1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Regulas (EK) Nr. 987/2009 ( 2 ) interpretāciju, un konkrētāk – par šīs regulas 6. un 16. panta piemērošanu pēc analoģijas A1 sertifikāta atsaukšanas procedūrai.

2.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp TE un Zakład Ubezpieczeń Społecznych Oddział w Toruniu (Sociālās apdrošināšanas iestādes Toruņas filiāle, Polija; turpmāk tekstā – “ZUS”) par šīs iestādes lēmumu atsaukt A1 sertifikātu, kas pēc pieteikuma iesniedzēja lūguma apliecina viņa stāvokli Polijas tiesību aktu sociālā nodrošinājuma jomā laikposmā no 2016. gada 22. augusta līdz 2017. gada 21. augustam piemērošanas vajadzībām.

3.

Tiesa vēl nav lēmusi par procedūru, kas piemērojama šādā gadījumā, kad A1 sertifikāts tiek atsaukts pēc iestādes, kas to izsniegusi, iniciatīvas. Izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ šādā situācijā Regulas Nr. 987/2009 normas par šaubu gadījumiem attiecībā uz šāda sertifikāta derīgumu vai piemērojamo tiesību aktu noteikšanu nav atbilstīgas. Proti, uzskatu, ka tad, ja nav dialoga un samierināšanas procedūras A1 sertifikāta atsaukšanas pēc savas iniciatīvas gadījumā, attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm a posteriori jāapmainās ar informāciju Savienības likumdevēja organizētās sadarbības ietvaros, lai netiktu skartas attiecīgo personu tiesības.

4.

Regulas (EK) Nr. 883/2004 ( 3 ) II sadaļā “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana” ir ietverts 11.–16. pants.

5.

Saskaņā ar šīs regulas 11. pantu:

“1.   Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

[..]

3.   Ievērojot 12.–16. pantu:

[..].”

6.

Minētās regulas 13. panta “Darbības veikšana divās vai vairāk dalībvalstīs” 2. punktā ir noteikts:

“Persona, kas parasti veic darbību pašnodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs, ir pakļauta:

7.

Atbilstoši Regulas Nr. 883/2004 72. panta a) punktam Administratīvā komisija sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijai (turpmāk tekstā – “Administratīvā komisija”) nodarbojas ar visiem administratīvajiem jautājumiem un interpretācijas jautājumiem, kas izriet no šīs regulas vai Regulas Nr. 987/2009 normām.

8.

Regulas Nr. 883/2004 76. panta “Sadarbība” 3., 4. un 6. punktā ir noteikts:

“3.   Šās regulas īstenošanas nolūkos dalībvalstu iestādes un [institūcijas] var tieši sazināties cita ar citu un ar attiecīgajām personām vai viņu pārstāvjiem.

4.   Lai nodrošinātu šās regulas pareizu īstenošanu, iestādēm un personām, uz kurām attiecas šī regula, ir savstarpējas informēšanas un sadarbības pienākums.

Iestādes saskaņā ar labas pārvaldības principu atbild uz visiem pieprasījumiem pieņemamā termiņā un šajā sakarā attiecīgajām personām sniedz visu informāciju, kas vajadzīga, lai viņas varētu izmantot tiesības, kuras tām piešķirtas ar šo regulu.

[..]

6.   Ja rodas grūtības, interpretējot vai piemērojot šo regulu, un tādēļ varētu tikt apdraudētas tādas personas tiesības, uz kuru tā attiecas, kompetentās dalībvalsts vai attiecīgās personas dzīvesvietas dalībvalsts iestāde sazinās ar attiecīgās(‑o) dalībvalsts(‑u) iestādi(‑ēm). Ja pienācīgā termiņā nav iespējams rast risinājumu, attiecīgās iestādes var lūgt iesaistīties Administratīvo komisiju.”

9.

Regulas Nr. 987/2009 1., 2., 8. un 10. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

10.

Regulas Nr. 987/2009 I sadaļas II nodaļā “Sadarbības un datu apmaiņas noteikumi” ir ietverts 2.–7. pants.

11.

Šīs regulas 2. panta “Darbības joma un noteikumi datu apmaiņai starp iestādēm” 2. punktā ir paredzēts:

“Iestādes nekavējoties nodrošina vai apmainās ar visiem vajadzīgajiem datiem, lai noteiktu to personu tiesības un pienākumus, uz kuriem attiecas pamatregula. Šādus datus dalībvalstīm tieši pārsūta pašas iestādes vai netieši – ar sadarbības struktūru starpniecību.”

12.

Regulas Nr. 987/2009 5. pantā “Citas dalībvalsts izsniegtu dokumentu un apstiprinošu pierādījumu juridiskais spēks” ir noteikts:

“1.   Dalībvalsts iestādes izsniegtus dokumentus, kas norāda personas stāvokli pamatregulas un īstenošanas regulas piemērošanas vajadzībām, un apstiprinošos pierādījumus, uz kuru pamata dokuments ir izsniegts, citas dalībvalsts iestādes atzīst, ja tā dalībvalsts, kas tos izdeva, nav tos atsaukusi vai pasludinājusi par spēkā neesošiem.

2.   Ja ir šaubas par dokumenta derīgumu vai to faktu pareizību, uz kuriem dokumentā norādītā informācija balstās, tās dalībvalsts iestāde, kas saņem dokumentu, lūdz izdevējiestādei nepieciešamo skaidrojumu un vajadzības gadījumā šā dokumenta atsaukumu. Izdevējiestāde pārskata dokumenta izsniegšanas pamatojumu un vajadzības gadījumā to atsauc.

3.   Saskaņā ar 2. punktu, ja pastāv šaubas par attiecīgās personas sniegto informāciju, dokumenta vai apstiprinošu pierādījumu derīgumu vai to faktu pareizību, uz kuriem dokumentā norādītā informācija balstās, dzīvesvietas vai uzturēšanās vietas iestāde, ciktāl tas iespējams, pēc kompetentās iestādes lūguma veic attiecīgu informācijas vai dokumentu pārbaudi.

4.   Ja attiecīgās iestādes nevar vienoties, kompetentās iestādes lietu var iesniegt Administratīvajā komisijā ne ātrāk kā mēnesi pēc dienas, kad iestāde, kas saņēma dokumentu, iesniedza savu pieprasījumu. Administratīvā komisija cenšas samierināt puses sešu mēnešu laikā no lietas iesniegšanas dienas.”

13.

Regulas Nr. 987/2009 6. pants “Tiesību aktu provizoriska piemērošana un pabalstu provizoriska piešķiršana” ir formulēts šādi:

“1.   Ja īstenošanas regulā nav paredzēts citādi, gadījumos, kad divu vai vairāku dalībvalstu iestādēm ir atšķirīgi viedokļi par piemērojamajiem tiesību aktiem, attiecīgajai personai provizoriski piemēro vienas dalībvalsts tiesību aktus [..].

[..].

2.   Ja nav vienotības divu vai vairāk dalībvalstu iestāžu starpā par to, kurai iestādei būtu jānodrošina pabalsti naudā vai natūrā, attiecīgajai personai, kas varētu pieprasīt pabalstu, ja nebūtu domstarpību, provizoriski ir tiesības saņemt pabalstus, ko paredz tiesību akti, kurus piemēro personas dzīvesvietas iestāde, vai, ja persona nedzīvo vienā no attiecīgo dalībvalstu teritorijām, pabalstus, ko paredz tiesību akti, kurus piemēro iestāde, kam pirmajai iesniedza pieteikumu.

3.   Ja attiecīgās iestādes nevar vienoties, kompetentās iestādes lietu var iesniegt Administratīvajā komisijā ne ātrāk kā mēnesi pēc dienas, kad radusies viedokļu nesaskaņa, kā minēts 1. un 2. punktā. Administratīvā komisija cenšas samierināt puses sešu mēnešu laikā no lietas iesniegšanas dienas.

4.   Ja ir noskaidrots, ka piemērojamie tiesību akti nav provizoriskās dalības dalībvalsts tiesību akti, vai ja iestāde, kas provizoriski piešķīra pabalstu, nav kompetentā iestāde, tā iestāde, kuru atzīst par kompetento iestādi, tiek atzīta par tādu ar atpakaļejošu spēku, it kā viedokļu nesaskaņas nebūtu pastāvējušas, vēlākais no provizoriskās dalības dienas vai no attiecīgo pabalstu pirmās provizoriskās piešķiršanas.

5.   Vajadzības gadījumā iestāde, kas ir atzīta par kompetentu, un iestāde, kura provizoriski ir izmaksājusi pabalstus naudā vai provizoriski ir saņēmusi iemaksas, nokārto attiecīgās personas finansiālo situāciju attiecībā uz iemaksām un pabalstiem, kas attiecīgā gadījumā provizoriski izmaksāti skaidrā naudā saskaņā ar īstenošanas regulas IV sadaļas III nodaļu.

Pabalstus natūrā, ko saskaņā ar 2. punktu provizoriski piešķir viena iestāde, saskaņā ar īstenošanas regulas IV sadaļu atmaksā kompetentā iestāde.”

14.

Saskaņā ar šīs regulas 7. pantu “Pabalstu un iemaksu provizorisks aprēķins”:

“1.   Ja vien īstenošanas regulā nav noteikts citādi, gadījumos, kad personai ir tiesības uz pabalstu vai ir jāveic iemaksa saskaņā ar pamatregulu, un kompetentajai iestādei nav visas informācijas par situāciju citā dalībvalstī, kas nepieciešama, lai aprēķinātu šā pabalsta vai iemaksas galīgo summu, šī iestāde pēc attiecīgās personas pieprasījuma piešķir šo pabalstu vai veic provizorisku šīs iemaksas aprēķinu, ja šāds aprēķins ir iespējams, balstoties uz informāciju, kas ir minētās iestādes rīcībā.

2.   Attiecīgo pabalstu vai iemaksu pārrēķina, kad visi apstiprinošie pierādījumi vai dokumenti ir iesniegti attiecīgajai iestādei.”

15.

Minētās regulas II sadaļā “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana” ir ietverts 14.–21. pants.

16.

Šīs pašas regulas 16. pantā “Pamatregulas 13. panta piemērošanas procedūra” ir noteikts:

“1.   Persona, kas veic darbības divās vai vairāk dalībvalstīs, informē dzīvesvietas dalībvalsts kompetentās iestādes norādīto iestādi.

2.   Norādītā dzīvesvietas iestāde nekavējoties nosaka, kādi tiesību akti attiecīgajai personai jāpiemēro, ņemot vērā pamatregulas 13. pantu un īstenošanas regulas 14. pantu. Šī sākotnējā noteikšana ir provizoriska. Iestāde informē norādīto iestādi katrā no dalībvalstīm, kurā tiek veiktas darbības, par piemērojamo tiesību aktu provizorisku noteikšanu.

3.   Piemērojamo tiesību aktu provizoriskā noteikšana, kā paredzēts 2. punktā, kļūst galīga divu mēnešu laikā, kopš attiecīgo dalībvalstu kompetento iestāžu norādītās iestādes saņēmušas par to informāciju saskaņā ar 2. punktu, ja vien tiesību akti jau nav bijuši galīgi noteikti, pamatojoties uz 4. punktu, vai ja vismaz viena no attiecīgajām iestādēm minētā divu mēnešu termiņa beigās informē dzīvesvietas dalībvalsts kompetento iestāžu norādīto iestādi par to, ka tā vēl nevar atzīt noteikšanas rezultātu vai ka tai šajā jautājumā ir atšķirīgs viedoklis.

4.   Ja sakarā ar nenoteiktību par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu jāsazinās divu vai vairāk dalībvalstu iestādēm, pēc vienas vai vairāk attiecīgo dalībvalstu kompetento iestāžu norādīto iestāžu vai pašu kompetento iestāžu pieprasījuma attiecīgajai personai piemērojamos tiesību aktus nosaka vienojoties, ņemot vērā pamatregulas 13. pantu un attiecīgos īstenošanas regulas 14. panta noteikumus.

Kad atšķiras attiecīgo iestāžu vai kompetento iestāžu viedokļi, šīs struktūras cenšas vienoties saskaņā ar iepriekš izklāstītajiem nosacījumiem un piemēro pamatregulas 6. pantu.

[..]”

17.

Regulas Nr. 987/2009 19. panta “Informācijas sniegšana attiecīgajām personām un darba devējiem” 2. punktā ir paredzēts:

“Pēc attiecīgās personas vai darba devēja lūguma tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību akti ir piemērojami, ievērojot pamatregulas II sadaļu, nodrošina apliecinājumu, ka šādi tiesību akti ir piemērojami, un vajadzības gadījumā norāda, līdz kuram datumam un ar kādiem nosacījumiem.”

18.

Regulas Nr. 987/2009 20. pantā “Iestāžu sadarbība” ir noteikts:

“1.   Attiecīgās iestādes tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kuras tiesību aktus piemēro personai, ievērojot pamatregulas II sadaļu, dara pieejamu informāciju, kas vajadzīga, lai noteiktu dienu, no kuras minētie tiesību akti kļūst piemērojami, un iemaksu apmēru, kuras minētajai personai un tās darba devējam jāmaksā saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem.

2.   Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību aktus piemēro personai, ievērojot pamatregulas II sadaļu, nodrošina informāciju par dienu, kad šo tiesību aktu piemērošana stājas spēkā, tās dalībvalsts kompetentās iestādes norādītajai iestādei, kuras tiesību aktiem minētā persona bija pakļauta kā pēdējiem.”

19.

TE, uzņēmējs, kurš ierakstīts Polijas Komercreģistrā un veic darbību pašnodarbinātas personas statusā un kura ienākumus apliek ar nodokļiem Polijā, 2016. gada 11. augustā ar sabiedrību, kuras juridiskā adrese ir Varšavā (Polija), parakstīja līgumu, saskaņā ar kuru viņam Francijā konkrētā projektā no 2016. gada 22. augusta līdz projekta beigām bija jāsniedz pakalpojumi, kas parasti ietilpst būvlaukuma otrā vadītāja (second site manager) pienākumos.

20.

Pamatojoties uz šo līgumu, ZUS ( 4 ) izsniedza A1 sertifikātu ( 5 ), kurā apliecināts, ka laikposmā no 2016. gada 22. augusta līdz 2017. gada 21. augustam (turpmāk tekstā – “apstrīdētais laikposms”) TE bija piemērojami Polijas tiesību akti.

21.

Pēc pārskatīšanas ZUS pēc savas iniciatīvas konstatēja, ka apstrīdētajā laikposmā TE veicis darbību tikai vienā dalībvalstī, proti, Francijā. Tādējādi ar 2017. gada 1. decembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ZUS atsauca šo A1 sertifikātu ( 6 ) un uzskatīja, ka apstrīdētajā laikposmā TE nebija piemērojami Polijas tiesību akti. Uzskatot, ka atbilstīgā norma, pēc kuras nosakāmi TE piemērojamie tiesību akti, ir Regulas Nr. 883/2004 11. pants, ZUS pieņēma šo lēmumu, pirms tam neievērodama Regulas Nr. 987/2009 16. pantā paredzēto procedūru ( 7 ), lai, apspriežoties ar Francijas kompetento iestādi, noteiktu piemērojamos tiesību aktus.

22.

TE pārsūdzēja apstrīdēto lēmumu Sąd Okręgowy w Toruniu (Toruņas apgabaltiesa, Polija). Šī tiesa 2019. gada 5. jūnija spriedumā pauda uzskatu, ka, no vienas puses, apstrīdētajā laikposmā TE nestrādāja tikai vienā dalībvalstī, tādējādi uz viņu attiecās Regulas Nr. 883/2004 13. panta 2. punkts, un, no otras puses, ZUS nebija izsmēlusi Regulas Nr. 987/2009 6., 15. ( 8 ) un 16. pantā paredzēto apspriešanās procedūru, lai gan šī procedūra esot obligāta, nosakot piemērojamos tiesību aktus. Tādējādi tiesvedības gaitā šī tiesa lūdza ZUS sākt minēto sadarbības procedūru ar Francijas kompetento iestādi, tomēr ZUS to atteicās darīt, uzskatīdama, ka tas nav pamatoti. Lai izvairītos no situācijas, ka uz TE neattiektos neviena sociālā nodrošinājuma sistēma, Sąd Okręgowy w Toruniu (Toruņas apgabaltiesa) nosprieda, ka apstrīdētajā laikposmā uz TE ir attiekušies Polijas tiesību akti, un tādējādi atstāja spēkā pamatlietā aplūkojamo A1 sertifikātu.

23.

Ar 2020. gada 5. februāra spriedumu Sąd Apelacyjny w Gdańsku (Apelācijas tiesa Gdaņskā, Polija) noraidīja ZUS apelācijas sūdzību par šo spriedumu.

24.

ZUS pārsūdzēja šo spriedumu Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa). Tā norāda, ka, tā kā aplūkojamā A1 sertifikāta atsaukšanai bija iepriekš jāizmanto Regulā Nr. 987/2009 paredzētā apspriešanās procedūra, apstrīdētajā lēmumā esot pieļauts pārkāpums, kuru esot iespējams novērst tikai procedūrā pašā ZUS. Tādējādi tiesas nolēmumi, ko pieņēmušas Sąd Okręgowy w Toruniu (Toruņas apgabaltiesa) un Sąd Apelacyjny w Gdańsku (Apelācijas tiesa Gdaņskā), esot kļūdaini, jo šīm tiesām bija jānodod lieta atpakaļ ZUS, lai tā sadarbībā ar kompetento Francijas iestādi pārskatītu šo A1 sertifikātu, nevis lemtu par piemērojamiem tiesību aktiem.

25.

Šādos apstākļos Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26.

ZUS, Polijas, Beļģijas, Čehijas un Francijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.

27.

Ar abiem prejudiciālajiem jautājumiem, kurus, manuprāt, var izskatīt kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 987/2009 6. un 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka iestāde, kura pēc pārbaudēm, ko tā veikusi pēc savas iniciatīvas, ir konstatējusi, ka ir kļūdaini izsniegusi A1 sertifikātu, var to atsaukt, iepriekš nesākot dialoga un samierināšanas procedūru ar attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus.

28.

Uzreiz ir jākonstatē, ka nedz Regulā Nr. 883/2004, nedz Regulā Nr. 987/2009 nav ietverta neviena norma, kas būtu tieši piemērojama šīs lietas apstākļos, kuros A1 sertifikāts ir atsaukts.

29.

Regulas Nr. 883/2004 76. panta 6. punktā ir noteikta tikai vispārēja dialoga un samierināšanas procedūras sistēma, jo pirmā ir priekšnoteikums otrajai ( 9 ). Regulā Nr. 987/2009 ir noteiktas situācijas, kad šī procedūra tiek īstenota.

30.

Tādējādi attiecībā uz A1 sertifikāta atsaukšanu tikai pēdējās minētās regulas 5. pantā ir paredzēta īpaša procedūra, “ja ir šaubas par dokumenta[, kas apliecina personas stāvokli,] derīgumu vai to faktu pareizību, uz kuriem dokumentā norādītā informācija balstās” ( 10 ).

31.

Dažādie šīs procedūras posmi, kuri aprakstīti minētā 5. panta 2.–4. punktā, ir paredzēti, lai, no vienas puses, kompetentajām iestādēm savstarpēji apspriežoties, savāktu informāciju, kas vajadzīga, lai apstiprinātu vai neapstiprinātu A1 sertifikāta derīgumu, un lai, no otras puses, pārvarētu iespējamās to savstarpējās domstarpības ( 11 ).

32.

No šīm normām skaidri izriet, ka minētā procedūra tiek īstenota pēc “tās dalībvalsts iestād[es], kas saņem dokumentu”, iniciatīvas” ( 12 ). Tādēļ neviena norma nereglamentē situāciju, kad izdevējiestādei pēc pārbaužu veikšanas pēc savas iniciatīvas nav nekādu šaubu par to, ka A1 sertifikāts ir jāatsauc ( 13 ).

33.

Tādējādi Tiesai uzdotajos prejudiciālajos jautājumos ir lūgts norādīt, vai, ņemot vērā Regulas Nr. 883/2004 un Nr. 987/2009, kā arī to interpretāciju Tiesas judikatūrā, A1 sertifikātu var atsaukt tikai pēc iepriekšējas apspriešanās starp attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm, lai noteiktu attiecīgajai personai piemērojamos tiesību aktus.

34.

Attiecībā uz tiesisko regulējumu, kurā iekļaujas iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi, pirmām kārtām, jāatgādina, ka, no vienas puses, Regulā Nr. 987/2009 ir kodificēta Tiesas judikatūra par apliecības E 101 ( 14 ) darbības jomu un tiesiskajām sekām, kā arī par procedūru, kura jāievēro, lai atrisinātu iespējamos strīdus starp attiecīgo dalībvalstu iestādēm par šīs apliecības derīgumu vai pareizību ( 15 ).

35.

No otras puses, šajā regulā tādējādi ir nostiprināti principi, kuri izriet no šīs judikatūras, proti:

36.

Tādējādi, otrām kārtām, šķiet, ka Savienības likumdevējs nav paredzējis plašu šīs dialoga un samierināšanas procedūras piemērošanas jomu, atstājot to īpašām lojālas sadarbības vajadzībām ( 19 ).

37.

Vēlos norādīt arī, ka Komisijas Praktiskajā rokasgrāmatā par tiesību aktiem, kas piemērojami Eiropas Savienībā (ES), Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) un Šveicē ( 20 ), ir minēti gadījumi, kad pēc izdevējiestādes iniciatīvas tiek pārskatīta attiecīgās personas situācija, tāpēc attiecīgā gadījumā sertifikāts tiek atsaukts. Tomēr tajā nav ietverts neviens ieteikums par dialoga un samierināšanas procedūras īstenošanu. Tāpat ir ar Lēmumu A1 ( 21 ), kurā aplūkota vienīgi situācija, kad vai nu iestāde pauž šaubas par citas dalībvalsts iestādes izdota dokumenta derīgumu, vai arī pastāv atšķirības viedokļos par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu ( 22 ).

38.

Šis konstatējums, kuram piekrīt visi lietas dalībnieki, kas iesnieguši rakstveida apsvērumus, manuprāt, ir savstarpējās uzticības principa loģiskas un imperatīvas sekas ( 23 ). Tas attaisno izdevējiestādes pieņemtā lēmuma – izsniegt sertifikātu – pamatotības atzīšanu ( 24 ) bez citām formalitātēm. Tādējādi šis princips ir jāpiemēro arī attiecībā uz lēmumu to atsaukt vienpusēji, ja nav šaubu par objektīvo situāciju ( 25 ), kādā ir attiecīgā persona ( 26 ). Citiem vārdiem, tās sistēmas dēļ, kura īstenota ar Regulu Nr. 987/2009, pamatojoties uz principiem, kuri noteikti Regulā Nr. 883/2004, ir grūti iedomāties, ka sertifikāta atsaukšanai būtu vajadzīga citas dalībvalsts iestādes piekrišana vai pat iepriekšēja apspriešanās, vēl jo vairāk šādā gadījumā ( 27 ). Turklāt, ja ir notikusi krāpšana, atsaukšana ir jāveic izdevējiestādei ( 28 ).

39.

Trešām kārtām, Savienības likumdevēja nevēlēšanos pieņemt īpašas normas šādā situācijā apstiprina vēl divi konstatējumi. No vienas puses, tikai “nenoteiktīb[as] par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu” ( 29 ) un Regulas Nr. 883/2004 13. panta piemērošanas gadījumā Regulas Nr. 987/2009 16. panta 4. punktā ir paredzēti kontakti starp kompetentajām iestādēm ( 30 ).

40.

No otras puses, provizoriskie risinājumi attiecīgās personas aizsardzībai attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem, kā arī pabalstu piešķiršanu šīs regulas 6. pantā paredzēti tikai tad, ja šīm iestādēm ir “atšķirīgi viedokļi” vai “viedokļu nesaskaņas” ( 31 ). Šāds apspriešanās gadījumu ierobežojums, manuprāt, atbilst ātruma prasībai ( 32 ), kāda izvirzīta attiecīgās personas situācijai piemērojamo tiesību aktu noteikšanā, un nepieciešamībai nepalielināt vēršanās Administratīvajā komisijā gadījumu skaitu, kā paredzēts minētās regulas 5. panta 4. punktā, kā arī 6. panta 3. punktā ( 33 ).

41.

Tādējādi man nešķiet, ka A1 sertifikāta atsaukšanai prasība par citas dalībvalsts viedokļa vai lēmuma par attiecīgajam darba ņēmējam piemērojamās sociālā nodrošinājuma sistēmas noteikšanu, pat ja atsaukšana notiek novēloti pēc sertifikāta izdošanas ( 34 ), varētu izrietēt no Regulu Nr. 883/2004 un Nr. 987/2009 – to tiesību normu, kas attiecas tikai uz situācijām, kad rodas grūtības noteikt piemērojamos tiesību aktus, pašreizējā redakcijā – vienīgi teleoloģiskas interpretācijas.

42.

Ceturtām kārtām, attiecībā uz sociālo nodrošinājumu uzskatu, ka ir jāņem vērā princips, saskaņā ar kuru A1 sertifikāts rada attiecīgā darba ņēmēja dalības sociālā nodrošinājuma shēmā tiesiskuma prezumpciju ( 35 ), kas balstīta uz situāciju, kura apliecināta šajā dokumentā ( 36 ). Tāpat kā Komisija un Francijas valdība, uzsveru, ka šis sertifikāts nepiešķir tiesības ( 37 ). Tādēļ tā atsaukšana izraisa tikai to, ka kompetentās iestādes tiek atbrīvotas no minētā sertifikāta saistošās iedarbības.

43.

Turklāt, ja izdevējiestāde pieņem lēmumu par atsaukšanu, dubultu iemaksu risks nepastāv ( 38 ).

44.

Tādējādi visi šie apsvērumi liecina par to, ka gadījumā, ja A1 sertifikāts tiek atsaukts pēc savas iniciatīvas, attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm nav pienākuma veikt iepriekšēju apspriešanos vai saskaņošanu.

45.

Tomēr sliecos uzskatīt, ka šis vērtējums būtu nepilnīgs, ja tajā netiktu ņemts vērā nošķīrums, kāds jāveic starp sertifikāta atsaukšanu un tā izsniegšanu, jo šāda atsaukšana noteikti nelabvēlīgi ietekmē darba ņēmēju un var radīt būtiskas, pat kaitējošas praktiskās sekas, radot šaubas par darba ņēmēja tiesiskā stāvokļa vērtējumu ( 39 ).

46.

Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru A1 sertifikāta mērķis ir atvieglot darba ņēmēja pārvietošanos ( 40 ) un šis sertifikāts veicina tiesisko drošību gan darba ņēmējam, gan attiecīgajām iestādēm. Tiesa šo aspektu ir īpaši uzsvērusi judikatūrā par šī sertifikāta saistošo iedarbību un, visbeidzot, par lēmumu apturēt tā iedarbību ( 41 ).

47.

Tādēļ, manuprāt, neatkarīgi no A1 sertifikāta atsaukšanas apstākļiem ( 42 ), lai sniegtu atbildi, kas iesniedzējtiesai būtu noderīga, ir jāņem vērā divi sarežģītības cēloņi, tas ir:

48.

Turklāt Polijas valdība it īpaši ir vērsusi Tiesas uzmanību uz darba ņēmēja sociālā nodrošinājuma neesamības risku.

49.

Tādēļ šādos apstākļos, manuprāt, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 883/2004 76. panta 6. punktā paredzētā dialoga un samierināšanas procedūra ( 46 ) nav vienīgais regulējums, ko Savienības likumdevējs paredzējis, lai garantētu darba ņēmēju brīvas pārvietošanās efektīvu īstenošanu, izmantojot sociālo aizsardzību ( 47 ).

50.

Vairākās citās normās paredzēta informācijas apmaiņa, lai noteiktu attiecīgo personu tiesības un pienākumus.

51.

Pirmkārt, saistībā ar Regulas Nr. 883/2004 76. panta 4. punktā paredzēto sadarbību Regulas Nr. 987/2009 2. panta 2. punktā, 15. pantā, 16. panta 2. un 3. punktā un 20. pantā paredzēta informācijas apmaiņa tieši starp iestādēm vai sadarbības struktūrām atbilstoši šīs regulas 1. un 2. apsvērumā izvirzītajiem mērķiem.

52.

Otrkārt, Regulas Nr. 883/2004 16. panta “Izņēmumi no 11.–15. panta” 1. punktā ir noteikts, ka “divas vai vairāk dalībvalstis, šo dalībvalstu kompetentās varas iestādes vai šo iestāžu norīkotās iestādes vienojoties var paredzēt izņēmumus no 11.–15. panta atsevišķu personu vai personu kategoriju interesēs” ( 48 ).

53.

Tādēļ, pirmām kārtām, tāpat kā Čehijas, Beļģijas un Francijas valdības, pamatojoties uz Regulas Nr. 883/2004 76. panta 4. punktu, kā arī Regulas Nr. 987/2009 2. un 20. pantu kopsakarā ar minētās regulas 6. pantu, uzskatu, ka tad, ja A1 sertifikāts tiek atsaukts pēc izdevējiestādes iniciatīvas, šīs normas nodrošina tiesisko regulējumu – kurš pietiekami aizsargā darba ņēmējus ( 49 ) – procedūrai, kurā ietverti šādi posmi:

54.

Otrām kārtām, šajā stadijā darba ņēmēja aizsardzību arī var īstenot trijos veidos. Vispirms viņš vai viņa darba devējs var lūgt uzņēmējas dalībvalsts iestādei A1 sertifikātu ( 53 ).

55.

Pēc tam gadījumā, ja iestādes, kas tiek informēta par A1 sertifikāta atsaukšanu, un iestādes, kura to nolēmusi, viedokļi atšķiras, pirmā minētā iestāde var provizoriski piešķirt pabalstus ar nosacījumiem, kas paredzēti Regulas Nr. 987/2009 6. panta 2. punktā ( 54 ). Attiecībā uz Polijas valdības paustajām bažām par kompetentās iestādes bezdarbību vēlos norādīt, ka no Tiesai nosūtītajiem rakstveida apsvērumiem neizriet, ka konkrētās grūtības, kādas jāpārvar attiecīgā darba ņēmēja interesēs ( 55 ), atšķirtos no grūtībām, ko rada A1 sertifikāta atsaukšana pēc citas dalībvalsts iestādes lūguma ( 56 ).

56.

Gluži pretēji, ņemot vērā aplūkojamo situāciju, man šķiet, ka nepietiek ar vienkāršu ieteikumu pēc analoģijas ar atsevišķām Regulas Nr. 987/2009 normām par saprātīgiem apspriešanās termiņiem pirms lēmuma par A1 sertifikāta atsaukšanu. Proti, jautājums ir par to, ka tiek izbeigta sertifikāta, par kura kļūdainību nav šaubu, iedarbība, ja šo iedarbību nevar saglabāt provizoriski ( 57 ). Turklāt vēlos vērst uzmanību, no vienas puses, uz to, ka risinājumus darba ņēmēju interesēs praksē var īstenot atkarībā no iestādes, kā uzsvērušas Čehijas, Beļģijas ( 58 ) un Francijas valdības. No otras puses, sadarbību starp dalībvalstīm var īstenot divpusēji, ievērojot Regulā Nr. 883/2004 noteiktās attiecīgo personu tiesības ( 59 ).

57.

Turklāt domstarpības vai grūtības Regulas Nr. 883/2004 interpretācijā vai piemērošanā attaisnos dialoga un samierināšanas procedūras izmantošanu, kas šajos precīzajos gadījumos paredzēta Regulās Nr. 883/2004 un Nr. 987/2009 ( 60 ).

58.

Visbeidzot tajā pašā laikā, ja sertifikāta nav, attiecīgajam darba ņēmējam vai viņa darba devējam joprojām ir tiesības celt prasību tiesā, lai tā lemtu par darba ņēmēja dalību [sociālā nodrošinājuma sistēmā], kā pierāda pamatlieta ( 61 ).

59.

Trešām kārtām, vēlos norādīt, ka kaitējošu seku risks darba ņēmējam ir ierobežots situācijās, kas nav saistītas ar krāpšanu ( 62 ).

60.

Tādējādi ierosinu Tiesai uzskatīt: ja nav Regulās Nr. 883/2004 un Nr. 987/2009 paredzētā dialoga un samierināšanas procedūras, tad gadījumā, ja iestāde, kas kļūdaini izsniegusi A1 sertifikātu, to pēc savas iniciatīvas atsauc, šai iestādei ir pienākums cik iespējams īsos termiņos informēt uzņēmējas dalībvalsts iestādi, taču nav pienākuma iepriekš ar to apspriesties.

61.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Regulu (ES) Nr. 465/2012, pirmkārt, 5., 6. un 16. pants, kā arī, otrkārt, 2. un 20. pants

ir jāinterpretē tādējādi, ka