Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA ATANASIJA RANTA [ATHANASIOS RANTOS]

SECINĀJUMI,

sniegti 2024. gada 18. aprīlī (1)

Lieta C‑447/22 P

Slovēnijas Republika,

Eiropas Komisija

pret

Petra Flašker

Apelācija – Valsts atbalsts – LESD 107. un 108. pants – Atbalsta pasākumi, ko piešķīrusi Slovēnijas Republika pirms pievienošanās Eiropas Savienībai – Sākotnējas izskatīšanas stadija – Eiropas Komisijas lēmums, ar kuru konstatēta valsts atbalsta neesamība – Formālas izmeklēšanas procedūras neuzsākšana – Jēdziens “nopietnas grūtības” saistībā ar atbalsta esamību vai tā saderību ar iekšējo tirgu – Komisijas rūpības pienākuma un izmeklēšanas pienākuma apjoms – Pierādīšanas pienākums pusei, kura atsaucas uz “nopietnu grūtību” pastāvēšanu

I.      Ievads

1.        Apelācijas sūdzībā Slovēnijas Republika lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 27. aprīļa spriedumu Flašker/Komisija (T‑392/20, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2022:245), ar kuru tika atcelts Komisijas 2020. gada 24. marta Lēmums C(2020) 1724 final, ar ko pabeigta pārbaude par pasākumiem attiecībā uz publisko mazumtirdzniecības aptieku ķēdi Lekarna Ljubljana saistībā ar LESD 107. un 108. pantā ietvertajiem noteikumiem par valsts atbalstu (lieta SA.43546 (2016/FC) – Slovēnija; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), ciktāl tas attiecas uz tās “pārvaldībā nodotajiem  aktīviem”.

2.        Šīs lietas pamatā ir sūdzība, ko 2016. gadā Komisijā iesniedza Petra Flašker (turpmāk tekstā – “PF”), privātas aptiekas pārvaldītāja, kura sūdzējās par valsts atbalsta esamību aptiekai Lekarna Ljubljana, kas ir tās konkurente; šis atbalsts tostarp izpaudās kā aktīvu, piemēram, komerciālu telpu, nodošana pārvaldībā ar nosacījumiem, kuri neatbilst tirgus nosacījumiem. Ar strīdīgo lēmumu Komisija pabeidza šīs sūdzības pārbaudi, neuzsākot LESD 108. panta 2. punktā paredzēto padziļinātas pārbaudes procedūru. Komisija būtība norādīja, ka LESD 108. panta 3. punktā paredzētās sākotnējas izskatīšanas stadijas beigās tā bija guvusi pārliecību, ka attiecīgie pasākumi nav valsts atbalsts, vienlaikus precizējot, ka, pat pieņemot, ka aktīvu nodošana pārvaldībā varētu būt šāds atbalsts, tas būtu “pastāvošs atbalsts”. Vispārējā tiesa, kurā celta atcelšanas prasība, pārsūdzētajā spriedumā apmierināja PF izvirzīto pamatu par to, ka Komisija nevarēja likumīgi pieņemt strīdīgo lēmumu, neuzsākusi LESD 108. panta 2. punktā paredzēto pārbaudes procedūru, un atcēla strīdīgo lēmumu, ciktāl tas attiecas uz Lekarna Ljubljana pārvaldībā esošajiem aktīviem.

3.        Apelācijas tiesvedībā Slovēnijas Republika, kuru atbalsta Komisija, pirmajos divos pamatos norāda, ka pārsūdzētajā spriedumā esot pieļauta tiesību kļūda LESD 108. panta 2. un 3. punkta un Regulas (ES) 2015/1589 (2) 4. panta 2. un 3. punkta, kā arī jēdziena “nopietnas grūtības” –, kuru gadījumā ir pienākums sākt formālas izmeklēšanas procedūru,– interpretācijā un piemērošanā. Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos uzmanība tiks pievērsta šo divu pirmo apelācijas sūdzības pamatu analīzei.

4.        Šī lieta ir viena no daudzām citām lietām, kuras veido Savienības tiesu pastāvīgo judikatūru, un seko virknei citu lietu, kuros pasludināti nesenāki spriedumi par formālas izmeklēšanas procedūras neuzsākšanu (3). Tādējādi tā sniedz Tiesai izdevību precizēt, pirmkārt, jēdzienu “nopietnas grūtības”, kuru pastāvēšana pēc sākotnējās izskatīšanas rada Komisijai pienākumu sākt formālo procedūru un, otrkārt, Komisijai noteikto pierādīšanas pienākumu un šai iestādei noteiktā rūpības pienākuma un izmeklēšanas pienākuma apjomu, ja tā saskaras ar nenoteiktības situāciju.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Pievienošanās līgums un Pievienošanās akts

5.        Slovēnijas Republika parakstīja Līgumu par Slovēnijas Republikas pievienošanas Eiropas Savienībai (4) 2003. gada 16. aprīlī, un tas stājās spēkā 2004. gada 1. maijā (turpmāk tekstā – “Pievienošanās līgums”).

6.        Saskaņā ar Pievienošanās līguma 1. panta 2. punktu uzņemšanas nosacījumi un ar šo uzņemšanu saistītie pielāgojumi Līgumos, kas ir Savienības pamatā, ir izklāstīti Aktā par pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts” (5)).

7.        Pievienošanās akta 22. pantā, kurš tāpat kā pārējie tā noteikumi ir Pievienošanās līguma neatņemama sastāvdaļa, ir noteikts, ka pasākumus, kas uzskaitīti tā IV pielikumā ietvertajā sarakstā, piemēro atbilstīgi minētajā pielikumā paredzētajiem nosacījumiem.

8.        Pievienošanās akta IV pielikuma 3. punkta 1. apakšpunktā ir paredzēts:

“Turpmāk norādītās atbalsta programmas un individuālo atbalstu, kuru īstenošana jaunajās dalībvalstīs uzsākta pirms pievienošanās dienas un ko joprojām īsteno pēc minētās dienas, pēc pievienošanās par pastāvošo atbalstu, kā tas definēts [LESD 108. panta 1. punktā], uzskata:

a)      atbalsta pasākumus, kuru īstenošana sākta pirms 1994. gada 10. decembra;

b)      atbalsta pasākumus, kas uzskaitīti pielikuma papildinājumā;

c)      atbalsta pasākumus, kurus attiecīgās jaunās dalībvalsts valsts atbalsta uzraudzības iestāde līdz pievienošanās dienai ir izvērtējusi un atzinusi par saderīgu ar acquis un pret kuriem [Eiropas] Komisija – atbilstīgi 2. punktā izklāstītajai procedūrai – nav iebildusi, pamatojoties uz nopietnām šaubām par šo pasākumu saderību ar kopējo tirgu.

[LESD 108. panta 3. punkta] piemērošanas vajadzībām, par jaunu atbalstu pievienošanās dienā uzskata visus pasākumus, ko turpina īstenot pēc pievienošanās dienas un kas ir valsts atbalsts, un neatbilst iepriekš izklāstītajiem nosacījumiem. [Neoficiāls tulkojums]”

B.      Regula (ES) 2015/1589

9.        Regulas 2015/1589 1. pants “Definīcijas” ir formulēts šādi:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

a)      “atbalsts” ir jebkurš pasākums, kas atbilst kritērijiem, kuri noteikti LESD 107. panta 1. punktā;

b)      “pastāvošais atbalsts” ir:

i)      neskarot [..] Čehijas Republikas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas Pievienošanās akta IV pielikuma 3. punktu [..], jebkāds atbalsts, kas pastāvējis pirms LESD stāšanās spēkā attiecīgajās dalībvalstīs, t. i., atbalsta programmas un individuālais atbalsts, kas ieviests pirms LESD stāšanās spēkā un ko joprojām piemēro pēc LESD stāšanās spēkā;

[..]

c)      “jauns atbalsts” ir jebkurš atbalsts, t. i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp pastāvoša atbalsta grozījumi;

[..].”

10.      Šīs regulas 4. panta “Paziņojuma sākotnēja izskatīšana un Komisijas lēmumi” 2.–5. punktā ir noteikts:

“2.      Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka paziņotais pasākums nav atbalsts, tā nostiprina minēto konstatējumu ar lēmumu.

3.      Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka nav šaubu par to, ka paziņotais pasākums, ciktāl uz to attiecas LESD 107. panta 1. punkts, ir saderīgs ar iekšējo tirgu, tā nolemj, ka pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu (“lēmums necelt iebildumus”). Lēmumā norāda, kuru no LESD paredzētajiem izņēmumiem piemēro.

4.      Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka ir neskaidrības par to, vai paziņotais pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu, tā nolemj sākt procedūras saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu (“lēmums sākt formālu izmeklēšanas procedūru”).

5.      Lēmumus, kas minēti šā panta 2., 3. un 4. punktā, pieņem divos mēnešos. [..]”

C.      Regula (EK) Nr. 794/2004

11.      Regulas (EK) Nr. 794/2004 (6) 4. panta “Vienkāršota procedūra paziņošanai par dažām izmaiņām esošajā atbalstā” 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts, ka Regulas 2015/1589 1. panta c) punkta nolūkiem “izmaiņas esošajā atbalstā ir jebkādas pārmaiņas, izņemot pilnībā formāla vai administratīva rakstura izmaiņas, kas nevar ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderību ar [iekšējo] tirgu. Tomēr esošas atbalsta shēmas sākotnējā budžeta palielinājumu par summu līdz 20 % apmērā neuzskata par esoša atbalsta izmaiņām”.

III. Tiesvedības priekšvēsture

12.      Tiesvedības priekšvēsture, kā arī strīdīgā lēmuma saturs ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 2.–13. punktā, un šo secinājumu vajadzībām to var rezumēt šādi.

13.      1979. gadā Ļubļanā (Slovēnija), kas tolaik bija Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sastāvā, tika izveidota vienība ar nosaukumu “Lekarna Ljubljana o.p.”, kas nodarbojās ar farmaceitisko preču tirdzniecību aptiekās. Saskaņā ar Slovēnijas iestāžu sniegto informāciju, šai vienībai esot tikuši piešķirti aktīvi, kas tai ļāva pildīt tās uzdevumu. PF, kura šobrīd ir privātas aptiekas īpašniece, norāda, ka minētā vienība esot bijusi “kopīga darba organizācija”, kura neveic saimniecisko darbību tirgus ekonomikā un kurai neesot tiesībspējas būt īpašniecei.

14.      Pēc Slovēnijas neatkarības 1991. gadā tika pieņemts likums par iestādēm, kurš it īpaši attiecas uz sabiedriskām iestādēm, kurām uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Minētā likuma 48. pantā ir noteikts: “iestāde iegūst resursus sava uzdevuma veikšanai no tās dibinātāja dotācijām, no preču un pakalpojumu pārdošanas un no citiem šajā likumā paredzētiem avotiem”.

15.      Nākamajā gadā tika pieņemts arī likums par aptiekām. Tajā ir paredzēta publisko aptieku iestāžu un privātu aptieku līdzāspastāvēšana, kā arī pašvaldību atbildība par aptieku pakalpojumu sniegšanu to teritorijās. Privātās aptiekas saņem darbības atļauju koncesijas formā, kuru piešķir attiecīgā pašvaldība pēc iepirkumu procedūras. Publiskās aptieku iestādes ir pašvaldību dibinātas, un pašvaldības piedalās to vadībā, un to darbību reglamentē dibināšanas akts. Komisija norāda, ka šobrīd Slovēnijā ir aptuveni 25 publiskās aptieku iestādes, kuras ekspluatē gandrīz 200 aptiekas, un 100 privātās aptiekas.

16.      Pamatojoties uz šiem diviem likumiem, 1997. gadā Ļubļanas pašvaldība ar rīkojumu izveidoja publisko aptiekas iestādi Javni Zavod Lekarna Ljubljana (turpmāk tekstā – “Lekarna Ljubljana”), precizējot, ka tā ir Lekarna Ljubljana o.p. juridiskā pēctece un tās tiesību un pienākumu pārņēmēja.

17.      Pašlaik Lekarna Ljubljana ekspluatē aptuveni piecdesmit aptiekas Slovēnijā, galvenokārt Ļubļanā, kā arī aptuveni piecpadsmit citās pilsētās. Grosupļē (Slovēnija) – pilsētā, kurā PF ekspluatē savu privāto aptieku, atrodas arī divas Lekarna Ljubljana aptiekas.

18.      Sūdzībā, kas Komisijā oficiāli iesniegta 2016. gada 27. aprīlī pēc sākotnējas saziņas ar tās dienestiem, PF sūdzējās par Lekarna Ljubljana piešķirtu valsts atbalstu LESD 107. panta izpratnē. Viens no šīs sūdzības izmeklēšanas gaitā identificētajiem pasākumiem ir “aktīvu nodošana pārvaldībā” saskaņā ar nosacījumiem, kuri, PF ieskatā, neatbilst tirgus nosacījumiem. PF kā šādu aktīvu piemērus min komerctelpas.

19.      Starp Komisiju un Slovēnijas iestādēm, no vienas puses, un PF, no otras puses, ir notikusi plaša sarakste. Komisija divreiz ir darījusi zināmu PF sākotnēju vērtējumu, saskaņā ar kuru identificētie pasākumi nav valsts atbalsts. Ikreiz PF ir uzturējusi savu sūdzību, sniedzot papildu informāciju, un 2018. gadā viņu atbalstīja sešpadsmit citas Slovēnijas privātās aptiekas.

20.      2020. gada 24. martā Komisija nosūtīja Slovēnijas Republikai strīdīgo lēmumu. Tas tika pieņemts, Komisijai neuzsākot padziļinātas pārbaudes procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā. Komisija šī lēmuma 73. apsvērumā secina, ka to četru pasākumu par labu Lekarna Ljubljana pārbaude, ko izmeklēšanas gaitā identificējusi PF, proti, i) bezmaksas ilgtermiņa noma, ko piešķīrusi Škofļicas (Slovēnija) pašvaldība, ii) Ļubļanas pašvaldības piešķirti aktīvi pārvaldībā, iii) vairāku pašvaldību piešķirti atbrīvojumi no koncesijas maksas un iv) atteikšanās no peļņas, kas būtu bijusi jādala ar vairākām pašvaldībām, nav atklājusi valsts atbalsta esamību. Tomēr, runājot par pārvaldībā nodotiem aktīviem, Komisija strīdīgā lēmuma 37.–40. apsvērumā izklāstīja, ka, pat ja šādu aktīvu piešķiršana ir varējis būt valsts atbalsts, runa ir par “pastāvošu atbalstu”.

21.      Šajos pēdējos minētajos apsvērumos norādītais pamatojums ir šāds. Pēc likuma par iestādēm, kurš pieņemts 1991. gadā, 48. panta tiesību normu atgādināšanas un norādīšanas, pirmkārt, ka Ļubļanas pašvaldībai šajā ziņā bija jāsniedz dotācijās Lekarna Ljubljana aktīvi, lai šī iestāde varētu uzsākt savu darbību, un, otrkārt, ka visi aktīvi, ko ieguvusi Lekarna Ljubljana, tostarp par saviem līdzekļiem, ir uzskaitīti kā “pārvaldībā nodoti aktīvi” saskaņā ar publisko iestāžu grāmatvedības noteikumiem, Komisija norāda, ka Slovēnijas iestāžu ieskatā Ļubļanas pašvaldība 1979. gadā piešķīra dotācijās Lekarna Ljubljana o.p. aktīvus, kas nepieciešami tās darbības uzsākšanai, ka 1997. gadā šie aktīvi tika nodoti tās juridiskajai pēctecei, proti, Lekarna Ljubljana, un ka visus pārējos aktīvus, ko turpmāk šīs abas vienības ir ieguvušas kopš 1979. gada, tās ir ieguvušas par saviem līdzekļiem tirgū atbilstoši tirgus nosacījumiem. Vienīgie pārvaldībā nodotie aktīvi, kuru piešķiršana varētu būt valsts atbalsts, tātad esot tie, kas iegūti no sākotnējās aktīvu dotācijas Lekarna Ljubljana o.p., kura 1997. gadā tika nodota Lekarna Ljubljana.

22.      Turpinājumā Komisija atsaucas uz Pievienošanās akta IV pielikumu, it īpaši uz tā 3. punktu par konkurences politiku. Tā norāda, ka saskaņā ar tā 1. apakšpunktu “turpmāk norādītās atbalsta programmas un individuālo atbalstu, kuru īstenošana jaunajās dalībvalstīs ir uzsākta pirms pievienošanās dienas un ko joprojām īsteno pēc minētās dienas, pēc pievienošanās par esošo atbalstu, kā tas definēts [LESD 108. panta 1. punktā], uzskata: a) atbalsta pasākumus, kuru īstenošana sākta pirms 1994. gada 10. decembra”.

23.      Turklāt Komisija atgādina, ka Regulas 2015/1589 1. panta c) punktā “jauns atbalsts” ir definēts kā “jebkurš atbalsts, t. i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp pastāvoša atbalsta grozījumi”. Tā arī atgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punktu “izmaiņas esošajā atbalstā ir jebkādas pārmaiņas, izņemot pilnībā formāla vai administratīva rakstura izmaiņas, kas nevar ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderību ar [iekšējo] tirgu”.

24.      Komisija no tā secina, ka, ja aktīvu nodošana pārvaldībā būtu izraisījusi valsts atbalstu, runa tādā gadījumā būtu par pastāvošu atbalstu, jo šis atbalsts būtu ticis piešķirts Lekarna Ljubljana o.p. izveides ietvaros 1979. gadā. Šīs pēdējās minētās aizstāšanai ar Lekarna Ljubljana 1997. gadā esot tikai administratīvs raksturs, jo tiesiskā regulējuma konteksts nav mainījies, tāpat kā nav mainījusies attiecīgo aktīvu izmantošana un to izmantošanas nosacījumi. Šī aizstāšana tādēļ nevarot būt pastāvoša atbalsta grozījumi un aplūkotais atbalsts tādējādi joprojām esot šāda veida atbalsts.

IV.    Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

25.      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 19. jūnijā, PF cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26.      Prasības pamatojumam PF izvirzīja trīs pamatus: pirmais attiecas uz pienākuma norādīt strīdīgā lēmuma pamatojumu neizpildi, otrais attiecas uz faktu kļūdainu vērtējumu, kā arī uz kļūdu to faktu juridiskajā kvalifikācijā, kuri attiecas uz aktīvu nodošanu pārvaldībā, kā rezultātā ticis pārkāpts LESD 107. un 108. pants, un trešais attiecas uz to, ka Komisija nevarēja likumīgi pieņemt strīdīgo lēmumu, neuzsākusi LESD 108. panta 2. punktā paredzēto pārbaudes procedūru (7).

27.      Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa apmierināja trešo pamatu, kuru tā uzskatīja par lietderīgu izvērtēt vispirms, un apmierināja prasību, atceļot strīdīgo lēmumu, ciktāl tas, ņemot vērā noteikumus valsts atbalsta jomā, attiecas uz aktīvu nodošanu Lekarna Ljubljana pārvaldībā, un neuzskatīja par nepieciešamu izvērtēt pirmo un otro pamatu (8).

28.      Precīzāk – pēc tam, kad Vispārējā tiesa norobežoja prasības tvērumu tikai ar to pasākumu vērtējumu, kuri attiecas uz “pārvaldībā nodotajiem aktīviem” (9), un precizējusi, ka ir lietderīgi izvērtēt prasības trešo pamatu, ņemot vērā it īpaši PF argumentus, kas izvirzīti otrajā pamatā (10), tā sadalīja divās daļās vērtējumu par pārvaldībā nodotajiem aktīviem atkarībā no tā, vai aktīvi tika piešķirti 1979. gadā, kad tika izveidota Lekarna Ljubljana o.p., lai tā varētu uzsākt darbību (turpmāk tekstā – “1979. gadā pārvaldībā nodotie aktīvi”), vai arī Lekarna Ljubljana o.p. un Lekarna Ljubljana tos apvienoja pēc šī datuma (turpmāk tekstā – “pēc 1979. gada pārvaldībā nodotie aktīvi”) (11).

29.      Vispārējā tiesa nosprieda, ka pēc sākotnējas izskatīšanas, ko tā veica atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam, Komisija nav paudusi šaubas attiecībā uz, pirmkārt, jautājumu par to, vai tie aktīvi, kas tika nodoti Lekarna Ljubljana o.p. pārvaldībā 1979. gadā un kas tika nodoti Lekarna Ljubljana 1997. gadā, ja tos var kvalificēt par “valsts atbalstu”, ir pastāvošs atbalsts vai jauns atbalsts Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta izpratnē (12), un, otrkārt, jautājumu par to, vai visus pārvaldībā nodotos aktīvus, kurus Lekarna Ljubljana o.p. un Lekarna Ljubljana apvienoja pēc 1979. gada, šīs iestādes apvienoja pašas saskaņā ar tirgus nosacījumiem, kā to apgalvoja Slovēnijas iestādes, un līdz ar to – vai valsts atbalsts nav sniegts šīm vienībām caur šiem aktīviem (13).

30.      Uz šo divu konstatāciju pamata Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija ir “saskārusies ar nopietnām grūtībām, kuru dēļ tai esot bijis jāsāk LESD 108. panta 2. punktā paredzētā procedūra [..]. Padziļinātā pārbaude, kas saistīta ar pēdējo minēto procedūru, turklāt būtu ļāvusi vajadzības gadījumā Komisijai apzināti lemt par šādiem jautājumiem: valsts atbalsta esamība LESD 107. panta izpratnē gadījumā, ja pārvaldībā nodotos aktīvus Ļubļanas pašvaldība ir piešķīrusi Lekarna Ljubljana bez maksas vai ar izdevīgākiem nosacījumiem, šādu aktīvu kvalifikācija par pastāvošu atbalstu vai par jaunu atbalstu un to kvalifikācija par individuālu atbalstu vai par atbalsta shēmā ietilpstošu atbalstu. Tas būtu ļāvis Komisijai, labi apzinoties visus apstākļus, virzīt procedūru, lai, ja nepieciešams, izvērtētu to pasākumu saderību ar iekšējo tirgu, kas izrādījušies atbalsts – pastāvošs vai jauns, un par kuru ir jāveic šāds vērtējums” (14).

V.      Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

31.      2022. gada 6. jūlijā Slovēnijas Republika iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu. Tā lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto lēmumu un, galvenokārt, noraidīt prasību pirmajā instancē; pakārtoti, ja strīds nav izskatāmā stāvoklī, nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā un piespriest PF atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32.      Savukārt Komisija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, galvenokārt, ja strīds ir izskatāmā stāvoklī, noraidīt prasību pirmajā instancē un piespriest PF atlīdzināt tiesāšanās izdevumus; pakārtoti, nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā un atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

33.      PF lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Slovēnijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

34.      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2024. gada 31. janvāra tiesas sēdē.

VI.    Juridiskā analīze

35.      Apelācijas sūdzības pamatojumam Slovēnijas Republika, kuru atbalsta Komisija, izvirza četrus pamatus – pirmais attiecas uz tiesību kļūdām LESD 108. panta 2. un 3. punkta un Regulas 2015/1589 4. panta 2. un 3. punkta interpretācijā un piemērošanā, kā arī uz kļūdām, interpretējot jēdzienu “nopietnas grūtības” saistībā ar aktīvu, kas nodoti pārvaldībā pēc 1979. gada, kvalificēšanu par valsts atbalstu, otrais pamats attiecas uz faktu kļūdainu interpretāciju un uz tiesību kļūdām attiecībā uz šādu nopietnu grūtību pastāvēšanu saistībā ar 1979. gadā pārvaldībā nodoto aktīvu kvalifikāciju par “pastāvošu atbalstu”, trešais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un ceturtais attiecas uz Komisijas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un uz taisnīgu tiesu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta izpratnē pārkāpumu.

36.      Atbilstoši Tiesas lūgumam šajos secinājumos tiks analizēti tikai pirmie divi apelācijas sūdzības pamati.

37.      Tā kā šie divi pamati attiecas uz Komisijas pienākumu izskatīt sūdzību par apgalvotā atbalsta esamību vai tā saderību ar iekšējo tirgu, manuprāt, ir lietderīgi vispirms pārbaudīt Komisijas pienākuma sākt formālo izmeklēšanas procedūru atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam apjomu, kā noteikts Tiesas judikatūrā (A), un turpinājumā analizēt Vispārējās tiesas argumentāciju, vienlaikus izvērtējot dažādos iebildumus, kurus atbalsta Komisija un kurus Slovēnijas Republika izvirzījusi pirmajā pamatā par aktīviem, kas nodoti pārvaldībā pēc 1979. gada (B), kā arī otrajā pamatā par 1979. gadā pārvaldībā nodotajiem aktīviem (C).

A.      Par Komisijas pienākumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam

38.      Šajā stadijā uzskatu, ka ir lietderīgi atgādināt atbilstošos noteikumus par LESD izveidotās valsts atbalsta kontroles sistēmu un Komisijas pienākumiem LESD 108. pantā paredzētās valsts atbalsta pārbaudes procedūrā.

39.      Vispirms jāatgādina, ka atbalsta pasākumu saderības ar iekšējo tirgu izvērtēšana ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē (15). Proti, LESD 93. un 107. panta piemērošanas nolūkā Komisijai saskaņā ar LESD 108. pantu ir īpašas tiesības lemt par valsts atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, pārskatot pastāvošo atbalstu, pieņemot lēmumu par jaunu vai izmainītu atbalstu un lemjot par tās lēmumu vai paziņošanas prasības neizpildi (16). Šīs ekskluzīvās kompetences mērķis tostarp ir piemērot LESD 107. pantu efektīvi un vienveidīgi visā Eiropas Savienībā, ievērojot paredzamību un pārskatāmību (17).

40.      LESD 108. pantā paredzētās valsts atbalsta pārbaudes procedūras ietvaros ir jānošķir, no vienas puses, ar LESD 108. panta 3. punktu ieviestā atbalsta sākotnējas izskatīšanas stadija, kuras vienīgais mērķis ir ļaut Komisijai formulēt savu pirmo viedokli par atbalsta pastāvēšanu vai daļēju vai pilnīgu saderību, un, no otras puses, LESD 108. panta 2. punktā minētā pārbaudes stadija, kuras mērķis ir ļaut Komisijai iegūt pilnīgu informāciju par visiem lietas faktiem. Galvenā īpašība, kas atšķir šīs divas stadijas, ir tā, ka sākotnējā stadijā Komisijai nav pienākuma informēt ieinteresētās puses, ka tās var iesniegt savus apsvērumus, pirms tā pieņem savu lēmumu (18). Šīs sistēmas uzbūve tātad balstās uz ideju, ka Komisijas dienestiem nav jāīsteno procedūra, kas būtiski noslogo tās resursus, ja valsts pasākuma kvalifikācija vai saderība ar iekšējo tirgu pirmšķietami nerada grūtības, un tas arī izskaidro, kādēļ lēmumi, ar kuriem tiek slēgta sākotnējā stadija, principā tiek pieņemti divu mēnešu laikā (19).

41.      Šajā ziņā, no Regulas 2015/1589 4. panta 4. punkta formulējuma un Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja Komisija pēc pirmās pārbaudes LESD 108. panta 3. punktā paredzētās procedūras ietvaros nevar iegūt pārliecību, ka attiecīgais valsts pasākums vai nu nav “atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, vai arī tas, lai gan ir atzīstams par atbalstu, tomēr ir saderīgs ar Līgumu, vai arī gadījumā, ja šī procedūra nav tai ļāvusi pārvarēt visas grūtības, ko rada attiecīgā pasākuma saderības novērtēšana, Komisijai ir pienākums sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru “un tai šajā sakarā nav rīcības brīvības” (20). LESD 108. panta 2. punktā paredzētā procedūra tātad noteikti ir nepieciešama, ja Komisijai rodas nopietnas grūtības izvērtēt atbalsta esamību vai atbalsta saderību ar iekšējo tirgu. Citiem vārdiem, Komisija, lai pieņemtu labvēlīgu lēmumu saistībā ar kādu atbalstu, var aprobežoties ar LESD 108. panta 3. punktā noteikto sākotnējas izskatīšanas stadiju tikai tad, ja pēc pirmās izskatīšanas tā spēj pārliecināties, ka šis atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Turpretī, ja šīs pirmās izskatīšanas rezultātā Komisija secina pretējo vai tā nav pat ļāvusi pārvarēt visas grūtības, kas radušās, izvērtējot atbalsta esamību vai šī atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, Komisijai ir pienākums uzklausīt visus vajadzīgos viedokļus un šajā nolūkā sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru (21).

42.      No šīs pašas judikatūras izriet, ka jēdzienam “nopietnas grūtības” ir objektīvs raksturs (22) un ka pierādījums par šādu grūtību esamību, kas ir jāmeklē gan apstākļos, kādos pieņemts lēmums sākotnējas izskatīšanas noslēgumā, gan tā saturā, pieteikuma par šī lēmuma atcelšanu iesniedzējam ir jāiesniedz, pamatojoties uz saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu (23). Tādējādi izvērtējuma, kuru Komisija veikusi sākotnējas izskatīšanas procedūras laikā, nepietiekamais vai nepilnīgais raksturs ir netiešs pierādījums tam, ka šai iestādei ir bijušas nopietnas grūtības, izvērtējot paziņotā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu, un tādēļ tai bija jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra (24).

43.      Attiecīgi, ja ieinteresētā persona lūdz atcelt Komisijas lēmumu necelt iebildumus par valsts atbalstu, tā galvenokārt apstrīd to, ka šī iestāde šo lēmumu ir pieņēmusi, nesākot formālo izmeklēšanas procedūru, tādējādi pārkāpjot tās procesuālās tiesības. Lai tiktu apmierināta šīs personas celta atcelšanas prasība, šī persona var izvirzīt jebkādu pamatu, lai pierādītu, ka Komisijai, izskatot tās rīcībā esošo informāciju un pierādījumus paziņotā pasākuma sākotnējas izskatīšanas stadijā, bija jārodas šaubām par attiecīga pasākuma saderību ar iekšējo tirgu. Šādu argumentu izmantošanas dēļ tomēr nevar tikt nedz grozīts prasības priekšmets, nedz mainīti tās pieņemamības nosacījumi. Gluži otrādi – tas, ka pastāv šaubas par šo saderību, ir tieši tas pierādījums, kas jāiesniedz, lai pierādītu, ka Komisijai bija jāsāk LESD 108. panta 2. punktā, kā arī Regulas 2015/1589 6. panta 1. punktā paredzētā formālā izmeklēšanas procedūra (25).

44.      No tā izriet, ka lēmuma necelt iebildumus, kas ir pamatots ar Regulas 2015/1589 4. panta 3. punktu, tiesiskums ir atkarīgs no tā, vai Komisijai, izskatot informāciju un pierādījumus, kas bija tās rīcībā paziņotā pasākuma sākotnējas izskatīšanas stadijā, objektīvi vajadzēja rasties šaubām gan par pasākuma kvalifikāciju par “atbalstu”, gan par tā saderību ar iekšējo tirgu, ņemot vērā, ka šādu šaubu gadījumā ir jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra, kurā var piedalīties minētās regulas 1. panta h) punktā minētās “ieinteresētās personas” (26).

45.      Turklāt tāda lēmuma tiesiskums, kas pieņemts tādas sākotnējas izskatīšanas procedūras beigās, kāda minēta Regulas 2015/1589 4. panta 2. punktā, Savienības tiesai ir jāvērtē, pamatojoties ne tikai uz informāciju, kāda bija Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī, bet arī uz informāciju, kura “varēja būt tās rīcībā”, kurā ietilpst tāda informācija, kurai ir nozīme, un kuru tā pēc pieprasījuma varēja iegūt administratīvā procesa gaitā (27).

46.      Proti, Komisijai noteikumu valsts atbalsta jomā labas pārvaldības interesēs attiecīgo pasākumu pārbaudes procedūra ir jāveic rūpīgi un objektīvi, lai galīgā lēmuma, kurā tiek konstatēta atbalsta pastāvēšana un attiecīgajā gadījumā – tā nesaderība vai prettiesiskums, pieņemšanas brīdī tās rīcībā būtu cik vien iespējams pilnīgākie un ticamākie pierādījumi (28).

47.      Šajā ziņā spriedumā Tempus Energy Tiesa ir precizējusi, ka, izvērtējot valsts atbalsta esamību un tiesiskumu, var būt nepieciešams, lai Komisija vajadzības gadījumā veiktu ne tikai to faktisko un tiesisko apstākļu pārbaudi, kuri tai darīti zināmi, taču Komisijai nav pienākuma pēc savas iniciatīvas un bez jebkādas norādes šajā ziņā meklēt visu informāciju, kurai varētu būt saikne ar tās izskatāmo lietu, pat ja šī informācija būtu publiski pieejama (29). Tādējādi tas vien, ka pastāv potenciāli nozīmīgs informācijas elements, par kuru Komisijai nebija zināms un par kuru tai nebija pienākuma veikt izmeklēšanu, ņemot vērā informācijas elementus, kas faktiski bija tās rīcībā, nevar pierādīt nopietnu grūtību pastāvēšanu, kas šai iestādei būtu likušas sākt formālo izmeklēšanas procedūru (30).

48.      Attiecībā uz Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 296. panta otrajai daļai Tiesa ir precizējusi, ka saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu pieņemtā lēmumā necelt iebildumus par atbalsta pasākumu ir jāizklāsta vienīgi iemesli, kuru dēļ Komisija uzskata, ka tai nav nopietnu grūtību novērtēt attiecīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, un ka pat īss šī lēmuma pamatojums ir jāuzskata par pietiekamu, ņemot vērā LESD 296. panta otrajā daļā paredzēto prasību norādīt pamatojumu, ciktāl tajā skaidri un neapšaubāmi ir norādīti iemesli, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka tai nav šādu grūtību, jo jautājums par šī pamatojuma pamatotību nav saistīts ar šo prasību (31).

49.      Visbeidzot ir jāuzsver, ka, lai arī šo secinājumu 41.–47. punktā atgādinātajā judikatūrā atzītie principi ir izstrādāti galvenokārt attiecībā uz Regulas 2015/1589 4. panta 3. punktā minētajiem lēmumiem necelt iebildumus, tie ir piemērojami arī tādiem lēmumiem – kā strīdīgais lēmums, kurā konstatēts, ka pasākums “nav atbalsts” –, kuri minēti šīs regulas 4. panta 2. punktā (32).

50.      Tieši ņemot vērā šīs prasības, ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, strīdīgajā lēmumā nospriežot, ka Komisija sākotnējas izskatīšanas beigās, ko tā veica saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu, nebija novērsusi šaubas attiecībā uz pārvaldībā nodotajiem aktīviem, proti, pirmkārt, nav noteikusi, vai pēc 1979. gada Lekarna Ljubljana o.p. un Lekarna Ljubljana apvienotie aktīvi bija apvienoti saskaņā ar tirgus nosacījumiem un, līdz ar to, vai atbalsts netika sniegts, izmantojot šos aktīvus (pirmais apelācijas pamats), un, otrkārt, vai aktīvi, kas tika nodoti pārvaldībā 1979. gadā Lekarna Ljubljana o.p. un kas 1997. gadā tika nodoti Lekarna Ljubljana, ciktāl tos var kvalificēt par valsts atbalstu, bija pastāvošs atbalsts vai jauns atbalsts (otrais apelācijas pamats).

B.      Par pirmo apelācijas pamatu

1.      Lietas dalībnieku argumenti

51.      Ar pirmo apelācijas pamatu, kurš attiecas uz strīdīgā lēmuma 48.–50. punktu par tādu pārvaldībā nodoto aktīvu juridisko analīzi, ko Lekarna Ljubljana o.p. un Lekarna Ljubljana apvienojušas pēc 1979. gada, Slovēnijas Republika, kuru atbalsta Komisija, būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir nepareizi noteikusi to pienākumu apjomu, kas Komisijai jāpilda sākotnējas izskatīšanas stadijā, kas ieviesta ar LESD 108. panta 3. punktu, nosakot pārāk zemu pierādīšanas standartu, lai noteiktu, vai pastāv “nopietnas grūtības”, kas var pamatot formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam.

52.      Precīzāk – Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 49. punktā esot kļūdaini nospriedusi, ka situācija, kas saistīta ar aktīvu, kas nodoti pēc 1979. gada, būtību un statusu, nav “skaidra”. Vispārējā tiesa šī sprieduma 50. punktā esot arī kļūdaini secinājusi, ka Komisija nav novērsusi šaubas par jautājumu, vai iepriekš minētie uzņēmumi pēc 1979. gada bija ieguvuši visus pārvaldībā esošus aktīvus saskaņā ar tirgus nosacījumiem, un, vai tālab valsts atbalsts šīm vienībām nav ticis sniegts, izmantojot šos aktīvus.

53.      Šo apsvērumu pamatojumam Slovēnijas Republika, pirmkārt, ieņem nostāju par visiem septiņiem dokumentiem un informāciju, ko sniegusi PF sākotnējas izskatīšanas stadijā, un kurus Vispārējā tiesa ir vērtējusi pārsūdzētajā spriedumā, būtībā norādot, ka neviens no šiem informācijas elementiem nevar objektīvi izraisīt šaubas par hipotētiska valsts atbalsta pastāvēšanu. Proti, tā kā PF neesot sniegusi nevienu konkrētu norādi vai pierādījumu, kas var objektīvi izraisīt aizdomas par to, ka Ļubļanas pašvaldība ir nodevusi Lekarna Ljubljana aktīvus pārvaldībā bez maksas vai saskaņā ar nosacījumiem, kas ir izdevīgāki par tirgus nosacījumiem, Komisija varēja leģitīmi paļauties uz Slovēnijas iestāžu sniegtajiem apliecinājumiem par to, ka šie pārvaldībā nodotie aktīvi tikuši piešķirti saskaņā ar tirgus nosacījumiem, un tai nebija jāmeklē pēc savas iniciatīvas informācija, kurai attiecīgajā gadījumā būtu varējusi būt nozīme, lai konstatētu hipotētisku valsts atbalstu.

54.      Otrkārt, Slovēnijas Republika pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir uzskatījusi, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 48. punkta, ka PF nebija pienākuma pierādīt, izslēdzot jebkādas šaubas, ka Lekarna Ljubljana pārvaldībā nodotie aktīvi ietvēra aktīvus, kas ir valsts atbalsts, bet, ka gluži otrādi – Komisijai, kura saskaras ar “nenoteiktības” situāciju, bija pienākums veikt padziļinātāku pārbaudi. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa esot nepienācīgi piemērojusi “nopietnu grūtību” juridisku standartu, jo tā PF esot piemērojusi nepiemērotu un acīmredzami pārāk zemu pierādīšanas standartu par šaubu pastāvēšanu, neņemot vērā šajā nolūkā rīcības brīvību, kas esot Komisijai, lai uzsāktu formālo izmeklēšanas procedūru atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam. Šī pieeja, kas turklāt esot pretrunā standartam, kuru Tiesa noteikusi spriedumā Tempus Energy, izraisot tātad to, ka zūd atšķirība starp sākotnējo stadiju un formālo izmeklēšanas procedūru, uzliekot pienākumu Komisijai īstenot šo pēdējo minēto procedūru ikreiz, kad kāds lietas dalībnieks pirmās no šīm stadijām laikā pauž bažas par apgalvotu valsts atbalstu, kaut arī šis lietas dalībnieks nav iesniedzis nevienu ticamu pierādījumu savu apgalvojumu pamatojumam.

55.      PF apgalvo, ka pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

2.      Izvērtējums

56.      Kā izriet no Tiesas judikatūras, tāda lēmuma tiesiskums, kurā pēc sākotnējas izskatīšanas tiek konstatēts, ka pasākums nav valsts atbalsts, ir atkarīgs no tā, vai Komisijai, izskatot informāciju un pierādījumus, kas bija tās rīcībā sākotnējas izskatīšanas stadijā, objektīvi vajadzēja rasties šaubām par šādu kvalifikāciju un jāsāk formālās izmeklēšanas procedūra (33).

57.      Lai veiktu šādu tiesiskuma pārbaudi, un tā kā pārsūdzētā sprieduma 48.–50. punkta, uz kuriem skaidri attiecas pirmais pamats, saturs atspoguļo pārsūdzētā sprieduma iepriekšējos punktos veikto vērtējumu, šķiet lietderīgi atgādināt Vispārējās tiesas argumentāciju minētā sprieduma 40.–50. punktā par pārvaldībā nodoto aktīvu, kurus pēc 1979. gada ieguvusi Lekarna Ljubljana o.p. un Lekarna Ljubljana, vērtējumu (34).

58.      Šajā ziņā Vispārējā tiesa, pirmkārt, ir konstatējusi, ka Komisijas secinājums, ka šie aktīvi nav valsts atbalsts, ir balstīts uz Slovēnijas iestāžu apgalvojumu, ka visi minētie pārvaldībā nodotie aktīvi esot iegūti privātā tirgū bez kāda publiska atbalsta. Tomēr, lai nonāktu pie šāda secinājuma, Komisija esot vienīgi apstiprinājusi Slovēnijas iestāžu šajā ziņā sniegtos apliecinājumus, lai arī šī apgalvojuma pamatojumam nav sniegts neviens konkrēts pierādījums (35).

59.      Otrkārt, lai noteiktu, vai attiecībā uz aktīviem, kas nodoti pārvaldībā pēc 1979. gada, ir piešķirts valsts atbalsts, Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi dažādos dokumentus, ko PF iesniegusi, lai pierādītu, ka pastāv “nopietnas grūtības”, ar kurām esot saskārusies Komisija. Vispirms Vispārējā tiesa ir ieņēmusi nostāju par izrakstu no Lekarna Ljubljana 2012. gada ziņojuma, kurā norādīti divi nekustami īpašumi ar īpašu statusu, kurus šai vienībai pārvaldībā bija nodevusi Ļubļanas pašvaldība (turpmāk tekstā – “divi attiecīgie nekustamie īpašumi”), neprecizējot šīs nodošanas nosacījumus (36). Turpinājumā, konstatējusi, ka Lekarna Ljubljana pieder saņēmēju kategorijai, kas paredzēta Slovēnijas likuma par valsts un pašvaldību materiālajiem aktīviem 24. pantā, saskaņā ar kuru valsts un pašvaldības var bez maksas piešķirt reālus aktīvus publiskām vienībām, kas nav publisko tiesību uzņēmumi, ja tas ir sabiedrības interesēs, Vispārējā tiesa būtībā ir norādījusi, ka nevar izslēgt, ka uz šāda veida reālu aktīvu cesiju attiecas jēdziens “valsts atbalsts” (37). Visbeidzot Vispārējā tiesa ir izvērtējusi dažādus Lekarna Ljubljana un Ļubļanas pašvaldības publiski pieejamus kontu izrakstus par 2010. gadiem, kurus iesniegusi PF. Šajos izrakstos esot izceltas dažas neatbilstības starp pašvaldības cipariem, kuri attiecas uz to aktīvu vērtību, kas nodoti pārvaldībā Lekarna Ljubljana, un cipariem, kas izriet no pēdējās minētās publisko kontu izrakstiem. Šajā ziņā Vispārējā tiesa ir norādījusi: “nešķiet, ka, redzot vienīgi šos publiskos kontus, iespējams zināt, kurš no Lekarna Ljubljana pārvaldībā nodotajiem aktīviem atbilst attiecīgi nekustamā īpašuma aktīviem, ko Ļubļanas pašvaldība tai esot nodevusi bez maksas vai ar izdevīgākiem nosacījumiem, nekustamā īpašuma aktīviem, ko Lekarna Ljubljana ir ieguvusi atbilstoši tirgus nosacījumiem, vai finanšu vai valūtas aktīviem,” un ka “nevis [PF] bija jāpierāda bez iespējamām šaubām, ka šo Lekarna Ljubljana pārvaldībā esošie aktīvi ietvēra aktīvus, kas atbilst valsts atbalstam, bet gan Komisijai, ņemot vērā šajā ziņā pastāvošo nenoteiktības situāciju, bija jāpadziļina izmeklēšana” (38).

60.      Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa būtībā ir secinājusi, ka atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam veiktās sākotnējas izskatīšanas rezultātā Komisija nav novērsusi šaubas par to, vai tie pārvaldībā nodotie aktīvi, ko apvienojušas Lekarna Ljubljana o.p. un Lekarna Ljubljana pēc 1979. gada, tika apvienoti atbilstoši tirgus nosacījumiem, nedz arī tātad to, vai ar šiem aktīviem šīm vienībām nav sniegts valsts atbalsts (39). Vispārējās tiesas ieskatā Komisija nav izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu, jo atsevišķa informācija, kuru uzsvērusi PF administratīvajā procesā, piemēram, tā, kas minēta šo secinājumu 58. un 59. punktā, liecinot par “neskaidru” situāciju saistībā ar šo pārvaldībā esošo aktīvu būtību un statusu. Vispārējā tiesa piebilst, ka šādā situācijā Komisijai bija jāpadziļina izmeklēšana, lai, izmantojot savas plašās pilnvaras, kas tai ir saskaņā ar LESD un Regulu 2015/1589, noteiktu, vai Lekarna Ljubljana pārvaldībā nodotie aktīvi ietver aktīvus, kas atbilst valsts atbalstam. Nevar uzskatīt, ka tas būtu jāpierāda PF, kurai var būt daudz grūtāk no publiskajām iestādēm, kuras var būt piešķīrušas valsts atbalstu, iegūt informāciju, kurai šajā ziņā ir nozīme (40).

61.      Dažādie iebildumi, kurus izvirzījusi Slovēnijas Republika un Komisija, ir jāaplūko, balstoties uz šo analīzi.

62.      Pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru – ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, atbilstoši LESD 256. pantam tikai Tiesas kompetencē ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un no tās izrietošās tiesiskās sekas. Tādējādi faktu vērtējums, izņemot gadījumus, kad Vispārējā tiesā iesniegtie pierādījumi ir sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas tiesvedībā (41). Šajā gadījumā – neatkarīgi no tā, vai Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 50. punktā ir kļūdaini uzskatījusi, ka Komisija nav novērsusi šaubas par to, vai pēc 1979. gada pārvaldībā nodotie aktīvi bija atbalsts, iebildumi, kuru mērķis ir apstrīdēt to pierādījumu vērtību, kurus PF ir iesniegusi administratīvajā procesā un kurus Vispārējā tiesa ir vērtējusi pārsūdzētajā spriedumā, ir jānoraida kā nepieņemami, jo patiesībā to mērķis ir panākt šo faktu jaunu vērtējumu, taču tas neietilpst Tiesas kompetencē. Turklāt tiesas sēdē Slovēnijas Republika un Komisija apgalvoja, ka neapšauba Vispārējās tiesas konstatēto faktu patiesumu, norādot uz pierādījumu sagrozīšanu. Tālab nav jāizskata Slovēnijas Republikas un Komisijas izvirzītie specifiskie faktiskie argumenti, kuri attiecas uz dažādiem pierādījumiem.

63.      Otrām kārtām, gan Slovēnijas Republika, gan Komisija – kā tās arī apstiprinājušas tiesas sēdē – apstrīd iepriekš minēto faktu juridisko kvalifikāciju par norādēm, kas var pierādīt, ka pastāv šaubas par attiecīgā pasākuma esamību vai saderību ar iekšējo tirgu. Šī apgalvotā kļūda juridiskajā kvalifikācijā nozīmē, ka kļūda pieļauta, nosakot PF pierādīšanas pienākuma slieksni, kad viņa norādījusi uz ”nopietnām grūtībām”, kas var pamatot formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu.

64.      Šajā ziņā “piemērojamo noteikumu un principu” noteikšanas ietvaros (42), Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 35. un 36. punktā ir atsaukusies uz piemērojamo juridisko standartu pilnīgi atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, kas minēta šo secinājumu 41.–47. punktā. Precīzāk – pārsūdzētā sprieduma 35. punktā Vispārējā tiesa pamatoti atgādinājusi: “kad Komisija pārbauda atbalsta pasākumus atbilstoši LESD 107. pantam, lai noteiktu, vai tie ir saderīgi ar iekšējo tirgu, tai ir jāuzsāk [formālā izmeklēšanas procedūra], ja pēc sākotnējas izskatīšanas stadijas tā nav varējusi novērst visas grūtības, kuras neļauj secināt šo pasākumu saderību ar iekšējo tirgu”, un ka “tie paši principi ir jāpiemēro, ja Komisijai saglabājas šaubas arī par aplūkotā pasākuma kvalifikāciju par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē”. Tāpat pārsūdzētā sprieduma 36. punktā Vispārējā tiesa secina, ka, “ja Komisija pārbauda pasākumu, ņemot vērā LESD 107. un 108. punktu, un ja sākotnējās stadijas noslēgumā [..] tā saskaras ar ilgstošām grūtībām vai šaubām – citiem vārdiem sakot, ar nopietnām grūtībām saistībā vai nu ar šī pasākuma kvalifikāciju par valsts atbalstu, vai ar tā kvalifikāciju par pastāvošu atbalstu vai par jaunu atbalstu, vai arī par tā saderību ar iekšējo tirgu gadījumā, ja tā uzskata, ka tas ir jauns atbalsts, tai ir jāsāk LESD 108. panta 2. punktā paredzētā procedūra”.

65.      No tā izriet, ka Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā ir piemērojusi acīmredzami zemu to pierādīšanas prasību slieksni, kas jāizpilda, lai izraisītu pienākumu sākt formālās izmeklēšanas procedūru.

66.      Trešām kārtām, lai arī pierādīšanas slieksnis šķiet skaidri definēts, un pastāvot riskam, ka jāveic jauns faktu izvērtējums, rodas jautājums par to, vai Vispārējā tiesa nav kļūdaini, kā apgalvots, piemērojusi šo slieksni, it īpaši ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 48., 49. un 50. punktu, uz kuriem skaidri attiecas apelācijas sūdzība. Atgādinājumam – pārsūdzētā sprieduma 49. punktā Vispārējā tiesa ir nonākusi pie secinājuma, ka “lai gan [strīdīgajā] lēmumā attiecībā uz pārvaldībā nodotajiem aktīviem, kas apvienoti [..] pēc 1979. gada, ir tikai norādīts Slovēnijas iestāžu apgalvojums, ka vienības ir ieguvušas visus aktīvus atbilstoši tirgus nosacījumiem, informācija, kuru prasītāja uzsvērusi administratīvajā procesā [..], liecina, ka situācija ir neskaidra attiecībā uz Lekarna Ljubljana pārvaldībā nodoto aktīvu būtību un statusu” (mans izcēlums). Komisija norāda, ka šādam Slovēnijas iestāžu apgalvojumam, ņemot vērā dalībvalstu lojālas sadarbības pienākumu, bija jābūt pietiekamam, lai kliedētu jebkādu nenoteiktību par hipotētiska atbalsta pastāvēšanu.

67.      Pirmkārt, lai arī, protams, saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu dalībvalstīm ir pienākums sadarboties ar Komisiju un sniegt tai visu vajadzīgo informāciju, lai Komisija varētu izpildīt pienākumus saskaņā ar Regulu 2015/1589 (43), tas pats par sevi neizslēdz, ka pastāv “nopietnas grūtības” vai “šaubas”, ar kurām Komisija būtu varējusi saskarties sākotnējas izskatīšanas noslēgumā. Proti, “šaubu” automātiska kliedēšana, pamatojoties vien uz valstu iestāžu apgalvojumiem, būtu pretrunā Komisijā notiekošās sūdzību procedūras pašai būtībai un tās efektivitātei. Ja pieņemtu, ka šaubas par atbalsta pasākuma esamību vai saderību var kliedēt tik viegli, balstoties vienīgi uz valstu iestāžu apgalvojumiem, ne tikai zustu LESD 108. panta 2. punktā paredzētās sākotnējās procedūras jēga, bet arī rastos arī risks, ka tiks apdraudēts valsts atbalsta kontroles mehānisms un Komisijai uzticētā loma. Tādējādi pietiktu, ka dalībvalsts noraida apgalvojumus, ko iesniedzēji izteikuši, nesniedzot pierādījumus, lai varētu izbeigt saskaņā ar LESD 108. pantu uzsāktu procedūru. Turklāt šajā gadījumā, kā izriet no šo secinājumu 58.–60. punkta, tikai pēc tam, kad Vispārējā tiesa padziļināti izvērtēja dažādo informāciju, kuru uzsvēra PF administratīvajā procesā, tā uzskatīja, ka situācija saistībā ar šo pārvaldībā nodoto aktīvu būtību un statusu ir “neskaidra”.

68.      Otrkārt, uzskatu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 49. punktā ir pamatoti konstatējusi, ka Komisija nav “pati noskaidrojusi jautājumu uz dokumentācijas pamata, ka Komisija nevar pārmest [PF], ka pēdējā minētā nav tai to iesniegusi” un ka “sūdzības iesniedzējam var būt daudz grūtāk iegūt atbilstošu informāciju [..] no valsts iestādēm, kuras var būt piešķīrušas valsts atbalstu, nekā Komisijai, kurai šajā ziņā ir plašas pilnvaras, kas tieši izriet no LESD, kā arī no Regulas 2015/1589”. Proti, no vienas puses, sūdzības iesniedzējiem parasti ir ierobežota piekļuve atbilstošai informācijai – gan publiskai, gan privātai, un tādēļ tie nevar sniegt detalizētu informāciju, lai Komisija varētu pieņemt lēmumu, pamatojoties uz pietiekami pilnīgu un uzticamu informāciju. Šīs grūtības piekļūt pierādījumiem ir vēl jo nozīmīgākas tādas lietas kontekstā kā aplūkotā, kuras pirmsākumi meklējami 1970. gados un kuru iespaidojusi pāreja no kontrolētās ekonomikas uz brīvo tirgus ekonomiku, kā arī konkurences attiecības starp publiskajām aptiekām un privātām aptiekām (kas vēl vairāk apgrūtina PF piekļuvi atbilstošai informācijai par Lekarna Ljubljana). Otrām kārtām, ir jāuzsver, ka Komisijas rīcībā ir ievērojams pilnvaru arsenāls, kas tai ļauj prasīt papildu informāciju no dalībvalstīm, kurām attiecīgā gadījumā izkliedēt šaubas parasti ir vieglāk nekā sūdzības iesniedzējiem (44). Turklāt Komisijai ir pienākums veikt sākotnējas izskatīšanas stadiju rūpīgi un objektīvi, lai, pieņemot galīgo lēmumu par atbalsta esamību un tā saderību vai likumību, tās rīcībā būtu pēc iespējas pilnīgāka un uzticamāka informācija (45). Šajā nozīmē man nešķiet pārmērīgi vai nesaprātīgi uzskatīt, ka tādā gadījumā tai ir jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra, jo izmeklēšana, piemērojot sacīkstes principu, tai ļauj būt labāk informētai pirms lēmuma pieņemšanas.

69.      Treškārt un tā kā šis vērtējums ir jāveic Vispārējai tiesai, pilnības labad ir jānorāda: tā kā, pastāvot tādām grūtībām, kurām “objektīvi” ir jārada šaubas par pasākuma kvalifikāciju par “atbalstu”, rada pienākumu sākts formālas izmeklēšanas procedūru, ir jākonstatē, pirmkārt, ka īpaša shēma, tāda kā Slovēnijas shēma, kas pieļauj konkurences attiecības starp publiskajām aptiekām un privātām aptiekām, manuprāt, pati par sevi “objektīvi” izraisa acīmredzamus jautājumus par tās saderību ar noteikumiem valsts atbalsta jomā. Otrkārt, apstāklis, ka tika nodoti nevis aktīvi, bet, kā to norāda Slovēnijas Republika, no Ļubļanas pašvaldības saņemti “pārvaldībā esoši aktīvi”, pats par sevi “objektīvi” neizslēdz iespēju, ka ir nodota priekšrocība, kas ir valsts atbalsts, kura bija jāizmeklē vairāk.

70.      Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka apelācijas pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

C.      Par apelācijas otro pamatu

1.      Lietas dalībnieku argumenti

71.      Ar apelācijas sūdzības otro pamatu, kurš attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 51.–55. punktu un uz 1979. gadā pārvaldībā nodotajiem aktīviem, Slovēnijas Republika būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir nospriedusi, ka Komisija saskārās ar “nopietnām grūtībām” saistībā ar jautājumu par to, vai šis pasākums, ja vien to var uzskatīt par valsts atbalstu, ir “pastāvošs” atbalsts Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta izpratnē, vai arī tas starplaikā ir ticis “grozīts” Regulas 794/2004 4. panta 1. punkta izpratnē un tādēļ tas jākvalificē par “jaunu atbalstu” Regulas 2015/1589 1. panta c) punkta izpratnē.

72.      Slovēnijas Republikas ieskatā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 55. un 56. punktā esot kļūdaini nospriedusi, ka pastāv nopietnas grūtības saistībā ar minēto pasākumu, lai gan no strīdīgā lēmuma 39. apsvēruma nepārprotami izrietot, ka Komisija bija skaidri nolēmusi, ka to aktīvu nodošanas pārvaldībā pasākums, kas piešķirti Lekarna Ljubljana o.p. 1979. gadā, kad tā tika dibināta, “ciktāl šis pasākums varētu būt valsts atbalsts, labākajā gadījumā var būt pastāvošs atbalsts”.

73.      Tāpat Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka “sākotnējā” situācija, proti, tā, kas pastāvēja 1994. gada 10. decembrī (46), bija neskaidra, jo strīdīgajā lēmumā nebija nekādas informācijas, kas var izskaidrot, vai šajā datumā privātās aptiekas jau bija saņēmušas koncesijas no pašvaldībām vai arī Lekarna Ljubljana o.p. vēl bija monopols tās darbības zonā (47).

74.      Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 51.–54. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka Lekarna Ljubljana un Lekarna Ljubljana o.p. darbojas ar atšķirīgiem nosacījumiem, lai arī, ņemot vērā juridiskās un likumdošanas izmaiņas, kas notika pirms 1994. gada 10. decembra, pēdējā minētā esot faktiski darbojusies ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tās pēctece (48).

75.      Visbeidzot, Slovēnijas Republika šajā kontekstā cenšas atspēkot dažādos iebildumus, ko PF izvirzījusi administratīvajā procesā, it īpaši tos, kas attiecas, pirmkārt, uz to, ka Komisija neesot novērsusi šaubas par to, vai attiecīgais pasākums ticis grozīts pēc 2004. gada 1. maija, proti, pēc datuma, kad Slovēnijas Republika iestājās Eiropas Savienībā, un, otrkārt, par to, ka Komisija neesot pārbaudījusi šī pasākuma saderību ar iekšējo tirgu. Runājot par šo pirmo iebildumu, tā būtībā norāda, ka, ciktāl Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. punktā kļūdaini norādījusi, ka Lekarna Ljubljana ievērojami atšķiras no vienības, par kuras pēcteci tā kļuva 1997. gadā, šis PF izvirzītais iebildums esot zaudējis savu pamatojumu. Attiecībā uz otro no šiem iebildumiem Slovēnijas Republika uzskata, ka no juridiskā viedokļa tam nav nozīmes, jo atbilstoši LESD 108. panta 1. punktam atbalsta pasākuma saderību var prasīt tikai attiecībā uz atbalsta shēmām, taču attiecīgais pasākums šajā lietā esot individuāls atbalsts. Vispārējā tiesa esot šim argumentam piekritusi juridiskā ziņā, jo tā nav norādījusi jebkādus iemeslus, lai to noraidītu.

76.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Slovēnijas Republika secina, ka Komisijai nebija nekāda pienākuma uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam. Proti, ņemot vērā datus, kas bija tās rīcībā sākotnējas izskatīšanas stadijā, tai neesot bijis nekāda faktiska vai juridiska pamata secināt, ka pastāv “nopietnas grūtības”. Turklāt pretēji tam, ko ir norādījusi Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā, šis lēmums esot bijis pietiekami pamatots.

77.      PF piedāvā šo pamatu noraidīt kā nepamatotu.

2.      Izvērtējums

78.      Ņemot vērā otrajā pamatā dažādo Slovēnijas Republikas izvirzīto iebildumu tehnisko un īpašo raksturu, to izvērtēšanai ir jābalstās uz Vispārējās tiesas argumentāciju, kas izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 51.–55. punktā.

79.      Vispirms ir jāatgādina, ka valsts atbalsta kontroles sistēmas ietvaros procedūra atšķiras atkarībā no tā, vai atbalsti ir pastāvoši vai jauni. Lai gan pastāvošs atbalsts saskaņā ar LESD 108. panta 1. punktu var tikt likumīgi īstenots, kamēr Komisija nav konstatējusi tā nesaderību, LESD 108. panta 3. punktā ir paredzēts, ka par projektiem, ar ko ir plānots ieviest jaunu atbalstu vai grozīt pastāvošu atbalstu, iepriekš savlaicīgi ir jāpaziņo Komisijai un tie nevar tikt īstenoti, pirms procedūra nav beigusies ar galīgu lēmumu. Par jaunu atbalstu, uz ko attiecas paziņošanas pienākums, ir jāuzskata pasākumi, kuri ir ieviesti pēc LESD stāšanās spēkā un kuru mērķis ir izveidot vai grozīt atbalstu, precizējot, ka šie grozījumi var attiekties vai nu uz pastāvošu atbalstu, vai uz sākotnējiem projektiem, par kuriem paziņots Komisijai (49).

80.      Šajā ziņā jēdziens “jauns atbalsts” Regulas 2015/1589 1. panta c) punktā ir definēts kā “jebkurš atbalsts, t. i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp pastāvoša atbalsta grozījumi”. Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punkta pirmajā teikumā šajā ziņā ir noteikts, ka “izmaiņas esošajā atbalstā ir jebkādas pārmaiņas, izņemot pilnībā formāla vai administratīva rakstura izmaiņas, kas nevar ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderību ar [iekšējo] tirgu”. Tiesa ir nospriedusi, ka izmaiņas nevar kvalificēt kā “pilnībā formālas vai administratīvas” šīs tiesību normas izpratnē, ja tās var ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderību ar iekšējo tirgu (50).

81.      Šajā ziņā Vispārējās tiesas vērtējuma sākumpunkts ir strīdīgais lēmums. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 52. punktā tā atgādina, ka, lai paskaidrotu, ka aktīvi, kas nodoti pārvaldībā 1979. gadā un kas 1997. gadā nodoti Lekarna Ljubljana, ja vien tiem var būt valsts atbalsta raksturs, bija pastāvošs atbalsts, Komisija strīdīgā lēmuma 39. apsvērumā ir tikai norādījusi, ka 1997. gadā notikusī tiesību pārņemšana starp Lekarna Ljubljana o.p. un Lekarna Ljubljana bija pilnībā administratīva un ka atbilstošais tiesiskais regulējums tāpat kā aktīvu izmantošana un izmantošanas nosacījumi kopš tā laika nebija mainījušies, un tādēļ pastāvošais atbalsts, kas bija spēkā 1997. gadā, netika grozīts un turpināja būt pastāvošs atbalsts.

82.      Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 53. punktā konstatēja, ka atbilstoši Pievienošanās akta IV pielikuma 3. punkta 1. apakšpunkta a) punktam individuālo atbalstu, kura īstenošana Slovēnijā uzsākta pirms 1994. gada 10. decembra un kuru joprojām īsteno pēc šīs dalībvalsts pievienošanās datuma, proti, pēc 2004. gada 1. maija, pēc pievienošanās uzskata par pastāvošu atbalstu. Šajā lietā Vispārējā tiesa tātad ir uzskatījusi, ka atbalsts, kura īstenošana Slovēnijā uzsākta pirms 1994. gada 10. decembra, ir jāuzskata par pastāvošu atbalstu 2004. gada 1. maijā, ja vien laikā starp abiem šiem datumiem tas nav ticis grozīts, un ja tas tā nav, tas bija jāuzskata par “jaunu atbalstu”, sākot ar šo otro minēto datumu. Turklāt šī atbalsta grozīšana pēc 2004. gada 1. maija arī to padarītu par jaunu atbalstu. Tālab, lai aktīvi, kas nodoti Lekarna Ljubljana o.p. pārvaldībā 1979. gadā un kas 1997. gadā nodoti Lekarna Ljubljana, būtu “pastāvošs atbalsts”, vajadzētu, lai neviens šī apgalvotā atbalsta grozījums nebūtu noticis laikā no 1994. gada 10. decembra līdz strīdīgā lēmuma pieņemšanas dienai. Šis vērtējuma ietvars, kurš turklāt nav apstrīdēts, ir juridiski pamatots.

83.      Šajā kontekstā pārsūdzētā sprieduma 54. un 55. punktā Vispārējā tiesa tātad ir pamatoti pārbaudījusi, vai dažādie informācijas elementi, ko izvirzījusi PF, varēja pierādīt “pastāvoša atbalsta” būtības “grozījumu”, kas esot noticis pēc 1994. gada 10. decembra un kura dēļ tas kļuvis par “jaunu atbalstu”.

84.      Šajā ziņā Vispārējā tiesa vispirms nosprieda, ka 1994. gada 10. decembrī atbilstošais tiesiskais regulējums bija “neskaidrs”, jo informācija, kas minēta strīdīgajā lēmumā, neļāva noteikt, vai minētajā datumā privātās aptiekas jau bija saņēmušas koncesijas no pašvaldībām, nedz arī to, vai Lekarna Ljubljana o.p. vēl bija monopols savs darbības jomā. Turpinājumā, pamatojoties uz PF sniegtām neatspēkotām norādēm, Vispārējā tiesa konstatēja, ka 1997. gadā – brīdī, kad Lekarna Ljubljana aizstāja Lekarna Ljubljana o.p., tirgū bija konkurence un ka tas esot izraisījis tādas ievērojamas izmaiņas jaunajai vienībai kā spēja iegādāties īpašumus, nolūks gūt peļņu, vismaz sākot ar 2007. gadu, un tās darbības paplašināšana ārpus Ļubļanas pilsētas teritorijas. Tā kā netika veikta padziļinātāka pārbaude par attiecīgās darbības tiesiskā regulējuma un ekonomisko attīstību, kas Komisijai kontroles pienākumu ietvaros bija jāveic pēc savas iniciatīvas, Vispārējā tiesa secināja, ka šie elementi “neļauj gūt pārliecību par to, ka attiecīgais iespējamais atbalsts nav grozīts kopš 1994. gada 10. decembra”. Šo secinājumu nav atspēkojis Komisijas apgalvojums, ka 1997. gadā notikusī tiesību pārņemšana bija pilnībā administratīva un ka atbilstošais tiesiskais regulējums, kā arī attiecīgo aktīvu izmantošanas nosacījumi nav mainījušies, jo šis apgalvojums bija “labākajā gadījumā nepietiekami pamatots šajā ziņā”. Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 55. punktā secināja, ka Komisija nav novērsusi šaubas par to, vai attiecīgie aktīvi, ja vien tos var kvalificēt par “valsts atbalstu”, bija pastāvošs atbalsts vai jauns atbalsts.

85.      Ņemot vērā šo vērtējumu, ir jānorāda, pirmām kārtām, ka to pašu iemeslu dēļ, kas norādīti šo secinājumu 62. punktā, Slovēnijas Republikas otrā pamata ietvaros izvirzītie argumenti, kuru patiesais mērķis ir apšaubīt Vispārējās tiesas veiktos faktu vērtējumus, ir jānoraida kā nepieņemami.

86.      Otrām kārtām, tāpat kā manos secinājumos par pirmo apelācijas pamatu ir jānorāda, ka nav konstatēta nekāda kļūda tā juridiskā standarta noteikšanā, kas ļauj pierādīt nopietnu grūtību pastāvēšanu, jo pārsūdzētā sprieduma 35. un 36. punktā Vispārējās tiesas ievada apsvērumi, kas pārbaudīti šo secinājumu 64. punktā, ir tikpat pamatoti un atbilstoši, lai vērtētu apelācijas otro pamatu. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 54. punktā Vispārējā tiesa atsaukusies uz šiem pašiem punktiem, nospriežot, ka bija nepieciešama padziļinātāka pārbaude par attiecīgās darbības tiesiskā regulējuma un ekonomiskā konteksta attīstību.

87.      Trešām kārtām, runājot par mazāk izvērstiem iebildumiem par faktu juridisko kvalifikāciju, un pastāvot riskam, ka jāveic jauns vērtējums, šķiet pamatoti, ņemot vērā to neskaidrību būtību un nozīmību, kas attiecas uz tiesisko regulējumu un ekonomisko kontekstu un ko Vispārējā tiesa identificējusi pārsūdzētā sprieduma 54. punktā, ir jāsecina, ka šīm neskaidrībām bija objektīvi jāizraisa šaubas par attiecīgā atbalsta kvalifikāciju par pastāvošu atbalstu un jāliek sākt formālas izmeklēšanas procedūru. Ņemot vērā šo secinājumu 80. punktā minēto judikatūru, šīs neskaidrības attiecās uz informāciju, kas var “ietekmēt novērtējumu par pasākuma saderību ar iekšējo tirgu”.

88.      Tādēļ uzskatu, ka apelācijas otrais pamats arī ir jānoraida kā nepamatots.

VII. Secinājumi

89.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus un tā kā šie secinājumi attiecas uz pirmajiem diviem apelācijas pamatiem, ierosinu Tiesai šos pamatus noraidīt kā nepamatotus.

1      Oriģinālvaloda – franču.

2      Padomes Regula (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.).

3      Skat. it īpaši spriedumus, 2021. gada 29. aprīlis, Achemos Grupė un Achema/Komisija (C‑847/19 P, turpmāk tekstā – “spriedums Achemos Grupė”, EU:C:2021:343, 44. punkts), 2021. gada2. septembris, Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology (C‑57/19 P, turpmāk tekstā – “spriedums Tempus Energy”, EU:C:2021:663), 2021. gada 6. oktobris, Scandlines Danmark un Scandlines Deutschland/Komisija (C‑174/19 P un C‑175/19 P, turpmāk tekstā – “spriedums Scandlines”, EU:C:2021:801), 2022. gada 17. novembris, Irish Wind Farmers’ Association u.c./Komisija (C‑578/21 P, turpmāk tekstā – “spriedums Irish Wind Farmers’ Association”, EU:C:2022:898), 2023. gada 14. septembris, Komisija un IGG/Dansk Erhverv (C‑508/21 P un C‑509/21 P, turpmāk tekstā – “spriedums IGG/Dansk Erhverv”, EU:C:2023:669), 2023. gada 23. novembris, Ryanair/Komisija (C‑209/21 P, turpmāk tekstā – “spriedums Ryanair”, EU:C:2023:905), kā arī 2024. gada 11. janvāris, Wizz Air Hungary/Komisija (C‑440/22 P, turpmāk tekstā – “spriedums Wizz Air”, EU:C:2024:26).

4      OV 2003, L 236, 17. lpp.

5      OV 2003, L 236, 33. lpp.

6      Komisijas Regula (2004. gada 21. aprīlis), ar ko īsteno Regulu (ES) 2015/1589, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2004, L 140, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (ES) 2015/2282 (2015. gada 27. novembris) (OV 2015, L 325, 1. lpp.)

7      Pārsūdzētais spriedums, 18.–20. punkts.

8      Pārsūdzētais spriedums, 57. punkts

9      Pārsūdzētais spriedums, 17. punkts.

10      Pārsūdzētais spriedums, 22. punkts.

11      Skat. attiecīgi pārsūdzētā sprieduma 51.–57. punktu un 40.–50. punktu. Saistībā ar Vispārējās tiesas juridisko analīzi attiecībā uz 1979. gadā pārvaldībā nodotajiem aktīviem un pēc 1979. gada pārvaldībā nodotajiem aktīviem skat. attiecīgi šo secinājumu 58.–60. punktu un 79.–83. punktu.

12      Pārsūdzētais spriedums, 55. punkts.

13      Pārsūdzētais spriedums, 50. punkts.

14      Pārsūdzētais spriedums, 56. punkts.

15      Skat. spriedumu, 2020. gada 24. novembris, Viasat Broadcasting UK (C‑445/19, EU:C:2020:952, 17. punkts).

16      Regula 2015/1589, 2. apsvērums.

17      Regula 2015/1589, 3. apsvērums.

18      Skat. Regulu 2015/1589, 6. pants. Skat. arī spriedumus, 1984. gada 20. marts, Vācija/Komisija (84/82, EU:C:1984:117, 11. un 13. punkts), 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France (C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 33.–42. punkts), 2001. gada 3. maijs, Portugāle/Komisija (C‑204/97, EU:C:2001:233, 27.–35. punkts), 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija (C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 94. punkts), kā arī 2022. gada 20. janvāris, Deutsche Lufthansa/Komisija (C‑594/19 P, EU:C:2022:40, 33. punkts).

19      Skat. Regulu 2015/1589, 4. panta 5. punkts.

20      Skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija (C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 113. punkts un tajā minētā judikatūra).

21      Skat. spriedumus, 1984. gada 20. marts, Vācija/Komisija (84/82, EU:C:1984:117, 13. punkts), Irish Wind Farmers’ Association (53. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī IGG/Dansk Erhverv (69. punkts).

22      Attiecībā uz jēdzieniem “nopietnas grūtības” un “šaubas” skat. ģenerāladvokāta J. Tančeva [E. Tanchev] secinājumus lietā Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology (C‑57/19 P, EU:C:2021:451, 73. punkts), kuros konstatēts, ka Tiesas judikatūrā šie abi termini tiek izmantoti bez izšķirības.

23      Skat. spriedumus, 2016. gada 21. decembris, Club Hotel Loutraki u.c./Komisija (C‑131/15 P, turpmāk tekstā – “spriedums Club Hotel Loutraki”, EU:C:2016:989, 31. punkts), Tempus Energy (40. punkts), Irish Wind Farmers’ Association (54. punkts), IGG/Dansk Erhverv (70. punkts), Ryanair (109. punkts), kā arī Wizz Air (95. punkts).

24      Skat. spriedumus, 2016. gada 12. oktobris, Land Hessen/Pollmeier Massivholz (C‑242/15 P, EU:C:2016:765, 38. punkts), Achemos Grupė (44. punkts), Tempus Energy (41. punkts), Ryanair (110. punkts), kā arī Wizz Air (96. punkts).

25      Skat. spriedumus, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex (C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 59. punkts), Ryanair (108. punkts), kā arī Wizz Air (94. punkts un tajā minētā judikatūra).

26      Šajā nozīmē skat. spriedumus Club Hotel Loutraki (32. un 33. punkts), Irish Wind Farmers’ Association (55. punkts), kā arī IGG/Dansk Erhverv (71. punkts).

27      Skat. spriedumus, 1986. gada 10. jūlijs, Beļģija/Komisija (234/84, EU:C:1986:302, 16. punkts), Achemos Grupė (42. punkts), Tempus Energy (42. un 43. punkts), kā arī Irish Wind Farmers’ Association (56. punkts).

28      Skat. spriedumus, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France (C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 62. punkts), Achemos Grupė (43. punkts), kā arī Tempus Energy (44. punkts).

29      Spriedums Tempus Energy (45. punkts).

30      Skat. spriedumus Tempus Energy (51. punkts) un Irish Wind Farmers’ Association (59. punkts).

31      Skat. spriedumus Tempus Energy (199. punkts) un Ryanair (95. punkts).

32      Skat. spriedumus Club Hotel Loutraki (33. punkts) un Irish Wind Farmers’ Association (60. punkts).

33      Skat. šo secinājumu 44. punktu.

34      Pārsūdzētais spriedums, 38. punkts.

35      Pārsūdzētais spriedums, 40. punkts.

36      Pārsūdzētais spriedums, 45. punkts.

37      Pārsūdzētais spriedums, 47. punkts.

38      Pārsūdzētais spriedums, 48. punkts.

39      Pārsūdzētais spriedums, 50. punkts.

40      Pārsūdzētais spriedums, 48. un 49. punkts.

41      Skat. LESD 256. panta 1. punkta otro daļu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu. Skat. arī spriedumus Scandlines (86. punkts) un Wizz Air (57. un 58. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

42      Skat. pārsūdzēto spriedumu, 23.–37. punkts.

43      Regula 2015/1589, 6. apsvērums. Par lojālas sadarbības pienākumu, kas savstarpēji saista Komisiju un dalībvalstis, īstenojot noteikumus valsts atbalsta jomā, skat. spriedumu, 2011. gada 28. jūlijs, Mediaset/Komisija (C‑403/10 P, EU:C:2011:533, 126. punkts un tajā minētā judikatūra).

44      Skat. spriedumus, 1995. gada 18. septembris, SIDE/Komisija (T‑49/93, EU:T:1995:166, 71. punkts) un 1995. gada 28. septembris, Sytraval un Brink’s France/Komisija (T‑95/94, EU:T:1995:172, 77. punkts).

45      Skat. šo secinājumu 46. punktu.

46      Precīzāk – runa ir par datumu, kas minēts Pievienošanās akta IV pielikuma 3. punkta 1. apakšpunkta a) punktā, lai kvalificētu Slovēnijas Republikas piešķirtu valsts atbalstu par “pastāvošu atbalstu”.

47      Šie Vispārējās tiesas apsvērumi esot kļūdaini, jo no pārsūdzētā sprieduma 51. punktā norādītās informācijas izriet, ka laikā no 1994. gada 10. decembra līdz datumam, kad Lekarna Ljubljana aizstāja Lekarna Ljubljana o.p., proti 1997. gadā, esot bijis piemērojams tas pats tiesiskais regulējums, un dažādie valsts tiesību akti, kuri tostarp reglamentē Slovēnijas tirgus atvēršanu konkurencei, jau bija pieņemti pirms 1994. gada 10. decembra. Šis aspekts esot noteicošs, lai izvērtētu, vai otrā attiecīgā pasākuma, kas kvalificēts par “pastāvošu atbalstu”, grozīšana ir “jauns atbalsts” Regulas 2015/1589 1. panta c) punkta izpratnē. Proti, pat pieņemot, ka attīstības dēļ otrais attiecīgais pasākums, kurš, lai arī tā ieviešanas brīdī nebija valsts atbalsts, ir varējis par tādu kļūt, šī attīstība katrā ziņā būtu notikusi pirms 1994. gada 10. decembra. No tā izrietot, ka Komisija, nepieļaudama kļūdu, strīdīgā lēmuma 39. punktā secinājusi: tā kā laikā no 1994. gada 10. decembra līdz datumam, kad Lekarna Ljubljana aizstāja Lekarna Ljubljana o.p., nav mainījies nedz atbilstošais tiesiskais regulējums, nedz pārvaldībā nodoto aktīvu izmantošanas nosacījumi, šī aizstāšana esot bijusi pilnīgi administratīva, un tādēļ tā nevarot būt pastāvoša atbalsta grozīšana, kuras dēļ tas kļūst par jaunu atbalstu.

48      It īpaši esot kļūdaini uzskatīt, kā to ir norādījusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. punktā, ka vienības raksturoja ievērojamas atšķirības, ņemot vērā, ka – atšķirībā no tās priekšteces – Lekarna Ljubljana varēja iegūt aktīvus pārvaldībā, tostarp nekustamos īpašumus, un tādēļ būtu jājautā, vai nekustamā īpašuma aktīvu nodošanas pārvaldībā bez īpašumtiesībām uzturēšana varēja vēl būt pamatota. Tāpat kā Lekarna Ljubljana, arī tās priekštece – vismaz kopš 1991. gada, kad tā uzsāka darboties kā iestāde, varēja iegūt šādus aktīvus pārvaldībā. Šajā ziņā Slovēnijas Republika precizē, ka – tāpat kā tās priekštece – Lekarna Ljubljana var izmantot tikai tos aktīvus, ko tā iegūst (formāli) pārvaldībā no Ļubļanas pašvaldības, pat ja šie aktīvi tiek iegūti par līdzekļiem, kurus nodrošina Lekarna Ljubljana. Vispārējās tiesas šaubām par to, vai vēl ir pamatojums tam, lai turpinātu nodot aktīvus pārvaldībā, neesot pamata. Esot skaidrs, ka runa ir vienīgi par veidu, kā nodrošināt publiskai iestādei aktīvu izmantošanu (kā tas tika norādīts, visi aktīvi, kuri ir šādas iestādes rīcībā, tiek turēti kā pārvaldībā nodoti aktīvi), kas nekādā gadījumā nenozīmē, ka aktīvi tiek nodoti pārvaldībā bez maksas.

49      Skat. spriedumu, 2021. gada 28. oktobris, Eco Fox u.c. (no C‑915/19 līdz C‑917/19, EU:C:2021:887, 36.–38. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

50      Skat. spriedumu, 2021. gada 28. oktobris, Eco Fox u.c. (no C‑915/19 līdz C‑917/19, EU:C:2021:887, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).