1.

Pārrobežu strīdi bieži vien sākas ar nepieciešamību tiesai, kurā iesniegta prasība, pārliecināties, vai tai ir starptautiskā jurisdikcija lemt par izskatāmo jautājumu. Savienībā, ciktāl tas attiecas uz strīdiem civillietās un komerclietās, šo pārbaudi principā reglamentē noteikumi, kas šajā nolūkā paredzēti Regulā (ES) Nr. 1215/2012 ( 2 ).

2.

Tajā pašā laikā, kā es sīkāk paskaidrošu turpmāk, šajā regulā prioritāte ir piešķirta īpašiem noteikumiem, kas paredzēti specializētajās starptautiskajās konvencijās, kuras noslēgušas dalībvalstis.

3.

Tomēr spriedumā TNT Express ( 3 ) Tiesa būtībā norādīja, ka šādu īpašu noteikumu piemērošana nedrīkst apdraudēt noteiktus pamatprincipus, kas ir Savienības tiesu iestāžu sadarbības sistēmas pamatā, piemēram, jurisdikcijas paredzamību vai pareizu tiesvedību.

4.

Šāda uzdevuma sarežģītību ilustrē strīds, kura rezultātā tika iesniegts šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Šis strīds radās pēc kravas zādzības tās pārvadāšanas laikā no Nīderlandes uz Lietuvu. Attiecīgais apdrošinātājs pieprasīja kompensāciju no pārvadātāja, un tas to darīja Lietuvā, atsaucoties uz pārvadājuma līgumā iekļauto vienošanos par tiesas izvēli.

5.

Tomēr tajā laikā pārvadātājs jau bija uzsācis tiesvedību Nīderlandē, lai pierādītu, ka tā atbildība šajā konkrētajā kontekstā ir ierobežota. Pirms šīs prasības apmierināšanas Nīderlandes tiesa apstiprināja savu jurisdikciju, piemērojot vienu no Konvencijā par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu (turpmāk tekstā – “CMR konvencija”) ( 4 ) ietvertajiem jurisdikcijas noteikumiem neatkarīgi no iepriekš minētās vienošanās par tiesas izvēli, ar kuru, pēc šīs tiesas domām, nevar izslēgt citus CMR konvencijā paredzētos (alternatīvos) jurisdikcijas pamatojumus.

6.

Pēc tam, kad Lietuvas tiesas atzina šo spriedumu, “Gjensidige” ADB iesniedza kasācijas sūdzību Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa), kas ir iesniedzējtiesa. “Gjensidige” ADB apgalvo, ka Nīderlandes tiesas nolēmuma atzīšana esot pretrunā Regulai Nr. 1215/2012, jo šajā regulā principā ir noteikts, ka jurisdikcija kas izriet no vienošanās par tiesas izvēli, ir izņēmuma.

7.

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, piemērojamos jurisdikcijas noteikumus. Tā norāda, ka Regulā Nr. 1215/2012 ir piešķirta prioritāra piemērošana noteikumiem, kas paredzēti specializētā starptautiskā konvencijā, piemēram, CMR konvencijā. Tomēr tā apšauba, vai šāda prioritāte varētu ļaut neņemt vērā vienošanos par tiesas izvēli, ņemot vērā pastiprināto aizsardzību, kas šiem līgumiem piešķirta ar Regulu Nr. 1215/2012. Otrkārt, tā vēlas noskaidrot, vai šīs pastiprinātās aizsardzības rezultātā Nīderlandes tiesas sprieduma atzīšana ir jāatsaka. Lai gan Regulā Nr. 1215/2012 šāda pieeja nav tieši paredzēta, iesniedzējtiesa jautā, vai ir nepieciešama tās plašāka interpretācija, lai pēc būtības aizsargātu pušu nodomus, kas dokumentēti ar attiecīgo vienošanos par tiesas izvēli.

8.

Saskaņā ar CMR konvencijas 1. pantu tā attiecas “uz visiem līgumiem par kravu pārvadājumiem ar autotransportu par atlīdzību, kad [..] kravas nosūtīšanas un saņemšanas vietas atrodas divās dažādās valstīs, no kurām vismaz viena ir šīs Konvencijas dalībvalsts. Šīs konvencijas piemērošana nav atkarīga no līgumslēdzēju pušu dzīvesvietas un pilsonības” ( 5 ).

9.

CMR konvencijas 31. pantā ir noteikts:

“1.   Ja saistībā ar pārvadājumiem, kas veikti saskaņā ar šo konvenciju, tiek uzsākta tiesvedība, prasītājs var iesniegt prasību jebkurā Konvencijas dalībvalsts tiesā, kuru, savstarpēji vienojoties, izraudzījušās puses, kā arī tās valsts tiesā, kur atrodas:

[un nevienā citā tiesā] ( 6 ).

2.   Ja šā panta 1. punktā minēto prasību izskata tiesa, kura saskaņā ar šo punktu ir kompetenta to darīt, vai ja šī tiesa ir pasludinājusi spriedumu attiecībā uz konkrēto prasību, tad starp tām pašām strīda pusēm un par tiem pašiem jautājumiem nevar ierosināt jaunu prāvu, izņemot gadījumus, kad pirmās tiesas spriedums nav izpildāms valstī, kurā ierosināta jaunā tiesas prāva.

3.   Kad vienas Konvencijas dalībvalsts tiesa, kura saskaņā ar šo pantu ir kompetenta, par šā panta 1. punktā minēto prasību ir pasludinājusi spriedumu, kas ir izpildāms šajā valstī, attiecīgais spriedums kļūst izpildāms arī jebkurā citā Konvencijas dalībvalstī, tiklīdz ir nokārtotas šajā valstī noteiktās formalitātes. Šo formalitāšu dēļ nav pieļaujama lietas atkārtota izskatīšana.

4.   Šā panta 3. punkta noteikumi ir piemērojami spriedumiem, kas piespriesti pēc iztiesāšanas vai aizmuguriski, kā arī ar tiesas rīkojumiem apstiprinātiem darījumiem, bet nav piemērojami starplēmumiem vai lēmumiem, saskaņā ar kuriem prasītājam, kura prasība pilnīgi vai daļēji noraidīta, ir noteikts pienākums papildus izdevumiem atlīdzināt arī zaudējumus.

[..]”

10.

CMR konvencijas 41. panta 1. punktā ir noteikts, ka “Līguma noteikumus, kuri pieņemti saskaņā ar 40. pantu, bet kuros tieši vai netieši tiek pieļauta atkāpe no šīs konvencijas noteikumiem, atzīst par spēkā neesošiem. Šādu noteikumu anulēšanas dēļ netiek atcelti citi līguma noteikumi”.

11.

Regulas Nr. 1215/2012 21. apsvērumā ir paredzēts, ka “tiesvedības saskaņotas norises interesēs ir jāsamazina paralēlas tiesvedības iespēja un jānodrošina, ka atšķirīgās dalībvalstīs nepieņem nesavienojamus spriedumus. Vajadzētu būt skaidram un iedarbīgam mehānismam, lai izšķirtu lis pendens lietas un saistītas darbības [..]”.

12.

Šīs pašas regulas 22. apsvērumā ir noteikts, ka “tomēr, lai uzlabotu vienošanos par izņēmuma tiesas izvēli efektivitāti un lai izvairītos no ļaunprātīgas tiesāšanās taktikas, jāparedz vispārīgā lis pendens noteikuma izņēmums nolūkā pieņemami risināt konkrētu situāciju, kurā pastāv paralēlas tiesvedības iespēja. Tā ir situācija, kad tiesvedība par vienu prasības pamatu un priekšmetu un starp tām pašām pusēm vispirms tiek celta tiesā, kas nav izvēlēta saskaņā ar vienošanos par izņēmuma tiesas izvēli, un pēc tam arī izvēlētajā tiesā. Šādā gadījumā tiesai, kurā pirmajā celta prasība, vajadzētu prasīt apturēt tiesvedību, tiklīdz prasība tiek celta izvēlētajā tiesā, uz laiku, kamēr izvēlētā tiesa paziņo, ka tai nav jurisdikcijas saskaņā ar vienošanos par izņēmuma tiesas izvēli. Tas nepieciešams, lai nodrošinātu, ka šādā situācijā izvēlētajai tiesai ir prioritāte lemt par vienošanās spēkā esamību un to, cik lielā mērā vienošanās attiecas uz izskatāmo strīdu. Būtu jāparedz iespēja izvēlētajai tiesai turpināt tiesvedību neatkarīgi no tā, vai tiesa, kas nav izvēlēta, jau ir pieņēmusi lēmumu apturēt tiesvedību.”

13.

Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 6. iedaļā ir ietverts 24. pants “Izņēmuma jurisdikcija”, kurā teikts:

“Šādām dalībvalsts tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no pušu domicila:

14.

Regulas Nr. 1215/2012 25. panta 1. punkts, ietilpst tās II nodaļas 7. iedaļā un tajā ir paredzēts, ka tad, “ja puses neatkarīgi no to domicila ir vienojušās par to, ka kādas dalībvalsts tiesai vai tiesām ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir minētajai tiesai vai tiesām, ja vien šī vienošanās saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem nav spēkā neesoša attiecībā uz tās spēkā esamību pēc būtības. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. [..].”

15.

Regulas Nr. 1215/2012 29. pantā ir noteikts:

“1.   Neskarot 31. panta 2. punktu, ja prasības par vienu un to pašu pamatu un priekšmetu starp tām pašām pusēm ir celtas dažādu dalībvalstu tiesās, tad visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, pēc savas iniciatīvas aptur tiesvedību, līdz tiek konstatēta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā celta prasība.

[..]”

16.

Regulas Nr. 1215/2012 31. pants ir formulēts šādi:

“[..]

2.   Neskarot 26. pantu, ja prasība celta kādas dalībvalsts tiesā, kurai izņēmuma jurisdikcija piešķirta ar vienošanos, kā minēts 25. pantā, jebkura citas dalībvalsts tiesa aptur tiesvedību līdz laikam, kad tiesa, kurā celta prasība, pamatojoties uz vienošanos, paziņo, ka tai nav jurisdikcijas saskaņā ar vienošanos.

3.   Ja tiesa, kura ir izvēlēta ar vienošanos, ir konstatējusi, ka tai ir jurisdikcija saskaņā ar vienošanos, visas citas dalībvalsts tiesas atsakās no jurisdikcijas par labu minētajai tiesai.

[..].”

17.

Regulas Nr. 1215/2012 45. pantā ir noteikts:

“1.   Pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma sprieduma atzīšana tiek atteikta:

[..] vai

[..]

3.   Neskarot 1. punkta e) apakšpunktu, izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcija nav pārskatāma. Šā panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto sabiedriskās kārtības pārbaudi nevar piemērot normām, kas saistītas ar jurisdikciju.

[..]”

18.

Regulas Nr. 1215/2012 71. pantā noteikts:

“1.   Šī regula neietekmē konvencijas, kurās dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses un kuras saistībā ar konkrētiem jautājumiem reglamentē jurisdikciju vai spriedumu atzīšanu vai izpildi.

2.   Lai 1. punktu interpretētu vienveidīgi, to piemēro šādi:

[..]

Ja konvencija par kādu konkrētu jautājumu, kuras līgumslēdzējas puses ir gan izcelsmes dalībvalsts, gan uzrunātā dalībvalsts, paredz nosacījumus spriedumu atzīšanai un izpildei, tad piemēro minētos nosacījumus. Jebkurā gadījumā var piemērot šīs regulas noteikumus par spriedumu atzīšanu un izpildi.”

19.

“ACC Distribution” UAB (turpmāk tekstā – “ACC Distribution”), klients, un “Rhenus Logistics” UAB (turpmāk tekstā – “Rhenus Logistics”), pārvadātājs, noslēdza līgumu par datortehnikas pārvadāšanu no Nīderlandes uz Lietuvu. Šīs pārvadāšanas laikā daļa kravas tika nozagta.

20.

Pārvadājuma līguma 3. punktā bija noteikts, ka tad, “ja strīdus un domstarpības neizdodas atrisināt sarunu ceļā starp pusēm, tos izskata tiesa, kuras apgabalā ir reģistrēta klienta juridiskā adrese”. Tā kā ACC Distribution (kā klienta) juridiskā adrese ir Lietuvā, puses vienojās par Lietuvas tiesu jurisdikciju.

21.

Pēc zādzības apdrošināšanas sabiedrība Gjensidige, kas bija apdrošinājusi sūtījumu, 2017. gada 21. aprīlī izmaksāja ACC Distribution apdrošināšanas atlīdzību 205108,89 EUR apmērā.

22.

2017. gada 3. februārī Rhenus Logistics cēla prasību rechtbank Zeeland-West-Brabant (Zēlandes-Rietumbrabantes apgabaltiesā, Nīderlande, turpmāk tekstā – “Zēlandes-Rietumbrabantes apgabaltiesa”) pret, tostarp, ACC Distribution un Gjensidige. Ja vien iesniedzējtiesa pārbaudē nekonstatē citādi, no lietas materiāliem izriet, ka Rhenus Logistics balstījās uz CMR konvenciju (kuras piemērošanas jomā ietilpst strīds), pamatojoties uz kuru prasītājs var celt prasību tostarp tās valsts tiesās, kuras teritorijā atrodas vieta, kur pārvadātājs pārņēmis kravu ( 7 ).

23.

Šīs prasības mērķis bija panākt, lai tiktu atzīts, ka pārvadātāja civiltiesiskā atbildība saistībā ar iepriekš minēto zādzību ir ierobežota. ACC Distribution un Gjensidige iebilda pret Nīderlandes tiesas jurisdikciju, atsaucoties uz pārvadājuma līgumā ietverto vienošanos par tiesas izvēli. Šis iebildums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka vienošanās par tiesas izvēli ir spēkā neesoša saskaņā ar CMR Konvencijas 41. panta 1. punktu, jo tā ierobežoja tiesas izvēli izskatīt attiecīgo strīdu atbilstoši šīs konvencijas 31. panta 1. punktam.

24.

Gjensidige2017. gada 19. septembrīKauno apygardos teismas (Kauņas apgabaltiesa, Lietuva; turpmāk tekstā – “apgabaltiesa”) uzsāka tiesvedību pret Rhenus Logistics par zaudējumu atlīdzību 205108,89 EUR apmērā ar procentiem. Šī prasība bija balstīta uz Gjensidige apgalvoto subrogāciju pēc tam, kad tā bija izmaksājusi apdrošināšanas atlīdzību ACC Distribution.

25.

Atbildot uz to, Rhenus Logistics lūdza noraidīt prasību, apgalvojot, ka tā radījusi lis pendens situāciju, kas jāatrisina, atzīstot Zēlandes-Rietumbrabantes apgabaltiesas jurisdikciju, jo tā bija pirmā, kurā tika celta prasība šajā lietā.

26.

Šajā kontekstā apgabaltiesa apturēja tiesvedību. Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas apelācijas tiesa; turpmāk tekstā – “apelācijas tiesa”) apelācijas tiesvedībā šo lēmumu atstāja negrozītu.

27.

Ar 2019. gada 25. septembra spriedumu Zēlandes-Rietumbrabantes apgabaltiesa pasludināja, ka Rhenus Logistics atbildība pret atbildētājiem ACC Distribution un Gjensidige ir ierobežota un nevar pārsniegt CMR konvencijas 23. panta 3. punktā noteikto kompensācijas summu ( 8 ). Šis spriedums netika pārsūdzēts.

28.

Saskaņā ar šo nolēmumu Rhenus Logistics pārskaitīja attiecīgo summu Gjensidige. Pēc tam šis prasītājs lūdza daļēji atsaukt Lietuvā izskatāmo prasību, atlikušajā daļā to apmierinot.

29.

Apgabaltiesa ar 2020. gada 22. maija spriedumu pieņēma prasības daļēju atsaukumu, bet pārējo tās daļu noraidīja un nolēma, ka Zēlandes-Rietumbrabantes apgabaltiesas spriedums ir ieguvis juridisku spēku. Apelācijas tiesa šo nostāju apstiprināja.

30.

2021. gada 2. jūnijāGjensidige iesniedza kasācijas sūdzību Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa). Gjensidige tostarp apgalvoja, ka, pretēji CMR konvencijai, Regulā Nr. 1215/2012 esot norādīts jurisdikcijas, kas noteikta tiesas izvēles līgumā, izņēmuma raksturs un ka pamatlietā radušās situācijas dēļ šai regulai esot jābūt prioritārai. Šis lietas dalībnieks uzskata, ka pretējs risinājums radot mazāk labvēlīgas sekas iekšējā tirgus pareizai darbībai un nenodrošinot, jo īpaši, jurisdikcijas paredzamības un pareizas tiesvedības principu ievērošanu.

31.

Paužot šaubas šajā ziņā Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

32.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Rhenus Logistics, Gjensidige, Lietuvas valdība un Eiropas Komisija. Šo lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi tika uzklausīti arī tiesas sēdē, kas notika 2023. gada 23. martā.

33.

Pēc tam, kad būšu sniedzis ievadpiezīmes par attiecīgajiem pamatlietā izskatāmā strīda elementiem (A) un Tiesas spriedumu TNT Express, kas vismaz daļēji ir iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu pamatā (B), es pievērsīšos uzdoto jautājumu būtībai (C).

34.

Šajā nolūkā vispirms jāsāk ar pieņēmumu, uz kuru ir balstīts šis lūgums, proti, ka joprojām ir iespējams pārbaudīt Zēlandes-Rietumbrabantes apgabaltiesas kā izcelsmes tiesas jurisdikciju iesniedzējtiesā notiekošā tiesvedībā, kas attiecas uz citā dalībvalstī pieņemta sprieduma atzīšanu. Es paskaidrošu, ka šis pieņēmums ir kļūdains un ka šādā situācijā sprieduma pārrobežu sekas var novērst tikai tad, ja lietas dalībnieks ir sekmīgi atsaucies uz kādu no Regulā Nr. 1215/2012 paredzētajiem sprieduma atzīšanas atteikuma pamatojumiem (C.1). Iesniedzējtiesa šādu iespēju paredz otrajā un trešajā prejudiciālajā jautājumā. Es izskaidrošu, ka šie pamatojumi neietver situāciju, kad būtībā izcelsmes tiesa ir noteikusi savu jurisdikciju, lai gan tā nebija tās dalībvalsts tiesa, kas izvēlēta ar vienošanos par tiesas izvēli (C.2).

35.

Pilnības labad un lai pievērstos plašajām diskusijām šajā tiesvedībā par šo jautājumu, paskaidrošu, ka CMR konvencijā ietvertie jurisdikcijas noteikumi nekādā gadījumā nav pretrunā Regulas Nr. 1215/2012 darbības pamatā esošajiem principiem saskaņā ar spriedumā TNT Express noteiktā kritērija piemērošanu (D).

36.

Jāatgādina, ka strīds pamatlietā ir radies saistībā ar kravas daļas zādzību, kas notikusi tās starptautiskā pārvadājuma laikā. Lai gan pārvadājuma līgumā bija ietverta klauzula, ar kuru jurisdikcija tika piešķirta Lietuvas tiesām ( 9 ), strīds, kas radās šīs zādzības rezultātā, galu galā tika izskatīts un izšķirts Nīderlandes tiesā ( 10 ).

37.

Tas notika tādēļ, ka šis strīds ratione materiae ietilpst CMR konvencijas piemērošanas jomā, kas ietver ne tikai materiālos noteikumus par atbildību kravu autopārvadājumu jomā, bet arī, tostarp, jurisdikcijas noteikumus, kas piemērojami strīdiem, kuri izriet no šādiem pārvadājumiem.

38.

Precīzāk, CMR konvencijas 31. panta 1. punktā prasītājam ir piedāvāta izvēle starp četrām iespējamām vietām, proti, pirmkārt, tās valsts tiesām, par kuru puses ir vienojušās, otrkārt, tās valsts tiesām, kurā pēc būtības atrodas atbildētāja domicils ( 11 ), treškārt, tās vietas tiesām, kurā tika pārņemta krava, vai, ceturtkārt, kravas piegādes vietas tiesām.

39.

Lai gan no šiem noteikumiem izriet, ka puses var noslēgt vienošanos par tiesas izvēli, šķiet, ka, vismaz saskaņā ar Zēlandes-Rietumbrabantes apgabaltiesas nostāju, šāda vienošanās par tiesas izvēli nevar būt izņēmuma ( 12 ). Tāds, šķiet, ir arī iesniedzējtiesas viedoklis.

40.

Es saprotu, ka, pamatojoties uz šo secinājumu 38. punktā minēto trešo kategoriju, atbildīgais pārvadātājs Rhenus Logistics cēla prasību Zēlandes-Rietumbrabantes apgabaltiesā ( 13 ). Šķiet, ka tā prasība ir bijusi preventīva, jo šis uzņēmums centās panākt, lai tiesa atzītu, ka tā atbildība par zādzības rezultātā nodarītajiem zaudējumiem ir ierobežota līdz noteiktai summai.

41.

Kā es to saprotu, saskaņā ar CMR konvencijas 23. panta 3. punktu atbildība, kas pārvadātājam var rasties par kravas zudumu, principā ir ierobežota ( 14 ). Tomēr šķiet, ka, piemērojot CMR konvencijas 29. panta 1. punktu, šāds atbildības ierobežojums neattiecas uz gadījumiem, kad zudums “ir radies pārvadātāja apzināti ļaunprātīgas rīcības vai tādas viņa saistību neizpildes dēļ, ko tiesa, kas izskata lietu, saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā tā atrodas, uzskata par pielīdzināmu apzināti ļaunprātīgai rīcībai”.

42.

Šajā ziņā CMR konvencijas līgumslēdzēju pušu tiesām var būt atšķirīgi viedokļi par nosacījumiem, ar kādiem ir piemērojams minētais noteikums ( 15 ). Strīda gadījumā tas var novest pie tā, ka tiek meklēta tiesa, kas, visticamāk, sniegs attiecīgajai pusei labvēlīgu interpretāciju. Tas savukārt var izraisīt paralēlu tiesvedību uzsākšanu dažādās valstīs ar mērķi panākt, lai puse, kurai ir tiesības rīkoties ar precēm, saņemtu zaudējumu atlīdzību, un, pretēji, pārvadātājs – atzinumu, ka tiek izslēgta vai ierobežota atbildība par šādiem zaudējumiem ( 16 ).

43.

Šajā tiesvedībā Gjensidige atsaucās uz Nīderlandes tiesu, no vienas puses, un Lietuvas tiesu, no otras puses, atšķirīgajām nostājām attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem pārvadātāja atbildību var uzskatīt par neierobežotu. Šis lietas dalībnieks apgalvoja, ka Nīderlandes tiesu nostāja esot labvēlīgāka pārvadātājiem, jo esot grūtāk konstatēt nosacījumus, kas rada to neierobežotu atbildību. Iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata tāpat.

44.

Rhenus Logistics veiksmīgi panāca ierobežotas tā atbildības konstatēšanu Nīderlandes tiesā. Šīs tiesas spriedumu Lietuvas tiesas vēlāk atzina pamatlietas stadijās pirms tās izskatīšanas iesniedzējtiesā. Šajā tiesvedībā Gjensidige vispirms vēlējās saņemt atlīdzību par kravas daļas zudumu. Pēc tam tā ierobežoja savu prasību līdz summai, kas pārsniedza to, kuru Rhenus Logistics tai jau samaksāja, izpildot Nīderlandes spriedumu.

45.

Šajā kontekstā Gjensidige apgalvo, ka minētā sprieduma atzīšana esot prettiesiska, jo Nīderlandes tiesa noteikusi savu jurisdikciju, pārkāpjot piemērojamo vienošanos par tiesas izvēli. Gjensidige uzskata, ka šī vienošanās bijusi prioritāra, jo saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 25. panta 1. punktu jurisdikcija, kas izriet no vienošanās par tiesas izvēli, konkrētajā gadījumā esot izņēmuma ( 17 ).

46.

Konkrētāk, šīs lietas dalībnieks apgalvo – tā kā uz attiecīgo strīdu attiecas gan CMR konvencija, gan (vispārīgāk) Regula Nr. 1215/2012 – un ka tiesību aktos, šķiet, esot pretrunīgi noteikumi par sekām, ko rada vienošanās par tiesas izvēli –, Nīderlandes sprieduma atzīšana jānoraida, jo CMR konvencijas jurisdikcijas noteikumu piemērošanai, uz kuriem ir balstīts šis spriedums, esot nelabvēlīgākas sekas iekšējā tirgus pareizai darbībai, salīdzinot ar, kā es saprotu, Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanu attiecībā uz sekām, kas izriet no vienošanās par tiesas izvēli.

47.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa jautā, kuri jurisdikcijas noteikumi ir jāpiemēro un vai Nīderlandes sprieduma atzīšana ir jāatsaka.

48.

Lai lasītājs pilnībā izprastu Gjensidige argumentus, kā arī iesniedzējtiesas jautājumus un it īpaši pirmo prejudiciālo jautājumu, es vispirms pievērsīšos tam, kas, iespējams, ir to iedvesmas avots, proti, Tiesas spriedumam TNT Express.

49.

Regulas Nr. 1215/2012 71. panta 1. punktā ir atzīts, ka pastāv īpaši jurisdikcijas un izpildes noteikumi, kas var būt ietverti dalībvalstu noslēgtās specializētās starptautiskās konvencijās, un šiem tiesību aktiem ir piešķirta prioritāte. Proti, šajā tiesību normā ir noteikts, ka šī regula “neietekmē konvencijas, kurās dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses un kuras saistībā ar konkrētiem jautājumiem reglamentē jurisdikciju vai spriedumu atzīšanu vai izpildi”.

50.

Regulas 35. apsvērumā šī “tiesību kolīziju klauzula” ( 18 ) ir atspoguļota kā dalībvalstu starptautisko saistību ievērošanas izpausme. Lai gan šis formulējums, iespējams, var likt lasītājam uzskatīt, ka Regulas Nr. 1215/2012 71. pants attiecas uz saistībām pret trešām valstīm, no 71. panta teksta un it īpaši tā otrā punkta, kā norāda Komisija, ir skaidrs, ka tas ir piemērojams arī Savienības iekšējās attiecībās ( 19 ).

51.

Tajā pašā laikā 71. pants arī ir raksturots kā tāds, kurā ir atzīta to jomu specifika, kuras regulē attiecīgās specializētās konvencijas ( 20 ).

52.

Iepriekš šis noteikums identiski bija formulēts Regulas Nr. 44/2001 71. panta 1. punktā, kas bija spēkā pirms Regulas Nr. 1215/2012.

53.

Šā noteikuma interpretācija bija galvenais jautājums spriedumā TNT Express ( 21 ), kas tika pasludināts saistībā ar strīdu starp tāda paša nosaukuma pārvadājumu uzņēmumu un pārvadāšanas laikā pazaudētas kravas apdrošinātāju. Minētajā lietā TNT iebilda pret tāda Vācijas tiesas sprieduma izpildi Nīderlandē, ar kuru tai tika piespriests atlīdzināt zaudējumus.

54.

Prejudiciālo jautājumu būtība bija saistīta ar jautājumu, līdzīgi kā netieši šajā lietā, par to, vai uzrunātās valsts tiesa (šajā gadījumā Nīderlande) varēja pārbaudīt Vācijas tiesas (kā izcelsmes tiesas) jurisdikciju ( 22 ). Lai gan tas bija aizliegts ar (tolaik piemērojamo) Regulu Nr. 44/2001 (kā tas ir pašlaik saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012), šāds risinājums ne vienmēr izrietētu no CMR konvencijas.

55.

Šā iemesla dēļ Tiesai bija jāizvērtē abu tiesību aktu mijiedarbība. Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka prioritāte, kas ar šīs regulas 71. pantu piešķirta tādām specializētām starptautiskām konvencijām kā CMR konvencijai, ir saistīta ar svarīgu nosacījumu: to noteikumi ir prioritāri tad, ja tiem “ir augsts paredzamības līmenis, tie atvieglo pareizas tiesvedības intereses un ļauj maksimāli samazināt vienlaicīgu tiesvedību risku, un ka tie nodrošina nolēmumu civiltiesību un komerctiesību jomā brīvu apriti un tiesu savstarpēju uzticēšanos Savienībā (favor executionis) ar nosacījumiem, kas ir vismaz tikpat labvēlīgi kā tie, kuri paredzēti minētajā regulā” ( 23 ).

56.

Tiesa izdarīja šādu secinājumu pēc tam, kad bija paskaidrojusi, ka specializētajās starptautiskajās konvencijās ietvertie noteikumi nevar novest “pie rezultāta, kas būtu mazāk labvēlīgs pareizas iekšējā tirgus darbības nodrošināšanai nekā tas, pie kā noved minētās regulas normas” ( 24 ), un nevar “ietekmēt principus, kas jāievēro tiesu sadarbībā civillietās un komerclietās Savienībā [..]” ( 25 ).

57.

Es aplūkošu konkrēto secinājumu, ko Tiesa šajā lietā izdarīja, pamatojoties uz šiem apsvērumiem. Šajā posmā pietiek pateikt, ka dažu zinātnieku reakcijas uz šajā spriedumā noteikto vispārējo kritēriju bija neviennozīmīgas, uzsverot būtībā, ka to būtu grūti piemērot ( 26 ), ja 71. pantā paredzētie noteikumi būtu uzskatāmi par vienkāršām kolīzijas normām, un ka šāda kritērija pastāvēšana “rada zināmu vardarbību” ( 27 ) pret šīs tiesību normas tekstu ( 28 ). Tajā pašā laikā spriedums tika atzīts arī par risinājumu iespējamiem draudiem, kas varētu rasties izrietēt no kopējā jurisdikcijas un atzīšanas režīma, ja uz Savienības iekšējām situācijām attiektos atšķirīgi specializēto konvenciju noteikumi ( 29 ).

58.

Lai kā arī nebūtu, kritērijs, kas izstrādāts spriedumā TNT Express, kurš tagad ir Regulas Nr. 1215/2012 71. panta piemērošanas pamatā, ir kļuvis par neizbēgamu elementu potenciāli konkurējošu jurisdikciju un izpildes režīmu salīdzinošajā vērtējumā ( 30 ). Saprotams, apsvērumi, kas balstīti uz šo kritēriju, ir iekļauti pamatlietas procesuālajos rakstos un pārdomās, kuru dēļ iesniedzējtiesa ir formulējusi šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuram es tagad pievērsīšos sīkāk.

59.

Trīs šajā lietā uzdotie jautājumi, šķiet, atspoguļo iesniedzējtiesas bažas par to, ka starp pamatlietas pusēm noslēgtā vienošanās par tiesas izvēli netika ievērota, Zēlandes-Rietumbrabantes apgabaltiesai piekrītot izskatīt un izlemt Rhenus Logistics prasību.

60.

Pirmais prejudiciālais jautājums it īpaši attiecas uz to, vai Regulas Nr. 1215/2012 71. pants, to skatot kopsakarā ar tās 21. un 22. apsvērumu, ļauj piemērot CMR konvencijas 31. panta 1. punktā paredzētos alternatīvos jurisdikcijas noteikumus, ja attiecīgo strīdu reglamentē vienošanās par tiesas izvēli.

61.

Baidos, ka šis jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru iesniedzējtiesai atzīšanas stadijā joprojām ir iespēja pārbaudīt izcelsmes tiesas jurisdikciju. Turpinājumā es paskaidrošu, ka šāda pārbaude nav iespējama un ka līdz ar to atbildei uz pirmo jautājumu nav nozīmes pamatlietā (C.1).

62.

Gluži pretēji, ja puse cenšas novērst sprieduma pārrobežu iedarbību, tai šajā ziņā ir jāatsaucas uz vienu no tā atzīšanas atteikuma pamatojumiem, kas paredzēti Regulā Nr. 1215/2012. Tādēļ es pievērsīšos šai problemātikai un, precīzāk, otrajam un trešajam prejudiciālajam jautājumam, ar kuriem iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, tā kā netika ievērota vienošanās par tiesas izvēli, ir jāatsaka Nīderlandes sprieduma atzīšana. Paskaidrošu, ka uz šiem jautājumiem ir jāatbild noliedzoši (C.2).

63.

Kā izriet no Regulas Nr. 1215/2012 26. apsvēruma, tajā paredzētā atzīšanas un izpildes režīma pamatā ir savstarpēja uzticēšanās tiesvedībai Savienībā. Šie noteikumi ir pamatoti ar pieņēmumu, ka ikvienas dalībvalsts tiesas pieņemts spriedums būtu jāuzskata par tādu, it kā tas būtu pieņemts uzrunātajā dalībvalstī ( 31 ).

64.

Tādējādi, kā Komisija būtībā atgādināja tiesas sēdē šajā tiesvedībā, viena no Regulas Nr. 1215/2012 izveidotās sistēmas pamatiezīmēm ir citas dalībvalsts tiesu spriedumu civillietās un komerclietās automātiska atzīšana. It īpaši šī sistēma izslēdz iespēju, ka uzrunātās dalībvalsts tiesas var pārskatīt izcelsmes dalībvalsts tiesu jurisdikciju, kā noteikts Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 3. punktā ( 32 ).

65.

Tomēr konkrēto situāciju pamatlietā neregulē (vai vismaz ne tikai, kā paskaidrošu turpmāk) Regula Nr. 1215/2012, bet gan CMR konvencijas specializētie noteikumi, kuriem ar Regulas Nr. 1215/2012 71. pantu ir piešķirta prioritāte. Tādējādi rodas jautājums, vai aizliegums pārskatīt izcelsmes tiesas jurisdikciju ir piemērojams arī šādā situācijā.

66.

Manuprāt, tas tā ir.

67.

Šajā ziņā, pirmkārt, jāatzīmē, ka CMR konvencija nav Savienības tiesību akts un tādēļ paliek ārpus Tiesas kompetences ( 33 ).

68.

Tomēr šis ierobežojums nenozīmē, ka Tiesa nevar ņemt vērā šādu tiesību aktu tekstu, lai iepazītos ar to saturu. Pretējā gadījumā būtu neiespējami noskaidrot, vai šajās konvencijās ir ietverti konkurējoši noteikumi ( 34 ).

69.

Pamatojoties uz to, otrkārt, saistībā ar CMR konvencijas konkrēto saturu, jānorāda, ka CMR konvencijas noteikumi, kas attiecas uz atzīšanu un izpildi, ir diezgan rudimentāri, un to šajā tiesvedībā atzina gan Rhenus Logistics, gan Gjensidige ( 35 ).

70.

Šie noteikumi ir ietverti CMR konvencijas 31. panta 3. punktā, kurā ir noteikts, ka spriedums, kas pieņemts vienā līgumslēdzējā pusē, ir obligāti izpildāms citās līgumslēdzējās valstīs, ja tiek ievērotas formalitātes, kas izslēdz lietas atkārtotu izskatīšanu pēc būtības.

71.

Citi atzīšanas un izpildes aspekti šķiet neregulēti, un tas nozīmē, ka šādi noteikumi ir jāidentificē valsts tiesību aktos, kurā prasa atzīšanu un izpildi ( 36 ).

72.

Attiecībā uz dalībvalstīm šīs tiesības ir noteiktas Regulā Nr. 1215/2012. Tātad, manuprāt, piemērojamais režīms ir tas, kas paredzēts minētās regulas 45. un nākamajos pantos, tostarp iepriekš minētais kardinālais noteikums, kas aizliedz Savienības iekšējā tiesiskajā telpā pārskatīt izcelsmes tiesas jurisdikciju.

73.

Turklāt neatkarīgi no iepriekš minētā tāds pats secinājums izriet no sprieduma TNT Express.

74.

Proti, pēc tam, kad Tiesa bija izklāstījusi vispārējo kritēriju, kas ierobežo Regulas Nr. 1215/2012 71. panta piemērošanas jomu, kā aprakstīts iepriekšējā sadaļā, tā atgādināja, ka “[tās] valsts tiesa, kurā atzīšana ir prasīta, nekādā gadījumā nav labāk piemērota kā izcelsmes valsts [tiesa], lai lemtu par tās kompetenci” ( 37 ). Tiesa paskaidroja, ka tieši šā apstākļa dēļ šāda pārskatīšana ir aizliegta saskaņā ar Savienības tiesībām.

75.

Lai gan Tiesa nav skaidri norādījusi, vai Regulas Nr. 44/2001 darbības pamatā esošie principi faktiski ir vērsti pret tiesas jurisdikcijas pārskatīšanu specializētas konvencijas piemērošanas jomā, spriedumu TNT Express ierasti saprot kā šīs pēdējās iespējas apstiprinājumu ( 38 ). Tiesas sēdē šajā tiesvedībā Komisija un Lietuvas valdība būtībā pauda tādu pašu viedokli.

76.

Tādējādi, rezumējot, manuprāt, neatkarīgi no tā, vai tas tiek aplūkots, izmantojot sprieduma TNT Express izklāstītā kritērija prizmu vai pamatojoties uz CMR konvencijas formulējumu, dalībvalsts tiesai, kurai ir lūgts atzīt citas dalībvalsts tiesas spriedumu, piemērojot šo konvenciju, nav atļauts pārskatīt izcelsmes tiesas jurisdikciju. Līdz ar to atbildei uz pirmo uzdoto jautājumu nav nozīmes iesniedzējtiesā izskatāmā strīda atrisināšanā, jo tā nevar pārbaudīt, vai Zēlandes-Rietumbrabantes apgabaltiesa pareizi noteica savu jurisdikciju pirms sprieduma, par kura atzīšanu ir strīds pamatlietā, pasludināšanas.

77.

Pēc šā precizējuma es tagad pievērsīšos jautājumam, vai tas, ka šī tiesa noteica savu jurisdikciju neatkarīgi no attiecīgās vienošanās par tiesas izvēli, var būt pamats, lai atteiktu pieņemtā sprieduma atzīšanu.

78.

Kā paskaidrots iepriekš, iesniedzējtiesā izskatāmais strīds ietilpst CMR konvencijas piemērošanas jomā. Piemērojot Regulas Nr. 1215/2012 71. pantu, šai konvencijai ir prioritāte pār minēto regulu ( 39 ). Tāpēc pirmajā brīdī var šķist pārsteidzoši pievērsties Regulai Nr. 1215/2012, lai noskaidrotu, vai tās noteikumi ļauj atteikt iepriekš minētā sprieduma atzīšanu.

79.

Tomēr es jau izskaidroju, ka, tā kā CMR konvencijā šajā ziņā nav īpašu noteikumu, piemērojamie noteikumi ir tie, kas paredzēti uzrunātās dalībvalsts tiesību aktos, un Lietuvas gadījumā tā ir Regula Nr. 1215/2012. Tādējādi iesniedzējtiesa pamatoti šo juridisko instrumentu izvērtē padziļināti.

80.

Regula Nr. 1215/2012, kā jau teikts iepriekš, darbojas, pamatojoties uz citas dalībvalsts tiesu pieņemtu spriedumu civillietās un komerclietās automātisku atzīšanu.

81.

Izņēmuma kārtā atzīšanu var atteikt, tikai pamatojoties uz kādu no Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punktā īpaši paredzētajiem pamatojumiem (ja, kā uzsver Komisija, ir iesniegts attiecīgs pieteikums).

82.

Šajā lietā šie pamatojumi ietver, no vienas puses, atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta e) apakšpunkta ii) punktam to jurisdikcijas noteikumu pārkāpumu, kas paredzēti šīs regulas II nodaļas 6. iedaļā (otrais prejudiciālais jautājums), un, no otras puses, situāciju, kurā attiecīgā sprieduma atzīšana ir uzskatāma par acīmredzami pretēju uzrunātās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kā tas paredzēts Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta a) apakšpunktā (trešais prejudiciālais jautājums).

83.

Iesniedzējtiesa apzinās, ka neviens no šiem pamatojumiem principā neattiecas uz konkrēto situāciju. Tomēr ar otro un trešo jautājumu, kurus aplūkošu turpinājumā, tā vēlas noskaidrot, vai Nīderlandes sprieduma atzīšanu var atteikt, pamatojoties uz šo pamatojumu plašu interpretāciju.

84.

No Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta e) apakšpunkta ii) punkta izriet, ka tad, ja ir iesniegts attiecīgs lūgums, sprieduma atzīšanu atsaka, ja šis spriedums ir pretrunā minētās regulas II nodaļas 6. iedaļā paredzētajiem jurisdikcijas noteikumiem.

85.

Šīs iedaļas noteikumos (un konkrētāk 24. pantā, kas ir vienīgā iepriekš minētās iedaļas tiesību norma) ir noteikta izņēmuma jurisdikcija attiecībā uz strīdiem, kas saistīti ar pieciem uzskaitītajiem jautājumiem. Īsi sakot, šie jautājumi ir i) noteikti nekustamā īpašuma aspekti, ii) atsevišķi korporatīvie jautājumi, iii) valsts reģistru ierakstu spēkā esamība, iv) patentu, preču zīmju, dizainparaugu vai citu līdzīgu tiesību spēkā esamība, kā arī v) spriedumu izpilde.

86.

No šiem jurisdikcijas noteikumiem nevar atkāpties ar vienošanos ( 40 ) un to pamatojums ir aprakstīts, atsaucoties uz īpašo saikni starp attiecīgajiem jautājumiem un konkrēto dalībvalsti ( 41 ).

87.

It īpaši no iepriekš minētā izriet, ka Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 6. iedaļa neattiecas uz vienošanos par tiesas izvēli. Jāatgādina, ka šīs vienošanās ietilpst minētās nodaļas 7. iedaļā.

88.

Iesniedzējtiesa apzinās šo faktu, bet ar otro jautājumu vaicā, vai ar Regulu Nr. 1215/2012 veiktie tiesību aktu grozījumi, ar kuriem tika pastiprināta aizsardzība attiecībā uz vienošanos par tiesas izvēli, nozīmē, ka 45. panta 1. punkta e) apakšpunkta ii) punktā paredzētais noteikums ir jāinterpretē plaši, lai ietvertu ne tikai šīs regulas II nodaļas 6. iedaļas noteikumu pārkāpumu, bet arī pārkāpumu, kas izriet no tās 7. iedaļas.

89.

Es tā neuzskatu.

90.

Iesniedzējtiesa pareizi norāda, ka Regula Nr. 1215/2012, salīdzinot ar Regulu Nr. 44/2001, pastiprina efektivitāti attiecībā uz vienošanos par tiesas izvēli, jo tās 31. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts īpašs lis pendens noteikums ( 42 ).

91.

Tomēr, neraugoties uz šo izmaiņu, Savienības likumdevējs izvēlējās to neatspoguļot to pamatojumu sistēmā, kas ļauj atteikt sprieduma atzīšanu.

92.

Šo pamatojumu saraksts ir sniegts Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punktā un ir izsmeļošs ( 43 ).

93.

Tas pats loģiski ir jāsecina arī attiecībā uz tā paša tiesību akta 45. panta 1. punkta e) apakšpunkta ii) punktā minēto pamatojumu, kas attiecas uz to noteikumu pārkāpumu, ar kuriem noteikta izņēmuma jurisdikcija, piemērojot Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 6. iedaļu.

94.

Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka tad, ja nav pamatojuma atteikt tāda sprieduma atzīšanu, ar kuru tiek pārkāpta vienošanās par izņēmuma tiesas izvēli, tad šādas vienošanās pārkāpumam nebūs nekādu seku.

95.

Baidos, ka tieši tāda ir Regulas Nr. 1215/2012 darbības loģika tās pašreizējā redakcijā, atbalstot automātisku atzīšanu pat tad, ja nav ievēroti tajā paredzētie jurisdikcijas noteikumi, izņemot Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punktā izsmeļoši uzskaitītās situācijas ( 44 ).

96.

Attiecībā uz jurisdikcijas noteikumu pārkāpumu, šajā tiesību normā ir precizēts, ka atzīšanas atteikums ir pieļaujams tikai tad, ja konflikts attiecas uz i) šīs regulas II nodaļas 6. iedaļā paredzētajiem noteikumiem, kā es to šeit jau aplūkoju (Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta e) apakšpunkta ii) punkts), vai ii) citās minētās regulas iedaļās ietvertajiem noteikumiem, kuru mērķis, īsi sakot, ir aizsargāt par vājāko uzskatīto pusi (šīs pašas regulas 45. panta 1. punkta e) apakšpunkta i) punkts) ( 45 ). Turpretim 45. panta 1. punktā nav ietverts citu šajā regulā paredzēto jurisdikcijas noteikumu pārkāpums.

97.

Citiem vārdiem, Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punktā izklāstītie pamatojumi ir izņēmumi no vispārējā noteikuma, saskaņā ar kuru citu dalībvalstu tiesu pieņemtie spriedumi ir jāatzīst automātiski. Šīs lietas kontekstā es uzskatu, ka, tomēr, ir lieki atgādināt vispārējo interpretācijas principu, atbilstoši kuram izņēmumi ir jāinterpretē šauri. Šāds princips ir noderīgs, ja izņēmuma piemērošanas joma ir neskaidra. Tomēr šajā gadījumā tas tā nav. Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta e) apakšpunkta i) punkts ir skaidrs, atsaucoties uz precīziem jurisdikcijas noteikumiem, kuru pārkāpums var ietilpt šīs tiesību normas darbības jomā. Šādos apstākļos iesniedzējtiesas vērā ņemtā un Gjensidige ieteiktā interpretācija vienkārši būtu pretrunā šīs tiesību normas formulējumam.

98.

Nobeigumā attiecībā uz šo jautājumu es uzskatu, ka tad, ja Savienības likumdevējs būtu vēlējies, lai attiecībā uz vienošanos par tiesas izvēli tiktu nodrošināta aizsardzība, kas izpaustos kā jauns atteikuma pamatojums šādas vienošanās pārkāpuma gadījumā, būtu sagaidāms, ka likumdevējs to būtu norādījis tieši. Turpretī attiecīgās tiesību normas formulējums, kas ļauj atteikt sprieduma atzīšanu, norāda, ka tas noteikti nebija likumdevēja nodoms.

99.

Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai konkrētajā situācijā varētu plaši interpretēt Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto pamatojumu, saskaņā ar kuru sprieduma atzīšana principā jāatsaka, ja šāda atzīšana ir acīmredzami pretrunā uzrunātās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai.

100.

Es uzskatu, ka visi mani apsvērumi attiecībā uz 45. panta 1. punkta e) apakšpunkta ii) punktā minēto pamatojumu ir piemērojami mutatis mutandis, jo Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta a) apakšpunkta teksts ir vienlīdz skaidrs.

101.

Proti, atbilde uz šo trešo jautājumu daļēji ir sniegta Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 3. punktā, kā to būtībā norādīja Lietuvas valdība. Šajā tiesību normā ir precizēts, ka sabiedriskās kārtības pārbaudi “nevar piemērot normām, kas saistītas ar jurisdikciju”. Šī tiesību norma neskar Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta e) apakšpunktā izklāstītos pamatojumus, kas aplūkoti šo secinājumu iepriekšējā apakšiedaļā, un es neredzu iemeslu, kādēļ šī tiesību norma būtu jāinterpretē citādi nekā tās formulējums.

102.

Papildus ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa attiecībā uz sabiedriskās kārtības pamatojuma piemērojamību jautā ne tikai par situāciju, kurā nav ievērota vienošanās par tiesas izvēli, bet arī par situāciju, kurā ir pārkāpta vienošanās par piemērojamiem tiesību aktiem.

103.

Tomēr lietas materiālos nav informācijas par to, ka starp iesaistītajām pusēm būtu noslēgta šāda vienošanās.

104.

Tādējādi šī trešā jautājuma daļa šķiet nepieņemama.

105.

Taču no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu secināms, ka iesniedzējtiesa pauž bažas, ka, tā kā Zēlandes-Rietumbrabantes apgabaltiesa noteica savu jurisdikciju attiecībā uz izskatāmo prasību, tas bija iemesls Nīderlandes tiesību piemērojamībai pēc būtības, kā rezultātā pārvadātāja atbildība tika noteikta saskaņā ar Nīderlandes, nevis Lietuvas tiesību aktiem. Iesniedzējtiesa uzskata, ka atbildētājs tiesvedībā šajā tiesā (proti, manā izpratnē – Gjensidige) nevarēja paredzēt šādas sekas. Es saprotu, ka šīs piezīmes nozīmē, ka jautājums par pārvadātāja atbildību bija jāizlemj, piemērojot Lietuvas, nevis Nīderlandes tiesības, un ka rezultāts ir mazāk labvēlīgs tādai pusei kā Gjensidige.

106.

Papildus iesniedzējtiesa arī norāda, ka CMR konvencijas 29. panta 1. punkts, kurā ir atsauce uz valsts tiesību aktiem attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem pārvadātāja atbildību var uzskatīt par neierobežotu ( 46 ), šķiet, ir pretrunā Regulas (EK) Nr. 593/2008 3. pantam un 5. panta 1. punktam ( 47 ).

107.

Turklāt iesniedzējtiesa apšauba, vai izveidojusies situācija ir saderīga ar pamattiesībām uz taisnīgu tiesu, kā arī Regulas Nr. 1215/2012, kā es saprotu, pamatā esošajiem principiem.

108.

Šajā ziņā vispirms jāatzīmē, ka iesniedzējtiesā notiekošā tiesvedība attiecas uz – kā jau vairākkārt atgādināts – citā dalībvalstī pieņemta sprieduma atzīšanu.

109.

Šajā kontekstā galvenais jautājums ir par to, vai materiālo tiesību atšķirības, kas, šķiet, pastāv starp Nīderlandes un Lietuvas tiesībām attiecībā uz pārvadātāja atbildības apmēru, varētu attaisnot atteikumu pieņemt spriedumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto sabiedriskās kārtības apsvēruma piemērošanu.

110.

Es nedomāju, ka tas tā būtu.

111.

Pirmkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai gan dalībvalstis principā ir tiesīgas atbilstoši savas valsts koncepcijai brīvi noteikt sabiedriskās kārtības prasības, tiesai ir jāpārbauda robežas, atbilstoši kurām dalībvalsts tiesas drīkst atsaukties uz minēto jēdzienu, lai atteiktos atzīt citas dalībvalsts tiesas spriedumu ( 48 ).

112.

Otrkārt, uz šo pamatojumu var atsaukties tikai izņēmuma gadījumos ( 49 ), kad atzīšana būtu “nepieļaujamā pretrunā valsts, kurā [izpilde] prasīta [vai šajā ziņā atzīšana atteikta], tiesību sistēmai, jo tādējādi tiktu aizskarts kāds no pamatprincipiem” ( 50 ).”

113.

Treškārt, un gluži pretēji, Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikto atteikuma pamatojumu nevar izmantot tikai tāpēc, ka “pastāv atšķirība starp sprieduma izcelsmes valsts tiesas piemēroto tiesību normu un to tiesību normu, kuru būtu piemērojusi tās dalībvalsts tiesa, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, ja šī tiesa būtu izskatījusi minēto lietu” ( 51 ).

114.

Iesniedzējtiesas galvenās bažas, šķiet, ir tādas – tādēļ, ka iespējams kļūdaini tika noteikta tiesa, kuras jurisdikcijā ir attiecīgā prasība, tā galu galā tika izskatīta saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem, nevis Lietuvas tiesību aktiem.

115.

Ciktāl šīs bažas ir vērstas uz to, lai uzsvērtu, ka Nīderlandes tiesa ir kļūdaini noteikusi Nīderlandes tiesību aktus kā piemērojamās tiesības, jāatzīmē, ka šāda kļūda, pat ja tā būtu konstatēta, pati par sevi nevar būt par iemeslu atzīšanas atteikumam.

116.

No iepriekš minētās judikatūras izriet, ka šāds atteikums ir iespējams tikai tad, ja sprieduma atzīšana pārkāptu principu, kas uzrunātajā valstī tiek uzskatīts par pamatprincipu.

117.

Tomēr, runājot par šajā lietā aplūkotā Nīderlandes sprieduma konkrētajām atzīšanas sekām, iesniedzējtiesa nepaskaidro, kā iepriekš minētās materiālo tiesību atšķirības ietekmētu Lietuvas sabiedrisko kārtību un kā šī sprieduma atzīšana tādējādi – nepieņemamā apmērā – būtu pretrunā šīs dalībvalsts tiesību sistēmai, jo tiktu pārkāpts kāds pamatprincips.

118.

Šādos apstākļos, atbildot uz otro un trešo prejudiciālo jautājumu, es uzskatu, ka Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta a) apakšpunkts un e) apakšpunkta ii) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neattiecas uz situāciju, kurā izcelsmes tiesa ir noteikusi savu jurisdikciju, pamatojoties uz vienu no specializētajā konvencijā ietvertajiem noteikumiem Regulas Nr. 1215/2012 71. panta izpratnē, un kurā pastāv tāda vienošanās par tiesas izvēli, kas nav izņēmuma, kā arī izcelsmes tiesa nav tiesa, kas izvēlēta ar attiecīgo pušu noslēgto vienošanos par tiesas izvēli. Turklāt Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka konstatētā kļūda, nosakot piemērojamos tiesību aktus, pati par sevi nevar būt par iemeslu, lai atteiktu sprieduma atzīšanu, jo tas ir pretrunā uzrunātās valsts sabiedriskajai kārtībai.

119.

Šī atbilde kopā ar šo secinājumu 76. punktā ieteikto atbildi, manuprāt, sniedz atbilstošus precizējumus, kas ļaus iesniedzējtiesai atrisināt tajā izskatāmo lietu. Tomēr pilnības labad un lai pievērstos plašajai diskusijai, kas par šo jautājumu izvērsās šajā tiesvedībā, es paskaidrošu, ka ar CMR konvencijas jurisdikcijas noteikumiem nekādā ziņā netiek pārkāpti principi, kas ir pamatā tiesu iestāžu sadarbībai civillietās un komerclietās Savienībā, piemērojot spriedumā TNT Express noteikto kritēriju.

120.

Šajā lietā daudz tika apspriests jautājums par to, vai CMR konvencijā paredzētie jurisdikcijas noteikumi ir pretrunā spriedumā TNT Express noteiktajam kritērijam un tādējādi Regulas Nr. 1215/2012 darbības pamatā esošajiem principiem.

121.

Problēma, kā to saskata iesniedzējtiesa, izriet no tā, ka, no vienas puses, Regulā Nr. 1215/2012 jurisdikcija, kas noteikta ar vienošanos par tiesas izvēli, principā ir kvalificēta kā izņēmuma. Tomēr, no otras puses, CMR konvencija, lai gan ļauj noteikt jurisdikciju uz šāda pamata, tomēr, šķiet, liedz tai būt izņēmuma (vismaz Zēlandes-Rietumbrabantes apgabaltiesas interpretācijā, ko, liekas, atbalsta arī iesniedzējtiesa).

122.

Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka spriedumā Nickel & Goeldner Spedition Tiesa, kā to norāda iesniedzējtiesa, jau ir nospriedusi, ka CMR konvencijas 31. panta 1. punktā paredzētie jurisdikcijas noteikumi nav pretrunā TNT Express noteiktajam kritērijam. Bet, kā norāda Komisija, ir taisnība, ka šajā spriedumā Tiesa izskatīja visus CMR konvencijas 31. panta 1. punktā paredzētos jurisdikcijas noteikumus (kā norādīts šo secinājumu 38. punktā), izņemot to, par kuru ir runa šajā lietā ( 52 ).

123.

Es saprotu, ka šis ir iemesls, kādēļ iesniedzējtiesa izvirza jautājumu, vai atšķirīgā attieksme, ko CMR konvencija (kā to, liekas, interpretē Zēlandes-Rietumbrabantes apgabaltiesa), šķiet, piemēro attiecībā uz vienošanos par tiesas izvēli, pretēji Regulai Nr. 1215/2012, rada pretrunu ar principiem, kas ir pamatā tiesu iestāžu sadarbībai civillietās un komerclietās Savienībā.

124.

Es tā nedomāju.

125.

Vispirms un galvenokārt, ņemot vērā Zēlandes-Rietumbrabantes apgabaltiesas nostāju, šķiet, ka patiešām pastāv atšķirība starp CMR konvenciju un Regulu Nr. 1215/2012 saistībā ar piemērojamo režīmu attiecībā uz vienošanos par tiesas izvēli.

126.

Tomēr, manuprāt, šāda atšķirība pati par sevi nav problēma.

127.

Proti, ja ikvienas atšķirības rezultātā specializētais režīms “piekāptos” Regulai Nr. 1215/2012, tad tās 71. panta 1. punktam nebūtu nekādas nozīmes. Savienības iekšējās tiesiskajās attiecībās nekad nevarētu piemērot specializētu režīmu, kas atšķiras no Regulas Nr. 1215/2012. Tomēr šādam rezultātam nevar piekrist, ņemot vērā minētās tiesību normas skaidro formulējumu.

128.

Gluži pretēji, specializētu noteikumu, kas, iespējams, atšķiras no Regulas Nr. 1215/2012 noteikumiem, piemērošana ir jāatsaka tikai tad, ja tie patiešām ir pretrunā spriedumā TNT Express atgādinātajiem principiem. Attiecībā uz jurisdikcijas normām atbilstošie principi būtībā ir tie, kas ir saistīti ar augstu jurisdikcijas noteikumu paredzamību un tiesisko noteiktību tiesvedības dalībniekiem, no vienas puses, un pareizu tiesvedību, no otras puses ( 53 ).

129.

Es nedomāju, ka kāds no šiem principiem ir apdraudēts.

130.

Pirmkārt, es uzskatu, ka, lai tiktu ievērots jurisdikcijas noteikumu augstas paredzamības princips, ir svarīgi, lai prasītājs varētu viegli izlemt, kur celt prasību, un lai atbildētājs varētu saprātīgi paredzēt, kur tas varētu notikt.

131.

Tas, manuprāt, tā ir atbilstoši CMR konvencijas 31. panta 1. punktam. Šajā tiesību normā nav ietverts neskaidri formulēts noteikums, paredzot, piemēram, atbilstošas tiesas noteikšanu katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā visus apstākļus un ievērojot taisnīguma intereses. Tā vietā CMR konvencijas 31. panta 1. punktā ir noteiktas vairākas tiesas atrašanās vietas kategorijas, kas skaidri definētas vispārīgā un viegli saprotamā veidā (proti, īsi sakot, atbildētāja atrašanās vieta, vieta, kurā pārvadātājs pārņēma kravu, kravas piegādes vieta vai starp pusēm noslēgta vienošanās).

132.

Taču šīs lietas pamatā, šķiet, ir tas, ka jurisdikcija, ko regulē CMR konvencija (saskaņā ar Zēlandes-Rietumbrabantes apgabaltiesas pieņemto interpretāciju), pat ja to nosaka ar vienošanos par tiesas izvēli, ne vienmēr ir izņēmuma. Šāda CMR konvencijas interpretācija, šķiet, drīzāk ļauj saglabāt visas citas CMR konvencijas 31. panta 1. punktā paredzētās lietas izskatīšanas vietas.

133.

Šajā ziņā patiešām var apgalvot, ka izņēmuma prezumpcija, kas ar Regulu Nr. 1215/2012 ir piešķirta attiecībā uz vienošanos par tiesas izvēli, pastiprina tiesisko noteiktību tiesvedības dalībniekiem (un jo īpaši atbildētājam), jo tajā ir precizēts, ka tad, ja ir noslēgta vienošanās par tiesas izvēli un ja vien nav noteikts citādi, citas hipotētiskās tiesas principā var veiksmīgi izslēgt.

134.

Tomēr, manuprāt, lēmums par to, vai šādā veidā izraudzītu tiesu uzskatīt par izņēmuma vai ne, galu galā ir politiska rakstura jautājums, par kuru dažādās tiesību sistēmās (un dažādās to jomās) var būt atšķirīga nostāja.

135.

Šajā ziņā CMR konvencijas, kas regulē īpašu jomu, autoriem varēja būt pamatoti iemesli uzstāt uz vairāku tiesu pieejamību, ņemot vērā nozares specifiku ( 54 ).

136.

Turklāt jānorāda – lai gan Regulā Nr. 1215/2012 ir noteikta izņēmuma prezumpcija attiecībā uz vienošanos par tiesas izvēli, šāds izņēmuma raksturs nav absolūts noteikums un puses no tās var atkāpties. Šādā gadījumā situācija kļūst līdzīga tai, kas izriet no CMR konvencijas 31. panta 1. punkta. Turklāt Regula Nr. 1215/2012 pati ierobežo vienošanās par tiesas izvēli ietekmi, jo šāda vienošanās nevar mainīt jurisdikcijas noteikumu darbību noteiktās lietās ( 55 ).

137.

Otrkārt, attiecībā uz pareizu tiesvedību un vienlaicīgu tiesvedību uzsākšanas risku fakts, ka vienošanās par tiesas izvēli netiek uzskatīta par izņēmuma, protams, palielina šo risku. Tomēr jānorāda, ka CMR konvencijas 31. panta 2. punktā ir ietverts lis pendens noteikums, kas vispārīgā izteiksmē ir analoģisks Regulas Nr. 1215/2012 29. pantā paredzētajam noteikumam, jo tā mērķis – kā es to saprotu – ir izvairīties no paralēlu tiesvedību un nesavienojamu spriedumu pieņemšanas riska ( 56 ).

138.

Ir taisnība, ka atšķirībā no Regulas Nr. 1215/2012 CMR konvencijā nav ietverti lis pendens noteikumi, kas īpaši aizsargātu vienošanos par tiesas izvēli (piemēram, Regulas Nr. 1215/2012 31. panta 2. punkts un 3. punkts). Tomēr šī atšķirība ir loģiskas sekas iepriekš minētajai politiskajai izvēlei jurisdikciju, kas izriet no šādiem līgumiem, uzskatīt par alternatīvu, kas saglabājama līdztekus citiem iespējamiem noteikumiem.

139.

Tādējādi šis pārskats liek man uzskatīt, ka Regulas Nr. 1215/2012 71. pants un spriedumā TNT Express izklāstītais kritērijs pieļauj Regulas Nr. 1215/2012 31. panta 1. punktā paredzētā jurisdikcijas noteikuma interpretāciju, saskaņā ar kuru jurisdikciju, kas izriet no vienošanās par tiesas izvēli, nevar uzskatīt par izņēmuma.

140.

Jāatgādina, ka mana analīze šajā sadaļā ir veikta tikai, lai nodrošinātu pilnīgumu un pievērstos spraigajām debatēm, kas šajā tiesvedībā izvērsās par šo jautājumu. It īpaši es atgādinu savus iepriekš minētos apsvērumus, no kuriem izriet, ka iesniedzējtiesa nevar pārskatīt izcelsmes tiesas jurisdikciju pamatlietā par citā dalībvalstī pieņemta sprieduma atzīšanu.

141.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa, Lietuva) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 45. panta 1. punkta a) apakšpunkts un e) apakšpunkta ii) punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos minētie atzīšanas atteikuma pamatojumi nav piemērojami situācijā, kurā izcelsmes tiesa ir noteikusi savu jurisdikciju, pamatojoties uz vienu no specializētajā konvencijā ietvertajiem noteikumiem Regulas Nr. 1215/2012 71. panta izpratnē, un kurā pastāv tāda vienošanās par tiesas izvēli, kas nav izņēmuma, kā arī izcelsmes tiesa nav tiesa, kas izvēlēta ar attiecīgo pušu noslēgto vienošanos par tiesas izvēli.

Turklāt Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka konstatētā kļūda, nosakot piemērojamās tiesības, pati par sevi nevar būt par iemeslu, lai atteiktu sprieduma atzīšanu, pamatojoties uz to, ka tas ir pretrunā tās valsts sabiedriskajai kārtībai, kurā atzīšana prasīta.