1.

Šajā lietā Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) ir iesniegusi Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar Direktīvas 98/59/EK ( 2 ) 2. panta 3. punkta otrās daļas interpretāciju. Konkrētāk, iesniedzējtiesas uzdotais prejudiciālais jautājums dod Tiesai iespēju precizēt pienākumu, kas uzlikts darba devējam, kurš plāno veikt kolektīvo atlaišanu, informēt kompetento valsts iestādi darba ņēmēju pārstāvju informēšanas un konsultēšanās procedūras laikā.

2.

Šajā lietā nozīme ir Direktīvas 98/59 2.–4. un 6. pantam.

3.

Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss, turpmāk tekstā – “BGB”) 134. pantā ir paredzēts:

“Tiesisks darījums, kas ir pretrunā likumā paredzētam aizliegumam, nav spēkā, ciktāl likumā nav noteikts citādi.”

4.

Saskaņā ar 17. pantu Kündigungsschutzgesetz (Likums par aizsardzību atlaišanas gadījumā), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2017. gada 17. jūlija likumu (BGBl. 2017 I, 2509. lpp.):

“(1)   Darba devējs nosūta paziņojumu nodarbinātības aģentūrai, pirms tas atlaiž:

[..]

2. 10 % no parasti nodarbinātajiem darba ņēmējiem vai vairāk nekā 25 darba ņēmējus uzņēmumos, kuros parasti ir nodarbināti vismaz 60, bet mazāk nekā 500 darba ņēmēji,

[..]

30 kalendāro dienu laikā. Par atlaišanu uzskata arī citas pēc darba devēja iniciatīvas notikušas darba līguma izbeigšanas formas.

(2)   Ja darba devējs plāno īstenot atlaišanu, par kuru ir jāpaziņo saskaņā ar 1. punktu, tam savlaicīgi ir jāsniedz uzņēmuma darba ņēmēju pārstāvjiem visa attiecīgā informācija, it īpaši rakstveidā jāpaziņo tiem:

1. tas, kādi ir paredzētās atlaišanas iemesli;

2. to darba ņēmēju skaits un kategorijas, ko plānots atlaist;

3. to darba ņēmēju skaits un kategorijas, ko parasti nodarbina;

4. cik ilgā laikposmā plānots veikt atlaišanu;

5. kādi ir atlaižamo darba ņēmēju atlasei piedāvātie kritēriji;

6. pēc kādas metodes tiks aprēķināti iespējamie atlaišanas pabalsti.

[..]

(3)   Darba ņēmēju pārstāvjiem adresētā sarakstes dokumenta kopiju darba devējs vienlaicīgi nosūta nodarbinātības aģentūrai; tajā ietver vismaz to informāciju, kas ir noteikta 2. punkta pirmā teikuma 1.–5. apakšpunktā. Paziņojumu saskaņā ar 1. punktu iesniedz rakstveidā, pievienojot darba ņēmēju pārstāvju atzinumu par atlaišanu. Ja darba ņēmēju pārstāvju atzinums nav pieejams, paziņojums ir spēkā, ja darba devējs ticami apliecina, ka tas ir informējis darba ņēmēju pārstāvjus vismaz divas nedēļas pirms paziņojuma iesniegšanas saskaņā ar 2. punkta pirmo teikumu, un izklāsta konsultēšanās stadiju. Paziņojumā jānorāda darba devēja nosaukums, juridiskā adrese un uzņēmuma veids, plānotās atlaišanas iemesli, atlaižamo darba ņēmēju un parasti nodarbināto darba ņēmēju skaits un kategorijas, atlaišanas laikposms un atlaižamo darba ņēmēju atlasei piedāvātie kritēriji. Paziņojumā nodarbinātības aģentūrai, saskaņojot ar darba ņēmēju pārstāvjiem, sniedz informāciju arī par atlaižamo darba ņēmēju dzimumu, vecumu, profesiju un valstspiederību. Darba devējs nosūta paziņojuma kopiju darba ņēmēju pārstāvjiem. Darba ņēmēju pārstāvji var iesniegt nodarbinātības aģentūrai papildu atzinumu. Tie nosūta atzinuma kopiju darba devējam.

[..]”

5.

MO ir G Gmbh darba ņēmējs kopš 1981. gada. Ar 2019. gada 1. oktobra lēmumu maksātnespējas tiesa attiecībā uz šo sabiedrību uzsāka maksātnespējas procedūru. SM tika iecelts par tiesas ieceltu maksātnespējas administratoru un šajā statusā veica darba devēja funkcijas.

6.

2020. gada 17. janvārī tika pieņemts lēmums par G Gmbh darbības izbeigšanu vēlākais 2020. gada 30. aprīlī, laikposmā no 2020. gada 28. līdz 31. janvārim atlaižot vairāk nekā 10 % no 195 darba ņēmējiem, kurus sabiedrība nodarbināja.

7.

2020. gada 17. janvārī tika uzsākta konsultēšanās procedūra ar uzņēmuma darba ņēmēju pārstāvjiem. Šajā kontekstā šie pārstāvji saņēma rakstisku paziņojumu par informāciju, kas noteikta Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta pirmās daļas b) punktā, kura noteikumi tika transponēti Likuma par aizsardzību pret negodīgu atlaišanu 17. panta 2. punktā.

8.

Savukārt pretēji šī likuma 17. panta 3. punktā paredzētajam pienākumam, kas izriet no šīs direktīvas 2. panta 3. punkta otrās daļas transponēšanas, neviena darba ņēmēju pārstāvjiem nosūtītā sarakstes dokumenta kopija netika nosūtīta kompetentajai valsts iestādei, proti, Agentur für Arbeit Osnabrück (Osnabrikas Valsts nodarbinātības aģentūra, Vācija).

9.

Ar 2020. gada 22. janvāra galīgo atzinumu uzņēmuma darba ņēmēju pārstāvji paskaidroja, ka tie nesaskata iespēju izvairīties no plānotās atlaišanas.

10.

2020. gada 23. janvārī kolektīvās atlaišanas plāns tika nosūtīts Osnabrikas Valsts nodarbinātības aģentūrai. Ar 2020. gada 28. janvāra vēstuli no 2020. gada 30. aprīļa tika izbeigtas MO darba tiesiskās attiecības.

11.

MO cēla prasību darba tiesā, lūdzot konstatēt, ka darba tiesiskās attiecības nav izbeigtas ar viņa atlaišanu. Viņš tostarp apgalvoja, ka rakstveida informācijas nosūtīšana uzņēmuma darba ņēmēju pārstāvjiem ir nosacījums atlaišanas spēkā esamībai.

12.

Tā kā šī prasība tika noraidīta gan pirmajā instancē, gan otrajā instancē, MO iesniedza apelācijas sūdzību Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa).

13.

Šādos apstākļos šī tiesa 2022. gada 27. janvārī nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Kāds mērķis ir Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrai daļai, saskaņā ar kuru darba devējs iesniedz kompetentajai valsts iestādei vismaz to sarakstes ar darba ņēmēju pārstāvjiem dokumentu kopijas, kas paredzēti [šī 3. punkta] pirmās daļas b) punkta i)–v) apakšpunktā?”

14.

Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas dalībnieki un Eiropas Komisija.

15.

Ar savu vienīgo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrās daļas mērķi, ciktāl saskaņā ar šo tiesību normu darba devējs iesniedz kompetentajai valsts iestādei vismaz to sarakstes ar darba ņēmēju pārstāvjiem dokumentu kopijas, kas paredzēti šā 3. panta pirmās daļas b) punkta i)–v) apakšpunktā ( 3 ).

16.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka, tā kā Direktīvā 98/59 nav paredzēts īpašs noteikums, ir secināms, ka dalībvalstīm ir jānosaka piemērojamais sods šī pienākuma neizpildes gadījumā. Tomēr šī tiesa norāda, ka tā nevar noteikt, vai saskaņā ar Vācijas tiesībām šī pienākuma neizpilde arī izraisa uzteikuma spēkā neesamību. Šī tiesa it īpaši norāda, ka šāda spēkā neesamība būtu piemērojama, ja tiktu uzskatīts, ka Likuma par aizsardzību pret negodīgu atlaišanu 17. panta 3. punkta noteikumu dēļ, ar kuriem valsts tiesībās ir transponēta Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrā daļa, šis likums būtu uzskatāms par aizliedzošu likumu BGB 134. panta izpratnē.

17.

Iesniedzējtiesa piebilst, ka, lai noteiktu, vai šāda kvalifikācija ir izmantojama, ir jānoskaidro Likuma par aizsardzību pret nelikumīgu atlaišanu 17. panta 3. punktā izvirzītā mērķa būtība un līdz ar to Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrās daļas mērķis. Konkrētāk, šī tiesa jautā, vai, ņemot vērā pēdējā minētā panta mērķi, ar šo pantu var piešķirt individuālu aizsardzību darba ņēmējiem, uz kuriem attiecas kolektīvā atlaišana.

18.

No šiem elementiem izriet, ka nolūkā noskaidrot šī panta mērķi iesniedzējtiesa vēlas uzzināt tā interpretāciju, lai noteiktu tiesiskās sekas, kas valsts tiesībās paredzamas par šajā pantā uzliktā pienākuma neizpildi.

19.

Ņemot vērā šo jautājumu, šķiet, ka, lai iesniedzējtiesa varētu spriest, pilnībā pārzinot faktus, ir ne tikai jāanalizē Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrās daļas mērķis, bet arī jāprecizē Savienības tiesībās paredzētais satvars, lai nodrošinātu šajā pantā paredzētā pienākuma ievērošanu un līdz ar to arī valsts iestāžu rīcības brīvību, nosakot sodu, kas piemērojams šī pienākuma neizpildes gadījumā.

20.

Vispirms ir jākonstatē, ka Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrās daļas gramatiskā analīze vien, ciktāl šajā tiesību normā ir tikai paredzēts pienākums nosūtīt valsts iestādei noteiktas sarakstes ar darba ņēmēju pārstāvjiem dokumentu kopijas, pati par sevi neļauj izprast nedz tās nolūku, nedz mērķi. Tomēr jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai noteiktu Savienības tiesību normas jēgu un tvērumu, ir jāņem vērā ne tikai šīs normas formulējums, bet arī tās konteksts un tiesiskajā regulējumā, kurā šī norma ietverta, izvirzītie mērķi ( 4 ).

21.

Līdz ar to saskaņā ar šo interpretācijas metodi, manuprāt, ir nepieciešams aprakstīt Direktīvas 98/59 mērķus un analizēt darba devējam uzliktos pienākumus, lai sasniegtu šos mērķus, tostarp tos, kas paredzēti šīs direktīvas 2. panta 3. punkta otrajā daļā.

22.

Šajā ziņā no Direktīvas 98/59 2. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir stiprināt darba ņēmēju aizsardzību kolektīvās atlaišanas gadījumos ( 5 ). Konkrētāk, saskaņā ar šīs direktīvas 3. un 7. apsvērumu īpašas būtiskas atšķirības starp tiesību aktiem, kas ir spēkā dalībvalstīs, attiecībā uz pasākumiem, kas vērsti uz kolektīvās atlaišanas seku mazināšanu, arī ir tiesību aktu tuvināšanas mērķis ( 6 ).

23.

Turklāt, kā izriet no šīs direktīvas 4. apsvēruma, atšķirības starp aizsardzības līmeņiem, kas paredzēti valsts tiesību aktos attiecībā uz kolektīvo atlaišanu, var tieši ietekmēt iekšējā tirgus darbību. Tādējādi Direktīvā 98/59 paredzēto aizsardzības noteikumu mērķis ir arī tuvināt izmaksas, ko šādi aizsardzības noteikumi rada Savienības uzņēmumiem ( 7 ). Šajā ziņā šī direktīva palīdz nodrošināt godīgu konkurenci, samazinot risku, ka darba devējs izvēlas izmantot mazāk aizsargājošus darba tiesību aktus konkrētās dalībvalstīs.

24.

Tomēr jāuzsver, ka ar Direktīvu 98/59 tiek nodrošināta tikai daļēja noteikumu par darba ņēmēju aizsardzību kolektīvās atlaišanas gadījumā saskaņošana un šādas atlaišanas gadījumā piemērojamās procedūras noteikšana. No tā galvenokārt izriet, ka šīs direktīvas mērķis nav izveidot vispārēju finansiālās kompensācijas mehānismu darba zaudēšanas gadījumā ( 8 ). Līdz ar to šīs direktīvas 5. pantā dalībvalstīm tiek piešķirtas tiesības piemērot vai pieņemt normatīvus un administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem, vai veicināt vai pieļaut darba ņēmējiem labvēlīgāku koplīgumu piemērošanu ( 9 ).

25.

Konkrētāk, Direktīvas 98/59 galvenais mērķis ir panākt, lai kolektīvā atlaišana tiktu pirms tam apspriesta ar darba ņēmēju pārstāvjiem un paziņota kompetentajai valsts iestādei ( 10 ). Tādējādi šajā direktīvā darba devējiem ir paredzēti divi papildu procesuāla rakstura pienākumi. Pirmkārt, saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu darba devējam ir pienākums informēt darba ņēmēju pārstāvjus un konsultēties. Otrkārt, saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 3. punkta otro daļu un 3. panta 1. punktu darba devējam ir rakstiski jāpaziņo kompetentajai valsts iestādei par plānoto kolektīvo atlaišanu un jānosūta tai šajās tiesību normās paredzētās sarakstes kopijas un informācija.

26.

Runājot par pirmo pienākumu, no Direktīvas 98/59 2. panta 2. punkta izriet, ka šīs konsultēšanās vērstas uz to, kā izvairīties no kolektīvās atlaišanas vai samazināt atlaižamo darba ņēmēju skaitu ( 11 ). Tikai tad, ja šāda atlaišana ir neizbēgama, konsultēšanās būtu jāorientē uz papildu sociālo garantiju izmantošanu, kas galvenokārt vērstas uz palīdzību jauna darba atrašanā vai atlaisto darba ņēmēju pārkvalificēšanos.

27.

Šajā saistībā Direktīvas 98/59 2. pants uzliek pienākumu veikt sarunas ( 12 ). No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka konsultēšanās ir jāveic, lai panāktu vienošanos, jo darba ņēmēju pārstāvjiem ir jādod iespēja izteikt konstruktīvus priekšlikumus, pamatojoties uz informāciju, kas darba devējam ir jānodod viņu rīcībā. Šajā nolūkā šajā direktīvā ir precizēts gan laiks, kad jākonsultējas ar darba ņēmēju pārstāvjiem, gan arī viņiem sniedzamās informācijas saturs.

28.

Pirmkārt, konsultēšanās procedūra saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punktu ir jāuzsāk, tiklīdz darba devējs nolēmis veikt kolektīvu atlaišanu. Tādējādi saskaņā ar Tiesas judikatūru pienākums konsultēties ar darba ņēmēju pārstāvjiem rodas pirms lēmuma pieņemšanas par darba līgumu izbeigšanu ( 13 ), jo šāda pienākuma rašanās ir saistīta ar darba devēja nodomu veikt kolektīvu atlaišanu ( 14 ). Darba devējs var izbeigt šos līgumus tikai pēc šīs procedūras noslēgšanas, proti, pēc tam, kad tas ir izpildījis šīs direktīvas 2. pantā paredzētos pienākumus ( 15 ).

29.

Otrkārt, saskaņā ar Direktīvas 98/59 2. panta 3. punktu darba devējam laicīgi ir jāsniedz darba ņēmēju pārstāvjiem visa attiecīgā informācija un katrā gadījumā rakstiski jāpaziņo par to, kādi ir paredzētās atlaišanas iemesli, to darba ņēmēju skaits un kategorijas, ko plānots atlaist, to darba ņēmēju skaits un kategorija, ko parasti nodarbina, cik ilgā laikposmā plānots veikt atlaišanu, un kādi ir atlaižamo darba ņēmēju atlasei piedāvātie kritēriji.

30.

Citiem vārdiem sakot, šīs informācijas pilnīgumam un laikam, kad tā ir jāiesniedz darba ņēmēju pārstāvjiem, ir jābūt tādiem, lai dotu viņiem iespēju iegūt atbilstošus datus, kas nodrošinātu viņu pietiekamu informētību, lai tie efektīvi piedalītos dialogā ar darba devēju un, ja iespējams, panāktu vienošanos ar darba devēju.

31.

Attiecībā uz Direktīvā 98/59 paredzēto pienākumu informēt kompetento valsts iestādi ir jānorāda, ka tās 2. panta 3. punkta otrajā daļā nav paredzēts tikai tas, ka darba devējam ir pienākums nodot kompetentajai iestādei noteiktas sarakstes ar darba ņēmēju pārstāvjiem dokumentu kopijas. Būtībā saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu darba devējam ir rakstiski jāziņo kompetentajai valsts iestādei par plānoto kolektīvo atlaišanu. Kā savos rakstveida apsvērumos norāda Komisija, šie divi pienākumi attiecas uz diviem procesuālajiem posmiem ( 16 ), kuru laiks atšķiras ( 17 ). Direktīvas 98/59 2. panta 3. punktā paredzētais pienākums ir jāizpilda, ja darba devējs vēlas veikt tikai kolektīvo atlaišanu un šajā nolūkā informē darba ņēmēju pārstāvjus un konsultējas ar tiem, savukārt šīs direktīvas 3. panta 1. punktā paredzētais pienākums ir piemērojams, ja darba devējs ir izstrādājis savu kolektīvās atlaišanas plānu un tas ietilpst pašā atlaišanas procedūrā ( 18 ).

32.

No Direktīvas 98/59 3. panta 1. punkta ceturtās daļas izriet, ka paziņojumā par plānoto atlaišanu ir jāietver visa atbilstošā informācija par plānoto kolektīvo atlaišanu un konsultēšanos ar darba ņēmēju pārstāvjiem saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu un, jo īpaši, kādi ir atlaišanas iemesli, cik darba ņēmējus plānots atlaist, cik darba ņēmējus parasti nodarbina un cik ilgā laikposmā plānots veikt atlaišanu.

33.

Savienības likumdevējs ir vēlējies nodrošināt šī paziņošanas pienākuma iedarbīgumu, Direktīvas 98/59 4. panta 1. punktā paredzot, ka plānotā kolektīvā atlaišana, par kuru paziņots kompetentajai valsts iestādei, sākas ne agrāk kā 30 dienas pēc minētās izziņošanas ( 19 ). Katrā ziņā saskaņā ar Tiesas judikatūru darba līgumu izbeigšana nevar notikt, pirms šī valsts iestāde tiek informēta par plānoto kolektīvo atlaišanu ( 20 ).

34.

Direktīvas 98/59 4. panta 3. punktā ir precizēts pienākuma paziņot par plānoto kolektīvo atlaišanu mērķis, jo kompetentajai valsts iestādei būtībā ir jāizmanto šis minimālais 30 dienu termiņš, lai rastu risinājumus atlaišanas radītajām problēmām. Šajā ziņā šīs iestādes veicamās izpētes raksturs, manuprāt, var tikt noteikts, ņemot vērā šīs direktīvas piemērošanas jomu, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru atsaucas uz sociāli ekonomiskajām sekām, ko kolektīvā atlaišana varētu radīt attiecīgajā vietējā kontekstā un īpašā sociālajā vidē ( 21 ). No tā izriet, ka pienākumam paziņot valsts iestādei par plānoto kolektīvo atlaišanu ir jānodrošina iespēja valsts iestādei, pamatojoties uz visu informāciju, ko tai sniedzis darba devējs, iespēju izpētīt iespējamos pasākumus, kas pamatotos uz datiem par darba tirgu un saimnieciskās darbības jomu, kurā notiek kolektīvā atlaišana, lai ierobežotu šīs atlaišanas negatīvās sekas.

35.

Manuprāt, iepriekš minētais paskaidrojums ļauj precizēt Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrās daļas noteikumu mērķi.

36.

Uzskatu, ka pienākumam nodot kompetentajai valsts iestādei konkrētas sarakstes ar darba ņēmēju pārstāvjiem dokumentu kopijas, kā tas paredzēts šajā pantā, ir tāds pats mērķis kā pienākumam paziņot par plānoto atlaišanu, kas noteikts šīs direktīvas 3. pantā. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka darba devēja sniegtā informācija galvenokārt attiecas uz plānotās atlaišanas iemesliem, atlaišanas apmēru un laikposmu, kurā ir paredzēta atlaišana. Šķiet, ka šāda informācija par kolektīvās atlaišanas iezīmēm ļauj valsts iestādei novērtēt šīs atlaišanas sekas un paredzēt atbilstošus pasākumus. Protams, šie dokumenti tiek paziņoti valsts iestādei laikā, kad kolektīvā atlaišana tiek tikai paredzēta, un darba devējs uzsāk sarunas ar darba ņēmēju pārstāvjiem. Tomēr, sākot no šī posma, atlaišanai jau var būt liela iespējamība vai pat tā var būt neizbēgama, un līdz ar to šādā gadījumā agrīna valsts iestādes informēšanas būtība ir tāda, ka tā ļauj valsts iestādei sagatavot iejaukšanās pasākumus pirms plānotās atlaišanas paziņošanas.

37.

Kā norāda Komisija, šādu interpretāciju turklāt apstiprina Direktīvas 75/129/EEK ( 22 ) – kuras 2. panta 3. punktā būtībā ir paredzēts līdzīgs pienākums nosūtīt kompetentajai valsts iestādei sarakstes ar darba ņēmēju pārstāvjiem dokumentu kopijas – sagatavošanas darbu analīze. Šis pienākums tika ieviests, pamatojoties uz Nīderlandes Karalistes priekšlikumu, ar pamatojumu, ka tas ļautu kompetentajām iestādēm nekavējoties uzzināt par situāciju, kam varētu būt būtiska ietekme uz darba tirgu, un sagatavoties iespējami nepieciešamajiem pasākumiem ( 23 ).

38.

Man tomēr šķiet, ka Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrās daļas mērķis ir jāprecizē ar šajā pantā paredzētā pienākuma papildu aspektu. Protams, šajā direktīvā ir paredzēti atsevišķi darba devēju pienākumi pret darba ņēmēju pārstāvjiem un kompetento valsts iestādi. Tomēr šie pienākumi, kas veicina darba ņēmēju aizsardzību kolektīvās atlaišanas gadījumā, nav strikti nodalīti. Tieši pretēji, starp šiem diviem pienākumiem ( 24 ) pastāv saikne, no kuras izriet, ka kompetentās valsts iestādes loma ir atkarīga no darba ņēmēju pārstāvju informēšanas un konsultēšanās procedūras norises un iznākuma.

39.

Šī saikne it īpaši izriet no šīs direktīvas tiesību normu analīzes, jo tās 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka paziņojumā kompetentajai valsts iestādei ir jāietver visa atbilstošā informācija par konsultēšanos ar darba ņēmēju pārstāvjiem, un šā panta 2. punktā ir noteikts, ka darba devējam ir jānosūta darba ņēmēju pārstāvjiem paziņojuma par plānoto atlaišanu kopija, lai tie arī varētu nosūtīt jebkādus komentārus kompetentajai valsts iestādei.

40.

Tādējādi no šīm tiesību normām izriet, ka valsts iestādes iejaukšanās ir balstīta it īpaši uz darba ņēmēju pārstāvju informēšanas un konsultēšanās procedūras saturu un iznākumu, kā arī uz komentāriem, ko tie var sniegt pēc sarunām, kuras jāuzsāk darba devējam.

41.

Turklāt no Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta tiesību normu analīzes izriet, ka šis ziņojums pirms plānotās kolektīvās atlaišanas paziņošanas tiek sagatavots arī darba ņēmēju pārstāvju informēšanas un konsultēšanās laikā. Šajā ziņā attiecībā uz pienākumu nosūtīt konkrētas sarakstes ar darba ņēmēju pārstāvjiem dokumentu kopijas kompetentajai valsts iestādei ir jāatgādina, ka tā ir daļa no šo pārstāvju informēšanas un konsultēšanās procedūras. Kā jau paskaidroju, šī procedūra paredz, ka šiem pārstāvjiem ir pieejami atbilstoši dati, kas tiem ļauj efektīvi piedalīties dialogā ar darba devēju.

42.

No šī aspekta darba devēja pienākums informēt darba ņēmēju pārstāvjus un konsultēties ar tiem neaprobežojas tikai ar šīs procedūras uzsākšanu, bet ir arī sadalīts laikā. Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka darba devēja pienākuma uzsākt konsultēšanos par paredzēto kolektīvo atlaišanu rašanās nav atkarīga no tā, ka darba devējs jau var darba ņēmēju pārstāvjiem sniegt visu informāciju, kas paredzēta Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta pirmās daļas b) punktā, un tādējādi šo informāciju var paziņot konsultēšanās gaitā, nevis obligāti tās uzsākšanas brīdī. Būtībā šīs direktīvas 2. panta 3. punkta loģika ir tāda, ka darba devējs darba ņēmēju pārstāvjiem sniedz atbilstošu informāciju visā konsultēšanās laikā. Tā kā šī informācija var kļūt pieejama arī atšķirīgos konsultēšanās procesa posmos, darba devējam ir iespēja un pienākums to papildināt šī procesa gaitā ar jebkādu jaunu būtisku informāciju, kas jāsniedz līdz konsultēšanās procesa pēdējam brīdim ( 25 ).

43.

Tā kā kompetentā administratīvā iestāde ir sarakstes ar darba ņēmēju pārstāvjiem dokumentu kopiju saņēmēja, no tā izriet, ka tā informēšanas un konsultēšanās laikā tiek informēta par tās informācijas saturu un kvalitāti, uz kuru pamatojoties šie pārstāvji veic sarunas ar darba devēju. No tā izriet, ka šī iestāde tiek informēta par darba ņēmēju pārstāvju informēšanas un konsultēšanās procedūras norisi un attīstību.

44.

Tā kā sarunu raita norise ir noteicošais elements darba devēja un darba ņēmēju pārstāvju iespējai vienoties, tai ir izšķiroša ietekme uz plānotās kolektīvās atlaišanas īstenošanos un līdz ar to uz to risinājumu apjomu un raksturu, kuri valsts iestādei būs jāsāk pētīt, lai novērstu atlaišanas negatīvās sekas.

45.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uzskatu, ka Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrās daļas, kuras nolūks ir informēt kompetento valsts iestādi par darba devēja paredzētās kolektīvās atlaišanas iezīmēm un par darba ņēmēju pārstāvju informēšanas un konsultēšanās procedūras norisi, mērķis ir nodrošināt iespēju šai iestādei pirms plānotās kolektīvās atlaišanas paziņošanas novērtēt šīs atlaišanas iespējamās sekas un vajadzības gadījumā sagatavoties pasākumiem, kas nepieciešami to novēršanai.

46.

Šādos apstākļos, lai sniegtu skaidrojumu iesniedzējtiesai, vēl ir jāprecizē Savienības tiesībās paredzētais satvars, lai nodrošinātu šajā pantā paredzētā pienākuma izpildi un līdz ar to valsts iestāžu rīcības brīvību noteikt sodu, kas piemērojams šī pienākuma neizpildes gadījumā.

47.

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa jautā, vai, ņemot vērā Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrās daļas mērķi, darba ņēmējiem ir piešķirta individuāla aizsardzība un tādējādi saskaņā ar Vācijas tiesībām šo tiesību normu pārkāpums būtu jāsoda ar atlaišanas spēkā neesamību.

48.

Šajā ziņā ir skaidrs, ka, ciktāl šajā pantā ir noteikts pienākums darba devējam, dalībvalstīm saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu ir jānodrošina, ka darba ņēmēju pārstāvjiem un/vai darba ņēmējiem ir pieejamas administratīvas un/vai tiesas procedūras, lai panāktu šī pienākuma ievērošanu.

49.

Šajā ziņā, pirmkārt, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Direktīvas 98/59 6. pantā nav noteikts, ka dalībvalstīm būtu jāveic īpašs pasākums šajā direktīvā noteikto pienākumu neizpildes gadījumā, bet tām ir dota brīvība izvēlēties starp dažādiem risinājumiem, kas ir piemēroti, lai sasniegtu minētās direktīvas mērķi atkarībā no dažādām iespējamām situācijām. Tomēr šādiem pasākumiem ir jānodrošina efektīva un iedarbīga tiesiskā aizsardzība saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, un tiem ir jābūt ar reālu preventīvu ietekmi ( 26 ).

50.

Jāuzsver, ka šīs direktīvas 6. pants nekādā veidā neuzliek dalībvalstīm pienākumu piemērot sodu – atlaišanas atzīšanu par spēkā neesošu –, kāda no šajā direktīvā paredzētajiem pienākumiem neizpildes gadījumā. No Direktīvas 92/56 sagatavošanas darbiem izriet, ka Komisija bija ierosinājusi dalībvalstīm skaidri paredzēt, ka pasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt darba devējiem noteikto pienākumu izpildi, ietver arī kolektīvās atlaišanas atcelšanas kārtību ( 27 ). Šo priekšlikumu noraidīja Savienības likumdevējs, kurš Direktīvas 92/56 5.a pantā ietvēra tiesību normas, kuru formulējums, kas ir identisks Direktīvas 98/59 6. panta formulējumam, neietver nekādu atsauci uz kolektīvās atlaišanas atcelšanu. Tomēr, lai gan pēdējā minētajā pantā nav atsauces uz kolektīvās atlaišanas atcelšanas procedūrām, dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 98/59 5. pantu ir iespēja noteikt darba ņēmējiem labvēlīgākus normatīvos un administratīvos aktus.

51.

Attiecībā uz darba ņēmējiem piešķirtās aizsardzības raksturu, kas paredzēta šīs direktīvas 2. panta 3. punkta otrajā daļā, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šajā pantā paredzētā pienākuma mērķis ir ļaut administratīvajai iestādei pirms plānotās kolektīvās atlaišanas paziņošanas novērtēt šīs atlaišanas iespējamās sekas un vajadzības gadījumā sagatavoties pasākumiem, kas nepieciešami to novēršanai. Posmā, kad darba devējs vēl tikai paredz atlaišanu, kompetentās valsts iestādes rīcības mērķis nav risināt katra darba ņēmēja individuālo situāciju, bet gan visaptveroši risināt kolektīvo atlaišanu un izvērtēt veidus, kā novērst tās negatīvās sekas. No tā, manuprāt, izriet, ka ar šo pantu darba ņēmējiem tiek piešķirta kolektīva, nevis individuāla aizsardzība.

52.

Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru tiesības uz informēšanu un konsultēšanos, kas ir paredzētas darba ņēmējiem kā kopumam un kurām tādējādi ir kolektīvs raksturs, tiek īstenotas ar darba ņēmēju pārstāvju starpniecību ( 28 ). Tā kā pienākums nosūtīt valsts iestādei konkrētas sarakstes ar darba ņēmēju pārstāvjiem dokumentu kopijas ir daļa no šo pārstāvju informēšanas un konsultēšanās procedūras, ir loģiski uzskatīt, ka šis pienākums rada tiesības ar līdzīgām iezīmēm.

53.

Tādējādi ar Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otro daļu piešķirtās aizsardzības kolektīvais raksturs, manuprāt, nozīmē, ka dalībvalstis prioritārā kārtā savās valsts tiesībās paredz iespēju darba ņēmēju pārstāvjiem veikt darbības, kas ļauj panākt kontroli pār to, vai darba devējs ievēro šajā pantā paredzēto pienākumu. Tomēr jāatzīst, ka šis kolektīvais raksturs nekādā veidā dalībvalstīm, ņemot vērā to izvērtēšanas brīvību, neliedz tiesības papildināt šo tiesību normu un garantēt darba ņēmējiem individuālas tiesības vērsties tiesā tādā pašā nolūkā un/vai atsaukties uz šī panta pārkāpuma sekām attiecībā uz darba attiecību izbeigšanu.

54.

Šādos apstākļos – papildus šīm norādēm – to pasākumu precīza noteikšana, ar kuriem var nodrošināt Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrajā daļā paredzētā pienākuma izpildi, kā jau norādīju, ir dalībvalstu brīvas izvēles jautājums un lielā mērā ir atkarīgs no katras valsts darba tiesību īpatnībām. No tā izriet, ka, manuprāt, nav ne iespējams, ne pat vēlams precizēt īpašās procedūras, kas dalībvalstīm būtu jāiekļauj savos valsts tiesību aktos. Pietiekami būtu tikai ar to vien, ka šie pasākumi nodrošina efektīvu tiesisko aizsardzību un tiem ir reāla preventīva ietekme.

55.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu uz Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) uzdoto jautājumu sniegt šādu atbildi:

Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvas 98/59/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu 2. panta 3. punkta otrā daļa

ir jāinterpretē tādējādi, ka

pienākuma nosūtīt kompetentajai valsts iestādei vismaz vienu no šīs direktīvas 2. panta 3. punkta pirmās daļas b) punkta i)–v) apakšpunktā paredzētās sarakstes dokumentu kopijām mērķis ir ļaut šai iestādei novērtēt kolektīvās atlaišanas iespējamās sekas uz attiecīgo darba ņēmēju situāciju un vajadzības gadījumā sagatavoties pasākumiem, kas vajadzīgi, lai to labotu. Dalībvalstīm savos tiesību aktos ir jāparedz pasākumi, kas ļauj darba ņēmēju pārstāvjiem panākt, ka šā pienākuma izpilde tiek kontrolēta. Šādiem pasākumiem ir jānodrošina efektīva un iedarbīga tiesiskā aizsardzība saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, un tiem ir jābūt ar reālu preventīvu ietekmi.