1.

Tiesvedībā, kurā uzdots prejudiciālais jautājums, vairāki uzņēmēji apstrīd iepirkuma nolikumu, kas attiecas uz atklātu konkursu par tiesību piešķiršanu sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu sniegšanai ar autobusiem. Tie uzskata, ka iepirkuma nolikums tos pienācīgi neaizsargā no noteiktu izmaksu (degviela, darbaspēka atlīdzība un sociālās apdrošināšanas iemaksas) iespējamā pieauguma to desmit gadu laikā, kad ir spēkā iepirkuma līgums.

2.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regula (EK) Nr. 1370/2007 ( 2 ) pieļauj “kompensāciju shēmu”, saskaņā ar kuru kompetentā iestāde neveic līgumcenas regulāru indeksāciju, lai kompensētu to izmaksu pieaugumu, kas ir saistītas ar pakalpojuma sniegšanu un kas atrodas ārpus attiecīgā pakalpojumu sniedzēja kontroles.

3.

Tiesa jau ir lēmusi par kompensāciju, kas atbilst sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām transporta nozarē ( 3 ), bet tā nav tieši aplūkojusi šajā lietā uzdoto jautājumu.

4.

Aplūkojamajā lietā nozīme ir šīs regulas 27. un 34. apsvērumam.

5.

Atbilstoši tās 1. panta “Mērķis un piemērošanas joma” 1. punktam:

“1. Šīs regulas mērķis ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem noteikt, kā kompetentās iestādes var rīkoties sabiedriskā pasažieru transporta jomā, nodrošinot vispārējas nozīmes pakalpojumus, lai, cita starpā, to būtu vairāk, lai tie būtu drošāki, kvalitatīvāki vai ar mazākām izmaksām, nekā tas būtu panākams ar tirgus spēkiem vien.

Lai to nodrošinātu, šajā regulā ir definēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem kompetentās iestādes, kad tās uzliek saistības sniegt sabiedriskos pakalpojumus vai slēdz attiecīgus līgumus par šādiem pakalpojumiem, sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem kompensē radušās izmaksas un/vai kā atlīdzību par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi piešķir ekskluzīvas tiesības.”

6.

Tās 2.a panta “Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību specifikācija” 2. punktā ir noteikts:

“Ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību specifikācijām un saistīto kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību neto finanšu ietekmi:

7.

Saskaņā ar 3. panta “Pakalpojumu valsts [sabiedrisko pakalpojumu] līgumi un vispārēji noteikumi” 1. punktu:

“Ja kompetentā iestāde nolemj izvēlētajam pakalpojumu sniedzējam par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi piešķirt [jebkāda rakstura] ekskluzīvas tiesības un/vai kompensāciju, tā to dara saskaņā ar pakalpojumu valsts [sabiedrisko pakalpojumu] līgumu.”

8.

Minētās regulas 4. panta “Obligātais pakalpojumu valsts [sabiedrisko pakalpojumu] līgumu un vispārējo noteikumu saturs” 1. punktā ir paredzēts:

“Pakalpojumu valsts [sabiedrisko pakalpojumu] līgumos un vispārējos noteikumos:

[..]”

9.

Atbilstoši šīs regulas 6. panta “Kompensācija par sabiedriskiem pakalpojumiem” 1. punktam:

“Visas kompensācijas, kas ir saistītas ar kādu vispārēju noteikumu vai pakalpojumu valsts [sabiedrisko pakalpojumu] līgumu, atbilst 4. pantā ietvertajiem noteikumiem [..].”

10.

Šajā lietā ir piemērojama Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma ( 4 ) 10. panta pirmā un trešā daļa un 11. panta pirmā daļa, kā arī Ministru kabineta 2015. gada 28. jūlija noteikumu Nr. 435 “Kārtība, kādā nosaka un kompensē ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītos zaudējumus un izdevumus un nosaka sabiedriskā transporta pakalpojuma tarifu” ( 5 ) 2.1. apakšpunkts un 56. punkts.

11.

Valsts SIA “Autotransporta direkcija” (turpmāk tekstā – “pasūtītāja”) izsludināja atklātu konkursu “Par tiesību piešķiršanu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanai ar autobusiem reģionālās nozīmes maršrutu tīklā”. Saskaņā ar šo konkursu bija paredzēts noslēgt iepirkuma līgumu ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem uz 10 gadiem ( 6 ).

12.

SIA “Dobeles autobusu parks” (turpmāk tekstā – “Dobeles autobusu parks”) un citi uzņēmēji ( 7 ) apstrīdēja iepirkuma nolikumu, jo tajā esot paredzēts tiesību normām neatbilstošs sabiedriskā transporta pakalpojumu kompensēšanas mehānisms ( 8 ). Konkrēti tie norādīja, ka:

13.

2019. gada 11. novembrī Iepirkumu uzraudzības biroja Iesniegumu izskatīšanas komisija (Latvija) noraidīja pieteicēju iesniegumu.

14.

Katrs no pieteicējiem iesniedza pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā (Latvija), kas ar 2019. gada 29. maija spriedumu šos pieteikumus noraidīja. Minētās tiesas ieskatā saskaņā ar Regulu Nr. 1370/2007 un Komisijas vadlīnijām par šīs regulas interpretāciju ( 9 ) valstij nav pienākuma segt pilnīgi visas sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju izmaksas.

15.

Daži no pieteicējiem pārsūdzēja pirmās instances spriedumu Augstākajā tiesā (Senātā), būtībā uzturot tos pašus argumentus, ko viņi bija izvirzījuši iepriekšējā administratīvajā procesā iestādē un tiesā.

16.

Šī tiesa, ņemot vērā lietas dalībnieku argumentus, uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [..] Regulas Nr. 1370/2007 [..] 1.panta 1.punkta otrā daļa, 2.a.panta 2.punkts un 3.panta 2.punkts pieļauj tādu kompensāciju shēmu, kas neparedz kompetentajai iestādei pienākumu regulāras līgumcenas (kompensācijas apmēra) indeksācijas veidā kompensēt sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējam visu ar pakalpojuma sniegšanu saistīto izmaksu, kuras atrodas ārpus pakalpojuma sniedzēja kontroles, pieaugumu pilnā apmērā un kas tādējādi pilnībā nenovērš risku, ka pakalpojumu sniedzējam radīsies nekompensējami zaudējumi?”

17.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2022. gada 22. jūnijā.

18.

Rakstveida apsvērumus iesniedza pieteicēji, Kipras un Latvijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

19.

2023. gada 8. jūnijā notika tiesas sēde, kurā piedalījās Dobeles autobusu parks, pasūtītāja, Kipras un Latvijas valdības, kā arī Komisija.

20.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietā ir piemērojama Regula Nr. 1370/2007, un lūdz interpretēt trīs šīs regulas normas:

21.

Tomēr Regulas Nr. 1370/2007 piemērošana būs atkarīga no līguma, kura nolikums ir strīda priekšmets, iezīmēm. Šajā regulā:

22.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 1. punktu sabiedrisko pakalpojumu līgumus principā piešķir saskaņā ar šīs regulas normām.

23.

Tomēr pakalpojumu līgumus vai sabiedrisko pakalpojumu līgumus, kā tie definēti Direktīvās 2014/24 un 2014/25, sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, ko sniedz ar autobusu vai tramvaju, piešķir saskaņā ar procedūrām, kas paredzētas minētajās direktīvās, ja šādi līgumi nav pakalpojumu koncesijas līgumi.

24.

Tā kā par šo aspektu nebija skaidrības, tiesas sēdē tika apspriests jautājums par attiecīgā līguma būtību. Dobeles autobusu parks, pasūtītāja un Latvijas valdība ir vienisprātis, ka runa ir par sabiedrisko pakalpojumu līgumu, kurā izraudzītais pretendents uzņēmās tikai noteiktus riskus, nevis par koncesijas līgumu ( 14 ).

25.

Iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai šis viedoklis ir pareizs. Šajā ziņā tai it īpaši ir jāņem vērā piešķiramo pakalpojumu darbības risku nodošana.

26.

Tāpat visi lietas dalībnieki ir vienisprātis arī par to, ka pastāv patiesas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, kuru apmierināšanai ir paredzēts strīdīgais līgums.

27.

Pēc šo neskaidrību novēršanas savā analīzē pievērsīšos Regulā Nr. 1370/2007 ietvertajam tiesiskajam regulējumam.

28.

“Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības” Regulas Nr. 1370/2007 izpratnē ir “kompetentās iestādes definēta vai noteikta prasība, lai nodrošinātu vispārējas nozīmes sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumus, ko tirgus dalībnieks, ja tas ņemtu vērā savas komerciālās intereses, neuzņemtos vai neuzņemtos tādā pašā mērā vai ar tādiem pašiem nosacījumiem, nesaņemot papildu atlīdzību” ( 15 ).

29.

Citā gadījumā ( 16 ) jau esmu skaidrojis, ka Regulā Nr. 1370/2007 ir paredzēta atlīdzība par tādu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi, kas ir slogs skartajiem uzņēmumiem. Šī atlīdzība izpaužas kā kompensācija vai ekskluzīvas tiesības ( 17 ).

30.

Jēdziens “kompensācija par sabiedriskajiem pakalpojumiem” sasaista priekšrocību – it īpaši finansiāla rakstura priekšrocību – ar tādu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi, kas ietver pakalpojumu sniegšanu, kura neizraisa komerciālu ieinteresētību.

31.

Tādējādi tiek garantēts, ka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, kad tās uzliek slogu, nekaitē to pakalpojumu sniedzēju saimnieciskajam stāvoklim, kuriem tās jāpilda, un galu galā nekaitē pašai šo pakalpojumu sniegšanai. Šajos gadījumos kompensācija, kas ir atlīdzība par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, “[..] ir jāpiešķir, lai nodrošinātu tādu pakalpojumu sniegšanu, kas ir vispārējas nozīmes pakalpojumi Līguma nozīmē” ( 18 ).

32.

Regulā Nr. 1370/2007 galu galā nav paredzēts, ka izmaksas, kas rodas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildes dēļ, ir jāsedz tikai pārvadājumu uzņēmumiem: šādā gadījumā būtu iespējams, ka neviens nepiekristu sniegt pakalpojumu, jo tas pats par sevi neizraisa nekādu komerciālu interesi.

33.

Aprēķinot kompensāciju (vai nosakot aprēķināšanas mehānismus un parametrus) ( 19 ), kompetentajai iestādei jācenšas gan “sasnie[gt] sabiedriskā transporta politikas mērķus rentablā veidā” ( 20 ), gan “ilgtermiņā finansiāli garantē[t], ka tiek nodrošināti sabiedriskie pasažieru pārvadājumi saskaņā ar sabiedriskā transporta politikā noteiktajām prasībām” ( 21 ).

34.

Regulā Nr. 1370/2007 nav prasīts, lai kompensācija pilnībā segtu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību radītās tīrās izmaksas. Šajā regulā ar tās 33. apsvērumā ietverto atsauci uz spriedumu Altmark ir atgādināts: lai nodrošinātu, ka kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu neveido priekšrocību EK līguma 92. panta 1. punkta (tagad – LESD 107. panta 1. punkts) izpratnē, šī kompensācija “nedrīkst pārsniegt summu, kas nepieciešama, lai nosegtu visus vai daļu izdevumu, kas radušies, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības” ( 22 ).

35.

Tāpat Regulas Nr. 1370/2007 4. panta 1. punkta c) apakšpunkts prasa gan sabiedrisko pakalpojumu līgumos, gan vispārējos noteikumos paredzēt kārtību ar pakalpojumu sniegšanu saistītu izmaksu sadalei. Šī prasība liek domāt, ka kompetentajai iestādei nav pienākuma kompensēt visas izmaksas, kas pakalpojumu sniedzējam rodas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību uzņemšanās dēļ.

36.

Kompensācija, kas tikai daļēji sedz ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām saistītās izmaksas, nozīmē risku rašanos pakalpojumu sniedzējam. Ja šī kompensācija ir saistīta ar vispārējiem noteikumiem vai tieši piešķirtu līgumu, kompetentajai iestādei ir jāņem vērā šis risks, aprēķinot samērīgu peļņu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildē ( 23 ).

37.

Turklāt kompensācija, kas saistīta ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām sauszemes transporta nozarē, nedrīkst būt pārmērīga. Pārmērīgas kompensācijas novēršanai ir divkāršs iemesls: no vienas puses, izvairīties no subsīdijām, kas atzīstamas par valsts atbalstu, un, no otras puses, sekmēt pakalpojuma kvalitāti un efektivitāti.

38.

Uz šo pēdējo minēto mērķi norāda Regulas Nr. 1370/2007 27. apsvērums un pielikuma 7. punkts ( 24 ), kā arī – plašākā formulējumā – iepriekš minētais šīs pašas regulas 2.a panta 2. punkta a) apakšpunkts, kas ieviests ar Regulu Nr. 2016/2338.

39.

Regulā Nr. 1370/2007 nav sniegtas norādes par to, kā ar kompensācijas palīdzību veicināt transporta pakalpojumu efektīvu apsaimniekošanu ( 25 ): kompetentajām iestādēm ir zināma rīcības brīvība ( 26 ).

40.

Komisija savās vadlīnijās brīdina, ka nevajadzētu izmantot kompensācijas shēmas, kuras “vienkārši sedz faktiskās radušās izmaksas” (proti, a posteriori), jo tās “vāji motivē pārvadājumu uzņēmumu ierobežot izmaksas vai laika gaitā uzlabot efektivitāti” ( 27 ).

41.

No šī skatpunkta raugoties, kompensācija, kuras summa ir mazāka par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību tīrajām izmaksām, varētu veicināt to efektīvu apsaimniekošanu no sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja puses, mudinot to samazināt tā kontrolē esošos izdevumus.

42.

Regulas 2016/2338 sagatavošanas procesā tika piedāvāti grozījumi, lai aizliegtu “pārāk zemu” kompensāciju vai kompensāciju, kas būtu “zemāka par summu, kas vajadzīga, lai segtu neto finanšu ietekmi uz izmaksām un ieņēmumiem, kas radušies, izpildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības” ( 28 ). Pret šiem grozījumiem skaidri iebilda Padome, jo tie esot pretrunā vispārējai pieejai ( 29 ), ciktāl tie pārnestu visus riskus uz līgumslēdzējām iestādēm un neļautu ieviest efektivitātes stimulus pakalpojumu apsaimniekošanā ( 30 ).

43.

Regulas Nr. 1370/2007 pantos nav nekādas tiešas norādes uz “atbilstīgu”, “piemērotu” vai “pietiekamu” kompensāciju ( 31 ). Atsauce uz šiem terminiem parādās regulas preambulā un – netieši – tās pielikumā.

44.

2007. gadā pieņemtās regulas teksta 27. apsvērumā pēc atgādinājuma, ka kompensācija nedrīkst būt pārmērīga, ir norādīts, ka, “ja kāda kompetentā iestāde paredz piešķirt pakalpojumu valsts [sabiedrisko pakalpojumu] līgumu, neizsludinot konkursu, tai būtu jāievēro arī sīki izstrādāti noteikumi, nodrošinot, lai kompensāciju summa būtu atbilstīga [..]”.

45.

Regulas pamatdaļā arī atspoguļotas bažas par nepietiekamu kompensāciju, lai gan šīs bažas izpaužas tikai kā pielikumā ietverta norāde saistībā ar ietekmi, kāda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildei var būt uz citām pakalpojumu sniedzēja darbībām vai uz tā tīkliem ( 32 ).

46.

Komisijas vadlīnijās ir atgādināts, ka “atbilstīga” kompensācija ir vajadzīga, lai pakalpojumu sniedzēja paša līdzekļi ilgtermiņā netiktu samazināti sabiedrisko pakalpojumu līguma izpildes dēļ, tādējādi kavējot tam efektīvi pildīt līgumsaistības un saglabāt pasažieru transporta pakalpojumu augstus kvalitātes standartus ( 33 ).

47.

Komisija piebilst, ka neatbilstīga kompensācija radītu arī risku, ka tiks samazināts to piedāvājumu skaits, kurus iesniedz konkursam par sabiedrisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu ( 34 ).

48.

Savā priekšlikumā Regulas Nr. 1370/2007 grozījumiem Komisija ir skaidri norādījusi uz nepieciešamību nodrošināt sabiedriskā transporta finansiālo stabilitāti ( 35 ).

49.

Šīs bažas ir atspoguļotas regulas redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu 2016/2338. Regulas (EK) Nr. 1370/2007 2.a panta 2. punkta b) apakšpunktā ir uzsvērts, ka vienam no kompensācijas mērķiem ir jābūt “ilgtermiņā finansiāli garantē[t], ka tiek nodrošināti sabiedriskie pasažieru pārvadājumi saskaņā ar sabiedriskā transporta politikā noteiktajām prasībām”.

50.

Regulas 2016/2338 11. apsvērumā finanšu stabilitāte ir sasaistīta ar pienākumu “pienācīgi” kompensēt pakalpojumu sniedzēju veikto sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi.

51.

Vērtējums par to, vai norādītajā nozīmē kompensācija ir atbilstīga, ir daļa no pārbaudes par samērīgumu ( 36 ), kuram saskaņā ar Regulas Nr. 1370/2007 2.a panta 1. punktu ir jābūt nodrošinātam sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību specifikācijās attiecībā uz pasažieru transporta pakalpojumu sniegšanu.

52.

Tātad kompensācijai ir jāļauj pakalpojumu sniedzējam, kam ir uzticētas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, sekmīgi sniegt šo pakalpojumu. Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ tas nenozīmē, ka kompensācijas summai būtu jābūt vienādai ar tīrajām finanšu izmaksām, kas izriet no šo saistību izpildes.

53.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1370/2007 4. panta 1. punktu sabiedrisko pakalpojumu līgumos ir jāparedz kārtība ar transporta pakalpojumu sniegšanu saistītu izmaksu sadalei ( 37 ).

54.

Starp minētajām izmaksām šajā tiesību normā ir neizsmeļoši uzskaitītas izmaksas, kas saistītas ar personālu, enerģiju, maksājumiem par infrastruktūru, sabiedrisko transportlīdzekļu, ritošā sastāva un instalāciju, kas vajadzīgas, lai sniegtu pasažieru transporta pakalpojumus, profilaksi un remontu, kā arī pastāvīgās izmaksas un pietiekama kapitāla rentabilitāte.

55.

Pirmajos regulas priekšlikumos bija paredzēts pakalpojumu sniedzēja pienākums segt vismaz “sabiedrisko pakalpojumu līgumā noteikto pakalpojumu sniegšanas izmaksas, it īpaši ar personālu, enerģiju un transportlīdzekļu un ritošā sastāva profilaksi un remontu saistītās izmaksas” ( 38 ).

56.

Turpretim Regulā Nr. 1370/2007 nav noteikts pienākums likt segt noteiktas izmaksas vienai vai otrai pusei; tādējādi tā neprasa konkrētu izmaksu kompensēšanu ( 39 ). Kompetentā iestāde šajā ziņā var rīkoties elastīgi ( 40 ).

57.

Kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu Regulas Nr. 1370/2007 izpratnē ir kompensācija, kas tās apmēra ziņā nerada finansiālu priekšrocību, kuru varētu kvalificēt kā valsts atbalstu. Kompensācijas summai turklāt ir jāatspoguļo līdzsvars starp transporta pakalpojumu efektīvas apsaimniekošanas mērķi un pakalpojumu sniegšanas ilgtermiņa finanšu stabilitāti.

58.

Regula Nr. 1370/2007 neaizliedz kompensāciju, kas ir mazāka par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildes tīrajām izmaksām. Risku pārnešana uz pakalpojumu sniedzēju pati par sevi nav pretrunā šai regulai.

59.

Kompetentajai iestādei ir plaša rīcības brīvība, lemjot par posteņiem, kas ir vai nav kompensējami, un tātad par riskiem, kuri konkrēti būtu jāuzņemas pakalpojumu sniedzējam.

60.

Tiesas sēdē tika apspriests jautājums par to, kāda ietekme uz kompensāciju varētu būt apstāklim, ka līguma slēgšanas tiesību piešķiršana notika konkursa procedūras rezultātā (kā tas ir pamatlietā).

61.

Lai radītu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, Regulā Nr. 1370/2007 ir paredzēti divu veidu juridiskie instrumenti: sabiedrisko pakalpojumu līgumi un vispārējie noteikumi ( 41 ). Pirmais no minētajiem instrumentiem principā ir jāizvēlas, ja ir paredzēta kompensācija ( 42 ). Izņēmuma kārtā attiecībā uz saistībām, kas attiecas uz maksimālajiem tarifiem, var izmantot vienpusēju saistību noteikšanu atbilstoši vispārējiem noteikumiem ( 43 ).

62.

Līgumslēdzējām iestādēm saskaņā ar Regulas Nr. 1370/2007 5. pantu ir iespēja tieši piešķirt līguma slēgšanas tiesības (iekšējam pakalpojumu sniedzējam vai, ar zināmiem nosacījumiem, trešai personai) vai organizēt konkursa procedūru. Regulas Nr. 1370/2007 normu, kas attiecas uz atlīdzības aprēķināšanas metodi, detalizētības pakāpe atšķiras atkarībā no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas formas.

63.

Tekstā ir sniegtas dažas kopīgas pamatnostādnes. Regulas Nr. 1370/2007 6. panta, kas attiecas uz “kompensāciju par sabiedriskiem pakalpojumiem”, 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka kompensācijām ir jāatbilst šīs regulas 4. pantā ( 44 ) ietvertajiem noteikumiem.

64.

Par kompensācijas, kas ir saistīta ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, aprēķināšanas metodi Regulā Nr. 1370/2007 ir teikts tikai tad, ja šīs saistības ir noteiktas ar vispārēju noteikumu vai saistībā ar tieši piešķirtajām līguma slēgšanas tiesībām.

65.

Citiem vārdiem sakot, Regulā Nr. 1370/2007 nav speciālas normas, kas būtu piemērojama kompensācijas aprēķināšanas metodei gadījumos, kad līguma slēgšanas tiesības tiek piešķirtas, izsludinot konkursu. Manuprāt, šādas normas neesamība ir saistīta ar to, ka likumdevējs paļāvās uz to, ka konkursa procedūras pašas par sevi ir īpaši piemērotas, lai sasniegtu līdzsvaru starp pastāvošajām interesēm.

66.

Šādos konkursos līgumslēdzējām iestādēm ir rīcības brīvība paredzēt vai neparedzēt specifikācijās (iepirkuma nolikumos) cenu pārskatīšanas sistēmas, izmantojot indeksācijas formulas vai līdzīgas formulas. Kā Tiesa ir nospriedusi ( 45 ) attiecībā uz valsts tiesību normām, kurās nav paredzēta periodiska cenu pārskatīšana pēc līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas, šādas normas nav pretrunā Savienības tiesībām ( 46 ).

67.

Komisijas vadlīniju 2.4.1. punktā ir uzsvērts, ka “atklāta, pārredzama un nediskriminējoša konkursa procedūra [Regulas Nr. 1370/2007] 5. panta 3. punkta nozīmē [līdz minimumam] samazinās publiskā sektora kompensāciju, kas kompetentajām iestādēm būs jāmaksā pakalpojumu sniedzējam, lai saņemtu tāda līmeņa sabiedriskos pakalpojumus, kurš paredzēts iepirkuma procedūrā, tādējādi nepieļaujot pārmērīgu kompensāciju. Šādā gadījumā nav vajadzības piemērot sīki izstrādātos noteikumus par kompensāciju, kas izklāstīti pielikumā”.

68.

Tādējādi konkursa procedūras līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai ir vispiemērotākās sistēmas, lai ar vislabākajiem kvalitātes un cenas nosacījumiem varētu uzticēt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu spējīgam uzņēmējam. Šajā situācijā regulatora iesaistīšanās ir mazāk nepieciešama.

69.

Komisijas vadlīnijas apstiprina šo nostāju: tirgus konkurences spēku mijiedarbība ļauj līdz minimumam samazināt kompensācijas līmeni ( 47 ), lai līgumslēdzēja iestāde varētu izvēlēties piedāvājumu, kas nozīmē vismazāko cenu sabiedrībai (vai piedāvājumu, kas ir visefektīvākais risinājums cenas un kvalitātes ziņā) ( 48 ).

70.

Regulā Nr. 1370/2007 paustā pārliecība, ka konkursa procedūra ļauj automātiski pielāgot atlīdzību, nav saistīta tikai ar prasību, lai kompensācija nebūtu pārmērīga. Konkursa izsludināšana ir piemērota arī, lai nodrošinātu atbilstīgu kompensāciju ar nolūku garantēt sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu ilgtermiņa finanšu stabilitāti saskaņā ar sabiedriskā transporta politikā noteiktajām prasībām ( 49 ).

71.

Tomēr iepriekš izklāstītais ir balstīts uz pieņēmumu, ka konkurss ir organizēts tā, lai pieļautu reālu un efektīvu konkurenci gan no procedūras, gan no līguma satura skatpunkta:

72.

Uzņēmēji, kuru rīcībā ir šī informācija, izvēlas piedalīties vai nepiedalīties līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā un, ja tie izvēlas piedalīties, var sagatavot piedāvājumu, kas ietver visu nozīmīgo faktoru cenu ( 52 ).

73.

Kompensācijas summa vai tās noteikšanas mehānisms un parametri, protams, ir viens no šiem nozīmīgajiem faktoriem. Ja kompensācija ir aprēķināta pārāk zemā apmērā, tas var atturēt potenciālos pretendentus vai ierobežot to skaitu, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 3. punktu ( 53 ).

74.

Tātad līgumslēdzējai iestādei būtu jāizvairās no tādu kompensācijas parametru iekļaušanas specifikācijās (iepirkuma nolikumā), kas, potenciālajiem pakalpojumu sniedzējiem sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības padarot pārāk apgrūtinošas bez objektīva attaisnojuma, tos attur no dalības konkursā. Ja tas tā notiek, procedūra neatbilst tās galvenajam mērķim, proti, ļaut izvēlēties visizdevīgāko piedāvājumu (sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildei).

75.

Nosakot, vai pastāv nelīdzsvarotība starp līgumsaistībām un vai tā ir vai nav attaisnota, ir jāveic pārbaude katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā mērķus, ko Regula Nr. 1370/2007 tiecas panākt ar kompensācijas palīdzību.

76.

Iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izklāsta argumentus par un pret pieteicēju prasījumiem. Starp pirmajiem minētajiem argumentiem ir šādi:

77.

Kā pretargumentus iesniedzējtiesa min šādus:

78.

Saskaņā ar iepriekš izklāstīto es uzskatu, ka kompetentajām iestādēm nav pienākuma par labu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējam izveidot mehānismus to izmaksu pilnīgai indeksācijai, kuras ir iesaistītas līgumiskās cenas veidošanā.

79.

Proti, Regulā Nr. 1370/2007 nav noteikts, ka pakalpojumu sniegšanas līgumā būtu jāiekļauj pilnīgas indeksācijas noteikumi, kas darbotos kā “apdrošināšana” pret degvielas izmaksu, darbaspēka atlīdzības vai sociālās apdrošināšanas iemaksu pieaugumu. Līgumslēdzēja iestāde, īstenojot savu rīcības brīvību, var paredzēt šādu indeksāciju daļēji, tikai attiecībā uz noteiktiem laikposmiem un tikai gadījumiem, kad izmaksu pieaugums pārsniedz noteiktu robežvērtību ( 55 ).

80.

Atkārtoju, ka nav pienākuma nodrošināt pilnīgu kompensāciju par jebkādu ar pakalpojuma sniegšanu saistīto izmaksu pieaugumu. Tāpēc valsts tiesiskais regulējums attiecībā uz atklātā konkursa procedūrā piešķiramām tiesībām noslēgt sabiedriskā transporta pakalpojumu līgumus, kas atšķirībā no regulējuma, kāds iepriekš bija spēkā Latvijā ( 56 ), pilnībā nenovērš risku, ka pakalpojumu sniedzējs cieš zaudējumus, ir saderīgs ar Regulu Nr. 1370/2007.

81.

Nav izslēgts, ka šī modeļa ietvaros var rasties situācijas, kad riski tiks attiecināti uz uzņēmēju. Tomēr šis modelis, aplūkots in abstracto, atbilst Regulai Nr. 1370/2007, kas pieļauj nepilnīgu kompensāciju, ja vien tā stimulē efektivitāti.

82.

Uz jautājumu, vai šāds modelis neliek pretendentiem uzņemties pārāk augstu risku, nosakot pakalpojuma cenu, varētu atbildēt, pirmkārt, ka dalība konkursā nav obligāta un ka kandidātiem ir jāapsver, vai tie ir vai nav ieinteresēti tajā piedalīties ( 57 ).

83.

Otrkārt, kā esmu paskaidrojis iepriekš, pretendenti, kuru rīcībā ir atbilstoša informācija, savu piedāvājumu sagatavo, ņemot vērā visus nozīmīgos faktorus, tostarp to izmaksu pieaugumu nākotnē, kuras ietekmē pakalpojumu un attiecīgo riska prēmiju. Tieši pretendentiem attiecībā uz konkrētu laikposmu būs jāveic prognoze par izmaksām, kas ietekmē pakalpojuma cenu, tostarp tām, kuru izmaiņas (vai nu uz augšu, vai uz leju) tie nekādi nevar ietekmēt.

84.

Šis nākotnes izmaksu novērtējums neizbēgami attieksies arī uz tām izmaksām, kuru pieaugums nav atkarīgs no uzņēmējiem, t.i., izmaksām, kas nav tieši saistītas ar to, vai “pārvadātājs darbojas efektīvi vai ne” ( 58 ). Tomēr atkārtoju, ka Regulā Nr. 1370/2007 nav noteikts pienākums atlīdzināt konkrētas izmaksas. Ja šī pieauguma dēļ kompensācija izrādīsies mazāka par uzņēmēja aprēķinātajām izmaksām, tam būs jāizmanto ietaupījumi no citiem posteņiem, uz kuriem tam ir ietekme.

85.

Iepriekš minētie apsvērumi neliedz iesniedzējtiesai, ņemot vērā iepirkuma nolikuma noteikumus (un to pamatā esošos ekonomiskos aprēķinus), izvērtēt to iespējamo atturošo iedarbību iepirkuma vispārējā kontekstā ( 59 ). Iesniedzējtiesas veiktā analīze var likt tai nospriest, ka kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām tās acīmredzamas nepietiekamības dēļ nesamērīgi samazina pakalpojuma pieejamību vai kvalitāti vai mākslīgi ierobežo pretendentu skaitu.

86.

Tiesai nav jāaizstāj iesniedzējtiesas vērtējums par to, vai pamatlietā aplūkotā nolikuma saturā ir pieļauti šādi trūkumi un vai tādējādi šis nolikums ir tāds, kas neļauj izvēlēties visizdevīgāko piedāvājumu. Lai gan viss, šķiet, liecina par to, ka šajā lietā tas tā nav bijis (faktiski konkursā ir piedalījušies vairāki pretendenti, kas ir brīvi formulējuši savus piedāvājumus), uzsvēršu, ka šo jautājumu var izlemt tikai iesniedzējtiesa.

87.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu sniegt Augstākajai tiesai (Senāts, Latvija) šādu atbildi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1370/2007 (2007. gada 23. oktobris) par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1107/70, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 14. decembra Regulu (ES) 2016/2338,

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tā pieļauj, ka tāda iepirkuma nolikumā, kas rīkots, izsludinot atklātu konkursu, lai noslēgtu līgumu par pasažieru pārvadājumiem ar autobusiem, nav ietverta klauzula par periodisku indeksāciju attiecībā uz visām izmaksām, tostarp tām izmaksām, kuras atrodas ārpus pakalpojuma sniedzēja kontroles, lai noteiktu atlīdzību par šajā līgumā paredzēto sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi.