1.

Procura della Repubblica presso il Tribunale di Bolzano (Bolcāno tiesai piesaistītā Prokuratūra, Itālija) (turpmāk tekstā – “Bolcāno prokuratūra”) lūdz Tribunale di Bolzano (Bolcāno tiesa, Itālija) piešķirt piekļuvi datiem, ko elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji glabā saskaņā ar valsts tiesību aktiem un kas tostarp ļauj izsekot un identificēt mobilo telefonsakaru izsaucošā un izsaucamā pieslēguma numurus.

2.

Šajā lūgumā Tribunale di Bolzano (Bolcāno tiesa) lūdz Tiesu interpretēt Direktīvas 2002/58/EK ( 2 ) 15. panta 1. punktu. Šī tiesību norma ļauj dalībvalstīm ar tiesību aktiem ieviest izņēmumus no šajā direktīvā paredzētā pienākuma ( 3 ) nodrošināt elektronisko sakaru konfidencialitāti. Spriedumā Prokuratuur ( 4 ) Tiesa nolēma, ka piekļuve datiem, kuri ļauj izdarīt precīzus secinājumus par lietotāja privāto dzīvi, saskaņā ar pasākumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, ir nopietna iejaukšanās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7., 8. un 11. pantā, kā arī 52. panta 1. punktā nostiprinātajās pamattiesībās un pamatprincipos ( 5 ). Šādu piekļuvi nedrīkst atļaut, lai novērstu, izmeklētu, atklātu “noziedzīgus nodarījumus vispārīgi” un veiktu kriminālvajāšanu par tiem. To var piešķirt tikai “smagu noziegumu” ( 6 ) apkarošanas procedūrās un procesos, un tā ir jāpakļauj iepriekšējai pārbaudei, ko veic tiesa vai neatkarīga administratīva iestāde, lai nodrošinātu šīs prasības ievērošanu ( 7 ). Tribunale di Bolzano (Bolcāno tiesa) lūdz Tiesu precizēt divus sprieduma Prokuratuur aspektus: jēdzienu “smaga noziedzība” un apjomu, kādā tiesai ir jāveic iepriekšēja pārbaude saskaņā ar valsts tiesību normu, kas paredz atļaut piekļuvi elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju glabātajiem datiem.

3.

Saskaņā ar Direktīvas 2002/58 5. pantu “Komunikāciju konfidencialitāte”:

“1.   Dalībvalstis nodrošina komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitāti ar publisko komunikāciju tīkla un publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, ievērojot valsts tiesību aktus. Īpaši tās aizliedz komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu noklausīšanos, ierakstīšanu, uzglabāšanu vai cita veida aizturēšanu vai pārraudzību personām, kas nav lietotāji, bez attiecīgo lietotāju piekrišanas, izņemot gadījumus, kad to darīt ir ar likumu atļauts saskaņā ar 15. panta 1. punktu. [..]

[..]”

4.

Direktīvas 2002/58 6. pantā “Informācija par datu plūsmu” ir noteikts:

“1.   Informācija par datu plūsmu, kas attiecas uz abonentiem un lietotājiem un ko publisko komunikāciju tīkla pakalpojumu sniedzējs vai publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniedzējs apstrādā vai uzglabā, ir jādzēš vai jāpadara anonīma, kad tā vairs nav nepieciešama komunikāciju pārraidīšanai, neierobežojot šā panta 2., 3. un 5. pantu un 15. panta 1. punktu.

[..]

5.   Informācijas par datu plūsmu apstrāde, saskaņā ar 1., 2., 3. un 4. punktu, ir jāierobežo līdz personām, kas darbojas ar pilnvaru no publisko komunikāciju tīklu pakalpojumu sniedzējiem un tādu publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, kas apstrādā rēķinu sagatavošanas vai datu plūsmas pārvaldi, klientu pieprasījumus, pārkāpumu noteikšanu, elektronisko komunikāciju pakalpojumu tirdzniecību vai pievienotās vērtības pakalpojumu sniegšanu, un tā jāierobežo līdz līmenim, kas nepieciešams šādu darbību veikšanai.

[..]”

5.

Direktīvas 2002/58 9. pants “Atrašanās vietas dati, kas nav informācija par datu plūsmu” noteic:

“1.   Ja var apstrādāt atrašanās vietas datus, kas nav informācija par datu plūsmu, attiecībā uz publisko komunikāciju tīklu vai publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu lietotājiem vai abonentiem, šādus datus var apstrādāt tikai tad, kad tie ir padarīti anonīmi, vai ar lietotāju vai abonentu piekrišanu, līdz tādam līmenim un tik ilgi, cik nepieciešams, lai sniegtu pievienotās vērtības pakalpojumus. Pakalpojuma sniedzējam ir jāinformē lietotāji vai abonenti pirms to piekrišanas saņemšanas par apstrādājamajiem atrašanās vietas datu veidiem, ja dati nav informācija par datu plūsmu, par apstrādes nolūku un ilgumu un par to, vai šos datus pārsūtīs trešajai personai ar nolūku sniegt pievienotās vērtības pakalpojumu. Lietotājiem vai abonentiem dod iespēju jebkurā laikā atsaukt savu piekrišanu atrašanās vietas datu apstrādei, ja dati nav informācija par datu plūsmu.

[..]”

6.

Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu šīs direktīvas 5. un 6. pantā, 8. panta 1., 2., 3. un 4. punktā un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu darbības jomu, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi saskaņā ar nepieciešamiem, atbilstīgiem un samērīgiem pasākumiem demokrātiskā sabiedrībā, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un kriminālpārkāpumu vai elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu un kriminālvajāšanu, kā noteikts Direktīvas 95/46/EK [ ( 8 )] 13. panta 1. punktā. Tālab dalībvalstis, cita starpā, var pieņemt tiesību aktus, paredzot datu saglabāšanu ierobežotā laikposmā, kas pamatots ar šajā punktā noteiktajiem iemesliem. Visi šajā punktā minētie pasākumi ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktu vispārējiem principiem, tostarp tie, kas minēti Eiropas Savienības dibināšanas līguma 6. panta 1. un 2. punktā.”

7.

Decreto legislativo 30 giugno 2003, n. 196 – Codice in materia di protezione dei dati personali (2003. gada 30. jūnija Leģislatīvais dekrēts Nr. 196/2003 par Datu aizsardzības kodeksu) ( 9 ) – redakcijā ar jaunākajiem grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Decreto‑legge 30 settembre 2021 n. 132 – Misure urgenti in materia di giustizia e di difesa, nonché proroghe in tema di referendum, assegno temporaneo e IRAP, convertito con modificazioni nella legge 23 novembre 2021 n. 178 (2021. gada 30. septembra Dekrētlikums Nr. 132 ( 10 ), kas ar grozījumiem pārvērsts 2021. gada 23. novembra Likumā Nr. 178) ( 11 ), 1. pantu – 132. panta 3. punkts (turpmāk tekstā – “Leģislatīvā dekrēta Nr. 196/2003 132. panta 3. punkts”) noteic:

“3.   Likumā noteiktajā glabāšanas termiņā [proti, 24 mēnešu laikā no saziņas dienas] – gadījumā, ja ir pietiekamas pazīmes, kas liecina, ka ir izdarīts vai nu noziedzīgs nodarījums, par kuru likumā ir paredzēts saskaņā ar Codice di procedura penale [(Kriminālprocesa kodekss)] 4. pantu noteiktais sods: mūža ieslodzījums vai brīvības atņemšana uz laiku, kura maksimālais ilgums nav mazāks par 3 gadiem, vai noziedzīgs nodarījums, kas izpaužas kā draudu izteikšana un uzmākšanās vai personas traucēšana ar tālruņa palīdzību, apstākļos, kad šie draudi vai šis traucējums ir nopietni – datus, ja tie ir būtiski faktu konstatēšanai, iegūst pēc tiesneša atļaujas, kuru tas izdod ar motivētu lēmumu, pēc prokuratūras pieprasījuma vai apsūdzētās personas, aizdomās turētā, cietušās personas un citu privātpersonu aizstāvja lūguma;

[..]

3. quater.   Dati, kas iegūti, pārkāpjot [šā panta] 3. un 3. bis punktā noteikto, nav izmantojami.”

8.

Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 4. pantu “Piekritības noteikšanas noteikumi”:

“Piekritības noteikšanai ņem vērā likumā paredzēto sodu par katru izdarīto noziedzīgo nodarījumu vai noziedzīga nodarījuma mēģinājumu. Neņem vērā noziedzīga nodarījuma turpinātību, recidīvu un apstākļus, izņemot atbildību pastiprinošus apstākļus, par kuriem likums paredz sodu, kura veids atšķiras no noziedzīgam nodarījumam sākotnēji paredzētā soda veida, kā arī īpašās ietekmes apstākļus.”

9.

Iesniedzējtiesa norāda, ka par noziedzīga nodarījuma – zādzības atbildību pastiprinošos apstākļos – izdarīšanu prokuratūra var veikt kriminālvajāšanu pēc savas ierosmes ( 12 ). Codice penale (Kriminālkodekss) 625. pants noteic, ka persona, kas atzīta par vainīgu zādzībā atbildību pastiprinošos apstākļos, ir paredzēts īpašs sods – brīvības atņemšana uz laiku no diviem līdz sešiem gadiem un naudas sods no 927 līdz 1500 EUR. Kriminālkodeksa 624. pants noteic, ka persona, kas ir atzīta par vainīgu zādzībā bez atbildību pastiprinošiem apstākļiem, par kuru var saukt pie atbildības pēc cietušās personas pieteikuma, var tikt sodīta ar brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem mēnešiem līdz trim gadiem un naudas sodu no 154 līdz 516 EUR.

10.

Bolcāno prokuratūra uzsāka divus kriminālprocesus pret nezināmiem noziedzīgā nodarījuma izdarītājiem par mobilā tālruņa zādzību atbildību pastiprinošos apstākļos saskaņā ar Kriminālkodeksa 624. un 625. pantu ( 13 ). Lai izsekotu noziedzīgā nodarījuma izdarītājus, tā atbilstoši Leģislatīvā dekrēta Nr. 196/2003 132. panta 3. punktā noteiktajam lūdza iesniedzējtiesai “[..] atļauju iegūt no visām telefonsakaru sabiedrībām visus to rīcībā esošos datus, izmantojot izsekošanas un lokalizācijas metodi (tostarp lietotājus un, iespējams, izsaucamā/izsaucēja pieslēguma IMEI kodus, apmeklētās/atvērtās vietnes, zvanu/savienojumu laiku un ilgumu, ar attiecīgo šūnu un/vai mobilo sakaru mastu norādi, SMS vai MMS sūtītāju/saņēmēju IMEI un, ja iespējams, vispārīgo informāciju par attiecīgajiem īpašniekiem) par ienākošajiem un izejošajiem tālruņa zvaniem/saziņu un veiktajiem savienojumiem, ieskaitot viesabonēšanu, t.sk. ja par zvaniem netiek iekasēta maksa (neatbildētie zvani), laika no zādzības dienas līdz pieprasījuma dienai”.

11.

Iesniedzējtiesai ir šaubas, vai Leģislatīvā dekrēta Nr. 196/2003 132. panta 3. punkts ir saderīgs ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu atbilstoši tam, kā šī otrā tiesību norma ir interpretēta spriedumā Prokuratuur. Tā norāda, ka 2021. gada 7. septembrīCorte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa, Itālija) ( 14 ) ir nospriedusi, ka, tā kā valstu tiesām ir rīcības brīvība, nosakot, kādi noziedzīgi nodarījumi ir kvalificējami kā “nopietns valsts drošības apdraudējums vai smags noziegums”, valsts tiesas nevar tieši piemērot spriedumu Prokuratuur. Pēc šā Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa) sprieduma Itālijas likumdevējs pieņēma 2021. gada 30. septembra Dekrētlikumu Nr. 132, kura 132. panta 3. punktā kā smagi noziegumi telefonsarunu sarakstu iegūšanas nolūkā tostarp ir klasificēti noziedzīgi nodarījumi, par kuriem ir paredzēts sods, “[..] kura maksimālais [brīvības atņemšanas] ilgums nav mazāks par trim gadiem [..]”.

12.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Leģislatīvā dekrēta Nr. 196/2003 132. panta 3. punktā noteiktais slieksnis noziedzīgu nodarījumu kvalificējamībai par smagiem noziegumiem šo noziegumu lokā ietver arī nodarījumus, kam ir tikai neliela sabiedriskā bīstamība un par ko kriminālvajāšana var tikt uzsākta tikai pēc privātpersonas pieteikuma ( 15 ). Tādējādi saskaņā ar šo tiesību normu piekļuvi telefonsarunu sarakstiem var iegūt par minimālas vērtības priekšmeta, piemēram, mobilā tālruņa vai velosipēda, zādzību. Līdz ar to Leģislatīvā dekrēta Nr. 196/2003 132. panta 3. punktā paredzētais slieksnis neatbilstot samērīguma principam atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru ikvienā gadījumā ir jāizvērtē izmeklējamā pārkāpuma smaguma samērīgums ar pamattiesību izmantošanas ierobežojumu. Kriminālvajāšana par šādiem maznozīmīgiem nodarījumiem neattaisnojot to, ka tiek ierobežota pamattiesību uz privātās dzīves neaizskaramību, personas datu aizsardzību un vārda un informācijas brīvību izmantošana ( 16 ).

13.

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka Itālijas tiesām esot ļoti ierobežota rīcības brīvība atteikt piekļuvi telefonsarunu sarakstiem, jo atļauja ir jāpiešķir, ja ir “[..] pietiekamas pazīmes, kas liecina, ka ir izdarīts noziedzīgs nodarījums [..]” un šāda atļauja “[..] ir būtisk[a] faktu konstatēšanai [..]”. Tiesu kompetencē neesot tostarp izvērtēt izmeklējamā noziedzīgā nodarījuma smagumu. Likumdevējs esot veicis vērtējumu vispārīgi, kā arī nediferencējot dažādus noziedzīgu nodarījumu veidus, kad tas noteica, ka piekļuve telefonsarunu ierakstiem ir jāpiešķir tostarp saistībā ar visu tādu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu, par kuriem ir paredzēts sods ar maksimālo brīvības atņemšanas ilgumu ne mazāku par trim gadiem.

14.

Šādos apstākļos Tribunale di Bolzano (Bolcāno tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 2002/58] 15. panta 1. punkts nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā [Leģislatīvā dekrēta Nr. 196/2003 132. panta 3. punkts], kas noteic:

“Likumā noteiktajā glabāšanas termiņā – gadījumā, ja ir pietiekamas pazīmes, kas liecina, ka ir izdarīts vai nu noziedzīgs nodarījums, par kuru likumā ir paredzēts saskaņā ar Codice di procedura penale [Kriminālprocesa kodekss] 4. pantu noteiktais sods: mūža ieslodzījums vai brīvības atņemšana uz laiku, kura maksimālais ilgums nav mazāks par 3 gadiem, vai noziedzīgs nodarījums, kas izpaužas kā draudu izteikšana un uzmākšanās vai personas traucēšana ar tālruņa palīdzību, apstākļos, kad šie draudi vai šis traucējums ir nopietni, – datus, ja tie ir būtiski faktu konstatēšanai, iegūst pēc tiesneša atļaujas, kuru tas izdod ar motivētu lēmumu, pēc prokuratūras pieprasījuma vai apsūdzētās personas, aizdomās turētā, cietušās personas un citu privātpersonu aizstāvja lūguma”?”

15.

Čehijas un Igaunijas valdības, Īrija, Francijas, Itālijas, Kipras, Ungārijas, Nīderlandes, Austrijas, Polijas valdības un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.

16.

Šīs ieinteresētās personas un Bolcāno prokuratūra sniedza mutvārdu paskaidrojumus un atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem 2023. gada 21. marta tiesas sēdē.

17.

Itālijas valdība un Īrija apgalvo, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu esot daļēji nepieņemams. Saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītajiem faktiskajiem apstākļiem piekļuves pieprasījums esot veikts saistībā ar izmeklēšanu par mobilo tālruņu zādzībām atbildību pastiprinošos apstākļos. Īrija uzsver, ka prokuratūra varot veikt kriminālvajāšanu par šāda veida noziedzīgu nodarījumu pēc savas ierosmes. Šīs pilnvaras atspoguļojot viedokli, ka noziedzīga nodarījuma raksturs un sekas ietekmē sabiedrību kopumā. Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu esot hipotētisks, ciktāl tas attiecoties arī uz noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem kriminālvajāšanu var uzsākt tikai pēc privātpersonas pieteikuma. Itālijas valdība norāda, ka iesniedzējtiesa atsaucoties uz virkni noziedzīgu nodarījumu, kuriem neesot nekā kopīga ar tajā izskatāmajām lietām. Itālijas valdība un Komisija norāda, ka lūgumā ir minēts “maksimālais brīvības atņemšanas ilgums[, kas] nav mazāks par trim gadiem”, taču saskaņā ar Kriminālkodeksa 625. pantu par noziedzīgu nodarījumu – zādzību atbildību pastiprinošos apstākļos – ir paredzēts brīvības atņemšanas sods uz laiku no diviem līdz sešiem gadiem. Tādēļ Komisija ierosina Tiesai pārformulēt jautājumu. Francijas valdība arī lūdz Tiesu pārformulēt jautājumu. Tā norāda, ka Tiesa var interpretēt Savienības tiesību normas, taču tās kompetencē neesot izvērtēt valsts tiesību normu saderību ar Savienības tiesībām.

18.

Iesniedzējtiesas uzdotajā jautājumā Tiesai burtiski ir lūgts lemt par valsts tiesību normas saderību ar Savienības tiesībām. Tas pats par sevi neliedz sniegt iesniedzējtiesai Savienības tiesību – šajā gadījumā Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta – interpretāciju, kas tai ļautu spriest par tajā izskatītajā lietā aplūkotās valsts tiesību normas saderību ar šo Savienības tiesību normu ( 17 ).

19.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Bolcāno prokuratūra ir lūgusi piekļuvi datiem tostarp tālab, lai izmeklētu divus noziedzīgus nodarījumus – mobilo tālruņu zādzības atbildību pastiprinošos apstākļos – un lai varētu uzsākt kriminālvajāšanu par tiem saskaņā ar Kriminālkodeksa 625. pantu. Šādos apstākļos šajā lūgumā ietvertajām atsaucēm uz citiem noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp Kriminālkodeksa 624. pantu (zādzība bez atbildību pastiprinošiem apstākļiem) ( 18 ), nav nozīmes, lai izlemtu par iesniedzējtiesā izskatāmajiem pieprasījumiem ( 19 ). Ciktāl prejudiciālais jautājums attiecas uz Bolcāno prokuratūras lūgumu piekļūt datiem, lai izmeklētu noziedzīgus nodarījumus – zādzības atbildību pastiprinošos apstākļos, tas nav hipotētisks. Līdz ar to izvērtēšu tikai Leģislatīvā dekrēta Nr. 196/2003 132. panta 3. punkta piemērošanu tādos iesniedzējtiesas aprakstītajos faktiskajos apstākļos, kas attiecas uz mobilo tālruņu zādzībām atbildību pastiprinošos apstākļos.

20.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts saistībā ar Bolcāno prokuratūras lūgumu piekļūt elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju glabātajiem datiem. Tas neattiecas uz šo datu glabāšanu vai tās likumību atbilstoši tostarp Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam ( 20 ). Šie dati ietver detalizētu informāciju par ienākošajiem un izejošajiem sakariem jeb komunikāciju ( 21 ), kas veikta ar nozagtajiem mobilajiem tālruņiem, kā arī atrašanās vietas datiem ( 22 ). Lai gan šie dati neietver saziņas saturu, tie ļauj izdarīt precīzus secinājumus par to personu privāto dzīvi, kuru dati ir iesaistīti, un piekļuve šiem datiem, šķiet, ir “nopietna” iejaukšanās viņu pamattiesībās ( 23 ). Iejaukšanās, ko rada piekļuve šādiem datiem, var tikt attaisnota ar mērķi ( 24 ) – kas minēts Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta pirmajā teikumā – novērst, izmeklēt, atklāt nevis noziedzīgus nodarījumus vispār, bet gan “smagus noziedzīgus nodarījumus”, kā arī veikt kriminālvajāšanu par tiem. Interpretējot Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, Tiesa saista iejaukšanās personu pamattiesībās nopietnību ar izmeklējamā noziedzīgā nodarījuma smagumu ( 25 ).

21.

Direktīvā 2002/58 ir regulētas elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju darbības saistībā ar personas datu apstrādi ( 26 ). Ar 1. panta 3. punktu no Direktīvas 2002/58 piemērošanas jomas ir skaidri izslēgtas valsts darbības tādās konkrētās jomās kā sabiedrības drošība, aizsardzība, valsts drošība un krimināltiesības. Darbības, kuras norādītas Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā, būtiski pārklājas ar šīs direktīvas 1. panta 3. punktā aprakstītajām darbībām un ietver valsts darbības krimināltiesību jomā, kas ir nepārprotami izslēgtas no Direktīvas 2002/58 piemērošanas jomas ( 27 ). Tātad pastāv acīmredzama saikne starp valsts darbībām, kuras ar Direktīvas 2002/58 1. panta 3. punktu ir izslēgtas no šīs direktīvas piemērošanas jomas, un tiesību aktiem, ko dalībvalstis var pieņemt saskaņā ar tās 15. panta 1. punktu ( 28 ).

22.

Neraugoties uz šo nepārprotamo saikni, Tiesa ir konsekventi nospriedusi, ka, tā kā Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā dalībvalstīm ir skaidri atļauts pieņemt tajā minētos valsts tiesību aktus, šie akti ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā. No šīs judikatūras izriet, ka Direktīvas 2002/58 1. panta 3. punktā minētais jēdziens “darbības”, t.sk. “valsts darbības krimināltiesību jomā”, neietver tās 15. panta 1. punktā minētos tiesību aktus ( 29 ).

23.

Nedz Direktīvas 2002/58 2. pantā, kurā ietvertas vairākas definīcijas šīs direktīvas piemērošanas vajadzībām, nedz kādā citā Direktīvas 2002/58 normā, pat ne 15. panta 1. punktā nav definēts jēdziens “noziedzīgi nodarījumi” ( 30 ). Direktīvā 2002/58 nav ietverts “noziedzīgu nodarījumu” saraksts. Šis termins nav definēts arī Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu interpretējošajā judikatūrā ( 31 ).

24.

Lai gan šādu definīciju nav, tomēr Direktīva 2002/58 neparedz, ka “noziedzīgi nodarījumi” būtu jādefinē atbilstoši katras dalībvalsts tiesību aktiem ( 32 ). Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības, gan no vienlīdzības principa izriet, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi. Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta interpretācijas kontekstā terminu “noziedzīgi nodarījumi” vismaz principā var uzskatīt par autonomu Savienības tiesību jēdzienu, kas visās dalībvalstīs ir jāinterpretē vienveidīgi ( 33 ).

25.

Tomēr Tiesai apsvērumus iesniegušās 10 dalībvalstis un Komisija vienprātīgi uzskata, ka “noziedzīgi nodarījumi”, tostarp smagi noziedzīgi nodarījumi, uz kuriem attiecas Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts, katrai dalībvalstij jādefinē, atsaucoties uz saviem valsts tiesību aktiem.

26.

Šai nostājai piekrītu šādu iemeslu dēļ.

27.

Pirmkārt, Tiesa ir jau nospriedusi, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta kontekstā dalībvalstu kompetencē ir noteikt savas būtiskās drošības intereses un veikt pienācīgus pasākumus, lai nodrošinātu savu iekšējo un ārējo drošību ( 34 ). Lai gan Tiesa to nav skaidri norādījusi, tomēr šķiet, ka tā ir uzskatījusi, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā minētais termins “valsts drošība” nav autonoms Savienības tiesību jēdziens, lai gan nav sniegta šā jēdziena definīcija un nav tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām ( 35 ). Neredzu iemeslu, kādēļ šāds pats risinājums nebūtu jāizmanto attiecībā uz dalībvalstu pilnvarām definēt “noziedzīgus nodarījumus” vai “smagus noziedzīgus nodarījumus” Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta izpratnē. Šajā tiesību normā ietvertie termini “noziedzīgi nodarījumi”, “sabiedrības drošība” un “valsts drošība” var tikt uzskatīti par noscitur a sociis, jo šķiet, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis, ka tie ir aplūkojami līdzīgi, tostarp to definēšanas veids ( 36 ).

28.

Otrkārt, LES 4. panta 2. punktā Eiropas Savienībai ir noteikts pienākums respektēt dalībvalstu politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām raksturīgo nacionālo identitāti. Hartas preambulā ir arī atzīts, ka, lai gan Savienība veicina kopējo vērtību saglabāšanu un attīstību, tā tostarp respektē Eiropas tautu kultūru un tradīciju dažādību. Noziedzīgu nodarījumu un sodu definēšana ( 37 ) atspoguļo valstu jutīgumu nacionālajā jomā un tradīcijas, kas ievērojami atšķiras ne tikai starp dalībvalstīm, bet arī laika gaitā – līdztekus pārmaiņām sabiedrībā ( 38 ).

29.

Šajā kontekstā jāteic, ka, nosakot par noziedzīgiem atzīstamus nodarījumus un sodus, dalībvalstis atšķirīgā mērā ņem vērā dažādus faktorus. Dalībvalsts veiktais konkrēta noziedzīga nodarījuma “smaguma” novērtējums bieži, ja ne pat vienmēr, atspoguļojas piemērotā soda bargumā. Brīvības atņemšanas soda ilgums var atspoguļot vairāku faktoru analīzi, tostarp noziedzīgam nodarījumam piemītošo “smagumu” un tā relatīvo “smagumu” salīdzinājumā ar citiem noziedzīgiem nodarījumiem. Nav norādīts neviens iemesls, kāpēc dalībvalstīm nevajadzētu izmantot šīs pilnvaras vai kāpēc “noziedzīgu nodarījumu”, “smagu noziedzīgu nodarījumu” vai “noziedzīgu nodarījumu vispār” definēšanai konkrētajā kontekstā būtu jāpiemēro atšķirīga pieeja.

30.

Dalībvalstu kompetence krimināltiesību jomā neskar Eiropas Savienības kompetenci noteiktos gadījumos ieviest, piemēram, minimālos noteikumus, ar kuriem tiek noteikti noziedzīgi nodarījumi un sankcijas attiecībā uz īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju, kas saistīta ar šādu nodarījumu būtību vai ietekmi vai ar nepieciešamību tos apkarot kopīgi ( 39 ). Tomēr Savienības likumdevējs nav paredzējis noteikumus, kā noziedzīgi nodarījumi definējami Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta kontekstā ( 40 ). Proti, kā norādīts iepriekš ( 41 ), no Direktīvas 2002/58 1. panta 3. punkta formulējuma izriet, ka, pieņemot šo direktīvu, Savienības likumdevējs nav vēlējies īstenot nekādu kompetenci krimināltiesību jomā.

31.

Šie divi iemesli ir pietiekami, lai paskaidrotu, kādēļ – lai gan saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu pieņemtie valsts tiesību akti par noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā – dalībvalstis saglabā pilnvaras definēt “noziedzīgus nodarījumus”, tostarp “smagus noziedzīgus nodarījumus”, un noteikt sodus par šādu nodarījumu izdarīšanu ( 42 ).

32.

Tiesa ir uzsvērusi, ka iespēja atkāpties ( 43 ) tostarp no Direktīvas 2002/58 5. panta 1. punktā paredzētā konfidencialitātes principa ir jāinterpretē šauri, lai šāda atkāpe nekļūtu par vispārēju normu, kas tādā veidā padarītu šo principu par bezjēdzīgu ( 44 ). Tādējādi, īstenojot šo iespēju, tostarp ir jāievēro līdzvērtības ( 45 ) un efektivitātes ( 46 ) principi. Tai ir jāatbilst arī ES tiesību vispārējiem principiem, t.sk. samērīguma principam ( 47 ), kā arī Hartas 7., 8. un 11. pantam ( 48 ) un 52. panta 1. punktam ( 49 ). Smagas noziedzības apkarošanas mērķis vienmēr ir jāsalāgo ar tās skarto pamattiesību izmantošanu. Hartas 7., 8. un 11. pantā nostiprinātās tiesības nav uztveramas kā absolūtas, un to izmantošana ir jāaplūko saistībā ar šo tiesību funkciju sabiedrībā ( 50 ). Tādējādi Hartas 52. panta 1. punkts noteic, ka tiesību aktos noteiktajiem šo tiesību izmantošanas ierobežojumiem ir jāievēro šo tiesību būtība un jāatbilst samērīguma principam, jābūt nepieciešamiem un patiesi jāatbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Eiropas Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības. Tāpēc valsts tiesību aktiem, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, ir patiesi un stingri jāatbilst kādam no šajā tiesību normā minētajiem mērķiem. Tiem ir jābalstās uz objektīviem kritērijiem un jābūt juridiski saistošiem, un tajos ir jāparedz skaidri un precīzi noteikumi, kuros norādīti materiāltiesiskie un procesuālie nosacījumi, atbilstoši kuriem elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir jānodrošina valsts kompetentajām iestādēm piekļuve datiem ( 51 ).

33.

Lai praksē garantētu šo nosacījumu pilnīgu ievērošanu, kompetento valsts iestāžu piekļuvei glabātajiem datiem principā ( 52 ) jābūt pakļautai iepriekšējai pārbaudei, ko veic tiesa vai neatkarīga administratīvā iestāde ( 53 ) pēc šo iestāžu pamatota pieprasījuma un paziņojot par to attiecīgajām personām ( 54 ). Pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka, veicot šo iepriekšējo pārbaudi, tiesai vai neatkarīgai administratīvajai iestādei ir jāsalāgo dažādās attiecīgās intereses un tiesības, lai nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp izmeklēšanas prasībām un nepieciešamību aizsargāt skarto personu pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību. ( 55 )

34.

Šajā lietā Leģislatīvā dekrēta Nr. 196/2003 132. panta 3. punktā ir paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem valsts tiesai ir jāuzdod elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem piešķirt prokuratūrai piekļuvi datiem pēc tā pieprasījuma. Nav strīda ( 56 ) par to, ka Leģislatīvā dekrēta Nr. 196/2003 132. panta 3. punktā ir skaidri un precīzi izklāstīti apstākļi un nosacījumi, saskaņā ar kuriem valsts tiesa var uzdot elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem nodrošināt šādu piekļuvi. Tomēr iesniedzējtiesas ieskatā, soda ar “maksimālo brīvības atņemšanas ilgumu ne mazāku par trim gadiem” kritērijs ir pārāk plašs, jo aptver arī tādus noziedzīgus nodarījumus kā zādzība bez atbildību pastiprinošiem apstākļiem, kam ir tikai neliela sabiedriskā bīstamība.

35.

Lai gan Leģislatīvā dekrēta Nr. 196/2003 132. panta 3. punkts iespējami attiecas uz plašu noziedzīgu nodarījumu loku, šajā tiesvedībā Tiesai nav nekādu pierādījumu, kas liecinātu, ka tas aptver tik lielu skaitu nodarījumu, ka piekļuve datiem atbilstoši šai tiesību normai būtu drīzāk vispārīgs noteikums, nevis izņēmums ( 57 ). Minētajā tiesību normā paredzētais slieksnis – maksimālais sods ar brīvības atņemšanu uz laiku, kas nav mazāks par trim gadiem, – nešķiet esam pārmērīgi zems ( 58 ). Pēc analoģijas Direktīvas 2016/681 ( 59 ) 3. panta 9. punktā “smagi noziegumi” ir definēti kā “II pielikumā uzskaitītie nodarījumi, par kuriem var piemērot brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem” ( 60 ). Tomēr Tiesa norādīja, ka, tā kā Direktīvas 2016/681 3. panta 9. punktā ir atsauce uz maksimālo, nevis minimālo piemērojamo sodu, nevar izslēgt, ka “datus var apstrādāt, lai apkarotu noziedzīgus nodarījumus, kuri, lai gan atbilst šajā noteikumā paredzētajam smaguma sliekšņa kritērijam, ņemot vērā valsts krimināltiesību sistēmas īpatnības, ietilpst nevis smagu noziegumu, bet gan parastu noziegumu jomā” ( 61 ).

36.

Ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 196/2003 132. panta 3. punktā paredzēto trīs gadu sodu ir domāts maksimālais piemērojamais sods, un tādējādi to var attiecināt uz tādiem noziedzīgiem nodarījumiem kā zādzība bez atbildību pastiprinošiem apstākļiem ( 62 ). Tādēļ ir jāaplūko, kā Leģislatīvā dekrēta Nr. 196/2003 132. panta 3. punkts tiek piemērots praksē. Ja vien iesniedzējtiesa pārbaudē nekonstatē citādi, šķiet, ka Leģislatīvā dekrēta Nr. 196/2003 132. panta 3. punktā ir paredzēti divi atšķirīgi valsts tiesas iepriekšējas pārbaudes kritēriji atkarībā no izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu rakstura.

37.

Pirmais no šiem pārbaudes kritērijiem paredz ( 63 ), ka valsts tiesām ir jāatļauj prokuratūrai piekļūt elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju saglabātajiem datiem, ja šie dati ir nozīmīgi tālab, lai noskaidrotu faktiskos apstākļus, un ja ir pietiekami pierādījumi par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kas izpaužas kā draudu izteikšana un uzmākšanās vai personas traucēšana ar tālruņa palīdzību, apstākļos, kad šie draudi vai šis traucējums ir nopietni. Tādējādi valsts tiesai ir individuāli jāizvērtē attiecīgā noziedzīgā nodarījuma smagums un jāpārbauda, vai šā noziedzīgā nodarījuma izmeklēšana un kriminālvajāšana par to var būt pamats, lai ierobežotu Hartas 7., 8. un 11. pantā paredzētās vispārējās tiesības un Direktīvas 2002/58 5., 6. un 9. pantā ietvertās īpašās tiesības. Šis kritērijs prasa katrā konkrētajā gadījumā individualizēti izvērtēt, vai šo tiesību aizskārums ir samērīgs ar sabiedrības interešu mērķi – noziedzības apkarošanu.

38.

Turpretī otrais no šiem pārbaudes kritērijiem, kas ir būtisks šīs tiesvedības kontekstā, prasa ( 64 ) valsts tiesām atļaut prokuratūrai piekļūt elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju glabātajiem datiem, ja tie ir nozīmīgi tālab, lai konstatētu faktiskos apstākļus, un ja ir pietiekami pierādījumi par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, par kuru tostarp ir paredzēts sods ar maksimālo brīvības atņemšanas ilgumu ne mazāku par trim gadiem. Šādā gadījumā valsts tiesai ir vienīgi jāpārbauda, vai šīs objektīvās prasības ir izpildītas, un tai nav nekādas iespējas veikt konkrētajā lietā esošo interešu individualizētu izvērtējumu ( 65 ). Tādējādi pārbaude, ko valsts tiesa veic saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 196/2003 132. panta 3. punktu, ir atrauta no jebkādas reālas saiknes ar izskatāmās lietas konkrētajiem apstākļiem.

39.

Lai gan valsts tiesu kompetencē var arī nebūt pārskatīt, kā likumdevējs definējis noziedzīgus nodarījumus, vai likumdevēja lēmumu par to, cik smagi ir šie nodarījumi ( 66 ), tomēr šo tiesu kompetencē ir jābūt individualizētu izvērtējumu veikšanai par to, vai piekļuve, kas saskaņā ar tiesību aktiem, kuri pieņemti, pamatojoties uz Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, ir piešķirta sensitīviem datiem, kuri ļauj izdarīt precīzus secinājumus par lietotāja privāto dzīvi, un kas tādējādi rada nopietnu iejaukšanos Hartas 7., 8. un 11. pantā, kā arī 52. panta 1. punktā nostiprinātajās pamattiesībās, ir samērīga.

40.

No tā izriet, ka saskaņā ar tiesību aktiem, kas pieņemti, pamatojoties uz Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, piekļuvi sensitīviem datiem nedrīkst piešķirt, ja vien i) attiecīgais nodarījums nesasniedz valsts likumdevēja iepriekš noteikto smaguma slieksni un ii) tiesa vai cita neatkarīga administratīva iestāde individualizēta izvērtējuma vai pārbaudes iznākumā neuzskata, ka no šādas piekļuves piešķiršanas izrietošā iejaukšanās pamattiesībās ir samērīga, ņemot vērā sabiedrības interešu mērķi apkarot noziedzību konkrētajā gadījumā. Tomēr atsevišķos gadījumos piekļuvi šādiem datiem nedrīkst piešķirt pat tad, ja noziedzīgais nodarījums sasniedz valsts tiesību aktos noteikto smaguma slieksni.

41.

Šajā lietā izskatāmā zādzība atbildību pastiprinošos apstākļos ir uzskatāma par “smagu” noziedzīgu nodarījumu valsts tiesībās, jo par to ir paredzēts tostarp brīvības atņemšanas sods uz laiku no diviem līdz sešiem gadiem, tādējādi atbilstot Leģislatīvā dekrēta Nr. 196/2003 132. panta 3. punktā noteiktajam smaguma slieksnim ( 67 ). Piemērojot tiesību aktus, kas pieņemti, pamatojoties uz Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, Itālijas tiesu kompetencē, šķiet, nav apšaubīt, ka zādzība atbildību pastiprinošos apstākļos valsts tiesībās ir kvalificējama kā “smags noziedzīgs nodarījums”. Ja valsts tiesību aktos noteiktais slieksnis nav sasniegts, iesniedzējtiesa nedrīkst piešķirt piekļuvi pieprasītajiem datiem ( 68 ).

42.

Ja valsts likumdevēja noteiktais slieksnis ir sasniegts, iesniedzējtiesai saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus, no piekļuves sensitīviem datiem piešķiršanas izrietošā iejaukšanās pamattiesībās ir samērīga ar sabiedrības interešu mērķi apkarot šo noziedzīgo nodarījumu. Iesniedzējtiesai šajā ziņā ir jāņem vērā un jāsamēro visas attiecīgās tiesības un intereses, t.sk. arī kaitējums, kas nodarīts cietušo tiesībām uz īpašumu, kuras aizsargātas ar Hartas 17. pantu, kā arī apstāklis, ka mobilajos tālruņos var būt ietverta ļoti sensitīva informācija par to īpašnieku privāto un profesionālo dzīvi, kā arī finansiālo stāvokli ( 69 ). Piekļuve attiecīgajiem datiem var būt vienīgais iedarbīgais līdzeklis, kas ir pieejams, lai izmeklētu attiecīgos noziedzīgos nodarījumus un sauktu pie atbildības par tiem, kā arī lai nodrošinātu, ka to pagaidām nezināmie izdarītāji nepaliek nesodīti. Jāņem vērā arī trešo personu tiesības ( 70 ).

43.

Attiecībā uz trešo personu tiesībām no iesniedzējtiesas lietas materiāliem izriet ( 71 ), ka Bolcāno prokuratūra ir lūgusi piekļuvi datiem par sakariem, kas veikti no nozagtajiem mobilajiem tālruņiem kopš 2021. gada 29. oktobra saiknē ar pirmo zādzību, kas izdarīta 2021. gada 27. oktobrī ( 72 ), un kopš 2021. gada 20. novembra – otro zādzību, kas izdarīta minētajā dienā ( 73 ). Ņemot vērā šos laikposmus, ir redzams, ka piekļuves pieprasījumi ļoti ierobežotā mērā skar cietušo tostarp Hartas 7., 8. un 11. pantā garantētās tiesības ( 74 ). Itālijas valdība rakstveida apsvērumos arī norāda, ka valsts tiesvedība attiecas tikai uz datiem, kas palīdzētu identificēt attiecīgo zādzību izdarītāju(‑us). Gadījumā, ja būtu iespējams identificēt zvanus, kas izdarīti ar zādzību nesaistītām trešām personām vai zvanus, kurus izdarījušas šādas nesaistītās trešās personas, šie dati tiktu iznīcināti saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 269. pantu ( 75 ). Visbeidzot Leģislatīvā dekrēta Nr. 196/2003 132. panta 3. quarter punkts noteic, ka datus, kas iegūti, pārkāpjot šā paša panta 3. vai 3. bis punktu, nedrīkst izmantot ( 76 ).

44.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Tribunale di Bolzano (Bolcāno tiesa, Itālija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) – redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK, – 15. panta 1. punkts un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. pants, kā arī 52. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka šīm tiesību normām nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiesai ir noteikts pienākums atļaut prokuratūrai piekļūt elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju likumīgi glabātajiem datiem, kas ļauj izdarīt precīzus secinājumus par lietotāja privāto dzīvi, ja šie dati ir nozīmīgi tālab, lai konstatētu faktiskos apstākļus, un ja ir pietiekami pierādījumi par tāda valsts tiesībās definēta smaga nozieguma izdarīšanu, par kuru ir paredzēts sods ar maksimālo brīvības atņemšanas ilgumu ne mazāku par trim gadiem. Pirms piekļuves piešķiršanas valsts tiesai ir jāveic individualizēts izvērtējums, vai no šādas piekļuves piešķiršanas izrietošā iejaukšanās pamattiesībās ir samērīga, ņemot vērā tostarp konkrētā nozieguma smagumu un lietas faktiskos apstākļus.