1.

Bērnu nolaupīšanas lietas nenoliedzami ir vienas no pašām sensitīvākajām lietām, ko tiesai var nākties skatīt. Tās iekļaujas gan emocionāli, gan juridiski īpaši noslogotā kontekstā, kurā sajaucas vecāku savstarpējā negatīvā attieksme, viņu jūtas pret bērnu(‑iem) un kā vienu, tā otru pamattiesības, kas koncentrētas ap bērna(‑u) interešu prioritāti.

2.

Par procedūru, kura šajā ziņā izveidota ar Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, kas noslēgta Hāgā 1980. gada 25. oktobrī (turpmāk tekstā – “1980. gada Hāgas konvencija”) un Savienībā papildināta ar konkrētām normām Regulā (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību ( 2 ) (turpmāk tekstā – “Briseles IIa regula”), ar ko tiecas nodrošināt bērna tūlītēju atpakaļatdošanu viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī, jau ir izveidojusies plaša Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūra. Tomēr par tās īstenošanu aizvien nav vienprātības, vismaz dažās valstīs ne.

3.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi Sąd Apelacyjny w Warszawie (Apelācijas tiesa Varšavā, Polija), aicina Tiesu pievērsties no šiem instrumentiem izrietošajam Savienības dalībvalstu pienākumam paredzēt ātras procedūras pieteikumu par atpakaļatdošanu izskatīšanai. Konkrētāk, šī tiesa vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar minētajiem instrumentiem dalībvalsts šajā jomā bez divām vispārējās jurisdikcijas tiesu instancēm var paredzēt arī iespēju iesniegt kasācijas sūdzību, kuras rezultātā pēc kādas no valsts iestādēm, kuras pilnvarotas iesniegt šādu kasācijas sūdzību, vienkārša pieteikuma bez iekļauta pamatojuma tiek apturēta galīga lēmuma par atpakaļatdošanu izpilde. Šajos secinājumos paskaidrošu, kāpēc tas tā nevar būt.

4.

Saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas 1. panta a) punktu tās mērķis tostarp ir “nodrošināt bērnu, kuri nelikumīgi aizvesti uz vai aizturēti kādā no Līgumslēdzējām Pusēm, ātru atgriešanos [atpakaļatdošanu]”.

5.

Šīs konvencijas 2. pantā ir paredzēts, ka šīs konvencijas līgumslēdzējām pusēm “jāveic visi attiecīgie pasākumi, lai nodrošinātu Konvencijas mērķu izpildi savās teritorijās. Šinī nolūkā tām jāveic visefektīvākās iespējamās darbības”.

6.

Minētās konvencijas 11. pantā ir noteikts:

“Līgumslēdzēju Pušu tiesām vai administratīvajām iestādēm, veicot bērna atgriešanās [atpakaļnodošanas] procedūru, ir jārīkojas ātri.

Ja tiesas vai administratīvās iestādes, kurām lieta ir piekritīga, nav pieņēmušas lēmumu 6 nedēļu laikā no lietas uzsākšanas datuma, pieprasījuma iesniedzējam vai pieprasījuma saņēmējvalsts Centrālajai Iestādei pēc savas iniciatīvas vai pēc pieprasījuma iesniedzējas valsts Centrālās Iestādes lūguma ir tiesības prasīt paskaidrojumu par aizkavēšanās iemeslu. [..]”

7.

Saskaņā ar šīs pašas konvencijas 12. pantu:

“Ja bērns ir ticis nelikumīgi aizvests vai aizturēts atbilstoši 3. pantā minētajiem noteikumiem un ja, uzsākot lietu, tās Līgumslēdzējas Puses, kurā atrodas bērns, tiesā vai administratīvajā iestādē, ir pagājis mazāk nekā gads kopš nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas datuma, iestādei, kurai lieta ir piekritīga, jādod rīkojums par bērna atgriešanos [atpakaļatdošanu] nekavējoties.

[..]”

8.

1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantā ir noteikts:

“Neskatoties uz iepriekšējā panta noteikumiem, pieteikuma saņēmējas Līgumslēdzējas Puses tiesai vai administratīvajai iestādei nav pienākuma dot rīkojumu par bērna atgriešanos [atpakaļatdošanu], ja persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kas iebilst pret bērna atgriešanos [atpakaļatdošanu], pierāda, ka –

[..]

[..]”

9.

Briseles IIa regulas 11. pantā “Bērna atpakaļatdošana” ir noteikts:

“1.   Ja persona [..], kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, piesakās kompetentajās iestādēs dalībvalstī ar nolūku saņemt spriedumu, pamatojoties uz [1980. gada Hāgas konvenciju], lai panāktu tā bērna atpakaļatdošanu, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, piemēro 2. līdz 8. punktu.

[..]

3.   Tiesa, kurā iesniegts 1. punktā minētais pieteikums par bērna atpakaļatdošanu, rīkojas paātrināti tiesas procesos attiecībā uz šo pieteikumu, izmantojot ātrākās procedūras, kas paredzētas valsts tiesību aktos.

Neskarot pirmo daļu, tiesa izdod savu spriedumu ne vēlāk kā sešas nedēļas pēc pieteikuma iesniegšanas, ja vien nepastāv ārkārtēji apstākļi, kas padara to par neiespējamu.

[..]”

10.

Kodeks postępowania cywilnego (Civilprocesa kodekss), kas izriet no 2018. gada 26. janvāraustawa o wykonywaniu niektórych czynności organu centralnego w sprawach rodzinnych z zakresu obrotu prawnego na podstawie prawa Unii Europejskiej i umów międzynarodowyc (Likums, ar kuru regulē noteiktas centrālās iestādes darbības ģimenes tiesību jomā, pamatojoties uz Savienības tiesībām un starptautiskajām konvencijām; 2018. gada Dz. U., 416. pozīcija; turpmāk tekstā – “2018. gada likums”), 5191. panta 21. punktā ir noteikts:

“Kasācijas sūdzību var iesniegt arī lietās par aizgādībā vai aizbildnībā esošas personas atņemšanu, kas tiek izskatītas, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas konvenciju.”

11.

Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 5191. panta 22. punktu, kurš arī izriet no 2018. gada likuma:

“Kasācijas sūdzību 21. punktā minētajās lietās var iesniegt arī Prokurator Generalny (ģenerālprokurors), Rzecznik Praw Dziecka (bērnu ombuds) un Rzecznik Praw Obywatelskich (ombuds) četru mēnešu laikā no datuma, kurā nolēmums ir kļuvis galīgs.”

12.

Ar 2022. gada 7. aprīļaustawa o zmianie ustawy Kodeks postępowania cywilnego (likums, ar kuru grozīts Civilprocesa kodekss; 2022. gada Dz. U., 1098. pozīcija, turpmāk tekstā – “2022. gada likums”), kas stājās spēkā 2022. gada 24. jūnijā, Civilprocesa kodeksā tika ieviests 3881. pants, kurā ir noteikts:

“1.   Lietām par aizgādībā vai aizbildnībā esošas personas atņemšanu, kuras tiek izskatītas, pamatojoties uz [1980. gada Hāgas konvenciju], rīkojuma par aizgādībā vai aizbildnībā esošas personas atņemšanu izpilde tiek ipso jure apturēta, ja 5191. panta 22. punktā minētā persona to lūdz [Sąd Apelacyjny w Warszawie (apelācijas tiesa Varšavā)] termiņā, kas nepārsniedz divas nedēļas, sākot no dienas, kurā šis rīkojums ir kļuvis galīgs.

2.   Šā panta 1. punktā minētā rīkojuma izpildes apturēšana noslēdzas, ja 5191. panta 22. punktā minētā persona neiesniedz kasācijas sūdzību divu mēnešu laikā no datuma, kurā šis rīkojums ir kļuvis galīgs.

3.   Ja 5191. panta 22. punktā minētā persona iesniedz kasācijas sūdzību divu mēnešu laikā no datuma, kurā 1. punktā minētais rīkojums ir kļuvis galīgs, šā rīkojuma izpildes apturēšana tiek ipso jure pagarināta līdz kasācijas procesa beigām.

4.   Persona, kas ir iesniegusi pieteikumu apturēt 1. punktā minētā rīkojuma izpildi, to var atsaukt divu mēnešu laikā no datuma, kurā šis rīkojums ir kļuvis galīgs, ja vien 5191. panta 22. punktā minētā persona nav iesniegusi kasācijas sūdzību.

5.   Pēc pieteikuma apturēt 1. punktā minētā rīkojuma izpildi atsaukšanas šis nolēmums kļūst izpildāms.”

13.

Polijas pilsoņi T.C. (turpmāk tekstā – “tēvs”) un M.C. (turpmāk tekstā – “māte”) ir vecāki diviem bērniem, proti, N., kas dzimusi 2011. gada 8. jūnijā, un M., kas dzimis 2017. gada 1. janvārī (turpmāk tekstā abi kopā – “bērni”). Ģimene vairākus gadus dzīvoja Īrijā. Bērni tur ir dzimuši, un viņiem arī ir Īrijas pilsonība. Turklāt abiem vecākiem ir pastāvīgs darbs šajā valstī, tomēr māte atradās ilgstošā slimības atvaļinājumā.

14.

2021. gada vasarā māte ar tēva atļauju kopā ar bērniem devās uz brīvdienām Polijā. Septembrī viņa informēja tēvu, ka paliks Polijā uz pastāvīgu dzīvi. Tēvs nekad nav piekritis bērnu pastāvīgās dzīvesvietas maiņai, nedz arī tam, ka viņi neatgrieztos Īrijā.

15.

2021. gada 18. novembrī tēvs iesniedza Sąd Okręgowy we Wrocławiu (Vroclavas apgabaltiesa, Polija) pieteikumu par bērnu atpakaļatdošanu uz Īriju, pamatojoties ar 1980. gada Hāgas konvenciju. Māte iesaistījās tiesvedībā un lūdza šo pieteikumu noraidīt. Savukārt Prokurator Okręgowy we Wrocławiu (Vroclavas apgabala prokurors) iestājās tiesvedībā, lai atbalstītu minēto pieteikumu.

16.

Ar 2022. gada 15. jūnija rīkojumu Sąd Okręgowy we Wrocławiu (Vroclavas apgabaltiesa) tēva pieteikumu apmierināja. Šī tiesa būtībā uzskatīja, ka konkrētajā gadījumā bija notikusi “bērna nelikumīga aizturēšana” 1980. gada Hāgas konvencijas izpratnē un ka šīs konvencijas 13. panta pirmās daļas b) punktā paredzētais iemesls neatdošanai atpakaļ nebija piemērojams. Tādēļ tā izdeva rīkojumu mātei nodrošināt bērnu atpakaļatdošanu uz Īriju septiņu dienu laikā no dienas, kurā šis rīkojums kļūs galīgs.

17.

Pēc tam māte pārsūdzēja minēto rīkojumu Sąd Apelacyjny w Warszawie (apelācijas tiesa Varšavā). Savukārt tēvs un Vroclavas apgabala prokurors lūdza šo apelāciju noraidīt.

18.

Ar 2022. gada 21. septembra rīkojumu Sąd Apelacyjny w Warszawie (apelācijas tiesa Varšavā) apelācijas sūdzību noraidīja. Būtībā apelācijas tiesa apstiprināja pirmās instances tiesas vērtējumu it īpaši attiecībā uz 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta pirmās daļas b) punktā paredzētā iemesla neatdošanai atpakaļ nepiemērojamību.

19.

Sąd Apelacyjny w Warszawie (apelācijas tiesa Varšavā) rīkojums kļuva galīgs tā pasludināšanas dienā, proti, 2022. gada 21. septembrī. Arī Sąd Okręgowy we Wrocławiu (Vroclavas apgabaltiesa) 2022. gada 15. jūnija rīkojums kļuva galīgs tajā pašā datumā.

20.

2022. gada 28. septembrī beidzās septiņu dienu termiņš, kas Sąd Okręgowy we Wrocławiu (Vroclavas apgabaltiesa) 2022. gada 15. jūnija rīkojumā bija noteikts mātei galīgā rīkojuma par atpakaļatdošanu brīvprātīgai izpildei, bet māte nenodrošināja bērnu nogādāšanu atpakaļ Īrijā.

21.

2022. gada 29. septembrī ar nolūku panākt galīgā lēmuma par atpakaļatdošanu piespiedu izpildi tēvs iesniedza Sąd Apelacyjny w Warszawie (apelācijas tiesa Varšavā) lūgumu, lai šī tiesa šim rīkojumam pievieno atzīmi par izpildāmību un lai izsniedz tam minētā rīkojuma kopiju kopā ar šo atzīmi.

22.

2022. gada 30. septembrī bērnu ombuds iesniedza pieteikumu apturēt pirmās un otrās instances tiesas rīkojumu izpildi, pamatojoties uz Civilprocesa kodeksa 3881. panta 1. punktu. 2022. gada 5. oktobrī tādu pašu pieteikumu iesniedza ģenerālprokurors.

23.

Šajos apstākļos Sąd Apelacyjny w Warszawie (apelācijas tiesa Varšavā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Briseles IIa regulas] 11. panta 3. punkts, kā arī [Briseles IIb regulas] 22., 24. pants, 27. panta 6. punkts un 28. panta 1. un 2. punkts, lasot tos kopsakarā ar [Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”)] 47. pantu, liedz piemērot valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru lietās par aizgādībā vai aizbildnībā esošas personas atņemšanu, kuras tiek izskatītas, pamatojoties uz [1980. gada Hāgas konvenciju], pēc ģenerālprokurora, bērnu ombuda vai ombuda pieprasījuma, kas iesniegts Sąd Apelacyjny w Warszawie (apelācijas tiesa Varšavā) ne vēlāk kā divu nedēļu laikā no dienas, kad rīkojums par aizgādībā vai aizbildnībā esošas personas atņemšanu kļūst galīgs, šī rīkojuma izpilde tiek apturēta ipso jure?”

24.

Iesniedzējtiesa lūdza šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības tiesvedību.

25.

Šā lūguma pamatojumam šī tiesa apgalvo: ņemot vērā, ka bērni jau vairāk nekā gadu atrodas Polijā, vēl pagarinot šo nestabilo situāciju ar papildu tiesvedības mēnešiem, pirmām kārtām, tiktu nodarīts būtisks kaitējums bērnu attiecībām ar tēvu un, otrām kārtām, tiktu ietekmēta bērnu labklājība un it īpaši tiktu sarežģīta to iespējamā atgriešanās Īrijā un reintegrācija šajā valstī.

26.

Ņemot vērā šos elementus, trešā palāta 2022. gada 26. oktobrī nolēma apmierināt minēto lūgumu.

27.

Tēvs, bērnu ombuds, ģenerālprokurors, māte, Polijas valdība, kā arī Eiropas Komisija iesniedza Tiesā rakstveida apsvērumus. Tēvs, ģenerālprokurors, māte, Polijas, Beļģijas, Francijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija bija pārstāvēti tiesas sēdē 2022. gada 8. decembrī.

28.

Iesākumā ir jāatgādina, ka 1980. gada Hāgas konvencija, kurai visas dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses ( 3 ), ir vērsta uz to, lai civiltiesiskā kārtībā reaģētu uz “bērnu starptautiskās nolaupīšanas gadījumiem” vai konkrētāk – bērnu “nelikumīgas aizvešanas un aizturēšanas gadījumiem”. Te ir runa par situācijām, kurās nepilngadīgo galvenokārt viens no viņa vecākiem “nelikumīgi aizved” no valsts, kura ir līgumslēdzēja puse un kurā ir viņa pastāvīgā dzīvesvieta, uz citu valsti, kas ir līgumslēdzēja puse, vai arī šis nepilngadīgais nav “atvests atpakaļ” uz pirmo minēto valsti, pārkāpjot aizgādības tiesības, kas piešķirtas atbilstoši minētās valsts tiesību normām, it īpaši tad, ja atbilstoši šīm tiesību normām šādai aizvešanai vai aizturēšanai būtu nepieciešama otra vecāka atļauja, bet tāda nav tikusi saņemta ( 4 ).

29.

Pamatojoties uz postulātu, ka, vispārīgi raugoties, šāda faktiskā rīcība nopietni ietekmē nolaupītā bērna – kurš tādējādi ir nošķirts no vides, kas bija viņa vide pirms nolaupīšanas, un kuram bieži vien ir liegts kontakts ar otru vecāku – intereses un ka principā šā bērna interesēs ir visīsākajā iespējamajā laikā atjaunot statu quo ante un viņa dzīves un attīstības apstākļu turpinātību ( 5 ), ar šo konvenciju paredz īpašu procedūru, kuras mērķis ir nodrošināt bērna tūlītēju atpakaļatdošanu uz viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsti.

30.

Ja – galvenokārt vecāks, no kura bērns ir aizvests, – ir iesniedzis “pieteikumu par atpakaļatdošanu”, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas konvenciju, tās valsts kompetentajā iestādē, no kuras bērns tika nolaupīts (pieteikuma saņēmēja valsts), šīs konvencijas 12. pantā ir paredzēts princips, ka šai iestādei ir jādod rīkojums par šī bērna “tūlītēju atpakaļatdošanu” uz viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsti. Tomēr minētā iestāde izņēmuma kārtā var neizdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu minētajā konvencijā konkrēti uzskaitītos gadījumos, kuros statu quo ante atjaunošana nebūtu viņa interesēs. Saskaņā ar šīs pašas konvencijas 13. panta pirmās daļas b) punktu šāds gadījums it īpaši ir tad, ja pastāv “nopietns risks”, ka šāda atpakaļatdošana radītu bērnam fizisku vai psiholoģisku kaitējumu vai kā citādi radītu neciešamu situāciju.

31.

Ja bērna nolaupīšana notiek Savienības teritorijā, kā tas ir pamatlietā, 1980. gada Hāgas konvencijas normas papildina Briseles IIa regulas 11. panta normas vai – turpmāk attiecībā uz pieteikumiem, kas iesniegti pēc 2022. gada 1. augusta, – Briseles IIb regulas 22.–29. pants ( 6 ). Galvenokārt ar šīm regulām dalībvalstu attiecībās ir pastiprināts bērna tūlītējas atpakaļatdošanas princips, kas paredzēts minētās konvencijas 12. pantā, it īpaši nosakot stingrāku regulējumu nekā šīs konvencijas 13. pantā paredzēto atpakaļ neatdošanas iemeslu lietojumam.

32.

Kad šīs galvenās atziņas ir atgādinātas, kā norādīju šo secinājumu ievadā, šī lieta attiecas it īpaši uz Polijas tiesībās paredzētajām pārsūdzības iespējām, izskatot pieteikumus par bērnu atpakaļatdošanu un tātad īstenojot iepriekš aprakstīto procedūru. Manas analīzes ievadā šķiet noderīgi arī īsi aprakstīt tā atbilstīgos aspektus.

33.

Šajā ziņā no iesniedzējtiesas lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu un Tiesā iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka pieteikumu par bērna atpakaļatdošanu, kas iesniegts Polijas iestādēs, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas konvenciju, it īpaši gadījumā, kad notikusi nolaupīšana starp divām dalībvalstīm, attiecībā uz kuru Briseles IIa regula un Briseles IIb regula papildina šo konvenciju, var skatīt divās vispārējās jurisdikcijas tiesu instancēs.

34.

Pieteikumu par atpakaļatdošanu vispirms vērtē kāda no kompetentajām apgabaltiesām. Pēc tam lietas dalībnieki un iespējamās personas, kas iestājas lietā, var pārsūdzēt šo lēmumu par atpakaļatdošanu – vai neatdošanu –, kurš pieņemts šajā pirmajā instancē. Attiecīgā gadījumā lietu atkārtoti skata Sąd Apelacyjny w Warszawie (apelācijas tiesa Varšavā), kurai šajā jomā ir ekskluzīva kompetence ( 7 ).

35.

Apelācijas instances spriedums tā pasludināšanas dienā tiek uzskatīts par galīgu. Tajā pašā dienā tas parasti kļūst izpildāms valsts tiesību sistēmā. Tas pats attiecas uz pirmajā instancē pieņemtu nolēmumu, ja tas tiek apstiprināts. Kad ir izdots rīkojums par bērna atpakaļatdošanu, principā, ja ir izpildītas noteiktas formalitātes ( 8 ), kompetentās iestādes var to īstenot.

36.

Tomēr, pieņemot 2018. gada likumu, Polijas likumdevējs paredzēja iespēju – kas iepriekš nepastāvēja – iesniegt kasācijas sūdzību Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) par nolēmumu par atpakaļatdošanu ( 9 ). Šī ārkārtas pārsūdzība tomēr ir pieejama tikai nelikumīgi aizvesta(‑u) bērna(‑u) vecākiem. Tikai trīs valsts struktūras – proti, ģenerālprokurors, bērnu ombuds un ombuds – ir pilnvarotas iesniegt šādu kasācijas sūdzību, neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav iepriekš bijušas iesaistītas tiesvedībā, un tas ir jādara četru mēnešu laikā no datuma, kurā nolēmums par atpakaļatdošanu kļūst galīgs ( 10 ).

37.

Polijas tiesībās kasācijas sūdzības iesniegšanai parasti nav apturošas iedarbības. Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa vispārīgu noteikumu, proti, šā kodeksa 388. panta 1. punktu, puses tomēr var lūgt apelācijas instances tiesai, kura ir pieņēmusi pārsūdzēto galīgo nolēmumu, apturēt šā nolēmuma izpildi līdz kasācijas tiesvedības beigām, ja tā īstenošana varētu radīt neatgriezenisku kaitējumu kādai no pusēm; šā nosacījuma vērtēšana un tādējādi šādas apturēšanas piešķiršana ir jāizvērtē šai tiesai.

38.

Lai arī no 2018. gada līdz 2022. gadam šie vispārīgie noteikumi tāpat bija piemērojami nolēmumiem par atpakaļatdošanu, Polijas likumdevējs ar 2022. gada likumu ieviesa speciālu normu, kas, sākot ar 2022. gada 24. jūniju ( 11 ), konkrēti attiecās uz šo nolēmumu kategoriju.

39.

Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa jauno 3881. panta 1. punktu galīga nolēmuma par atpakaļatdošanu izpilde “ipso jure”tiek apturēta, ja kāda no valsts struktūrām, kas ir pilnvarotas iesniegt kasācijas sūdzību par šādu lēmumu, šajā ziņā iesniedz pieteikumu Sąd Apelacyjny w Warszawie (apelācijas tiesa Varšavā) divu nedēļu laikā no dienas, kurā šis lēmums ir kļuvis galīgs ( 12 ). Pretēji tam, kas ir paredzēts Civilprocesa kodeksa 388. pantā, šādam pieteikumam nav nepieciešams nekāds šīs tiesas pamatojums vai vērtējums. Ja tiek iesniegts šāds pieteikums, nolēmuma par atpakaļatdošanu izpilde ipso jure tiek apturēta uz diviem mēnešiem no datuma, kurā šis lēmums ir kļuvis galīgs. Ja struktūra, kas prasīja izpildes apturēšanu, neiesniedz kasācijas sūdzību šajā termiņā, izpildes apturēšana noslēdzas ( 13 ). Turpretī, ja šāda sūdzība tiek iesniegta, šo apturēšanu pagarina līdz kasācijas tiesvedības beigām ( 14 ).

40.

Piemērojot šos procesuālos noteikumus pamatlietai, tēva iesniegtais pieteikums par bērnu atpakaļatdošanu tika skatīts pirmajā instancē un pēc tam, pēc mātes apelācijas sūdzības, – iesniedzējtiesā. Abas iesaistītās tiesas šo pieteikumu apmierināja. Rīkojumi, ko tās izdeva, otrā rīkojuma pasludināšanas dienā kļuva galīgi. Tomēr pēc mātes lūgumraksta ģenerālprokurors un bērnu ombuds iesniedza iesniedzējtiesā lūgumus apturēt šo rīkojumu izpildi, pamatojoties uz Civilprocesa kodeksa 3881. panta 1. punktu. Abas šīs struktūras pēc tam iesniedza kasācijas sūdzības tiesību aktos paredzētajā termiņā. Principā šiem lūgumiem apturēt izpildi vajadzētu ipso jure liegt īstenot galīgo nolēmumu par bērnu atpakaļatdošanu visā tiesvedības Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) laikā.

41.

Iesniedzējtiesa pauž šaubas par to, ka šāds rezultāts ir saderīgs ar 1980. gada Hāgas konvenciju, Briseles IIa regulu un Briseles IIb regulu, kā arī tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas garantētas Hartas 47. pantā. Es tam piekrītu, un detalizētāk es to paskaidrošu nākamajos šo secinājumu punktos (B sadaļa). Pirms to darīšu, īsi pievērsīšos pieņemamības jautājumam (A sadaļa).

42.

Savos attiecīgajos apsvērumos ģenerālprokurors un māte izvirza iebildi par iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma nepieņemamību, atsaucoties uz tā hipotētisko raksturu. Šajā ziņā viņi apgalvo, ka šobrīd šajā tiesā netiekot skatīts neviens “strīds” vai “tiesvedība”, saistībā ar kuriem tai būtu “jāsniedz [tāds] spriedums” LESD 267. panta izpratnē, kurā varētu ņemt vērā iespējamu Tiesas prejudiciālu nolēmumu ( 15 ).

43.

Savukārt es – tāpat kā tēvs un Komisija – uzskatu, ka uzdotais jautājums ir pieņemams un ka šī iebilde līdz ar to ir jānoraida.

44.

Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka šis jautājums ir saistīts ar atpakaļatdošanas tiesvedību, kas norisinājās tostarp iesniedzējtiesā. Protams, kā uzsver māte, šī tiesa uzdeva minēto jautājumu pēc tam, kad bija izdevusi 2022. gada 21. septembra rīkojumu ( 16 ), ar ko šī tiesvedība pēc būtības tika galīgi pabeigta. Tomēr minētās tiesas jautājums neattiecas uz pieteikuma par atpakaļatdošanu būtību, bet uz nolēmuma, ar kuru tas tika apmierināts, izpildāmību, par ko šai pašai tiesai vēl ir jālemj, ņemot vērā, pirmām kārtām, tēva lūgumu, lai šī tiesa apstiprina šo izpildāmību ( 17 ), un, otrām kārtām, ģenerālprokurora un bērnu ombuda pieteikumus, ar kuriem, gluži pretēji, tiecas panākt izpildes apturēšanu.

45.

Jāatgādina, ka formulējumu “sniegt spriedumu”, kas izmantots LESD 267. pantā, Tiesa interpretē plaši ( 18 ). Lai arī tiesas apstiprinājums nolēmuma par atpakaļatdošanu izpildāmībai noteikti tiek sniegts tikai pēc tam, kad šis lēmums ir ticis “sniegts”, tomēr, kā paskaidroja tēvs, saskaņā ar Polijas tiesībām šī formalitāte ir nepieciešama, lai pēc tam varētu prasīt tā īstenošanu kompetentajām iestādēm. Līdz ar to šis apstiprinājums no funkcionālā viedokļa ir iepriekšējās tiesvedības beidzamais posms, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu nolēmuma par atpakaļatdošanu efektivitāti praksē ( 19 ).

46.

Otrkārt, jānorāda – pat ja nolēmuma par atpakaļatdošanu izpildāmības apstiprinājumu vajadzētu skatīt atsevišķi, nav nekādu šaubu par to, ka iesniedzējtiesai šajā ziņā ir “jāsniedz spriedums” LESD 267. panta izpratnē. Šajā ziņā tēvs tiesas sēdē paskaidroja – un tas netika apstrīdēts –, ka šis apstiprinājums, kuru sniegt šī tiesa ir kompetenta, kā to tiesas sēdē atzina gan māte, gan ģenerālprokurors ( 20 ), pats par sevi ir tiesas procedūra, kas paredzēta Polijas tiesībās. “Atzīme” par izpildāmību iegūst attiecīga minētās tiesas pasludināta rīkojuma formu; šī atzīme tiek pievienota rīkojumam par atpakaļatdošanu, prasot kompetentajām iestādēm to izpildīt ( 21 ). Turklāt, kā apgalvo tēvs, katram ir viegli saprotams – ja vien nav runa par pārmērīgu formālismu –, ka acīmredzamā pretruna starp pieteikumiem, kurus iesnieguši, pirmām kārtām, tēvs un, otrām kārtām, ģenerālprokurors un bērnu ombuds, atspoguļo to, ka starp šīm pusēm pastāv “strīds”, kas saistīts ar šo problemātiku un kas ir “jāatrisina” iesniedzējtiesai šajā tiesvedībā.

47.

Šajā ziņā nav nozīmes ģenerālprokurora argumentam, ka attiecībā uz šiem dažādajiem pieteikumiem iesniedzējtiesai nebija jāveic nekāds vērtējums, jo saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 3881. pantu apturēšana iestājoties ipso jure, liekot automātiski noraidīt tēva pieteikumu. Jāatgādina, ka šīs tiesas uzdotais jautājums būtībā attiecas tieši uz to, vai ir saderīgi ar Savienības tiesībām tas, ka šādu apturēšanu ipso jure var panākt pieteikuma iesniegšanas gadījumā, nepārbaudot tiesā šā pasākuma nepieciešamību un samērīgumu. Tātad šis arguments attiecas uz šā jautājuma būtību un līdz ar to nevar izraisīt tā nepieņemamību ( 22 ).

48.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa Tiesas atbildi uz minēto jautājumu ne tikai varēs ņemt vērā pamattiesvedībā, bet pat šķiet – kā apgalvo tēvs –, ka šī atbilde ir “nepieciešama”, lai tā varētu atrisināt strīdu, kas saistīts ar nolēmuma par atpakaļatdošanu izpildāmību. Pieņemot, ka Tiesa atbild, ka tāda tiesību norma kā Civilprocesa kodeksa 3881. pants ir pretrunā Savienības tiesībām, šai tiesai pieteikumi par apturēšanu būs jāuzskata par spēkā neesošiem un jāapmierina tēva pieteikums. Pretējā gadījumā tai būs jākonstatē šā lēmuma izpildes apturēšana un jānoraida šis pieteikums.

49.

Kad tas ir precizēts, ģenerālprokurors arī apgalvo, ka prejudiciālais jautājums ir nepieņemams, ciktāl tas attiecas uz Briseles IIb regulas interpretāciju, lai arī šī regula nav piemērojama pamatlietas faktiem.

50.

Protams, šajā lietā ratione temporis ir piemērojama vienīgi Briseles IIa regula ( 23 ) – turklāt iesniedzējtiesa to apzinās. Ņemot vērā prejudiciālā nolēmuma tiesvedības loģiku, Tiesa šajā lietā nevar tieši izteikties par Briseles IIb regulas interpretāciju. Tomēr šī problēma prasa vienīgi pārformulēt prejudiciālo jautājumu, lai to attiecinātu uz pirmo instrumentu. Tādējādi, analizējot šo jautājumu, Briseles IIb regulu varēs ņemt vērā kā konteksta elementu ( 24 ).

51.

Iesniedzējtiesas jautājums būtībā ir par to, vai, pirmām kārtām, Briseles IIa regulas 11. panta 3. punktam, lasot kopsakarā ar 1980. gada Hāgas konvencijas 2. un 11. pantu, kā arī, otrām kārtām, Hartas 7. un 47. pantam ir pretrunā tāda valsts tiesību norma kā Civilprocesa kodeksa 3881. pants, kas, pamatojoties uz noteiktu pilnvarotu valsts struktūru vienkāršu pieteikumu, kurā nav norādīts pamatojums, ipso jure aptur tāda galīga nolēmuma par atpakaļatdošanu izpildi, kurš pasludināts divu vispārējās jurisdikcijas instanču rezultātā, uz pirmo divu mēnešu laikposmu, lai ļautu šīm iestādēm iesniegt kasācijas sūdzību, un attiecīgā gadījumā uz visu šīs kasācijas tiesvedības laiku.

52.

Kā uzsvēra māte, ģenerālprokurors un Polijas valdība, 1980. gada Hāgas konvencija un Briseles IIa regula nevieno procesuālās normas, kas piemērojamas pieteikumiem par atpakaļatdošanu, kuri pamatoti ar šo konvenciju. Šajos instrumentos it īpaši nav ietvertas normas par iespējamām pārsūdzībām, kuras var iesniegt par tādu nolēmumu par atpakaļatdošanu, ko pieņēmusi pieteikuma saņēmējas dalībvalsts tiesa brīdī, kurā šāds lēmums kļūst izpildāms, vai arī par to, ka šādai prasībai ir šāda nolēmuma izpildi apturoša iedarbība. Uz visiem šiem jautājumiem attiecas pieteikuma saņēmējas dalībvalsts procesuālās tiesības.

53.

Līdz ar to paredzēt šādas procesuālās normas ir katras dalībvalsts kompetencē. Tomēr no šiem instrumentiem, kā arī no Līgumiem, Hartas un Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) izriet noteikti pienākumi, kas sīkāk tiks izklāstīti nākamajās sadaļās un kas šīm valstīm ir jāizpilda, īstenojot minēto kompetenci ( 25 ) – kura tātad nav neierobežota, bet gluži pretēji – ir reglamentēta.

54.

Tāpat kā tēvs un Beļģijas, Francijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija, arī es uzskatu, ka, pieņemot Civilprocesa kodeksa 3881. pantu, Polijas likumdevējs ir tieši pārkāpis savas kompetences robežas. Ar šo tiesību normu šis likumdevējs atpakaļatdošanas procedūrai ir atņēmis efektivitāti (1. sadaļa). Tādējādi tas ir arī ierobežojis tēva pamattiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību un pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību (2. sadaļa), un šāds ierobežojums un tā radītās negatīvās sekas nav attaisnoti (3. sadaļa).

55.

Kā norādīts iepriekš, atpakaļatdošanas procedūrai, kāda tā paredzēta 1980. gada Hāgas konvencijā un papildināta ar Briseles IIa regulu, bērna nolaupīšanas gadījumā ir vienkāršs mērķis: nodrošināt viņa “tūlītēju” ( 26 ) atpakaļatdošanu – vai, citiem vārdiem sakot, atpakaļatdošanu “nekavējoties” ( 27 ) – uz viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsti.

56.

Laiks šajā jomā ir izšķirīgs faktors. Parasti jo ātrāk tiek pārtraukts vides izmaiņu radītais traucējums, jo mazāk traumatiski tas ietekmēs bērnu. Un otrādi – jo vairāk laika bērnam būs bijis, lai integrētos jaunajā vidē, jo grūtāka viņam būs atgriešanās izcelsmes valstī ( 28 ). Tāpat no tā ir atkarīgas bērna attiecības ar vecāku, no kura viņš ir ticis aizvests. Šo attiecību intensitāte to mēnešu laikā, kas pavadīti bez saziņas, samazinās. Papildus šiem apsvērumiem jāmin – jo mazāks ir konkrētais bērns, jo ātrāk attīstās viņa intelektuālā un psiholoģiskā struktūra un jo vairāk pagājušais laiks var ietekmēt šīs attiecības un tām kaitēt ( 29 ).

57.

Bērna “tūlītējas” atpakaļatdošanas jeb atpakaļatdošanas “nekavējoties” mērķis, protams, ietver ātruma prasību, kas uzsvērta dažādās 1980. gada Hāgas konvencijas un Briseles IIa regulas normās. It īpaši šīs konvencijas 2. panta otrais teikums nosaka dalībvalstu iestādēm pienākumu, skatot pieteikumu par atpakaļatdošanu, izmantot to “visefektīvākās iespējamās darbības [steidzamības procedūras]”, un tās 11. panta pirmajā daļā tām ir noteikts, ka, “veicot bērna atgriešanās [atpakaļatdošanas] procedūru, ir jārīkojas ātri”. Minētās regulas 11. panta 3. punkta pirmajā daļā būtībā ir atkārtoti tie paši pienākumi, nosakot šo valstu tiesām, kad tās skata pieteikumu par atpakaļatdošanu, pienākumu “[rīkoties] paātrināti tiesas procesos attiecībā uz šo pieteikumu, izmantojot ātrākās procedūras, kas paredzētas valsts tiesību aktos”.

58.

Turklāt šī ātruma prasība konkrēti ir izteikta 1980. gada Hāgas konvencijas 11. panta otrajā daļā, no kuras izriet, ka vislabākajā gadījumā ( 30 ) valsts iestādēm par pieteikumu par atpakaļatdošanu ir jālemj sešu nedēļu laikā kopš vēršanās šajās iestādēs. Turklāt, kā uzsver Komisija, Savienības likumdevējs ir noteicis, ka šis termiņš attiecībā uz bērnu nolaupīšanas gadījumiem Savienības iekšienē ir obligāts. Saskaņā ar Briseles IIa regulas 11. panta 3. punkta otro daļu tiesa, kurā ir iesniegts šāds pieteikums, “izdod savu spriedumu ne vēlāk kā sešas nedēļas pēc pieteikuma iesniegšanas, ja vien nepastāv ārkārtēji apstākļi, kas padara to par neiespējamu”.

59.

Turklāt, lai arī ir taisnība, kā apgalvo ģenerālprokurors un Polijas valdība, ka šie dažādie pienākumi attiecas uz nolēmuma par atpakaļatdošanu pieņemšanu, nevis šāda lēmuma izpildi, valsts iestādēm šajā ziņā ir noteikta tā pati efektivitātes un ātruma prasība. Ja nolēmums par atpakaļatdošanu, kas pasludināts prasītajā ātrumā, pēc tam varētu palikt tikai tukši vārdi vai arī šīs iestādes to izpildītu vien novēloti, aplūkojamajiem pienākumiem nebūtu nekādas lietderīgās iedarbības ( 31 ).

60.

Šajā kontekstā dalībvalstu likumdevējiem atbilstoši 1980. gada Hāgas konvencijas 2. pantam ( 32 ) un lojālas sadarbības principam, kas nostiprināts LES 4. panta 3. punktā ( 33 ), ir jāparedz tiesiskais regulējums, ar kuru nodrošinātu atpakaļatdošanas procedūras ātrumu un efektivitāti un tādējādi garantētu tā mērķa sasniegšanu, ko ar šo procedūru tiecas sasniegt, ļaujot pieteikuma saņēmējām iestādēm izskatīt pieteikumus par atpakaļatdošanu un īstenot atbilstīgos nolēmumus prasītajā ātrumā.

61.

Tāpat kā uzskata tēvs un Beļģijas, Francijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija, es uzskatu, ka, pieņemot Civilprocesa kodeksa 3881. pantu, Polijas likumdevējs ir izdarījis tieši pretējo.

62.

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Polijas tiesībām pieteikums par atpakaļatdošanu var tikt skatīts divās vispārējās jurisdikcijas tiesu instancēs, un iespējamai apelācijas tiesvedībai par pirmajā instancē pieņemto lēmumu ir apturoša iedarbība. Šajā kontekstā, protams, Polijas likumdevējs bija tiesīgs papildus paredzēt iespēju iesniegt kasācijas sūdzību – turklāt šāda iespēja pastāv arī citās dalībvalstīs. Tomēr, pievienojot šai ārkārtas pārsūdzībai tādu apstrīdētā galīgā nolēmuma izpildes ipso jure apturēšanas mehānismu kā minētajā 3881. pantā paredzētais, vienlaikus neveicot pietiekamus pasākumus, lai nodrošinātu minētās pārsūdzības izskatīšanas ātrumu, šis likumdevējs ir sistēmiskā līmenī ( 34 ) apdraudējis atpakaļatdošanas procedūras ātrumu un efektivitāti.

63.

Pirmkārt, jāatgādina: tiklīdz kāda no struktūrām, kas ir pilnvarotas iesniegt kasācijas sūdzību, – ģenerālprokurors, bērnu ombuds vai ombuds – ir iesniegusi pieteikumu, pamatojoties uz šo pašu 3881. pantu, tās rīcībā ipso jure ir pirmais divu mēnešu apturošais termiņš, ko skaita no galīgā nolēmuma pasludināšanas dienas, lai, ja šī struktūra to vēlas, iesniegtu šādu sūdzību ( 35 ). Lai arī šis termiņš šķiet – kā to apgalvoja māte, ģenerālprokurors, bērnu ombuds un Polijas valdība – īsāks nekā tas, kas parasti ir paredzēts Polijas tiesībās šādas pārsūdzības iesniegšanai (kas, acīmredzot, ir seši mēneši), tā ilgums atpakaļatdošanas procedūras kontekstā vienalga ir pārsteidzošs. Jānorāda, ka minētais termiņš – kas, vēlreiz atkārtoju, tiek piešķirts iespējamai pārsūdzības sagatavošanai – ir ilgāks nekā sešas nedēļas, kas parasti ir noteiktas tiesām atpakaļatdošanas pieteikuma izskatīšanai.

64.

Turklāt jāatgādina – gadījumā, ja kasācijas sūdzība ir iesniegta šajā pašā termiņā, apturošā iedarbība tiek pagarināta līdz tiesvedības Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) beigām. Kā tiesas sēdē atzina Polijas valdība, valsts tiesībās šādas pārsūdzības izskatīšanai nav paredzēts nekāds termiņš. Šajā saistībā šī valdība arī norādīja, ka tiesvedības šajā tiesā ilgst vidēji vienpadsmit mēnešus jeb daudz ilgāk par sešām nedēļām, kuras paredzētas 1980. gada Hāgas konvencijas 11. panta otrajā daļā un Briseles IIa regulas 11. panta 3. punktā ( 36 ). Turklāt nešķiet, ka saskaņā ar šiem iekšējiem noteikumiem minētās tiesas rīcībā būtu instrumenti – tādi kā steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība, kuru izmanto Tiesa šajā lietā –, kas tai šādu pārsūdzību liktu izskatīt ātri ( 37 ).

65.

Otrkārt, pretēji tam, ko liek saprast māte, ģenerālprokurors un Polijas valdība, strīdīgais mehānisms var ietekmēt nevis dažas Polijas tiesās skatītas atpakaļatdošanas lietas, bet lielu skaitu šo lietu.

66.

Šajā ziņā, lai arī Polijā kasācijas sūdzība attiecas tikai uz tiesību jautājumiem, tomēr jānorāda, ka tajā ir ietverta tā sauktā “tiesību nepareiza piemērošana” ( 38 ) no apelācijas instances tiesas puses, tostarp 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantā paredzēto neatdošanas atpakaļ likumīgo pamatu nepareiza piemērošana. Tā kā uz šiem pamatiem bieži atsaucas vecāks, kurš nolaupījis bērnu, lai pretotos bērna atpakaļatdošanai, un attiecīgā gadījumā tie ir jāvērtē šai tiesai, var teikt, ka šāda pārsūdzība varētu attiekties gandrīz uz visiem nolēmumiem par atpakaļatdošanu. Turklāt ģenerālprokurors tiesas sēdē norādīja, ka savā pārsūdzībā pamatlietā viņš ir izvirzījis tieši šo pamatu ( 39 ).

67.

Turklāt tas, ka Polijas likumdevējs ir ierobežojis to personu loku, kuras ir pilnvarotas iesniegt šādu kasācijas sūdzību, šādas pilnvaras paredzot tikai ģenerālprokuroram, ombudam un bērnu ombudam, protams, novērš to, ka vecāks, kas ir nolaupījis bērnu, iesniedz ļaunprātīgas sūdzības laika novilcināšanas nolūkā, lai atņemtu efektivitāti 1980. gada Hāgas konvencijas un Briseles IIa regulas normām ( 40 ). Tomēr joprojām ir spēkā tas, ka, pirmām kārtām, šo struktūra skaits pavairo iespējamību, ka šāda sūdzība tiks iesniegta, un, otrām kārtām, šīs struktūras pašas pēc aplūkojamā vecāka lūgumraksta var izmantot šo procedūru ļaunprātīgi – pie šā aspekta es vēl atgriezīšos ( 41 ).

68.

Attiecībā uz šo pēdējo jautājumu māte, ģenerālprokurors un Polijas valdība atbildēja, ka praksē to kasācijas sūdzību skaits, kuras bērnu starptautiskās nolaupīšanas lietās iesniedz pilnvarotās struktūras, esot neliels. Tomēr, pat pieņemot, ka tas tā ir, jau tikai šādas apturošas pārsūdzības iespēja var radīt nopietnas šaubas par Polijas iestāžu spēju nodrošināt ātru bērna atpakaļatdošanu gadījumā, ja bērns tiek nolaupīts uz šo dalībvalsti ( 42 ).

69.

Treškārt, kā uzsver iesniedzējtiesa, šāda pretruna, kas ir automātiskas apturēšanas mehānismam ar 1980. gada Hāgas konvencijas un Briseles IIa regulas garu, ir vēl jo acīmredzamāka tāpēc, ka šis mehānisms tika paredzēts vienīgi pieteikumiem par atpakaļatdošanu, kas pamatoti ar šo konvenciju. Tādējādi tā vietā, lai šo pieteikumu izskatīšanai noteiktu izmantot “ātrākās procedūras, kas paredzētas valsts tiesību aktos”, kā tas ir prasīts šīs regulas 11. panta 3. punkta pirmajā daļā, Polijas likumdevējs, šķiet, gluži pretēji, tam ir paredzējis vienu no lēnākajām procedūrām, kas pastāv šajā tiesību sistēmā.

70.

Visbeidzot, tomēr ir jāpiemin vēl kāds aspekts, par kuru Tiesā ir mazāk diskutēts. No iesniedzējtiesas lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet – kasācijas tiesvedībai noslēdzoties, gadījumā, ja ir apstiprināts nolēmums par atpakaļatdošanu, aplūkojamo valsts struktūru rīcībā ir vēl viena šā lēmuma pārsūdzības iespēja, proti, “ārkārtas pārsūdzība”, kas paredzēta 2017. gada 8. decembraUstawa o Sądzie Najwyższym (Likums par Augstāko tiesu) ( 43 ) 89. pantā un ko izskata Izba Kontroli Nadzwyczajnej i Spraw Publicznych Sądu Najwyższego (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta). Šādu pārsūdzību var iesniegt gada laikā no datuma, kurā noraidīta kasācijas sūdzība, un arī tai ir apturoša iedarbība ( 44 ).

71.

Protams, kā apgalvojis ģenerālprokurors un Polijas valdība, šādas “ārkārtas pārsūdzības” iesniegšana stadijā, kurā atrodas pamatlieta, vēl ir hipotētiska. Turklāt, šo pēdējo ieskatā, šāda “pārsūdzība” varot attiekties tikai uz ierobežotu skaitu pamatu ( 45 ), kuri atšķiras no tiem, kas jau vērtēti saistībā ar kasācijas sūdzību, un šis tiesību aizsardzības līdzeklis līdz šim nekad neesot ticis izmantots bērnu nolaupīšanas lietās. To ņemot vērā, manā ieskatā, tikai tas vien, ka valsts procesuālās sistēmas globālajā perspektīvā pastāv šāda papildu pārsūdzības iespēja, apstiprina, ka tāda tiesību norma kā Civilprocesa kodeksa 3881. pants var ietekmēt atpakaļatdošanas procedūras ātrumu un efektivitāti.

72.

Manuprāt, tāda tiesību norma kā Civilprocesa kodeksa 3881. pants turklāt nopietni ierobežo vecāka – šajā gadījumā tēva – pamattiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kā arī viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas ir garantētas attiecīgi Hartas 7. pantā un tās 47. pantā ( 46 ). Jāprecizē – tā kā šīs tiesības atbilst tiesībām, kuras paredzētas attiecīgi ECPAK 8. un 6. pantā, tās ir jāinterpretē, ņemot vērā atbilstīgo ECT judikatūru ( 47 ).

73.

Šajā ziņā no šīs judikatūras izriet, ka bērna starptautiskās nolaupīšanas gadījumā vecāka tiesības prasīt viņa atpakaļatdošanu ietilpst tiesībās uz ģimenes dzīves neaizskaramību ( 48 ). Šajā ziņā ECT ir vairākkārt nospriedusi, ka dalībvalstīm šajā jomā ir pozitīvi pienākumi atbilstoši ECPAK 8. pantam; šos pienākumus šī tiesa interpretē, ņemot vērā 1980. gada Hāgas konvenciju. It īpaši tām ir jānodrošina atbilstīgi un efektīvi līdzekļi, tostarp piemērots tiesiskais regulējums, lai tiktu ievērotas vecāka, no kura bērns ticis aizvests, tiesības uz bērna atpakaļatdošanu. Minētās tiesas ieskatā – par šo līdzekļu piemērotību var spriest pēc to ātruma, ņemot vērā, kādu ietekmi šajā jomā var radīt pagājušais laiks ( 49 ).

74.

Tādējādi dalībvalstīm, pirmām kārtām, ir pienākums atbilstoši ECPAK 8. pantam paredzēt tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu to, ka pieteikumi par atpakaļatdošanu tiek izskatīti “saprātīgā termiņā”, visās instancēs kopā, jo valsts iestādēm ir prasīta “ārkārtēja rūpība” bērnu starptautiskās nolaupīšanas jomā. Šis pienākums šīm iestādēm ir noteikts arī atbilstoši tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas paredzētas šīs konvencijas 6. pantā ( 50 ).

75.

No ECT judikatūras izriet – tas, ka dalībvalsts atļauj iesniegt vairākas apelācijas sūdzības, kasācijas sūdzības un citas “ārkārtas pārsūdzības” par nolēmumu par atpakaļatdošanu, attiecīgā gadījumā ar apturošu iedarbību, šajā ziņā ir sistēmiska nepilnība, jo šīs daudzās pārsūdzības iespējas var nesaprātīgi pagarināt jebkura pieteikuma par atpakaļatdošanu izskatīšanu un pat robežoties ar tiesiskuma liegšanu ( 51 ).

76.

Otrām kārtām, atbilstoši ECPAK 6. un 8. pantam dalībvalstīm ir arī pienākums galīga nolēmuma par atpakaļatdošanu gadījumā veikt visus atbilstīgos un nepieciešamos pasākumus, lai atvieglotu tā izpildi ( 52 ). Kā apgalvo tēvs un Komisija, vecāka, no kura bērns ticis aizvests, tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību turpretī kļūtu iluzoras, ja dažas valsts iestādes, bez pienākuma sniegt paskaidrojumus un pat galu galā neiesniedzot kasācijas sūdzību, varētu ipso jure apturēt šāda nolēmuma izpildi, kā rezultātā tas kļūtu neefektīvs, kaitējot minētajam vecākam, nozīmīgā laikposmā ( 53 ).

77.

Tādējādi māte, ģenerālprokurors, bērnu ombuds un Polijas valdība apgalvo, ka tāda mehānisma kā Civilprocesa kodeksa 3881. pantā paredzētais mehānisms mērķis ir – un šis mehānisms esot nepieciešams, lai īstenotu šo mērķi, – atbilstoši Hartas 47. pantam nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā bērnam, kura intereses, ko aizstāv it īpaši šīs hartas 24. pants, tiekot ņemtas vērā kā primāras, interpretējot un piemērojot 1980. gada Hāgas konvenciju un Briseles IIa regulu ( 54 ).

78.

Atzīstot, ka šie pēdējie minētie instrumenti tika izstrādāti tieši ar mērķi ievērot nelikumīgi aizvesta bērna intereses un ka parasti viņa interesēs ir visīsākajā iespējamajā laikā atgriezties savā pastāvīgās dzīvesvietas valstī ( 55 ), šie lietas dalībnieki un ieinteresētās puses uzsver, ka ne vienmēr tas tā ir. It īpaši tad, ja vecāks, kas ir nolaupījis bērnu, – šajā gadījumā māte – apgalvo, ka pastāv “nopietns risks”, ka atpakaļatdošana bērnam radītu fizisku vai psiholoģisku kaitējumu vai kā citādi radītu neciešamu situāciju 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta pirmās daļas b) punkta izpratnē, šie apgalvojumi, tā kā tie attiecas uz šā bērna labklājību un cieņu, būtu padziļināti jāpārbauda tiesā, kā to prasa ECT, un šim nolūkam būtu nepieciešama iespēja iesniegt kasācijas sūdzību, vajadzības gadījumā par atpakaļatdošanas procedūras ātruma cenu.

79.

Šajā saistībā galīgā lēmuma par atpakaļatdošanu izpildes ipso jure apturēšana, kas paredzēta Civilprocesa kodeksa 3881. pantā un kas liedz piespiedu kārtā likt atgriezt bērnu viņa izcelsmes valstī, pirms ir iesniegta šāda pārsūdzība un pirms attiecīgā gadījumā to ir skatījusi Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), esot nepieciešama, lai nodrošinātu kasācijas sūdzības praktisko lietderību, kā arī lai izvairītos no tā, ka apgalvotais “nopietnais risks” īstenojas un līdz ar to bērnam tiek nodarīts neatgriezenisks kaitējums.

80.

Tāpat kā tēvs, Beļģijas, Francijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija, es nepiekrītu šim viedoklim. Lai arī noteiktais mērķis ir slavējams, pēc manām domām, strīdīgais pasākums pārsniedz to, kas nepieciešams tā sasniegšanai, un turklāt nav samērīgs.

81.

Protams, no ECT judikatūras izriet, ka tad, ja apgalvojumi, kas pamatoti ar “nopietnu risku” 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta pirmās daļas b) punkta izpratnē, tiek izvirzīti atpakaļatdošanas procedūrā, bērna interešu ievērošana nosaka tiesu iestādēm pienākumu pienācīgi pārbaudīt šos apgalvojumus, lai katrā atsevišķajā gadījumā pārliecinātos par to, ka bērna atpakaļatdošana ir viņa interesēs, vai, ja tas tā nav, lai liktu lietā atpakaļ neatdošanas pamatojumu, kas paredzēts šajā tiesību normā. Tātad šādi apgalvojumi šīm iestādēm ir “faktiski jāņem vērā” – noteiktos gadījumos šī pārbaude var pamatot to, ka tiek saprātīgi pārsniegts sešu nedēļu termiņš, kas parasti tām ir noteikts ( 56 ), – un šīm iestādēm ir jāpieņem “īpaši” un “pietiekami” pamatoti lēmumi, ņemot vērā katra atsevišķā gadījuma apstākļus ( 57 ).

82.

Tomēr no tā nevar secināt, kā to dara Civilprocesa kodeksa 3881. panta aizstāvji, ka tos pašus apgalvojumus par “nopietnu risku” bērnam atpakaļatdošanas gadījumā noteikti ir jābūt iespējai no jauna pārbaudīt vairākās instancēs. Šā bērna tiesību aizsardzība tiesā pret šādu “risku” tajā līmenī, ko prasa Savienības tiesības un ECPAK, principā jau ir nodrošināta, jo pastāv iespēja celt prasību tiesā ( 58 ).

83.

Pamatlieta, manuprāt, šajā ziņā sniedz ilustratīvu piemēru. Šajā lietā bērnu tiesību aizsardzība tiesā ir nodrošināta nevis vienā, kā tas noteikts Hartas 24. un 47. pantā, bet divās instancēs. Lai gan kasācijas sūdzības, ko pēc mātes lūgumraksta iesniedza ģenerālprokurors un bērnu ombuds, šķiet, ir balstītas uz to, ka zemākās instances tiesas esot pārkāpušas 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta pirmās daļas b) punktu, jānorāda, ka šīs tiesas nav automātiski vai mehāniski izdevušas rīkojumu par bērnu atpakaļatdošanu. Šķiet, gluži pretēji, tās ir “faktiski ņēmušas vērā” mātes apgalvojumus par to, ka pastāv “nopietns risks” bērniem atpakaļatdošanas gadījumā. It īpaši nav strīda par to, ka pirmās instances tiesa šajā ziņā veica detalizētu pierādījumu iegūšanu – un tas var izskaidrot, kāpēc tai bija vajadzīgi septiņi mēneši lietas izspriešanai, – it īpaši lūdzot veikt ekspertīzi, kuras secinājumus tā izmantoja, lai izslēgtu to, ka atpakaļatdošana pakļautu bērnus šādam “riskam” ( 59 ). Tāpat nav strīda par to, ka šīs pašas tiesas pieņēma nolēmumus, kuros tieši šajā aspektā bija sniegts lietas apstākļu detalizēts un īpašs pamatojums ( 60 ).

84.

No iepriekš minētā, manuprāt, izriet, ka pat attiecībā uz apgalvojumiem par “nopietnu risku” bērnam atpakaļatdošanas gadījumā 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta pirmās daļas b) punkta izpratnē, lai ievērotu bērna interešu prioritāti un viņa tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā, kas aizsargātas ar Hartas 24. un 47. pantu, Polijas likumdevējam nebija pienākuma paredzēt iespēju iesniegt kasācijas sūdzību par nolēmumiem par atpakaļatdošanu, nedz arī, a fortiori, piešķirt šai sūdzībai ipso jure apturošu iedarbību, pamatojoties uz vienkāršu pieteikumu, kurā nav iekļauts pamatojums ( 61 ). Līdz ar to Civilprocesa kodeksa 3881. pants pārsniedz to, kas ir nepieciešams šajā ziņā.

85.

Ir taisnība, ka var būt izņēmuma situācijas, kurās galīgs nolēmums par atpakaļatdošanu, kas pieņemts pēc tiesvedības vienā vai pat divās tiesas instancēs, šā lēmuma izpildes gadījumā var pakļaut bērnu fiziskam vai psiholoģiskam kaitējumam (utt.), kā minēts 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta pirmās daļas b) punktā. Tā varētu notikt, ja šāds kaitējums būtu pastāvējis jau tad, kad tika izskatīts pieteikums par atpakaļatdošanu, bet tas nebija darīts zināms iesaistītajai(‑ām) tiesu iestādei(‑ēm) – piemēram, tāpēc ka vecāks, kas bija nolaupījis bērnu, to nebija paziņojis, – vai arī nepaskaidrota iemesla dēļ tā(‑s) nebija ņēmusi(‑šas) vērā šādu apgalvojumu, kliedzoši pārkāpjot procesuālos pienākumus, kas izriet no ECT judikatūras. Šāda situācija varētu izrietēt arī no apstākļu izmaiņām, kuras notikušas pēc lēmuma par atpakaļatdošanu pieņemšanas un kuras radījušas bērnam jaunu apdraudējumu ( 62 ).

86.

Šādos gadījumos nolēmuma par atpakaļatdošanu izpildes apturēšanas mehānisms, attiecīgā gadījumā sagaidot iznākumu pārsūdzībai, ar kuru tiecas panākt nolēmuma dzēšanu no tiesību sistēmas vai konstatēt tā spēka zaudēšanu, manuprāt, ir nepieciešams, lai aizsargātu bērna intereses.

87.

Taču Civilprocesa kodeksa 3881. pantā paredzēto mehānismu, lai gan, kā apgalvo Polijas valdība, tas esot paredzēts šiem izņēmuma gadījumiem, tomēr nepapildina, kā jau norādīju, nekāda veida garantija, kas varētu nodrošināt to, ka praksē šis mehānisms tiek izmantots vienīgi tādos gadījumos.

88.

Šajā ziņā jāatgādina, ka galīga nolēmuma par atpakaļatdošanu izpildes apturēšanai, pamatojoties uz šo tiesību normu, nav izvirzīti nekādi citi nosacījumi, izņemot to, ka kāda no struktūrām, kuras ir pilnvarotas iesniegt pārsūdzību, šajā ziņā formāli iesniedz pieteikumu, un tām nav jāsniedz pamatojums. Tādējādi šīm struktūrām nav pienākuma iesniegt ne mazāko pierādījumu, kas norādītu, ka šā lēmuma izpilde varētu radīt bērnam fizisku vai psiholoģisku kaitējumu 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta pirmās daļas b) punkta izpratnē ( 63 ). Tātad šāds mehānisms neļauj veikt nekādu pārbaudi tiesā, kas varētu liegt to, ka minētās struktūras to izmanto kļūdaini vai pat ļaunprātīgi ( 64 ). Kā apgalvo tēvs, absolūti nekas neliedz trim aplūkojamajām valsts struktūrām automātiski iesniegt šādu pieteikumu saistībā ar jebkādu nolēmumu par atpakaļatdošanu, par kuru iesniegta apelācija. Šis mehānisms pat mudina tās šādi rīkoties. Tām nav, ko zaudēt, savukārt ik reizi tās iegūst privileģētu iespēju mierīgi pārbaudīt šādu nolēmumu.

89.

Šāds mehānisms arī nav samērīgs stricto sensu. Tas atbilstīgi nesaskaņo dažādas iesaistītās tiesības un intereses. Polijas likumdevējs nav saglabājis “taisnīgu līdzsvaru” starp mērķi aizsargāt bērnu pret “nopietnu risku” un atpakaļatdošanas procedūras ātrumu un efektivitāti ( 65 ). Tas ir licis svaru kausiem pārmērīgi nosvērties par labu pirmajam mērķim, praksē samainot vietām principu (atpakaļatdošana) un izņēmumu (neatdošana atpakaļ).

90.

Šajā ziņā nevar atstāt bez ievērības izšķirīgo ietekmi, kādu nolēmuma par atpakaļatdošanu apturēšana uz kasācijas sūdzības izskatīšanas laiku var atstāt uz atpakaļatdošanas procedūras iznākumu. Kā norādīju šo secinājumu 56. punktā, laiks šajā jomā ir izšķirīgs faktors. Jo labāk bērns integrējas valstī, uz kuru viņš ir aizvests, jo sarežģītāka viņam ir atgriešanās izcelsmes valstī un jo mazāk pamatota ir šāda atgriešanās. Tādējādi, pat ja kasācijas tiesvedības rezultātā pārsūdzētais nolēmums visbeidzot tiktu apstiprināts, ir iespējams, ka tas netiks izpildīts, jo bērna interesēs būs palikt vidē, kas pa šo laiku būs kļuvusi par viņa jauno vidi. Tādējādi, aizbildinoties ar vēlmi stabilizēt šā bērna situāciju, kā apgalvo Civilprocesa kodeksa 3881. panta aizstāvji, apturēšana, pamatojoties ar šo tiesību normu, it īpaši varētu kalpot tam, lai konsolidētu faktisko situāciju, kas izriet no nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas, nostiprinot vecāka, kurš ir nolaupījis bērnu, pozīciju ( 66 ).

91.

Šā 3881. panta nesamērīgums ir vēl jo pamanāmāks tāpēc, ka Polijas tiesību aktos pastāv cita tiesību norma, kas ļauj atbilstīgi aizsargāt bērnu pret jebkādu “nopietnu risku” radīt fizisku vai psiholoģisku kaitējumu atpakaļatdošanas gadījumā, vienlaikus līdzsvarojot visas iesaistītās tiesības un intereses. Civilprocesa kodeksa 388. pants jau atļauj struktūrām, kuras ir pilnvarotas iesniegt kasācijas sūdzību par nolēmumu par atpakaļatdošanu, lūgt tā apturēšanu, ja šā lēmuma izpilde varētu radīt bērnam neatgriezenisku kaitējumu. Ļoti lielā mērā Sąd Apelacyjny w Warszawie (apelācijas tiesa Varšavā) veiktā pārbaude tiesā šajā jomā nodrošina, ka šādu apturēšanu var panākt vienīgi tad, ja to patiešām prasa šā bērna intereses.

92.

Šajā kontekstā mātes, ģenerālprokurora un bērnu ombuda arguments, ka Polijas likumdevējs esot paredzējis automātiskas apturēšanas mehānismu, pamatojoties tikai uz attiecīgo iestāžu pieteikumu, tieši tāpēc, ka Sąd Apelacyjny w Warszawie (apelācijas tiesa Varšavā) noraida lielāko daļu iesniegto apturēšanas pieteikumu, kuri pamatoti ar Civilprocesa kodeksa 388. pantu, manuprāt, ir augstākā mērā problemātisks. Viens no diviem: vai nu Polijas likumdevējs ir pilnībā apzinājies to, ka jaunais šā kodeksa 3881. pants ļaus liegt efektivitāti tādiem nolēmumiem par atpakaļatdošanu, kas faktiski nerada bērnam “nopietnu risku” atpakaļatdošanas gadījumā, – jo pretējā gadījumā šī tiesa pieņemtu atbilstīgos pieteikumus par apturēšanu –, neizpildot pienākumus, kas Polijas Republikai ir noteikti starptautiskajās tiesībās un Savienības tiesībās; vai nu tas ir uzskatījis, ka Polijas izpildvaras loceklis un divas administratīvas iestādes var labāk nekā Polijas tiesa katrā atsevišķajā gadījumā novērtēt, vai pastāv šāds “risks”, neveicot nekādu pārbaudi. Katrā gadījumā tiesiskā valstī šāds arguments nav pieņemams.

93.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz uzdoto jautājumu atbildēt, ka, pirmām kārtām, Briseles IIa regulas 11. panta 3. punktam, lasot kopsakarā ar 1980. gada Hāgas konvencijas 2. un 11. pantu, kā arī, otrām kārtām, Hartas 7. un 47. pantam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas, pamatojoties tikai uz noteiktu pilnvarotu valsts struktūru pieteikumu, kurā nav norādīts pamatojums, ipso jure aptur izpildi tādam galīgam nolēmumam par atpakaļatdošanu, kas pasludināts divu vispārējās jurisdikcijas tiesu instanču rezultātā, pirmajā posmā uz diviem mēnešiem, lai ļautu šīm struktūrām iesniegt kasācijas sūdzību, un attiecīgā gadījumā uz visu šīs kasācijas tiesvedības laikposmu.

94.

Vēl jāprecizē – tā kā iesniedzējtiesa Tiesai uzdod jautājumu tieši par šo aspektu –, pieņemot, ka Tiesa piekristu manam ieteikumam, šai tiesai pamatlietā vajadzēs nodrošināt atbilstīgo Savienības tiesību normu pilnīgu iedarbību, pēc savas iniciatīvas atstājot bez piemērošanas Civilprocesa kodeksa 3881. pantu ( 67 ).

95.

Kā post‑scriptum ir jāskata pēdējais punkts. Kā norādīju iepriekš, kopš 2022. gada 1. augusta pieteikumiem par atpakaļatdošanu ir piemērojama Briseles IIb regula. Šajā jaunajā regulā ir apstiprināti Briseles IIa regulā paredzētie risinājumi ( 68 ) un vienlaikus ir paredzētas inovatīvas normas ar mērķi vēl vairāk nostiprināt atpakaļatdošanas procedūras efektivitāti un ātrumu. It īpaši Briseles IIb regulas 27. panta 6. punktā ir paredzēta iespēja atzīt nolēmumu par atpakaļatdošanu par pagaidu kārtā izpildāmu, neraugoties uz iespējamu pārsūdzību, ja to prasa bērna intereses. Turklāt no tās 42. apsvēruma izriet, ka dalībvalstīm “būtu arī jāapsver iespēja samazināt tādu pārsūdzību skaitu, kuras var iesniegt” pret šādu lēmumu. Tas, ka Polijas likumdevējs pēc tam, kad jaunā regula bija stājusies spēkā, bet pirms datuma, kurā to sāka piemērot, ir pieņēmis tādu tiesību normu kā Civilprocesa kodeksa 3881. pants, arī no šā skatpunkta rada nopietnus jautājumus par lojālas sadarbības jomu ( 69 ).

96.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Sąd Apelacyjny w Warszawie (apelācijas tiesa Varšavā, Polija) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

Pirmām kārtām, Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 11. panta 3. punkts, lasot kopsakarā ar Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, kas noslēgta Hāgā 1980. gada 25. oktobrī, 2. un 11. pantu, kā arī, otrām kārtām, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 47. pants

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas, pamatojoties tikai uz noteiktu pilnvarotu valsts struktūru pieteikumu, kurā nav norādīts pamatojums, ipso jure aptur izpildi tādam galīgam nolēmumam par atpakaļatdošanu, kas pasludināts divu vispārējās jurisdikcijas tiesu instanču rezultātā, pirmajā posmā uz diviem mēnešiem, lai ļautu šīm iestādēm iesniegt kasācijas sūdzību, un attiecīgā gadījumā uz visu šīs kasācijas tiesvedības laikposmu.