Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA DŽOVANNI PITRUCELLAS [GIOVANNI PITRUZZELLA]

SECINĀJUMI,

sniegti 2023. gada 14. novembrī (1)

Lieta C‑400/22

VT,

UR

pret

Conny GmbH

(Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju aizsardzība – Direktīva 2011/83/ES – 8. panta 2. punkts – Informēšanas prasības pirms līguma noslēgšanas – Formālas prasības distances līgumu jomā – Ar elektroniskiem līdzekļiem noslēgti līgumi – Nospiežot pogu tīmekļa vietnē veikts pasūtījums – Tirgotāja pienākums šai pogai pievienot tekstu “pasūtījums ar pienākumu maksāt” – Nosacīts maksāšanas pienākums

1.        Vai, noslēdzot distances līgumu starp patērētāju un tirgotāju, uz iespējamu nosacīta maksājuma uzdevumu, kas ir ārpus patērētāja ietekmes sfēras, ir jāattiecina tās pašas formālās prasības, kas Savienības tiesību aktos ir noteiktas tūlītēja un beznosacījumu maksājuma uzdevuma gadījumā?

I.      Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

2.        Direktīvas 2011/83 4., 5., 7. un 39. apsvērums ir izteikti šādi:

“(4)      Saskaņā ar LESD 26. panta 2. punktu iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču un pakalpojumu brīva aprite un brīvība veikt uzņēmējdarbību. Ir jāsaskaņo konkrēti patērētāju distances un ārpus uzņēmuma telpām noslēgto līgumu aspekti, lai patērētājiem izveidotu reālu iekšējo tirgu, atrodot pareizo samēru starp augstu patērētāju aizsardzības līmeni un uzņēmumu konkurētspēju, vienlaikus nodrošinot subsidiaritātes principa ievērošanu.

(5)      [..] Tāpēc patērētāju informācijas un atteikuma tiesību pilnīga saskaņošana attiecībā uz distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem sekmēs augstu patērētāju aizsardzības līmeni un iekšējā tirgus labāku darbību starp uzņēmējiem un patērētājiem.

[..]

(7)      Regulējuma galveno aspektu pilnīgai saskaņošanai vajadzētu būtiski stiprināt juridisko noteiktību gan patērētājiem, gan tirgotājiem. Gan patērētājiem, gan tirgotājiem vajadzētu spēt paļauties uz vienotu reglamentējošo noteikumu sistēmu, kura būs balstīta uz skaidri definētiem juridiskiem jēdzieniem, kas reglamentē konkrētus aspektus attiecībā uz līgumu noslēgšanu starp uzņēmumiem un patērētājiem Savienībā. Šādas saskaņošanas rezultātā būtu jānovērš noteikumu sadrumstalotības radītie šķēršļi un jāizveido iekšējais tirgus šajā jomā. Šos šķēršļus var novērst, tikai nosakot vienotus noteikumus Savienības līmenī. Turklāt patērētājiem būtu jānodrošina patērētāju tiesību aizsardzība vienmērīgi augstā līmenī visā Savienībā.

[..]

(39)      Svarīgi nodrošināt, lai ar tīmekļa vietņu starpniecību noslēgtu distances līgumu gadījumā patērētājs varētu pilnībā izlasīt un saprast līguma galvenos elementus pirms pasūtījuma veikšanas. Šajā nolūkā šajā direktīvā būtu vajadzīgs noteikums par tiem elementiem, kuri jāparāda pasūtījuma izdarīšanai nepieciešamā apstiprinājuma tiešā tuvumā. Svarīgi arī nodrošināt, lai šādos gadījumos patērētājs spētu konstatēt brīdi, kurā viņš uzņemas saistības maksāt tirgotājam. Tāpēc patērētāja uzmanība būtu ar nepārprotamu formulējumu īpaši jāpievērš tam, ka pasūtījuma veikšana ietver saistības maksāt tirgotājam”.

3.        Saskaņā ar Direktīvas 2011/83 1. pantu “Priekšmets”:

“Šīs direktīvas mērķis ir, panākot augstu patērētāju aizsardzības līmeni, veicināt iekšējā tirgus sekmīgu darbību, tuvinot konkrētus aspektus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos, kas attiecas uz līgumiem, kuri noslēgti starp patērētājiem un tirgotājiem.”

4.        Minētās direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

7)  “distances līgums” ir jebkurš pārdošanas vai pakalpojumu līgums, kas noslēgts starp tirgotāju un patērētāju saskaņā ar organizētu distances pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas shēmu, tirgotājam un patērētājam vienlaikus fiziski neatrodoties vienā vietā, un šā līguma noslēgšanai tiek ekskluzīvi izmantots viens vai vairāki distances saziņas līdzekļi līdz līguma noslēgšanas brīdim un pašā līguma noslēgšanas brīdī;

[..]”.

5.        Tās pašas direktīvas 3. pantā “Darbības joma” ir paredzēts:

“1. Šo direktīvu, ievērojot tās nosacījumus un ciktāl paredzēts tās noteikumos, piemēro jebkuram līgumam, kas noslēgts starp tirgotāju un patērētāju.

[..]

5. Šī direktīva neskar valstu vispārējās līgumtiesības, piemēram, noteikumus par līguma spēkā esamību, sagatavošanu vai sekām, ciktāl vispārējo līgumtiesību aspekti šajā direktīvā nav reglamentēti.”

6.        Direktīvas 2011/83 6. pantā “Informēšanas prasības distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem” ir paredzēts:

“1. Pirms patērētājs ir uzņēmies ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma vai distances līguma, vai arī jebkāda tamlīdzīga piedāvājuma saistības, tirgotājs skaidrā un saprotamā veidā patērētājam sniedz šādu informāciju:

[..]”.

7.        Direktīvas 8. pantā “Formālās prasības distances līgumiem” ir formulēts:

“[..]

2. Ja saskaņā ar distances līgumu, ko slēdz, izmantojot elektroniskus sakaru līdzekļus, patērētājam ir pienākums maksāt, tirgotājs patērētājam skaidri un nepārprotami, un tieši pirms patērētājs izdara pasūtījumu, sniedz 6. panta 1. punkta a), e), o) un p) apakšpunktā minēto informāciju.

Tirgotājs nodrošina, ka patērētājs, izdarot pasūtījumu, skaidri apliecina, ka pasūtījums ietver pienākumu maksāt. Ja, izdarot pasūtījumu, ir jānospiež poga vai jāveic līdzīga funkcija, to apzīmē viegli saprotamā veidā – tikai ar vārdiem “pasūtījums ar pienākumu maksāt” vai līdzīgu nepārprotamu formulējumu, kas norāda, ka pasūtījums ietver pienākumu maksāt tirgotājam. Ja tirgotājs neievēro šīs daļas noteikumus, līgums vai pasūtījums patērētājam nav saistošs.

[..]”.

B.      Vācijas tiesības

8.        Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss; turpmāk tekstā – “BGB”) 312.j panta “Īpašie elektroniskās tirdzniecības pienākumi pret patērētājiem” 3. un 4. punktā ir paredzēts, ka:

“(3) Attiecībā [uz elektroniskajiem līgumiem ar patērētājiem par tirgotāja sniegtu pakalpojumu pret atlīdzību], tirgotājam pasūtījuma veikšanas brīdis ir jāizstrādā tā, lai patērētājs, veicot pasūtījumu, skaidri piekristu tam, ka viņam ir pienākums maksāt. Ja pasūtījums ir veikts, izmantojot pogu, tad pirmajā teikumā minētais tirgotāja pienākums ir izpildīts tikai tad, ja uz pogas ir viegli salasāma norāde “pasūtījums ar pienākumu maksāt” vai līdzīgs nepārprotams formulējums.

(4) [Elektroniskie līgumi ar patērētājiem par tirgotāja sniegtu pakalpojumu pret atlīdzību] stājas spēkā tikai tad, ja tirgotājs izpilda no 3. punkta izrietošo pienākumu”.

II.    Fakti, tiesvedība un prejudiciālais jautājums

9.        Prasītāja pamatlietā (Conny, turpmāk tekstā – “prasītāja”), sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kas darbojas kā kāda dzīvokļa īrnieka (turpmāk tekstā – “īrnieks”) tiesību cesionāre, pārmet minētā nekustamā īpašuma izīrētāju (VT un UR, turpmāk tekstā – “atbildētāji”) par BGB 556.d pantā noteiktās maksimālās īres maksas ierobežojuma pārsniegšanu.

10.      It īpaši prasītāja ar tās izveidotās interneta vietnes starpniecību piedāvā dzīvokļu īrniekiem iespēju aizstāvēt viņu tiesības pret izīrētājiem saistībā ar maksimālās īres maksas pārsniegšanu, noklikšķinot uz pogas ar nosaukumu “turpināt” vai “prasīt īres maksas samazināšanu” vai “saglabāt īres griestu ietaupījumus”. Pēc reģistrācijas vietnē īrniekiem, parakstot īpašu veidlapu, ir jāapstiprina, ka viņi vēlas pilnvarot prasītāju.

11.      Gadījumā, ja prasītājas centieni īstenot īrnieku tiesības ir veiksmīgi un līdz ar to ir iespējams piedzīt summu, kas pārsniedz paredzēto maksimālo īres maksu, īrniekiem būs jāmaksā kā atlīdzība: i) summa, kas atbilst vienai trešdaļai (33,33 %) no gadā ietaupītās nomas maksas (turpmāk tekstā – “komisija”), kā arī, tiklīdz izīrētājam tiks nosūtīts brīdinājums, (ii) atlīdzība tādā apmērā, kāda pienāktos advokātam saskaņā ar Likuma par advokātu atlīdzību noteikumiem.

12.      Izskatāmajā lietā īrnieks no 2018. gada 15. novembra īrē atbildētājiem piederošu dzīvokli, kas atrodas Berlīnē. Līgumā noteiktā mēneša īres maksa ir augstāka par maksimālo pieļaujamo īres maksu, kas paredzēta piemērojamajos valsts tiesību aktos (BGB 556.d pants).

13.      Īrnieks, reģistrējoties prasītājas izveidotajā vietnē un parakstot attiecīgo veidlapu, pilnvaroja prasītāju aizstāvēt viņa tiesības, kas izriet no maksimālās īres maksas pārsniegšanas, attiecībā pret atbildētājiem. Starpniecības līgumā tomēr nebija atsauces uz īrnieka maksāšanas pienākumu.

14.      Ar 2020. gada 21. janvāra vēstuli prasītāja vērsās pret atbildētājiem ar prasību par īres maksas apmēru ierobežojošo noteikumu (BGB 556.d pants) pārkāpumu, pieprasot sniegt informāciju un veikt atmaksu.

15.      Amtsgericht Berlin Mitte (Vidusberlīnes pirmās instances tiesa, Vācija) prasību apmierināja, atzīstot, ka prasītā īres maksa pārsniedza pieļaujamo īres maksu prasītājas norādītajā apmērā.

16.      Tiesvedībā Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija) atbildētāji it īpaši apgalvoja, ka prasītājai nebija tiesību aizstāvēt īrnieka tiesības, jo pilnvarojums tai bija piešķirts, pamatojoties uz spēkā neesošu līgumu. Šī spēkā neesamība it īpaši izrietēja no tā, ka starpniecības līguma starp prasītāju un īrnieku noslēgšanas veids neatbilda BGB 312.j panta 3. un 4. punkta, ar ko valsts tiesībās ir transponēta Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrā daļa, prasībām, jo uz prasītājas interneta vietnē esošās pogas, kuru īrnieks bija noklikšķinājis noslēdzot līgumu, bija jābūt vārdiem “pasūtījums ar pienākumu maksāt” vai līdzīgam formulējumam, kas izceltu līgumā paredzētā maksāšanas pienākuma esamību.

17.      Šajos apstākļos Landgericht Berlin iesniedza Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, paužot šaubas par to, vai izskatāmajā lietā ir piemērojama Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrā daļa, kas Vācijas tiesībās transponēta ar BGB 312.j panta 3. un 4. punktu, saskaņā ar kuru uz pasūtījuma izdarīšanas pogas prasītājas interneta vietnē ir jābūt skaidrai norādei, ka īrnieks uzņemas maksāšanas pienākumu. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka iepriekš minētais pienākums neizriet vienīgi no īrnieka pasūtījuma, kas izdarīts prasītājas tīmekļa vietnē, bet prasa citu turpmāku un iespējamu nosacījumu iestāšanos.

18.      Landgericht Berlin turklāt norāda, ka valsts tiesību norma, ar ko Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrā daļa ir transponēta valsts tiesību sistēmā, proti, BGB 312.j panta 3. un 4. punkts, valsts tiesās netiek interpretēts vienādi (2).

19.      Tādēļ Landgericht Berlin apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2011/83/ES 8. panta 2. punkta otrai daļai atbilst tas, ka valsts tiesiskais regulējums (šajā gadījumā BGB 312.j panta 3. un 4. punkts redakcijā, kas bija spēkā no 2014. gada 13. jūnija līdz 2022. gada 27. maijam) tiek interpretēts tādējādi, ka tā piemērošanas joma, tāpat kā Direktīvas 2011/83/ES 8. panta 2. punkta otrās daļas piemērošanas joma attiecas arī uz gadījumu, kad patērētājam ar elektronisko sakaru līdzekļiem slēgta līguma noslēgšanas brīdī ir jāveic maksājums tirgotājam nevis vienmēr, bet tikai pastāvot noteiktiem papildu nosacījumiem – piemēram, tikai tad, ja vēršanās tiesā uz pilnvaras pamata vēlāk ir sekmīga, vai tad, ja vēlāk tiek nosūtīts brīdinājums trešajai personai?”

III. Juridiskā analīze

20.      Iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka šī noteikuma darbības joma attiecas uz gadījumu, kurā ar elektroniskiem līdzekļiem slēgta distances līguma noslēgšanas brīdī maksāšanas pienākums patērētājam rodas nevis automātiski, bet ir atkarīgs no konkrētu turpmāku un iespējamu nosacījumu iestāšanās (šajā gadījumā, ja starpnieks veiksmīgi atgūst parādu).

21.      It īpaši iesniedzējtiesa jautā, vai saskaņā ar tās valsts tiesībām (BGB 312.j panta 3. un 4. punkts) patērētāja ar elektroniskiem līdzekļiem noslēgts distances līgums var tikt uzskatīts par spēkā esošu saskaņā ar Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrās daļas noteikumiem, ja tā noslēgšanas brīdī tirgotājs skaidri nenorāda uz to, ka patērētājs uzņemas pienākumu maksāt atlīdzību par attiecīgajā līgumā paredzētā pakalpojuma izpildi.

22.      Gadījumā, ja šis līgums tiek atzīts par spēkā neesošu, ir arī jāpārbauda, vai attiecīgās valsts tiesību normas (BGB 312.j panta 3. un 4. punkts) atbilstoši Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrajai daļai ļauj tiesai saglabāt līguma spēkā esamību, ja patērētājs iebilst pret apstrīdētā noteikuma nepiemērošanu.

23.      Tātad faktiskā situācija ir diezgan savdabīga: dzīvokļa īrnieks paraksta distances līgumu, ar kuru viņš pilnvaro profesionālu starpnieku atgūt parādu, ko veido lielāka summa, kas samaksāta izīrētājam kā īres maksa. Tiesvedībā, ko starpnieks ierosināja pret izīrētāju, lai piedzītu minēto summu, izīrētājs iebilst, norādot uz līguma, kas noslēgts starp starpnieku un īrnieku, spēkā neesamību, jo ir pārkāpts valsts tiesību norma, ar ko īsteno Direktīvu 2011/83. Šis noteikums paredz, ka distances līguma parakstīšanas brīdī uz pogas, ar ko tiek apstiprināts līgums, ir jābūt nepārprotamai norādei, ka patērētājs uzņemas pienākumu maksāt. Tomēr konkrēto gadījumu raksturo apstāklis, ka maksāšanas pienākums, ko uzņemas patērētājs, ir varbūtējs, jo atkarīgs no starpnieka faktiski atgūtajām summām.

24.      Papildus jautājumam par pieņemamību, par kuru īsumā izteikšos nākamajā punktā, juridiskie jautājumi, kas jāizskata, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir šādi: a) Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrās daļas noteikumu attiecināmība uz “nosacīta maksājuma” gadījumu; b) apstiprinošas atbildes gadījumā – tajā paredzētā pienākuma neizpildes sekas uz parakstīto līgumu, īpaši atsaucoties uz patērētāja gribu un trešās personas tiesībām apgalvot iespējamu tā spēkā neesamību.

Par pieņemamību

25.      Vispirms ir jānorāda, ka prasītāja pamatlietā apstrīd prejudiciālā jautājuma pieņemamību, pamatojoties uz to, ka trešā persona, kas šajā lietā ir izīrētājs, nevar pamatoti prasīt starp cedentu (īrnieku) un cesionāru noslēgto tiesisko attiecību spēkā neesamību. No tā izriet, ka prasītājas skatījumā Direktīvas 2011/83 interpretācijai, ko lūdz iesniedzējtiesa, nav nozīmes strīda izšķiršanā.

26.      Tomēr šiem argumentiem nevar piekrist, jo, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem, lūgtā Savienības tiesību interpretācija ir saistīta ar pamatlietas priekšmetu. Kā zināms, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem, kuri attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju un kurus iesniedzējtiesa uzdod tiesību normu un lietas faktisko apstākļu ietvaros, ko tā nosaka uz savu atbildību un kā pareizību Tiesai nav jāpārbauda, ir attiecināms nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (3).

27.      Šajā lietā iesniedzējtiesas vērtējums, kas apstiprināts arī iepriekš minētajos pieprasītajos paskaidrojumos, šķiet tāds, kas ļauj secināt jautājuma nozīmīgumu, ar nosacījumu, ka pēc tam iesniedzējtiesai būs jāpiemēro izklāstītie principi pamatlietā.

28.      Tiesas sēdē konstatētais apstāklis, ka īrnieks ir izteicis savu vēlmi saglabāt līgumsaistības, ja tas tiks apstiprināts, noteikti būs būtisks strīda atrisināšanai, arī ņemot vērā turpmāk izklāstītos argumentus, bet tas, manuprāt, neietekmē jautājuma pieņemamību, jo Tiesai šajā ziņā ir jābalstās uz lietas materiālos konstatēto un uz valsts tiesas secinājumiem lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. Un jebkurā gadījumā fakts, ka kādā konkrētā gadījumā indivīds nolemj neizmantot tiesību normā paredzētu spēkā neesamību, nevar ietekmēt novērtējumu attiecībā uz nosacīta maksāšanas pienākuma saistīšanu ar sans phrase maksāšanas pienākumu.

Par lietas būtību

A.      Formālās prasības distances līgumiem un “nosacīts” maksājums

29.      Direktīvas 2011/83 galvenais mērķis, kā tas izriet no 1. panta, lasot to minētās direktīvas 4., 5. un 7. apsvēruma gaismā, ir veicināt iekšējā tirgus sekmīgu darbību, nodrošinot augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni darījumos ar tirgotājiem. Patērētāju aizsardzība Savienības politikā ir paredzēta LESD 169. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38. pantā (4).

30.      Direktīvas darbības joma, kā izriet no 3. panta, ietver distances līgumus starp tirgotājiem un patērētājiem, kuru definīcija ir skaidri noteikta 2. panta 7. punktā.

31.      Starpniecības līgums, kurš noslēgts starp nekustamā īpašuma īrnieku (patērētāju) un tirgotāju, izmantojot īpašu tīmekļa vietni, kas ir tāda kā pamatlietā aplūkotā, noteikti var tikt kvalificēts kā distances līgums, kas ietilpst direktīvas darbības jomā.

32.      Lai aizsargātu patērētāju drošību darījumos ar tirgotājiem, 6. pantā ir noteikts tirgotāju pienākums sniegt patērētājam skaidru un saprotamu būtisku informāciju par spēkā esošu distances līgumu noslēgšanu.

33.      Šajā ziņā 8. pants, lasot to kopā ar 39. apsvērumu, attiecas arī uz vairākām formālām prasībām, kuras ir jāievēro.

34.      Proti, 8. panta 2. punkts cita starpā ietver tirgotāja pienākumu skaidri un nepārprotami paziņot patērētājam, pirms viņš paraksta pasūtījumu, ka līguma noslēgšana paredz pienākumu maksāt.

35.      Turklāt, ja, izdarot pasūtījumu, ir jānospiež poga vai jāveic līdzīga funkcija, pogu vai līdzīgu funkciju “apzīmē viegli saprotamā veidā – tikai ar vārdiem “pasūtījums ar pienākumu maksāt” vai līdzīgu nepārprotamu formulējumu, kas norāda, ka pasūtījums ietver pienākumu maksāt tirgotājam”. Savukārt, ja tirgotājs neievēro šīs formalitātes, patērētājam līgums vai pasūtījums nebūs saistošs.

36.      Šie noteikumi saskaņā ar Tiesas interpretāciju (5) uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai tirgotājs ar elektroniskiem līdzekļiem slēgtu distances līgumu noslēgšanas brīdī skaidri norādītu patērētājam viņa pienākumu maksāt par līgumā paredzēto pakalpojumu. No tā izriet, ka pienākums sniegt šādas precīzas norādes ir saistīts ar līgumsaistību apstiprināšanu.

37.      Ir jāizvērtē ar elektroniskiem līdzekļiem noslēgto distances līgumu, kuri ietver nosacītu maksāšanas pienākumu – tāda paša veida kā pamatlietā aplūkotais – būtība un īpašības, lai noteiktu, vai šādos līgumos ietvertās norādes ļauj patērētājam līguma parakstīšanas brīdī skaidri atpazīt, kā tas paredzēts Direktīvas 8. pantā, viņam uzlikto maksāšanas pienākumu.

38.      Direktīvas gramatiskā, sistēmiskā interpretācija un tās mērķi, manuprāt, noved pie viena un tā paša risinājuma: Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrajā daļā noteiktās formālās prasības ir piemērojamas arī tad, ja patērētāja maksāšanas pienākums ir atkarīgs no kāda konkrēta nosacījuma izpildes, kas ir ārpus patērētāja ietekmes sfēras.

39.      Savukārt direktīvas tekstā izmantotais termins, saskaņā ar kuru “tirgotājs nodrošina, ka patērētājs, izdarot pasūtījumu, skaidri apliecina, ka pasūtījums ietver pienākumu maksāt”, nenošķir nekādā veidā skaidri noteiktus maksājumus no “nosacītiem” maksājumiem.

40.      Kā pareizi norādīja Komisija, ja Savienības likumdevējs būtu vēlējies ierobežot pienākumu sniegt informāciju tikai beznosacījuma maksāšanas pienākuma gadījumā, tas to būtu skaidri ierobežojis. Tas tā nenotika (6). Līguma noslēgšana ar elektroniskiem līdzekļiem jau pati par sevi “ietver” maksāšanas pienākumu arī tad, ja šāds pienākums nerodas obligāti, bet ir tikai iespējams. Nosacījums, no kura ir atkarīga maksāšanas pienākuma konkrēta izpilde, nav patērētāja ietekmes sfērā un vēlāk, noslēdzot līgumu, nebūs vēl viena brīža, kurā patērētājs tiks aicināts dot piekrišanu pašam maksājumam.

41.      Vidusmēra patērētājs bez padziļinātām tehniskām un juridiskām zināšanām nespēj saprast, vai uz līgumu attiecas vai neattiecas nosacījumi. Tādējādi patērētāja, kurš noslēdz distances līgumu ar elektroniskiem līdzekļiem, kā tas ir pamatlietā, tiesības var tikt pienācīgi aizsargātas tikai tad, ja šis patērētājs, noklikšķinot uz līguma parakstīšanas pogas, ir skaidri informēts, ka viņš uzņemas maksāšanas pienākumu bez turpmākas savas gribas izteikšanas.

42.      Attiecībā uz prasītājas sākotnēji ierosināto nošķiršanu, saskaņā ar kuru situācijas īpatnību dēļ runa nav par īstu “atlīdzības samaksu”, pietiek konstatēt, ka atlīdzības veids, izmantojot success fee [maksa atbilstoši panākumiem], ir diezgan izplatīts starp tirgotājiem un ir pilnvērtīgs atlīdzības veids par veikto pakalpojumu. Proti, tirgotājs ir tas, kurš vienpusēji izvēlas saņemt atlīdzību tikai tad, ja ar piedāvāto profesionālo pakalpojumu tiek gūti panākumi, un patērētājam šajā ziņā nav nekādas lomas. Iemesli šādai atlīdzības metodei var būt visatšķirīgākie, bet tie lielākoties ir tīri komerciāli, lai mudinātu patērētāju parakstīt līgumu un nerīkoties savā vārdā. Tomēr tas, manuprāt, neietekmē kvalifikāciju par atlīdzību vai kompensāciju success fee.

43.      Direktīvas sistēmiskā interpretācija un mērķi liecina par to pašu. Kā Tiesa skaidri norādīja spriedumā lietā Fuhrmann‑2 (7), pasūtījuma apstiprināšanas brīdis ir izšķirošs, lai sniegtu informāciju patērētājam. Tiesa šajā ziņā uzsvēra, ka pasūtījuma procesa pabeigšana, kas patērētājam rada maksāšanas pienākumu, ir pats galvenais posms, jo tas nozīmē, ka patērētājs piekrīt uzņemties saistības ne tikai ar distances līgumu, bet arī ar maksāšanas pienākumu. Līdz ar to uzskats, ka, aktivizējot pogu vai līdzīgu funkciju, patērētājam būtu no šī procesa apstākļiem jāizdara secinājumi, ka viņš uzņemas maksāšanas saistības, taču norāde uz šīs pogas vai šīs funkcijas viņam neļauj ar absolūtu pārliecību aplēst šādas sekas, nozīmētu apdraudēt šo mērķi.

44.      Līgumattiecības, kas ir maksāšanas pienākuma tiesiskais nosacījums, drīzāk rodas brīdī, kad patērētājs izsaka savu gribu, proti, kad viņš noklikšķina uz pogas, lai parakstītu pasūtījumu.

45.      Piekrītu Komisijai (8), ka arī ar tiesību normas lietderīgo iedarbību pamatota interpretācija noved pie tāda paša rezultāta: pienākums ievērot Direktīvas 2011/83 8. panta 3. punktā paredzētās formālās prasības arī “nosacīta” maksājuma gadījumā faktiski ir vienīgais veids, kā pietiekami nodrošināt patērētāju informēšanu un drošību komercattiecībās ar tirgotājiem. Daudzos gadījumos patērētāja faktiskais maksāšanas pienākums ir atkarīgas no turpmākiem notikumiem, pār kuriem viņam nav kontroles, un visu šo gadījumu izslēgšana no informēšanas pienākuma darbības jomas nepieņemamā veidā apdraudētu direktīvā noteikto aizsardzības apjomu.

46.      Prasītāja apgalvo, ka tāds risinājums kā piedāvātais varētu radīt pārpratumu patērētājam, jo nebūtu skaidra maksāšanas pienākuma vienkārša iespējamība, kas pakļauta nosacījumam par nepamatoti samaksāto summu atgūšanu. Uzskatu, ka, ņemot vērā direktīvas mērķi nodrošināt patērētāju aizsardzību, skaidrojums par pienākuma faktisko apjomu var tikt sniegts līguma nosacījumos, kas patērētājam tiek uzrādīti pirms maksāšanas pienākuma apstiprināšanas. Pretējs risinājums, proti, līguma nosacījumos ietverta maksāšanas pienākuma uzņemšanās (lai arī pakļauta nosacījumam) bez tiešas norādes līguma noslēgšanas brīdī, būtu pretrunā ar direktīvas mērķiem.

47.      Turklāt, pretēji tam, ko šķietami apgalvo prasītāja, ir jāpiebilst, ka saistībā ar direktīvas mērķi nodrošināt patērētājam augstu aizsardzības līmeni nav tādu uzņēmumu vajadzību, ar ko šo mērķi vajadzētu līdzsvarot. Tātad nav saprotams, kāda izmaksu palielināšanās vai kaitējums uzņēmumam varētu rasties, pielāgojot pogu direktīvā paredzētajiem pienākumiem (9).

48.      Iesniedzējtiesa jautā arī, vai nosacītu maksāšanas pienākumu gadījumā tekstu uz pašas pogas var paplašināt, lai norādītu, ka maksāšanas pienākums rodas tikai tad, ja ir izpildīti noteikti nosacījumi. Arī attiecībā uz šo jautājumu es piekrītu Komisijai(10), ka nepārprotamais Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrās daļas formulējums izslēdz šādu teksta uz pogas paplašināšanu. Proti, tajā rakstīts, ka uz pogas viegli saprotamā veidā jābūt tikai vārdiem “pasūtījums ar pienākumu maksāt” vai citam atbilstošam formulējumam. Tas atbilst likumdevēja nodomam informēt patērētāju līguma noslēgšanas brīdī, skaidri un nepārprotami norādot viņa maksāšanas pienākumu, un papildu informācijas pievienošana pogai varētu ietekmēt šo skaidrību.

B.      Formālo prasību pārkāpuma ietekme uz līguma spēkā esamību: patērētāja griba un trešo personu tiesības celt prasību

49.      Kā Komisija pareizi atgādināja apsvērumos (11), saskaņā ar Direktīvas 2011/83 3. panta 5. punktu tā neskar valstu līgumtiesības, piemēram, noteikumus par līguma spēkā esamību, sagatavošanu vai sekām, ciktāl minētie aspekti šajā direktīvā nav tieši reglamentēti.

50.      Direktīvas 8. panta 2. punkta otrajā daļā, atsaucoties uz pienākumu skaidri norādīt maksāšanas pienākumu pasūtījuma izdarīšanas brīdī, ir tikai noteikts, ka gadījumā, ja tirgotājs neievēro tajā noteiktās prasības, “līgums vai pasūtījums patērētājam nav saistošs”.

51.      Tomēr šajā strīdā starp tirgotāju un patērētāju noslēgtā līguma spēkā neesamību neprasa patērētājs (īrnieks), bet gan trešā persona (izīrētājs), kurš noteikti ir ieinteresēts līguma atzīšanā par spēkā neesošu, jo tādējādi tiktu atcelta prasība, ko pret viņu cēlis tirgotājs.

52.      Kā izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras (12), negodīgus noteikumus nepiemēro, izņemot gadījumus, kad pret to iebilst patērētājs. Tāpēc, ja patērētājs izsaka savu piekrišanu negodīgu noteikumu saglabāšanai, aizsardzības sistēma pret šādiem noteikumiem netiek piemērota. Tas varētu radīt kropļojošu ietekmi un tam nav nekā kopīga ar Direktīvas 2011/83/ES ratio, kurā patērētāju individuālo interešu aizsardzības aspekti ir noteikti kā absolūta prioritāte.

53.      Tātad 8. panta piemērošanas joma, ciktāl tajā ir paredzēts, ka patērētājam pasūtījums nav saistošs, nav beznosacījuma, bet saskaņā ar Tiesas norādīto iepriekš minētajos nolēmumos tā ir ierobežota ar patērētāja gribu.

54.      Tas nozīmē, ka šajā lietā spēkā neesamības konstatēšana un sekojoša apstrīdētā noteikuma vai visa līguma starp patērētāju un tirgotāju atzīšana par spēkā neesošu ir atkarīga no patērētāja, kura aizsardzībai ir īpaši paredzēta noteikuma spēkā neesamība.

55.      Manuprāt, tas nozīmē, ka, ja valsts tiesību aktos nav paredzēti pretēji noteikumi (pamatojoties uz dalībvalstu procesuālās autonomijas principu), trešā persona var pamatoti celt prasību par kāda starp tirgotāju un patērētāju noslēgta līguma noteikuma spēkā neesamību, ja tas ir šīs personas interesēs, jo pret to tiek celta prasība uz šī līguma pamata. Tomēr tiesai ir jāizvērtē, vai trešās personas un patērētāja intereses sakrīt (vai arī trešās personas intereses var sekmēt patērētāja aizsardzību) vai atšķiras. Otrajā minētajā gadījumā, ņemot vērā patērētāju aizsardzības direktīvās paredzētās spēkā neesamības pielīdzināšanu “aizsargājošas spēkā neesamības” kategorijai neatkarīgi no precīzas kvalifikācijas valsts tiesību aktos, tiesai ir jāpieņem lēmums saskaņā ar patērētāja gribu. Gadījumā, ja patērētājs skaidri norāda, ka vēlas saglabāt noteikuma un līguma spēku, sekas var būt tikai trešās personas pieprasītās atcelšanas noraidīšana (13).

56.      Ja valsts tiesībās to neaizliedz, uzskatu, ka trešā persona ir tiesīga celt prasību par kāda starp patērētāju vai tirgotāju noslēgta līguma noteikuma iespējamu spēkā neesamību, ja tas ir viņas interesēs, bet, tā kā 8. pantā paredzētā spēkā neesamība ir “aizsargājoša”, patērētājam vienmēr būs pēdējais vārds par to, vai izmantot šo spēkā neesamību vai arī sekojoši apstiprināt spēkā neesošā noteikuma spēku (relatīvā spēkā neesamība). Tāpēc ir izslēgts, ka trešā persona var atzīt par spēkā neesošu starp patērētāju un tirgotāju noslēgta līguma noteikumu, ja tas ir pretrunā ar patērētāja, kurš tiek aizsargāts ar tiesību aktu, gribu un interesēm.

57.      Pēdējais jautājums, kas attiecas uz pārkāpuma sekām, ir par atšķirībām valsts tiesību noteikuma (BGB 312.j panta 3. un 4. punkts) un Direktīvas 2011/83 8. panta 3. punkta tekstā.

58.      Valsts tiesību normas, ar kuru tiek īstenota Direktīva 2011/83, tekstā būtībā ir paredzēts, ka līgumu var uzskatīt par noslēgtu tikai tad, ja tirgotājs izpilda tajā paredzētos pienākumus. Nav šaubu, ka atšķirīgā nozīme, salīdzinot ar direktīvas tekstu, nav nebūtiska, jo tajā nav nevienas atsauces uz patērētāja gribu. No tā var secināt, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem līguma spēkā neesamība formālo prasību pārkāpuma gadījumā ir absolūta.

59.      Valsts tiesai būs jānosaka, vai ir iespējams sniegt Savienības tiesībām atbilstīgu valsts tiesību interpretāciju, piemērojot Tiesas pastāvīgo judikatūru. Proti, atbilstīgas interpretācijas princips prasa, lai valsts tiesas, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, veiktu visas to kompetencē ietilpstošās darbības, lai nodrošinātu attiecīgās direktīvas pilnīgu efektivitāti un nonāktu pie risinājuma, kas atbilst direktīvas izvirzītajam mērķim. Šādas atbilstīgas interpretācijas nepieciešamība it īpaši ietver valsts tiesu pienākumu vajadzības gadījumā mainīt pastāvīgo judikatūru, ja tā ir balstīta uz valsts tiesību interpretāciju, kas nav saderīga ar direktīvas mērķiem. Tādējādi valsts tiesa it īpaši nevar pamatoti uzskatīt, ka tai nav iespējams valsts tiesību noteikumu interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām tikai tādēļ, ka šis noteikums pastāvīgi ir ticis interpretēts nesaderīgi ar šīm tiesībām (14). Valsts tiesību atbilstīgas interpretācijas pienākumam tomēr ir zināmas robežas, un tas nevar būt pamats valsts tiesību interpretācijai contra legem (15).

60.      Tādēļ šajā lietā valsts tiesai ir jāņem vērā valsts tiesības kopumā, tostarp labas ticības princips, lai novērtētu, vai ir iespējama tāda valsts tiesību interpretācija, kas atbilst direktīvas tekstam un būtībai.

61.      It īpaši, ja izskatāmajā strīdā īrnieks paustu vēlmi palikt saistītam ar prasītājas interneta vietnē veikto pasūtījumu, valsts tiesa varētu interpretēt 312.j panta 3. un 4. punktu tādējādi, ka tas neizslēdz negodīga noteikuma piemērošanu, neskarot pamatlietā minēto līgumattiecību starp prasītāju un īrnieku spēkā esamību (16).

C.      Secinājumi

62.      Pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, iesaku Tiesai uz uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

“Direktīvas 2011/83/ES 8. panta 2. punkta otrā daļā ir jāinterpretē tādējādi, ka

izdarot pasūtījumu ar elektroniskiem līdzekļiem distances līguma noslēgšanai, kas ietver pogas aktivizēšanu vai līdzīgu funkciju, tekstam uz minētās pogas ir jāatbilst šīs tiesību normas prasībām arī tad, ja līguma noslēgšanas brīdī uz patērētāju attiecas maksāšanas pienākums, kas ir atkarīgs no notikuma iestāšanās nākotnē, kas ir ārpus patērētāja ietekmes sfēras. Tas tā ir ar nosacījumu, ka nav vēlāka brīža, kurā patērētājs var izteikt savu piekrišanu maksāt”.

1      Oriģinālvaloda ‑ itāļu.

2      No vienas puses, Bundesgerichtshof (Federālā Tiesa) uzskata, ka BGB 312. k panta 3. un 4. punktā minētās aizsardzības mērķis netiek apdraudēts, ja distances līguma ietvaros (a) patērētājs pieprasa, iespējams, jau pastāvoša parāda atgūšanu, (b) atlīdzība tirgotājam pienākas tikai tad, ja tiek izpildīti konkrēti nosacījumi, t.i., tikai atbilstoši panākumiem, un (c) atlīdzība sastāv vienīgi no tirgotāja iesaistīšanās kredītprasības realizācijā (skat. 2022. gada 19. janvāra spriedumu VIII ZR 123/21, DE:BGH:2022:190122UVIIIZR123.21.0, 55. punkts, un 2022. gada 30. marta spriedumu, VIII ZR 358/20, DE:BGH:2022:300322UVIIIZR358.20.0, 58. punkts). Saskaņā ar šo interpretāciju starp prasītāju un īrnieku noslēgtais līgums izskatāmajā lietā būtu uzskatāms par spēkā esošu. No otras puses, Bundesgerichtshof ir skaidri izslēgusi ierobežojošu interpretāciju, pamatojoties uz tajos pašos BGB noteikumos paredzēto aizsardzības mērķi (skat. 2022. gada 19. janvāra spriedumu VIII ZR 122/21, DE:BGH:2022:190122UVIIIZR122.21.0, 52. punkts), kas nozīmētu attiecīgā distances līguma spēkā neesamību.

3      Spriedums, 2020. gada 24. novembris, Openbaar Ministerie (C‑510/19, EU:C:2020:953, 26. punkts un tajā minētā judikatūra), un 2022. gada 24. februāris, Tiketa (C‑536/20, EU:C:2022:112, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

4      Šajā ziņā skat. spriedumu, 2019. gada 10. jūlijs, Amazon EU (C‑649/17, EU:C:2019:576, 39. punkts); spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Fuhrmann‑2 (C‑249/21, EU:C:2022:269, 21. punkts).

5      Skat. it īpaši nesenās norādes par Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrās daļas interpretāciju, ko Tiesa sniedza 2022. gada 7. aprīļa spriedumā Fuhrmann-2 (C‑249/21, EU:C:2022:269).

6      Komisijas rakstveida apsvērumi, 16. punkts.

7      Skat. spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Fuhrmann‑2 (C‑249/21, EU:C:2022:269, 30. punkts).

8      Komisijas rakstveida apsvērumu 21. punkts.

9      Skat. spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Fuhrmann‑2 (C‑249/21, EU:C:2022:269, 31. punkts), saskaņā ar kuru, ja ir taisnība, ka Direktīvas 2011/83 noteikumu interpretācijā ir jānodrošina taisnīgs līdzsvars, kā norādīts šīs direktīvas 4. apsvērumā, starp patērētāju aizsardzības līmeni un uzņēmumu konkurētspēju, vienlaikus ievērojot uzņēmēja brīvību veikt uzņēmējdarbību, tomēr ir jākonstatē, ka tāds līdzsvars šajā lietā nav būtisks, jo uz pogas vai uz pasūtījuma elektroniskās nosūtīšanas funkcijas esoša formulējuma izstrāde vai izmainīšana nerada nekādu būtisku slogu, kas varētu kaitēt attiecīgo tirgotāju konkurētspējai vai uzņēmējdarbības brīvībai.

10      Komisijas rakstveida apsvērumu 24. punkts.

11      Komisijas rakstveida apsvērumu 27. punkts.

12      Šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 4. jūnijs, Pannon GSM (C‑243/08, EU:C:2009:350); spriedumu, 2009. gada 17. decembris, Martín Martín (C‑227/08, EU:C:2009:792); spriedumu, 2019. gada 3. oktobris, Dziubak (C‑260/18, EU:C:2019:819). Skat. arī Freda, Annarita, Riflessioni sulle c.d. nullità di protezione sul potere‑dovere di rilevazione officiosa, in Ricerche Giuridiche, 2013, II, 583. lpp.; Milanesi, Stefano, Le pronunce Pannon ed Eva Martin Martin sulla rilevabilità d’ufficio delle nullità di protezione, in Giurisprudenza Commerciale, 2010, II, 801. lpp.; Pagliantini, Stefano, La nullità di protezione tra rilevabilità d’ufficio e convalida, in Persona e Mercato, 2009, I, 26. lpp.; Alessi, Rosalba, Nullità di protezione e poteri del giudice tra Corte di Giustizia e sezioni unite della Cassazione, in Europa e Diritto Privato, 2014, IV, 1173. lpp.

13      Kā atzīmēja prasītāja atbildēs 2023. gada 27. septembra tiesas sēdē, īrnieks esot apstiprinājis, ka vēlas saglabāt līgumu, lai arī tas ietver negodīgu noteikumu. It īpaši, pēc iesniedzējtiesas paustajām šaubām par apstrīdētā noteikuma spēkā esamību prasītāja esot sazinājusies ar īrnieku, skaidri jautājot, vai viņš joprojām vēlas noslēgt līgumu, un īrnieks esot atbildējis apstiprinoši.

14      Skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, MaxPlanckGesellschaft zur Förderung der Wissenschaften (C‑684/16, EU:C:2018:874, 59. un 60. punkts).

15      Skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, Sumal (C‑882/19, EU:C:2021:800, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

16      Līdzīgu risinājumu pieņēma Corte di Cassazione italiana, Sezioni Unite [Itālijas Kasācijas tiesa, Apvienotās palātas] 2019. gada 4. novembra spriedumā Nr. 28314. Šajā ziņā skat. Febbrajo, Tommaso, Uso selettivo della nullità di protezione tra buona fede e principi rimediali di effettività, proporzionalità e dissuasività, in Persona e Mercato, 2021, II, 345. lpp.; Vettori, Giuseppe, Nullità selettive e riequilibrio effettivo. L’evoluzione della buona fede, in Persona e Mercato, 2019, IV, 21. lpp.; Sartoris, Chiara, La sentenza delle seziono unite sulla nullità selettiva: tra protezione e buona fede, in Persona e Mercato, 2019, IV, 69. lpp.