1.

Šis Upravni sud u Zagrebu (Zagrebas Administratīvā tiesa, Horvātija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtībā attiecas uz Direktīvas 2006/123/EK ( 2 ), kas zināma arī kā “Pakalpojumu direktīva”, piemērošanas jomu. Uzņēmumam, kas nodod līzingā vieglos automobiļus saviem klientiem, tika uzdots izbeigt darbību, jo tam nebija derīgas atļaujas piedāvāt finanšu pakalpojumus.

2.

Tiesa jau iepriekš ir saskārusies ar jautājumu par dažādiem līzinga veidiem, it īpaši saistībā ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) un patērētāju tiesībām. Tomēr šis ir pirmais gadījums, kad līzings ir jāaplūko Direktīvas 2006/123 kontekstā.

3.

Šajos secinājumos ierosināšu Tiesai ņemt vērā to, ka no Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomas nav izslēdzamas tādas darbības kā pamatlietā aplūkotās darbības, kas ietver tā saukto “operatīvo līzingu”. Tās nav finanšu pakalpojumi minētās direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Līdz ar to dalībvalsts atļauju piešķiršanas sistēmu nedrīkst uzdot pārvaldīt iestādei, kas ir atbildīga par finanšu tirgu uzraudzību.

4.

Saskaņā ar Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu minēto direktīvu nepiemēro “finanšu pakalpojumiem, piemēram, banku darbībai, aizdevumiem, apdrošināšanai un pārapdrošināšanai, darba devēju vai privātām pensijām, vērtspapīriem, ieguldījumu fondiem, maksājumiem un ieguldījumu konsultācijām, tostarp pakalpojumiem, kas uzskaitīti [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvas 2006/48/EK [(2006. gada 14. jūnijs) par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (OV 2006, L 177, 1. lpp.)] I pielikumā”.

5.

Direktīvas 2006/123 III nodaļas 1. iedaļa ( 3 ) attiecas uz “atļaujām” un tajā ietilpst 9.–13. pants.

6.

Direktīvas 2006/123 9. panta “Atļauju sistēmas” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis piekļuvei pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai piemēro atļauju sistēmu vienīgi tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

7.

Saskaņā ar Direktīvas 2006/123 10. pantu (“Nosacījumi atļaujas piešķiršanai”):

“1.   Atļauju sistēmas ir balstītas uz kritērijiem, kas liedz kompetentajām iestādēm savas izvērtēšanas tiesības īstenot patvaļīgi.

2.   Šā panta 1. punktā minētie kritēriji ir:

3.   Nosacījumi atļaujas piešķiršanai jaunam uzņēmumam nedublē prasības un pārbaudes, kuras ir līdzvērtīgas vai būtībā salīdzināmas pēc to mērķa un kuras pakalpojumu sniedzējam jau piemēro citā dalībvalstī vai tajā pašā dalībvalstī. Šīs direktīvas 28. panta 2. punktā minētie sadarbības punkti un pakalpojumu sniedzējs palīdz kompetentajai iestādei, sniedzot tai visu nepieciešamo informāciju par minētajām prasībām.

4.   Atļauja pakalpojumu sniedzējam dod tiesības piekļūt pakalpojumu darbībai vai to veikt visā attiecīgās valsts teritorijā, tostarp izveidojot pārstāvniecības, meitasuzņēmumus, filiāles vai birojus, izņemot gadījumus, kad atļaujas prasības piemērošana katram atsevišķam uzņēmumam vai atļaujas ierobežojums uz atsevišķu teritorijas daļu ir objektīvi pamatots ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm.

5.   Atļauju piešķir, tiklīdz atbilstīgā pārbaudē ir konstatēts, ka ir izpildīti atļaujas piešķiršanas nosacījumi.

6.   Izņemot gadījumu, kad atļauju piešķir, ikvienu kompetento iestāžu lēmumu, tostarp atļaujas atteikumu vai atsaukšanu, pilnībā pamato, un to var apstrīdēt tiesā vai citās pārsūdzības struktūrās.

7.   Šis pants neprasa pārskatīt kompetenču sadalījumu vietējā vai reģionālā līmenī dalībvalstu iestādēs, kas piešķir atļaujas.”

8.

Zakon o Hrvatskoj agenciji za nadzor financijskih usluga (Likums par Horvātijas Finanšu pakalpojumu uzraudzības aģentūru; Narodne novine, Nr. 140/05, Nr. 154/11 un Nr. 12/12) 15. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, lai īstenotu savas publiskās prerogatīvas, Hrvatska agencija za nadzor financijskih usluga (Horvātijas Finanšu pakalpojumu uzraudzības aģentūra, turpmāk tekstā – “aģentūra”) saskaņā ar minēto likumu ir pilnvarota izdot īstenošanas noteikumus atbilstoši tiesību aktiem, kas regulē kapitāla tirgu, ieguldījumu fondus un citus fondus, akciju sabiedrību un pensiju apdrošināšanas sabiedrību iegādi, apdrošināšanas, pārapdrošināšanas un finanšu pakalpojumus, kā arī saskaņā ar citiem tiesību aktiem, ja tie pilnvaro aģentūru to darīt.

9.

Likuma par Horvātijas Finanšu pakalpojumu uzraudzības aģentūru 15. panta 2. punktā ir paredzēts – lai īstenotu savas publiskās prerogatīvas, aģentūra ir pilnvarota uzraudzīt tās uzraudzībā esošo subjektu darbības, kas norādītas minētā panta 1. punktā, kā arī to juridisko personu darbības, kas sniedz faktoringa pakalpojumus, ciktāl tos nesniedz bankas savu reģistrēto darbību ietvaros. Aģentūrai ir arī tiesības noteikt pasākumus, kuru mērķis ir izskaust konstatētās nelikumības un nepilnības.

10.

Zakon o leasingu (Līzinga likums; Narodne novine, Nr. 141/13) 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka līzinga sabiedrība ir komercsabiedrība ar juridisko adresi Horvātijas Republikā, kura ir reģistrēta tiesu reģistrā, pamatojoties uz atļauju iesaistīties līzinga darbībās, ko aģentūra izsniedz saskaņā ar Līzinga likuma noteikumiem.

11.

Šī likuma 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka līzings ir tiesisks darījums, ar kuru līzinga devējs iegādājas līzingā nodoto aktīvu tādā veidā, ka iegādājas to no piegādātāja un iegūst savā īpašumā šo aktīvu, kuru pēc tam ļauj līzinga ņēmējam izmantot noteiktu laiku, un līzinga ņēmējs apņemas maksāt maksu par šo izmantošanu.

12.

Minētā likuma 5. panta 1. punktā ir paredzēts – atkarībā no līzinga priekšmeta un iezīmēm, līzings var būt finanšu līzings vai operatīvais līzings.

13.

Līzinga likuma 5. panta 2. punktā ir noteikts, ka finanšu līzings ir tiesisks darījums, ar kuru līzinga ņēmējs līzingā nodotā aktīva izmantošanas laikā maksā līzinga devējam maksu, kurā tiek ņemta vērā līzingā nodotā aktīva kopējā vērtība, sedz līzingā nodotā aktīva nolietojuma izmaksas un, izmantojot izpirkšanas iespēju, var iegūt īpašumtiesības uz līzingā nodoto aktīvu par fiksētu cenu, kas šīs iespējas izmantošanas brīdī ir mazāka par līzingā nodotā aktīva faktisko vērtību tajā brīdī. Riski un ieguvumi, kas saistīti ar īpašumtiesībām uz līzingā nodoto aktīvu, lielā mērā tiek nodoti līzinga ņēmējam.

14.

Līzinga likuma 5. panta 3. punktā ir noteikts – operatīvais līzings ir tiesisks darījums, ar kuru līzinga ņēmējs līzingā nodotā aktīva izmantošanas laikā maksā līzinga devējam noteiktu maksu, kurā nav jāņem vērā līzingā nodotā aktīva kopējā vērtība. Līzinga devējs sedz līzingā nodotā aktīva nolietojuma izmaksas, līzinga ņēmējam nav līgumā paredzētas izpirkšanas iespējas un līzingā nodotā aktīva īpašumtiesību radītie riski un ieguvumi lielākoties paliek līzinga devējam, t.i., tie netiek nodoti līzinga ņēmējam.

15.

Līzinga likuma 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka līzinga darbības var veikt minētā likuma 3. pantā norādīta līzinga sabiedrība, minētā likuma 46. pantā norādīta dalībvalsts līzinga sabiedrība un minētā likuma 48. pantā norādītas trešās valsts līzinga sabiedrības filiāle.

16.

AUTOTECHNICA FLEET SERVICES (turpmāk tekstā – “Autotechnica”) ir Horvātijā reģistrēts uzņēmums, kas veic tādas darbības kā “mehānisko transportlīdzekļu līzings”, “vieglo automobiļu un kravas automobiļu noma un līzings (ar vai bez vadītāja)” un “velosipēdu, motorolleru u.c. noma un līzings”. Tas ir meitasuzņēmums tādam mātesuzņēmumam, kas veic uzņēmējdarbību citā Savienības dalībvalstī, kurā minētā sabiedrība sniedz tāda paša veida pakalpojumus, kādi tiek aplūkoti šajā lietā.

17.

Aģentūra, veicot Autotechnica ārkārtas revīziju, konstatēja, ka šis uzņēmums ir noslēdzis trīs ilgtermiņa nomas līgumus (attiecībā uz četriem vieglajiem automobiļiem) un pēc tam pēc klientu nepārprotama pieprasījuma ir iegādājies šos vieglos automobiļus, nopērkot tos no piegādātāja, un tādējādi ir ieguvis īpašumtiesības uz vieglajiem automobiļiem, kurus ir nodevis klientiem lietošanai. Pamatojoties uz šiem faktiem, aģentūra atzina, ka Autotechnica būtībā ir veikusi līzinga darbību bez derīgas atļaujas. Tāpēc ar 2019. gada 14. februāra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) tā aizliedza Autotechnica veikt līzinga darbības bez derīgas atļaujas.

18.

Autotechnica vērsās ar prasību iesniedzējtiesā, lūdzot atcelt šo lēmumu. Tā apgalvo, ka ir pārkāptas tiesības, kas, pēc tās domām, izriet no Savienības tiesību aktiem, pamatojoties uz to, ka Horvātijas Republika operatīvo līzingu nevarēja atzīt par finanšu pakalpojumu, kā dēļ šādu pakalpojumu sniegšana, tāpat kā mehānisko transportlīdzekļu līzings, nevarēja atrasties aģentūras uzraudzībā.

19.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Direktīva 2013/36/ES ( 4 ) attiecas tikai uz finanšu līzingu un neattiecas uz operatīvo līzingu. Tādā gadījumā, argumentējot a contrario, operatīvajam līzingam ir jāpiemēro Direktīvas 2006/123 noteikumi. No minētās direktīvas 33. apsvēruma un 2. panta izriet, ka tā aptver plašu pakalpojumu klāstu, tostarp vieglo automobiļu līzingu, ko var uzskatīt par operatīvo līzingu.

20.

Iesniedzējtiesa piebilst, ka Horvātijas tiesiskais regulējums, par kuru ir runa pamatlietā, var liegt vai atturēt Autotechnica un personas no citām dalībvalstīm, kas vēlas veikt uzņēmējdarbību Horvātijā, no komerciālās nomas vai operatīvā līzinga darbību veikšanas, kā dēļ šis tiesiskais regulējums var neatbilst prasībām, kas izriet no LESD 49. panta.

21.

Ņemot to vērā, ar 2022. gada 12. aprīļa rīkojumu, kas Tiesā saņemts 2022. gada 22. aprīlī, Upravni sud u Zagrebu (Zagrebas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus jautājumus prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:

22.

Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas dalībnieki, Horvātijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija. Visi lietas dalībnieki, izņemot Nīderlandes valdību, piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2023. gada 1. martā.

23.

Uzdodot pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai operatīvais līzings ir “finanšu pakalpojums” Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē un vai šāds pakalpojums ir jāsniedz “finanšu iestādei” Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26. apakšpunkta izpratnē.

24.

No jautājuma izriet, ka iesniedzējtiesa izšķir trīs dažādus situāciju veidus: auto nomas pakalpojumus, operatīvo līzingu un finanšu līzingu. Visi šie jēdzieni ir radušies valsts civiltiesībās. Kā tādi tie līdz šim nav tikuši saskaņoti Savienībā, un tas nozīmē, ka tie nav skaidri definēti Savienības līmenī. Tādēļ ir lietderīgi ievada piezīmēs un šo secinājumu vajadzībām īsi izskaidrot minētos jēdzienus.

25.

Dažādu valstu civilkodeksu visaptveroša salīdzināšana jautājumā par nomas līgumiem, operatīvā līzinga līgumiem un finanšu līzingiem neietilpst šīs lietas ietvaros. Tomēr var teikt – lai gan nomas līgumi gadsimtiem ilgi ir bijuši valstu civiltiesību (kodeksu) galvenais priekšmets, tā tas nav bijis attiecībā uz līzinga (gan operatīvā, gan finanšu līzinga) līgumiem. Iemesls ir tāds, ka līzinga līgumi attiecas uz vajadzībām, kas radušās tikai pēdējo gadu desmitu laikā, kā to mēģināšu ilustrēt turpmāk it īpaši saistībā ar līgumiem par automobiļiem.

26.

Auto nomas pakalpojumi ir tā nomas pakalpojumu kategorija, kas no juridiskā un ekonomiskā viedokļa ir saprotama visvieglāk. Tajos ir tikai viena veida (juridiskas) attiecības: Automobiļa īpašnieks A par samaksu iznomā automobili B, kurš šo automobili iegūst pagaidu valdījumā. Parasti automobiļi tiek iznomāti uz īsu laiku. Tas var notikt saistībā ar profesionālo darbību, piemēram komandējumos, vai atpūtas pasākumos, piemēram, brīvdienu laikā. Auto noma parasti notiek neatkarīgi no tā, vai nomniekam pieder automobilis “reālajā dzīvē” ( 5 ).

27.

Līzinga līgumi tiek slēgti pēc citas loģikas – šajā gadījumā cilvēks vēlas, lai automobilis viņa rīcībā atrastos pastāvīgi (proti, dienu un nakti) un noteiktu laiku. Šādi līgumi neapmierina īstermiņa (darba vai brīvdienu) vajadzības, bet gan vidēja termiņa un ilgtermiņa, kā arī – vēl svarīgāk – ikdienas vajadzības. Cilvēks vēlas izmantot automobili ikdienas vajadzībām, kad vien viņam tas ir vajadzīgs. Jautājums par faktiskajām īpašumtiesībām uz automobili kļūst otršķirīgs. Svarīgi ir tas, ka automobilis tiek nodots kāda cilvēka rīcībā, kurš to pēc tam var efektīvi izmantot.

28.

Slēdzot operatīvā līzinga līgumu, līzinga ņēmējs (automobiļa lietotājs) neuzņemas nekādu īpašumtiesību vai atlikušās vērtības risku. Līzinga devējs (automobiļa īpašnieks) saglabā īpašumtiesības uz automobili un ir atbildīgs par tehnisko apkopi un remontu. Kad līgums beidzas, līzinga ņēmējs atdod automobili līzinga devējam. Savukārt saskaņā ar finanšu līzinga līgumu līzinga ņēmējs uzņemas valdījuma un atlikušās vērtības riskus. Parasti līzinga devējs iegādājas automobili pēc līzinga ņēmēja pasūtījuma un nodod to viņam līzingā uz noteiktu laiku, parasti uz vairākiem gadiem. Līzinga ņēmējs veic periodiskus līzinga maksājumus un ir atbildīgs par tehnisko apkopi un remontu. Līgumam beidzoties, līzinga ņēmējam parasti ir iespēja iegādāties automobili par tā atlikušo vērtību.

29.

Piemēram, operatīvais līzings parasti darbojas šādi: A vēlas automobili, parasti ikdienas lietošanai. Ar šādu nolūku viņš dodas pie speciālista B, parasti pie automobiļu tirgotāja vai, kā šajā gadījumā, uzņēmuma, kas specializējas automobiļu nodošanā klientu rīcībā uz noteiktu laiku. B piederošajā autoparkā vai nu būs jau gatavs auto, vai, visticamāk, B iegādāsies automobili atbilstoši A vēlmēm. Pēc tam šis automobilis tiks nodots A līzingā.

30.

B ir automobiļa īpašnieks šī termina juridiskā nozīmē. A izmanto automobili un maksā par tā izmantošanu. Līgumā starp A un B tiek iekļauti arī dažādi citi nosacījumi, piemēram, maksimālais nobraukums un maksa, kas jāmaksā, ja šis nobraukums tiek pārsniegts. Pēc līgumā noteiktā termiņa beigām automobilis tiek atdots atpakaļ B. Būtiski ir tas, ka A veiktie maksājumi neatbilst automobiļa vērtības amortizācijai. Citiem vārdiem, B uzņemas ekonomisko risku saistībā ar savu spēju atkārtoti izmantot, atkārtoti iznomāt, atkārtoti nodot līzingā vai pārdot šo automobili.

31.

Finanšu līzings darbojas pēc cita parauga. Sākotnējais mehānisms ir līdzīgs operatīvā līzinga modelim (skat. šo secinājumu 29. punktu). Tie abi atšķiras tādā jautājumā kā transportlīdzekļa amortizācija, veicot maksājumus starp A un B. Finanšu līzinga gadījumā noteiktā perioda beigās transportlīdzeklis parasti ir vai nu “izmaksāts” un īpašumtiesības tiek nodotas no B uz A, vai arī A ir iespēja iegādāties šo transportlīdzekli, samaksājot galīgo summu. Izplatītāka ir otrā iespēja, un tas nozīmē, ka pat finanšu līzings ne vienmēr ir vērsts uz transportlīdzekļa iegādi. Tas ir tikai loģiski – ja transportlīdzekļa iegāde būtu pušu galvenais nodoms, viņi izvēlētos parastu pārdošanas līgumu ar atlikto maksājumu.

32.

Rezumējot, līzings – vienalga, vai tas ir operatīvais vai finanšu līzings, – ir paredzēts, lai auto nodotu klienta rīcībā un viņš to varētu izmantot. Šī iemesla dēļ valstu tiesību sistēmās līzings un jo īpaši operatīvais līzings parasti tiek uzskatīts par nomas līgumu ar noteiktu specifiku.

33.

Citiem vārdiem, lai gan operatīvā līzinga līgumi attiecīgā gadījumā ietver nomas, pārdošanas un aizdevuma elementus, tos parasti uzskata galvenokārt par nomas līgumiem ( 6 ), jo šo līgumu galvenais mērķis saskaņā ar pušu nodomu ir nomas aspekts. Dažos gadījumos pat operatīvo līzingu un finanšu līzingu saskaņā ar valsts civiltiesībām regulē vienādi ( 7 ).

34.

Visbeidzot, šīs daļas noslēgumā, pamatojoties uz Tiesas rīcībā esošo informāciju, var pieņemt, ka operatīvais līzings, ko īsteno Autotechnica, tiek piedāvāts tādā veidā, kā aprakstīts šo secinājumu 28.–30. punktā.

35.

Tādējādi mēs nonākam pie pirmā jautājuma būtības – vai operatīvo līzingu ar tādiem nosacījumiem, kādi ir pamatlietā, var uzskatīt par “finanšu pakalpojumu” Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē?

36.

Atbilde ir pārliecinošs “nē”.

37.

Direktīvas 2006/123 priekšmets tās 1. pantā ir definēts kā “vispārīgi noteikumi, lai atvieglinātu to, kā pakalpojumu sniedzēji īsteno brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti, vienlaikus saglabājot augstu pakalpojumu kvalitātes līmeni”. Direktīvai 2006/123 ir plaša piemērošanas joma, jo tā principā attiecas uz visiem pakalpojumiem, ko sniedz pakalpojumu sniedzēji, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī ( 8 ). Izņēmumi, proti, jomas, uz kurām neattiecas Direktīva 2006/123, ir uzskaitītas minētās direktīvas 2. panta 2. punktā.

38.

Ievērojot noteikumu un izņēmumu vispārīgo loģiku, kas ir visa iekšējā tirgus pamatā, šie izņēmumi ir jāinterpretē šaurā nozīmē. Turklāt, pat ja no pirmā acu uzmetiena var šķist, ka Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta a)–l) apakšpunktā uzskaitītās darbības neatbilst nekādai iekšējai loģikai un ir tikai nejauša “sakritība”, ko noteikušas tā laika Savienības likumdevēja politiskās izvēles ( 9 ), es tomēr apgalvotu, ka tās atbilst tiesību loģikai. Darbības ir izslēgtas saistībā ar kādu no trim iemesliem – tādēļ, ka Savienības likumdevējs bija nolēmis ievērot primārajos tiesību aktos noteikto loģiku ( 10 ), tādēļ, ka vismaz dažās dalībvalstīs šīs darbības parasti veic valsts iestādes šo darbību jutīguma dēļ ( 11 ), vai arī tādēļ, ka šīs darbības ir bijušas saskaņotas Savienības līmenī, tādējādi padarot Direktīvas 2006/123 piemērošanu lieku. Trešās kategorijas piemēri ir elektronisko sakaru pakalpojumi un tīkli ( 12 ), un, manuprāt, arī finanšu pakalpojumi ( 13 ). To apstiprina Direktīvas 2006/123 18. apsvērums, kurā teikts, ka finanšu pakalpojumi ir jāizslēdz no minētās direktīvas piemērošanas jomas, “jo uz šīm darbībām attiecas konkrēti [Savienības] tiesību akti, kuru mērķis tāpat kā šai direktīvai ir reāla pakalpojumu iekšējā tirgus izveide” ( 14 ).

39.

Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā starp finanšu pakalpojumiem, uz kuriem minētā direktīva neattiecas, ilustratīvi ( 15 ) ir norādīta banku darbība, aizdevumi, apdrošināšana un pārapdrošināšana, darba devēju vai privātās pensijas, vērtspapīri, ieguldījumu fondi, maksājumi un ieguldījumu konsultācijas, tostarp pakalpojumi, kas uzskaitīti Direktīvas 2013/36 I pielikumā ( 16 ). Šajā pielikumā ir uzskaitītas 15 darbības, uz kurām saskaņā ar minēto direktīvu attiecas savstarpēja atzīšana. Viena no šīm darbībām ir finanšu līzings ( 17 ); operatīvais līzings tur nav minēts.

40.

Minētais konstatējums jau ļauj secināt, ka Savienības likumdevējs operatīvo līzingu neuzskata par finanšu pakalpojumu un ka līdz ar to tas ietilpst Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomā. To apstiprina arī Komisijas juridiski nesaistošā, bet tomēr ilustratīvā “Pakalpojumu direktīvas ieviešanas rokasgrāmata”, kurā teikts, ka “izslēgšana neattiecas uz pakalpojumiem, kas nav finanšu pakalpojumi, piemēram, operatīvo līzingu, kas ietver lietu izīrēšanu” ( 18 ).

41.

Citi argumenti arī vēršas pret operatīvā līzinga kvalificēšanu par finanšu pakalpojumu.

42.

Jebkurš komerciāls darījums ietver finansiālu elementu plašā nozīmē, proti, cenu vai maksu, kas samaksāta par preci vai pakalpojumu. Tā, piemēram, lai lielveikalā iegādātos pudeli ūdens, ir jāsamaksā attiecīga cena, un lai brauktu ar vilcienu, ir jāsamaksā par biļeti, tomēr lielākā daļa komerciālo darījumu nav finanšu pakalpojumi. Izšķirošais jautājums ir tāds, kur atrodas smaguma centrs? Vai līguma tiešais mērķis ir preces vai pakalpojuma iegāde? Vai arī tā mērķis ir finansēt preces vai pakalpojuma iegādi?

43.

Attiecībā uz operatīvo līzingu atbilde ir nepārprotama – līguma mērķis ir auto noma uz noteiktu laiku. Finanšu elementi ir otršķirīgi un paši par sevi nevar novest pie tā, ka operatīvais līzings tiek klasificēts kā finanšu pakalpojums.

44.

Kā pēdējo, bet būtisku piezīmi vēlos uzsvērt, ka šajā sakarā nav nozīmes tam, vai – kā apgalvo aģentūra – līzinga devējs iegādājas automobili pēc līzinga ņēmēja lūguma. Šāda rīcība ir raksturīga jebkura veida līzingam un neietekmē to, vai darījums ir vai nav uzskatāms par finanšu pakalpojumu.

45.

Jāsecina, ka operatīvais līzings nav finanšu pakalpojums. No tā izriet, ka nav jābūt finanšu iestādei Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26. apakšpunkta izpratnē, lai piedāvātu šādus pakalpojumus ( 19 ).

46.

Nobeigumā ierosinu atbildēt uz pirmo jautājumu, ka operatīvais līzings nav “finanšu pakalpojums” Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē; tāpēc tas ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā.

47.

Uzdodama otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2006/123 9.–13. pants vai LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj prasību iegūt iepriekšēju atļauju operatīvā līzinga darbības veikšanai. Trešais jautājums attiecas uz situāciju, kad vienas dalībvalsts uzņēmums ar meitasuzņēmuma starpniecību vēlas sniegt operatīvā līzinga pakalpojumus citā dalībvalstī.

48.

Šos jautājumus izskatīšu kopā, jo to juridiskā analīze ir vienāda. Patiesi, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Direktīvas 2006/123 III nodaļas noteikumi par pakalpojumu sniedzēju brīvību veikt uzņēmējdarbību ( 20 ) ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas ne tikai uz pārrobežu situāciju, bet arī uz situāciju, kad visi attiecīgie elementi ir saistīti tikai ar vienu dalībvalsti ( 21 ).

49.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2006/123 9.–13. pantam un LESD 49. pantam ir pretrunā tādas valsts tiesību normas kā Līzinga likuma normas, kas ir piemērojamas pamatlietā un attiecas uz operatīvā līzinga un ilgtermiņa transportlīdzekļu līzinga pakalpojumu sniedzējiem kā finanšu pakalpojumu sniedzējiem un tādējādi arī kā finanšu iestādēm, un it īpaši prasība saņemt iepriekšēju aģentūras atļauju.

50.

Iesākumā jāuzsver, ka, ņemot vērā manu secinājumu, ka Autotechnica nesniedz finanšu pakalpojumus, visa loģika, saskaņā ar kuru aģentūrai tiek uzticētas pilnvaras piešķirt atļaujas uzņēmumiem, kas sniedz operatīvā līzinga pakalpojumus, un pieprasīt uzņēmumiem pārtraukt savu darbību, šķiet apšaubāma. Ir grūti saprast, kāpēc aģentūrai, kurai uzticēta finanšu tirgu uzraudzība, jāiesaistās tik labvēlīgās darbībās kā transportlīdzekļu operatīvais līzings.

51.

Kā Komisija pamatoti uzsver savos apsvērumos, Horvātijas Līzinga likuma noteikumi, it īpaši tā 3. pants, ievieš atļauju sistēmu Direktīvas 2006/123 4. panta 6. punkta izpratnē ( 22 ).

52.

Līdz ar to ir piemērojams Direktīvas 2006/123 9.–13. pants ( 23 ). Šie noteikumi attiecas uz atļauju sistēmām, to nosacījumiem un saistītajiem procesuālajiem aspektiem. Minētās direktīvas 9. pantā ir reglamentētas situācijas, kurās dalībvalstis principā var izmantot atļauju sistēmas, kas reglamentē piekļuvi pakalpojumu darbībai un tās veikšanu (jautājums “vai”), savukārt tās pašas direktīvas 10. pantā ir iekļauti nosacījumi atļaujas piešķiršanai (jautājums “kā”) ( 24 ).

53.

Saskaņā ar Direktīvas 2006/123 9. panta 1. punktu dalībvalstis piekļuvei pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai piemēro atļauju sistēmu vienīgi tad, ja ir izpildīti trīs nosacījumi: a) atļauju sistēma nav diskriminējoša pret attiecīgo pakalpojuma sniedzēju; b) vajadzība pēc atļauju sistēmas ir pamatota ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm; un c) izvirzīto mērķi nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošu pasākumu palīdzību, jo īpaši tāpēc, ka a posteriori pārbaude būtu pārāk vēla, lai būtu patiesi iedarbīga.

54.

Šie jautājumi būs jāizvērtē iesniedzējtiesai. Pamatojoties uz Tiesas rīcībā esošo informāciju un dažādu dalībnieku iesniegumiem, varu piedāvāt šādus norādījumus.

55.

Pirmkārt, tā kā nav informācijas par to, kā aģentūra izturas pret Autotechnica konkurentiem ( 25 ) saistībā ar atļauju piešķiršanu, šķiet, ka Horvātijā nav diskriminācijas pret Autotechnica ( 26 ). Tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

56.

Otrkārt, šķiet, ka principā atļauju sistēmu var pamatot ar patērētāju aizsardzību, kā to norāda aģentūra un Horvātijas valdība. Šajā punktā pietiek norādīt to, ka patērētāju aizsardzība ir viens no primārajiem iemesliem, kas saistīti ar sabiedrības interesēm, kā it īpaši atzīts Direktīvā 2006/123 ( 27 ). Tomēr man nav skaidrs, ar ko operatīvais līzings atšķiras no citiem līgumiem, ko patērētājs varētu noslēgt, piemēram, lai pamatotu aizsardzību, balstoties uz Direktīvas 2006/123 9. un turpmākajiem pantiem, papildus vispārīgajai patērētāju aizsardzībai, ko jau nodrošina, piemēram, Direktīva 2011/83. Finanšu pakalpojuma gadījumā patērētājs nepārprotami ir neaizsargāts tādā nozīmē, ka riskē iegūt pārmērīgu parādu, ja nebūs pietiekamu aizsardzības pasākumu. Turpretim, tā kā operatīvais līzings nav finanšu pakalpojums un nepastāv risks, ka patērētājam varētu rasties pārmērīgs parāds, ir grūti saprast, kāpēc patērētājs ir jāaizsargā, pamatojoties uz Direktīvas 2006/123 noteikumiem.

57.

Tāpat nav iespējams atsaukties uz finanšu sektora stabilitāti vai reputāciju ( 28 ) vai vajadzību pēc piesardzības noteikumiem ( 29 ), ņemot vērā to, ka attiecīgie pakalpojumi nav finanšu pakalpojumi. Operatīvais līzings, pat ja to izmanto pārmērīgi, nerada draudus finanšu sektora stabilitātei vai reputācijai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka brīdī, kad patērētājs vairs nespēj samaksāt ikmēneša maksu, automobilis tiek atdots atpakaļ līzinga devējam, līzinga maksājumi tiek pārtraukti un nerodas gandrīz nekāds finansiāls kaitējums. Tas noteikti neizraisīs finanšu sektora sabrukumu.

58.

Treškārt, nesaprotu, kā ir izpildīts Direktīvas 2006/123 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais nosacījums, proti, ka patērētāju aizsardzības mērķi nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošu pasākumu, piemēram, ar a posteriori pārbaudi. Nav pierādīts, kāpēc ir nepieciešama ex ante kontrole. Tā kā nav citu būtisku elementu, man šķiet, ka Direktīvas 2006/123 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais nosacījums šajā gadījumā nav izpildīts.

59.

Attiecībā uz nosacījumiem atļaujas piešķiršanai saskaņā ar Direktīvas 2006/123 10. pantu ir jāizsaka šādas piezīmes.

60.

Pirmkārt, iesniedzējtiesai būs jānosaka, vai attiecīgā atļauju sistēma ir balstīta uz kritērijiem, kas liedz aģentūrai patvaļīgi īstenot savas izvērtēšanas tiesības, kā prasīts Direktīvas 2006/123 10. panta 2. punktā.

61.

Otrkārt, kritērijiem, kas nosaka atļauju sistēmu, jābūt samērīgiem ar sabiedrības interešu mērķi – patērētāju aizsardzību. Šajā gadījumā pārbaude ir salīdzināma ar Direktīvas 2006/123 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto pārbaudi ( 30 ). Nav iespējams noteikt, kāpēc netiek piemēroti mazāk ierobežojoši pasākumi.

62.

Treškārt, vēlos vērst uzmanību uz Direktīvas 2006/123 10. panta 3. punktu, saskaņā ar ko nosacījumi atļaujas piešķiršanai nedublē prasības un pārbaudes, kuras ir līdzvērtīgas vai būtībā salīdzināmas pēc to mērķa un kuras pakalpojumu sniedzējam jau piemēro citā dalībvalstī. Tomēr, ņemot vērā to, ka uz Autotechnica, šķiet, neattiecas atļauju sistēmas citās dalībvalstīs, var gadīties, ka valsts tiesai minētais noteikums šajā lietā nav jāpiemēro.

63.

Nobeigumā ierosinu Tiesai uz otro un trešo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2006/123 9. panta 3. punkts un 10. panta 2. punkta c) apakšpunkts liedz piemērot iepriekšējas atļaujas sistēmu operatīvā līzinga darbības veikšanai.

64.

Ņemot vērā ierosināto atbildi, analīze par LESD 49. pantu nav nepieciešama ( 31 ). Katrā ziņā tā nedotu citu rezultātu, kā tas jau paredzēts Direktīvā 2006/123.

65.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Upravni sud u Zagrebu (Zagrebas Administratīvā tiesa, Horvātija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: