1.

Šī lieta sniedz Tiesai iespēju papildināt savu judikatūru par saistību starp patērētāju efektīvas juridiskās aizsardzības prasību saskaņā ar Direktīvu 93/13/EEK ( 2 ) un dalībvalstu procesuālo autonomiju, atbilstoši kurai šīm pēdējām ir jānosaka noteikumi, saskaņā ar kuriem tiek konstatēts līgumā ietverta noteikuma negodīgais raksturs un tiek īstenotas konkrētas šīs konstatācijas juridiskās sekas.

2.

Šeit aplūkotie noteikumi ir par interesi celt prasību, kuras pastāvēšana ir jākonstatē saistībā ar prasībām atzīt negodīgu līguma noteikumu nepiemērojamību.

3.

Saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

4.

Šīs direktīvas 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

5.

1964. gada 17. novembraustawa – Kodeks postępowania cywilnego (Likums par Civilprocesa kodeksu; 1964. gada Dz. U., Nr. 4) ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”) 189. pantā ir paredzēts:

“Prasītājs var lūgt tiesai konstatēt tiesisku attiecību vai tiesību esamību vai neesamību, ja vien viņam ir interese celt prasību.”

6.

Saskaņā ar šā kodeksa 316. panta 1. punktu:

“Pēc tiesas sēdes slēgšanas tiesa pasludina spriedumu, balstoties uz situāciju, kas pastāv tiesas sēdes slēgšanas brīdī; it īpaši tas, ka tiesvedības laikā parāds ir kļuvis atmaksājams, nav pretrunā spriedumam, kurā piespriests to samaksāt.”

7.

Provident Polska S.A. vai IPF Polska sp. z o.o., sabiedrība, kuras tiesības pārņēmusi Provident Polska, ir noslēgusi patēriņa kredīta līgumus ar ZL, KU un KM. Šīs pēdējās katra atsevišķi vērsās Sąd Rejonowy dla Warszawy‑Śródmieścia w Warszawie (Varšavas centra rajona tiesa Varšavā, Polija), kas ir iesniedzējtiesa, ar prasībām, kas attiecas uz līgumiem, kas tos saista ar Provident Polska, attiecīgi 2021. gada 15. aprīlī, 17. maijā un 14. septembrī.

8.

Pēdējā procesuālo rakstu stadijā iesniedzējtiesā katrs no viņiem būtībā lūdza atzīt, ka ar Provident Polska noslēgtā līguma noteikumi par aizdevuma izmaksām, neskaitot procentus, viņam nav piemērojami to negodīgā rakstura dēļ, ņemot vērā šo maksu un komisijas maksu acīmredzami pārmērīgo un nesaprātīgo apmēru. Tās esot nesamērīgas ar aizdoto summu un faktiski esot aizdevēja galvenais ienākumu avots ( 3 ).

9.

Savos iebildumu rakstos Provident Polska lūdz noraidīt aizdevuma ņēmēju celtās prasības un pret katru no tām ceļ pretprasību, kuras priekšmets ir piespriest samaksāt summas, kas atbilst daļai maksu un komisijas maksu, kuras tai pienākas saskaņā ar aizdevuma līgumu, bet nav samaksātas. Prasītājas pamatlietā lūdz arī noraidīt šo pretprasību.

10.

Pirmkārt, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka noteikumus, kas nosaka pārdevējam vai piegādātājam maksājamo maksu vai komisijas maksu, var atzīt par negodīgiem, pamatojoties tikai uz to, ka šīs maksas vai komisijas maksas ir acīmredzami pārmērīgas attiecībā pret pārdevēja vai piegādātāja sniegtajiem pakalpojumiem.

11.

Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai Civilprocesa kodeksa 189. pants un 316. panta 1. punkts, kā tos interpretējusi Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija), atbilst Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktam un efektivitātes principam.

12.

Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 189. pantu prasītājs var lūgt tiesai konstatēt tiesisku attiecību vai tiesību esamību vai neesamību, ja vien viņam ir interese celt prasību. Tā kā šis pēdējais jēdziens nav definēts nevienā tiesību aktā, to atbilstoši lēmumam lūgt prejudiciālu nolēmumu ir interpretējusi Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) kā atzīšanas prasības pamatnosacījumu, jo šīs prasības apmierināšana ir atkarīga no tā, vai prasītājs pierāda interesi celt prasību, kurai saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 316. panta 1. punktu jāpastāv tiesas sēdes slēgšanas dienā.

13.

Iesniedzējtiesas ieskatā interese celt prasību būtu jāsaprot kā objektīva nepieciešamība aizsargāt tāda prasītāja tiesisko sfēru, kura tiesības tikušas vai varētu tikt aizskartas vai šo tiesību pastāvēšana vai saturs ir neskaidri. Šādas intereses novērtējums nozīmētu, ka tiesai, kurā celta prasība, būtu jānovērtē sprieduma, ar ko konstatē faktu, ietekme uz šā lietas dalībnieka tiesisko stāvokli, proti, iespēja galīgi izbeigt pastāvošu strīdu vai novērst šāda strīda rašanos nākotnē. Turpretim intereses celt prasību nebūtu, ja prasītāja tiesības nebūtu ne pārkāptas, ne apdraudētas vai ja tās varētu labāk aizsargāt ar lielāka apmēra prasību, piemēram, piespriešanas prasību.

14.

Šī otrā iespēja atbilstot prasītāju pamatlietās situācijai. Iesniedzējtiesa uzsver, ka katra no prasītājām jau ir atmaksājusi daļu prasīto summu, kas jāmaksā kā komisijas maksa un strīdīgās izmaksas, savukārt pārējo daļu pieprasa aizdevējiestāde savā pretprasībā, kas celta katrā no šīm tiesvedībām. Tā norāda, ka šādā situācijā jau nomaksāto komisijas maksu un maksu atlīdzinājumu prasītāji var lūgt plašākā atzīšanas prasībā vai prasībā par nepamatotu izmaksu atgūšanu, un tādēļ minētā prasība būtu jānoraida intereses celt prasību trūkuma dēļ, neraugoties uz secinājumu, ka pārmestie līguma noteikumi ir negodīgi.

15.

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka patērētāju intereses celt prasību pastāvēšanas vērtējumam ļoti līdzīgās lietās ir bijis atšķirīgs iznākums, un tas var apdraudēt Direktīvas 93/13 mērķu īstenošanu, proti, pat situācijā, kad līguma, kas noslēgts ar pārdevēju vai piegādātāju, noteikuma negodīgais raksturs ir acīmredzams, patērētājs var šaubīties par prasības atzīt attiecīgo līguma noteikumu spēkā neesamību vai nepiemērojamību celšanu, baidoties, ka tiesnesis varētu uzskatīt, ka viņam nav intereses celt prasību, un noraidīt prasību šā viena iemesla dēļ, piespriežot viņam segt tiesāšanās izdevumus.

16.

Treškārt un visbeidzot, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai “primāri apsvērumi”, it īpaši samērīguma princips vai tiesiskās drošības princips, nepieļauj atzīt ZL un KU noslēgtos līgumus par spēkā neesošiem tajos ietvertā noteikuma par maksājuma nosacījumiem negodīgā rakstura dēļ.

17.

Šādos apstākļos Sąd Rejonowy dla Warszawy‑Śródmieścia w Warszawie (Varšavas centra rajona tiesa Varšavā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18.

Polijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Šī valdība sniedza rakstveida atbildi uz Tiesas 2023. gada 7. marta jautājumiem. Atbildētāja pamatlietā, Polijas valdība un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus 2023. gada 30. marta tiesas sēdē.

19.

Atbilstoši Tiesas lūgumam šie secinājumi attieksies vienīgi uz otro prejudiciālo jautājumu, kurā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts, lasot to no efektivitātes principa skatpunkta, nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds tas interpretēts judikatūrā un kurā patērētājam prasīts pierādīt interesi celt prasību, lai tiktu apmierināta viņa prasība atzīt negodīgu līguma noteikumu nepiemērojamību, ja šāda interese trūkst tad, kad ieinteresētajai personai ir pieejama cita prasība, kas labāk aizsargā tās tiesības, citastarp piespriešanas prasība.

20.

Man šķiet svarīgi precizēt šā jautājuma tvērumu, atgādinot, ka sadarbības procedūrā starp valstu tiesām un Tiesu, kas izveidota ar LESD 267. pantu, Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu tai atrisināt tajā izskatāmo strīdu ( 4 ).

21.

Kā norādīts iepriekš, pamatlietā strīds ir starp patērētājiem, kuri sākotnēji cēla prasību atzīt par nepiemērojamiem atsevišķus negodīgus līguma noteikumus par maksām un komisijas maksām aizdevējiestādei ( 5 ), kura lūdza noraidīt šo prasību un cēla pretprasības, prasot piespriest prasītājiem samaksāt tai summas, kas atbilst daļai no minētajām maksām un komisijas maksām, kuras bija jāmaksā saskaņā ar aizdevuma līgumu un kuras netika samaksātas. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa šajos apstākļos saskaras ar divkāršas tiesvedības situāciju.

22.

Attiecībā uz summām, kuras patērētāji jau ir samaksājuši saistībā ar aizdevuma līgumā paredzētajām maksām un komisijas maksām, iesniedzējtiesa norāda, ka prasītājiem ir “citi tiesību aizsardzības līdzekļi”, kuri labāk aizsargā viņu tiesības nekā celtās atzīšanas prasības, proti, prasības par nepamatotu maksājumu atgūšanu, kas balstītas uz Polijas Civilkodeksa 405. un 410. pantu, un tādēļ tai būs jānoraida “pamatprasības” tikai intereses celt prasību neesamības dēļ, pat ja šo pušu noslēgtajos līgumos ir ietverti negodīgi noteikumi ( 6 ).

23.

Turpretim attiecībā uz summām, kuras aizdevējs prasa pretprasībās, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka prasītāji, atbildētāji pretprasībās, “var atsaukties uz līguma noteikumu negodīgo raksturu pretprasībās, un iesniedzējtiesas spriedums šajā ziņā noregulēs strīdu starp pusēm” ( 7 ). Ir zināms, ka savos galīgajos procesuālajos rakstos prasītāji, atbildētāji pretprasībās, iebilda pret pretprasībām, lūdzot tās noraidīt.

24.

Tādēļ jākonstatē, ka patērētāju celtajā prasībā iesniedzējtiesai būtu vienlaikus gan jānoraida ieinteresēto personu atzīšanas prasības intereses celt prasību neesamības dēļ, gan jālemj par aizdevējiestādes pretprasību. Ņemot vērā šo situāciju, iesniedzējtiesai ir šaubas par valsts tiesu prakses attiecībā uz prasību konstatēt interesi celt prasību saderību ar Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktu, lasot to no efektivitātes principa skatpunkta ( 8 ).

25.

Iesākumā jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu dalībvalstis paredz, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, valsts tiesību aktos paredzētajos apstākļos nav saistoši patērētājam un ka šis līgums ar tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem. Turklāt no Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar tās divdesmit ceturto apsvērumu, izriet, ka dalībvalstis nodrošina, ka tiesu un administratīvo iestāžu rīcībā ir piemēroti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos. Šajā ziņā Tiesa ir atgādinājusi sabiedrības interešu raksturu un nozīmi, uz ko ir balstīta tādu patērētāju aizsardzība, kuri ir vājākā situācijā attiecībā pret tirgotājiem ( 9 ).

26.

Lai arī Tiesa jau vairākās situācijās un ņemot vērā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta prasības ir precizējusi, kādā veidā valsts tiesai ir jānodrošina tiesību, ko patērētājiem piešķir šī direktīva, aizsardzība, tomēr principā Savienības tiesībās nav saskaņotas procedūras, kas piemērojamas, vērtējot līguma noteikuma iespējami negodīgu raksturu, un līdz ar to uz šīm procedūrām attiecas dalībvalstu tiesību sistēma. Tieši tām saskaņā ar procesuālās autonomijas principu ir jānosaka kārtība, kādā tiek konstatēts līgumā ietvertā noteikuma negodīgums un tiek piemērotas šīs konstatācijas konkrētas tiesiskās sekas. Tomēr šī kārtība nedrīkst būt mazāk labvēlīga par to, kas reglamentē līdzīgas valsts tiesībām pakļautas situācijas (līdzvērtības princips), un tā nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinošu to tiesību īstenošanu, kas ir piešķirtas ar Savienības tiesībām (efektivitātes princips) ( 10 ).

27.

No tā izriet, ka nosacījums par patērētāja interesi celt prasību saistībā ar prasību atzīt negodīgu līguma noteikumu nepiemērojamību ietilpst dalībvalstu procesuālajā autonomijā, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus. Tas pats attiecas uz tiesāšanās izdevumu tiesvedībā valsts tiesās sadales sistēmu, ko min iesniedzējtiesa un kas ir nesaraujami saistīta ar jautājumu par interesi celt prasību, jo tad, ja tiek konstatēts, ka šādas intereses nav, – atbilstoši šīs tiesas norādēm nozīmē, ka minētā prasība ir jānoraida un pēc tam jāpiespriež patērētājam, proti, prasītājam, segt tiesāšanās izdevumus ( 11 ).

28.

Attiecībā uz efektivitātes principu, kas ir vienīgais iesniedzējtiesas jautājumu priekšmets, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru katrs gadījums, kad rodas jautājums par to, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procedūrā, šīs procedūras norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. Šādā perspektīvā attiecīgā gadījumā ir jāņem vērā principi, kas ir valsts tiesu sistēmas pamatā, piemēram, tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un pienācīga tiesvedības norise. Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka dalībvalstu pienākums nodrošināt to tiesību efektivitāti, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām, it īpaši attiecībā uz tiesībām, kuras izriet no Direktīvas 93/13, ietver prasību par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir paredzēta arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, kura tostarp attiecas uz procesuālo noteikumu definēšanu attiecībā uz prasībām tiesā, kas pamatotas ar šādām tiesībām ( 12 ).

29.

Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka patērētāju aizsardzība nav absolūta. Tādējādi tas, ka konkrētajā procesā ir paredzētas noteiktas procesuālās prasības, kuras patērētājam ir jāievēro, lai aizstāvētu savas tiesības, nenozīmē arī, ka viņam būtu liegtas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Turklāt jāatgādina, ka procesuālajiem noteikumiem attiecībā uz iekšējo tiesību aizsardzības līdzekļu struktūru, kuru mērķis ir īstenot vispārējās labas tiesu pārvaldības un paredzamības intereses, ir jābūt pārākiem pār indivīdu interesēm, jo tos nevar pielāgot atsevišķa lietas dalībnieka īpašai ekonomiskai situācijai, ja vien tie nepārsniedz mērķa sasniegšanai nepieciešamo ( 13 ).

30.

Jāatgādina, ka efektivitātes princips ir jāpiemēro, ņemot vērā it īpaši principus, kas ir valsts tiesību sistēmas pamatā, piemēram, pienācīgu tiesvedības norisi ( 14 ). Lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu ir minēts, ka Polijas civilprocess ir balstīts uz hipotēzi, ka tiesību īstenošanai tiesas ceļā ir jābūt mērķtiecīgai un pēc iespējas vienkāršai, nepalielinot procedūru skaitu. Šī prezumpcija tiek ievērota, ja lūgumā konstatēt, ka pastāv (vai nepastāv) tiesiskās attiecības vai tiesības, tiek prasīts pierādīt interesi celt prasību, kā arī ievērojot principu, saskaņā ar kuru iespēja iegūt efektīvāku aizsardzību, ceļot citu prasību, sašūpo juridisko interesi lūgt konstatējumu ( 15 ).

31.

Prasībai par interesi celt prasību atzīšanas prasībās – ciktāl tā paredzēta, lai šādu prasību varētu celt tikai situācijās, kurās prasītāja tiesiskā sfēra ir faktiski aizskarta vai ir pierādīts tās apdraudējums vai kurās nav iespējams celt prasību, kas labāk aizsargātu prasītāja tiesības,– ir vispārējo interešu mērķis nodrošināt labu tiesu pārvaldību, vajadzības gadījumā novēršot vai samazinot tiesu sistēmas pārslogotību ( 16 ). Ikvienam tiesību subjektam neatkarīgi no izvēlētā tiesiskās aizsardzības līdzekļa ir jābūt interesei celt prasību, lai nodrošinātu labu tiesu pārvaldību un izpildītu procesuālās ekonomijas prasību, novēršot to, ka tiesā tiek iesniegti pilnīgi teorētiski jautājumi un celtas vairākas prasības. Šajā ziņā vēlos atgādināt, ka Tiesa ir uzskatījusi, ka noteikumi, kam ir šāds mērķis, tostarp tie, kas prasa papildu pūles patērētājiem, kuri vēlas īstenot savas tiesības, var tikt attaisnoti, ja vien tie nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai ( 17 ).

32.

Tādēļ jāuzskata, ka prasība par intereses celt prasību esamību atzīšanas prasībās, ko patērētāji cēluši, lai īstenotu tiesības, ko tiem piešķir Direktīva 93/13, pati par savi nav pretēja efektivitātes principam, ja vien tās piemērošana nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina šīs direktīvas piešķirto tiesību īstenošanu.

33.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesai atbilstoši Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam ir jāizdara secinājumi, kuri saskaņā ar valsts tiesībām izriet no noteikuma negodīgā rakstura konstatējuma, lai nodrošinātu, ka attiecīgajam patērētājam šis noteikums nav saistošs. Šāds pienākums nozīmē, ka minētajai tiesai nav jāpiemēro noteikums, kurš ir uzskatāms par negodīgu, lai šis noteikums neradītu saistošas sekas patērētājam. Tā kā šāds noteikums principā ir jāuzskata par tādu, kas nekad nav pastāvējis, un tātad tas nevar radīt sekas minētajam patērētājam, valsts tiesas pienākums nepiemērot negodīgu līguma noteikumu, kas uzliek pienākumu samaksāt summu, principā rada pienākumu atlīdzināt šo summu ( 18 ).

34.

Šajā kontekstā Tiesa uzskatīja, ka dalībvalstīm valsts tiesībās ir jānosaka kārtība, kādā ir konstatēts līgumā atrodamā noteikuma negodīgais raksturs un ir iestājušās šī konstatējuma konkrētās tiesiskās sekas. Tomēr minētajam konstatējumam ir jāļauj atjaunot tiesisko un faktisko situāciju, kāda būtu bijusi attiecīgajam patērētājam, ja nebūtu bijis šī negodīgā noteikuma, it īpaši nosakot tiesības uz to priekšrocību atgūšanu, kuras attiecīgais pakalpojumu sniedzējs, pamatojoties uz negodīgu noteikumu, ir nepamatoti ieguvis, radot zaudējumus patērētājam. Šāds Direktīvā 93/13 patērētājiem garantētās aizsardzības regulējums valsts tiesībās nedrīkst aizskart šīs aizsardzības būtību ( 19 ).

35.

Šajā ziņā norādīšu, ka Tiesa, pārbaudot patērētāja efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas saistīta ar iepriekš minētajām tiesībām uz atmaksu, ir ņēmusi vērā tāda procesuālā līdzekļa eksistenci, kas atšķiras no tā, ko tas izmantojis vai kas pret to izmantots iesniedzējtiesā. Tādējādi tā uzskatīja, ka valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiesai, kura izskata pieteikumu izdot maksājuma rīkojumu, ir jānoraida šis pieteikums, ciktāl tas ir balstīts uz negodīgu noteikumu, bet tai nav atļauts pēc savas ierosmes veikt ieskaitu starp maksājumiem, kuri veikti uz šī noteikuma pamata, un nesamaksāto atlikumu, un tādēļ tas, ka parādniekam, kurš nepiedalās maksājuma rīkojuma procedūrā, nav jāsāk atsevišķa tiesvedība, lai īstenotu savas tiesības uz pilnīgu atlīdzinājumu, principā nav pretrunā Direktīvas 93/13 6. pantam ( 20 ).

36.

Pēc tam Tiesa nosprieda, ka valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru attiecīgā prasījuma esamības pārbaude neietilpst tiesas kompetencē, kad tā izskata pieteikumu par maksājuma rīkojumu, un līdz ar to uzliek attiecīgajam patērētājam pienākumu sākt atsevišķu tiesvedību savu tiesību uz pilnīgu atlīdzinājumu, kas izriet no Direktīvas 93/13 6. panta, īstenošanai, nepadara neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina šo tiesību īstenošanu, lai gan šis pienākums prasa attiecīgā parādnieka aktīvu darbību un uz sacīkstes principu balstītas tiesvedības turpināšanos ( 21 ).

37.

Kādā citā lietā Tiesa nošķīra tādus līguma noteikumus, kas kā negodīgi kvalificēti tiesību normās, un tādus noteikumus, kas, iespējams, ir negodīgi un ir tās pašas patērētāja celtā prasības priekšmets, un uzskatīja, ka Direktīvā 93/13 paredzētajai aizsardzības efektivitātei nav pretrunā tādi valsts noteikumi, kuros ir paredzēts cits efektīvs procesuālais līdzeklis, kas ieinteresētajai personai ļauj lūgt atlīdzināt atbilstoši otrajai līguma noteikumu kategorijai nepamatoti samaksātās summas ( 22 ). Šķiet, ka šādu tiesas risinājumu izskaidro “īpašas procedūras” pastāvēšana valsts tiesībās, kas paredzēta vienīgi pirmā veida līguma noteikumiem, tomēr patērētājs to izmanto visās savās sūdzībās pret aizdevēju.

38.

Šajā lietā ir zināms, ka aizdevuma līgums ir ticis daļēji izpildīts, aizdevuma ņēmējām nomaksājot dažādas summas saskaņā ar līguma noteikumiem par maksām un komisijas maksām, kuru negodīgā rakstura atzīšana iesniedzējtiesā nozīmētu ieinteresēto personu tiesības uz šo summu pilnīgu atlīdzinājumu ( 23 ). Vai saistībā ar iepriekš minēto judikatūru būtu jāatzīst, ka efektivitātes principam nav pretrunā šādu tiesību īstenošana atsevišķā tiesvedībā, piemērojot nosacījumu par interesi celt prasību? Šīs lietas īpašajiem apstākļiem, manuprāt, būtu jāvedina uz noliedzošu atbildi.

39.

Šajā lietā aizdevuma ņēmējas patiešām ir puses katrā tiesvedībā par fakta konstatēšanu atbilstoši vispārējām tiesībām, jo tās pašas ir tiesvedību ierosinātājas, un šo tiesvedību priekšmets ir mainīts ar aizdevēja pretprasību par samaksu, un pretprasības pieņemamība netiek apstrīdēta. Šajā paplašinātajā tiesvedībā aizdevuma ņēmējas, kas ir atbildētājas pretprasībā, iebilda pret aizdevēja prasību piespriest samaksāt maksu un komisijas maksu, pamatojoties uz līguma noteikumiem, kuri jau atzīti par negodīgiem viņu celtā atzīšanas prasībā un attiecībā uz kuriem likumā a priori nav paredzēta neviena īpaša procedūra.

40.

Norādīšu, pirmām kārtām, ka gadījumā, ja šāda prasība tiktu noraidīta intereses celt prasību neesamības dēļ, tad jautājums par attiecīgo līguma noteikumu negodīgo raksturu katrā ziņā būs jāizskata iesniedzējtiesai, lai lemtu par pretprasību. Otrām kārtām, aizdevuma ņēmēju celta prasība par nepamatotu maksājumu atgūšanu citā tiesā, kurai arī būs jālemj par pārmesto līguma noteikumu negodīgo raksturu, rada tiesiskās drošības problēmu, jo šajā ziņā tiesu nolēmumi var būt viens otram pretrunā ( 24 ).

41.

Šādā kontekstā papildus tam, ka šīm aizdevuma ņēmējām nevar pārmest pilnīgu pasivitāti ( 25 ), jāsecina, ka atzīšanas prasības noraidīšana un piespriešana prasītājiem atlīdzināt ar to saistītos tiesāšanās izdevumus, kā arī norādes par to, ka labāk lietu var izskatīt tiesā, kura ir kompetenta izskatīt prasību par nepamatotu maksājumu atgūšanu, tādu jaunu tiesvedības izmaksu un laika ierobežojumu dēļ, ko šī papildu tiesvedība rada papildus sākotnējās tiesvedības izmaksām un laikam, acīmredzami rada nevajadzīgu sarežģītību, apgrūtinājumus, izdevumus un tiesisko nedrošību. Manuprāt, šī situācija atspoguļo antagonistisku dualitāti starp ratio legis un Polijas procesuālajās tiesībās paredzētā nosacījuma par interesi celt prasību īstenošanu, ciktāl labai tiesu pārvaldībai un procesuālās ekonomijas prasībai ir pretrunā likt prasītājam celt jaunu prasību, lai tiktu novērtētas visas viena tiesību jautājuma sekas, proti, vai līguma noteikumi ir vai nav negodīgi.

42.

Saskaņā ar judikatūru atbilstošiem un efektīviem līdzekļiem negodīgu noteikumu izmantošanas ar patērētājiem noslēgtajos līgumos izbeigšanai ir jāietver noteikumi, kas ļauj nodrošināt pēdējiem minētajiem efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, sniedzot tiem iespēju apstrīdēt tiesā strīdīgo līgumu, un darīt to ar saprātīgiem procesuālajiem nosacījumiem, tādējādi neizvirzot to tiesību īstenošanai tādus nosacījumus, it īpaši attiecībā uz termiņiem vai izmaksām, kas pārmērīgi apgrūtina vai padara praktiski neiespējamu ar Direktīvu 93/13 garantēto tiesību īstenošanu ( 26 ). Man tieši šķiet, ka patērētāju situācija šajā lietā nav tāda, ņemot vērā judikatūrā sniegto interpretāciju par likumīgo prasību par interesi celt prasību attiecībā uz atzīšanas prasībām, no kā jāsecina nesaderība ar Direktīvu 93/13.

43.

Tas, ka saskaņā ar Polijas valdības sniegto informāciju, atbildot uz Tiesas jautājumiem, valsts tiesai ir novērtējuma brīvība, lemjot par tiesāšanās izdevumiem, un īpaši pamatotos gadījumos pieļaujot izņēmumu no principa, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāsedz tiesāšanās izdevumi, piespriežot tam tikai daļu no šiem izdevumiem vai pat atbrīvojot no tiem, man nešķiet pats par sevi pietiekams, lai atspēkotu iepriekš minēto secinājumu.

44.

Savos apsvērumos un rakstveida atbildēs uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem Polijas valdība apstrīd valsts tiesību interpretāciju, kādu sniegusi iesniedzējtiesa, un apgalvo, ka Civilprocesa kodeksa 189. pantu un 316. panta 1. punktu ir iespējams interpretēt atbilstoši prasībām, kas izriet no efektivitātes principa.

45.

Precīzāk, šī valdība apgalvo, ka princips, atbilstoši kuram nepastāv juridiska interese celt atzīšanas prasību, ja prasītājs var īstenot savas tiesības ar piespriešanas prasību, nav absolūts princips, un atsaucas uz neseno Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) judikatūru, no kuras izriet, ka patērētāju tiesību jomā prasītājs ar zināmiem noteikumiem saglabā interesi celt atzīšanas prasību par tiesisku attiecību neesamību, lai gan viņš var celt piespriešanas prasību vai arī pret viņu šādu prasību ir cēlusi otra puse, balstoties uz attiecīgajām tiesiskajām attiecībām ( 27 ), un to, šķiet, neizslēdz arī pati iesniedzējtiesa ( 28 ).

46.

Rakstveida atbildē uz Tiesas jautājumiem Polijas valdība min arī iespējamību pielāgot prasītāju prasījumus pēc pretprasības celšanas. No tās izriet, ka tādā tiesvedībā kā pamatlietā papildus aizdevēja pretprasības noraidīšanai aizdevuma ņēmējas, atsaucoties uz pārmesto līguma noteikumu negodīgo raksturu, var lūgt saskaņā ar šiem noteikumiem samaksāto summu atlīdzinājumu, daļēji izpildot aizdevuma līgumu, tādējādi liekot tiesai izlemt lietu vienā tiesas procesā. Tādēļ šķiet, ka nosacījums, ka tiesai galīgi jāatrisina lieta, balstās vienīgi uz prasītāju iniciatīvu mainīt savus sākotnējos prasījumus, un pārdevējam vai piegādātājam nav iespējas pret to iebilst ( 29 ), un ka prasība par interesi celt prasību atzīšanas prasībā zaudē priekšmetu, ņemot vērā strīda priekšmeta maiņu.

47.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstīgas interpretācijas princips prasa, lai valsts tiesas darītu visu, kas ietilpst to kompetencē, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atļautās interpretācijas metodes, lai nodrošinātu attiecīgās direktīvas pilnīgu efektivitāti un nonāktu pie risinājuma, kas atbilstu tajā izvirzītajam mērķim. Kā Tiesa ir nospriedusi, prasība pēc šādas atbilstīgas interpretācijas tostarp ietver valsts tiesu pienākumu vajadzības gadījumā mainīt iedibināto judikatūru, ja tā ir balstīta uz valsts tiesību interpretāciju, kas nav saderīga ar direktīvas mērķiem. Tādējādi valsts tiesa nevar pamatoti uzskatīt, ka tai nav iespējams aplūkoto valsts tiesību normu interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām tikai tādēļ, ka šī norma pastāvīgi ir tikusi interpretēta nesaderīgi ar šīm tiesībām ( 30 ).

48.

Ņemot vērā šo secinājumu 45. un 46. punktā minētos apstākļus, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums patiešām var tikt interpretēts atbilstīgi Direktīvai 93/13, un apstiprinošas atbildes gadījumā jāpiemēro attiecīgās tiesiskās sekas ( 31 ).

49.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz Sąd Rejonowy dla Warszawy‑Śródmieścia w Warszawie (Varšavas centra rajona tiesa Varšavā, Polija) otro prejudiciālo jautājumu ierosinu atbildēt šādi:

Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, lasot tos no efektivitātes principa skatpunkta,

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu un tā interpretāciju judikatūrā, saskaņā ar kuru patērētāja celtā atzīšanas prasība par negodīgu līguma noteikumu nepiemērojamību, pēc kuras pārdevējs vai piegādātājs cēlis pretprasību par to summu samaksu, kas jāmaksā saskaņā ar šiem līguma noteikumiem, tiek noraidīta un patērētājam tiek piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tādēļ, ka nepastāv interese celt prasību, pamatojoties uz to, ka ir pieejams cits tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ļauj atgūt pārdevējam vai piegādātājam saskaņā ar minētajiem līguma noteikumiem jau samaksātās summas.