1.

Šis Tribunal Supremo (Spānijas Augstākā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu sniedz Tiesai iespēju precizēt Regulas (EK) Nr. 1393/2007 ( 2 ) piemērošanas jomu situācijā, kad prasītājs vēlas izsniegt dokumentu par lietas ierosināšanu sabiedrības, pret kuru tas vēlas celt tiesā prasību par zaudējumu atlīdzību, meitasuzņēmumam.

2.

Galvenais jautājums ir tāds, vai, ņemot vērā Tiesas spriedumu Sumal ( 3 ), kurā Tiesa atzina, ka tāda kravas automobiļu karteļa kontekstā, par kuru Eiropas Komisija ir piemērojusi sodu, privāttiesiskā izpilde var tikt attiecināta gan uz mātesuzņēmumu, gan uz tā meitasuzņēmumiem, dokumenti par lietas ierosināšanu pret mātesuzņēmumu var tikt izsniegti tā meitasuzņēmumam.

3.

Regulas Nr. 1393/2007 1. panta 1. punktā “Darbības joma” ir paredzēts:

“Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās, ja tiesas vai ārpustiesas dokuments ir jāpārsūta no vienas dalībvalsts uz otru izsniegšanai šajā valstī. To nepiemēro jo īpaši ieņēmumu, muitas un administratīvos jautājumos vai jautājumos saistībā ar valsts atbildību par darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu (“acta iure imperii”).”

4.

Spānijas Konstitūcijas 24. pants ir formulēts šādi:

“1.   Ikvienam ir tiesības saņemt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, īstenojot savas tiesības un leģitīmās intereses, un nekādā gadījumā nav pieļaujama situācija, kurā netiek nodrošināta aizstāvība.

2.   Tāpat arī ikvienam ir tiesības celt prasību likumā noteiktajā vispārējās jurisdikcijas tiesā, tiesības uz aizstāvību un advokāta palīdzību, tiesības tikt informētam par izvirzīto apsūdzību, tiesības uz atklātu procesu bez nepamatotas kavēšanās un ar aizsardzības pasākumiem, tiesības iesniegt atbilstīgus pierādījumus savai aizstāvībai, neliecināt pret sevi, neatzīt sevi par vainīgu un tiesības uz nevainīguma prezumpciju.”

5.

2000. gada 7. janvāraLey 1/2000, de Enjuiciamiento Civil (Likums 1/2000 par Civilprocesa kodeksu) ( 4 ), redakcijā, kas piemērojama strīdā pamatlietā, 155. pantā “Paziņojumu izsniegšana pusēm, kurām vēl nav tiesvedības dalībnieka statusa vai ko nepārstāv pārstāvis tiesā. Adrese.” ir paredzēts:

“1.   Ja puses nepārstāv pārstāvis tiesā vai ja runa ir par pirmo pavēsti vai prasību pret atbildētāju, paziņojuma dokumentus nosūta uz tiesvedības dalībnieku domicilu.

[..]

3.   Paziņojumu izsniegšanas nolūkā kā domicilu var norādīt adresi, kas ir ietverta pašvaldības reģistrā vai kas ir oficiāli reģistrēta citiem nolūkiem, kā arī adresi, kas ir norādīta profesionālo apvienību oficiālajā reģistrā vai publikācijās, ja runa attiecīgi ir par uzņēmumiem vai citām struktūrām vai personām, kas strādā profesijā, kuras īstenošanai ir obligāti jābūt apvienības biedram. Iepriekš minētajiem nolūkiem kā domicilu var norādīt arī vietu, kurā tiek veikta profesionālā darbība vai darbs, kas nav gadījuma rakstura.

[..]

Ja prasība ir celta pret juridisku personu, var norādīt arī tādas personas domicilu, kas ir komercsabiedrības administrators, vadītājs vai pārstāvis, vai jebkuras oficiālajā reģistrā norādītas apvienības valdes priekšsēdētājs, loceklis vai vadītājs.”

6.

Transsaqui SL 2008. gadā iegādājās divus Volvo kravas automobiļus.

7.

Komisija 2016. gada 19. jūlijā pieņēma lēmumu par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu ( 5 ) 53. pantu (lieta AT.39824 – Kravas automašīnas) (izziņots dokumentā C(2016) 4673) (turpmāk tekstā – “Komisijas 2016. gada 19. jūlija lēmums”) ( 6 ). AB Volvo bija viens no šī lēmuma adresātiem. Šajā lēmumā Komisija konstatēja, ka vairāki kravas automašīnu ražotāji, tostarp Volvo, ir piedalījušies kravas automobiļu kartelī, un tas izpaudās kā vienots un turpināts LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums. Tika konstatēts, ka lēmuma adresāti ir piedalījušies slepenā nolīgumā un/vai ir par to atbildīgi. Karteļa nolīgums ietvēra vienošanās un/vai saskaņotas darbības attiecībā uz cenu noteikšanu un bruto cenu palielināšanos, lai saskaņotu bruto cenas Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) robežās, kā arī saskaņotu laika grafikus un izmaksu pārnešanu attiecībā uz emisiju tehnoloģiju ieviešanu, kā paredzēts EURO 3 –EURO 6 standartā. Attiecībā uz Volvo konstatētais pārkāpuma periods bija no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim.

8.

Transsaqui2018. gada 12. jūlijā cēla prasību Juzgado de lo Mercantil no 1 de Valencia (Komerctiesa Nr. 1, Valensija, Spānija) pret Volvo, lai saņemtu atlīdzību par zaudējumiem, kas šai sabiedrībai nodarīti papildu maksājuma dēļ, kurš tai tika noteikts saistībā ar Komisijas 2016. gada 19. jūlija lēmumā konstatēto kravas automobiļu karteli. Prasības apmērs bija 24420,69 EUR, proti, minētā papildu maksājuma vērtībā. Kā savas prasības juridisko pamatojumu Transsaqui norādīja 2007. gada 3. jūlijaLey 15/2007 de Defensa de la Competencia (Likums 15/2007 par konkurences aizsardzību) ( 7 ) 72. un 76. pantu, Komisijas 2016. gada 19. jūlija lēmumu un Direktīvu 2014/104/ES ( 8 ).

9.

Neraugoties uz to, ka Volvo juridiskā adrese ir Gēteborgā (Zviedrija), Transsaqui kā Volvo adresi pavēstes izsniegšanai, lai atbildētāja sniegtu atbildi uz prasības pieteikumu, norādīja šīs sabiedrības meitasuzņēmuma Volvo Group España, SAU adresi Madridē (Spānija).

10.

Pieņēmusi lietu izskatīšanai, Juzgado de lo Mercantil no 1 de Valencia (Komerctiesa Nr. 1, Valensija) ierakstītā vēstulē nosūtīja prasības un tai pievienoto dokumentu kopijas uz Volvo Group España profesionālo adresi Madridē. Tomēr pasta sūtījums tika noraidīts ar rokrakstā rakstītu zīmīti, kurā bija norādīts Volvo domicils Zviedrijā. Ņemot vērā iepriekš minēto, Juzgado de lo Mercantil no 1 de Valencia (Komerctiesa Nr. 1, Valensija) aicināja Transsaqui uz tiesas sēdi, lai tā varētu izteikt savu viedokli šajā jautājumā. Transsaqui apgalvoja, ka Volvo Group España rīcība, kas izpaudās kā atteikums pieņemt pavēsti, lai sniegtu atbildi uz prasības pieteikumu pret Volvo, nebija nekas cits, kā vien ļaunticīgs manevrs, lai novilcinātu tiesvedību, ievērojot, ka pēdējai minētajai pilnībā piederēja pirmās minētās sabiedrības kapitāls, un tādējādi tās abas veidoja vienu uzņēmumu saskaņā ar konkurences tiesībām.

11.

Juzgado de lo Mercantil no 1 de Valencia (Komerctiesa Nr. 1, Valensija) ar 2019. gada 22. maija nolēmumu uzdeva izsniegt pavēsti atbildētājai Volvo tās meitasuzņēmuma Volvo Group España profesionālajā adresē atbilstoši “uzņēmuma vienotības principam”. Šajā nolūkā Madrides tiesām tika nosūtīts tiesiskās sadarbības lūgums. Tādējādi ar Madrides tiesu starpniecību 2019. gada 5. septembrī notika mēģinājums izsniegt pavēsti minētajā adresē, tomēr kāds advokāts, kas sevi identificēja kā “Volvo Group España juridisko pārstāvi”, atteicās to pieņemt, apgalvojot, ka pavēste ir jāizsniedz Volvo birojā Zviedrijā. Otrais Madrides tiesu mēģinājums izsniegt pavēsti meitasuzņēmuma darījumdarbības vietā Madridē bija sekmīgs. To pieņēma persona, kas norādīja, ka ir juridiskā dienesta darbinieks.

12.

Tā kā Juzgado de lo Mercantil no 1 de Valencia (Komerctiesa Nr. 1, Valensija) uzskatīja pavēsti par pienācīgi izsniegtu un tā kā atbildētāja, kurai dokumenti tika izsniegti – Volvo – nepiedalījās tiesvedībā noteiktajā termiņā, tā tika atzīta par neieradušos, un tiesvedība tika turpināta. Tika mēģināts paziņot Volvo par attiecīgo nolēmumu tās meitasuzņēmuma – Volvo Group España – profesionālajā adresē, tomēr šī sabiedrība atkal atteicās pieņemt paziņojumu, jo tā neesot pareizā adrese. Juzgado de lo Mercantil no 1 de Valencia (Komerctiesa Nr. 1, Valensija) 2020. gada 26. februārī nosprieda apmierināt Transsaqui prasību un piesprieda Volvo atlīdzināt Transsaqui zaudējumus 24420,69 EUR apmērā, tiem pieskaitot likumiskos procentus, kā arī segt tiesāšanās izdevumus.

13.

Juzgado de lo Mercantil no 1 de Valencia (Komerctiesa Nr. 1, Valensija) paziņoja minēto spriedumu Volvo, nosūtot uz tās Madrides meitasuzņēmuma profesionālo adresi ierakstītu vēstuli, ko saņēma persona, kura atradās šajā adresē un kura 2020. gada 10. martā parakstīja apstiprinājumu par saņemšanu. Tā kā spriedums bija galīgs, tiesāšanās izdevumi tika aprēķināti saskaņā ar Transsaqui iesniegto lūgumu noteikt tiesāšanās izdevumus. Tiesa piegādāja paziņojumu Volvo minētajā Madrides adresē, lai tā varētu iesniegt argumentus, un tika parakstīts apstiprinājums par paziņojuma saņemšanu. Tā kā atbildētāja norādītajā termiņā nebija apstrīdējusi šīs izmaksas, tiesa apstiprināja minētās izmaksas 8310,64 EUR apmērā un paziņoja savu rīkojumu Volvo, nosūtot tai ierakstītu vēstuli uz meitasuzņēmuma darījumdarbības vietu Madridē, kur tika parakstīts paziņojums par saņemšanu. Pēc Transsaqui lūguma spriedums tika izpildīts un ar tiesas rīkojumiem, kas 2021. gada 17. martā tika izsniegti Volvo Group España meitasuzņēmuma profesionālajā adresē Madridē, tika vērsts prasījums pret Volvo mantu.

14.

Virknē vēstuļu, kas nosūtītas Juzgado de lo Mercantil no 1 de Valencia (Komerctiesa Nr. 1, Valensija), atbildot uz katru pavēstes izsniegšanas mēģinājumu, Volvo Group España paskaidroja iemeslus, kāpēc tā atteicās pieņemt Volvo adresētos dokumentus un paziņojumus – proti, tāpēc, ka tās juridiskā adrese atrodas Zviedrijā. It īpaši, tā apgalvoja, ka, pirmkārt, lai gan Volvo Group España un Volvo ietilpst vienā uzņēmumu grupā, katra no šīm sabiedrībām ir atšķirīga juridiskā persona, un pirmajai nav nedz otrās administratora statusa, nedz atļaujas saņemt pavēstes tās vārdā; otrkārt, ka saskaņā ar Spānijas procesuālo regulējumu pavēste atbildētājam ir jāizsniedz tā juridiskajā adresē, un ka vairākas Spānijas tiesas kravas automašīnu karteļa tiesvedībā esot atzinušas, ka ir pareizi izsniegt pavēsti mātesuzņēmuma atbildētāja juridiskajā adresē citā dalībvalstī, nevis tā meitasuzņēmuma Spānijā profesionālajā adresē, neraugoties uz uzņēmumu saitēm; treškārt, ka gadījumos, kad atbildētāja sabiedrība ir reģistrēta citā Eiropas Savienības dalībvalstī, pavēste ir jāizsniedz saskaņā ar Regulu Nr. 1393/2007, un, ceturtkārt, ka prasītāja nevar apiet tiesību normas, kas regulē pavēstes izsniegšanu, izmantojot alternatīvas un atbildētājam svešas adreses, jo pretējā gadījumā tas ir pamats pārskatīt spriedumu.

15.

Volvo2021. gada 15. jūnijā iesniedza iesniedzējtiesā Tribunal Supremo (Spānijas Augstākā tiesa) pieteikumu pārskatīt galīgo spriedumu, ko Juzgado de lo Mercantil no 1 de Valencia (Komerctiesa Nr. 1, Valensija) bija sniegusi aizmuguriski, atbildētājai nepiedaloties, un ar kuru tai bija piespriests atlīdzināt Transsaqui zaudējumus par konkurences tiesību pārkāpumiem. Volvo apgalvoja, ka iesniedz šo pieteikumu tiesību aktos noteiktajā trīs mēnešu termiņā pēc tam, kad tā uzzināja par pārskatīšanas prasību, jo tā par notiesājošo spriedumu “netieši uzzināja” brīdī, kad rīkojumi par sprieduma izpildi tika paziņoti tās meitasuzņēmuma profesionālajā adresē Spānijā 2021. gada 17. martā.

16.

Iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pants, skatot to kopsakarā ar LESD 101. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj izsniegt pavēsti mātesuzņēmumam, kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, šī uzņēmuma meitasuzņēmuma profesionālajā adresē.

17.

Šādos apstākļos ar 2022. gada 7. oktobra lēmumu, kas Tiesā tika saņemts 2022. gada 10. oktobrī, Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Volvo, Transsaqui, Čehijas un Spānijas valdības, kā arī Komisija. Tiesas sēdē, kas notika 2023. gada 18. oktobrī, piedalījās Volvo, Transsaqui, Spānijas valdība un Komisija.

19.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 101. pants un Hartas 47. pants pieļauj, ka juridiski dokumenti, kas adresēti mātesuzņēmumam, kurš reģistrēts vienā dalībvalstī, tiek izsniegti šīs sabiedrības meitasuzņēmumam, kas reģistrēts citā dalībvalstī.

20.

Pamatojoties uz lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietverto informāciju, šī iesniedzējtiesā izskatāmā lieta ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 ( 9 ) piemērošanas jomā. Saskaņā ar šīs regulas noteikumiem personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā ( 10 ). Tomēr citas dalībvalsts tiesā tās var iesūdzēt lietās, kas tostarp attiecas uz neatļautu darbību, deliktu vai kvazideliktu. Šādās situācijās personas, kuru domicils ir dalībvalstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesās vietā, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu ( 11 ).

21.

Transsaqui ir reģistrēts Spānijā. Kravas automobiļi tika iegādāti Spānijā, kur arī radās zaudējumi. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Spānijas tiesām saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu ir jurisdikcija izskatīt prasību par ārpuslīgumisko atbildību pret Zviedrijā reģistrētu sabiedrību, ciktāl kaitējums noticis vietā, kur tām ir jurisdikcija.

22.

Lai gan pamatlietas pusēm nav strīda par Spānijas tiesu jurisdikciju, tās nav vienisprātis par to, vai saskaņā ar Regulas Nr. 1393/2007 noteikumiem dokuments par lietas ierosināšanu no Spānijas puses bija jāizsniedz Zviedrijā.

23.

Volvo apgalvo, ka dokumenta par lietas ierosināšanu izsniegšana bija jāveic atbilstoši minētajai regulai un ka Transsaqui nevar izvairīties no noteikumiem, kas reglamentē dokumenta par lietas ierosināšanu izsniegšanu vai paziņošanu, izmantojot alternatīvas adreses, kas nav saistītas ar Volvo. Transsaqui apgalvo, ka Volvo esot rīkojusies procesuāli ļaunticīgi un ka Volvo un tās Spānijas meitasuzņēmums konkurences tiesību izpratnē ir viens uzņēmums, lai gan tām ir atšķirīga juridiskā persona, un, visbeidzot, ka tas nevarētu celt prasību, ja tam būtu jāsedz tulkošanas zviedru valodā izmaksas.

24.

Šī strīda kontekstā, pirms pievērsties abām tiesību normām, kuras valsts tiesa skaidri ir minējusi savā pirmajā jautājumā ( 12 ), ir jānosaka, vai Regulas Nr. 1393/2007 normas attiecas uz aplūkojamo lietu.

25.

Iekšējā tirgus pareizai darbībai ir vajadzīga zināma līmeņa reglamentēšana un saskaņošana starptautiskā civilprocesa jomā, tāpēc Savienības likumdevējs ( 13 ) ir pakāpeniski pieņēmis regulējumu, kurā paredzēta civilprocesa koordinēšana starp dalībvalstīm ( 14 ), kā arī tiesu iestāžu sadarbība. Izsniedzamo dokumentu pārsūtīšana no vienas dalībvalsts uz citu ietilpst pēdējā minētajā kategorijā. Šajā nolūkā ( 15 ) Regulā Nr. 1393/2007 ir paredzēts saistīts tiesas un ārpustiesas dokumentu civillietās un komerclietās izsniegšanas mehānisms starp dalībvalstīm.

26.

Regula Nr. 1393/2007 paredz divus pamata veidus tiesas dokumentu izsniegšanai: i) tieša izsniegšana, kas nozīmē, ka pieprasījuma iesniedzēja puse var izsniegt dokumentu tieši adresātam ar tās dalībvalsts pilnvaroto personu starpniecību, kurā notiek izsniegšana; un ii) pārsūtīšana ar kompetento iestāžu starpniecību, kad pieprasījuma iesniedzēja puse var pārsūtīt dokumentu tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā notiek izsniegšana. Pēc tam kompetentās iestādes izsniedz dokumentu adresātam saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.

27.

Regula Nr. 1393/2007 galvenokārt nosaka veidu, kādā dokumenti tiek pārsūtīti izsniegšanai.

28.

Jautājums par to, vai un kad dokumenti tiek pārsūtīti izsniegšanai, varētu būt sarežģītāks. Saskaņā ar Regulas Nr. 1393/2007 1. panta 1. punktu šo regulu piemēro “civillietās un komerclietās, ja tiesas vai ārpustiesas dokuments ir jāpārsūta no vienas dalībvalsts uz otru izsniegšanai šajā valstī” ( 16 ). Tas liek uzdot jautājumu, kuri tiesību akti nosaka, vai dokumenti ir jāizsniedz ārvalstīs: pati regula vai valsts tiesību akti?

29.

Regulas Nr. 1393/2007 1. panta 1. punkta formulējumu varētu saprast tādējādi, ka Regulas Nr. 1393/2007 piemērošanas jomu nosaka vienīgi valsts tiesību akti ( 17 ), kas nozīmētu, ka dalībvalstīm ir dominējošas tiesības noteikt, vai un kad dokumenti tiek pārsūtīti izsniegšanai.

30.

Līdz šim Tiesa ir nospriedusi pretējo.

31.

Spriedumā Alder ( 18 ) tai bija jāizvērtē, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgas valsts procesuālās tiesības, kurās paredzēts, ka tiesas dokumenti, kas (no dalībvalsts A) adresēti personai, kuras dzīvesvieta vai pastāvīgās uzturēšanās vieta ir citā dalībvalstī (dalībvalsts B), tiek pievienoti lietas materiāliem (kas atrodas dalībvalstī A) un tiek uzskatīti par faktiski izsniegtiem, ja šis lietas dalībnieks nav norādījis pārstāvi, kurš ir pilnvarots saņemt dokumentus un kura dzīvesvieta ir dalībvalstī (dalībvalsts A), kurā notiek tiesvedība.

32.

Spriedumā Alder ( 19 ) Tiesa noraidīja argumentu, ka Regulas Nr. 1393/2007 piemērošanas jomu nosaka valsts procesuālās tiesības. Tā atzina, ka attiecīgās civilprocesuālās tiesības neatbilst Regulas Nr. 1393/2007 1. panta 1. punktam. Tiesa to būtībā secināja, sistemātiski interpretējot Regulas Nr. 1393/2007 apsvērumus un noteikumus un piemērojot a contrario argumentāciju: tā kā vienīgi regulas 1. panta 2. punktā ( 20 ), kā arī 8. apsvērumā ( 21 ) ir sniegta skaidra atsauce uz situāciju, kurā šī regula nav piemērojama, visos citos apstākļos tā ir piemērojama. Tiesa skaidri apstiprināja ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumus ( 22 ) un nosprieda, ka, izņemot abas iepriekš minētās situācijas ( 23 ), “tiesas dokumentu izsniegšana, ja šī dokumenta adresāts dzīvo citā dalībvalstī, obligāti ietilpst Regulas Nr. 1393/2007 piemērošanas jomā un tātad, kā tas ir paredzēts šīs regulas 1. panta 1. punktā, ir jāīsteno, izmantojot ar pašu regulu šim nolūkam ieviestos līdzekļus” ( 24 ).

33.

Būtībā Tiesa nosprieda, ka, “atstājot valsts likumdevējam uzdevumu noteikt, kādos gadījumos pastāv šāda vajadzība, tiktu traucēta jebkāda vienota Regulas Nr. 1393/2007 piemērošana, jo ir iespējams, ka dalībvalstis šajā ziņā paredz atšķirīgus risinājumus” ( 25 ).

34.

Uzskatu, ka Tiesas sniegtā Regulas Nr. 1393/2007 1. panta 1. punkta interpretācija pilnībā atbilst gan vienmērīgas sadarbības principam civillietās un komerclietās, gan iekšējā tirgus noteikumu jēgai ( 26 ).

35.

Tādējādi var droši pieņemt, ka Regulas Nr. 1393/2007 pamatā ir vispārējs princips, saskaņā ar kuru dokumenti, kas ir adresēti atbildētājam, kura domicils ir citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā ir uzsākta tiesvedība, obligāti ir jāizsniedz atbildētāja dalībvalstī. Šis princips turklāt saskan ar visas Savienības civilprocesuālo tiesību sistēmas jēgu, kurā centrālā nozīme ir domicila jēdzienam.

36.

Vēlos piebilst, ka šis princips nenozīmē, ka šī regula nosaka visus tiesas un ārpustiesas dokumentu izsniegšanas aspektus pārrobežu kontekstā. Noteikti ir gadījumi, kuros konkrēti izsniegšanas aspekti ir jānosaka valsts tiesībās ( 27 ). Tomēr tas nemaina faktu, ka valsts tiesības nevar mainīt situācijas, kad dokumenta izsniegšana personai, kuras domicils ir citā dalībvalstī, ietilpst regulas piemērošanas jomā.

37.

Pievēršoties izskatāmajai lietai, iepriekš norādītā argumentācija nozīmē, ka ir piemērojami Regulas Nr. 1393/2007 noteikumi.

38.

Nav šaubu par to, ka Volvo domicils ( 28 ) ir citā dalībvalstī (Zviedrija), nevis tajā, kurā pret to tika celta prasība tiesā (Spānija). Turklāt nav šaubu par to, ka Volvo un tās meitasuzņēmumi ir atšķirīgas juridiskās personas. Papildus, Volvo nav norādījusi tās meitasuzņēmumu kā savu pilnvaroto pārstāvi Spānijā juridisko dokumentu izsniegšanai.

39.

Līdz ar to attiecīgo tiesas dokumentu izsniegšana ir jāveic saskaņā ar Regulas Nr. 1393/2007 noteikumiem. Šajā ziņā, lai nodrošinātu efektīvu un ātru tiesvedību un pareizu tiesvedības norisi, Regulā Nr. 1393/2007 ir noteikts tiesas un ārpustiesas dokumentu tiešas pārsūtīšanas princips starp dalībvalstu izraudzītajām iestādēm.

40.

Šajā ziņā, kā to uzsvērusi Komisija, principam, kas paredz, ka personai, pret kuru celta prasība civillietā, ir tiesības uz to, lai dokuments par lietas ierosināšanu tiktu izsniegts laikus, lai tā varētu nodrošināt sev aizstāvību, ir būtiska loma tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu kontekstā. Gan Regulas Nr. 1215/2012 28. pantā, gan Regulas Nr. 1393/2007 19. pantā ir garantētas atbildētāju, kuri nav ieradušies tiesā, tiesības. Šādā situācijā iesniedzējtiesai ir jāaptur tiesvedība, līdz tiek konstatēts, ka dokuments ir izsniegts atbildētājam saskaņā ar Regulu Nr. 1393/2007.

41.

Tas nozīmē, ka mātesuzņēmumam, kas reģistrēts citā dalībvalstī (Zviedrijā), ir tiesības neierasties uz tiesas sēdi, ja dokuments par lietas ierosināšanu ir izsniegts citā dalībvalstī (Spānija) reģistrēta meitasuzņēmuma domicilā. Tāpat meitasuzņēmumam (kas atrodas Spānijā) nav pienākuma saņemt dokumentu par lietas ierosināšanu, kas adresēts tās mātesuzņēmumam, kas reģistrēts citā dalībvalstī (Zviedrija).

42.

Turpinājumā izvērtēšu, vai LESD 101. pants un Hartas 47. pants liek apšaubīt šo provizorisko secinājumu.

43.

Volvo apgalvo, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasības, kas ir pamatotas ar konkurences tiesību pārkāpumu, pilnībā ietilpst Regulas Nr. 1393/2007 objektīvās piemērošanas jomā un minētās regulas piemērošana tiesību aizsardzības līdzekļiem konkurences jomā kopumā vai tikai tiem, kas balstīti uz Komisijas 2016. gada 19. jūlija lēmumu, nevar tikt izslēgta, pamatojoties uz Hartas 47. pantu un LESD 101. pantu.

44.

Čehijas valdība un Komisija būtībā piekrīt šim apgalvojumam.

45.

Turpretī Transsaqui, atsaucoties uz spriedumu Sumal, secina, ka tajā izstrādātais jēdziens “ekonomiskā vienība vai uzņēmums” ir piemērojams arī procesuālajā jomā, jo Tiesa savā spriedumā nosprieda, ka meitasuzņēmumu var iesūdzēt tiesā karteļa kontekstā.

46.

Pamatojoties uz šo spriedumu, Transsaqui uzskata, ka, tā kā pret meitasuzņēmumu var celt prasību un tā kā tas ir solidāri atbildīgs ar tā mātesuzņēmumu par karteļa ietvaros nodarīto kaitējumu, jo abi veido vienu uzņēmumu, šis meitasuzņēmums var būt arī uzņēmumam izsniegtas tiesas pavēstes adresāts.

47.

Transsaqui piebilst, ka aplūkojamajā lietā procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ nebūtu lietderīgi pavēsti izsniegt Zviedrijā, ja tiesiskā darbība, kas bija visa procesa pamatā, proti, kravas automašīnu pārdošana, tika veikta Spānijā.

48.

Transsaqui uzskata, ka Hartas 47. pants, skatot to kopsakarā ar LESD 101. pantu, var tikt interpretēts tādējādi, ka dokuments par lietas ierosināšanu var tikt uzskatīts par likumīgi izsniegtu mātesuzņēmumam, pret kuru ir celta karteļa radīto zaudējumu atlīdzināšanas prasība, ja tas ir izsniegts tāda meitasuzņēmuma adresē, kura domicils ir valstī, kurā ir ierosināta tiesvedība, un mātesuzņēmums, kura domicils ir citā dalībvalstī, nav piedalījies tiesvedībā un nav pildījis attiecīgās saistības.

49.

Spriedumā Sumal Tiesa nosprieda, ka prasības par zaudējumu atlīdzību, kas ir pamatota ar LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, kuru Komisija ir konstatējusi lēmumā, kontekstā juridiska vienība, kas šajā lēmumā nav norādīta kā konkurences tiesību pārkāpuma izdarītāja, tomēr uz šī pamata var tikt atzīta par atbildīgu citas juridiskas vienības pārkāpjošas rīcības dēļ, ja abas šīs personas ietilpst vienā un tajā pašā ekonomiskajā vienībā un tādējādi veido uzņēmumu, kas ir pārkāpējs, LESD 101. panta izpratnē ( 29 ). Šajā ziņā Tiesa norādīja, ka vienības, kas ir atbildīga par zaudējumu atlīdzināšanu par LESD 101. panta pārkāpumu, noteikšanu tieši reglamentē Savienības tiesību akti ( 30 ) un ka jēdziens “uzņēmums” LESD 101. panta izpratnē ir autonoms Savienības tiesību jēdziens ( 31 ).

50.

Uzskatu, ka LESD 101. pants un Hartas 47. pants neliek apšaubīt Regulas Nr. 1393/2007 pamatā esošo principu, saskaņā ar kuru atbildētājam, kura domicils ir citā dalībvalstī, adresētie dokumenti ir jāizsniedz attiecīgajā dalībvalstī. Citiem vārdiem sakot, šajā lietā Regulas Nr. 1393/2007 noteikumus nevar izslēgt un tie nebūtu jāizslēdz. Pavisam vienkārši – spriedums Sumal nekādā veidā uz to nenorāda.

51.

Pirmkārt, spriedumā Sumal Tiesa savā argumentācijā pievēršas tikai materiālo tiesību apsvērumiem. Ir ierasts paredzēt zināmu elastīgumu, lai pret konkurenci vērstas rīcības upuri varētu pieprasīt atbilstošu atlīdzību. Personai ir ļoti svarīgi zināt, kurā iestādē vērsties, lai prasītu zaudējumu atlīdzību. Šajā kontekstā “ekonomiskās vienības” jēdziens paredz, ka atbildētājs nevar, piemēram, nodot kapitālu no mātesuzņēmuma tā meitasuzņēmumam un otrādi. Koncentrējoties uz jēdzienu “viena ekonomiskā vienība”, Tiesa pielīdzināja juridisko realitāti ekonomiskajai realitātei. Savukārt attiecībā uz noteikumiem, kas nosaka kārtību, kādā tiek izsniegts dokuments par lietas ierosināšanu, ir jāizvairās no jebkāda veida nenoteiktības. Galu galā tas ir būtisks tiesību uz aizstāvību civilprocesā aspekts.

52.

Otrkārt, visu prasību, kas nosaka tiesas dokumenta izsniegšanu, pareiza izpilde ir svarīgs aspekts, īpaši, ņemot vērā dokumenta izsniegšanas procesuālās sekas. Piemēram, tiklīdz tiek izsniegts dokuments par lietas ierosināšanu, civilprocess parasti juridiski un formāli tiek uzskatīts par uzsāktu. Gluži pretēji, dokumenta neizsniegšana vai kļūdaina izsniegšana var būt pamatojums atteikumam atzīt ( 32 ) vai izpildīt spriedumu ( 33 ). Vispārīgāk runājot, tiesas dokumenta pareiza izsniegšana ir jautājums par procesa taisnīgumu.

53.

Treškārt, Regulas Nr. 1393/2007 noteikumu mīkstināšana, ļaujot izsniegt dokumentu citai (juridiskai) personai (šajā gadījumā meitasuzņēmumam), galu galā varētu nozīmēt savstarpējas uzticēšanās neesamību tiesu iestāžu sadarbībā. Savstarpējā uzticēšanās nozīmē un balstās uz pieņēmumu, ka tiesvedība ir uzsākta, ievērojot un izpildot procesuālās prasības, īpaši tās, kas tieši izriet no Savienības tiesībām (šajā gadījumā – no Regulas Nr. 1393/2007). Šīs regulas noteikumu paplašināšana, apvienoti interpretējot LESD 101. pantu un Hartas 47. pantu, manuprāt, neveicinātu tiesu iestāžu sadarbību, bet gan būtu neliels, tomēr būtisks solis tās de facto izskaušanas virzienā.

54.

Visbeidzot, vēlos pievērsties tiesas sēdē izskanējušajam jautājumam par dokumentu tulkošanu. Transsaqui apgalvoja, ka dokumenta izsniegšana Volvo Zviedrijā saskaņā ar Regulu Nr. 1393/2007 radītu ievērojamas grūtības tādam mazam uzņēmumam, kāds ir Transsaqui. Konkrētāk, Transsaqui apgalvoja, ka Volvo nepiekristu saņemt spāņu valodā sagatavotus dokumentus. Manuprāt, šis jautājums ir gluži hipotētisks šādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pamatlietā nebija pat veikts mēģinājums izsniegt dokumentu par lietas ierosināšanu Zviedrijā saskaņā ar šo regulu. Otrkārt, valsts tiesa pat netieši neuzdod nevienu jautājumu par Regulas Nr. 1393/2007 interpretāciju. Šādos apstākļos jebkurš apsvērums par to, vai šīs regulas piemērošana būtu varējusi traucēt Transsaqui vērsties tiesā šajā konkrētajā tiesvedībā, ir tīri hipotētisks. Visbeidzot, manuprāt, šie apsvērumi ir neatkarīgi no galvenās juridiskās problēmas, kas ir Tiesai uzdoto jautājumu priekšmets.

55.

Rezumējot, šajā lietā nesaskatu nekādu pamatojumu LESD 101. panta un Hartas 47. panta piemērošanai.

56.

Ja LESD 101. pants neietekmē šo lietu, tas pats attiecas arī uz Direktīvas 2014/104 tiesību normām, kurām ir zemāka prioritāte.

57.

Pilnības labad tomēr ir jāuzsver, ka Direktīvā 2014/104 nevienā brīdī nav aplūkots jautājums par tiesas dokumentu izsniegšanu. Minētās direktīvas 11. apsvērumā skaidri, bez juridiskās tautoloģijas ir noteikts, ka Savienības tiesību aktu neesamības gadījumā zaudējumu atlīdzināšanas prasības reglamentē dalībvalstu noteikumi un procedūras un ka šiem noteikumiem un procedūrām ir jāatbilst efektivitātes un līdzvērtības principiem.

58.

Tomēr, ņemot vērā, ka pastāv aplūkojamajā lietā piemērojamas Savienības procesuālās tiesības Regulas Nr. 1393/2007 veidolā, šajā ziņā nav nekāda pamatojuma valsts procesuālās autonomijas, kā arī efektivitātes un līdzvērtības principu piesaukšanai. Atsauce uz valsts tiesībām Direktīvā 2014/104 nevar grozīt Savienības tiesībās noteiktos principus, piemēram, Regulā Nr. 1393/2007 ietverto vispārējo principu, kurš nosaka, ka dokumenti, kas adresēti atbildētājam, kura domicils ir citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā ir uzsākta tiesvedība, obligāti ir jāizsniedz atbildētāja dalībvalstī.

59.

Visbeidzot, vēlos norādīt, ka, cik saprotu, Tiesa jau ir informēta par spriedumā Sumal aplūkoto problemātiku. Savos secinājumos minētajā lietā ģenerāladvokāts Dž. Pitrucella [G. Pitruzzella], uz kura secinājumiem Tiesa būtībā ir balstījusies, skaidri atzīst, ka, “piešķirt [cietušajai] personai tiesības celt prasību pret meitasuzņēmumu, kura reģistrācijas vieta ir paša dalībvalstī, novērš praktiskos sarežģījumus, kas saistīti ar dokumenta par lietas ierosināšanu paziņošanu uz ārvalstīm un iespējamā nelabvēlīgā sprieduma izpildi” ( 34 ). Varu tikai piekrist šim apgalvojumam. Citiem vārdiem sakot, prasītājiem ir izvēle saukt pie atbildības mātesuzņēmumu, tā meitasuzņēmumu vai abus. Tomēr nav izvēles iespēju attiecībā uz to, kādas procesuālās tiesības katrā šīm situācijām ir piemērojamas. Prasītājs nevar veikt izvēli tādā ziņā, ka viņš varētu celt prasību pret meitasuzņēmumu, izsniedzot dokumentu par lietas ierosināšanu mātesuzņēmumam, vai otrādi. Situācijas saturs neietekmē procedūru.

60.

Līdz ar to ierosinu atbildēt uz pirmo jautājumu, ka Regulas Nr. 1393/2007 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj izsniegt juridiskus dokumentus, kas adresēti mātesuzņēmumam, kurš reģistrēts vienā dalībvalstī, šīs sabiedrības meitasuzņēmumam, kas reģistrēts citā dalībvalstī. Šo secinājumu nemaina LESD 101. pants un Hartas 47. pants.

61.

Ar otro jautājumu valsts tiesa būtībā jautā, vai, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, Hartas 53. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstij pieprasīt, lai dokuments par lietas ierosināšanu tiktu izsniegts tās sabiedrības juridiskajā adresē, kurai šis dokuments ir adresēts, nevis šīs sabiedrības meitasuzņēmuma adresē.

62.

Ņemot vērā ierosināto atbildi uz pirmo jautājumu, uz otro jautājumu nav jāatbild. Šis jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, ka gadījumā, ja Hartas 47. pants un LESD 101. pants grozītu Regulā Nr. 1393/2007 paredzētos noteikumus par dokumentu izsniegšanu, Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) judikatūru varētu uzskatīt par neatbilstošu Savienības tiesībām. No vienas puses, atbilde šķiet acīmredzama, ņemot vērā Savienības tiesību pārākuma principu. Tomēr, no otras puses, šajā gadījumā būtu grūti izdarīt viennozīmīgus secinājumus, precīzi nezinot ne paša sprieduma kontekstu, ne arī iemeslus, kas bija tā pieņemšanas pamatā, jo īpaši valsts tiesību aktos paredzēto pamattiesību aizsardzības kontekstā.

63.

Tā kā es nesaskatu problēmas valsts judikatūrā, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa saistībā ar LESD 101. pantu un Hartas 47. pantu, nav nepieciešams izvērtēt šo judikatūru Hartas 53. panta kontekstā un līdzsvarot iespējamās konfliktējošās pamattiesības. Citiem vārdiem sakot, manuprāt, šajā lietā Regulas Nr. 1393/2007 normas izsmeļoši aplūko un līdzsvaro dažādu pušu iespējamās konkurējošās tiesības un intereses.

64.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Tribunal Supremo (Spānijas Augstākā tiesa) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1393/2007 (2007. gada 13. novembris) par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (“dokumentu izsniegšana”), un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000, 1. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj izsniegt juridiskus dokumentus, kas adresēti mātesuzņēmumam, kurš reģistrēts vienā dalībvalstī, šīs sabiedrības meitasuzņēmumam, kas reģistrēts citā dalībvalstī.

Šo secinājumu nemaina LESD 101. pants un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants.