1.

Vai uzņēmumam, kas importē noteikta veida naftas produktus, var uzlikt pienākumu veidot cita veida naftas produkta krājumus saskaņā ar Direktīvas 2009/119/EK ( 2 ) 3. pantu, un apstiprinošas atbildes gadījumā, kāds ir šī pienākuma apjoms?

2.

Tādi būtībā ir jautājumi, kurus mums ir uzdevusi Administrativen sad – Varna (Varnas Administratīvā tiesa, Bulgārija) un kuri aicina Tiesu pirmo reizi ( 3 ) interpretēt Direktīvu 2009/119, lai noteiktu dalībvalstu rīcības brīvību, īstenojot pienākumu uzturēt drošības rezerves. Precīzāk, abi lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, Direktīvas 2009/119 33. apsvērumu, 1. pantu, 2. panta pirmās daļas i) un j) punktu, kā arī 3. un 8. pantu (turpmāk tekstā – “attiecīgie Direktīvas 2009/119 noteikumi”) un, otrkārt, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. pantu un 52. panta 1. punktu.

3.

Šie lūgumi ir iesniegti tiesvedībās starp “Trade Express‑L” OOD (turpmāk tekstā – “Trade Express”) (lieta C‑395/22) un “DEVNIA TSIMENT” AD (turpmāk tekstā – “Devnia Tsiment”) (lieta C‑428/22), no vienas puses, un Zamestnik‑predsedatel na Darzhavna agentsia “Darzhaven rezerv i voennovremenni zapasi” (Valsts aģentūras “Valsts rezerves un uzkrājumi kara gadījumam”, Bulgārija, priekšsēdētāja vietnieks; turpmāk tekstā – “valsts aģentūras priekšsēdētāja vietnieks”), no otras puses, par pēdējā minētā izdoto rīkojumu par smagās degvieleļļas drošības krājumu izveidi un saglabāšanu, ko veic šīs abas sabiedrības, likumību.

4.

Saskaņā ar Bulgārijas tiesisko regulējumu ikvienam uzņēmumam, kurš attiecīgajā gadā ir importējis energoproduktus, ir jāveido drošības rezerves. Šis tiesiskais regulējums ierobežo to produktu veidus, kas veido drošības rezerves, drošības rezervēs iekļaujot tikai jēlnaftu un četru veidu naftas produktus. Šajā gadījumā prasītājas pamatlietā Bulgārijā importēja attiecīgi divu veidu produktus, kas ietilpst pozīcijā “Nafta (jēlnafta un naftas produkti)”, kā definēts Regulas (EK) Nr. 1099/2008 ( 4 ) A pielikuma 3.4. nodaļā, proti, naftas koksu un smēreļļas. Šī importa dēļ prasītājām tika noteikts pienākums uz to rēķina un par saviem līdzekļiem uz vienu gadu izveidot cita naftas produkta, proti, smagās degvieleļļas noteiktu drošības rezervju daudzumu. Iesniedzējtiesā tās būtībā apstrīd šo pienākumu, norādot, ka tās neveic nekādu saimniecisko darbību ar smago degvieleļļu un ka pienākums izveidot šī produkta drošības krājumus tām ir radījis nesamērīgu finansiālo slogu, kas ir pretrunā gan Direktīvas 2009/119, gan Hartas normām.

5.

Tieši šī Bulgārijas Republikas tiesiskā regulējuma ( 5 ) kontekstā Tiesai būs jāizvērtē dalībvalstu pilnvaras noteikt to produktu veidus, kas veido drošības rezerves, un apstākļus, kādos tās var likt uzņēmumiem veidot šādas rezerves.

6.

Pirmie noteikumi, kas reglamentē naftas un naftas produktu drošības rezerves, tika ieviesti ar Direktīvu 68/414 ( 6 ), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes 1998. gada 14. decembra Direktīvu 98/93/EK ( 7 ) un kura vēlāk atcelta ar Direktīvu 2006/67/EK ( 8 ). Savukārt Direktīva 2006/67 tika atcelta ar Direktīvu 2009/119. Tieši šī pēdējā minētā direktīva šobrīd ir spēkā un ir ratione temporis piemērojama pamatlietā.

7.

Direktīvas 2009/119 2., 5., 8., 10., 11. un 33. apsvērums ir izteikti šādi:

[..]

[..]

[..]

[..]

8.

Šīs direktīvas 1. pantā “Mērķis” ir noteikts:

“Šī direktīva paredz noteikumus, kuru mērķis ir nodrošināt augstu naftas piegādes drošības līmeni Kopienā, lietojot uzticamus un pārredzamus mehānismus, kuru pamatā ir solidaritāte starp dalībvalstīm, uzturēt jēlnaftas un/vai naftas produktu obligātās rezerves un ieviest vajadzīgos procedūras līdzekļus, lai rīkotos būtiska šo produktu trūkuma situācijā.”

9.

Šīs direktīvas 2. panta pirmās daļas f), i), j) un l) punktā ir ietvertas šādas definīcijas:

[..]

[..]

10.

Šīs pašas direktīvas 3. pantā “Drošības rezerves – krājumu uzturēšanas pienākumu aprēķināšana” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis pieņem tādus normatīvos un administratīvos aktus, kas ir nepieciešami, lai līdz 2012. gada 31. decembrim nodrošinātu, ka to labā Kopienas teritorijā pastāvīgi tiek uzturēts naftas krājumu apjoms, kas atbilst vismaz dienas vidējā tīrā importa daudzumiem 90 dienu laikā vai arī dienas vidējam iekšzemes patēriņam 61 dienai atkarībā no tā, kurš no abiem daudzumiem ir lielāks.

2.   Dienas vidējā tīrā importa daudzumus, kas jāņem vērā, aprēķina, pamatojoties uz jēlnaftas ekvivalenta importēto daudzumu iepriekšējā kalendārajā gadā, kuru nosaka saskaņā ar I pielikumā izklāstīto kārtību un metodi.

Dienas vidējo iekšzemes patēriņu, kas jāņem vērā, aprēķina, pamatojoties uz iekšzemes patēriņa jēlnaftas ekvivalentu iepriekšējā kalendārajā gadā, kuru nosaka un aprēķina saskaņā ar II pielikumā izklāstīto kārtību un metodi.

3.   Tomēr, atkāpjoties no 2. punkta, attiecībā uz laikposmu no katra kalendārā gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam minētajā punktā paredzētos dienas vidējā tīrā importa daudzumus un iekšzemes patēriņu nosaka, pamatojoties uz daudzumiem, kas importēti un patērēti priekšpēdējā gadā pirms attiecīgā kalendārā gada.

4.   Šajā pantā paredzēto krājumu uzturēšanas pienākumu aprēķināšanas kārtību un metodes var grozīt saskaņā ar 23. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru.”

11.

Direktīvas 2009/119 4. panta “Krājumu apjoma aprēķināšana” 1. punktā ir noteikts, ka “uzturamo krājumu apjomus aprēķina saskaņā ar metodēm, kas izklāstītas III pielikumā. [..]”

12.

Šīs direktīvas 7. panta “Centrālās krājumu uzturēšanas struktūras” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis var izveidot CKUS. [..]

2.   CKUS galvenais mērķis ir iegādāties, uzturēt un pārdot naftas krājumus šīs direktīvas nolūkā vai lai ievērotu starptautiskus nolīgumus par naftas krājumu uzturēšanu. Tā ir vienīgā organizācija vai dienests, kuram var uzticēt pilnvaras iegādāties vai pārdot īpašos krājumus.

13.

Šīs pašas direktīvas 8. pantā “Uzņēmumi” ir paredzēts:

“1.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka katram uzņēmumam, kuram tā uzliek krājumu uzturēšanas pienākumus, lai izpildītu savas saistības, ko tā uzņēmusies saskaņā ar 3. pantu, tiek piešķirtas tiesības pēc uzņēmuma izvēles vismaz daļu no šiem pienākumiem deleģēt vienīgi:

Pienākumus, kas deleģēti saskaņā ar c) un d) apakšpunktu, tālāk deleģēt nedrīkst. Iepriekš b) un c) apakšpunktā minētā deleģējuma izmaiņas vai pagarinājumi stājas spēkā tikai tad, ja tiem iepriekš ir saņemta atļauja no visām dalībvalstīm, kuras ir pilnvarojušas tādu deleģējumu. Jebkādas izmaiņas vai papildinājums d) apakšpunktā minētam deleģējumam ir uzskatāms par jaunu deleģējumu.

2.   Katra dalībvalsts var ierobežot uzņēmumu tiesības deleģēt, kuriem tā nosaka vai ir noteikusi krājumu uzturēšanas pienākumus. [..]

3.   Neskarot 1. un 2. punkta noteikumus, dalībvalstis var noteikt pienākumu uzņēmumam deleģēt vismaz daļu no saviem krājumu uzturēšanas pienākumiem dalībvalsts CKUS.

4.   Dalībvalstis ne vēlāk kā 200 dienas pirms tā laikposma sākuma, uz kuru attiecas attiecīgie pienākumi, veic vajadzīgos pasākumus, lai informētu uzņēmumus par metodēm, kuras jāizmanto uzņēmumiem noteikto krājumu uzturēšanas pienākumu aprēķināšanai. Uzņēmumi īsteno tiesības deleģēt krājumu uzturēšanas tiesības CKUS ne vēlāk kā 170 dienas pirms tā laikposma sākuma, uz kuru attiecas attiecīgie pienākumi. [..]”

14.

Šīs pašas direktīvas 9. panta “Īpašie krājumi” 1. un 5. punktā ir noteikts:

“1.   Katra dalībvalsts var uzņemties saistības uzturēt obligātu naftas krājumu apjomu, ko izsaka patēriņa dienu skaitā, ievērojot šā panta nosacījumus. [..]

[..]

5.   Katra dalībvalsts, kas nav uzņēmusies saistības visā attiecīgā kalendārā gada garumā uzturēt īpašos krājumus vismaz 30 dienas, nodrošina, ka vismaz viena trešdaļa no tās krājumu uzturēšanas pienākumiem tiek nodrošināta tādu produktu veidā, kas atbilst 2. un 3. punktam [..].

15.

Šīs Direktīvas 2009/119 III pielikumā ir noteiktas “metodes uzturēto krājumu apjoma aprēķināšanai”. Šī pielikuma trešā, piektā, sestā un septītā daļa ir formulēta šādi:

“Jēlnaftas krājumus samazina par 4 %, kas atbilst ligroīna ražīguma vidējam līmenim.

[..]

Pārējos naftas produktus krājumos uzskaita, izmantojot vienu no divām turpmāk aprakstītajām metodēm. Dalībvalstīm izvēlētā metode jāturpina izmantot visu attiecīgo kalendāro gadu.

Dalībvalstis var:

Aprēķinot krājumus, var ņemt vērā daudzumus, ko tur:

[..]”

16.

Regulas Nr. 1099/2008 2. panta d) punktā jēdziens “energoprodukti” ir definēts kā “kurināmais, siltumenerģija, atjaunojamā enerģija, elektroenerģija vai jebkāds cits enerģijas veids”.

17.

Minētās regulas A pielikumā ir ietverti “terminoloģijas skaidrojumi”. Šā pielikuma 3.4. punktā ir definēts jēdziens “nafta (jēlnafta un naftas produkti)”.

18.

Minētā pielikuma 3.4.20. punktā jēdziens “smērvielas” ir definēts šādi:

“Ogļūdeņraži, kas iegūti no pārtvaicēšanas blakusprodukta. Pamatā tos izmanto berzes mazināšanai starp darba virsmām. Ietver visas gatavās smērvielu šķiras no vārpstu eļļas līdz cilindru eļļai un tās, ko izmanto ieeļļošanai, motoreļļas un visu uz naftas bāzes šķiru smēreļļu krājumi..”

19.

Tā paša pielikuma 3.4.23. punktā ir sniegta šāda termina “Naftas kokss” definīcija:

“Melns ciets blakusprodukts, ko pamatā iegūst krekinga procesā un karbonizējot no naftas atvasinātas izejvielas, vakuuma atlikumus, darvu un piķi tādos procesos kā aizkavēta koksēšana vai šķidra koksēšana. To pamatā veido ogleklis (90 līdz 95 %) ar zemu pelnu saturu. To izmanto kā izejvielu koksa krāsnīs tērauda nozarē, apkurē, elektrodu ražošanā un ķīmisku vielu ražošanā. Divi svarīgākie veidi ir “nekalcinēts kokss” un “kalcinēts kokss”. Ietver “katalizatora koksu”, kas uzkrājas katalizatorā rafinēšanas procesa laikā; šāds kokss nav reģenerējams un parasti tiek sadedzināts kā pārstrādes procesa kurināmais.”

20.

2013. gada 15. februāraZakon za zapasite ot neft i neftoprodukti (Likums par naftas un naftas produktu rezervēm ( 9 ); turpmāk tekstā – “ZZNN”), ar kuru Bulgārijas tiesībās transponēta Direktīva 2009/119, 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka “[ZZNN] reglamentē naftas drošības rezervju un naftas produktu īpašo krājumu izveidi, uzturēšanu, atjaunošanu, izmantošanu un papildināšanu un nosaka vajadzīgos procesuālos līdzekļus, lai novērstu nopietnu trūkumu”.

21.

Atbilstoši ZZNN 2. panta 1. un 4. punktam:

“(1)   Saskaņā ar šo likumu tiek izveidotas, uzturētas, atjauninātas, izmantotas, papildinātas un kontrolētas naftas un turpmāk uzskaitīto naftas produktu kategoriju drošības rezerves: 1. autobenzīns; 2. dīzeļdegviela, petrolejas tipa reaktīvo dzinēju degviela un dīzeļdzinēju degviela; 3. smagā degvieleļļa; 4. propāna‑butāna gāze.

[..]

(4)   Šis likums attiecas uz [Regulas Nr. 1099/2008] A pielikuma 3.4. punktā minētajiem energoproduktiem, kā arī uz smago degvieleļļu, ja vien tie nav piegādāti valsts teritorijā rūpnieciskā iepakojumā, kura neto svars nepārsniedz 1 kg”.

22.

ZZNN 3. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Atbildīgās personas pašas uz sava rēķina un par saviem līdzekļiem organizē un finansē drošības rezervju izveidi, uzturēšanu, atjaunošanu un papildināšanu noteiktajā apjomā.”

23.

ZZNN 21. panta 1. un 11. punkts ir formulēts šādi:

“(1)   Drošības rezerves var saglabāt naftas un/vai naftas produktu veidā, kā minēts 2. panta 1. punktā.

[..]

(11)   Smagās degvieleļļas drošības rezervju apjomus, kas noteikti, pamatojoties uz neto importu un ievešanu Kopienā vai vidējo dienas patēriņu, var veidot un uzturēt līdz 100 % gāzeļļas, dīzeļdegvielas un/vai dīzeļdzinēju degvielas veidā, un to daudzumam jābūt vienādam ar smagās degvieleļļas krājumu daudzumu, attiecībā uz kuru tiek prasīta aizvietošana.”

24.

Trade Express, prasītāja pamatlietā C‑395/22, norādīja, ka 2020. gadā tā Bulgārijā no Kopienas iegādājās 89,6 tonnas smēreļļu. Šī smēreļļa, kas atbilst Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļas 3.4.20. punkta prasībām, bija paredzēta pārdošanai. Tajā pašā gadā Trade Express neveica nekādu citu saimniecisko darbību, kas būtu saistīta ar citiem šajā pielikumā minētajiem produktu veidiem.

25.

Devnia Tsiment, prasītāja pamatlietā C‑428/22, norādīja, ka 2020. gadā tā ir importējusi Bulgārijā 34657,39 tonnas naftas koksa. Šo naftas koksu, uz kuru attiecas Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļas 3.4.23. punkts, izmanto mineraloģiskajā procesā nepulverizēta cementa, kas pazīstams kā “klinkers”, ražošanai. Tajā pašā gadā Devnia Tsiment neveica nekādu saimniecisko darbību, kas būtu saistīta ar citiem šīs regulas A pielikuma 3.4. nodaļā minētajiem produktu veidiem.

26.

Ņemot vērā šīs darbības, valsts aģentūras priekšsēdētāja vietnieks ar diviem rīkojumiem, no kuriem viens datēts 2021. gada 28. aprīlī un otrs – 29. aprīlī (turpmāk tekstā kopā – “strīdīgie rīkojumi”), uzdeva attiecīgi Devnia Tsiment un Trade Express uz sava rēķina un par saviem līdzekļiem izveidot un uzturēt smagās degvieleļļas drošības rezerves laikposmā no 2021. gada 1. jūlija līdz 2022. gada 30. jūnijam. Devnia Tsiment tika uzdots izveidot un uzturēt šādus krājumus 7806,058 tonnu apmērā un Trade Express – 15,947 tonnu apmērā.

27.

Katra no šīm sabiedrībām cēla prasību Administrativen sad – Varna (Varnas Administratīvā tiesa), kas ir iesniedzējtiesa šajās lietās, un lūdza atcelt tai adresēto rīkojumu. Tās apstrīd strīdīgo rīkojumu tiesiskumu, būtībā apgalvojot, ka tiesiskais regulējums nav saderīgs ar Direktīvu 2009/119, jo tajā uzņēmējiem ir noteikts pienākums izveidot tādu naftas produktu drošības rezerves, kas neietilpst viņu saimnieciskajā darbībā ( 10 ).

28.

Šī tiesa konstatē, ka Devnia Tsiment un Trade Express 2020. gadā neveica un joprojām neveic nekādu saimniecisko darbību, kas saistīta ar Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā uzskaitītajiem produktu veidiem, izņemot attiecīgi naftas koksu un smēreļļas. Tā uzsver, ka šīm sabiedrībām nav ne valsts aģentūras priekšsēdētāja vietnieka prasīto smagās degvieleļļas drošības rezervju daudzuma, ne arī noliktavas šādu rezervju glabāšanai, tādējādi tās neesot uzskatāmas par naftas produktu “noliktavas turētājām”ZZNN izpratnē. Tātad drošības rezervju izveidošana un uzglabāšana radītu, no vienas puses, ievērojamu finansiālu slogu šīm sabiedrībām, jo tām būtu vai nu jāiegādājas nepieciešamais smago degvieleļļu drošības rezervju daudzums, vai arī par samaksu jādeleģē savas saistības citiem uzņēmumiem, un, no otras puses, būtu nepieciešams noteikt laiku, lai tehniski īstenotu naftas produktu uzglabāšanas noliktavas reģistrācijas procedūru.

29.

Minētā tiesa norāda, ka pastāv pamatlietām līdzīgas lietas, kurās Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa, Bulgārija) ir noraidījusi prasības, ko bija cēlušas sabiedrības, kuras bija importējušas vai Kopienā iegādājušās naftas koksu vai smēreļļas, saistībā ar rīkojumiem, ar kuriem tām tika uzlikts pienākums veidot smagās degvieleļļas rezerves krājumus ( 11 ).

30.

Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par šī tiesiskā regulējuma saderību ar attiecīgajiem Direktīvas 2009/119 noteikumiem, lasot tos kopsakarā ar Hartu.

31.

Šī tiesa uzskata, ka no Direktīvas 2009/119 33. apsvēruma, 2. panta pirmās daļas i) un j) punkta, kā arī 3. un 8. panta būtībā izriet, ka tās mērķis ir izveidot drošības rezerves visiem Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā “Nafta (jēlnafta un naftas produkti)” minētajiem produktiem, proti, 24 šādu produktu apakšgrupām, nevis tikai dažiem no minētajiem produktiem.

32.

Bulgārijas tiesiskajā regulējumā šādu krājumu veidošana esot paredzēta tikai naftai un četriem citiem naftas produktiem, tostarp smagajai degvieleļļai ( 12 ). Tas uzliek pienākumu visiem uzņēmumiem, kas ir importējuši šajā pantā minētos produktus, veidot un uzturēt viena no pēdējiem minētajiem produktiem drošības rezerves. Tādējādi saskaņā ar šo tiesisko regulējumu uzņēmumam, kurš savā saimnieciskajā darbība izmanto tikai smēreļļas vai naftas koksu, varētu būt pienākums veidot smagās degvieleļļas drošības rezerves, pat ja tas neveic nekādu darbību ar šo pēdējo minēto naftas produktu. Minētā tiesa sliecas domāt, ka šāds pienākums ir pretrunā Direktīvas 2009/119 mērķiem un garam, kā arī Hartā paredzētajam samērīguma principam.

33.

Uzņēmuma pienākums uzglabāt naftas produktu, ko tas neizmanto savā saimnieciskajā darbībā, uzliek šim uzņēmumam pienākumu, deleģējot daļu no sava pienākuma, iegādāties vai aizņemties nepieciešamo šī produkta daudzumu un uzglabāt to saskaņā ar tiesību aktos noteiktajām prasībām. Tas uzņēmumam radītu ievērojamu finansiālu slogu ( 13 ) un varētu ietekmēt iekšējā tirgus un konkurences noteikumus. Direktīvas 2009/119 loģika un konsekvences prasība drīzāk liecinātu par labu tādai interpretācijai, saskaņā ar kuru šādam operatoram tiek noteikti pienākumi natūrā, kas neradītu šādus pārmērīgus ierobežojumus (piemēram, pienākums uzglabāt energoproduktu, kurš ietilpst tā saimnieciskās darbības jomā), lai nodrošinātu saprātīgu līdzsvaru starp Savienības sabiedriskajām interesēm un privātajām interesēm (proti, iejaukšanos privāto tiesību jomā).Turklāt Bulgārijas tiesiskais regulējums neļauj ņemt vērā to, kā attiecīgā uzņēmuma finansiālo stāvokli un konkurētspēju ietekmē administratīvās prasības un finanšu resursi, kuri nepieciešami, lai izveidotu un uzturētu drošības rezerves, kas attiecīgā gadījumā attiecas uz produktu, kurš nav saistīts ar tā saimniecisko darbību.

34.

Šādos apstākļos Administrativen sad – Varna (Varnas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kas pēc būtības abās lietās ir analogi:

35.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 9. augusta lēmumu šīs lietas tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai. Rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza Devnia Tsiment, Bulgārijas, Nīderlandes un Slovākijas valdības, kā arī Komisija. Tiesas sēdē, kas notika 2023. gada 5. jūlijā, šie lietas dalībnieki, izņemot Slovākijas valdību, sniedza mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem.

36.

Vispirms skaidrības labad man šķiet lietderīgi pārformulēt iesniedzējtiesas uzdotos prejudiciālos jautājumus. Šī tiesa būtībā vaicā, vai attiecīgie Direktīvas 2009/119 noteikumi, lasot tos Hartas 17. panta un 52. panta 1. punkta kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru:

37.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai dalībvalsts, īstenojot Direktīvas 2009/119 3. pantā paredzētos pienākumus, var prasīt, lai “uzņēmums” šīs direktīvas 8. panta izpratnē, kas ir veicis Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā minētā energoprodukta importu, izveidotu un uzturētu “drošības rezerves” minētās direktīvas 2. panta pirmās daļas j) punkta izpratnē.

38.

Uzskatu, ka uz šo jautājumu acīmredzami ir jāatbild apstiprinoši.

39.

Šajā ziņā ir jāsniedz dažas ievada piezīmes.

40.

Vispirms uzskatu par lietderīgu atgādināt, ka pēc 1968. gada un 2006. gada direktīvām ( 14 ), kā izriet no Direktīvas 2009/119 1. panta, lasot to tās 3. un 33. apsvēruma kontekstā, šīs direktīvas mērķis ir i) stiprināt un nodrošināt augstu naftas piegādes drošības līmeni Savienībā, lietojot pārredzamus mehānismus, kuru pamatā ir solidaritāte starp dalībvalstīm, ievērojot iekšējā tirgus un konkurences noteikumus, ii) uzturēt jēlnaftas un/vai naftas produktu obligātās rezerves un iii) ieviest vajadzīgos procedūras līdzekļus, lai rīkotos būtiska šo produktu trūkuma situācijā. No tā izriet, ka, īstenojot šo dalībvalstu solidaritāti, katras dalībvalsts izveidotās naftas rezerves ir daļa no Savienības kopējām rezervēm. Direktīvas 8. apsvērums to apstiprina, norādot, ka “naftas krājumu pieejamība un enerģijas piegāžu saglabāšana ir Savienības un dalībvalstu valsts drošības būtiskas sastāvdaļas” ( 15 ).

41.

Turpinājumā jāuzsver, ka saskaņā ar Direktīvas 2009/119 3. panta 1. punktu “dalībvalstis pieņem tādus normatīvos un administratīvos aktus, kas ir nepieciešami, lai [...] nodrošinātu, ka to labā [Savienības] teritorijā pastāvīgi tiek uzturēts naftas krājumu apjoms, kas atbilst vismaz dienas vidējā tīrā importa daudzumiem 90 dienu laikā vai arī dienas vidējam iekšzemes patēriņam 61 dienai atkarībā no tā, kurš no abiem daudzumiem ir lielāks”. No šīs tiesību normas formulējuma izriet, pirmkārt, ka dalībvalstīm ir pienākums pašām noteikt veidu, kādā tās īstenos direktīvā uzliktos pienākumus ( 16 ), un, otrkārt, ka minēta direktīva tomēr nosaka metodes un kārtību, kā aprēķināt drošības rezerves, ko Savienības likumdevējs uzskata par piemērotām.

42.

Visbeidzot, dalībvalstīm, īstenojot tām uzliktos pienākumus, ir iespēja uzdot uzņēmumiem pienākumus attiecībā uz krājumu turēšanu. No dažādām Direktīvas 2009/119 normām izriet, ka pienākums veidot krājumus ir noteikts ne tikai dalībvalsts CKUS ( 17 ), bet ka tas var tikt noteikts arī (ekskluzīvi vai papildinoši) nozarei un uzņēmumiem ( 18 ).

43.

Tātad, lai atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, ir jānoskaidro, vai Direktīvā 2009/119 ir precizēta to uzņēmumu kategorija, kuriem var tikt uzlikts krājumu turēšanas pienākums.

44.

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai šīs tiesību normas teksts, bet arī tās konteksts, regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, mērķi un vajadzības gadījumā tās izstrādāšanas vēsture ( 19 ).

45.

Pirmkārt, attiecībā uz Direktīvas 2009/119 dažādo noteikumu formulējumu jānorāda, ka vairākos no tiem ir atsauce uz jēdzienu “uzņēmums”, tomēr šis jēdziens direktīvā nav skaidri definēts ( 20 ). Šīs direktīvas 8. pantā, kura nosaukums ir “Uzņēmumi”, ir reglamentēta uzņēmumam piešķirtā iespēja vismaz daļu no tam noteiktā uzglabāšanas pienākuma deleģēt vai nu dalībvalsts CKUS vai citām dalībvalstīm ( 21 ), vai arī citiem uzņēmumiem, kuru rīcībā ir lieki krājumi vai uzglabāšanas iespējas pārējā Savienībā vai dalībvalstī ( 22 ), tomēr neprecizējot uzņēmumu kategoriju, kas veido šādus uzņēmumus.

46.

Otrkārt, jānorāda, ka kontekstuālā ziņā no citām Direktīvas 2009/119 normām var izsecināt jēdziena “uzņēmums” aprises.

47.

Pirmām kārtām, šīs direktīvas 7. panta 1. punkta otrās daļas ir noteikts, ka tad, “ja dalībvalsts izveido CKUS, tai ir jābūt struktūrai vai dienestam, kura mērķis nav gūt peļņu un kurš darbojas vispārējās interesēs, un to neuzskata par uzņēmumu šīs direktīvas nozīmē” ( 23 ). Turpretim jebkuru uzņēmumu, kas darbojas peļņas nolūkā, potenciāli varētu klasificēt kā “uzņēmumu” direktīvas izpratnē.

48.

Otrām kārtām, minētās direktīvas 2. panta pirmās daļas k) punktā ir paredzēts, ka ir “uzņēmumi”, kuru turējumā ir tā sauktie “komerciālie” krājumi, proti, naftas krājumi, bet kuru uzturēšana tomēr nav obligāta saskaņā ar šo pašu direktīvu. No tā izriet, ka jēdziens “uzņēmums” ir izmantots vispārīgā veidā, neattiecinot to vienīgi uz uzņēmumiem, kuriem ir pienākums izveidot naftas krājumus.

49.

Trešām kārtām, šīs pašas direktīvas 3. pantā, kurā ir noteikta krājumu daudzuma, kādus dalībvalstīm ir pienākums turēt, aprēķina metode, ir atsauce tostarp uz “dienas vidējā tīrā importa daudzumiem”, kurus savukārt atbilstoši šī panta 2. punktam aprēķina, pamatojoties uz jēlnaftas ekvivalenta importēto daudzumu iepriekšējā kalendārajā gadā, ko nosaka saskaņā ar I pielikumā izklāstīto kārtību un metodi. Atbilstoši I pielikuma otrajai metodei dalībvalstis var veikt šo aprēķinu, balstoties uz “Regulas (EK) Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. [nodaļā] definēto visu citu naftas produktu tīrā importa daudzum[u] [summu]”. Tādējādi, tā kā uzņēmumi, kuri importē šādus produktus, piedalās dalībvalsts kopējā pienākuma izveidot drošības rezerves izpildē, ir loģiski, ka šiem pašiem uzņēmumiem (potenciāli) ir pienākums izveidot un uzturēt šādus krājumus.

50.

Treškārt, pats Direktīvas 2009/119 mērķis, proti, nodrošināt augsta līmeņa piegādes drošību, arī liecina par labu jēdziena “uzņēmums” plašai interpretācijai ( 24 ). Ņemot vērā šo mērķi, būtu loģiski, ka uzņēmumi, uz kuriem var attiekties pienākums uzglabāt krājumus, varētu būt naftas krājumus veidojošo energoproduktu turētāji šīs direktīvas 2. panta pirmās daļas i) punkta izpratnē.

51.

Visbeidzot ceturtkārt, man šķiet, ka jēdziena “uzņēmums” plašo interpretāciju atbalsta Direktīvas 2009/119 ģenēze, kas ļauj noteikt papildu elementus attiecībā uz šo uzņēmumu raksturiezīmēm.

52.

Šo jēdzienu var redzēt 1968. gada direktīvā, kuras 4. apsvērumā bija teikts, ka “vietējā ražošana palīdz nodrošināt apgādi” un ka “ražošanas apstākļi Kopienā un labāk nodrošināta piegāde, ko dod šāda ražošana, attaisno to, ka dalībvalstis rezervju uzturēšanai var maksimāli izmantot importu ( 25 )”. Minētās direktīvas 6. panta 3. punktā bija paredzēts, ka drošības rezerves citastarp varēja ietvert “krājumus, ko glabā pārstrādes rūpnīcas, importētājas firmas, noliktavu vai vairumtirdzniecības firmas”, “krājumus, ko glabā liela apjoma patērētāji saskaņā ar attiecīgās valsts likumiem, kas attiecas uz pienākumu uzturēt pastāvīgus krājumus” un “krājumus, ko glabā liellaivās un piekrastes kuģniecības kuģos, ko izmanto pārvadājumiem valsts iekšienē, ciktāl kompetentas iestādes var pārraudzīt šos krājumus, un ar noteikumu, ka tie ir tūlīt pieejami” ( 26 ). Šīm tiesību normām ekvivalentas normas tagad pēc būtības ir ietvertas Direktīvas 2009/119 III pielikumā, kurā noteikti to energoproduktu daudzumi, kas var tikt ņemti vērā, aprēķinot krājumus ( 27 ).

53.

Uzskatu, ka tādējādi “uzņēmums” ir jebkurš tirgus dalībnieks, kas darbojas vai nu Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā uzskaitīto energoproduktu ražošanā, importēšanā vai pārdošanā, vai arī darbībā, kas saistīta ar šādu produktu izmantošanu. Tāpēc jēdziens “uzņēmums” var ietvert ne tikai naftas produktu ražotājus (piemēram, pārstrādes rūpnīcas), bet arī naftas produktu tirgotājus (piemēram, Trade Express) vai ražotājus, kas izmanto naftas produktus ražošanai (piemēram, Devnia Tsiment), kuriem principā var uzlikt arī uzglabāšanas pienākumu.

54.

No tā izriet – lai gan Direktīvā 2009/119 nav noteikts, uz kuriem uzņēmumiem var attiekties pienākums uzglabāt drošības rezerves vai kā dalībvalstīm tie jānosaka, tādējādi atstājot tām rīcības brīvību izlemt, kuriem uzņēmumiem ir pienākums uzglabāt šos krājumus, analīze, kurā ņemta vērā šīs direktīvas kontekstuālā, teleoloģiskā un vēsturiskā interpretācija, ļauj precizēt jēdziena “uzņēmums” aprises, kas joprojām ir ļoti plašs.

55.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu uz pirmo jautājumu, kā tas pārformulēts, atbildēt, ka attiecīgie Direktīvas 2009/119 noteikumi kopsakarā ar Hartas 17. pantu un 52. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram uzņēmumam, kas veicis Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā minēto energoproduktu importu, var būt pienākums veidot drošības rezerves.

56.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai dalībvalsts, īstenojot Direktīvas 2009/119 3. pantā paredzētos pienākumus, var ierobežot to energoproduktu veidus, kas veido drošības rezerves, attiecinot šīs rezerves tikai uz daļu no Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā uzskaitītajiem produktu veidiem.

57.

Uzskatu, ka arī uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.

58.

Kā norādīts šo secinājumu 41. punktā, vispirms vēlos atgādināt, ka dalībvalsts iespēja noteikt pienākumu veidot drošības rezerves izriet no Direktīvas 2009/119 3. panta 1. punkta, kurā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt “kopējo naftas krājumu apjoma” uzturēšanu. Šīs direktīvas 2. panta pirmās daļas i) punktā “naftas krājumi” ir definēti kā “to energoproduktu krājumi, kas uzskaitīti Regulas (EK) Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. [nodaļā]”. Šajā punktā ir ietverts saraksts ar 24 produktu veidiem, kas ietverti zem nosaukuma “Nafta (jēlnafta un naftas produkti)”. Šajā ziņā Regula Nr. 1099/2008 ir tikai atsauces dokuments salīdzinājumā ar Direktīvu 2009/119 ( 28 ).

59.

Tā kā šīs divas tiesību normas vispārīgi attiecas uz “Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. [nodaļā] uzskaitītajiem energoproduktu krājumiem”, ir iespējams uzskatīt, ka uzglabāšanas pienākums attiecas uz visiem šiem produktiem. Principā dalībvalstij tātad ir jābūt iespējai noteikt uzņēmumiem uzglabāšanas pienākumu, kas attiektos uz visiem minētās direktīvas 2. panta pirmās daļas i) punktā ietvertajiem naftas produktiem.

60.

Tomēr no šīm divām tiesību normām nevar nedz secināt, ka ar Direktīvu 2009/119 dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt katra no Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā uzskaitītajiem produktiem pastāvīgu glabāšanu, nedz arī, ka tās nevar ierobežot energoproduktu veidus, kas veido to pašu drošības rezerves.

61.

Pirmkārt, attiecībā uz atbilstošo tiesību normu formulējumu ir jāprecizē, ka Direktīvas 2009/119 2. panta pirmās daļas j) punktā “drošības rezerves” ir definētas kā “naftas krājumi, kuri katrai dalībvalstij jāuztur saskaņā ar 3. pantu”. Šīs direktīvas 3. pantā ir aprakstīta tikai tā krājumu apjoma aprēķināšanas metode, kas dalībvalstīm ir jāuztur, izmantojot kā atskaites punktu “dienas vidējo tīrā importa daudzumu” vai “dienas vidējo iekšzemes patēriņu” ( 29 ), kas savukārt tiek aprēķināts, pamatojoties uz jēlnaftas ekvivalenta importēto daudzumu. Precīzāk, obligātie krājumi ir jāīsteno, izmantojot krājumu uzturēšanas pienākumu aprēķināšanas metodes un kārtību, kas paredzēta šīs direktīvas 3. panta 2. punkta pirmajā un otrajā daļā (kurās attiecīgi ir atsauce uz šīs pašas direktīvas I un II pielikumu), kā arī šīs pašas direktīvas 3. panta 3. punktā. Tātad 3. pantā nav noteikts konkrēts drošības rezervju, kas dalībvalstīm jāizveido, sastāvs, bet gan tikai to apjoms.

62.

Šajā ziņā jāprecizē, ka pašreizējās direktīvas pieeja atšķiras no šīs direktīvas iepriekšējo versiju pieejas, atbilstoši kurai būtībā tika prasīts, lai dalībvalstis uzturētu uzkrājumus katrai no trim šādām naftas produktu kategorijām: a) benzīns un aviācijas degviela (aviācijas benzīns un benzīna tipa reaktīvo dzinēju degviela); b) gāzeļļa, dīzeļdegviela, petroleja un petrolejas tipa reaktīvo dzinēju degviela; c) degvieleļļa ( 30 ). Kā izriet no pašreizējās direktīvas 5. apsvēruma, šo izmaiņu iemesls ir pamatots ar mērķi pielāgot krājumu veidošanas saistību aprēķināšanas metodi, tuvināt to metodēm, ko izmanto saskaņā ar VEA nolīgumu, proti, praktisku apsvērumu dēļ un lai samazinātu administratīvo slogu ( 31 ).

63.

No tā izriet, ka, atšķirībā no iepriekšējām direktīvām, Direktīva 2009/119 vairs nenosaka produktu kategorijas, un tas norāda uz Savienības likumdevēja nodomu ļaut dalībvalstīm brīvi izvēlēties, kurus produktus var iekļaut drošības rezervēs.

64.

Otrkārt, man šķiet, ka šo interpretāciju atbalsta kontekstuāli elementi.

65.

Pirmām kārtām, atbilstoši Direktīvas 2009/119 4. pantam “Krājumu apjoma aprēķināšana”, krājumu apjomus aprēķina, “izmantojot jēlnaftas ekvivalentu” atbilstoši minētas direktīvas III pielikumā noteiktajām metodēm ( 32 ). No vienas puses, saskaņā ar III pielikuma trešo daļu attiecībā uz “jēlnaftu” ir jānosaka jēlnaftas daudzumu summa (ko samazina par 4 %, kas atbilst ligroīna ražīguma vidējam līmenim.). No otras puses, attiecībā uz cita veida naftas produktiem saskaņā ar šī pielikuma sesto daļu dalībvalstis, aprēķinot jēlnaftas ekvivalentu, var izvēlēties vienu no divām metodēm, proti, “a) iekļaut visus pārējos krājumus, ko veido naftas produkti, kuri uzskaitīti Regulas [..] Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. [nodaļā] [..], attiecīgos daudzumus reizinot ar koeficientu 1,065; vai, b) iekļaut tikai šādu produktu krājumus: [..] attiecīgos daudzumus reizinot ar koeficientu 1,2” [turpmāk tekstā – “b) punkta kategorijas produkti”] ( 33 ). Tātad Direktīvas 2009/119 III pielikuma formulējumā dalībvalstīm ir tieši paredzēta iespēja iekļaut savās drošības rezervēs tikai daļu no naftas produktiem, proti, tos, kas ietilpst b) punkta kategorijas produktos. Šādas izvēles piešķiršana dalībvalstīm nozīmē, ka tās var brīvi noteikt savu drošības rezervju sastāvu, ar nosacījumu, ka ir ievēroti Direktīvas 2009/119 3. pantā paredzētie daudzumi. Dalībvalstis ir vienīgās, kam ir precīza un izsmeļoša informācija par naftas produktu valsts patēriņu, ražošanu vai importu. No oficiālajiem statistikas datiem izriet, ka liela daļa dalībvalstu, tāpat kā Bulgārija, ir izvēlējušās savās drošības rezervēs atbilstoši iepriekš minētajai otrajai metodei papildus jēlnaftai iekļaut produktus, kuri ietilpst b) punkta produktu kategorijā ( 34 ).

66.

Otrām kārtām, ir jānorāda, ka vienīgais dalībvalstu brīvas izvēles ierobežojums izriet no Direktīvas 2009/119 9. panta 5. punkta prasībām, kas attiecas uz “īpašu krājumu” sastāvu, kurā var būt tikai viens (vai vairāki) no 14 šīs direktīvas 9. panta 2. punktā uzskaitītajiem naftas produktu veidiem. Katra dalībvalsts, kas nav uzņēmusies saistības visa kalendārā gada laikā uzturēt īpašos krājumus vismaz 30 dienas, nodrošina, ka vismaz viena trešdaļa no tās krājumu uzturēšanas pienākumiem tiek nodrošināta tādu produktu veidā, kuri atbilst minētās direktīvas 9. panta 2. un 3. punktam, t.i., vienai no naftas produktu kategorijām (kas uzskaitītas 2. punktā). Šis noteikums būtībā paredz, ka vismaz viena trešdaļa no dalībvalsts uzkrājumu uzturēšanas pienākuma ir jāsaglabā konkrētu produktu veidā, kas atspoguļo patēriņa modeļus (un tādējādi atspoguļo attiecīgās dalībvalsts reālās vajadzības).

67.

Treškārt un visbeidzot, saistībā ar atbilstošo noteikumu mērķi – pretēji tam, ko norāda iesniedzējtiesa, – manuprāt, nevar apgalvot, ka mērķi nodrošināt augstu naftas piegādes drošības līmenis varētu sasniegt tikai tad, ja dalībvalstis drošības krājumos uzglabātu visus Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā minētos energoproduktus. Gluži pretēji šajā pielikumā ietvertajiem dažādu kategoriju naftas produktiem ir atšķirīga nozīme, kad jāreaģē nopietnas piegādes krīzes gadījumos. Tas skaidri izriet no apstākļa, ka krājumu apjoma aprēķināšanas metode, kāda skaidri aprakstīta pašreizējās Direktīvas 2009/119 III pielikumā un atspoguļota šo secinājumu 65. punktā, paredz, ka, lai aprēķinātu energoproduktu jēlnaftas ekvivalentu, b) punkta kategorijas produktu ( 35 ) gadījumā tiek izmantots izdevīgāks koeficients (proti – 1,2) salīdzinājumā ar koeficientu, kāds paredzēts cita veida naftas produktiem (proti – 1,065). Citiem vārdiem, šis nošķīrums starp koeficientiem liecina par to, ka ar pašreizējo direktīvu ne tikai dalībvalstīm nav uzlikts pienākums uzturēt drošības rezerves visiem Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā uzskaitītajiem produktiem, bet šajā direktīvā, nosakot b) punkta kategorijas produktiem labvēlīgāku koeficientu, netieši ir atzīts, ka šie produkti ir lietderīgāki, lai reaģētu iespējamās piegādes krīzes gadījumā. Tāpat arī Direktīvā 2009/119 drošības rezervēs ir atļauts iekļaut “jēlnaftas krājumus”, kurus apstrādājot var iegūt visas šajā pielikumā minētās naftas produktu kategorijas. Raugoties no praktiskā viedokļa, nebūtu loģiski uzlikt dalībvalstīm pienākumu uzturēt drošības rezerves pilnīgi visām Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā minētajām produktu kategorijām.

68.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu uz otro jautājumu atbildēt, ka attiecīgie Direktīvas 2009/119 noteikumi, lasot tos kopsakarā ar Hartas 17. pantu un 52. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram daļu no drošības rezervēm veido tikai Direktīvas 2009/119 2. panta pirmās daļas i) punktā minētie energoprodukti, ar nosacījumu, ka i) šie krājumi ir izveidoti, izmantojot šīs direktīvas 3. panta 1., 2. un 3. punktā minētās krājumu uzturēšanas pienākumu aprēķināšanas metodes un noteikumus; ii) tie ir aprēķināti atbilstoši minētās direktīvas III pielikumā paredzētajām metodēm un iii) ievērojot šīs direktīvas 9. panta 5. punktu.

69.

Ar trešo līdz piekto prejudiciālo jautājumu, kurus ir lietderīgi izskatīt kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai dalībvalsts, īstenojot Direktīvas 2009/119 3. pantā paredzētos pienākumus, var prasīt, lai uzņēmums uztur tādus produktu krājumus, kurus tas nav importējis vai kuri nav saistīti ar tā saimniecisko darbību, pat tad, ja tas rada ievērojamu finansiālu slogu.

70.

Pretēji atbildēm, kas sniegtas uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem, uzskatu, ka atbildei uz pēdējiem trim jautājumiem ir jābūt niansētākai.

71.

Pamatojoties uz atbildēm, kas sniegtas uz pirmajiem diviem jautājumiem, ir jāatgādina, ka, pirmkārt, Direktīvā 2009/119 nav noteikts, kuriem uzņēmumiem var tikt noteikti drošības rezervju turēšanas pienākumi, tāpēc dalībvalstīm, kam ir šajā direktīvā paredzētie pienākumi, ir jāizlemj, kuriem uzņēmumiem (vai CKUS) ir jāuzglabā naftas un/vai naftas produktu rezerves, un, otrkārt, šajā direktīvā dalībvalstīm nav noteikts pienākums uzturēt krājumus visiem energoproduktiem, kas uzskaitīti Regulas Nr. 1099/2008 A pielikuma 3.4. nodaļā.

72.

Tātad no tā loģiski ir jāsecina, ka dalībvalstīm ir jānosaka, kādi pienākumi attiecībā uz drošības rezervju veidošanu un uzturēšanu var tikt uzlikti uzņēmumiem, lai izpildītu no Direktīvas 2009/119 izrietošos pienākumus. Konkrēti – dalībvalstij tātad principā vajadzētu būt iespējai visiem uzņēmumiem noteikt pienākumu uzturēt drošības rezerves gan attiecībā uz produkta daudzumu, gan veidu neatkarīgi no tā, vai pašam uzņēmumam ir pats uzglabājamais produkts un/vai tam paredzētās uzkrātuves.

73.

Šajā ziņā jānorāda – ja parasti dalībvalsts, kas īsteno krājumu uzturēšanas pienākumu, centīsies to darīt visefektīvākajā veidā un tātad izvēlēsies šos pienākumus uzlikt galvenokārt uzņēmumiem, kuriem jau ir uzkrātuves vai kuriem ir reālas iespējas iznomāt šīs uzkrātuves, īpašās situācijas šajā pašā dalībvalstī dēļ varētu būt nepieciešams sadalīt krājumu uzturēšanas pienākumus ārpus šī uzņēmumu loka, iesaistot arī citus uzņēmumus, kuriem vai nu pašiem nav uzkrātuvju, vieglas piekļuves šādām uzkrātuvēm, vai arī tiem nav energoprodukta, uz kuru attiecas drošības rezerves ( 36 ).

74.

Tomēr, ja dalībvalsts veic pasākumus atbilstoši rīcības brīvībai, kas tai ir piešķirta ar Savienības tiesību aktu, ir jāuzskata, ka tā īsteno šīs tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē ( 37 ). Tāpēc šādus pienākumus, kas var būtiski ietekmēt uzņēmuma stāvokli, var uzlikt tikai tad, ja, pirmkārt, tiek pienācīgi ņemtas vērā jo īpaši Hartas 17. pantā paredzētās tiesības uz īpašumu un, otrkārt, Hartas 16. pantā garantētā darījumdarbības brīvība, kas ietver brīvību nodarboties ar saimniecisko darbību vai komercdarbību, līgumu slēgšanas brīvību, brīvu konkurenci ( 38 ), kā arī tiesības ikvienam uzņēmumam brīvi rīkoties tādas atbildības robežās, kāda tam ir par savu darbību, ar tā rīcībā esošajiem saimnieciskajiem, tehniskajiem un finanšu resursiem ( 39 ).

75.

Runājot par ierobežojumiem, kas var tikt noteikti tiesību uz īpašumu izmantošanai, nosakot šos pienākumus, turklāt jāatgādina, ka Hartas 17. pantā garantētās tiesības uz īpašumu nav absolūta prerogatīva un ka to īstenošanā var tikt noteikti ierobežojumi, kurus pamato Savienības izvirzīti vispārējo interešu mērķi. Tādējādi no Hartas 52. panta 1. punkta izriet, ka tiesību uz īpašumu izmantošana var tikt ierobežota, it īpaši ar nosacījumu ( 40 ), ka šie ierobežojumi faktiski atbilst sasniedzamajiem vispārējo interešu mērķiem un attiecībā uz sasniedzamo mērķi nav uzskatāmi par nesamērīgu un nepieņemamu traucējumu, kas apdraud tādā veidā garantēto tiesību pašu būtību ( 41 ). Tāpat arī Tiesa saiknē ar darījumdarbības brīvību ir apstiprinājusi, ka šī brīvība nav absolūta prerogatīva, bet tā ir jāizvērtē saistībā ar tās funkciju sabiedrībā ( 42 ).

76.

Šajā ziņā man šķiet lietderīgi sniegt paskaidrojumus.

77.

Pirmkārt, man šķiet – nav apšaubāms, ka Direktīvā 2009/119 izvirzītais mērķis garantēt energoapgādes drošību, kā aprakstīts šo secinājumu 40. punktā, ir viens no vispārējas nozīmes mērķiem, kas var attaisnot īpašuma izmantošanas ierobežojumu ( 43 ). Tiesa jau ir nospriedusi, ka minimālā naftas produktu piegāde pārsniedz tīri ekonomiska rakstura apsvērumus un tādējādi var būt mērķis, uz kuru attiecas jēdziens “sabiedrības drošība” ( 44 ). Tāpēc, vēršot krājumus uz vissvarīgākajiem naftas produktiem un plaši nosakot to uzņēmumu loku, kuriem ir pienākums uzturēt krājumus, manuprāt, strīdīgais regulējums pamatlietā ir piemērots šī mērķa sasniegšanai.

78.

Otrkārt, ir jāizvērtē, vai šādi pienākumi, ja uzņēmumiem, uz kuriem tie balstās, netiek izmaksāta kompensācija, nav nesamērīga un nepieļaujama iejaukšanās pašā īpašuma tiesību būtībā ( 45 ). Lai gan Direktīvā 2009/119 nav paredzēta kompensācijas sistēma, tajā ir ietverti citi noteikumi, kas, manuprāt, ir būtiski, lai novērtētu šo pienākumu samērīgumu.

79.

Pirmām kārtam, saskaņā ar Direktīvas 2009/119 8. pantu dalībvalsts “nodrošina, ka katram uzņēmumam, kuram tā uzliek krājumu uzturēšanas pienākumus [..] tiek piešķirtas tiesības [..] vismaz daļu no šiem pienākumiem deleģēt” ( 46 ). Kā aprakstīts šo secinājumu 45. punktā, uzņēmumam tādējādi ir izvēle deleģēt šīs saistības CKUS vai citiem uzņēmumiem gan dalībvalsts teritorijā, gan ārpus tās dalībvalsts teritorijas, kuras labā krājumi tiek turēti, un tas jādara “maksājot atlīdzību, kas nepārsniedz izmaksas par pakalpojumiem” ( 47 ). Šis noteikums liecina, ka Savienības likumdevējs ir netieši atzinis, ka dalībvalstis var noteikt uzņēmumiem grūti izpildāmus pienākumus un ka tādēļ tām ir jābūt iespējai izvēlēties deleģēt tos piemērotākam uzņēmumam par saprātīgām izmaksām. Faktiska deleģēšanas iespēja tātad būtu jāuzskata par garantiju tam, ka krājumu turēšanas pienākumi ir samērīgi un nodrošina godīgas konkurences apstākļus.

80.

Otrām kārtām, šajā kontekstā ir atgādināts, ka pienākuma izveidot un uzturēt krājumus piemērošana laikā un materiālā piemērošana ir ierobežota (tas attiecas uz gadu un noteiktiem daudzumiem) un nekam nevajadzētu traucēt uzņēmumiem, kuriem ir pienākums izveidot tādu naftas produktu drošības rezerves, ko tie neizmanto savā saimnieciskajā darbībā, pārdot šos produktus obligāto drošības rezervju gada beigās un tādējādi gūt peļņu.

81.

Ņemot vērā sniegtos skaidrojumus, iespējamo ierobežojumu, kuri izriet no strīdīgajiem rīkojumiem, saderības ar Savienības tiesībām novērtējums noteikti ir jāveic iesniedzējtiesai, ņemot vērā Bulgārijas Republikas īpašos apstākļus.

82.

Šajā ziņā šķiet skaidrs, ka uzliktie pienākumi kopumā nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt Direktīvas 2009/119 3. pantā noteiktās minimālās piegādes robežas ( 48 ). Šis pienākums, ja tas starp visiem uzņēmējiem ir sadalīts taisnīgi (un tātad samērīgi), pats par sevi nevar apdraudēt tiesību uz īpašumu un/vai darījumdarbības brīvības būtību.

83.

Attiecībā uz apdraudējuma tvērumu ir jānošķir divi gadījumi.

84.

No vienas puses, uzskatu, ka tad, ja uzņēmumiem tiek pieprasīts izveidot tāda veida energoprodukta drošības rezerves, kas ir daļa no to uzņēmējdarbības, iejaukšanos īpašumtiesībās (un tādējādi arī darījumdarbības brīvībā) a priori nevar uzskatīt par nesamērīgu, it īpaši tad, ja tiem principā ir fiziska infrastruktūra vai komerciāli sakari, kādi nepieciešami jēlnaftas un naftas produktu ražošanai, tirdzniecībai, pārstrādei, transportēšanai un uzglabāšanai. Tomēr šim pienākumam salīdzinājumā ar apgrozījumu, kāds radies tā komercdarbības ietvaros, nevajadzētu izraisīt nesamērīgu vai pārmērīgu finansiālu slogu ( 49 ).

85.

No otras puses, ja dalībvalsts – kā šajā gadījumā Bulgārijas Republika – savos valsts tiesību aktos paredz pienākumu uzņēmumam, kas neizmanto šo produktu savā regulārajā saimnieciskajā darbībā, uzturēt naftas produkta drošības rezerves, šādam uzņēmumam loģiski var rasties papildu izmaksas salīdzinājumā ar uzņēmumiem, uz kuriem attiecas pirmais gadījums. Tādējādi, ja starp šādiem uzņēmumiem pastāv faktiskas vai potenciālas konkurences attiecības, pienākuma noteikšana varētu radīt acīmredzami netaisnīgus nosacījumus attiecībā uz iespēju izpildīt krājumu turēšanas pienākumu, un tas būtu pretrunā ne tikai iekšējā tirgus un konkurences noteikumu ievērošanai, kura ir skaidri prasīta Direktīvas 2009/119 33. apsvērumā, bet arī ar diskriminācijas aizlieguma principam. Šādā gadījumā, kas drīzāk ir izņēmuma gadījums, kad uzņēmējs uzskata, ka viņa konkurences stāvokli būtiski ietekmē finansiālais slogs, atbilstoši valsts tiesību aktiem vai tiesvedības ceļā, veicot individuālu novērtējumu, varētu izmantot korektīvus pasākumus, piemēram, papildu izmaksu kompensāciju, vai atbrīvojumu no pienākuma maksāt par apdrošināšanu vai akcīzes nodokli, kas saistīts ar naftas produkta iegādi, vai atbrīvojumu no administratīvajām izmaksām, kuras saistītas ar šī produkta transportēšanu vai glabāšanu, lai atjaunotu taisnīgus tirgus apstākļus un visiem uzņēmumiem nodrošinātu vienlīdzīgus nosacījumus.

86.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku uz trešo, ceturto un piekto jautājumu, kā tie pārformulēti, atbildēt, ka attiecīgie Direktīvas 2009/119 noteikumi, lasot tos Hartas 17. panta kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru uzņēmumam ir noteikts pienākums uzturēt krājumus produktiem, kas nav tā paša importētie produkti vai kas nav saistīti ar tā saimniecisko darbību, pat ja tas šim uzņēmējam rada ievērojamu finansiālu slogu, ja vien no šāda pienākuma minētajam uzņēmumam neizriet nesamērīgi neizdevīgs stāvoklis – it īpaši salīdzinājumā ar tā apgrozījumu vai salīdzinājumā ar citiem konkurējošiem uzņēmumiem.

87.

Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Administrativen sad – Varna (Varnas Administratīvā tiesa, Bulgārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, kā tie pārformulēti, atbildēt šādi:

Direktīvas 2009/119/EK (2009. gada 14. septembris), ar ko dalībvalstīm uzliek pienākumu uzturēt jēlnaftas un/vai naftas produktu obligātas rezerves, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2018. gada 19. oktobra Īstenošanas direktīvu (ES) 2018/1581, 1. pants, 2. panta pirmās daļas i) punkts, kā arī 3. un 8. pants, lasot tos kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1099/2008 (2008. gada 22. oktobris) par enerģētikas statistiku, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2019. gada 26. novembra Regulu (ES) 2019/2146, A pielikuma 3.4. nodaļu un Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas 17. pantu,

ir jāinterpretē tādējādi,

ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram