērētāja domicila dalībvalsts procesuālajos noteikumos būtu paredzēts, kurai tiesai šajā valstī ir jurisdikcija izskatīt patērētāja prasību, bieži vien šādu rezultātu nevarētu sasniegt tieši tāpēc, ka tādās dalībvalstīs kā Vācija šie noteikumi norādītu uz piegādātāja atrašanās vietas tiesu, kas var būt tālu no patērētāja dzīvesvietas (pie šī jautājuma atgriezīšos vēlāk) (10).

B.      Par to, vai forum actoris noteikums attiecībā uz patērētājiem ir piemērojams lietām ar starptautisku elementu

20.      Saskaņā ar Briseles I bis regulas 18. panta 1. punktu, lai piemērotu un noteiktu jurisdikciju attiecīgā tiesvedībā, ir jāizpildās diviem kumulatīviem nosacījumiem. Pirmkārt, kas ir loģiski, šai tiesvedībai ir jāatbilst jurisdikcijas režīma (turpmāk tekstā – “Briseles režīms”), kurā šis nosacījums ietverts, materiāltiesiskās piemērošanas jomā. Otrkārt, ir jāizpildās konkrētiem šī noteikuma piemērošanas nosacījumiem.

21.      Izskatāmajā lietā otrs kumulatīvais nosacījums netiek apstrīdēts. Aplūkojamie nosacījumi, kas izriet no Briseles I bis regulas 17. panta 1. punkta un 18. panta 1. punkta apvienotas interpretācijas, ir nepārprotami izpildīti: prasītājs ir kvalificējams kā “patērētājs”, jo viņa prasība “attiecas uz līgumu” (11), ko viņš ar piegādātāju noslēdza “nolūkā, ko var uzskatīt par tādu, kas nav [viņa] darījumdarbība vai profesija”; šis līgums atbilst 17. panta 1. punktā uzskaitītajām kategorijām (šo aspektu sīkāk aplūkošu vēlāk) (12); un atbildētājs, pret kuru celta šī prasībā, ir “otra [šī] līguma puse”.

22.      Tomēr no pirmā nosacījuma izriet papildnosacījums Briseles I bis regulas 18. panta 1. punkta piemērošanai. Konkrētāk, lai gan šīs regulas 1. panta 1. punktā, kas nosaka Briseles režīma piemērošanas jomu, par to nav nekas teikts (13), Tiesa, sākot ar spriedumu lietā Owusu (14), ir vairākkārt lēmusi, ka šis režīms attiecas tikai uz “starptautiska rakstura” tiesiskajām attiecībām, proti, tādām, kas ir saistītas ar vairāk nekā vienu valsti (15).

23.      Šis netiešais “starptautiska rakstura” nosacījums izriet no Briseles I bis regulas juridiskā pamatojuma, proti, 81. panta 2. punkta (un, tādējādi ir neizbēgams). Šis nosacījums ļauj Eiropas Savienībai ieviest pasākumus, lai īstenotu tā 81. panta 1. punktā noteiktos mērķus attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību “civillietās ar pārrobežu ietekmi”. Tomēr Savienības kompetencē nav reglamentēt jurisdikciju civillietās bez šādas “ietekmes”. Tādējādi šī regula ir jāinterpretē atbilstoši.

24.      Šis nosacījums atbilst arī pašam Briseles I bis regulas mērķim. Šī regula kā (ES) starptautisko privāttiesību instruments ir paredzēta situācijai, kad valsts tiesai ir jāizskata lieta, kas ir saistīta ar citu valsti (vai valstīm). Šādas saistības patiešām rada iespēju, ka šīs citas valsts (vai šo citu valstu) tiesas izskata lietu, līdz ar to radot jautājumu par to, vai šī lieta ir jāizskata tiesai, kurā celta prasība. Briseles režīma galvenais mērķis ir risināt šādu starptautiskas jurisdikcijas kolīziju. Lai gan daži no tās noteikumiem, tostarp forum actoris noteikums attiecībā uz patērētājiem, paredz gan starptautisko, gan teritoriālo jurisdikciju (skat. iepriekš 18. punktu), otro jautājumu tie risina pakārtoti, proti, tikai attiecībā uz lietām, kurās varētu rasties pirmais jautājums. To nolūks nav risināt iekšzemes jurisdikcijas kolīzijas pilnībā iekšējās situācijās. (16)

25.      No iepriekš minētā izriet, ka forum actoris noteikums attiecībā uz patērētājiem, tāpat kā visi pārējie Briseles I bis regulā paredzētie jurisdikcijas noteikumi, ir piemērojams tikai tad, ja dalībvalsts tiesai ir jāizskata lieta, kura satur “starptautisku elementu” (t.i., ir attiecīgi saistīta ar citu valsti). Šādā lietā šis noteikums nosaka gan starptautisko, gan teritoriālo jurisdikciju. Savukārt pilnīgi iekšējās situācijās tas neskar teritoriālās jurisdikcijas piešķiršanu.

C.      Par pietiekama starptautiska elementa esamību šajā lietā

26.      Ņemot to vērā, kā paskaidro iesniedzējtiesa, Vācijā notiek aktīvas debates (17) par to, vai “starptautiskais elements”, kas nepieciešams Briseles I bis regulas 18. panta 1. punkta piemērošanai, pastāv situācijā, kad dalībvalsts tiesai ir jāizskata strīds starp patērētāju, kura domicils ir šajā valstī, un vietējo tūrisma operatoru saistībā ar kompleksā ceļojuma līguma, kas noslēgts ceļojuma uz ārvalsti nolūkā, izpildi (šķiet, šāda situācija ir diezgan izplatīta) (18). Šī jautājuma būtiskākais aspekts ir saistīts ar to, vai patērētājs arī šādā situācijā var ierosināt tiesvedību sava domicila valsts tiesā saskaņā ar šajā tiesību normā paredzēto forum actoris noteikumu.

27.      Iesniedzējtiesa paskaidro, ka Vācijas judikatūrā un doktrīnā ir atšķirīgi viedokļi par šādām “viltus iekšējām lietām” (unechte Inlandsfälle, kā izteicās minētā tiesa). Dominējošais viedoklis, ko Tiesā atbalstīja FTI un Čehijas valdība, ir tāds, ka Briseles I bis regulas 18. panta 1. punkts uz šādiem gadījumiem neattiecas. Attiecīgajām līgumattiecībām nepiemītot prasītais “starptautisks raksturs”, kad pušu (patērētāja un tūrisma operatora) domicils ir vienā un tajā pašā dalībvalstī. Apstāklis, ka ceļojuma galamērķis, par kuru tika noslēgts līgums, atrodas ārvalstīs, šajā ziņā neesot būtisks. Saskaņā ar mazākuma viedokli, ko šajā gadījumā atbalsta Komisija, šis noteikums ir piemērojams pat tad, ja tiesvedības dalībnieku domicils ir vienā un tajā pašā valstī. Ceļojuma galamērķis ārvalstīs piešķir viņu attiecībām starptautisku raksturu.

28.      Manā skatījumā pareizs ir mazākuma viedoklis. Patiešām, Briseles I bis regulas vajadzībām jēdziens “starptautisks elements” ir jāinterpretē plaši (1). Gadījumos, kas saistīti ar kompleksā ceļojuma līguma izpildi, ceļojuma galamērķis ārvalstīs šajā ziņā ir atbilstošs “starptautisks elements” (2). Visbeidzot, ne 4. iedaļas noteikumi, ne tās mērķis atšķirīgu interpretāciju neprasa (3).

1.      Par jēdziena “starptautisks elements” plašu interpretāciju

29.      Vispirms šajā jautājumā nav šaubu par to, ka, lai gan Briseles I bis regulā nav definēts tās noteikumu piemērošanai nepieciešamais “starptautiskais elements”, šis jēdziens ir jāinterpretē autonomi, atsaucoties uz šīs regulas vispārējo sistēmu un mērķiem, lai nodrošinātu tās vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs (19).

30.      Sākot no sprieduma Owusu, Tiesa judikatūrā šajā ziņā parasti ir izmantojusi pragmatisku pieeju. Kā paskaidrots iepriekš 24. punktā, Tiesa uzskata, ka tiesvedība, kas ierosināta dalībvalsts tiesā, ietver “starptautisku elementu”, ja tā esamības “rezultātā līgumslēdzējā valstī var rasties jautājumi par tiesu starptautiskās jurisdikcijas noteikšanu” (20). Citiem vārdiem sakot, Briseles režīms tiek piemērots, ja lietai ir saikne ar ārvalsti - vai tā būtu cita dalībvalsts vai trešā valsts-, kas var dot iespēju šīs valsts tiesām (21) izskatīt šo lietu, līdz ar to radot jautājumu par to, vai šī lieta ir (vai nav) jāizskata dalībvalsts tiesai, kurā celta prasība. Patiešām, šādā situācijā attiecīgais režīms ir instruments, kas nepieciešams, lai šī tiesa risinātu šo jautājumu.

31.      Šis kritērijs, manuprāt, ir jāpiemēro vispārīgi. Lai īstenotu Briseles I bis regulas mērķi, tā būtu jāpiemēro ikreiz (22), kad rodas jautājumi par starptautisko jurisdikciju, cita starpā, lai izvairītos no tā, ka iespējamās jurisdikcijas kolīzijas pārvēršas faktiskās kolīzijās. Turklāt, tā kā šajā instrumentā izvirzītie tiesiskās drošības un paredzamības mērķi (23) paredz tiesvedības dalībniekiem iespēju viegli noteikt, kurš jurisdikcijas režīms būs piemērojams viņu strīdam, un dalībvalsts tiesai, kurā celta prasība, iespēju viegli lemt par savu jurisdikciju (24), šo jautājumu nevajadzētu pārlieku sarežģīt. Jautājums nav par pārbaudi, vai ārvalstu tiesām faktiski ir jurisdikcija lemt par konkrēto lietu (25). Pietiek ar to, ka elements, kas lietu saista ar attiecīgo ārvalsti, ir pamatots iemesls tam, lai tās tiesas šo lietu izskatītu.

32.      Lietas starptautiskais raksturs bieži vien izriet no apstākļa, ka prasītāja un atbildētāja domicils ir dažādās valstīs. Tas, ka tiesvedības dalībnieka domicils ir vienas vai otras valsts attiecīgajā teritorijā, ir pamatots iemesls, lai katras valsts tiesas izskatītu lietu (kā to apliecina dažādas Briseles I bis regulas normas, tostarp 18. panta 1. punkts). Tomēr tā nav vienīgā iespējamā situācija. Kā apgalvo Komisija, gadījumos, kad tiesvedības dalībnieku domicils ir vienā un tajā pašā valstī, lietas starptautiskais raksturs var izrietēt no dažādiem faktoriem, kas cita starpā ir saistīti ar tiesvedības priekšmetu (26).

33.      Iepriekšminēto noteikumu piemērošanu šajā lietā aplūkošu nākamajā nodaļā, tomēr šeit sniegšu dažus piemērus. Piemēram, Briseles I bis regula ir piemērojama gadījumā, kad dalībvalsts tiesā tiek izskatīta lieta, kuras abu dalībnieku domicils ir šajā valstī, bet kas ir saistīta ar ārvalstīs notikušu deliktu vai ārvalstīs esoša nekustamā īpašuma nomu (27). Abos piemēros elements, kas saista izskatāmo lietu ar ārvalstīm, “rada jautājumus par šīs tiesas starptautiskās jurisdikcijas noteikšanu”. Patiešām, fakts, ka šīs ārvalsts teritorijā ir noticis attiecīgais delikts, ir pamatots iemesls tam, lai šīs valsts tiesas izskatītu lietu. (28) To apliecina arī Briseles I bis regula, jo šie elementi veido nepārprotamu jurisdikcijas pamatu saskaņā ar attiecīgi tās 7. panta 2. punktu un 24. panta 1. punktu (29). Līdzīgi spriedumā Irnova (30) Tiesa pamatoti atzina, ka prasība starp diviem tiesvedības dalībniekiem, kuru domicils ir vienā un tajā pašā dalībvalstī, par tiesībām uz trešajās valstīs reģistrētiem patentiem ir “starptautiska”. Ja kāda valsts ir piešķīrusi patentu, ir ticami, ka tās tiesas varētu vēlēties izskatīt ar to saistītus strīdus. (31)

34.      Jāatzīst, ka spriedumos Parking and Interplastics (32), Generalno konsulstvo na Republika Bulgaria (33) un Inkreal (34) Tiesa ir izmantojusi nedaudz atšķirīgu pieeju attiecībā uz Briseles I bis regulas piemērošanai nepieciešamo “starptautisko elementu”.

35.      Vienā no apvienotajām lietām, kurās tika pasludināts pirmais minētais spriedums, dalībvalsts tiesā tika celta prasība pret atbildētāju, kura domicils ir šajā valstī, savukārt prasītāja domicils atradās citā valstī. Komisija pauda šaubas par to, vai pastāv Briseles režīma piemērošanai nepieciešamais “starptautiskais elements”. Lai gan tas bija acīmredzams atbilstoši spriedumam Owusu, un Tiesa atsaucās uz šo spriedumu, tā pievienoja papildu argumentu. Būtībā Tiesa atsaucās uz citu Savienības instrumentu, proti, Regulu (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru (35), kura attiecas tikai uz “pārrobežu lietām”, un kurā šis jēdziens definēts kā “[lieta], kurā vismaz vienai no pusēm ir domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta dalībvalstī, kas nav prasību saņēmušās tiesas atrašanās dalībvalsts”. Tiesa uzskatīja, ka šo definīciju “principā” var izmantot, lai pārliecinātos par lietas starptautisko raksturu Briseles I bis regulas izpratnē, pamatojoties uz to, ka ir jānodrošina šo abu instrumentu līdzvērtīgo jēdzienu konsekvence. Turklāt, dažus mēnešus iepriekš Tiesa bija nolēmusi, ka situācija, kad prasītāja domicils ir citā dalībvalstī, nevis tajā, kur atrodas tiesa, kurā celta prasība, atbilst šai definīcijai (36).

36.      Otrajā minētajā spriedumā Tiesa vienkārši sekoja iepriekšējam spriedumam un, neņemot vērā tās galveno judikatūras virzienu, piemēroja Regulā Nr. 1896/2006 paredzēto jēdziena “pārrobežu lieta” definīciju, lemjot, ka prasība, ko persona, kuras domicils ir vienā dalībvalstī, ir cēlusi pret šīs valsts konsulātu, kas atrodas citā valstī, saistībā ar pakalpojumiem, ko šī persona sniegusi konsulātam šajā valstī, ir (acīmredzami) “starptautiska” Briseles I bis regulas izpratnē. Visbeidzot, trešajā spriedumā Tiesa atsaucās, pirmkārt, uz šo definīciju un, otrkārt, uz šo secinājumu 30. punktā minēto kritēriju, nolemjot, ka apstāklis, ka tiesvedības dalībnieki, kuru domicils ir vienā un tajā pašā dalībvalstī, noslēdz vienošanos par tiesas izvēli par labu citas dalībvalsts tiesām, ir uzskatāms par “starptautisku elementu”, kas ir pietiekams šīs regulas piemērošanai (37).

37.      Piekrītu komentētāju paustajai kritikai par šo jauno pieeju starptautiskā rakstura kritērija interpretācijā (38). Protams, vēlme nodrošināt Savienības tiesību konsekvenci, protams, ir apsveicama. Šajā ziņā viena Savienības instrumenta definīcijas un interpretācijas dažkārt var tikt attiecinātas uz citu instrumentu. Tomēr tas tā nav visos gadījumos. Šajā ziņā ir jāievēro piesardzība, jo līdzīgiem jēdzieniem dažādos kontekstos var būt (ļoti) atšķirīgas nozīmes. Šāda rīcība ir pamatota tikai tad, ja pastāv pietiekama līdzība starp sistēmām un attiecīgo tiesību aktu vispārējiem mērķiem. Šajā lietā tas tā nav. Lai gan, kā norādījusi Tiesa, Briseles I bis regula un Regula Nr. 1896/2006 attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi – un ar to šī līdzība arī beidzas.

38.      No vienas puses, Regula Nr. 1896/2006 tika pieņemta, lai risinātu problēmas, ar kurām saskaras kreditori, kuri vēlas atgūt neapstrīdētus debitoru prasījumus citās dalībvalstīs. Tās mērķis ir vienkāršot un paātrināt šādu prasījumu piedziņu, izveidojot vienotu procedūru, kas kreditoram ļautu saņemt dalībvalsts tiesas nolēmumu par šādu prasījumu, kuru var viegli izpildīt dalībvalstī, kurā atrodas parādnieka īpašums, vienlaikus nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus saistībā ar tiesībām uz aizstāvību visā Eiropas Savienībā (39). Šajā kontekstā jēdziena “pārrobežu lieta” definīcija minētajā regulā  ‑ saskaņā ar kuru par galvenajiem elementiem tiek atzīti pušu domicili un tiesas, kurā celta prasība, atrašanās vieta ‑ atbilst zināmai loģikai. Ja pušu domicils ir vienā un tajā pašā valstī, tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ko nodrošina šīs valsts tiesas atbilstoši valsts procesuālajām tiesībām, parasti ir pietiekami, lai nodrošinātu, ka kreditors ātri piedzen savu prasījumu. Līdz ar to minētajā regulā paredzētā procedūra nav nepieciešama.

39.      No otras puses, Briseles I bis regulas mērķis ir vienādot normas, kas reglamentē jurisdikcijas kolīzijas civillietās un komerclietās. Šī definīcija ir pārāk šaura un nav šim nolūkam piemērota. Kā paskaidrots iepriekš 32. un 33. punktā, jautājumi par starptautisko jurisdikciju var rasties pat tad, ja tiesvedības dalībnieku domicils ir vienā un tajā pašā dalībvalstī un prasība tiek celta šīs valsts tiesā (40). Turklāt minētajā instrumentā ir ietverti arī noteikumi par dalībvalstu tiesu pasludināto spriedumu atzīšanu un izpildi. Šie noteikumi, lai tie pildītu savu uzdevumu, ir jāpiemēro ikreiz, kad dalībvalsts iestādēm ir jāatzīst vai jāizpilda citas dalībvalsts tiesas nolēmums, pat ja tas attiecas uz iekšēju strīdu starp divām personām, kuru domicils ir šajā valstī (41). Šī definīcija neatbilst arī šai situācijai.

40.      Ņemot vērā iepriekš minēto, spriedumus Parking and Interplastics, (42)Generalno konsulstvo na Republika Bulgaria (43) un Inkreal (44) var saskaņot ar judikatūras galveno virzienu, ciktāl tie tiek interpretēti šādā nozīmē. Tā kā jēdziens “pārrobežu lieta” Regulā Nr. 1896/2006 tiek definēts šaurāk nekā Briseles I bis regulā izmantotais jēdziens “starptautisks elements”, gadījumos, kad lieta pirmās minētās regulas izpratnē ir “pārrobežu lieta”, tad tā ir a fortiori “starptautiska” otrās minētās regulas izpratnē. Tomēr lieta var būt “starptautiska” arī tad, ja tā neatbilst “pārrobežu lietas” definīcijai.

41.      Tomēr, lai izvairītos no papildu nenoteiktībām attiecībā uz Briseles režīma “starptautisko” piemērošanas jomu, aicinu Tiesu turpmāk atturēties šajā kontekstā no atsaucēm uz Regulu Nr. 1896/2006. Ja Tiesa šajā jautājumā vēlētos iedvesmoties no citiem instrumentiem un nodrošināt saskaņotību ar tiem, šim nolūkam, kā redzēsim turpmāk, labāk atbilst Regula (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (45) (“Romas I regula”), un Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (46) (“Romas II regula”). Šie instrumenti ir Briseles I bis regulas analogi tiesību kolīziju jomā, un pats Savienības likumdevējs ir vēlējies sniegt šo trīs regulu materiālās piemērošanas jomas saskanīgu interpretāciju (47).

2.      Par to, vai ceļojuma galamērķis ir piemērots “starptautisks elements”

42.      Ņemot vērā iepriekšējā punktā sniegtos paskaidrojumus, manuprāt, nav šaubu, kā to apgalvo arī Komisija, ka, ja dalībvalsts tiesā ir celta prasība, kuras dalībnieku domicils ir šajā valstī un kura ir saistīta ar kompleksā ceļojuma līguma, kas noslēgts ceļojuma uz ārvalstīm nolūkā, izpildi, tad ceļojuma galamērķis ir būtisks “starptautisks elements” un tādējādi ir piemērojami Briseles I bis regulā paredzētie jurisdikcijas noteikumi. (48)

43.      Ceļojuma galamērķis ir arī vieta, kurā saskaņā ar kompleksā ceļojuma līgumu ceļotājam tika sniegti vai bija jāsniedz pakalpojumi (vairākums no tiem) (lidojuma nosēšanās vieta būtu netālu, tur atrastos viesnīca, utt.). Citiem vārdiem sakot, šis līgums būtībā tika izpildīts vai tam bija jātiek izpildītam šajā vietā. Manuprāt, ja dalībvalsts tiesai tiek lūgts izšķirt strīdu par līguma izpildi un izpildes vieta atrodas ārvalstī, šis apstāklis “rada jautājumus par šīs tiesas starptautiskās jurisdikcijas noteikšanu” (49). Šāda veida saikne dod iespēju šīs valsts tiesām izskatīt lietu. Šajā ziņā mani mulsina FTI iebildums par to, ka šī saikne ir “tikai faktiska”, nevis “normatīva” (lai ko tieši nozīmētu šis pēdējais minētais jēdziens) (50). Gluži otrādi, šī “faktiskā” saikne ir iemesls, kādēļ var paredzēt, ka šīs valsts tiesas izskatīs attiecīgo lietu (ņemot vērā, ka to ģeogrāfiskais tuvums līgumsaistību izpildes vietai varētu izrādīties praktisks apstāklis šādas lietas izskatīšanai, it īpaši attiecībā uz atbilstošo pierādījumu vākšanu). To apstiprina fakts, ka izpildes vieta tieši šī iemesla dēļ ir fakultatīvs jurisdikcijas pamats līgumtiesiskos strīdos Savienībā, kā to paredz Briseles I bis regulas 7. panta 1. punkts (51), kā arī daudzās trešās valstīs (52).

44.      Spriedumā Owusu Tiesa tieši apstiprina šo interpretāciju. Atgādināšu, ka šajā lietā Ovusu [Owusu], kura domicils ir Apvienotajā Karalistē (toreizējā dalībvalstī), bija noslēdzis līgumu par brīvdienu namiņa nomu Jamaikā ar Džeksonu [Jackson], kura domicils arī ir Apvienotajā Karalistē. Ovusu Jamaikā cieta traģiskā negadījumā, kas esot noticis vietas bīstamības dēļ, un cēla prasību tiesā pret Džeksonu par līguma pārkāpumu. Tiesai nebija iebildumu uzskatīt, ka šajā lietā pastāv būtisks “starptautisks elements” Briseles režīma izpratnē (53). Šajā ziņā fakts, ka lieta bija saistīta ar (nepilnīgu) līguma izpildi Jamaikā, bija pietiekams, ciktāl šis kritērijs nepārprotami deva šīs valsts tiesām iespēju izskatīt šo lietu. Šajā lietā situācija ir līdzīga.

45.      Manuprāt, analoģija varētu pastāvēt arī ar Romas I regulu un attiecīgo Tiesas judikatūru. Līdzīgi kā Briseles I bis regulas noteikumi attiecībā uz jurisdikciju, arī šajā instrumentā ir noteikti līgumam piemērojamie tiesību akti, ja situācija “ietver tiesību normu kolīziju” (54). Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka Romas I regulas noteikumi ir piemērojami jebkurām līgumattiecībām ar “ārvalstu elementu”. Patiešām, tikai tad, ja šāds līgums ir saistīts ar citu valsti nekā valsts, kurā atrodas tiesa, kurā celta prasība, šo līgumu, iespējams, varētu reglamentēt dažādi, savstarpēji pretrunīgi valsts tiesību akti, un tiesai varētu rasties jautājums, kurš tiesību akts ir piemērojams strīda izšķiršanai. Atbilstoši šai pašai judikatūrai šis jēdziens “ārvalstu elements” neaprobežojas tikai ar līgumslēdzēju pušu attiecīgo domicilu. Tas, ka līgums ir jāizpilda citā valstī, ir šāds “elements” (55). Šāda veida saikne acīmredzami “ietver tiesību normu kolīziju”. Tiesa, kurā celta prasība, var pamatoti vismaz apsvērt iespēju, ka tās tiesību aktu vietā varētu tikt piemēroti izpildes valsts tiesību akti (56). Tādējādi, lai atrisinātu šo kolīziju, ir nepieciešami šīs regulas noteikumi (57).

46.      Pretēji tam, ko apgalvo FTI, manuprāt, spriedumā Maletic (58) šī interpretācija nav apšaubīta, lai gan atzīstu, ka šis spriedums šajā ziņā ir radījis zināmu nenoteiktību.

47.      Šajā lietā Austrijā dzīvojošs patērētāju pāris rezervēja komplekso ceļojumu uz Ēģipti pie tūrisma operatora, kas reģistrēts tajā pašā valstī, izmantojot Vācijā reģistrētas ceļojumu aģentūras tīmekļa vietni. Pēc saskaršanās ar problēmu saistībā ar Ēģiptes viesnīcu ceļotāji sava domicila tiesā cēla prasību gan pret ceļojumu aģentūru, gan pret tūrisma operatoru, piemērojot forum actoris noteikumu, kas (tajā laikā) bija noteikts Briseles I bis regulas 16. panta 1. punktā. Iesniedzējtiesa jautāja, vai šī tiesību norma ir piemērojama tūrisma operatoram, ņemot vērā, ka tā atrašanās vieta ir tajā pašā valstī, kurā patērētāji.

48.      Tiesa atbildēja, ka strīdīgais tiesiskais regulējums ir piemērojams attiecībā uz abiem atbildētājiem, bet, kas ir būtiski, tiesas argumentācija šajā ziņā bija zināmā mērā neviennozīmīga. Tiesa nosprieda, ka, “[..] pat pieņemot, ka tāds vienots darījums kā tas, kas lika [patērētājiem] rezervēt un samaksāt par kompleksu ceļojumu interneta vietnē [ceļojumu aģentūras nosaukums], var tikt sadalīts divās atsevišķās līgumattiecībās ar, pirmkārt, interneta ceļojumu aģentūru [..] un, otrkārt, ceļojuma organizētāju [..], šīs pēdējās līgumattiecības nevar kvalificēt kā “pilnībā iekšzemē” notiekošas attiecības, jo tās ir nedalāmi saistītas ar pirmajām līgumattiecībām, kuras īsteno minētās ceļojumu aģentūras starpnieks, kas atrodas citā dalībvalstī.” (59)

49.      Daudzi komentētāji ir norādījuši uz šīs argumentācijas juceklīgumu un ir neizpratnē par to, ka Tiesa nav norādījusi uz to, ka ceļojuma galamērķis ir ārvalstīs, jo šis elements acīmredzamā veidā būtu pierādījis lietas “starptautisko raksturu” (60). Tomēr, manuprāt, tas, ka Tiesa nav šo apstākli precizējusi, nebūtu jāsaprot tādējādi, ka tā uzskata, ka tas nav būtisks “starptautisks elements”. Pastāv vienkāršs izskaidrojums tam, kāpēc Tiesa par galveno uzskatīja patērētāju, ceļojumu aģentūras un tūrisma operatora saiknes “nedalāmību”. Patiesībā šajā lietā bija divi atsevišķi jautājumi par forum actoris noteikuma piemērošanu patērētājiem, proti, i) vai prasības pret abām atbildētājām ir “starptautiskas”; un ii) vai katra no atbildētājām var tikt uzskatīta par “otru līgumslēdzēju pusi” šī noteikuma izpratnē (61). Savā argumentācijā Tiesa sniedza plašu atbildi uz abiem jautājumiem: atbilstoši šim noteikumam pastāvēja tikai vienas, starptautiskas līgumattiecības, un ceļojumu aģentūra un tūrisma operators kā šo attiecību “otra līgumslēdzēja puse” saskaņā ar šo noteikumu varēja tikt saukti pie atbildības patērētāja domicila tiesās. Savukārt atsauce uz ceļojuma galamērķi būtu sniegusi atbildi uz pirmo jautājumu, bet otro jautājumu būtu atstājusi neatbildētu. Tāpēc Tiesa savā lēmumā “neatsaucās” uz šo elementu.

50.      Mani nepārliecina arī Čehijas valdības arguments, ka šajos secinājumos ieteiktā interpretācija novestu pie tā, ka tūrisma operatori negaidīti tiktu iesūdzēti klientu domicila tiesās, pretēji Briseles I bis regulā izvirzītajam paredzamības mērķim. Skaidrs, ka uzņēmums, kas darbojas tādā starptautiskā nozarē kā tūrisms, var “saprātīgi paredzēt”, ka lietās, kurās tas organizē un pārdod ceļojumus uz ārvalstīm, tam var tikt piemērots starptautiskiem strīdiem paredzēts jurisdikcijas režīms (62).

51.      Noslēgumā vēlos precizēt, ka, manuprāt, prasības nav nošķiramas atkarībā no tā, vai tās attiecas uz kaitējumu, kas ceļotājam nodarīts ceļojuma galamērķa vietā (pēc pilnīgas analoģijas ar spriedumu Owusu), standartiem neatbilstošas viesnīcas numuriņiem šajā vietā vai, kā tas ir pamatlietā, uz to, ka ceļotājs nav devies ceļojumā, jo viņš netika informēts, ka ir nepieciešamā vīza, vai uz to, ka ceļotājs nav saņēmis aviobiļeti (utt.). Lai gan dažos gadījumos saikne starp prasība un ārvalsti var būt spēcīgāka nekā citos gadījumos, vēlos atgādināt, ka strīda “starptautiskā elementa” novērtējumu nevajadzētu pārmērīgi sarežģīt (skat. iepriekš 31. punktu). Dalībvalsts tiesai, kurā celta prasība, nav jāveic padziļināta prasības analīze pēc būtības, lai izlemtu šādu vienkāršu jautājumu. Visas lietas, kas saistītas ar prasībām, ko ceļotājs iesniedzis pret tūrisma operatoru saistībā ar problēmām, lai kādas tieši tās būtu, ko ceļotājs guvis saistībā ar tūrisma operatora pārdotu “komplekso ceļojumu” uz ārvalstīm, ir uzskatāmas par starptautiskām Briseles I bis regulas izpratnē iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ. Ceļojuma galamērķis ir viegli pārbaudāms elements, un tas padara pusēm piemērojamo jurisdikcijas režīmu paredzamu, kā paskaidrots iepriekšējā punktā.

3.      Par to, ka ne 4. iedaļas noteikumi, ne tās mērķis neprasa atšķirīgu interpretāciju

52.      Pretēji tam, ko apgalvo FTI, šajos secinājumos ierosināto interpretāciju neliek apšaubīt fakts, ka Briseles I bis regulas 18. panta 1. punktā paredzētais forum actoris noteikums kā izņēmuma noteikums ir jāinterpretē šauri (63).

53.      Vēlos atgādināt, ka (netiešā) prasība par “starptautisko elementu”, kas ir šīs lietas pamatā, nosaka Briseles I bis regulas piemērošanas jomu vispārīgi. Šī prasība faktiski attiecas uz tās 1. panta 1. punktu (skat. iepriekš 22. punktu), nevis uz 18. panta 1. punktu. Loģiski, ka šāds izvērtējums ir jāveic saskaņā ar vienu un to pašu kritēriju attiecībā uz visiem šīs regulas jurisdikcijas noteikumiem neatkarīgi no konkrētā noteikuma rakstura (64).

54.      Neņemot vērā šo sākotnējo piezīmi, man nav šaubu par to, ka šīs prasības interpretācija tādējādi, ka Briseles I bis regulas 18. panta 1. punktā paredzētais forum actoris noteikums ir piemērojams lietās, kurās patērētājs un piegādātājs, kuru domicils ir vienā tajā pašā valstī, noslēdz līgumu, kas tika izpildīts vai bija jāizpilda citā valstī, nav pretrunā 4. iedaļas noteikumiem.

55.      Pirmkārt, atgādināšu, ka saskaņā ar Briseles I bis regulas 17. panta 1. punktu kritērijs 4. iedaļas piemērošanai ir nosacījums, ka jābūt noslēgtam līgumam starp patērētāju un piegādātāju un šim līgumam jāatbilst kādai no šīs tiesību normas a) līdz c) apakšpunktā minētajām kategorijām. Minētie a) un b) apakšpunkti nosaka līgumu veidus (attiecīgi līgums par preču iegādi ar nomaksu pa daļām un līgums par aizdevumu), bez jebkādām atsaucēm uz līgumslēdzēju pušu attiecīgo domicilu. Savukārt c) apakšpunktā paredzēts, ka attiecībā uz visiem citiem līgumiem (tādējādi tostarp kompleksā ceļojuma līgumi) patērētājs “veic komercdarbību vai profesionālo darbību patērētāja domicila dalībvalstī vai jebkādā citā veidā vērš šādas darbības uz minēto dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, tostarp uz minēto dalībvalsti, un līgums ietilpst šādu darbību jomā.” Nekas šīs tiesību normas formulējumā nenorāda un nerada pamatu domāt, ka patērētāja un piegādātāja domicilam obligāti būtu jābūt dažādās valstīs (65). Ir skaidrs, ka piegādātājs var “veikt komercdarbību vai profesionālo darbību patērētāja domicila dalībvalstī” ar atrašanās vieta šajā valstī.

56.      Otrkārt, Briseles I bis regulas 18. panta 1. punkta formulējums neierobežo forum actoris noteikuma piemērošanu gadījumiem, kad patērētāja un piegādātāja domicils ir dažādās valstīs. Gluži pretēji, šajā tiesību normā ir precizēts, ka minētais noteikums ir piemērojams “neatkarīgi no otras puses domicila”. Es gluži labi apzinos, ka, kā uzsver FTI, šie noteikumi tika pievienoti nolūkā panākt, lai patērētāji varētu atsaukties uz šo noteikumu pret piegādātājiem, kuru domicils ir trešās valstīs (66). Tomēr, kā norāda Komisija, šie noteikumi ir pietiekami plaši, lai aptvertu arī situāciju, kurā piegādātāja domicils ir tajā pašā dalībvalstī kā patērētāja domicils.

57.      Visbeidzot, Briseles I bis regulas 19. panta 1. punktā, kas nosaka ierobežojumus attiecībā uz vienošanās noslēgšanu par tiesas izvēli patērētāju lietās, ir skaidri atļauts noslēgt šādas vienošanās starp patērētāju un piegādātāju, “kuriem abiem līguma slēgšanas laikā ir domicils vai pastāvīgā mītnesvieta tajā pašā dalībvalstī”, ar konkrētiem nosacījumiem (skat. šī panta 3. punktu). Ir skaidrs, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis iespēju piemērot 4. iedaļas noteikumus, tostarp 18. panta 1. punktu, pat šādā gadījumā (ja lietā ir cits atbilstošs starptautiskais elements).

58.      Arī Briseles I bis regulas 18. panta 1. punktā paredzētā forum actoris noteikuma piemērošana gadījumos, kad patērētāja un piegādātāja domicils ir vienā un tajā pašā valstī, bet attiecīgais līgums tika izpildīts vai bija jāizpilda citā valstī, nepārsniedz 4. iedaļas īpašā mērķa sasniegšanai nepieciešamo.

59.      Atgādināšu, ka 4. iedaļas noteikumu mērķis ir nodrošināt adekvātu aizsardzību patērētājam, kas ir ekonomiski vājāka un juridiski mazāk pieredzējusi puse nekā piegādātājs (67). Konkrētāk, aplūkojamais forum actoris noteikums (lielā mērā) atvieglo patērētāja iespēju vērsties tiesā, tādējādi netraucējot tam īstenot savas tiesības (68).

60.      Šajā ziņā FTI atbilstoši iepriekš izklāstītajam dominējošajam viedoklim uzskata, ka vienīgā situācija, kuru Savienības likumdevējs ar šo noteikumu ir vēlējies novērst, ir situācija, kad patērētājs būtu spiests celt savu prasību citas dalībvalsts tiesās. Likumdevējs esot vēlējies aizsargāt patērētāju no tā, ka patērētājam tiktu piemērota ārvalsts tiesību sistēma, valodā, kuru patērētājs nepārvalda, kā arī no “apgrūtinošā attāluma” pārvarēšanas, kāds varētu šķirt šo patērētāju no šīm ārvalstu tiesām. Šāda īpaša aizsardzība neesot pamatota, ja patērētāja un piegādātāja domicils ir vienā un tajā pašā valstī. Šādā gadījumā jurisdikcija noteikti esot šīs valsts tiesām.

61.      Lai gan grūtību novēršana, ar kādām patērētājs varētu saskarties savu tiesību īstenošanā, uzsākot tiesvedību pret piegādātāju ārvalstī, acīmredzami ir galvenā likumdevēja paredzētā situācija (69), manuprāt, tā nav vienīgā situācija. Ja tas tā būtu, likumdevējs būtu atļāvis patērētājam celt prasību tikai savas domicila dalībvalsts tiesās. Tas, ka ar Briseles I bis regulas 18. panta 1. punktu tiek sperts vēl viens solis, kas ļauj patērētājam celt prasību patērētāja konkrētā domicila tiesā, apliecina, ka likumdevējs bija nobažījies, ka patērētājs arī varētu tikt atturēts uzsākt tiesvedību arī situācijā, kad kompetentā tiesa, lai gan atrodas dalībvalstī, kurā patērētājs dzīvo, nav tās valsts tiesa, kurā ir viņa domicils. Kā Tiesa jau ir norādījusi citā kontekstā (70), attālums, kas šķir patērētāju no tiesas, kurai ir jurisdikcija, dalībvalsts robežās (piemēram, ja piegādātāja domicils atrodas attālākā pilsētā) dažkārt var būt “apgrūtinošāks” faktors nekā attālums starp divām dalībvalstīm (71), un var radīt patērētājam grūtības ierasties tiesā (72). Nav šaubu, ka likumdevējs ir vēlējies izvairīties arī no šādas situācijas.

62.      FTI iebildums, ka dalībvalstu procesuālie noteikumi ne vienmēr paredz patērētāja personisku ierašanos vai dažreiz ļauj noturēt tiesas sēdi attālināti, lai praksē izvairītos no šādām neērtībām, nav pārliecinošs. Varētu arī iebilst, ka atbilstoši šādiem procesuāliem noteikumiem dažkārt tiesa, kurai saskaņā ar šiem procesuālajiem noteikumiem ir jurisdikcija, atrodas salīdzinoši tuvu patērētāja domicilam (73). Tomēr dažos citos gadījumos patērētājam var nākties ierasties personīgi, un tiesa, kurai ir jurisdikcija, var atrasties tālu. Tāpat, ja patērētājam būtu jāceļ prasība citā dalībvalstī, dažreiz varētu gadīties tā, ka patērētājs pārvalda attiecīgās valsts valodu un pārzina tās tiesu procesu, ja šāda valsts atrodas patērētājam tuvu. Savukārt citās situācijās viss process patērētājam varētu būt pilnīgi svešs. Kopumā, kā apgalvo Komisija, Briseles I bis regulas 18. panta 1. punktā paredzētā forum actoris noteikuma piemērošana nevar būt atkarīga no šāda praktisko grūtību, ar kurām patērētājs varētu faktiski saskarties konkrētajā gadījumā, novērtējuma. Pretējā gadījumā šīs tiesību normas tvērums būtu neparedzams. Tiek pieņemts, ka šādas grūtības pastāv lielākajā daļā gadījumu, un tās attiecīgi tiek risinātas.

V.      Secinājumi

63.      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Amtsgericht Nürnberg (Nirnbergas pirmās instances tiesa, Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 1. panta 1. punkts un 18. panta 1. punkts, skatot tos kopsakarā,

ir jāinterpretē tādējādi, ka

šajā otrajā minētajā tiesību normā paredzētais jurisdikcijas noteikums par labu tās vietas tiesām, kurā ir patērētāja domicils, ir piemērojams tiesvedībai, ko patērētājs, kura domicils ir kādā dalībvalstī, uzsāk pret tūrisma operatoru, kura domicils ir tajā pašā valstī, saistībā ar komplekso ceļojumu līgumu, kas noslēgts ceļojuma uz ārvalstīm nolūkā. Šis noteikums piešķir šīm tiesām gan starptautisko, gan teritoriālo jurisdikciju, neatsaucoties uz šajā dalībvalstī spēkā esošajiem noteikumiem par teritoriālās jurisdikcijas piešķiršanu.

1      Oriģinālvaloda – angļu.

2      Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regula (OV 2012, L 351, 1. lpp.).

3      “Komplekss pakalpojums” ir vismaz divu dažādu veidu ceļojuma pakalpojumu (piemēram, lidojuma un izmitināšanas pakalpojumu) apvienojums viena un tā paša ceļojuma nolūkā, ko iegādājas no viena tirgotāja un/vai kas tiek pārdoti par vienu cenu vai reklamēti kā kompleksie pakalpojumi (skat. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2302 (2015. gada 25. novembris) par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK (OV 2015 L 326, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “komplekso ceļojumu direktīva”), 3. panta 2. punktu.

4      Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav paskaidrots, kāds bija iznākums JX gadījumā. Acīmredzot, ja viņam nebija vajadzīgās vīzas, savā brīvdienu galamērķī viņš nenokļuva.

5      Skat. Latil, C., “L’exécution défectueuse du contrat de vente de voyages à forfait en droit international privé”, Revue critique de droit international privé, 2017, 199. lpp.

6      Skat. Komplekso ceļojumu direktīvas 5. panta 1. punkta f) apakšpunktu.

7      Skat. iepriekš 5., 6. un 9. punktu.

8      Skat. it īpaši Mankowski, P., Nielsen, P. A., “Article 18”, publikācijā Magnus, U., un Mankowski, P., Brussels Ibis Regulation – Commentary, Otto Schmidt, Ķelne, 2016, 512.–513. lpp., 10. punkts, un Dickinson, A., Lein, E., The Brussels I Regulation Recast, Oxford University Press, Oksforda, 2015, 6.67. punkts. Pēc analoģijas skat. spriedumus, 2007. gada 3. maijs, Color Drack (C‑386/05, EU:C:2007:262, 30. punkts), 2021. gada 15. jūlijs, Volvo u.c. (C‑30/20, EU:C:2021:604, 33. punkts); un, 2022. gada 30. jūnijs, Allianz Elementar Versicherung (C‑652/20, EU:C:2022:514, 38. punkts).

9      Eiropas Komisija, Priekšlikums Padomes Regulai (EK) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (COM(99)0348, galīgā redakcija, OV 1999, C 376E, 1. lpp.), paskaidrojuma raksts, 17. lpp.

10      Skat. it īpaši Mankowski, P., Nielsen, P. A., minēts iepriekš, 512.–513. lpp., 10. punkts. Skat. arī šo secinājumu 61. punktu.

11      Tas tā ir pat tad, ja prasība ir pamatota nevis ar patērētāja līgumu kā tādu, bet gan ar likumā paredzēta pienākuma pārkāpumu (sk. iepriekš 13. punktu). Proti, pietiek ar to, ka šī prasība ir radusies saistībā ar šādu līgumu (skat. spriedumu, 2002. gada 11. jūlijs, Gabriel (C‑96/00, EU:C:2002:436), 58. punkts).

12      Skat. šo secinājumu 55. punktu. Turklāt, lai gan Briseles I bis regulas 17. panta 3. punkts 4. iedaļa neattiecas uz pārvadājuma līgumiem, šis izņēmums neattiecas uz komplekso ceļojumu līgumiem.

13      Attiecībā uz šī režīma materiālo piemērošanas jomu šajā noteikumā ir tikai norādīts, ka tas attiecas uz “civillietām un komerclietām”.

14      Spriedums, 2005. gada 1. marts, Owusu (C‑281/02, turpmāk tekstā – “spriedums Owusu”, EU:C:2005:120). Šis spriedums ir saistīts ar 1968. gada 27. septembrī Briselē parakstīto Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1978, L 304, 36. lpp.), kas vēlāk tika aizstāta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.), kas savukārt tika aizstāta ar Briseles I bis regulu. Tomēr ir jānodrošina interpretācijas nepārtrauktība attiecībā uz šajos tiesību instrumentos paredzēto jurisdikcijas noteikumu piemērošanas jomu (skat. it īpaši spriedumu, 2022. gada 8. septembris, IRnova (C‑399/21,  EU:C:2022:648, 29. punkts). Tādējādi šajos secinājumos es atsaukšos uz lēmumiem, kas saistīti ar šiem dažādajiem tiesību instrumentiem, nenošķirot tos.

15      Skat. it īpaši spriedumu Owusu (25. un 26. punkts), spriedumu, 2012. gada 19. jūlijs, Mahamdia (C‑154/11, EU:C:2012:491, 39. punkts) un spriedumu, 2022. gada 8. septembris, IRnova (C‑399/21, EU:C:2022:648, 27. punkts). Netieši skat. arī Briseles I bis regulas 3. un 26. apsvērumu. Skat. arī P. Ženāra [P. Jenard] Briseles konvencijas skaidrojošo ziņojumu (OV 1979 C 59, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Ženāra ziņojums”), 8. lpp. Spriedumā Owusu Tiesa arī precizēja, ka lietā nav obligāti jābūt iesaistītām divām dalībvalstīm. Aplūkojamo attiecību starptautiskais raksturs var izrietēt no saiknes ar trešo valsti (skat. šī sprieduma 24.–26. punktu).

16      Vēlos uzsvērt, ka pretēji tam, ko apgalvo Čehijas valdība, ja, kā šajā lietā, tiesvedības dalībnieki apstrīd tikai jautājumu par to, kurai dalībvalsts tiesai ir jurisdikcija izskatīt lietu, šādu teritoriālās jurisdikcijas kolīziju atrisināšanai pavisam noteikti var izmantot forum actoris noteikumu attiecībā uz patērētājiem, ar nosacījumu, ka lieta satur “starptautisku elementu”.

17      Par šo jautājumu Vācijas tiesas ir iesniegušas vismaz piecus prejudiciālus jautājumus. Divas lietas (C‑317/20 un C‑62/22) tika atsauktas, pirms Tiesa pasludināja nolēmumu. Divu lietu (C‑108/23 un C‑648/23) izskatīšana ir apturēta līdz brīdim, kad Tiesa pasludinās nolēmumu šajā lietā.

18      Patērētāji parasti ceļojumus iegādājas no vietējiem tūrisma operatoriem (skat. Latil, C., minēts iepriekš).

19      Skat. it īpaši sprieduma, 2023. gada 14. septembris, Club La Costa u.c. (C‑821/21, EU:C:2023:672, 46. punktu un tajā minēto judikatūru).

20      Skat. it īpaši spriedumus Owusu (26. punkts) un, 2011. gada 17. novembris, Hypoteční banka (C‑327/10, EU:C:2011:745, 30. un 35. punkts); un, 2022. gada 8. septembris, IRnova (C‑399/21, EU:C:2022:648, 28. punkts).

21      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 17. novembris, Hypoteční banka (C‑327/10, EU:C:2011:745, 32. un 33. punkts). Skat. arī Rogerson, P., “Article 1”, Magnus, U. un Mankowski, P., publikācijā, minēts iepriekš, 59. lpp., 6. punkts. Tādējādi ne katra saikne ar ārvalsti ir uzskatāma par starptautisku elementu. Minētajam elementam ir jābūt pietiekami svarīgam, lai šādi jautājumi rastos.

22      Ar nosacījumu, ka ir izpildīti pārējie šī instrumenta piemērošanas nosacījumi.

23      Sk. Briseles I bis regulas 15. apsvērumu.

24      Šajā nozīmē skat. sprieduma, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

25      Tas varētu būt sarežģīts un strīdīgs uzdevums gadījumos, kad attiecīgā valsts nav dalībvalsts un tādējādi Briseles I bis regula nav piemērojama.

26      Skat. it īpaši spriedumus Owusu (26. punkts) un, 2022. gada 8. septembris, IRnova (C‑399/21, EU:C:2022:648, 28. punkts). Skat. arī Ženāra ziņojuma 8. lpp. un Mankowski, P., Nielsen, P. A., “Introduction to Articles 17–19”, Magnus, U., un Mankowski, P., publikācijā, minēts iepriekš, 448. lpp., 23. un 24. punkts.

27      Skat. spriedumus Owusu (26. punkts) un, 1992. gada 26. marts, Reichert un Kockler (C‑261/90, EU:C:1992:149, 3. punkts), kā arī Hartley, T., minēts iepriekš, 2.05. punkts.

28      Ņemot vērā šo tiesu tuvo saikni ar atbilstošajiem faktiem, valstu leģitīmās intereses iztiesāt to teritorijā notikušus deliktus, valstu tradicionālo suverenitāti kontrolēt teritoriju tās robežās, utt.

29      Briseles I bis regulas 24. panta 1. punktā pat sniegta tieša atsauce uz situāciju, kurā pušu domicils ir vienā un tajā pašā valstī, bet nekustamais īpašums atrodas citā valstī.

30      Skat. spriedumu, 2022. gada 8. septembris (C‑399/21, EU:C:2022:648, 28. punkts).

31      Ņemot vērā, ka “patenta [..] piešķiršana ir valsts suverenitātes izpausme” (šajā nozīmē skat. manus secinājumus lietā BSH Hausgeräte (C‑339/22, EU:C:2024:159, 60. un 61. punkts un tajos minētā judikatūra). Tādējādi tikai tad, ja tiesvedības dalībnieku domicils ir vienā un tajā pašā valstī, ir uzsākta tiesvedība šīs valsts tiesās un visi ar jurisdikciju pamatoti saistītie elementi atrodas šajā valstī, Briseles režīms nav piemērojams, jo attiecīgajā situācijā nevar pastāvēt starptautiska jurisdikcijas kolīzija. Skat. spriedumu, 2022. gada 14. jūlijs, EPIC Financial Consulting (C‑274/21 un C‑275/21, EU:C:2022:565, 56.–59. punkts). Skat. arī Briggs, A., Civil Jurisdiction and Judgments, Informa Law, Oxon, 2015, 6. izdevums, 56. lpp., un Hartley, T., minēts iepriekš, 2.02. un 2.03. punkts.

32      Spriedums, 2020. gada 7. maijs (C‑267/19 un C‑323/19, EU:C:2020:351).

33      Spriedums, 2021. gada 3. jūnijs (C‑280/20, EU:C:2021:443).

34      Spriedums, 2024. gada 8. februāris (C‑566/22, EU:C:2024:123).

35      Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (2006. gada 12. decembris) (OV 2006, L 399, 1. lpp.) 3. panta 1. punkts.

36      Skat. spriedumu, 2020. gada 7. maijs, Parking un Interplastics (C‑267/19 un C‑323/19, EU:C:2020:351, 27.–36. punkts).

37      Spriedums, 2024. gada 8. februāris, Inkreal (C‑566/22, EU:C:2024:123, 19.–24. punkts).

38      Skat. it īpaši Nuyts. A, “Chronique de DIP”, Journal de droit européen, 2023, Nr. 74, un Pailler, L., “Commentaire de CJUE, 7 mai 2020, aff. C‑267/19 et C‑323/19”, Journal du droit international (Clunet), 2021.

39      Skat. Regulas Nr. 1896/2006 4.–10. apsvērumu, kā arī 1. panta 1. punktu un 18.–22. pantu.

40      Ja Briseles I bis regula šajā situācijā nebūtu piemērojama, daži no tās noteikumiem zaudētu savu iedarbību. It īpaši, tās 24. pants noteiktos jautājumos piešķir izņēmuma jurisdikciju konkrētas dalībvalsts tiesām, pat ja pušu domicils ir citā dalībvalstī. Ja neatkarīgi no 24. panta prasība tiek celta pušu domicila dalībvalsts tiesās, šī norma, acīmredzami, ir jāpiemēro, un šīs tiesas atsakās no jurisdikcijas.

41      Kreditors šādā “iekšējā” strīdā var lūgt, lai vietējās tiesas pieņem spriedumu, ko atzīst un/vai izpilda citā dalībvalstī, ja, piemēram, parādnieks ir pārvietojis savu kapitālu uz šo citu valsti.

42      Spriedums, 2020. gada 7. maijs (C‑267/19 un C‑323/19, EU:C:2020:351).

43      Spriedums, 2021. gada 3. jūnijs (C‑280/20, EU:C:2021:443).

44      Spriedums, 2024. gada 8. februāris (C‑566/22, EU:C:2024:123).

45      Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija (OV 2008, L 177, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Romas I regula”).

46      Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija regula (OV 2007, L 199, 40. lpp.; turpmāk tekstā – “Romas II regula”).

47      Skat. Romas I un Romas II regulas preambulas 7. apsvērumu.

48      Skat. it īpaši Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija), 2008. gada 5. novembris, Nr. 07‑18.064, FR:CCASS:2008:C101090; Mankowski, P., Nielsen, P. A., “Introduction to Articles 17–19”, Magnus, U., un Mankowski, P. publikācijā, minēts iepriekš, 448. lpp., 23. un 24. punkts; Latil, C., minēts iepriekš; Ancel, M.-E., “Commerce électronique‑Un an de droit international privé du commerce électronique”, Communication Commerce électronique, 2014, Nr. 1; Bogdanov, S., “Arrêt Maletic: un pas supplémentaire dans la protection des consommateurs face au commerce électronique des voyages à forfait”, European Journal of Consumer Law, 2015, 433.–442. lpp., īpaši 439. lpp; Chalas, C., “Compétence en matière de contrat conclu avec une agence de voyages”, Revue critique de droit international privé, 2014, 639. lpp.

49      Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta Ž. Rišāra Delatūra [J. Richard de la Tour] secinājumus lietā Inkreal (C‑566/22, EU:C:2023:768, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

50      FTI atsaucas uz dažu Vācijas tiesu argumentāciju par to, ka jebkāda no līguma izrietošo pienākumu neizpilde, tostarp ārvalstīs, rada sekas tikai iepriekš pastāvošo, pilnībā iekšējo līgumattiecību ietvaros. Apstāklis, ka līgumsaistību izpildes vieta atrodas ārvalstīs, esot vienkārši šo attiecību sekas, un neietekmējot to būtību. Tomēr, manuprāt, attiecību starptautiskais raksturs Briseles I bis regulas izpratnē būtu jāvērtē saskaņā ar šo secinājumu 30. punktā minēto plašo un pragmatisko kritēriju, nevis, vadoties pēc šādas pārlieki sarežģītas argumentācijas.

51      Skat. it īpaši sprieduma, 2020. gada 24. novembris, Wikingerhof (C‑59/19, EU:C:2020:950, 28. punktu un tajā minēto judikatūru). Pretēji tam, ko apgalvo Čehijas valdība, apstāklim, ka izpildes vieta saskaņā ar Briseles I bis regulu nav jurisdikcijas pamats attiecībā uz konkrētām līgumu apakškategorijām, uz kurām attiecas 4. iedaļa, nav būtiskas nozīmes. Nevajadzētu jaukt vietām jautājumu par to, vai lieta var radīt jautājumus par starptautisko jurisdikciju, un atbildi, ko regula sniedz uz šiem jautājumiem šajā lietā (skat. spriedumu, 2011. gada 17. novembris, Hypoteční banka (C‑327/10, EU:C:2011:745, 31. punkts)). Kā norādīts iepriekš 33. punktā, regulas noteikumi palīdz izvērtēt lietas starptautisko raksturu tikai tiktāl, ciktāl tie apstiprina, ka daži piesaistes kritēriji ir pamatoti jurisdikcijas pamati, un ka tie kā tādi var dot iespēju ārvalstu tiesām izskatīt lietu. Līguma saistību izpildes vieta ietilpst šajā kategorijā. Tas, ka Savienības likumdevējs nav izmantojis šo pamatojumu attiecībā uz noteiktiem patērētāju līgumiem, minēto nemaina. Čehijas valdības arguments varētu arī nozīmēt dīvainu rezultātu, kurā viens un tas pats kompleksā ceļojuma līgums, ko noslēdzis patērētājs, varētu tikt uzskatīts gan par “iekšēju”, un tādējādi uz to attiektos 4. iedaļa, gan par “starptautisku”, ja to noslēdzis ceļotājs profesionālās darbības vajadzībām, un uz to attiektos 7. panta 1. punkts.

52      Skat. Hartley, T., minēts iepriekš, 7.06. punktu. Ciktāl FTI iebilduma mērķis ir panākt, lai šāda lieta būtu ciešāk saistīta ar dalībvalstī, kurā ir abu līgumslēdzēju domicils, vēlos norādīt, ka šāds nolūks varētu būt pamatots, tomēr nav nozīmes, lai noteiktu, vai lieta ir vai nav starptautiska. Nozīme šajā ziņā ir tam, vai pastāv pietiekama saikne ar galamērķa ārvalsti, kas, iespējams, ir nozīmīga jurisdikcijas aspektā, nevis tam, cik relatīvi spēcīga ir lietas saikne ar dažādām valstīm.

53      Skat. spriedumu Owusu, 26. punkts.

54      Skat. Romas I regulas 1. panta 1. punktu. Līdzīgi skat. Romas II regulas 1. panta 1. punktu.

55      Skat. spriedumu, 2023. gada 14. septembris, Diamond Resorts Europe u.c. (C‑632/21, EU:C:2023:671, 51. un 53. punkts).

56      Skat. Calster (van), G., European Private International Law, Hart Publishing, Oksforda, 2016, 240. lpp.

57      Izpildes vieta ir atbilstošs piesaistes faktors, jo valsts var pamatoti vēlēties reglamentēt līgumus, kuru izpilde notiek tās teritorijā. Tas ir skaidri paredzēts dažādos Romas I regulas noteikumos (skat. it īpaši tās 5. panta 1. punktu, 5. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktu, 6. panta 4. punkta a) apakšpunktu, 8. panta 2. punktu un 9. panta 3. punktu). Arī šajā gadījumā, nosakot piemērojamos tiesību aktus, apstāklim, ka šādu līgumu var uzskatīt par ciešāk saistītu ar līgumslēdzēju pušu kopīgo dzīvesvietu, nav nozīmes sākotnējā situācijas starptautiskā rakstura novērtējumā. Šajā ziņā nozīme ir atbilstošas saiknes esamībai ar ārvalsti, kas var būt būtiski saistībā ar piemērojamiem tiesību aktiem, nevis tam, cik relatīvi spēcīga ir saikne ar dažādām valstīm.

58      Spriedums, 2013. gada 14. novembris (C‑478/12, EU:C:2013:735).

59      Spriedums, 2013. gada 14. novembris, Maletic (C‑478/12, EU:C:2013:735, 29. punkts).

60      Skat. iepriekš 48. zemsvītras piezīmē minēto literatūru.

61      Patiešām, patērētāji nevar atsaukties uz forum actoris noteikumu, lai celtu prasību pret patērētāja līguma trešo pusi (skat. iepriekš 21. punktu).

62      Neredzu arī, kāpēc attieksme būtu nepamatoti atšķirīga, ja viens un tas pats Vācijas patērētājs celtu prasību pret vienu un to pašu Vācijas tūrisma operatoru citā Vācijas tiesā atkarībā no tā, vai strīds attiecas uz līgumu par ceļojumu uz Berlīni (Vācija) vai līgumu par ceļojumu uz ārvalstīm, kā to iesaka Čehijas valdība. Acīmredzami šī atšķirīgā attieksme izriet no šiem diviem līgumiem piemērojamās atšķirīgās jurisdikcijas sistēmas, un šāda atšķirīgā attieksme pati par sevi ir pamatota ar to, ka otrā līguma starptautiskais raksturs rada jautājumus par jurisdikciju, kurus pirmais līgums vispār nevar radīt.

63      Briseles regulējums citādi ir “nelabvēlīgs” pret forum actoris noteikumu (skat. it īpaši 2005. gada 20. janvāra spriedumu Gruber (C‑464/01, EU:C:2005:32, 33. punkts).

64      To pašu viedokli skat. arī Mankowski, P., Nielsen, P. A., “Introduction to Articles 17–19”, Magnus, U., un Mankowski, P. publikācijā, minēts iepriekš, 448. lpp., 23. punkts.

65      Skat. spriedumu, 2012. gada 30. septembris, Commerzbank (C‑296/20, EU:C:2021:784, 42.–44. punkts).

66      Skat. Dickinson, A., un Lein, E., minēts iepriekš, 6.68. punkts; Hartley, T., minēts iepriekš, 11.12. punkts.

67      Skat. Briseles I bis regulas 18. apsvērumu.

68      Skat. it īpaši Dickinson, A. un Lein, E., minēts iepriekš, 6.56., 6.64. punkts.

69      Šajā nozīmē skat. sprieduma, 2023. gada 14. septembris, Club La Costa u.c. (C‑821/21, EU:C:2023:672, 43. punktu un tajā minēto judikatūru).

70      Skat. spriedumu, 2000. gada 27. jūnijs, Océano Grupo Editorial un Salvat Editores (lietas no C‑240/98 līdz C‑244/98, EU:C:2000:346, 22. un 23. punkts).

71      Komisija sniedz piemēru par patērētāju, kura domicils ir Pasavā [Passau] (Vācija) un kuram ir jāuzsāk tiesvedība Flensburgā [Flensburg] (Vācija) (aptuveni 10 stundu brauciena ar automašīnu attālumā), lai gan, ja viņam būtu jāuzsāk tiesvedība Lincā (Austrija), tas būtu 2 stundu brauciens ar automašīnu.

72      Nepārprotami šīs aizsardzības mērķis bija arī mudināt patērētājus iegādāties preces/pakalpojumus arī ārpus savas valsts robežām, iekšējā tirgū (skat. ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas [M. Campos Sánchez‑Bordona] secinājumus lietā Commerzbank (C‑296/20, EU:C:2021:733, 26. punkts)). Tomēr, kā apgalvo Komisija, šīs tiesību normas piemērošana nevar aprobežoties tikai ar šo scenāriju (kā to pierāda fakts, ka tā ir piemērojama trešo valstu piegādātājiem). Tās mērķis ir aizsargāt patērētājus starptautiskajos līgumos kopumā.

73      Faktiski tā tas ir pamatlietā, jo Nirnberga no Minhenes atrodas divu stundu brauciena attālumā ar automašīnu.