1.

Kopš Afganistānā atkal pastāv Taliban režīms, meiteņu un sieviešu situācija šajā valstī ir strauji pasliktinājusies tik lielā mērā, ka to var dēvēt par viņu identitātes noliegšanu. Lai netiktu pakļautas šai neciešamajai situācijai, afgāņu meitenes un sievietes bēg no savas valsts vai atsakās tajā atgriezties un dodas meklēt patvērumu, tostarp Eiropas Savienībā. Šajā situācijā dalībvalstu iestādes svārstās starp bēgļa statusa piešķiršanu šīm sievietēm tikai viņu dzimuma dēļ vien un vajāšanas riska pastāvēšanas izvērtēšanu katrā atsevišķā gadījumā.

2.

Šī lieta ļaus Tiesai ieviest skaidrību šajā situācijā.

3.

Precīzāk, ar šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa tiek aicināta precizēt kārtību, kādā jānovērtē, vai pastāv pamatotas bailes no “vajāšanas darbības” Direktīvas 2011/95/ES ( 2 ) 9. panta izpratnē, ja starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedz sieviete ar pamatojumu, ka, ja viņa atgrieztos savā izcelsmes valstī, viņai var draudēt tādu diskriminējošu darbību un pasākumu kumulācija, ar kuriem tiek ierobežota viņas pilsonisko, politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību izmantošana.

4.

It īpaši Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) jautā Tiesai, vai tādas darbības kā tās, kuras veicis Taliban režīms kopš 2021. gada 15. augusta un ar kurām ierobežo meiteņu un sieviešu piekļuvi izglītībai, profesionālās darbības veikšanai un veselības aprūpei, ar kurām tiek ierobežota viņu dalība sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, kā arī viņu pārvietošanās brīvība un sportošana, ar kurām turklāt viņām tiek noteikts pienākums apsegt visu ķermeni un aizklāt seju un ar kurām viņām tiek liegta aizsardzība pret vardarbību dzimuma dēļ un pret vardarbību ģimenē, var uzskatīt, ņemot vērā to kumulatīvo ietekmi un intensitāti, par “vajāšanas darbību” Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Šajā kontekstā Tiesa tātad tiek aicināta papildināt principus, kurus tā jau ir izklāstījusi 2012. gada 5. septembra spriedumā Y un Z ( 3 ) un 2013. gada 7. novembra spriedumā X u.c. ( 4 ) attiecībā uz to, kā interpretēt jēdzienu “vajāšanas darbības” Direktīvas 2004/83/EK ( 5 ), kuru atcēla un aizstāja ar Direktīvu 2011/95, 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ņemot vērā, ka 9. pants abās šajās direktīvās ir formulēts gandrīz identiski.

5.

Turklāt iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai starptautiskās aizsardzības pieteikuma individuālam novērtējumam nepieciešamā pieteikuma iesniedzējas individuālā stāvokļa un personīgo apstākļu vērtējuma ietvaros kompetentā iestāde var secināt, ka pastāv pamatotas bailes no šādas vajāšanas darbības viņas dzimuma dēļ, un tai nav pienākuma meklēt citus elementus, kuri raksturo viņas personīgos apstākļus.

6.

Šis otrais jautājums, kurš ir saistīts ar Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punktā Savienības likumdevēja prasītā individuālā novērtējuma tvērumu, iekļaujas īpašā kontekstā. Proti, atsevišķas dalībvalstis, piemēram, Zviedrijas Karaliste ( 6 ) un Dānijas karaliste ( 7 ), kā arī Somijas Republika ( 8 ) jau ir nolēmušas piešķirt bēgļa statusu Afganistānas pilsonēm gandrīz automātiski, vienīgi viņu dzimuma dēļ, jo šīs valstis ir daļa no tām valstīm, kuras, sākot ar 2021. gada augustu, plānoja īstenot ar Direktīvu 2001/55/EK ( 9 ) izveidoto pagaidu aizsardzības režīmu. Savukārt Eiropas Savienības Patvēruma aģentūra (EUAA) savā pēdējā informatīvajā ziņojumā par Afganistānu (2023) secina, ka pamatotas bailes no vajāšanas afgāņu meitenēm un sievietēm parasti tiks konstatētas, ņemot vērā Taliban režīma noteiktos pasākumus ( 10 ); Apvienoto Nāciju Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHCR) savā paziņojumā, kas izdots šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu kontekstā, arī uzsver, ka pastāv bēgļa statusa atzīšanas prezumpcija attiecībā uz afgāņu meitenēm un sievietēm ( 11 ).

7.

Šajos secinājumos es izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu iesniedzējtiesas minētos pasākumus par “vajāšanas darbību” Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Es skaidrošu, ka nopietnas, sistemātiskas un institucionalizētas diskriminācijas, ko īsteno pret afgāņu meitenēm un sievietēm, sekas ir tādas, ka viņām tiek liegtas viņu pašas svarīgākās pamattiesības dzīvei sabiedrībā, un tā apdraud cilvēka cieņas pilnīgu respektēšanu, kas nostiprināta LES 2. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ( 12 ) 1. pantā.

8.

Es arī izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka nekas neliedz kompetentai iestādei konstatēt, ka pastāv pamatotas bailes no vajāšanas vienīgi pieteikuma iesniedzējas dzimuma dēļ, bez pienākuma meklēt citus elementus, kuri raksturotu viņas personīgos apstākļus.

9.

Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ( 13 ) 15. panta “Atkāpes ārkārtējā stāvokļa laikā” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   “Kara vai kāda cita ārkārtēja sabiedriska stāvokļa gadījumā, kas apdraud nācijas dzīvi, jebkura Augstā Līgumslēdzēja Puse var veikt pasākumus, kas atkāpjas no saistībām, ko tā uzņēmusies šīs Konvencijas ietvaros, tai apjomā, ko neizbēgami prasa situācijas ārkārtas raksturs, ar noteikumu, ka šie pasākumi nav pretrunā ar citām tās saistībām, ko nosaka starptautiskās tiesības.

2.   Šī nosacījuma ietvaros nedrīkst būt atkāpju no Konvencijas 2. panta [“Tiesības uz dzīvību”], izņemot attiecībā uz nāves gadījumiem likumīgas kara darbības rezultātā, vai 3. [panta] [“Spīdzināšanas aizliegums”], 4. [panta] (1. punkta) [“Verdzības un piespiedu darba aizliegums”] un 7. panta [“Sodīšanas nepieļaujamība bez likuma”].”

10.

Direktīvas 2011/95 14. apsvērumā ir noteikts:

“Dalībvalstīm vajadzētu būt pilnvarām ieviest vai uzturēt noteikumus, kas ir labvēlīgāki par šajā direktīvā paredzētiem standartiem, tiem trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kas pieprasa starptautisko aizsardzību no dalībvalsts, ja šāds pieprasījums pamatots ar to, ka attiecīgā persona ir bēglis Konvencijas [par bēgļa statusu ( 14 ), kas papildināta ar Protokolu par bēgļu statusu ( 15 ), (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”)] 1. panta A iedaļas nozīmē, vai arī tā ir tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību.”

11.

Šīs direktīvas 2. panta d) punktā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

12.

Minētās direktīvas 3. pantā “Labvēlīgāki standarti” ir noteikts:

“Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt labvēlīgākus standartus, lai noteiktu, kas kvalificējams kā bēglis vai persona, kura tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību, un noteiktu starptautiskās aizsardzības saturu, ciktāl šādi standarti ir saderīgi ar šo direktīvu.”

13.

Direktīvas 2011/95 4. pants “Faktu un apstākļu novērtēšana” ir formulēts sekojoši:

“1.   Dalībvalstis var uzskatīt par pieteikuma iesniedzēja pienākumu pēc iespējas ātrāk iesniegt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas.

2.   Šā panta 1. punktā minētās sastāvdaļas ir pieteikuma iesniedzēja paziņojumi un visa dokumentācija, kas ir pieteikuma iesniedzēja rīcībā attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja vecumu, izcelsmi, tostarp attiecīgo radinieku datiem, personu, valstspiederību(-ām) un iepriekšējās dzīvesvietas valsti(-īm) un vietu(‑ām), iepriekšējiem patvēruma pieteikumiem, ceļojumu maršrutiem, ceļošanas dokumentiem un iemesliem, kādēļ tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

3.   Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli par katru pieteikuma iesniedzēju un, to darot, jāņem vērā:

[..].”

14.

Šīs direktīvas 9. panta “Vajāšanas darbības” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Lai darbība tiktu uzskatīta par vajāšanas darbību Ženēvas konvencijas 1. panta A punkta [iedaļas] nozīmē, tai jābūt:

2.   Vajāšanas darbības, kas minētas 1. punktā inter alia var notikt kā:

[..]

15.

Lietā C‑608/22 prasītāja pamatlietā AH ir 1995. gadā dzimusi Afganistānas pilsone. Pēc ieceļošanas Austrijā 2015. gada 31. augustā viņa šajā dalībvalstī iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Sava pieteikuma pamatojumam viņa tostarp norādīja, ka viņa aizbēgusi no piespiedu laulībām, kuras bija iecerējis viņas tēvs. Prasītāja, kurai tobrīd bija apmēram 14 gadi, esot aizbēgusi ar savu māti uz Irānu, kur viņa esot dzīvojusi ar savām divām māsām līdz 2015. gadam. Viņa esot iesniegusi savu pieteikumu Austrijā tādēļ, ka viņas laulātais, ar kuru viņa esot apprecējusies, uzturēdamās Grieķijā, jau dzīvoja Austrijā.

16.

Prasītāja pamatlietā lietā C‑609/22 FN arī ir Afganistānas pilsone, kura dzimusi 2007. gadā. Viņa iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Austrijā 2020. gadā. Viņa nekad neesot dzīvojusi Afganistānā. Pēdējā vieta, kur viņa esot dzīvojusi ar savu māti un divām māsām, ir Irāna, no kurienes viņa esot bēgusi tā iemesla dēļ, ka viņas ģimenes locekļiem tur nebija uzturēšanās atļaujas un viņiem tur nebija atļauts strādāt, un viņa pati tur nevarēja iet skolā. Viņa norādīja, ka, ja viņa atgrieztos Afganistānā, viņa kā sieviete tiktu pakļauta nolaupīšanas riskam, viņa nevarētu apmeklēt skolu un viņa varētu nespēt nodrošināt savas vajadzības, jo viņai tur nav ģimenes. Lai pamatotu savu pieteikumu, FN arī norādījusi, ka viņa vēlas dzīvot brīvi un lai viņai būtu tādas pašas tiesības kā vīriešiem.

17.

Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl (Federālais Ārvalstnieku un patvēruma lietu birojs, Austrija), ņemot vērā ziņojumus, kuri bija pieejami lēmuma pieņemšanas brīdī, proti, 2020. gada oktobrī, uzskatīja, ka AH izklāstītie argumenti par bēgšanas iemeslu nav ticami, un ka FN nav pakļauta faktiskam vajāšanas riskam Afganistānā. Tādējādi šī iestāde abos gadījumos atteica piešķirt bēgļa statusu Direktīvas 2011/95 2. panta e) punkta izpratnē. Tomēr tā piešķīra AH un FN alternatīvās aizsardzības statusu ar pamatojumu, ka, tā kā viņām Afganistānā nav sociālās dzīves, viņas saskartos ar ekonomiska un sociāla rakstura grūtībām, ja viņas tur atgrieztos.

18.

AH un FN katra atsevišķi Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) cēla prasību par lēmumiem, ar kuriem viņām atteikta bēgļa statusa piešķiršana, tostarp norādot, ka, kopš Taliban režīms ir pārņēmis varu 2021. gada vasarā, stāvoklis Afganistānā ir mainījies tā, ka sievietes tiek pakļautas liela mēroga vajāšanai. FN uzskata, ka tādēļ vien, ka viņa ir afgāņu sieviete, viņai būtu jāpiešķir bēgļa statuss, kā to esot atzinusi Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) savā judikatūrā, kas datējama ar laiku, kad Taliban režīms pārņēma varu iepriekšējo reizi.

19.

Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) noraidīja šīs abas prasības kā nepamatotas, norādot it īpaši, ka, ņemot vērā prasītāju dzīves apstākļus Austrijā, viņas nav pieņēmušas “rietumniecisku dzīves veidu”, kas būtu kļuvis par viņu identitātes sastāvdaļu tik būtiskā mērā, ka viņas no tā nevarētu atteikties, lai glābtos no vajāšanas draudiem viņu izcelsmes valstī.

20.

AH un FN katra atsevišķi Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) cēla revīzijas sūdzību, atkārtoti norādot, ka sieviešu stāvoklis jaunajā Taliban režīmā pats par sevi pamatojot bēgļa statusa piešķiršanu viņām.

21.

Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai sekojošus prejudiciālos jautājumus, kas ir identiski abās lietās:

22.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 13. oktobra lēmumu šīs lietas tika apvienotas tiesvedības rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī Tiesas nolēmuma taisīšanai.

23.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājas, Austrijas, Beļģijas, Spānijas un Francijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

24.

Saskaņā ar Direktīvas 2011/95 2. panta d) punktu bēgļa statusa piešķiršanas priekšnosacījums ir, ka konkrētajam trešās valsts pilsonim ir jābūt pamatotām bailēm tikt vajātam savā izcelsmes valstī savas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ.

25.

Tātad, lai piešķirtu bēgļa statusu, kompetentajai iestādei ir jāsecina, ka ieinteresētā persona tiek vajāta vai ka pastāv tās vajāšanas risks.

26.

Pirmkārt, no Direktīvas 2011/95 9. un 10. panta kombinācijas izriet, ka jēdziens “vajāšana” sastāv no diviem elementiem.

27.

Pirmais ir materiālais elements. Ir runa par šīs direktīvas 9. pantā definētajām “vajāšanas darbībām”. Šis elements ir noteicošs, jo tas pamato personas bailes un izskaidro neiespējamību aizsargāt šo personu tās izcelsmes valstī vai šīs personas atteikšanos no šādas aizsardzības. Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa tādējādi cenšas noteikt, vai Taliban režīma noteiktie diskriminējošie pasākumi attiecībā uz meitenēm un sievietēm sasniedz tādu smaguma pakāpi, kas ir prasīta minētās direktīvas 9. pantā, lai tos kvalificētu par “vajāšanas darbībām”. Otrais ir intelektuālais elements. Te ir runa par tās pašas direktīvas 10. pantā norādītajiem iemesliem, kuru dēļ darbības vai darbību vai pasākumu kopums tiek veikts vai tiek piemērots. Šajās lietās šis pēdējais minētais elements netiek aplūkots.

28.

Otrkārt, kompetentajai iestādei, pamatojoties uz Direktīvas 2011/95 4. pantā prasīto ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu saistīto faktu un apstākļu novērtējumu, ir jāpārbauda, vai pieteikuma iesniedzēja bailes tikt vajātam pēc atgriešanās viņa izcelsmes valstī ir pamatotas. Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai, ņemot vērā it īpaši šīs direktīvas 4. panta 3. punktu, afgāņu sieviete var saņemt starptautisko aizsardzību, ja netiek veikts viņas stāvokļa individuāls novērtējums, ņemot vērā to, ka atsevišķas sievietes varētu nenoraidīt, vai pat atbalstīt Taliban pieņemtos vai pieļautos pasākumus, kuri tādējādi varētu neietekmēt šo sieviešu konkrēto stāvokli.

29.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas diskriminējošas darbības un pasākumi, ar kurām meitenēm un sievietēm tiek noteikti stingri pārvietošanās brīvības ierobežojumi, ierobežojumi dalībai sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, ierobežojumi viņu piekļuvei izglītībai un veselības aprūpei, ierobežojumi profesionālās darbības un sportisko aktivitāšu veikšanai, turklāt viņām liedzot aizsardzību pret vardarbību dzimuma dēļ un vardarbību ģimenē, un uzspiežot viņām tādu ģērbšanās standartu, kurā jāaizklāj viss ķermenis un jāaizsedz visa seja, ir “vajāšanas darbība”.

30.

Savos apsvērumos AH, Beļģijas valdība, kā arī Komisija pauž šaubas par šī jautājuma tvērumu.

31.

Pirmkārt, Komisija un Beļģijas valdība uzsver, ka Tiesai nav jālemj in abstracto par to, vai iesniedzējtiesas skaidri minēto pasākumu kumulācija ir “vajāšanas darbība” Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Ir taisnība, ka saskaņā ar šīs direktīvas 4. pantu un Direktīvas2013/32/ES ( 16 ) 10. panta 3. punktu par šo vērtējumu ir atbildīga vienīgi kompetentā iestāde, kurai ir jāizvērtē pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības vajadzība pēc atbilstīgas, pilnīgas un aktualizētas pārbaudes.

32.

Tomēr man nešķiet, ka pirmais prejudiciālais jautājums būtu uzdots šādā nozīmē. Iesniedzējtiesa tikai vēlas saprast, kā ir jāvērtē šo pasākumu smagums, kurš izriet no to kumulatīvās ietekmes, salīdzinājumā ar smaguma pakāpi, kas ir prasīta Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Kā liecina vārdu savienojuma “it īpaši” lietojums šī jautājuma formulējumā, šī tiesa nav vēlējusies uzskaitīt visus pasākumus, kuri var tikt vērsti pret Afganistānas pilsonēm gadījumā, ja viņas atgrieztos savā izcelsmes valstī. Šo pasākumu apjoms regulāri pieaug, kā par to liecina EUAA pēdējais informatīvais ziņojums par Afganistānu (2023) ( 17 ), kā arī nesenais dekrēts, ko pieņēmis Taliban režīms un ar kuru uzdod slēgt skaistumkopšanas salonus, kas bija vienīgā “publiskā” vieta, kur sievietēm vēl bija atļauts pulcēties. Minētā tiesa apzinās, ka, lai arī, aplūkojot šos pasākumus atsevišķi, tie izraisa nosodošu attieksmi, tie neaizskar absolūtās tiesības, kas minētas ECPAK 15. panta 2. punktā un kurām nevar piemērot nekādu atkāpi, un ka, aplūkojot šos pasākumus kopā, varētu uzskatīt ka tie nesasniedz to smaguma pakāpi, kas prasīta ar šīs direktīvas 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta noteikumiem.

33.

Otrkārt, AH savos apsvērumos apgalvo, ka iesniedzējtiesas minētie diskriminējošie pasākumi nav jāvērtē no Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta skatpunkta, jo afgāņu meitenes un sievietes tiek pakļautas arī darbībām, kuras smagi ietekmē viņu pamattiesības šīs direktīvas 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Proti, ir acīmredzams, ka vardarbība dzimuma dēļ un vardarbība ģimenē, no kuras viņas var ciest gadījumā, ja viņas atgrieztos savā izcelsmes valstī, to rakstura vai biežuma dēļ var kļūt par “cilvēka pamattiesību smagu pārkāpumu” un tādējādi par vajāšanas darbību šīs tiesību normas izpratnē ( 18 ).

34.

Tāpat nav ne mazāko šaubu, ka vajāšana un sodi, kam tiek pakļautas Afganistānas pilsones, ja viņas neievēro viņām noteiktos noteikumus, var paši par sevi būt vajāšanas darbība minētā 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ciktāl tie var izpausties kā smagi un nepieļaujami cilvēka aizskārumi.

35.

Tomēr ir jānorāda, ka prejudiciālie jautājumi attiecas uz diskriminējošo pasākumu, kuri pieņemti attiecībā uz afgāņu meitenēm un sievietēm, kvalifikāciju, ņemot vērā Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu, un ka kompetentajai iestādei ir pilnībā jāraksturo vajāšanas darbības vai būtisks kaitējums, kam pieteikuma iesniedzēja varētu tikt pakļauta, ja tā atgrieztos savā izcelsmes valstī.

36.

Pirmkārt, no Direktīvas 2011/95 4. pantā paredzētajām prasībām izriet, ka kompetentajai valsts iestādei ir pienākums pienācīgi un efektīvi izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, lai nodrošinātu attiecīgās personas aizsardzības vajadzību izsmeļošu vērtējumu. Tādējādi Tiesa spriedumā Y un Z nosprieda, “ka gadījumā, kad kompetentā iestāde saskaņā ar [šīs] direktīvas 4. panta 3. punktu uzsāk starptautiskās aizsardzības pieteikuma individuālu novērtēšanu, tai ir jāņem vērā visas darbības, kam pieteikuma iesniedzējs tika vai var tikt pakļauts, lai noteiktu, vai, ņemot vērā viņa individuālo situāciju, šīs darbības var tikt uzskatītas par vajāšanu [minētās] direktīvas 9. panta 1. punkta izpratnē” ( 19 ).

37.

Otrkārt, tam ir jāļauj novērst sarežģītas situācijas, kurās saskaņā ar Direktīvas 2011/95 11. panta 1. punkta e) apakšpunktu attiecīgā persona vairs nav uzskatāma par tiesīgu saņemt bēgļa statusu, jo apstākļi viņa izcelsmes valstī ir mainījušies, un tādējādi tās statuss tiek priekšlaicīgi atņemts nepietiekamu risku dēļ.

38.

Šādos apstākļos, lai arī ir acīmredzams, ka atsevišķi aplūkotie diskriminējošie pasākumi pavisam skaidri ir vajāšanas darbība Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, valsts kompetentajai iestādei pēc tam, kad tā ir izvērtējusi riskus, ir jākonstatē, cik lielā mērā pieteikuma iesniedzējas var būt pakļautas arī vajāšanas darbībām, uz kurām attiecas tās 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts ( 20 ).

39.

Direktīvas 2011/95 9. pantā ir definēti elementi, kuri ļauj uzskatīt darbību par vajāšanu Ženēvas konvencijas 1. panta A iedaļas izpratnē ( 21 ).

40.

Šīs direktīvas 9. panta 1. punkts attiecas uz prasībām par darbības veidu un smagumu, lai gan minētās direktīvas 9. panta 2. punktā ir neizsmeļoši uzskaitīti veidi, kā vajāšanas darbība var izpausties.

41.

Šajā gadījumā nav nekādu šaubu, ka pasākumi, uz kuriem atsaucas iesniedzējtiesa, ietilpst šajā uzskaitījumā, un nav jautājuma par Direktīvas 2011/95 9. panta 2. punkta interpretāciju. Proti, Savienības likumdevējs neplāno aprobežot vajāšanas darbības tikai ar fizisku vardarbību, bet ar pietiekami atvērtu un adaptējamu tekstu vēlas atspoguļot ārkārtīgi dažādās vajāšanas izpausmes, kuras nepārtraukti attīstās ( 22 ). Tādējādi saskaņā ar šīs direktīvas 9. panta 2. punkta b), c) un f) apakšpunktu vajāšanas darbības var “inter alia” notikt kā “tiesiski, administratīvi, policijas un/vai tiesu iestāžu pasākumi, kas paši par sevi ir diskriminējoši vai kas tiek īstenoti diskriminējošā veidā”, kā “apsūdzība vai sods, kas ir nesamērīgs vai diskriminējošs” un kā “darbības, kas īpaši vērstas pret kādu dzimumu vai pret bērniem”.

42.

Taču vai šie pasākumi var sasniegt Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punktā prasīto smaguma pakāpi?

43.

Ar šo pantu tiek ieviesta atšķirība atkarībā no tā, vai ar attiecīgo darbību tiek pārkāptas cilvēka pamattiesības (a) apakšpunkts) vai citas cilvēktiesības (b) apakšpunkts).

44.

Pirmām kārtām, runājot par Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta a) apakšpunktu, tajā ir noteikts, ka attiecīgajai darbībai ir jābūt “pietiekami smagai tās rakstura vai biežuma dēļ, lai tā veidotu cilvēka pamattiesību smagu pārkāpumu, jo īpaši tādu tiesību, no kuru aizsardzības nevar atkāpties saskaņā ar ECPAK 15. panta 2. punktu” ( 23 ).

45.

Darbība, kura var nebūt pietiekami smaga tās rakstura dēļ, lai tā veidotu cilvēka pamattiesību smagu pārkāpumu, var sava biežuma dēļ sasniegt šo smaguma pakāpi un kļūt par šādu pārkāpumu.

46.

ECPAK 15. panta 2. punktā minētās tiesības ir tā sauktās ikvienas personas “absolūtās” vai “neatņemamās” tiesības. Uz tām nevar tikt attiecināti nekādi ierobežojumi, pat ārkārtas situācijā, “kas apdraud nācijas pastāvēšanu”. Runa ir par tiesībām uz dzīvību, tiesībām netikt pakļautam spīdzināšanai vai necilvēcīgam un cilvēka cieņu pazemojošam sodam, tiesībām netikt paverdzinātam vai ekspluatētam, kā arī tiesībām netikt patvaļīgi aizturētam vai ieslodzītam ( 24 ). Jau savā Kopējā nostājā 96/196/TI ( 25 ) Padome ir definējusi jēdzienu “vajāšana” kā faktus, kas veido tādu būtisku cilvēka pamattiesību aizskārumu kā tiesības uz dzīvību, tiesības uz brīvību vai fizisko veselību [neaizskaramību], vai kas acīmredzami neļauj personai, kura ir bijusi tiem pakļauta, dzīvot savā izcelsmes valstī ( 26 ). Saskaņā ar Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta a) apakšpunktu vajāšanas darbībai ir jābūt smagam un nepieļaujamam cilvēka un īpaši – viņa būtiskāko tiesību aizskārumam.

47.

Tomēr, kā ir atzīmējusi Tiesa, šajā pantā “norādes veidā” ir atsauce uz ECPAK 15. panta 2. punktu, lai noteiktu, kādas darbības it īpaši ir jāuzskata par vajāšanu ( 27 ). No tā izriet, ka, ja pieteikuma iesniedzējs pamato savu starptautiskās aizsardzības pieteikumu ar šajā tiesību normā minētu absolūto tiesību aizskārumu, vajāšanas esamība ir pierādīta ipso facto, ja šī aizskāruma pamatā ir iemesli, kuri saistīti ar rasi, reliģiju, tautību, politiskajiem uzskatiem vai ar pieteikuma iesniedzēja piederību kādai noteiktai sociālajai grupai.

48.

Taču, ja pieteikuma iesniedzējs pamato savu pieteikumu ar tādu pamattiesību, kas nav absolūtās tiesības, aizskārumu, Tiesa uzskata, ka šāds aizskārums pats par sevi neuzliek pienākumu kompetentajai iestādei piešķirt viņam bēgļa statusu ( 28 ). Tiesa uzskata, ka šim pārkāpumam ir jāsasniedz “zināma smaguma pakāpe” ( 29 ), kas “būtiski ietekmē attiecīgo personu” ( 30 ). Tiesas ieskatā, ir jāizvērtē, vai šis aizskārums nav attiecīgo pamattiesību izmantošanas leģitīms ierobežojums, jo, ja tas tā ir, kvalifikācija par “vajāšanas darbību” ir izslēgta ( 31 ). Tāpat ir jānosaka, cik lielā mērā minētais aizskārums var būt tik smags pārkāpums, ka to var pielīdzināt vai ka tas var būt līdzvērtīgs ECPAK 15. panta 2. punktā minēto absolūto tiesību pārkāpumam ( 32 ). Šajā kontekstā Tiesa uzskata, ka ir jāiziet ārpus attiecīgo tiesību vai attiecīgās brīvības “nomenklatūras”, lai ņemtu vērā ne tikai darbības vai pasākuma pamatā esošo smago raksturu un no tā izrietošās sekas skartajai personai, bet arī represiju, kādas tiek piemērotas attiecībā uz konkrēto personu, veidu un smagumu ( 33 ). Spriedumā Y un Z, kā arī 2018. gada 4. oktobra spriedumā Fathi ( 34 ) Tiesa tādējādi ir nospriedusi, ka pieteikuma iesniedzējs ir pakļauts vajāšanas darbībai, ja tā iemesla dēļ, ka viņš izmanto reliģijas brīvību savā izcelsmes valstī, pastāv reāls risks, ka kāds no Direktīvas 2011/95 6. pantā paredzētajiem dalībniekiem pret pieteikuma iesniedzēju var īstenot vajāšanu vai piemērot necilvēcīgu vai degradējošu attieksmi vai sodus ( 35 ).

49.

Otrām kārtām, runājot par Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, tajā ir precizēts, ka vajāšanas darbība var būt arī vairāku tādu pasākumu, tostarp cilvēktiesību pārkāpumu, kumulācija, kas ir pietiekami smagi, lai ietekmētu indivīdu līdzīgā veidā tam, kas ir minēts šīs direktīvas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

50.

Savienības likumdevējs šeit runā par darbībām vai pasākumiem, tostarp cilvēktiesību pārkāpumiem, kuri, ja tos aplūko atsevišķi, nav pieteikuma iesniedzēja pamattiesību pārkāpums. Kā liecina šīs tiesību normas formulējums, šīs darbības vai šie pasākumi var būt līdzvērtīgi vajāšanai tikai, ja to kumulācijas rezultātā tie ietekmē pieteikuma iesniedzēju līdzīgi kā cilvēka pamattiesību smags pārkāpums minētās direktīvas 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ( 36 ).

51.

Šis pēdējais minētais nosacījums ir noteicošs, jo tam ir jāļauj nošķirt jēdzienu “vajāšanas darbības” no jebkura cita diskriminējoša pasākuma. Proti, kopējās Eiropas patvēruma sistēmas mērķis ir nevis piešķirt aizsardzību ikvienā gadījumā, kad savā izcelsmes valstī personai nav iespējams pilnīgi un faktiski īstenot tai Hartā vai ECPAK nostiprinātās tiesības, bet gan piešķirt bēgļa statusu vienīgi tām personām, kuras var būt pakļautas riskam, ka to pašas svarīgākās pamattiesības ir būtiski noliegtas vai sistēmiski pārkāptas, un kuru dzīve viņu izcelsmes valstī tādēļ ir kļuvusi nepanesama.

52.

Lai noteiktu, vai pastāv faktiska vajāšanas darbība, ir jāizvērtē, cik lielā mērā ierobežojumi vai diskriminācijas, no kurām pieteikuma iesniedzējs cieš, izmantojot savas tiesības, tostarp pamattiesības, rada – to kumulatīvās ietekmes dēļ – smagas sekas šim pieteikuma iesniedzējam viņa izcelsmes valstī, sasniedzot tādu smaguma pakāpi, kas ir līdzvērtīga kādu no viņa pamattiesību smagam pārkāpumam ( 37 ). Ženēvas konvencijas kontekstā UNHCR uzsver, ka nevar iedibināt vispārēju noteikumu par kumulatīviem iemesliem, kuri var būt pamats iesniegt leģitīmu pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu ( 38 ). UNHCR ieskatā diskriminējošs pasākums ir vajāšana tikai tad, ja tas izraisa nopietnas kaitējošas sekas skartajai personai, piemēram, iztikas pelnīšanas tiesību, tiesību praktizēt reliģiju vai tiesību piekļūt izglītības iestādēm nopietnus ierobežojumus, un tas ir atkarīgs no visiem apstākļiem, tostarp no specifiskā ģeogrāfiskā, vēsturiskā un etnoloģiskā konteksta ( 39 ).

53.

Tāpat kā attiecībā uz Tiesas izstrādātajiem principiem par Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretāciju, kompetentajai iestādei, ņemot vērā attiecīgās personas personīgos apstākļus, ir jāpārbauda konkrētā situācija, kādā šī persona var atrasties savā izcelsmes valstī, ņemot vērā ne tikai diskriminējošo pasākumu, kuriem tā var būt pakļauta, veidu un smagumu un no tiem izrietošās sekas, bet arī sodu, kurus tai var piemērot, ja tā neievēro tai noteiktos ierobežojumus, veidu un smagumu. Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru darbības, ko var uzskatīt par vajāšanu Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta izpratnē, ir jāidentificē atkarībā no pasākumu un sodu, kas tiek piemēroti vai var tikt piemēroti attiecīgajai personai, smaguma ( 40 ).

54.

Šajā gadījumā nav ne mazāko šaubu, ka neatkarīgi no to represiju veida, kurām ir pakļautas afgāņu meitenes un sievietes Taliban režīma pieņemto noteikumu – kuri paši par sevi vien var būt vajāšanas darbības Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ciktāl tie var izpausties kā smagi un nepieļaujami cilvēka aizskārumi – neievērošanas gadījumā, šeit aplūkotās diskriminējošās darbības un pasākumi sasniedz smaguma pakāpi, kas ir līdzvērtīga ECPAK 15. panta 2. punktā minēto absolūto tiesību pārkāpuma smaguma pakāpei gan to intensitātes un kumulatīvās ietekmes ziņā, gan skartajai personai radīto seku ziņā.

55.

Ierobežojumi piekļūt veselības aprūpei ir tik bargi, ka ar tiem tiek pārkāptas Hartas 35. pantā nostiprinātās pamattiesības uz veselības aizsardzību, un tie pakļauj afgāņu meitenes un sievietes necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes riskam Hartas 4. panta izpratnē, jo viņām nav piekļuves kompetentiem veselības pakalpojumiem. Ar piekļuves izglītībai, profesionālajai izglītībai un darba tirgum ierobežojumiem tiek pārkāptas sieviešu tiesības piekļūt izglītībai un strādāt, kas it īpaši atzītas Hartas 14. un 15. pantā, pakļaujot viņas riskam, ka viņas nevarēs apmierināt savas un savu bērnu viselementārākās vajadzības, piemēram, vajadzības pabarot sevi, nomazgāties un atrast dzīvesvietu ( 41 ). Šādi ierobežojumi, ņemot vērā ar tiem radīto aizliegumu smagumu, var apdraudēt viņu fizisko vai garīgo neaizskaramību tikpat lielā mērā kā tiešāki draudi dzīvībai. Šajā ziņā šīm meitenēm un sievietēm tiek arī liegta tiesiskā aizsardzība no ar dzimumu saistītas vardarbības un vardarbības ģimenē, kas papildus principa par vienlīdzību likuma priekšā un tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā pārkāpumam var būt tiesību uz dzīvību apdraudējums un spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizlieguma pārkāpums ( 42 ).

56.

Šos pasākumus papildina citi pret afgāņu meitenēm un sievietēm pieņemtie diskriminējošie pasākumi, kuru mērķis ir ierobežot vai pat aizliegt viņu pārvietošanās brīvību sabiedriskajā telpā, vārda brīvību un pulcēšanās brīvību, kā arī brīvību ieņemt politiskus amatus un piedalīties politisku lēmumu pieņemšanā. Visi šie pasākumi liecina par acīmredzamu vajāšanas īstenotāju vēlmi izslēgt meitenes un sievietes no sabiedriskās dzīves, noliedzot viņu pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās vai kultūras tiesības. To kumulatīvās ietekmes dēļ un to tīšās un sistemātiskās piemērošanas dēļ minētie pasākumi liecina par tādas sociālās organizācijas izveidi, kas ir balstīta uz meiteņu un sieviešu segregācijas un apspiešanas režīmu, kurā viņas ir izstumtas no pilsoniskās sabiedrības un kur viņām tiek liegtas tiesības dzīvot cienīgu un pienācīgu dzīvi savā izcelsmes valstī.

57.

Savos secinājumos apvienotajās lietās Y un Z ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot] uzsvēra, ka “vajāšana izpaužas kā ļoti smaga darbība, jo ar to acīmredzami un neatlaidīgi tiek liegtas visbūtiskākās cilvēka tiesības viņa ādas krāsas, pilsonības, dzimuma, seksuālās orientācijas, politiskās pārliecības vai viņa reliģisko uzskatu dēļ. Lai kāda arī būtu šīs darbības forma un diskriminējošā izpausme, vajāšanu pavada cilvēka noliegums, un tā tiek veikta, lai viņu izslēgtu no sabiedrības. Vajāšana paredz aizliegt – dzīvot sabiedrībā kopā ar citiem cilvēkiem, baudīt vienlīdzīgu attieksmi personas uzskatu dēļ un pieeju aprūpei un izglītībai personas rases dēļ. Šie aizliegumi ietver aizliegumu sakarā ar to, kas persona ir vai ko tā pārstāv” ( 43 ).

58.

Šajā gadījumā nav nekādu šaubu, ka, lai arī kādā veidā diskriminējošie pasākumi izpaužas – vai runa ir par pastāvošā režīma pieņemtiem dekrētiem, vai runa ir par šī režīma pieļautām darbībām – šie pasākumi satur sevī sodu, tas ir, sodu sakarā ar to, kas sieviete ir vai ko tā pārstāv šajā valstī. Proti, šo pasākumu rezultātā acīmredzami un neatlaidīgi tiek noliegtas visbūtiskākās meiteņu un sieviešu pamattiesības viņu dzimuma dēļ, noliedzot viņu identitāti un padarot viņu ikdienas dzīvi nepanesamu.

59.

Ņemot vērā šos apstākļus, es uzskatu, ka Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdzienā “vajāšanas darbības” ietilpst tādu diskriminējošu darbību un pasākumu kumulācija, kuri pieņemti valstī attiecībā uz meitenēm un sievietēm un ar kuriem tiek ierobežota vai pat aizliegta viņu piekļuve izglītībai un veselības aprūpei, profesionālās darbības veikšana, viņu dalība sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, viņu pārvietošanās brīvība un brīvība nodarboties ar sportu, kuri viņām liedz aizsardzību pret vardarbību dzimuma dēļ un vardarbību ģimenē un nosaka pienākumu pilnībā aizklāt ķermeni un aizsegt seju, ciktāl šo darbību un pasākumu sekas – to kumulatīvās ietekmes dēļ – ir liegt šīm meitenēm un sievietēm pašas svarīgākās pamattiesības dzīvei sabiedrībā, un kuri tādējādi būtiski apdraud LES 2. pantā un Hartas 1. pantā nostiprināto cilvēka cieņas pilnīgu respektēšanu.

60.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to kompetentajai iestādei ir noteikts pienākums ņemt vērā citus pieteikuma iesniedzējas personīgos apstākļus raksturojošos elementus, kas nav viņas dzimums, lai noteiktu, vai diskriminējošie pasākumi, kuriem viņa ir bijusi vai var būt pakļauta savā izcelsmes valstī, ir vajāšana šīs direktīvas 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

61.

It īpaši šī tiesa jautā, vai pietiek ar konstatāciju, ka pieteikuma iesniedzēja ir sieviete, vai tomēr ir jāpierāda, ka pret šo sievieti vēršas īpaši citu viņas personīgos apstākļus raksturojošu elementu dēļ.

62.

Šis jautājums balstās uz divu veidu apsvērumiem.

63.

Pirmkārt, tā izcelsme ir rodama judikatūrā, ko iesniedzējtiesa ir izstrādājusi attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kurus iesniegušas afgāņu meitenes un sievietes, kuras bēga no iepriekšējā Taliban režīma Afganistānā. Saskaņā ar šo judikatūru, kas ir izstrādāta pirms Direktīvas 2011/95 pieņemšanas, šo meiteņu un sieviešu situāciju kopumā bija jākvalificē par pietiekami smagu, lai uzskatītu, ka pret viņām vērstie diskriminējošie pasākumi paši par sevi ir vajāšanas darbības Ženēvas konvencijas izpratnē. Līdz ar to pieteikuma iesniedzējai piešķīra bēgļa statusu tikai tā iemesla dēļ, ka viņa ir afgāņu meitene vai sieviete. Pēc Taliban režīma krišanas iesniedzējtiesa mainīja savu judikatūru un uzskatīja, ka starptautisko aizsardzību var saņemt tikai meitenes un sievietes, kurām ir risks būt pakļautām vajāšanai “rietumnieciski orientēta dzīvesveida” pieņemšanas dēļ, kas ir kļuvis tik svarīgs viņu identitātei, ka nevar pieprasīt, lai viņas no tā atteiktos, lai izvairītos no vajāšanas riska, un šis vērtējums tika balstīts uz katra atsevišķā gadījuma apstākļu pārbaudi in concreto.

64.

Otrkārt, iesniedzējtiesa uzsver, ka, lai arī Taliban režīma pieņemtie pasākumi attiecas uz meitenēm un sievietēm kopumā, esot iespējams, ka konkrētā gadījumā kāda no viņām nav konkrēti pakļauta vienam vai vairākiem no šiem pasākumiem tādējādi, ka diskriminējošie pasākumi, kuriem viņa ir pakļauta, to kumulatīvās ietekmes rezultātā nesasniegtu tādu smaguma pakāpi, ko var pielīdzināt Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajai.

65.

Direktīvas 2011/95 4. pantā ir minēti noteikumi par to faktu un apstākļu novērtēšanu, uz kuriem balstās pārbaude par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību. Tiesa ir nospriedusi, ka šis pants ir piemērojams visiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, lai kādi būtu šo pieteikumu pamatojumam norādītie vajāšanas iemesli ( 44 ).

66.

Ar Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punktu kompetentajai iestādei ir noteikts pienākums veikt pieteikuma individuālu novērtējumu. Šim novērtējumam ir jāļauj šai iestādei identificēt personu, kam patiesi nepieciešama starptautiskā aizsardzība, un novērtēt viņas ticamību ( 45 ). Šī novērtējuma ietvaros minētajai iestādei atbilstoši šīs direktīvas 4. panta 3. punkta c) apakšpunktam ir jāņem vērā “pieteikuma iesniedzēja individuālais stāvoklis un personīgie apstākļi, ieskaitot tādus faktorus kā iepriekšējā darbība, dzimums un vecums, lai, pamatojoties uz [pieteikuma iesniedzēja] personīgajiem apstākļiem, novērtētu, vai darbības, ar kādām [viņam] bijis jāsaskaras vai ar kādām tam var nākties saskarties, būtu uzskatāmas par vajāšanu” ( 46 ). Savienības likumdevējs neparedz īpašus noteikumus par lomu un nozīmi, kas jāpiešķir pieteikuma iesniedzēja individuālo stāvokli vai personīgos apstākļus raksturojošajiem elementiem.

67.

Direktīvas 2013/32 4. panta 1. punktā un 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā pieprasot, lai kompetentā iestāde veic atbilstīgu un pilnīgu pieteikuma izskatīšanu ( 47 ), Savienības likumdevējs šai iestādei piešķir pietiekamu rīcības brīvību, lai katrā atsevišķā gadījumā un, ņemot vērā visu tās rīcībā esošo informāciju, noteiktu pieteikuma būtiskos elementus nolūkā pārbaudīt pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības nepieciešamību. Proti, minētā iestāde ir vispiemērotākā, lai noteiktu vērā ņemamos elementus, ņemot vērā faktus un apstākļus, uz kuriem ir balstīts pieteikums ( 48 ).

68.

Tiesa savā judikatūrā ir atzinusi šādas rīcības brīvības esamību.

69.

Tā 2014. gada 2. decembra spriedumā A u.c. ( 49 ) un 2018. gada 25. janvāra spriedumā F ( 50 ), kuri attiecas uz bailēm no vajāšanas seksuālās orientācijas dēļ, Tiesa ir nospriedusi, ka, lai arī Direktīvas 2011/95 4. panta normas ir piemērojamas visiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, lai kādi būtu šo pieteikumu pamatojumam norādītie vajāšanas iemesli, kompetentajām iestādēm ir jānosaka paziņojumu un dokumentāro vai citu pierādījumu novērtēšanas kārtība atbilstoši katras starptautiskās aizsardzības pieteikumu kategorijas raksturīgajām īpašībām, ievērojot Hartā garantētās tiesības ( 51 ). Tiesa tādējādi nav izslēgusi, ka zināmas ekspertīzes formas var būt noderīgas faktu un apstākļu novērtēšanai, ar nosacījumu, ka tās tiek veiktas, neaizskarot starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pamattiesības ( 52 ).

70.

Turklāt 2009. gada 17. februāra spriedumā Elgafaji ( 53 ), kurš attiecas uz bailēm no smagiem un individuāliem draudiem plaši izplatītas vardarbības dēļ bruņotu konfliktu gadījumā, Tiesa ir atzinusi, ka šādu draudu esamība izņēmuma kārtā var tikt uzskatīta par pierādītu, ja plaši izplatītās vardarbības, kas raksturo notiekošo bruņoto konfliktu, pakāpe – kuru novērtē kompetentās valsts iestādes, – sasniedz tik augstu līmeni, ka civiliedzīvotājs, ja tas atgrieztos attiecīgajā valstī vai reģionā, būtu pakļauts reālam minēto draudu riskam tāpēc vien, ka viņš atrodas šajā teritorijā, un viņam nav jāiesniedz pierādījumi, ka pret viņu vēršas konkrēti tādu apstākļu dēļ, kuri raksturo viņa individuālo stāvokli ( 54 ).

71.

No tā izriet, ka pati prasība veikt starptautiskās aizsardzības pieteikuma individuālu novērtējumu paredz, ka kompetentā iestāde pielāgo faktu un pierādījumu novērtēšanas kārtību atkarībā no īpašībām, kas raksturo katru pieteikumu.

72.

Starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kurus iesniegušas meitenes un sievietes no Afganistānas, manuprāt, ir raksturīgas īpašības, kas ļauj kompetentajām iestādēm pielāgot šo pieteikumu novērtēšanas kārtību.

73.

Proti, diskriminējošie pasākumi, kuriem afgāņu meitenes un sievietes var būt pakļautas, ietilpst segregācijas un apspiešanas režīmā, kas attiecībā uz viņām tiek īstenots tāpēc vien, ka viņas atrodas šajā teritorijā, un netiek ņemta vērā viņu identitāte vai viņu personīgie apstākļi ( 55 ). Protams, lai arī ir iespējams, ka pieteikuma iesniedzēju neskar viens vai vairāki aplūkotie pasākumi sevišķu īpašību dēļ, viņa tik un tā tiek pakļauta ierobežojumiem un aizliegumiem, kuri, ja tos aplūko atsevišķi vai kopā, sasniedz smaguma pakāpi, kas ir līdzvērtīga Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā prasītajai smaguma pakāpei. Šis režīms, kas ir plaši dokumentēts, turklāt ir aprakstīts kā tāds, kam nav līdzīgu ( 56 ). Gan EUAA, gan Eiropas Padomes iestāžu un Apvienoto Nāciju sistēmā ietilpstošu organizāciju sagatavotos ziņojumos, gan starptautisku NVO ziņojumos ir konstatēts, ka attieksme, ko vērš pret meitenēm un sievietēm Afganistānā, var radīt vispārēju nepieciešamību pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējām.

74.

Šādos apstākļos, manuprāt, nekas neliedz kompetentai iestādei uzskatīt, ņemot vērā visu tās rīcībā esošo informāciju, ka nav nepieciešams pierādīt, ka pret pieteikuma iesniedzēju vēršas citu atšķirīgu īpašību, kas nav viņas dzimums, dēļ.

75.

Šādi lemj arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Tādējādi tā atvieglo prasību, atbilstoši kurai pieteikuma iesniedzējam ir jāvar pierādīt, ka pastāv faktisks sliktas izturēšanās risks viņam raksturīgu apstākļu dēļ vai sevišķu īpašību dēļ, lietās, kurās ir konstatēts, ka pieteikuma iesniedzējs ietilpst tādā grupā, pret kuru viņa izcelsmes valstī vēršas sistemātiski, un ka vispārējās vardarbības situācijas šajā valstī dēļ viņš tiks pakļauts necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes, kas ir pretrunā ECPAK 3. pantam, riskam tāpēc vien, ka viņš ir atgriezies šajā valstī ( 57 ).

76.

Šķiet, ka šāda novērtēšanas kārtība arī ietilpst rīcības brīvībā, ko Savienības likumdevējs piešķir dalībvalstīm ar Direktīvas 2011/95 3. pantu. Saskaņā ar šo pantu dalībvalstis var ieviest vai saglabāt labvēlīgākus standartus it īpaši, lai noteiktu, kuras personas ir izpildījušas nosacījumus bēgļa statusa piešķiršanai, ar nosacījumu, ka šie standarti ir saderīgi ar šo direktīvu. Kā ir atgādinājusi Tiesa 2021. gada 9. novembra spriedumā Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes vienotības saglabāšana) ( 58 ), ar minētajiem standartiem tostarp var vienkāršot nosacījumus, saskaņā ar kuriem var iegūt bēgļa statusu, un šie standarti nedrīkst apdraudēt minētās direktīvas vispārējo sistēmu vai mērķus ( 59 ).

77.

Taču šāda novērtēšanas kārtība, manuprāt, nevar apdraudēt Direktīvas 2011/95 vispārējo sistēmu un mērķi, ja bēgļa statuss ir piešķirts pēc pieteikuma iesniedzējas starptautiskās aizsardzības vajadzības pienācīgas un izsmeļošas pārbaudes saskaņā ar šīs direktīvas II un III nodaļā minētajiem šī statusa piešķiršanas nosacījumiem.

78.

Ņemot vērā šos elementus, es uzskatu, ka Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts, ka pieteikuma iesniedzējas individuālā stāvokļa un personīgo apstākļu pārbaudes ietvaros, kas jāveic, lai individuāli novērtētu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, valsts kompetentās iestādes secina, ka pastāv pamatotas bailes no vajāšanas darbībām dzimuma dēļ, un tām nav pienākuma meklēt citus elementus, kuri raksturo viņas personīgos apstākļus.

79.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai atbildēt uz Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šādi: