1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 2 ) 24. panta 1. punkta pirmo daļu.

2.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Vācijā dzīvojošo EM un Roompot Service BV, kura juridiskā adrese ir Nīderlandē un kurš šajā dalībvalstī apsaimnieko brīvdienu parku ar tūrisma mītnēm, par tādas summas atmaksu, kas samaksāta par viena no šajā parkā esošajiem bungalo īstermiņa izmantošanu, pieskaitot procentus un tiesāšanās izdevumus.

3.

Izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ galvenokārt uzskatu, ka strīds attiecas uz kompleksu līgumu, uz kuru tādējādi neattiecas Regulā Nr. 1215/2012 paredzētā izņēmuma jurisdikcija nekustamā īpašuma nomas/īres jomā. Pakārtoti, ja Tiesa nospriestu, ka attiecīgais līgums ietilpst šīs regulas 24. panta 1. punkta pirmās daļas piemērošanas jomā, es uzskatītu, ka pamatlietā celtā prasība ir saistīta ar šo līgumu un arī ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā.

4.

Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 6. iedaļas “Izņēmuma jurisdikcija” 24. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šādām dalībvalsts tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no pušu domicila:

5.

Vācijā dzīvojošā EM 2020. gada 23. jūnijāRoompot Service ( 3 ), kura juridiskā adrese ir Nīderlandē, tīmekļvietnē rezervēja bungalo brīvdienu parkā “Waterpark Zwartkruis” ( 4 ), kas atrodas šajā dalībvalstī Noardburgum, uz laiku no 2020. gada 31. decembra līdz 2021. gada 4. janvārim deviņu personu grupai no vairāk nekā divām dažādām mājsaimniecībām.

6.

Rezervācija par cenu 1902,80 EUR, kuru EM samaksāja pilnā apmērā, ietvēra gultas veļas nodrošināšanu un galīgās uzkopšanas veikšanu.

7.

Waterpark Zwartkruis ir ūdens atrakciju parks ar bungalo tieši pie ezera un atsevišķu molu pie katras mītnes. Par papildu samaksu bija iespējams īrēt laivas un kanoe.

8.

Pirms EM ierašanās un pēc viņas lūguma Roompot Service elektroniskā pasta vēstulē informēja viņu, ka, neraugoties uz Covid‑19 pandēmiju, Waterpark Zwartkruis rezervācijas periodā būs atvērts, bet saskaņā ar Nīderlandes tiesisko regulējumu vienā bungalo viņa drīkstēs uzturēties tikai kopā ar savu ģimeni un ne vairāk kā ar divām personām no citas mājsaimniecības. Turklāt viņai tika piedāvāts pārcelt uzturēšanās rezervāciju uz vēlāku datumu.

9.

EM neveica uzturēšanos un negrozīja rezervāciju. Roompot Service viņai atmaksāja 300 EUR.

10.

EM cēla pret Roompot Service prasību Amtsgericht Neuss (Neisas pirmās instances tiesa, Vācija), lūdzot atmaksāt atlikušo summu 1602,80 EUR, kā arī procentus un tiesāšanās izdevumus. Roompot Service apstrīdēja Vācijas tiesu starptautisko jurisdikciju. Ar 2021. gada 1. oktobra nolēmumu šī prasība tika noraidīta kā nepamatota.

11.

EM iesniedza apelācijas sūdzību Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa, Vācija), kas vaicā, vai Nīderlandes tiesām ir izņēmuma starptautiskā jurisdikcija izskatīt pamatlietu saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkta pirmo daļu.

12.

Šī tiesa norāda, ka no trim atbilstošajiem Tiesas nolēmumiem par brīvdienu māju nomu/īri ārvalstīs, kuros interpretēts Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās ( 5 ) 16. panta 1. punkts, kura saturs ir saglabājies būtībā identisks Regulā Nr. 1215/2012, proti, no 1985. gada 15. janvāra sprieduma Rösler ( 6 ), 1992. gada 26. februāra sprieduma Hacker ( 7 ) un 2000. gada 27. janvāra sprieduma Dansommer ( 8 ), izriet, ka uz šiem līgumiem principā attiecas nekustamā īpašuma atrašanās vietas tiesu izņēmuma jurisdikcija. Tiesa uzskata, ka izņēmums pastāv tikai tad, ja ir noslēgts komplekss līgums, ciktāl tas ietver pakalpojumu kopumu par klienta samaksāto kopējo cenu ( 9 ).

13.

Minētā tiesa norāda, pirmkārt, ka papildpakalpojumi šajā gadījumā ir dažādu bungalo ar dažādām ērtībām piedāvājums Roompot Service tīmekļvietnē sadaļā “informācija un ieteikumi”, bungalo rezervācija EM, uzņemšana uz vietas un atslēgu nodošana, gultasveļas nodrošināšana un galīgās uzkopšanas veikšana. Saskaņā ar tās izpratni par Tiesas judikatūru šiem pakalpojumiem, aplūkojot tos kopumā, ir jābūt nozīmīgiem, lai līgumam tiktu piešķirts komplekss raksturs.

14.

Otrkārt, saskaņā ar Vācijas tiesību doktrīnā daļēji pārstāvēto viedokli tādiem maznozīmīgiem papildpakalpojumiem kā īpašuma uzturēšana vai uzkopšana, veļas maiņa vai palīdzība uz vietas ir mazāka nozīme, tādējādi ar pamatlietā aplūkotajiem papildpakalpojumiem nepietiek, lai konstatētu kompleksa līguma esamību.

15.

Iesniedzējtiesa arī precizē, ka Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) ir sniegusi atšķirīgu Tiesas spriedumu interpretāciju ( 10 ). Pamatojoties uz spriedumu Hacker, kā arī spriedumu Dansommer, šī tiesa uzskata, ka jurisdikcijas noteikšana saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkta pirmo daļu ir atkarīga tikai no tā, vai profesionāls ceļojumu rīkotājs ir atbildīgs par trešās personas īpašumā esošas brīvdienu mājas nodošanu lietošanā. Šajā situācijā šī tiesību norma neesot piemērojama. Savukārt minētā tiesību norma esot jāpiemēro, ja profesionāls ceļojumu rīkotājs ir tikai starpnieks nomas/īres līgumā ar īpašnieku.

16.

Iesniedzējtiesa pauž šaubas par šīs interpretācijas saderību ar Tiesas judikatūru.

17.

Šajos apstākļos Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas [Nr. 1215/2012] 24. panta 1. punkta [pirmā daļa] ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar tādu starp privātpersonu un profesionālu brīvdienu mītņu iznomātāju noslēgtu līgumu par īslaicīgu bungalo nodošanu lietošanā iznomātāja apsaimniekotā brīvdienu parkā, kurā papildus vienkāršai nodošanai lietošanā kā papildu pakalpojumi ir paredzēta galīgā uzkopšana un gultas veļas nodrošināšana, neatkarīgi no tā, vai brīvdienu bungalo pieder iznomātājam vai trešai personai, izņēmuma jurisdikcija ir īpašuma atrašanās vietas valsts tiesām?”

18.

EM un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.

19.

Būtībā iesniedzējtiesa vaicā par atbilstošiem kritērijiem, kas ir jāņem vērā, lai līgumu par brīvdienu parkā esoša bungalo nodošanu īslaicīgā lietošanā kvalificētu kā nekustamā īpašuma nomas/īres līgumu Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē vai kā kompleksu līgumu par pakalpojumu kopuma sniegšanu.

20.

Šīs regulas 24. panta 1. punkta pirmās daļas noteikumi ir līdzvērtīgi noteikumiem, kas paredzēti Briseles konvencijas 16. panta 1. punktā, kurš kļuvis par 1. punkta a) apakšpunktu ( 11 ), un Regulas (EK) Nr. 44/2001 ( 12 ) 22. panta 1. punkta pirmajā daļā, tādējādi šo pēdējo minēto noteikumu interpretācija, ko sniegusi Tiesa, ir piemērojama arī pirmo minēto noteikumu interpretācijai ( 13 ).

21.

Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru:

22.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 25. panta 4. punktu no šīs izņēmuma jurisdikcijas nevar atkāpties, noslēdzot vienošanos.

23.

Valsts tiesu jurisdikcijas noteikšana attiecībā uz brīvdienu mītnes nomu/īri ir aplūkota trijos Tiesas spriedumos, proti, spriedumos Rösler, Hacker un Dansommer ( 15 ), un divos tiesību aktu grozījumos ( 16 ). Tajos ir noteikta atkāpe no šīs regulas 24. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētās izņēmuma jurisdikcijas gadījumā, ja abu pušu domicils ir vienā un tajā pašā dalībvalstī ( 17 ). Tomēr jānorāda, ka, runājot par mītņu nomu/īri, tiesību akta grozījums, ar ko minētās regulas 24. panta 1. punktā tika ieviesta otrā daļa, ne pilnībā atbilst Tiesas meklētā un šo secinājumu 21. punktā atgādinātā pamatprincipa pamatojumam ( 18 ).

24.

Tādējādi runa ir par regulējumu, kas gandrīz divdesmit gadus ir piemērojams īstermiņa nomai/īrei tūrisma jomā, un līdz šim valsts tiesas nav informējušas Tiesu par jaunām interpretācijas grūtībām.

25.

No šīs Tiesas judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkta pirmā daļa ir jāpiemēro, ja ir izpildīti divi nosacījumi. Pirmkārt, strīdam ir jāattiecas uz nekustamā īpašuma nomas/īres līgumu šīs tiesību normas izpratnē. Otrkārt, ja tas tā ir, strīdam ir jāattiecas uz tiesībām un pienākumiem, kas izriet no šī līguma. Ja pirmais nosacījums nav izpildīts, otrais nosacījums nav jāizskata.

26.

No diviem pēdējiem minētajiem Tiesas spriedumiem, proti, Hacker un Dansommer, izriet, ka nomas/īres līguma kvalifikācijai ir nepieciešams, lai papildus galvenajam pienākumam attiecībā uz brīvdienu mītnes izmantošanu tajā nebūtu paredzēti pamatpakalpojumi ( 19 ).

27.

Iesniedzējtiesas jautājumu pamatā ir pamatlietā aplūkoto līgumisko saistību salīdzinājums ar spriedumā Hacker minētajām saistībām. Sprieduma Dansommer 31. punktā tās ir atgādinātas šādi: “Attiecīgais līgums [lietā, kurā taisīts spriedums Hacker,] esot bijis noslēgts starp profesionālu ceļojumu rīkotāju un tā klientu vietā, kurā atradās to juridiskā adrese vai attiecīgi domicils; arī ja tajā paredzētais pakalpojums izpaudās kā brīvdienu mītnes nodošana lietošanā uz īsu laiku, tas bija saistīts arī ar citiem pakalpojumiem, piemēram, informācijas un ieteikumu sniegšanu, kad ceļojumu rīkotājs izsaka klientam dažādus brīvdienu piedāvājumus, mītnes rezervēšanu klienta izvēlētajā periodā, vietu rezervēšanu transportā, uzņemšanu uz vietas un, vajadzības gadījumā, ceļojuma atcelšanas apdrošināšanu (spriedums Hacker [..], 14. punkts).”

28.

Manuprāt, no abiem šiem spriedumiem izriet, ka, lemjot par savu jurisdikciju, tiesai ir jāizvērtē attiecīgās līgumiskās attiecības kopumā un to konteksts, lai noteiktu, vai tās attiecas tikai uz mītnes izmantošanu vai arī uz saistībām nodot to lietošanā personai, sniedzot brīvdienām raksturīgus pakalpojumus ( 20 ). Tādi pakalpojumi kā uzkopšana, gultasveļas nodrošināšana vai citi pakalpojumi, kurus privātpersona vai profesionālis var sniegt iznomātajā/izīrētajā īpašumā, manuprāt, nekādā veidā neietekmē līguma kvalifikāciju, ja vien tie ir sniegti papildus to [galvenajai] darbībai.

29.

Tāpat ir jānoskaidro, vai brīvdienu mītni iznomāja/izīrēja īpašnieks tieši, vai arī tā tika iznomāta/izīrēta viņa vārdā. Manuprāt, spriedumā Dansommer Tiesa nevēlējās grozīt kritērijus, kas jāņem vērā, lai noteiktu starptautisko jurisdikciju ( 21 ). Pietiek ar līgumiskajām saistībām, kuru priekšmets ir īpašuma izmantošana ( 22 ). Proti, tiek pieņemts, ka iznomātājs/izīrētājs ir pilnvarots šajā nolūkā. Brīvdienu mītnes nomniekam/izīrētājam nav jāpārbauda, kas ir īpašnieks, it īpaši tad, ja viņš nolemj celt prasību tiesā.

30.

Savukārt, tāpat kā kompleksa ceļojuma gadījumā ( 23 ), mītnes nodošanai lietošanā tādās tieši brīvdienām paredzētās vietās kā Waterpark Zwartkruis, ko apsaimnieko Roompot Service ( 24 ), piemīt īpašas iezīmes, kas, ja vien tās ir norādījusi iesniedzējtiesa, manuprāt, attaisno attiecīgā līguma kvalificēšanu par “kompleksu līgumu”.

31.

Proti, pirmkārt, būtu jāpārbauda, uz kāda pamata līgumiskās attiecības tika nodibinātas. Šajā gadījumā iesniedzējtiesa nav atsaukusies nedz uz rakstveidā noslēgta nomas/īres līguma par izmitināšanu privātmājā ( 25 ) esamību, nedz uz tā saturu, it īpaši uz nosacījumiem par visas nomas/īres maksas samaksu. It īpaši nav precizēts, vai tika rezervēts konkrēts, iepriekš izvēlēts bungalo ( 26 ). Tomēr nekustamā īpašuma parkā, kurā ir standartizētas izmitināšanas struktūras, kas veido viendabīgu veselumu un attiecīgā gadījumā ietver kolektīvās lietošanas ēkas, par saistībām izmantot kādu no mēbelētām mītnēm, tāpat kā viesnīcu kompleksā, šķiet, ir atbildīgs parka apsaimniekotājs, kurš parasti ir sarunu partneris sūdzību gadījumā.

32.

Otrkārt, jānorāda, ka šāda veida brīvdienu izmitināšanas formula ir izstrādāta, ņemot vērā piedāvājumu organizēt uzturēšanos kopumā. Izskatāmajā lietā iesniedzējtiesa konstatēja, ka iznomātā/izīrētā mītne atrodas ūdens atrakciju parkā, kura apsaimniekošanas mērķis ir uz vietas nodrošināt izmitinātajām personām ar atpūtu saistītus pakalpojumus ( 27 ). Tādējādi no tā var secināt, ka atpūtnieks sagaida arī zināmu komforta un ieteikumu līmeni, un tas tiek reklamēts, rezervējot šādu izmitināšanas vietu. Šajos apstākļos, manuprāt, brīvdienu parkā izšķiroša nozīme ir uzturēšanās rīkotāja profesionālajam statusam ( 28 ), kā arī iespējamam konstatējumam, ka mītnes piedāvājums bez laika ierobežojuma ir pieejams visu gadu, jo šie kritēriji ļauj nošķirt to no sezonālas izīrēšanas.

33.

Treškārt, būtisks faktors, kas jāņem vērā, ir arī kopējā cena par uzturēšanos ( 29 ). Proti, manuprāt, ir jānoskaidro, vai tajā ir iekļautas izmaksas par vairākiem pakalpojumiem, kas paredzēti šādā brīvdienu parkā, vai piedāvāto pakalpojumu klāstu, ņemot vērā to kvalitāti vai nozīmīgumu, kas attaisnotu to, ka šī cena nav tieši saistīta tikai ar vienīgās mītnes izīrēšanu vietējā privātpersonām piederošu brīvdienu māju nomas/īres tirgū ( 30 ), bet tā drīzāk tiek noteikta atkarībā no standartizēta komforta līmeņa, kā tas ir viesnīcās. Tādējādi uz to neattiektos imperatīvs tiesiskais regulējums, kas ir salīdzināms ar regulējumu, ar ko var tikt reglamentēta dzīvojamo telpu īre.

34.

Tādējādi uzskatu, ka valsts tiesai ir jāpārbauda visi līguma nosacījumi un mītnes piedāvājuma īpašās iezīmes saistībā ar īslaicīgu uzturēšanos tādā brīvdienu parkā kā šajā lietā aplūkotais Waterpark Zwartkruis. Meklējot pierādījumu kopumu attiecībā uz pakalpojumiem, ko sniedz brīvdienu parka apsaimniekotājs, kuru iesniedzējtiesa kvalificē kā “profesionālu brīvdienu mītņu iznomātāju”, ir iespējams pārvarēt ierobežojumus, kas ir noteikti ar tādu kazuistisku izvērtējumu, kāds ir iesniegts Tiesas izskatīšanai vai tiek apspriests doktrīnā ( 31 ). Turklāt tas nodrošina pietiekamu paredzamību.

35.

Šāda pieeja atbilst arī tūristu izmitināšanas piedāvājuma daudzveidībai, kas ir attīstījusies daudzās dalībvalstīs ( 32 ). Šajā ziņā norādīšu, ka tā skaidri izpaužas terminoloģijā, kas tiek lietota franču valodā šajā jomā. Tādējādi tiek nošķirti atpūtas parki, tūristu mītnes un brīvdienu ciemati, atkarībā no tāda tūristu izmitināšanas vai mēbelētas mītnes veida kā māja, dzīvoklis, bungalo, pārvietojama atpūtas māja, vienkāršas konstrukcijas atpūtas māja, kā arī ar atpūtu saistītu pakalpojumu veida.

36.

Turklāt piekļuve šai piedāvājumu daudzveidībai ir būtiski uzlabojusies, nemitīgi pieaugot rezervāciju skaitam tīmekļvietnēs ( 33 ). Visbeidzot ir jāņem vērā, ka kopš Tiesas pieņemtajiem lēmumiem spriedumos Rösler, Hacker un Dansommer Savienības tiesībās ir būtiski mainījies tiesību aktu un judikatūras konteksts patērētāju tiesību aizsardzības jomā ( 34 ) un it īpaši brīvdienu jomā ( 35 ). Arī valsts tiesībās ir pieņemti īpaši regulējumi par izmitināšanu tūrisma nozarē ( 36 ).

37.

Tādējādi pamatojums tam, ka izņēmuma jurisdikcija ir tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas uz īsu laiku lietošanā nodotais nekustamais īpašums ( 37 ), attiecībā uz brīvdienu parkos esošo mītņu nomu/īre man nešķiet atbilstošs, un tas liecina par to, ka atbilde iesniedzējtiesai jāsniedz atbilstoši principam, ka Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkta pirmā daļa ir jāinterpretē šauri ( 38 ).

38.

Tādējādi ierosinu Tiesai – tāpat kā spriedumā Hacker – nospriest, ka šīs regulas 24. panta 1. punkta pirmā daļa neattiecas uz to, ka tūrisma nozares profesionālis nodod īslaicīgai personiskai lietošanai brīvdienu parkā esošu mītni, jo šīs līgumiskās attiecības ir jākvalificē kā “komplekss līgums” šīs judikatūras izpratnē.

39.

Ja Tiesa tomēr uzskatītu, ka attiecīgā līguma priekšmets ir tikai brīvdienu mītnes noma/īre, kā tas ir spriedumā Dansommer, tad EM prasība, kas ir celta iesniedzējtiesā, būtu jāizskata.

40.

EM prasība ir par to, ka 2020. gada jūnijā viņa rezervēja mītni deviņām personām vairāk nekā no divām mājsaimniecībām, bet laikā no 2020. gada 31. decembraRoompot Service atļāva viņai tajā uzturēties tikai kopā ar viņas ģimeni un divām personām no citas mājsaimniecības ( 39 ). Iesniedzējtiesas nolēmumā ir norādīts, ka EM lūdz atlīdzināt “atlikušo nomas/īres maksu” pēc tam, kad Roompot Service bija atlīdzinājusi daļu no “īres maksas” ( 40 ).

41.

Šajā gadījumā jēdziens “īres maksa” attiecas uz maksu par uzturēšanos, kas tika samaksāta pilnā apmērā. Nav precizēts, vai šī maksa ietvēra īpašas izmaksas, kas nav tieši saistītas ar mītnes izmantošanu, piemēram, rezervācijas izmaksas, kas ļautu pieņemt, ka EM bija piekritusi daļējai atmaksāšanai ( 41 ).

42.

Gadījumā, kad prasības priekšmets ir nomas/īres maksa, kas ir atlīdzība par tiesībām izmantot nekustamo īpašumu, Tiesa ir nospriedusi, ka tiesvedībā, kuras priekšmets ir nekustamā īpašuma noma/īre, ir piemērojama izņēmuma jurisdikcija, ja strīda priekšmets ir tieši saistīts ar iznomātā/izīrētā īpašuma izmantošanu ( 42 ).

43.

Šajā tiesiskajā regulējumā īpaša uzmanība jāpievērš diviem apstākļiem. Pirmkārt, tas, ka iznomātais/izīrētais īpašums netika izmantots, manuprāt, nevar mainīt EM prasības kvalifikāciju. Šis apstāklis principā neatbrīvo viņu no viņas saistībām pret Roompot Service. Otrkārt, grozījumi noteikumos par nekustamā īpašuma nomu/īri būtu jāvērtē kā Roompot Service līgumisko saistību neizpilde, pat ja to varētu attaisnot ar ierobežojumiem, kas tika noteikti, lai apkarotu Covid‑19 pandēmiju ( 43 ).

44.

Šajos apstākļos uzskatu, ka uz strīda priekšmetu pamatlietā attiecas tās dalībvalsts tiesu izņēmuma jurisdikcija, kurā atrodas iznomātais/izīrētais nekustamais īpašums. Citādi tas varētu būt tikai tad, ja EM būtu lūgusi atlīdzināt kaitējumu pieprasītās summas apmērā, kas netieši saistīts ar iznomātā/izīrētā īpašuma izmantošanu ( 44 ).

45.

Tādējādi pakārtoti, ja Tiesa nospriestu, ka līgums, kuru EM bija noslēgusi ar Roompot Service, attiecas uz brīvdienu mītnes nodošanu lietošanā, uzskatu, ka būtu jāpiemēro arī Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais noteikums par izņēmuma jurisdikciju, pamatojoties uz to, ka strīds attiecas uz tiesībām un pienākumiem, kas izriet no šāda līguma.

46.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa, Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 24. panta 1. punkta pirmā daļa

ir jāinterpretē tādējādi, ka

galvenokārt – tās piemērošanas jomā neietilpst līgums, ar kuru tūrisma nozares profesionālis nodod īslaicīgai personiskai lietošanai brīvdienu parkā esošu brīvdienu mītni;

pakārtoti – tās piemērošanas jomā ietilpst prasība atmaksāt daļu no samaksātās summas pēc tam, kad viena no pusēm grozījusi nosacījumus līgumā par brīvdienu mītņu nomu/īri.