1.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības un darba aģentūra Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (turpmāk tekstā – “UNRWA”) tika izveidota 1948. gadā pēc izraēliešu un arābu konflikta, lai īstenotu tiešas palīdzības un darba programmas Palestīnas izcelsmes bezvalstniekiem, kas reģistrēti šajā aģentūrā ( 2 ). UNRWA darbības teritorija aptver Jordāniju, Libānu, Sīriju, Jordānas Rietumkrastu (tostarp Austrumjeruzālemi) un Gazas joslu. UNRWA mandāts ir ticis veiksmīgi atjaunots, un pašreiz tā termiņš beidzas 2026. gada 30. jūnijā ( 3 ).

2.

Prasītājas pamatlietā SN un LN ir Palestīnas izcelsmes bezvalstnieces, kas agrāk dzīvoja Gazas joslā un ir reģistrētas UNRWA. Viņas otro reizi lūdz patvērumu Bulgārijā pēc tam, kad šīs dalībvalsts iestādes bija noraidījušas viņu pirmos starptautiskās aizsardzības pieteikumus. Viņas apgalvo, ka viņām ir jāpiešķir bēgļa statuss saskaņā ar Direktīvas 2011/95/ES 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto lex specialis ( 4 ). Saskaņā ar šo tiesību normu šis statuss netiek piešķirts Palestīnas izcelsmes bezvalstniekiem, kuri ir izmantojuši UNRWA aizsardzību vai palīdzību. Tomēr šo izslēgšanas nosacījumu vairs nepiemēro, ja šāda aizsardzība vai palīdzība ir “izbeigta”.

3.

Šajā lietā ir izvirzīts acīmredzami svarīgs un sensitīvs jautājums, jo īpaši, ņemot vērā notikumus Gazas joslā kopš Hamās uzbrukumiem Izraēlai 2023. gada 7. oktobrī: vai, ņemot vērā šajā teritorijā parasti dominējošos dzīves apstākļus, var uzskatīt, ka UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir “izbeigta”, attiecīgajai personai neesot nepieciešamam pierādīt, ka šie apstākļi ir vērsti konkrēti pret viņām vai konkrēti viņas ietekmē sakarā ar faktoriem, kas raksturo viņu individuālo stāvokli?

4.

Strīds pamatlietā ir radies pirms šiem notikumiem. Patiešām, SN un LN prasība un elementi, uz kuriem savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu atsaucas Administrativen sad Sofia‑grad (Administratīvā tiesa, Sofija, Bulgārija), attiecas uz situāciju Gazas joslā, kāda tā bija 2022. gada 9. augustā, kad tika iesniegts šis lūgums, un pirms šā perioda. Tomēr, kā paskaidrošu šajos secinājumos, jebkurā šīs tiesas vai kompetento iestāžu veicamajā novērtējumā būs jāņem vērā šā reģiona pašreizējā situācija, par kuru vairākas Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādes un pārstāvji ir paudušas nopietnas bažas ( 5 ).

5.

Ženēvas konvencijas 1. panta D punktā ir noteikts:

“Šī Konvencija neattiecas uz personām, kas pašreiz saņem aizsardzību vai palīdzību no citām Apvienoto Nāciju struktūrām, izņemot Apvienoto Nāciju Augstākā Komisāra pārvaldi bēgļu jautājumos.

Ja personām šāda aizsardzības vai palīdzība ir pārtraukta jebkādu iemeslu dēļ un ja pēc Apvienoto Nāciju Ģenerālās asamblejas rezolūcijām to stāvoklis nav īpaši noteikts, tām ipso facto jābauda šīs Konvencijas labvēlība.”

6.

Ņemot vērā UNRWA darbības raksturu, Ženēvas konvencijas 1. panta D punkta izpratnē tā ir uzskatāma par vienu no “citām Apvienoto Nāciju struktūrām, izņemot Apvienoto Nāciju Augstākā Komisāra pārvaldi bēgļu jautājumos”.

7.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja un Drošības padome ir pieņēmusi vairākas rezolūcijas saistībā ar UNRWA un situāciju tās darbības teritorijā kopš šīs aģentūras dibināšanas. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2019. gada 13. decembra Rezolūciju Nr. 74/83:

“Ģenerālā asambleja,

[..]

Apzinoties Palestīnas bēgļu pieaugošās vajadzības visos darbības reģionos, proti, Jordānijā, Libānā, Sīrijas Arābu Republikā un okupētajā Palestīnas teritorijā,

Paužot dziļas bažas par okupācijas apstākļos dzīvojošo Palestīnas bēgļu sevišķi grūto situāciju, jo īpaši attiecībā uz viņu drošību, labklājību un dzīves apstākļiem sociālekonomiskajā aspektā.

Paužot nopietnas bažas īpaši par Palestīnas bēgļu smago humanitāro situāciju un sociālekonomiskajiem apstākļiem Gazas joslā un uzsverot ārkārtas un humānās palīdzības un neatliekamo atjaunošanas pasākumu nozīmi,

[..]

3. Uzsver, ka [UNRWA] darbs ir jāturpina un ka tās darbība, kurai jānotiek netraucēti, un pakalpojumi, tostarp ārkārtas atbalsts, ir nozīmīgi Palestīnas bēgļu labklājības, aizsardzības un tautas attīstības, kā arī reģionālās stabilitātes nodrošināšanā, kamēr nav panākts taisnīgs risinājums Palestīnas bēgļu jautājumā.

4. Aicina visus līdzekļu devējus turpināt pastiprināt centienus, lai apmierinātu paredzamās [UNRWA] vajadzības, tostarp saistībā ar pieaugošajiem izdevumiem un vajadzībām, ko rada konflikti un nestabilitāte reģionā un nopietnā sociālekonomiskā un humanitārā situācija, jo īpaši okupētajā palestīniešu teritorijā, kā arī saistībā ar tām vajadzībām, kas minētas nesenajos aicinājumos attiecībā uz ārkārtējo situāciju Gazas joslā un atjaunošanas un rekonstrukcijas plānos [..].

[..].”

8.

Notikumi, kas kopš 2023. gada 7. oktobra risinājušies Gazas joslā, rosināja Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālo asambleju 2023. gada 27. oktobrī balsot par rezolūciju “Civiliedzīvotāju aizsardzība un juridisko un humānās palīdzības pienākumu ievērošana” (Protection of civilians and upholding legal and humanitarian obligations), kurā tā aicināja Gazas joslā panākt “tūlītēju, ilgstošu un noturīgu humāno pamieru, kas novestu pie karadarbības pārtraukšanas” ( 7 ). Cita starpā tā norādīja uz “situācijas nopietno pasliktināšanos”, pauda nožēlu par “lielajiem civiliedzīvotāju upuriem un plašajiem postījumiem” un izteica nopietnas bažas “par katastrofālo humanitāro situāciju Gazas joslā un tās milzīgajām sekām civiliedzīvotājiem, kuru lielākā daļa ir bērni”.

9.

Pēc šīs rezolūcijas tika pieņemta Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 2023. gada 15. novembra Rezolūcija 2712 (2023), kurā inter alia tika aicināts steidzami noteikt un pagarināt humanitāros pārtraukumus humānās palīdzības ievešanai Gazas joslā ( 8 ).

10.

2023. gada 12. decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja balsoja par rezolūciju “Civiliedzīvotāju aizsardzība un juridisko un humanitāro pienākumu ievērošana” ( 9 ). Šajā rezolūcijā to pieprasīja tūlītēju humanitāro pamieru Gazas joslā un lai tiktu nodrošināta humanitārā piekļuve šai teritorijai. Tā arī atkārtoto uzsvēra, lai konflikta puses ievērotu starptautiskās tiesības, it īpaši saistībā ar civiliedzīvotāju aizsardzību, un lai visi ķīlnieki tiktu nekavējoties atbrīvoti un bez nosacījumiem.

11.

2023. gada 22. decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome pieņēma Rezolūciju 2720 (2023) ( 10 ), atsaucot visas savas attiecīgās rezolūcijas, it īpaši Rezolūciju 2712 (2023). Tā tostarp pauda “lielas bažas par nelabvēlīgo un straujo humanitārās situācijas pasliktināšanos Gazas joslā un tās būtisko ietekmi uz civiliedzīvotājiem”, uzsvēra “nepieciešamību pēc pilnas, ātras, drošas un neierobežotas humanitārās piekļuves visai Gazas joslas teritorijai” un ņēma vērā “šajā sakarā sniegtos satraucošos ziņojumus no Apvienoto Nāciju Organizācijas vadības un humanitārajām organizācijām”. Tā arī atkārtoti apstiprināja tās “stiprās bažas par konflikta nesamērīgo iedarbību uz neaizsargātās situācijās esošo bērnu, sieviešu un citu civiliedzīvotāju dzīvībām un labklājību”.

12.

Direktīvas 2011/95 12. pantā “Izslēgšana” ir noteikts:

“1.   Trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to personu loka, kas atzīti par bēgļiem, ja:

[..].”

13.

Saskaņā ar Direktīvas 2013/32 40. pantu “Turpmāks pieteikums”:

“Ja persona, kas ir pieteikusies uz starptautisko aizsardzību dalībvalstī, sniedz papildu paziņojumus vai turpmāku pieteikumu tajā pašā dalībvalstī, minētā dalībvalsts pārbauda šos turpmākos paziņojumus vai turpmākā pieteikuma elementus saskaņā ar iepriekšējā pieteikuma izskatīšanu vai saskaņā ar tāda lēmuma izskatīšanu, kas atrodas pārskatīšanas vai pārsūdzības procesā, ciktāl kompetentās iestādes var ņemt vērā un apsvērt visus elementus, kas ir pamatā turpmākajiem paziņojumiem vai turpmākajam pieteikumam.

[..]”

14.

Direktīva 2011/95 un Direktīva 2013/32 tika transponētas Bulgārijas tiesībās ar Zakon za ubezhishteto i bezhantsite (Likums par patvērumu un bēgļiem, turpmāk tekstā – “ZUB”).

15.

ZUB 8. un 9. pantā būtībā ir pārņemti Direktīvā 2011/95 izklāstītie starptautiskās aizsardzības piešķiršanas nosacījumi. ZUB 12. panta 1. punkta saturs ir identisks minētās direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunktam.

16.

ZUB 75. panta 2. punktā noteikts:

“Izskatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, jānovērtē visi fakti [..], kas attiecas uz pieteikuma iesniedzēja personisko situāciju vai viņa izcelsmes valsti [..].”

17.

SN, kas dzimusi 1995. gadā, un viņas bērns LN ir Palestīnas izcelsmes bezvalstnieces. Viņas pameta Gazas joslu 2018. gada jūlijā un uzturējās Ēģiptē 45 dienas un Turcijā septiņus mēnešus. Pēc tam viņas cauri Grieķijai nelikumīgi ieceļoja Bulgārijas teritorijā kopā ar KN, kas ir SN vīrs un LN tēvs.

18.

SN un LN 2019. gada 22. martā iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumus Darzhavna agentsia za bezhantsite (Valsts bēgļu aģentūra, Bulgārija; turpmāk tekstā – “DAB”). Savas prasības viņas pamatoja ar vairākiem elementiem, tostarp pienācīgu dzīves apstākļu neesamību un nestabilitāti Gazas joslā, kā arī gandrīz pastāvīga bruņota konflikta situāciju, ko izraisa Izraēlas militārās darbības un cīņas starp grupējumu “Fatah” un Hamās. SN arī norādīja, ka, kamēr KN esot darbā, viņa dzīvība esot apdraudēta pastāvīgās bombardēšanas dēļ un ka viņu māja atrodas netālu no policijas iecirkņa, uz kuru bieži tika raidītas raķetes.

19.

SN un LN savos pieteikumos nepieminēja, ka viņas bija reģistrētas UNRWA.

20.

Ar 2019. gada 5. jūlija lēmumu DAB Predsedatel (DAB vadītājs) noraidīja SN un LN starptautiskās aizsardzības pieteikumus. DAB vadītājs norādīja, ka SN un LN nebija spiestas pamest Gazas joslu, jo nepastāvēja reāls risks, ka viņām būtu draudējusi spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās, nāvessods vai nāvessoda izpilde, vai citi nopietni draudi. Nepastāvēja arī risks, ka SN un LN varētu būt šādi apdraudētas, ja viņas atgrieztos Gazas joslā, proti, viņas nebija iesniegušas pierādījumus, ka šie draudi būtu vērsti konkrēti pret viņām sakarā ar apstākļiem, kas raksturo viņa individuālo stāvokli. Turklāt, lai gan spriedumā Elgafaji ( 12 ) Tiesa bija atzinusi, ka atsevišķās situācijās plaši izplatītās vardarbības, kas raksturo notiekošo bruņoto konfliktu, pakāpe var sasniegt tādu līmeni, ka personām, kas lūdz starptautisko aizsardzību, nav jāiesniedz pierādījumi, ka šie draudi ir vērsti konkrēti pret viņām sakarā ar apstākļiem, kas raksturo viņu individuālo stāvokli, tomēr konkrētajā brīdī situācija šajā reģionā nevarēja tikt uzskatīta par bruņotu konfliktu, kas būtu līdzvērtīgs tam, kura rezultātā tika pieņemts minētais spriedums. Visbeidzot, DAB vadītājs apgalvoja, ka SN un LN varēja palikt Ēģiptē vai Turcijā un ka viņas ieradās Bulgārijā tikai tāpēc, lai izmantotu labākus ekonomiskos apstākļus.

21.

Pēc pieejamo tiesiskās aizsardzības līdzekļu pilnīgas izmantošanas šis lēmums kļuva galīgs.

22.

SN un LN 2020. gada 21. augustā vēlreiz iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Viņas iesniedza pierādījumus tam, ka bija reģistrētas UNRWA, un apgalvoja, ka attiecībā uz viņām ir piemērojams Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietvertais lex specialis. Viņas apgalvoja, ka saskaņā ar šo tiesību normu viņām ipso facto bija tiesības uz bēgļa statusu, jo UNRWA aizsardzība vai palīdzība attiecībā uz viņām bija uzskatāma par “izbeigtu”.

23.

Struktūra Intervyuirasht na DAB (DAB Uzklausīšanas birojs) atzina SN un LN turpmākos pieteikumus par pieņemamiem.

24.

Lai pamatotu savu prasību piešķirt bēgļa statusu, SN un LN iesniedza vairākus dokumentus, kas, pēc viņu domām, apliecināja, ka apstākļi, kādos UNRWA darbojās Gazas joslā attiecīgajā laikā (2020. gadā), bija ļoti slikti.

25.

Proti, SN apgalvoja, ka situācija Gazas joslā pēdējos gados ir pasliktinājusies, jo īpaši kopš Covid‑19 pandēmijas. Viņa apgalvoja, ka bezdarba līmenis bija īpaši augsts un ka strādājošie nesaņēma atalgojumu. Viņa arī norādīja, ka ir ieviesta komandanta stunda, ka skolas joprojām ir slēgtas un ka Hamās aizliedz cilvēkiem atstāt savas mājas un atkārtoti veic uzbrukumus Izraēlai. Viņa paskaidroja, ka puse mājas, kurā dzīvoja viņas ģimene, tika iznīcināta raķešu uzbrukumā, jo tā atradās tuvu policijas iecirknim, un ka 2014. gadā tika sabojāts jumts, tāpēc viņiem divus gadus bija jādzīvo citur.

26.

Ar 2021. gada 14. maija lēmumu DAB Zamestnik‑predsedatel (DAB vadītāja vietnieks) noraidīja SN un LN turpmākos pieteikumus. DAB vadītāja vietnieks paskaidroja, ka, ņemot vērā to, ka šie pieteikumi bija “turpmākie pieteikumi” Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkta izpratnē, DAB nebija pienākuma pārbaudīt visus to pamatā esošos elementus. Līdz ar to, lemjot par to, vai SN un LN ir jāpiešķir bēgļa statuss, varēja tikt izvērtēts tikai, pirmkārt, vai ir konstatēti “jauni elementi”, otrkārt, kāda ir šo elementu nozīme viņu personiskajā situācijā vai situācijā viņu izcelsmes valstī un, treškārt, vai šie elementi ir pietiekami pamatoti ar pierādījumiem.

27.

DAB vadītāja vietnieks norādīja, ka fakts, ka SN un LN bija reģistrētas UNRWA, tika ierakstīts kā “jauns elements”, tomēr tas nebija būtisks attiecībā uz SN un LN personisko situāciju. Pirmkārt, SN un LN iepriekš faktiski bija izmantojušas UNRWA aizsardzību vai palīdzību, un vienīgais iemesls, kādēļ viņas to vairs neizmantoja, bija tas, ka viņas brīvprātīgi pameta šīs aģentūras darbības teritoriju. Otrkārt, nebija pamata uzskatīt, ka SN un LN nevarētu atkal saņemt UNRWA aizsardzību vai palīdzību, ja viņas atgrieztos Gazas joslā. Turklāt DAB vadītāja vietnieks norādīja, ka SN un LN argumenti attiecībā uz vispārējo situāciju Gazas joslā nepierādīja, ka viņas personiski tikušas vajātas vai saskārušās ar citiem nopietniem draudiem. Šādu draudu neesamība nozīmēja, ka uz viņām neattiecas starptautiskā aizsardzība.

28.

SN un LN apstrīdēja šo lēmumu Administrativen sad Sofia‑grad (Administratīvā tiesa, Sofija), iesniedzējtiesā. Proti, SN apgalvoja, ka viņai izvirzītā prasība atgriezties Gazas joslā (kopā ar LN) pārkāpj neizraidīšanas principu, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu atturēties no jebkuras personas nosūtīšanas uz valsti, kurā pastāv liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs.

29.

Valsts tiesa, pirmkārt, vēlas uzzināt, kā šādā situācijā ir jāinterpretē Direktīvas 2013/32 40. panta 1. punkts, kas attiecas uz turpmākiem pieteikumiem. Tā norāda, ka savu turpmāko pieteikumu pamatošanai SN un LN iesniedza pierādījumus par viņu reģistrāciju UNRWA – šo elementu viņas nebija norādījušas savos iepriekšējos pieteikumos. Tomēr tā norāda, ka nevienu no SN un LN minētajiem elementiem, kas attiecas uz iemesliem, kādēļ viņas bija atstājušas Gazas joslu, nevar uzskatīt par “jaunu”, jo visi šie elementi jau tika pārbaudīti procedūrā saistībā ar viņu iepriekšējiem pieteikumiem.

30.

Otrkārt, tā jautā, vai, ņemot vērā vispārējo situāciju Gazas joslā, ir jāuzskata, ka attiecībā uz SN un LN UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir “izbeigta” Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Šajā saistībā tā norāda, ka pēdējos gados vispārējā situācija ir pasliktinājusies un tas nenoliedzami ir ietekmējis UNRWA spēju sniegt Gazas joslā efektīvu aizsardzību vai palīdzību Palestīnas izcelsmes bezvalstniekiem. Turklāt UNRWA ir nepietiekams finansējums, un tā ir nonākusi finansiālās grūtībās.

31.

Šajā ziņā Administrativen sad Sofia‑grad (Administratīvā tiesa, Sofija) atsaucas uz Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa Rezolūciju par situāciju Gazas joslā ( 13 ), kurā šis reģions ir raksturots kā tāds, ko skārusi “vēl nepieredzēta humanitārā krīze”, kas pasliktinās. Turklāt tā vērš uzmanību uz 2022. gada marta dokumentu “UNHCR Position on Returns to Gaza” (UNHCR nostāja par atgriešanos Gazā) ( 14 ), kurā Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNHCR) ir norādījis, ka civiliedzīvotājus, kas bēg no Gazas joslas, nevajadzētu piespiedu kārtā atgriezt šajā teritorijā, jo ir pierādījumi nopietnām apsūdzībām starptautisko cilvēktiesību pārkāpumos un ilgstošai nestabilitātei.

32.

Ņemot vērā šos elementus, iesniedzējtiesa jautā, vai tai ir jāuzskata, ka tad, ja SN un LN tiktu piespiestas atgriezties Gazas joslā, viņas nonāktu “ekstrēmā nabadzībā” sprieduma Jawo ( 15 ) izpratnē. Saskaņā ar šo spriedumu SN un LN būtu jāpierāda, ka, atgriežoties Gazas joslā, viņas nokļūtu situācijā, kas neļautu apmierināt viņu viselementārākās vajadzības, tādas vajadzības kā pabarot sevi, nomazgāties un atrast dzīvesvietu, un kas nodarītu kaitējumu viņu fiziskajai vai garīgajai veselībai vai radītu tādu viņu situācijas lejupslīdi, kura nav saderīga ar cilvēka cieņu. Minētā tiesa norāda, ka LN (kas ir bērns) labklājība un drošība noteikti būtu apdraudēta, ja viņa būtu spiesta atgriezties Gazas joslā. Tomēr tā arī atgādina, ka iemesls, kura dēļ SN un LN atstāja Gazas joslu, nav saistīts ar nopietnu apdraudējumu viņu personiskajai drošībai, bet tikai ar vispārējo situāciju šajā teritorijā.

33.

Šādos apstākļos Administrativen sad Sofia‑grad (Administratīvā tiesa, Sofija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas datēts ar 2022. gada 9. augustu, tika reģistrēts 2022. gada 22. augustā. Rakstveida apsvērumus iesniedza Bulgārijas valdība un Eiropas Komisija. Tiesas sēde nenotika.

35.

Direktīvā 2011/95 ir paredzēti nosacījumi, atbilstot kuriem patvēruma meklētāji var saņemt starptautisko aizsardzību Eiropas Savienībā. Tā ir jāinterpretē, ņemot vērā tās vispārējo struktūru un mērķi, kas inter alia ir nodrošināt, ka dalībvalstis piemēro vienotus kritērijus, lai identificētu personas, kam patiesi nepieciešama starptautiskā aizsardzība, un dara to, ievērojot Ženēvas konvenciju un citus atbilstošos līgumus, kas minēti LESD 78. panta 1. punktā. No Direktīvas 2011/95 16. apsvēruma izriet, ka tajā izklāstītās tiesību normas jāinterpretē, ievērojot arī Hartā atzītās tiesības ( 16 ).

36.

Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kurā ir ietverts Ženēvas konvencijas 1. panta D punkta saturs, ir sīki izklāstīts īpašais tiesiskais režīms, kas piemērojams Palestīnas izcelsmes bezvalstniekiem, kuri ir izmantojuši UNRWA aizsardzību vai palīdzību. Savos secinājumos lietā SW (Bēgļa statuss Palestīnas bezvalstniekam) ( 17 ) paskaidroju, ka šajā tiesību normā ir ietverts gan izslēgšanas noteikums, gan iekļaušanas noteikums.

37.

Patiešām, no vienas puses, Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta 2) apakšpunktā ir paredzēts, ka tad, ja uz personu attiecas Ženēvas konvencijas 1. panta D punkts, tā tiek izslēgta no to personu loka, kurām tiek piešķirts bēgļa statuss saskaņā ar šo direktīvu, tāpat kā tā tiek izslēgta no to personu loka, kuras atzītas par bēgļiem saskaņā ar minēto konvenciju. Lai gan nedz Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā, nedz Ženēvas konvencijas 1. panta D punktā tas nav skaidri norādīts, tomēr tajās ietvertais izslēgšanas noteikums praksē ir piemērojams tikai Palestīnas izcelsmes bezvalstniekiem, un, specifiskāk, tikai tiem, kuri ir izmantojuši UNRWA aizsardzību vai palīdzību ( 18 ).

38.

No otras puses, ja var uzskatīt, ka šī aizsardzība vai palīdzība ir “izbeigta”, minētais izslēgšanas noteikumus vairs nav piemērojams un šādas personas “paša šā fakta dēļ ir tiesīgas gūt labumu” no Direktīvas 2011/95 (tāpat kā paša šā fakta dēļ (ipso facto) tās ir tiesīgas gūt labumu no Ženēvas konvencijas). Šīs piešķirtās “priekšrocības” var izmantot ipso facto ( 19 ), neizpildot prasības, kas attiecas uz citiem patvēruma meklētājiem. Tomēr pat tad bēgļa statuss netiek piešķirts automātiski vai bez nosacījumiem, jo valsts kompetentajām iestādēm ir, piemēram, visos gadījumos jāpārbauda, vai uz attiecīgo personu neattiecas kāds no šīs direktīvas 12. panta 1. punkta b) apakšpunktā, 2. punktā un 3. punktā paredzētajiem izslēgšanas pamatiem ( 20 ), kuri ir piemērojami, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka persona ir izdarījusi noteiktus noziegumus vai kūdījusi vai citādi piedalījusies šo noziegumu izdarīšanā.

39.

Kā secinājumos lietā Bolbol ( 21 ) norādījusi ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston], Ženēvas konvencijas 1. panta D punkts tika izstrādāts īpašā kontekstā. Tas tika izstrādāts neilgi pēc izraēliešu un arābu 1948. gada konflikta, lai inter alia novērstu masveida izceļošanu no ģeogrāfiskā apgabala, kas bija bijusi Palestīna, un vienlaikus nodrošinātu, ka Palestīnas izcelsmes bezvalstnieki, kurus starptautiskā sabiedrība ir atzinusi par bēgļiem ( 22 ), turpina saņemt efektīvu aizsardzību vai palīdzību līdz brīdim, kad viņu stāvoklis tiks galīgi nokārtots saskaņā ar attiecīgajām Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas rezolūcijām ( 23 ).

40.

Proti, Tiesa ir paskaidrojusi, ka Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķis ir nodrošināt, ka Palestīnas izcelsmes bezvalstniekiem jātiek sniegtai efektīvai UNRWA aizsardzībai vai palīdzībai, nevis vienkārši garantēt tādas struktūras vai aģentūras esamību, kuras pienākums ir sniegt šādu palīdzību vai aizsardzību ( 24 ).

41.

Šajā kontekstā pirmais iesniedzējtiesas jautājums attiecas uz specifisku procesuālu jautājumu, kas saistīts ar to, ka pamatlietā SN un LN mēģina iegūt bēgļa statusu otro reizi. Ar to Tiesai tiek lūgts noskaidrot, vai tad, ja Palestīnas izcelsmes bezvalstnieks pēc pirmā pieteikuma noraidīšanas iesniedz šādu “turpmāko” pieteikumu bēgļa statusa saņemšanai, kompetentajām valsts iestādēm ir atkārtoti jāizvērtē faktiskie elementi attiecībā uz iemesliem, kādēļ attiecīgā persona ir pametusi UNRWA darbības teritoriju, pat ja pirmā pieteikuma izskatīšanas procedūrā šīs iestādes jau ir izvērtējušas šos elementus. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka šajā procedūrā kompetentās valsts iestādes pārbaudīja minētos elementus, lai noteiktu, vai šī persona atbilst vispārīgiem kritērijiem bēgļa statusa piešķiršanai, nevis to, vai personai piemērojams Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietvertais lex specialis (jo pieteikuma iesniedzēja nebija norādījusi, ka ir reģistrēta UNRWA) (A).

42.

Otrajā un trešajā jautājumā, kurus es analizēšu kopā, ir plašāka un sensitīvāka rakstura. Kā jau es esmu norādījis iepriekš ievadā, ar šiem jautājumiem Tiesai būtībā tiek lūgts precizēt, vai, ņemot vērā Gazas joslā dominējošos vispārējos dzīves apstākļus, Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē UNRWA aizsardzību vai palīdzību var uzskatīt par “izbeigtu” attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem, kuri ir izmantojuši šo aizsardzību vai palīdzību un kuri agrāk dzīvoja Gazas joslā, bez pienākuma pierādīt, ka šie apstākļi ir vērsti konkrēti pret viņām vai konkrēti viņas ietekmē sakarā ar faktoriem, kas raksturo viņu individuālo stāvokli (B).

43.

Ceturtais jautājums attiecas uz to, kā savstarpēji ir saistīti un, iespējams, pārklājas nosacījumi, kas jāizpilda, lai persona ipso facto būtu tiesīga iegūt bēgļa statusu saskaņā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu, un nosacījumi, kas šai personai jāizpilda, lai saņemtu alternatīvo aizsardzību (C).

44.

Kā jau norādīju, SN un LN starptautiskās aizsardzības pieteikumi pamatlietā ir “turpmākie pieteikumi”. Direktīvas 2013/32 2. panta q) punktā definēts, ka “turpmāks pieteikums” ir “starptautiskās aizsardzības pieteikums, kas ir sagatavots pēc tam, kad ir pieņemts galīgais lēmums par iepriekšēju pieteikumu”.

45.

Iesniedzējtiesa nav uzdevusi jautājumu par to, vai Direktīva 2013/32, kurā ir ietverti procesuālie noteikumi, kas vispārēji jāievēro kompetentajām valsts iestādēm, izskatot starptautiskās aizsardzības pieteikumus, ir piemērojama Palestīnas izcelsmes bezvalstniekiem, kas ir saņēmuši UNRWA aizsardzību vai palīdzību. Tā kā šīs personas principā ir izslēgtas no to personu loka, kas atzītas par bēgļiem saskaņā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu, būtu jānoskaidro, vai šīs personas ir izslēgtas arī no Direktīvas 2013/32 procesuālo noteikumu (vai vismaz dažu no tiem) piemērošanas jomas. Tomēr norādu, ka minētajā direktīvā nav nevienas tādas tiesību normas, uz ko tas būtu attiecināms. Turklāt man šķiet loģiski, ka šajā direktīvā ietvertie procesuālie noteikumi būtu piemērojami šādām personām. Proti, lai gan šīm personām nav tiesību uz bēgļa statusu saskaņā ar tādiem pašiem materiālajiem nosacījumiem kā patvēruma meklētājiem (piemērojot Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu), manuprāt nav neviena iemesla, kāpēc atšķirīgu materiālo nosacījumu dēļ viņu iesniegumiem būtu jāpiemēro atšķirīgi procesuālie noteikumi saskaņā ar Direktīvu 2013/32.

46.

Savos pirmajos starptautiskās aizsardzības pieteikumos (kurus DAB noraidīja) SN un LN nebija minējušas faktu, ka viņas ir reģistrētas UNRWA vai ka viņām piemērojams Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkts. No Tiesā lietas materiālos sniegtās informācijas izriet, ka DAB noraidīja viņu pirmos pieteikumus tāpēc, ka viņas neatbilda bēgļa statusa iegūšanai nepieciešamiem vispārīgiem kritērijiem, kas noteikti šajā direktīvā, jo īpaši tās 5. panta 1. punktā un 6. pantā. Tādējādi šis noraidījums nebija pamatots ar 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietverto lex specialis.

47.

SN un LN turpmākie pieteikumi atšķiras no viņu pirmajiem pieteikumiem, ciktāl šajos turpmākajos pieteikumos viņas atsaucas uz viņu reģistrāciju UNRWA un viņu tiesībām uz bēgļa statusu saskaņā ar šo tiesību normu. Šajā saistībā ir svarīgi norādīt, ka tas, ka SN un LN ir reģistrētas UNRWA, ir “jauns elements” Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta un 40. panta 2. un 3. punkta izpratnē. Saskaņā ar šīm tiesību normām elementu var uzskatīt par “jaunu”, ja tas ir radies pēc tam, kad pieņemts lēmums par pieteikuma iesniedzēja iepriekšējo pieteikumu, vai ja pieteikuma iesniedzējs to ir iesniedzis pirmo reizi kā daļu no turpmākā pieteikuma ( 25 ). Kā Tiesa ir vairākkārt norādījusi, ka “jaunam elementam” tādēļ nav jārodas pēc galīgā lēmuma pieņemšanas par attiecīgo personu iepriekšējiem pieteikumiem ( 26 ). Lai gan SN un LN jau bija reģistrētas UNRWA brīdī, kad viņas pirmo reizi iesniedza pieteikumu starptautiskās aizsardzības saņemšanai, šis elements netika izpausts vai darīts pieejams DAB līdz brīdim, kad viņas iesniedza savus turpmākos pieteikumus. “Jaunais elements” rada nepieciešamību piemērot Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu un tādējādi dod iespēju SN un LN izmantot citu juridisko pamatu, lai apgalvotu, ka viņām ir tiesības uz bēgļa statusu.

48.

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa jautā, vai DAB, izskatot turpmākus SN un LN pieteikumus pēc būtības, bija jāpārbauda ne tikai tas, vai viņas bija reģistrētas UNRWA (“jaunais elements”), bet arī citi viņu lietas materiālos ietvertie faktiskie elementi, jo īpaši tie, kas attiecās uz iemesliem, kuru dēļ viņas atstāja Gazas joslu un kuri jau tika analizēti šajā iepriekšējā procedūrā. Šie iemesli ir saistīti ar Gazas joslā dominējošiem vispārējiem dzīves apstākļiem pirms LN un SN izceļošanas no šīs teritorijas.

49.

Minētā tiesa atsaucas uz Direktīvas 2013/32 40. panta 1. punktu, no kura, tās ieskatā, izriet, kompetento valsts iestāžu pienākums katrā lietā izvērtēt visus elementus, kas ir turpmāka pieteikuma pamatā.

50.

Protams, šajā tiesību normā ir norāde uz šādu pienākumu. Tomēr uzskatu, ka 40. panta 1. punkts attiecas tikai uz divām konkrētām situācijām. Pirmā rodas tad, ja pirms galīgā lēmuma pieņemšanas par personas pirmo starptautiskās aizsardzības pieteikumu pieteikuma iesniedzējs sniedz papildu paziņojumus vai turpmāku pieteikumu tajā pašā dalībvalstī. Tas varētu būt, piemēram, laikā, kad tiek pārsūdzēts kompetento valsts iestāžu pieņemtais lēmums. Otra situācija rodas tad, ja galīgais lēmums jau ir pieņemts, bet attiecīgie valsts tiesību akti ļauj procedūru atsākt, ņemot vērā “jaunu elementu” ( 27 ).

51.

Komisija ir pamatoti uzsvērusi, ka neviena no šīm situācijām, šķiet, neattiecas uz situāciju pamatlietā, kurā turpmāka pieteikuma rezultātā kompetentās valsts iestādes sāka jaunu patvēruma procedūru, pamatojoties uz citu juridisko pamatu (in casu šis jaunais juridiskais pamats ir Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkts). Tādēļ mani nepārliecina arguments, ka vispārējais pienākums izvērtēt visus elementus, ar kuriem ir pamatots turpmākais pieteikums, var tikt izsecināts no šīs specifiskās tiesību normas.

52.

Tādējādi vēršu uzmanību, ka Bulgārijas valdība aicina Tiesu fokusēt savu analīzi uz Direktīvas 2013/32 40. panta 2. un 3. punktu, nevis 40. panta 1. punktu. Šī valdība apgalvo, ka atšķirībā no 40. panta 1. punkta ( 28 ) šīs tiesību normas 2. un 3. punkts ir piemērojami tādām situācijām kā šajā lietā, kad tiek uzsākta šāda jauna patvēruma procedūra. Šī valdība uzskata, ka saskaņā ar šiem punktiem elementi, kas jau izvērtēti iepriekšējās patvēruma procedūras laikā, nav atkārtoti jāpārbauda šajā jaunajā procedūrā. Tās ieskatā, otrajā pieteikuma procedūrā ir jāanalizē tikai “jaunais elements”.

53.

Lai gan es piekrītu Bulgārijas valdībai par Direktīvas 2013/32 40. panta 2. un 3. punkta atbilstību saistībā ar pamatlietā izskatāmo jautājumu, es nepiekrītu šīs valdības piedāvātajai interpretācijai. Manuprāt, kompetentās valsts iestādes nevar izvērtēt tikai “jauno elementu”.

54.

Šajā saistībā jāatzīst, ka Direktīvas 2013/32 40. panta 2. un 3. punkts kopsakarā ar 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu ( 29 ) paredz, ka tikai “jaunu elementu” esība var novērst turpmāku pieteikumu atzīšanu par nepieņemamiem. Tādējādi principā ( 30 )“jauni elementi” ir vienīgie būtiskie elementi, kas ņemami vērā šādu pieteikumu pieņemamības posmā. Tomēr tas tā nav, ja turpmāk pieteikums tiek izskatīts pēc būtības (pēc tam, kad tas ir atzīts par pieņemamu). Šie divi posmi ir skaidri jānošķir.

55.

Proti, Direktīvas 2013/32 40. panta 3. punktā ir skaidri noteikts, ka, tiklīdz kompetentās valsts iestādes sāk pārbaudīt turpmāku pieteikumu pēc būtības, tās nedrīkst šādu pieteikumu izskatīt atšķirīgi tikai tāpēc vien, ka tas nav pieteikuma iesniedzēja pirmais pieteikums. Šī tiesību norma paredz, ka procedūras posmā “izskatīšana pēc būtības” patiešām ir piemērojami šīs direktīvas II nodaļā uzskaitītie pamatprincipi un garantijas. Minētajā nodaļā inter alia ir noteikts, ka lēmums par to, vai persona ir kvalificējama kā bēglis, ir jāpieņem “individuāli, objektīvi un taisnīgi” un tikai pēc pieteikuma “atbilstīgas izskatīšanas” ( 31 ).

56.

Atzīstu, ka daži faktiskie elementi, ko kompetentās valsts iestādes jau ir novērtējušas iepriekšējās patvēruma procedūras laikā, var būt identiski tiem, kas tām ir jāņem vērā, izskatot attiecīgo personu turpmākus pieteikumus, pat ja abām procedūrām ir atšķirīgi juridiskie pamati. Piemēram, šīs personas var – kā tas, šķiet, ir šajā lietā – atsaukties uz tiem pašiem iemesliem, kādēļ pametušas savu izcelsmes valsti vai reģionu. Tomēr, manuprāt, tas neatbrīvo šīs iestādes no pienākuma atkārtoti izvērtēt šo faktisko elementu atbilstību un pareizību ( 32 ). Šis pienākums ir jāievēro situācijā, kad – kā tas ir pamatlietā – turpmāks pieteikums tiek izvērtēts saskaņā ar juridisko pamatu (Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkts), kas atšķiras no iepriekšējā procedūrā izmantotā juridiskā pamata. Šādā situācijā attiecīgie elementi – pat ja tie jau pārbaudīti iepriekšējā procedūrā – ir atkārtoti jāizvērtē, ņemot vērā Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietvertos īpašos kritērijus.

57.

Šo secinājumu 36.–38. punktā jau paskaidroju, ka attiecībā uz tiesībām uz bēgļa statusu šajā tiesību normā ir ietverts īpašs noteikums, kas atšķiras no vispārīgajiem kritērijiem, jo īpaši Direktīvas 2011/95 5. panta 1. punktā un 6. pantā noteiktajiem. Piemērojot šīs direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kompetentajām valsts iestādēm nav prasīts noteikt, ņemot vērā iemeslus, kas viņam vai viņai ir likuši pamest savu izcelsmes teritoriju, vai attiecīgajai personai ir “pamatotas bailes no vajāšanas”, kā tas būtu jādara saskaņā ar vispārīgiem kritērijiem bēgļa statusa iegūšanai, kas inter alia paredzēti šīs direktīvas 5. panta 1. punktā un 6. pantā. Šī prasība par “pamatotām bailēm no vajāšanas” nav jāņem vērā novērtējumā, kas kompetentajām valsts iestādēm jāveic saskaņā ar 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kurā galvenokārt jānosaka, vai UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir “izbeigta”. Jebkāds iemesls, kāds šai personai varētu būt bijis, lai pamestu savu izcelsmes teritoriju, šajā kontekstā ir jāizvērtē, ņemot vērā vienīgi šo prasību.

58.

Saprotu, ka pierādījumi tam, ka persona UNRWA darbības teritorijā ir dzīvojusi sliktos materiālos apstākļos un ka šo slikto materiālo apstākļu dēļ tā ir atstājusi šo teritoriju (kā tas, šķiet, ir SN un LN gadījumā pamatlietā), var būt faktors, lai izlemtu gan jautājumu par to, vai UNRWA aizsardzība vai palīdzība attiecībā uz šo personu ir “izbeigta” un tādējādi tai ipso facto ir tiesības uz bēgļa statusu saskaņā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu, gan jautājumu par to, vai minētajai personai šis statuss ir jāpiešķir, piemērojot vispārīgos kritērijus, kas inter alia ietverti šīs direktīvas 5. panta 1. punktā un 6. pantā. Tomēr valsts kompetentās iestādes šos pierādījumus, visticamāk, vērtēs atšķirīgi – atkarībā no tā, kurš no šiem diviem juridiskajiem pamatiem ir atbilstošs. Procedūrā, kuras pamatā ir Direktīvā 2011/95 (nevis šīs direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā) noteiktie vispārīgie kritēriji bēgļa statusa piešķiršanai, kompetentās valsts iestādes pierādījumus tam, ka attiecīgā persona ir dzīvojusi sliktos materiālos apstākļos, vērtēs no cita skatupunkta nekā procedūrā, ko veic saskaņā ar 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu, – proti, cita starpā tām ir jāpievērš uzmanību tam, vai šīs personas dzīves apstākļu pasliktināšanos var uzskatīt par “vajāšanas darbību” ( 33 ), nevis tam, vai šie pierādījumi palīdz konstatēt, ka tikusi “izbeigta”UNRWA aizsardzība vai palīdzība.

59.

Ņemot vērā šos apsvērumus, uzskatu, ka kompetentajām valsts iestādēm, izvērtējot turpmāku pieteikumu saskaņā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta nosacījumiem, ir atbilstoši šai tiesību normai raksturīgajiem juridiskajiem kritērijiem atkārtoti jāizvērtē faktiskie elementi, kurus tās jau analizēja iepriekšējā procedūrā, kas bija pamatota nevis ar šo tiesību normu, bet gan ar vispārējiem kritērijiem, kuri piemērojami personām, uz ko neattiecas 12. panta 1. punkta a) apakšpunkts un kas vēlas saņemt bēgļa statusu.

60.

Ar otro un trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu precizēt, vai, ņemot vērā Gazas joslā vispārēji dominējošos dzīves apstākļus un šādām personām neesot pienākumam pierādīt, ka šie apstākļi ir vērsti konkrēti pret viņām vai konkrēti viņas ietekmē sakarā ar faktoriem, kas raksturo viņu individuālo stāvokli, ir jāuzskata, ka attiecībā uz personām, kas izmantoja UNRWA aizsardzību un palīdzību, UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir “izbeigta” Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Tā arī jautā, vai atbilde uz šo jautājumu varētu būt citāda, ja pieteikuma iesniedzēji ir bērni.

61.

Atgādinu, ka Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietvertā iekļaušanas noteikuma piemērošanas nolūkā ir pietiekami – kā tas ir skaidri norādīts šajā tiesību normā –, ka tādas struktūras vai aģentūras kā UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir izbeigta “jebkādu iemeslu dēļ”.

62.

Izvērtējot šo jēdzienu nozīmi, Tiesa ir konstatējusi, ka UNRWA aizsardzības vai palīdzības izbeigšana notiek ne tikai tad, ja šī aģentūra beidz pastāvēt, bet arī tad, ja attiecīgā persona no viņas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ ir bijusi spiesta pamest UNRWA darbības teritoriju ( 34 ). Tā tas ir gadījumā, ja ir nopietni apdraudēta attiecīgās personas personiskā drošība (pirmā prasība) ( 35 ) un ja šai aģentūrai nav iespējams šai personai šajā teritorijā nodrošināt dzīves apstākļus atbilstoši šai aģentūrai uzticētajai misijai, proti, “cilvēka cienīgus” dzīves apstākļus ( 36 ) (otrā prasība).

63.

Lai pārbaudītu, vai šīs prasības ir izpildītas un vai attiecīgās personas līdz ar to ipso facto ir tiesīgas uz bēgļa statusu saskaņā ar Direktīvu 2011/95, kompetentajām valsts iestādēm ir jāņem vērā ne tikai iemesli, kas lika pieteikuma iesniedzējiem pamest UNRWA darbības teritoriju, bet arī tas, vai pašlaik viņiem ir iespējams tur atgriezties. Tiesa šo prasību ļoti skaidri formulēja spriedumā Secretary of State for the Home Department (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss) ( 37 ), kurā tā nolēma, ka šīm iestādēm ir jāpārbauda, vai pastāv reāla iespēja atgriezties UNRWA darbības teritorijā. Tā precizēja, ka ir jāņem vērā faktiskie elementi, kādi ne tikai pastāvēja brīdī, kad šī persona devās prom no UNRWA darbības teritorijas, bet arī kādi pastāv brīdī, kad izvērtē šīs personas pieteikumu ( 38 ).

64.

Attiecībā uz personām, kas dzīvo Gazas joslā, kurā strauji mainās nedrošības līmenis un dzīves apstākļi, jo īpaši kopš notikumiem, kas tajā risinās kopš 2023. gada 7. oktobra, tas nozīmē, ka papildus iemesliem, kuru dēļ šīs personas sākotnēji pameta šo teritoriju, ir jāņem vērā precīza un atjaunināta informācija par pašreizējo vispārējo situāciju tajā.

65.

Iesniedzējtiesa norāda, ka, pirms SN un LN pameta Gazas joslu, viņu personiskā drošība netika apdraudēta un ka viņas brīvprātīgi pameta šo teritoriju. Tomēr minētā tiesa paskaidro, ka 2018. gadā, kad SN un LN pameta Gazas joslu, vispārējā situācija jau tika raksturota kā “vēl nepieredzēta humanitārā krīze, kas saistīta ar pārtikas, dzeramā ūdens, veselības aprūpes pakalpojumu, medikamentu trūkumu, kā arī ūdens un elektroenerģijas piegādes problēmām, ēku un infrastruktūras iznīcināšanu, bezdarbu”.

66.

Attiecībā uz laikposmu pēc tam, kad SN un LN bija pametušas šo teritoriju, iesniedzējtiesa uzsver, ka UNRWA bija grūtības nodrošināt pakalpojumus Gazas joslā (tostarp nodrošināt pārtiku un sniegt veselības aprūpes pakalpojumus). Šī tiesa arī norāda, ka pat pirms 2023. gada 7. oktobra notikumiem šajā teritorijā nebija skaidrs, vai SN un LN, atgriežoties Gazas joslā, varēs saņemt no UNRWA nepieciešamo pārtiku, medikamentus, veselības aprūpi vai izglītības pakalpojumus. Ņemot vērā šos elementus, tā šaubās, vai kādam Palestīnas izcelsmes bezvalstniekam var tikt noteikts pienākums atgriezties šajā teritorijā.

67.

Piekrītu Komisijai, ka Tiesai pašai nav jāizvērtē dominējošie vispārējie dzīves apstākļi Gazas joslā vai prasītāju pamatlietā personiskā situācija. Proti, jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu Tiesa ir pilnvarota nevis piemērot Savienības tiesību noteikumus konkrētam gadījumam, bet tikai pieņemt nolēmumu par Līgumu un Savienības iestāžu pieņemto tiesību aktu interpretāciju. Šajā lietā iesniedzējtiesai (vai attiecīgā gadījumā kompetentajām valsts iestādēm) ir pienākums izvērtēt, vai SN un LN ir tiesības uz bēgļa statusu saskaņā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ņemot vērā pašreiz Gazas joslā dominējošos vispārējos dzīves apstākļus. Tomēr Tiesai ir tiesības precizēt juridiskos kritērijus, kas iesniedzējtiesai vai minētajām iestādēm šajā ziņā ir jāpiemēro, un apstākļus, kas ir būtiski šim izvērtējumam.

68.

Šajā saistībā ir jāatbild uz galveno jautājumu, vai ir pietiekami, ja persona, kas ir izmantojusi UNRWA aizsardzību vai palīdzību šīs aģentūras darbības teritorijā vai tās daļā, atsaucas uz šajā teritorijā vispārēji dominējošiem dzīves apstākļiem, lai konstatētu, ka attiecībā uz šo personu ir “izbeigta”UNRWA aizsardzība vai palīdzība.

69.

Jānorāda, ka gadījumos, uz kuriem neattiecas Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkts un kuros kompetentās valsts iestādes tādēļ paļaujas uz vispārīgiem kritērijiem, lai izlemtu, vai ir jāpiešķir šajā direktīvā paredzētais bēgļa statuss (kritēriji, kas inter alia ir sīki izklāstīti tās 5. panta 1. punktā un 6. pantā), tas, ka personai, atgriežoties savā izcelsmes valstī vai teritorijā, pastāv draudi ciest nopietnu kaitējumu tādēļ, ka ir jāsaskaras ar cilvēka necienīgiem dzīves apstākļiem, ļaunprātīgu izturēšanos, plaši izplatītu vardarbību vai citu būtisku kaitējumu, vēl nenozīmē, ka šai personai de facto ir tiesības uz bēgļa statusu.

70.

Piemērojot šos vispārīgos kritērijus, bēgļa statuss tiek piešķirts tikai tad, ja patvēruma meklētājam ir “pamatotas bailes no vajāšanas” Direktīvas 2011/95 5. panta 1. punkta un 6. panta izpratnē. “Pamatotas bailes no vajāšanas” nepastāv, ja attiecīgās darbības nav “vajāšanas darbības” (kā tas ir definēts šīs direktīvas 9. pantā), ja tās nav veikuši konkrēti dalībnieki (uzskaitīti Direktīvas 2011/95 6. pantā) un ja tās nav saistītas ar konkrētu iemeslu (kas aprakstīti Direktīvas 2011/95 10. pantā).

71.

Tomēr, ja pastāv būtiska kaitējuma risks, pat ja tas nesasniedz līmeni “pamatotas bailes no vajāšanas”, attiecīgajām personām var būt tiesības uz alternatīvo aizsardzību, kas ir cita veida starptautiskā aizsardzība ( 39 ) (kuras nosacījumi ir sīkāk izklāstīti šīs direktīvas 15. pantā). Tas var arī radīt dalībvalstīm vispārīgāku pienākumu piemērot neizraidīšanas principu un nesūtīt šīs personas atpakaļ uz viņu izcelsmes valsti vai teritoriju. Šis princips inter alia ir nostiprināts ECTK 3. pantā ( 40 ) un Hartas 19. panta 2. punktā. Proti, pēdējā no šīm tiesību normām ir noteikts, ka “nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs”.

72.

Atšķirīga analīze ir nepieciešama, ja piemērojams Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkts.

73.

Kā jau paskaidroju, šī tiesību norma paredz, ka Palestīnas izcelsmes bezvalstniekiem, kuri ir izmantojuši UNRWA aizsardzību vai palīdzību, tiesības uz bēgļa statusu ir atkarīgas no tā, vai šī aizsardzība vai palīdzība ir “izbeigta”. Šo secinājumu 62. punktā norādīju, ka UNRWA misija ir nodrošināt “cilvēka cienīgus dzīves apstākļus” personām, kas izmanto tās aizsardzību vai palīdzību, proti, rūpēties par viņu pamatvajadzībām (jo īpaši attiecībā uz pārtiku, personisko higiēnu un dzīvesvietu). Ņemot vērā to, ka Hartas 4. pantā noteiktais aizliegums (kas paredz, ka “nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem” un kas ir līdzvērtīgs ECTK 3. pantam) ir cieši saistīts ar pozitīvajiem pienākumiem aizsargāt cilvēka cieņu ( 41 ), man ir skaidrs, lai neteiktu vairāk, ka UNRWA misija ir jāuzskata par “izbeigtu”, ja pastāv nopietns risks, ka izturēšanās pret šīm personām, ja tās atgrieztos UNRWA darbības teritorijā (vai tās daļā), nebūtu saderīga ar Hartas 4. pantu, jo nevarētu tikt nodrošinātas viņu pamatvajadzības (kuru nodrošināšana ir UNRWA pienākums). Tas ietver cilvēka necienīgus dzīves apstākļus, ļaunprātīgu izturēšanos, plaši izplatītu vardarbību, kā arī citu būtisku kaitējumu, ciktāl tie paredz tādu fizisku vai garīgu sāpju vai ciešanu nodarīšanu, kas ir pietiekami intensīvas vai ilgstošas, lai atbilstu šajā tiesību normā noteiktajam minimālajam līmenim ( 42 ), kas ir tāds pats kā Hartas 19. panta 2. punktā noteiktais minimālais līmenis ( 43 ). Svarīgi ir tas, ka netiek prasīts pierādīt, ka nopietnu kaitējumu nodara konkrētas personas vai šis kaitējums ir saistīts ar īpašu iemeslu un līdz ar to ir “vajāšana”.

74.

Līdz ar to, ja persona ir izmantojusi UNRWA aizsardzību vai palīdzību, bet UNRWA vairs nespēj nodrošināt šis personas pamatvajadzības ( 44 ) un tāpēc šī persona ir pakļauta tādas ļaunprātīgas izturēšanās apdraudējumam, kas atbilst šim līmenim, abas prasības, kuras izklāstīju šo secinājumu 62. punktā, ir jāuzskata par izpildītām, neprasot neko vairāk. Konkrēti, ir jāuzskata, ka attiecīgā persona ir “spiesta pamest”UNRWA darbības teritoriju un ka šā iemesla dēļ tai ipso facto ir tiesības uz bēgļa statusu saskaņā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

75.

Tātad, kā es tikko paskaidroju, risks piedzīvot izturēšanos, kas nav saderīga ar Hartas 4. pantu, pats par sevi nedod nevienam tiesības uz bēgļa statusu Eiropas Savienībā. Tomēr šai tiesību normai ir īpaša nozīme attiecībā uz Palestīnas izcelsmes bezvalstniekiem, kuri ir izmantojuši UNRWA aizsardzību vai palīdzību, un jautājumā par to, vai viņiem ir tiesības uz bēgļa statusu Eiropas Savienībā saskaņā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Šajā ziņā atgādinu, ka šo secinājumu 39. punktā paskaidroju, ka Palestīnas izcelsmes bezvalstniekus starptautiskā sabiedrība jau ir atzinusi par bēgļiem. Iemesls viņu izslēgšanai no Direktīvā 2011/95 paredzētā bēgļa statusa ir tāds, ka viņiem vajadzētu saņemt efektīvu aizsardzību vai palīdzību no UNRWA, kurai ir pienākums nodrošināt viņu pamatvajadzības (inter alia attiecībā uz pārtiku, personisko higiēnu un dzīvesvietu) un nodrošina, ka viņiem ir cilvēka cienīgi dzīves apstākļi. Šāda izslēgšana vairs nav pamatota, ja UNRWA nespēj nodrošināt šīs pamatvajadzības, kā rezultātā izturēšanās pret viņiem nav saderīga ar Hartas 4. pantu.

76.

Ņemot to vērā, uzskatu, ka tas, vai pierādījumi par UNRWA darbības teritorijā vai tās daļā dominējošo vispārējo dzīves apstākļu pasliktināšanos var būt pietiekami, lai konstatētu, ka izturēšanās pret attiecīgo personu nebūs saderīga ar Hartas 4. pantu, ja šī persona atgriezīsies šajā teritorijā, un ka tādējādi UNRWA aizsardzība vai palīdzība attiecībā uz šo personu ir “izbeigta” Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ir tieši atkarīgs no šādas pasliktināšanās līmeņa.

77.

No vienas puses, es piekrītu, ka ar to vien, ka vispārējie dzīves apstākļi UNRWA darbības teritorijā vai tās daļā ir sliktāki par tiem, kādos persona varētu dzīvot, ja tai tiktu piešķirts bēgļa statuss kādā dalībvalstī, nepietiek, lai secinātu, ka šī persona ir bijusi spiesta pamest šo teritoriju ( 45 ). No otras puses, manuprāt, nevar izslēgt, ka dažās situācijās šie vispārējie dzīves apstākļi varētu kļūt tik neizturami, ka tos varētu uzskatīt par “cilvēka necienīgiem” ikvienam tur dzīvojošam Palestīnas izcelsmes bezvalstniekam (a). Lai šajās divās pretējās situācijās noskaidrotu, vai vienu un to pašu (lai gan mazāk smagu) vispārējo dzīves apstākļu dēļ attiecīgo personu var uzskatīt par “spiestu” atstāt UNRWA darbības teritoriju, ir jāizvērtē – kā es paskaidrošu turpmāk –, vai attiecīgā persona pieder īpaši neaizsargātai grupai (b), vai arī uzskatāma par īpaši neaizsargātu vai īpaši ietekmētu savu personisko apstākļu dēļ (c).

78.

Atgādināšu, ka attiecībā uz jautājumu par to, vai alternatīvo aizsardzību var piešķirt tādas plaši izplatītas vardarbības dēļ, ko izraisījis iekšējs vai starptautisks bruņots konflikts, Tiesa inter alia spriedumā Elgafaji jau ir nospriedusi, ka pastāv situācijas, kurās plaši izplatītas vardarbības pakāpe sasniedz tādu līmeni, ka pastāv nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka civiliedzīvotājs, ja tas atgrieztos attiecīgajā valstī vai reģionā, būtu pakļauts reālam minēto draudu riskam tāpēc vien, ka viņš atrodas šajā teritorijā ( 46 ).

79.

Turklāt spriedumā Jawo Tiesa jau ir atzinusi (lai gan tas nav attiecināts uz Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu) ( 47 ), ka dažos ģeogrāfiskajos apgabalos praksē var rasties tik lielas operacionālas grūtības (vai sistēmiskas nepilnības), ka pastāv būtisks risks, ka pret jebkuru starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, kad tas tiek pārvietots vai atgriezts šajos apgabalos, var izturēties veidā, kas nav saderīgs ar Hartas 4. pantu. Šādos apstākļos jebkura patvēruma meklētāja pārvietošana vai atgriešana uz šiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem gluži vienkārši nav vispār apspriežama ( 48 ) saistībā ar tur dominējošiem vispārējiem dzīves apstākļiem, un šīm personām nav jāpierāda, ka tās pieder īpaši neaizsargātai patvēruma meklētāju grupai (piemēram, tās ir bērni) vai ka viņas ir īpaši neaizsargātas savu personisko apstākļu dēļ (piemēram, slimības dēļ), vai ka viņu personisko apstākļu dēļ viņas var īpaši ietekmēt šie vispārējie apstākļi (piemēram, tāpēc, ka viņu māja atrodas rajonā, kur ir īpaši liela vardarbības iespējamība).

80.

Tikai īpaši smaga situācija var izraisīt šādu vispārēju aizliegumu. Tiesa ir nospriedusi, ka šī īpaši augstā smaguma pakāpe netiek sasniegta situācijās, kuras raksturo pat liela nedrošība vai stipra vispārējā dzīves līmeņa lejupslīde ( 49 ). Ir jāpastāv nopietnam riskam, ka personas, kas atgriežas šajā teritorijā, šo būtisku operacionālo grūtību (vai sistēmisku nepilnību) dēļ atradīsies ekstrēmā nabadzībā, kas viņām neļauj apmierināt viņu viselementārākās vajadzības, tostarp tādas vajadzības kā pabarot sevi, nomazgāties un atrast dzīvesvietu, un kas nodara kaitējumu viņu fiziskajai vai garīgajai veselībai vai rada tādu viņu situācijas lejupslīdi, kura nav saderīga ar cilvēka cieņu ( 50 ).

81.

Uzskatu, ka šos loģiskos apsvērumus var izmantot Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas kontekstā. Pirmkārt, Hartas 4. pants ir horizontāli piemērojama tiesību norma, tāpēc šīs tiesību normas interpretācijā Tiesa neatsaucas uz vienu konkrētu atvasināto tiesību instrumentu. Otrkārt, nevar izslēgt, ka UNRWA darbības teritorijas daļā (in casu Gazas joslā) var rasties tik smagas sistēmiskas nepilnības (piemēram, bruņota konflikta, militāras blokādes vai – kā to formulējusi iesniedzējtiesa – “nepieredzētas humanitārās krīzes” dēļ), ka pastāv būtisks risks, ka jebkura persona, kas nosūtīta atpakaļ uz turieni, nonāks ekstrēmā nabadzībā – tāpēc vien, ka atrodas šajā teritorijā –, situācijā, kas neļauj tai apmierināt savas viselementārākās vajadzības, inter alia, piemēram, paēst, nomazgāties un atrast dzīvesvietu, un kas nodara kaitējumu viņas fiziskajai vai garīgajai veselībai vai rada tādu viņas situācijas lejupslīdi, kura nav saderīga ar cilvēka cieņu un tādējādi ar Hartas 4. pantu.

82.

Uzskatu, ka šādās situācijās pietiek ar pierādījumiem par šādiem vispārējiem dzīves apstākļiem, proti, pieteikuma iesniedzējiem nevar prasīt pierādīt, ka šie vispārējie apstākļi ir “cilvēka necienīgi” personiski viņiem (piemēram, viņu īpašās neaizsargātības dēļ) vai ka viņus īpaši ietekmē šie apstākļi viņu personisko apstākļu dēļ (piemēram, tāpēc, ka viņu māja atrodas ielā, ko regulāri apšauda ar raķetēm, kā tas šķiet SN un LN gadījumā) ( 51 ).

83.

Tomēr joprojām ir jākonstatē, ka vispārējie dzīves apstākļi faktiski var tikt uzskatīti par “cilvēka necienīgiem” un tādējādi nesaderīgiem ar Hartas 4. pantu praktiski ikvienam, proti, tiem ir jābūt tik smagiem, ka tie var ietekmēt visus cilvēkus neatkarīgi no viņu personiskajiem apstākļiem vai identitātes. Ja tas tā ir, var uzskatīt, pirmkārt, ka būtu nopietni apdraudēta ikviena tāda pieteikuma iesniedzēja personiskā drošība, kuram liktu atgriezties šajā teritorijā (pirmā prasība, kas ir minēta šo secinājumu 62. punktā), un, otrkārt, ka UNRWA nav iespējams šai personai nodrošināt dzīves apstākļus atbilstoši šai aģentūrai uzticētajai misijai, proti, “cilvēka cienīgus” dzīves apstākļus, kuros tiek apmierinātas šīs personas pamatvajadzības (otrā prasība). Tādējādi ir jāuzskata, ka attiecībā uz šādu pieteikuma iesniedzēju šīs aģentūras aizsardzība vai palīdzība ir “izbeigta” Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

84.

Manuprāt, situācijās, kurās netiek sasniegta iepriekšējā iedaļā minētā smaguma pakāpe, ir nepieciešama niansētāka pieeja. Patiešām, situācijas, kuras neietekmē tik nopietnas sistēmiskas nepilnības, ka vispārējie dzīves apstākļi tiek atzīti par “cilvēka necienīgiem” un tādējādi nesaderīgiem ar Hartas 4. pantu attiecībā praktiski uz ikvienu personu, joprojām var radīt “cilvēka necienīgus dzīves apstākļus” īpaši neaizsargātu personu grupām (vai dažām īpaši neaizsargātām personām, kā paskaidrošu nākamajā sadaļā), jo neļauj apmierināt viņu viselementārākās vajadzības.

85.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa īpaši vēlas noskaidrot, vai tas, ka prasītājs ir bērns, ietekmē nepieciešamo smaguma pakāpi, lai vispārējos dzīves apstākļus Gazas joslā varētu uzskatīt par “cilvēka necienīgiem”.

86.

Norādu, ka Tiesa ir atzinusi, ka novērtējums par “patiesu necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes risku Hartas 4. panta izpratnē” patiešām ir atkarīgs no attiecīgā patvēruma meklētāja īpašās neaizsargātības ( 52 ). Turklāt ECT ir atzinusi, ka novērtējums par to, vai ļaunprātīgas izturēšanās smaguma pakāpe atbilst minimālajam līmenim, uz ko attiecas ECTK 3. panta piemērošanas joma, “būtībā ir relatīvs” ( 53 ).

87.

Attiecībā uz bērniem Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) savā judikatūrā, kas attiecas uz ECTK 3. panta interpretāciju, ir vairākkārt uzsvērusi, ka viņi ir īpaši neaizsargāta grupa ar īpašām vajadzībām, kas – īpaši drošības un drošuma ziņā – atšķiras no pieaugušo vajadzībām ( 54 ). Šī judikatūra ir atspoguļota dažādos ES patvēruma tiesību instrumentos, jo, piemēram, dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, lai dzīves apstākļi, kas bērniem tiek nodrošināti pēc bēgļa statusa saņemšanas ( 55 ), kā arī līdz lēmuma pieņemšanai par to, vai viņiem jāpiešķir starptautiskā aizsardzība, būtu samērīgi ar viņu vajadzībām un tiktu ņemta vērā viņu īpašā neaizsargātība ( 56 ). Tādējādi, šķiet, ir vispāratzīts, ka dzīves apstākļi, kurus nevar uzskatīt par “cilvēka cienīgiem” pieaugušajiem, vēl jo vairāk nav uzskatāmi par tādiem bērniem kā grupai ( 57 ).

88.

Ņemot vērā šos apsvērumus, man ir skaidrs, ka noteiktās situācijās vispārējos dzīves apstākļus – pat ja to pasliktināšanās nav tik liela, lai radītu nopietnu būtiska kaitējuma risku praktiski jebkurai personai, – tomēr var uzskatīt par tādiem, kas pakļauj jebkuru bērnu nopietnam, ar Hartas 4. pantu nesaderīgam būtiska kaitējuma riskam, jo bērni ir īpaši neaizsargāta “patvēruma meklētāju” grupa.

89.

Uzskatu, ka šādās situācijās personām, kas pieder pie šīs īpaši neaizsargātās grupas (vai jebkuras citas īpaši neaizsargātās grupas), nav individuāli jāpierāda, ka vispārējie dzīves apstākļi ir “cilvēka necienīgi” un tādējādi attiecībā uz tām tie ir nesaderīgi ar Hartas 4. pantu, ja vien var pierādīt, pirmkārt, ka šie vispārējie dzīves apstākļi ir pietiekami smagi, lai tos varētu uzskatīt par “cilvēka necienīgiem” jebkurai pie šīs grupas piederošais personai, un, otrkārt, ka pieteikuma iesniedzēja attiecīgie personiskie apstākļi (piemēram, vecums, dzimums vai konkrētais stāvoklis vai invaliditāte) kvalificē viņu par šīs grupas locekli.

90.

Šo secinājumu 84. punktā vērsu uzmanību, ka Tiesas judikatūrā ir norādīts, ka pastāv arī konkrētas situācijas, kurās vispārējos dzīves apstākļus nevar uzskatīt par “cilvēka necienīgiem” un tādējādi nesaderīgiem ar Hartas 4. pantu praktiski ikvienam vai vienai vai vairākām īpaši neaizsargātām personu grupām. Tomēr šīs situācijas joprojām var radīt “cilvēka necienīgus dzīves apstākļus” dažām personām, kuras ir jāuzskata par īpaši neaizsargātām viņu personiskās situācijas dēļ ( 58 ) vai kuras šie vispārējie apstākļi īpaši ietekmē, ņemot vērā viņu personisko situāciju (piemēram, to, ka viņu māja atrodas ielā, uz kuru regulāri tiek mērķētas raķetes). Proti, ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet] paskaidroja, ka ar [Hartas 4. panta] “absolūto raksturu būtu acīmredzami nesaderīgi, ka dalībvalstis varētu neievērot patvēruma meklētāja piedzīvotu patiesu un pierādītu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, aizbildinoties ar to, ka tas neizriet no sistēmiskas problēmas” ( 59 ).

91.

Tiesa jau ir piemērojusi šo pamatojumu saistībā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretāciju. Proti, spriedumā SW (Bēgļa statuss Palestīnas bezvalstniekam), kas attiecās uz personu, kurai ir īpaši smaga slimība, tā secināja, ka UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir jāuzskata par “izbeigtu”, ja šī aģentūra nav spējīga šai personai nodrošināt piekļuvi īpašai medicīniskajai aprūpei un ārstēšanai, kuras neesamība personai rada reālu tūlītējas nāves risku vai reālu risku piedzīvot nopietnu, ātru un neatgriezenisku veselības stāvokļa pasliktināšanos vai būtisku paredzamā dzīves ilguma samazināšanos ( 60 ).

92.

Tādās situācijās, kāda bija izklāstīta spriedumā SW (Bēgļa statuss Palestīnas bezvalstniekam), UNRWA darbības teritorijas daļā dominējošie vispārējie dzīves apstākļi paši par sevi nebija pietiekami smagi, lai varētu konstatēt, ka attiecībā uz visiem vai pat konkrētu personu grupu pastāv ar Hartas 4. pantu nesaderīga izturēšanās. Tomēr pieteikuma iesniedzējs varēja pamatoties uz personiskajiem apstākļiem, kas viņu padarīja īpaši neaizsargātu un radīja situāciju, ka šie vispārējie dzīves apstākļi viņai bija “neizturami” un “cilvēka necienīgi” (un tātad nesaderīgi ar šo tiesību normu).

93.

Kā es tikko paskaidroju iepriekšējās nodaļās, pastāv trīs scenāriji, kad var uzskatīt, ka UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir “izbeigta” tādēļ, ka Palestīnas izcelsmes bezvalstniekiem, kuri ir izmantojuši šīs aģentūras aizsardzību vai palīdzību, tā nespēj nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus, proti, apmierināt viņu pamatvajadzības, inter alia, piemēram, pārtiku, personiskās higiēnas pakalpojumus un dzīvesvietu.

94.

Manuprāt, tas, cik liela nozīme ir piešķirama vispārējiem dzīves apstākļiem UNRWA darbības teritorijā vai tās daļā, no vienas puses, un attiecīgo personu personiskajai situācijai, no otras puses, atšķiras atkarībā no tā, kurš no šiem trim scenārijiem ir piemērojams. Pirmajos divos scenārijos nav jāpierāda, ka šie vispārējie dzīves apstākļi ir “cilvēka necienīgi” tieši attiecīgajai personai, jo šie apstākļi ir ārkārtīgi smagi, lai tos varētu uzskatīt par “cilvēka necienīgiem” un tātad nesaderīgiem ar Hartas 4. pantu attiecībā uz visiem cilvēkiem vai īpaši neaizsargātu personu grupu, kurā šī persona ietilpst. Trešajā scenārijā tas, ka vispārējie dzīves apstākļi ir “cilvēka necienīgi”, ir jāpierāda individuāli, atsaucoties uz attiecīgās personas īpašo neaizsargātību vai citiem apstākļiem.

95.

Es vēlos sniegt šādu papildu piezīmi. Tā kā UNRWA darbības teritorijas daļā dominējošie vispārējie dzīves apstākļi vienmēr ir būtiski, lai noteiktu, vai šīs aģentūras aizsardzība vai palīdzība ir “izbeigta” Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, tos var ņemt vērā, tikai izvērtējot individuāli katru gadījumu. Tiesa būtībā jau uzsvēra šo prasību spriedumā Abed El Karem El Kott u.c. ( 61 ). Proti, tā uzskatīja, ka tad, kad kompetentās iestādes pārbauda, vai personai tādu iemeslu dēļ, kurus viņa nespēj ietekmēt un kuri nav atkarīgi no viņas gribas, vairs nav iespējams saņemt UNRWA aizsardzību vai palīdzību, šīm iestādēm ir jāveic individuāls visu lietā nozīmīgo elementu vērtējums.

96.

Ņemot vērā šo judikatūru, tādēļ piekrītu Komisijai, ka individuālā novērtējumā vienmēr ir jāiekļauj vispārēja rakstura elementi, kas attiecas uz vispārējiem dzīves apstākļiem attiecīgajā UNRWA darbības teritorijā vai tās daļā (šajā gadījumā Gazas joslā). Pat pirmā scenārija gadījumā bēgļa statuss netiek automātiski piešķirts visiem. Šo secinājumu 83. punktā jau norādīju, ka attiecīgajām personām ir jāiesniedz šā statusa pieprasījuma pieteikums un ka ir jāpārbauda katrs atsevišķais gadījums, lai noteiktu ne tikai to, vai attiecīgajā teritorijā (vai tās daļā) šīs personas ir faktiski izmantojušas UNRWA aizsardzību vai palīdzību, bet arī to, vai izvērtēšanas laikā vispārējie dzīves apstākļi šajā ģeogrāfiskajā teritorijā var tikt uzskatīti par “cilvēka necienīgiem” praktiski ikvienai personai un tādējādi pastāv nopietni un pamatoti iemesli atzīt, ka pieteikuma iesniedzējs būtu pakļauts reālam, ar Hartas 4. pantu nesaderīgam kaitējuma riskam tāpēc vien, ka viņš atrodas šajā teritorijā, un bez pienākuma pierādīt, ka viņš būtu konkrēti pakļauts šādam kaitējumam, ja atgrieztos šajā teritorijā.

97.

Ir svarīgi uzsvērt, ka ir nepieciešams šāds individuāls izvērtējums. Ja šāda prasība netiek izvirzīta, tad Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā sistēma zināmā mērā kļūtu līdzvērtīga Direktīvā 2001/55/EK paredzētajai sistēmai, ar kuru tiek nodrošināta pagaidu aizsardzība (cits aizsardzības veids, kas ir atšķirīgs un mazāk plašs nekā aizsardzība, ko nodrošina bēgļa statuss vai alternatīvā aizsardzība) pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā un kurā netiek prasīts, lai šīs personas iesniegtu individuālus pieteikumus un tādējādi tiktu veikts individuāls izvērtējums ( 62 ). Šo direktīvu ir paredzēts piemērot tikai dažās noteiktās situācijās un tikai pēc oficiāla Eiropas Savienības Padomes lēmuma (piemēram, šāds lēmums nesen tika pieņemts attiecībā uz pārvietotajām personām, kas bija spiestas pamest Ukrainu pēc Krievijas bruņoto spēku militārā iebrukuma 2022. gada 24. februārī) ( 63 ). Es uzskatu, ka mehānisms, kas ieviests ar Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu, nevar aizstāt mehānismu, kas ieviests ar Direktīvu 2001/55.

98.

Turklāt atgādinu, ka šo secinājumu 38. punktā jau paskaidroju, ka pirms bēgļa statusa piešķiršanas, piemērojot Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu, valsts kompetentajām iestādēm katrā gadījumā ir arī jāpārbauda, vai uz attiecīgajām personām neattiecas neviens no šīs direktīvas 12. panta 1. punkta b) apakšpunktā, 2. punktā un 3. punktā minētajiem izslēgšanas iemesliem ( 64 ). Šie noteikumi būtībā paredz, ka bēgļa statuss netiks piešķirts Palestīnas izcelsmes bezvalstniekam (pat ja viņš ir izmantojis UNRWA aizsardzību vai palīdzību), ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka attiecīgā persona ir izdarījusi noteiktus noziegumus vai kūdījusi vai citādi piedalījusies šo noziegumu izdarīšanā. (tie ir noziegumi pret mieru, kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci, smagi nepolitiski noziegumi ārpus patvēruma valsts vai citas darbības, kas ir pretrunā ANO principiem). Manā ieskatā, tas ietvertu terora aktu veikšanu un jebkāda veida līdzdalību vai kūdīšanu izdarīt šādus aktus (piemēram, tādus kā nesen notikušos Hamās aktus pret Izraēlu).

99.

No tā izriet, kā Tiesa jau ir spriedusi, ka Palestīnas izcelsmes bezvalstniekam noteiktās tiesības ipso facto saņemt Direktīvas 2011/95 sniegto labumu tās 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ja tiek izbeigta UNRWA aizsardzība vai palīdzība, nerada beznosacījuma tiesības tikt atzītam par bēgli ( 65 ).

100.

Ja saprotu pareizi, ceturtais jautājums – man jāatzīst, ka tā nolūku un jēgu sākotnēji ir diezgan grūti atšifrēt – attiecas uz saikni starp Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kas noteiktos apstākļos Palestīnas izcelsmes bezvalstniekiem rada iespēju ipso facto iegūt bēgļa statusu, un šā tiesību akta normām, kuras attiecas uz “alternatīvo aizsardzību”, kas, kā jau norādīju šo secinājumu 71. punktā, ir atšķirīgs (un mazāk plašs) ( 66 ) starptautiskās aizsardzības veids nekā bēgļa statuss.

101.

Proti, iesniedzējtiesa, pirmkārt, jautā, vai neizraidīšanas princips, kas inter alia ir ietverts Hartas 19. panta 2. punktā, ir piemērojams situācijā, kad Palestīnas izcelsmes bezvalstnieks, kuram nav tiesību uz bēgļa statusu saskaņā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ir tiesīgs saņemt alternatīvo aizsardzību saskaņā ar tās 15. panta b) apakšpunktu. Šādas personas tiesības uz alternatīvo aizsardzību būtu pamatotas ar to, ka, atgriežoties UNRWA darbības teritorijā, tā nonāktu “ekstrēmas nabadzības” situācijā, kas ir līdzīga šo secinājumu 81. punktā aprakstītajai.

102.

Otrkārt, minētā tiesa lūdz Tiesu precizēt, vai, pārbaudot, vai persona atbilst Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem bēgļa statusa iegūšanai, kompetentajām valsts iestādēm ir jāņem vērā ne tikai neizraidīšanas princips, bet arī elementi, kas ir būtiski, lai noteiktu, vai persona būtu tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību saskaņā ar šīs direktīvas 15. panta b) punktu.

103.

Savos secinājumos lietā SW (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss) ( 67 ) paskaidroju, ka unikālais režīms, kas saskaņā ar Direktīvu 2011/95 ir piemērojams Palestīnas izcelsmes bezvalstniekiem, attiecas tikai uz iespēju viņiem piešķirt bēgļa statusu, nevis uz alternatīvo aizsardzību ( 68 ). Tādējādi šīs personas, tāpat kā citi patvēruma meklētāji, var pieteikties alternatīvās aizsardzības statusam saskaņā ar šīs direktīvas 18. pantu un nav izslēgtas no šā statusa.

104.

Nosacījumi, kas jāizpilda, lai persona varētu pretendēt uz alternatīvo aizsardzību, ir sīki izklāstīti Direktīvas 2011/95 II un V nodaļā. Būtībā ir jāpierāda, ka attiecīgajai personai pastāv reāls būtiska kaitējuma risks. Termins “būtisks kaitējums” ir definēts šīs direktīvas 15. pantā, un to veido “nāves sods vai tā izpilde ” (15. panta a) punkts), “spīdzināšana vai necilvēcīga pazemojoša izturēšanās, vai necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana izcelsmes valstī” (15. panta b) punkts) vai “smagi un individuāli draudi [pieteikuma iesniedzēja] dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu gadījumā” (15. panta c) punkts).

105.

Ņemot vērā šos elementus, man ir skaidrs, ka kaitējuma līmenis, kādam Palestīnas izcelsmes bezvalstnieks būtu pakļauts, ja viņš atgrieztos attiecīgajā teritorijā, kurā darbojas UNRWA, var sasniegt Direktīvas 2011/95 15. pantā minēto “būtiskā kaitējuma” līmeni piemēram, tāpēc, ka tas ietver “spīdzināšanu vai necilvēcīgu pazemojošu izturēšanos, vai necilvēcīgu vai pazemojošu sodīšanu” (15. panta b) punkts), un vienlaikus būt pietiekami smags, lai būtu iespējams konstatēt, ka UNRWA aizsardzība vai palīdzība attiecībā uz šo personu ir “izbeigta” 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Abi režīmi (lai iegūtu “bēgļa” statusu saskaņā ar 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai “alternatīvās aizsardzības” statusu saskaņā ar 15. panta b) punktu) būtībā atļauj ņemt vērā līdzīgu kaitējuma līmeni, proti, “necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos”, kas nav saderīga ar Hartas 4. pantu.

106.

Turklāt attiecībā uz Direktīvas 2011/95 15. panta c) punktu Tiesa spriedumā Elgafaji ( 69 ) ir precizējusi, ka tāda riska esamība, kas ir saistīts ar vispārīgo situāciju valstī, principā nav pietiekama, lai konstatētu, ka attiecībā uz konkrēto personu ir izpildīti nosacījumi alternatīvās aizsardzības saņemšanai, tomēr ir pieļaujami izņēmumi. Proti, noteiktās situācijās bruņotu konfliktu raksturojošās plaši izplatītās vardarbības pakāpe var sasniegt tik augstu līmeni, ka personām, kas lūdz starptautisko aizsardzību, nav jāpierāda, ka draudi ir vērsti konkrēti pret viņām sakarā ar apstākļiem, kas raksturo viņu individuālo stāvokli. Šajā ziņā Tiesa būtībā ir nonākusi pie tiem pašiem loģiskajiem secinājumiem, kurus izklāstīju iepriekšējā nodaļā. Jo vairāk pieteikuma iesniedzējs var pierādīt, ka draudi ir vērsti konkrēti pret viņu sakarā ar apstākļiem, kas raksturo viņa individuālo stāvokli, jo mazāka plaši izplatītās vardarbības pakāpe tiek noteikta, lai viņš būtu tiesīgs saņemt alternatīvo aizsardzību. Tādējādi var izmantot abus režīmus (lai iegūtu“bēgļa” statusu saskaņā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu un “alternatīvās aizsardzības” statusu saskaņā ar 15. panta c) punktu), lai aizsargātu Palestīnas izcelsmes bezvalstniekus, kuri saskaras ar plaši izplatītu vardarbību.

107.

Tomēr neatkarīgi uz šo līdzību abi statusi ir savstarpēji izslēdzoši. Persona nevar vienlaikus izmantot abus statusus, un šiem statusiem vienmēr ir jābūt piešķirtiem neatkarīgi vienam no otra. No tā izriet, ka, nosakot, vai personai ipso facto ir tiesības uz bēgļa statusu saskaņā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kompetentajām valsts iestādēm nav jāpārbauda, vai attiecīgā persona atbilst nosacījumiem, lai tai piešķirtu “alternatīvo aizsardzību”.

108.

Turpretim persona, kas neatbilst nosacījumiem, kuri ļauj UNRWA aizsardzību uzskatīt par “izbeigtu” Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, piemēram, tāpēc, ka reālais necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks, kam šī persona būtu pakļauta, ja atgrieztos UNRWA darbības teritorijā, nav saistīts ar šīs aģentūras misiju ( 70 ), joprojām var lūgt un saņemt “alternatīvās aizsardzības” statusu, ja ir izpildīti nosacījumi.

109.

Turklāt, ja personai, kurai ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību, būtu jāatgriežas UNRWA darbības teritorijā un jāsaskaras ar “cilvēka necienīgiem dzīves apstākļiem” vai “ekstrēmu nabadzību”, tad ir skaidrs, ka tiktu pārkāpts Hartas 19. panta 2. punktā nostiprinātais neizraidīšanas princips. Atgādinu, ka šā principa piemērošana neaprobežojas tikai ar personām, kurām ir tiesības uz bēgļa statusu ( 71 ). Tādējādi neizraidīšanas princips ir piemērojams – un tas ir jāievēro – neatkarīgi no konkrētā statusa (bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa), uz kuru attiecīgā persona var pretendēt.

110.

Ņemot vērā visus minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Administrativen sad Sofia‑grad (Administratīvā tiesa, Sofija, Bulgārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: