1.

Šīs apvienotās lietas attiecas uz apelācijas sūdzībām, ar kurām uzņēmumi prasītāji lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 29. novembra rīkojumu lietā Grupa Azoty u.c./Komisija (T‑726/20, nav publicēts) un 2021. gada 29. novembra rīkojumu lietā Advansa Manufacturing u.c./Komisija (T‑741/20, nav publicēts) (turpmāk tekstā – “apstrīdētie rīkojumi”), ar kuriem Vispārējā tiesa kā nepieņemamas noraidījusi to prasības daļēji atcelt Komisijas 2020. gada 25. septembra paziņojumu “Pamatnostādnes par atsevišķiem valsts atbalsta pasākumiem saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu pēc 2021. gada” (turpmāk tekstā – “strīdīgās pamatnostādnes”) ( 2 ).

2.

Tādējādi Tiesai ir iespēja sniegt ļoti svarīgus precizējumus attiecībā uz Vispārējā tiesā iesniegtas privātpersonu prasības atsevišķu pieņemamības nosacījumu interpretāciju, proti, jēdziena “apstrīdams tiesību akts” un tieša skāruma nosacījuma interpretāciju, kā arī uz šo divu nosacījumu savstarpējo saistību.

3.

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK (2003. gada 13. oktobris), ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai [Savienībā] un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV 2003, L 275, 32. lpp.), tika izveidota sistēma siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Eiropas Savienībā (turpmāk tekstā – “ES ETS”), lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanu rentablā un ekonomiski efektīvā veidā. Šī direktīva ir tikusi grozīta tostarp ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/410 (2018. gada 14. marts), ar ko groza Direktīvu 2003/87 (OV 2018, L 76, 3. lpp.), ar kuru tostarp ir paredzēts uzlabot un pagarināt ES ETS laikposmam no 2021. gada līdz 2030. gadam.

4.

Direktīvas 2003/87, kas grozīta ar Direktīvu 2018/410, 10.a panta 6. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstīm saskaņā ar otro un ceturto daļu būtu jāpieņem finansiāli pasākumi par labu nozarēm vai apakšnozarēm, kurās pastāv reāls oglekļa emisiju pārvirzes risks, kam par iemeslu ir ievērojamas netiešās izmaksas, kuras faktiski rada siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisijas izmaksu iekļaušana elektroenerģijas cenā, ar noteikumu, ka šādi finansiālie pasākumi atbilst noteikumiem par valsts atbalstu un jo īpaši nerada nepamatotus konkurences kropļojumus iekšējā tirgū. [..]”

5.

Strīdīgās pamatnostādnes kopš 2021. gada 1. janvāra aizstāj 2012. gada 5. jūnija paziņojumu “Pamatnostādnes par atsevišķiem valsts atbalsta pasākumiem saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu pēc 2012. gada” (OV 2012, C 158, 4. lpp.).

6.

Strīdīgo pamatnostādņu 7. punktā Komisija norāda, ka šajās pamatnostādnēs tā izklāsta nosacījumus, saskaņā ar kuriem ar ES ETS saistītus atbalsta pasākumus var uzskatīt par saderīgiem ar iekšējo tirgu atbilstīgi LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam.

7.

Strīdīgo pamatnostādņu 9. punktā Komisija precizē, ka tajās izklāstītie principi “attiecas tikai uz Direktīvas 2003/87/EK 10.a panta 6. punktā un 10.b pantā paredzētajiem konkrētajiem atbalsta pasākumiem”.

8.

Saskaņā ar strīdīgo pamatnostādņu 21. punktu:

“Lai mazinātu konkurences izkropļojumu risku iekšējā tirgū, atbalsts ir pieļaujams tikai nozarēs, kurās pastāv reāls oglekļa emisiju pārvirzes risks, kam par iemeslu ir ievērojamas netiešās izmaksas, kuras faktiski rada siltumnīcefekta gāzu emisiju izmaksu iekļaušana elektroenerģijas cenā. Šo pamatnostādņu piemērošanas nolūkos uzskata, ka reāls oglekļa emisiju pārvirzes risks pastāv tikai tad, ja atbalsta saņēmējs darbojas kādā no I pielikumā uzskaitītajām nozarēm.”

9.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas Grupa Azoty S.A., Azomureș SA un Lipasmata Kavalas LTD Ypokatastima Allodapis ir uzņēmumi, kas nodarbojas ar slāpekļa produktu un minerālmēslu ražošanu, uz kuriem pašlaik attiecas NACE kods 20.15.

10.

Šī nozare nav iekļauta strīdīgo pamatnostādņu I pielikumā esošajā sarakstā, kaut gan tā bija iekļauta 2012. gada pamatnostādņu, kas bija piemērojamas līdz 2020. gada 31. decembrim, II pielikumā esošajā sarakstā.

11.

Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2020. gada 15. un 16. decembrī, apelācijas sūdzības iesniedzējas saskaņā ar LESD 263. pantu iesniedza prasības atcelt strīdīgo pamatnostādņu I pielikumu.

12.

Ar pārsūdzētajiem rīkojumiem Vispārējā tiesa šīs prasības atzina par nepieņemamām.

13.

Šo rīkojumu 26. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ka fiziskas vai juridiskas personas celtas prasības par tiesību aktu, kura adresāts tā nav, pieņemamība saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu ir atkarīga no nosacījuma, ka tai tiek atzīts locus standi, un šādas tiesības tai ir divos gadījumos. Pirmkārt, šādu prasību var celt ar nosacījumu, ka šis akts to skar tieši un individuāli. Otrkārt, šāda persona var celt prasību par reglamentējošu aktu, kas neietver īstenošanas pasākumus, ja tas šo personu skar tieši.

14.

Pamatojoties uz minēto, šo rīkojumu 27. punktā šī tiesa secināja, ka ir jāpārbauda, vai prasītājas, kas nav strīdīgo pamatnostādņu adresāti, saistībā ar tām atrodas kādā no šīm divām situācijām. Tā kā katra no šīm pēdējām uzskata, ka apstrīdētais tiesību akts rada tiešu skārumu prasītājai pusei, Vispārējā tiesa secināja, ka vispirms ir jāizvērtē šis nosacījums.

15.

Šajā ziņā šo pašu rīkojumu 29. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ka nosacījumam, ka fizisku vai juridisku personu tieši skar akts, par kuru ir iesniegta prasība, ir nepieciešams, lai kumulatīvi būtu izpildīti divi kritēriji, proti, pirmkārt, lai apstrīdētais tiesību akts tieši ietekmētu privātpersonas tiesisko stāvokli un, otrkārt, lai tā adresātiem, kas ir atbildīgi par tā īstenošanu, nebūtu atstāta nekāda rīcības brīvība, jo šī īstenošana ir tīri automātiska un izriet vienīgi no Savienības tiesību normām, nepiemērojot nekādus citus starpnoteikumus.

16.

Vispārējās tiesas ieskatā strīdīgās pamatnostādnes tieši neietekmē prasītāju tiesisko stāvokli.

17.

Pamatojot šādu vērtējumu, apstrīdēto rīkojumu 40.–42. punktā Vispārējā tiesa tostarp norādīja, ka strīdīgajās pamatnostādnēs ietvertais apsvērums, ka reāls oglekļa dioksīda emisiju pārvirzes risks pastāv tikai tad, ja atbalsta saņēmējs savu darbību veic kādā no šo pamatnostādņu I pielikumā uzskaitītajām nozarēm, no juridiskā viedokļa neizslēdz to, ka – pat tad, ja, vadoties pēc lietderības apsvērumiem, ir maz ticams, kas tas var notikt, – dalībvalstis var paziņot Komisijai atbalsta pasākumus par labu uzņēmumiem, kas darbojas nozarēs, kuras nav uzskaitītas šajā pielikumā, un var mēģināt pierādīt, ka lai gan atbalsts šiem uzņēmumiem neatbilst kādam no minētajās pamatnostādnēs noteiktajiem kritērijiem, tas atbilst LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam. Atzīstot, ka tādā gadījumā ir ļoti iespējams, ka Komisija saskaņā ar Padomes Regulu (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.) pieņem lēmumu, ar kuru konstatē, ka iecerētais atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu, Vispārējā tiesa norādīja, ka tikai šis lēmums vien varētu radīt tiešas tiesiskās sekas uzņēmumiem, kuriem atbalstu būtu bijis jāsaņem, un, ciktāl šāds lēmums tieši skartu šos uzņēmumus, tas varētu būt atcelšanas prasības priekšmets no viņu puses.

18.

Turklāt apstrīdēto rīkojumu 38. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka gadījumā, ja dalībvalsts nolemj nepieņemt nekādus strīdīgo pamatnostādņu darbības jomā ietilpstošus atbalsta pasākumus, Komisija nepieņem nekādus lēmumus saskaņā ar Regulu 2015/1589. Tādējādi arī šajā lietā šīs pamatnostādnes tieši neietekmējot prasītāju tiesisko stāvokli.

19.

Apelācijas sūdzībās apelācijas sūdzību iesniedzējas lūdz Tiesu:

20.

Komisija lūdz Tiesu:

21.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 16. septembra lēmumu lietas C‑73/22 P un C‑77/22 P tika apvienotas iespējamai procesa mutvārdu daļai un sprieduma pasludināšanai.

22.

Šī apelācijas sūdzība ir pamatota ar diviem pamatiem. Pirmais pamats attiecas uz pārsūdzēto rīkojumu nepietiekamu pamatojumu, kamēr otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas galvenokārt apgalvo, ka Vispārējā tiesa, secinādama, ka strīdīgās pamatnostādnes uz tām neattiecas tieši, esot pieļāvusi tiesību kļūdu, un ka – pakārtoti – pirms lemt par prasību pieņemamību, Vispārējai tiesai tās esot bijis jāizskata pēc būtības.

23.

Atbilstoši Tiesas lūgumam šajos secinājumos tiks aplūkots tikai otrais pamats.

24.

Apelācijas sūdzības iesniedzēju ieskatā apstrīdētajos rīkojumos ietvertais tiešā skāruma vērtējums ir balstīts uz trim nebūtiskiem vai pat kļūdainiem pieņēmumiem.

25.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pieņēmusi, ka, raugoties no LESD 263. panta skatpunkta, visas Komisijas pamatnostādnes ir kvalificējamas vienādi, un tā esot kļūdaina pieeja. Šajā ziņā Vispārējā tiesa esot kļūdaini balstījusies uz precedentiem, kas attiecas uz pamatnostādnēm, kurās ir atstāta rīcības brīvība vai noteikti izņēmumi, uz ko dalībvalstis var atsaukties. Papildus tam Vispārējā tiesa esot secinājusi, ka strīdīgās pamatnostādnes ir saistošas tikai Komisijai. Šādi rīkodamās, tā neesot ņēmusi vērā, ka tās ir publicētas Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā, ka tās ir adresētas tieši dalībvalstīm, ka tajās nav paredzēta rīcības brīvība vai izņēmumi attiecībā uz ekonomikas nozarēm, kurām var piešķirt tādu atbalstu, ko piešķir saskaņā ar Direktīvas 2003/87, kura grozīta ar Direktīvas 2018/410, 10.a panta 6. punktu, un ka, tā kā šajās pamatnostādnēs ir ietverts obligāts formulējums, tās ir uzskatāmas par normatīvu tiesisko regulējumu.

26.

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini pamatojusies uz iespēju, ka dalībvalsts paziņo Komisijai atbalsta pasākumus par labu uzņēmumiem, kas darbojas nozarēs, kuras nav minētas strīdīgo pamatnostādņu I pielikumā, un mēģina pierādīt, ka šie pasākumi tomēr ir saderīgi ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka, lai gan juridiski šāda iespēja pastāv, šis apstāklis nemaina to, ka strīdīgās pamatnostādnes izslēdz Direktīvas 2003/87, kas grozīta ar Direktīvu 2018/410, 10.a panta 6. punktā paredzētā atbalsta piešķiršanu saimnieciskās darbības subjektiem, kas darbojas nozarēs, kuras nav minētas tās I pielikumā. Šo izslēgšanu nekādā veidā nekompensējot vispārējā iespēja piešķirt valsts atbalstu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Proti, jebkādas prognozes par tāda atbalsta piešķiršanu būtu tīri spekulatīvas, savukārt 10.a panta 6. punktā paredzētos atbalstus šī tiesību norma formāli paredzot un veicinot.

27.

Treškārt, Vispārējā tiesa esot balstījusies uz kļūdainu pieņēmumu, ka saimnieciskās darbības subjekts var tikt tieši skarts vienīgi tad, ja Komisija pieņem lēmumu saskaņā ar Regulu 2015/1589. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējām tiekot liegts izmantot jebkādus tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Tā kā dalībvalstīm nav pienākuma izveidot Direktīvas 2003/87, kas grozīta ar Direktīvu 2018/410, 10.a panta 6. punktam atbilstošu atbalsta shēmu, esot ļoti iespējams, ka nekāds paziņojums netiek veikts un ka tātad nekāds Komisijas lēmums netiek pieņemts. Tāda situācija, kas izpaustos kā atbalsta nesniegšana apelācijas sūdzības iesniedzējām, būtu identiska situācijai, kurā attiecībā uz atbalsta shēmu, kas ietver slāpekļa produktu un minerālmēslu ražošanas nozari, kura izveidota saskaņā ar 10.a panta 6. punktu un paziņota Komisijai, tiktu pieņemts nelabvēlīgs pēdējās lēmums. Tomēr atšķirība esot tajā, ka pirmajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējām nav nekādu tiesiskās aizsardzības līdzekļu, bet otrajā gadījumā tām tie ir, un tas esot nepieļaujami, jo abos gadījumos apelācijas sūdzības iesniedzējas tiekot skartas vienādi.

28.

Pakārtoti – apelācijas sūdzību iesniedzējas lūdz Tiesu atcelt apstrīdētos rīkojumus, jo Vispārējai tiesai pirms lemšanas par prasību pieņemamību tās esot bijis jāizskata pēc būtības.

29.

Komisija iebilst pret visiem šiem argumentiem.

30.

Šajos secinājumos savu argumentāciju strukturēšu šādi: iesākumā formulējot dažus ievada apsvērumus, pirmkārt, izklāstīšu iemeslus, kādēļ man šķiet, ka strīdīgās pamatnostādnes nevar atzīt par “apstrīdamu tiesību aktu” un kā tādas tās nevar būt par prasības priekšmetu LESD 263. panta izpratnē. Otrkārt, pamatošu, ka pārbaudi par to, vai ir izpildīts tiešā skāruma nosacījums, nevar lietderīgi veikt gadījumā, kad ir runa par tādu instrumentu kā strīdīgās pamatnostādnes, un tas apstiprina interpretāciju, saskaņā ar kuru tās nav apstrīdamas tiesā. Treškārt, paskaidrošu, kāpēc sprieduma Deutsche Post un Vācija/Komisija ( 3 ) argumentācija nav piemērojama attiecībā uz strīdīgajām pamatnostādnēm. Ceturtkārt, norādīšu, ka Vispārējai tiesai nebija nekāda pienākuma izskatīt prasības pēc būtības, pirms lemt par to pieņemamību.

31.

Tiesā izskatāmais jautājums par juridisku personu celtu prasību pieņemamību valsts atbalsta tiesību jomā, cik man zināms, līdz šim ir bijis saistīts tikai ar prasībām par Komisijas lēmumiem, kas pieņemti pēc sākotnējas izskatīšanas (Regulas 2015/1589 4. pants) vai formālās izmeklēšanas procedūras pabeigšanas (Regulas 2015/1589 9. pants), un noskaidrojot, vai paredzētais un paziņotais atbalsta pasākums vai pasākums, kas piešķirts bez paziņojuma, ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un, ja tā, vai šāds pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz kādu no LESD 107. panta 2. un 3. punktā noteiktajiem attaisnojumiem.

32.

Tātad šajā pamatā izvirzītais juridiskais jautājums, kas precīzāk attiecas uz iespēju apstrīdēt Komisijas pamatnostādnes, Tiesai ir jauns un turklāt – saistībā ar tiesas pieejamību Savienībā – neapšaubāmi delikāts.

33.

Apstrīdētie rīkojumi ir trešā reize, kad Vispārējā tiesa lemj par šo jautājumu. Abās iepriekšējās reizēs ( 4 ) šī tiesa vadījās pēc tādas pašas juridiskās argumentācijas kā šajā lietā attīstītā, tāpēc savā spriedumā Tiesai ir vēl jo svarīgāk paust nostāju par tādas argumentācijas pareizību.

34.

Ir jāatgādina konkrētais konteksts. LESD 108. panta 3. punktā ir noteikta preventīva kontrole attiecībā uz plānotu jaunu atbalstu (kā arī pastāvoša atbalsta izmaiņām). Šādi organizētā preventīvā mehānisma mērķis ir nodrošināt, ka tiek īstenoti tikai ar iekšējo tirgu saderīgi pasākumi. Saskaņā ar LESD 107. panta 3. punktu šo pasākumu saderības ar iekšējo tirgu novērtēšana ir Komisijas ekskluzīvā kompetencē, kuras rīcību savukārt kontrolē Savienības tiesas. Šajā ziņā Komisijai ir plaša rīcības brīvība, kas ietver ekonomiska un sociāla rakstura novērtējumu, un tādējādi tai ir tiesības noteikt kritērijus, pamatojoties uz kuriem tā plāno novērtēt dalībvalstu ieplānoto atbalsta pasākumu saderību ar iekšējo tirgu.

35.

Šajā nolūkā Komisija savā administratīvajā praksē plaši izmanto tādus ieteikuma tiesību instrumentus (soft laws) kā pamatnostādnes, pamatprincipus un paziņojumus, lai strukturētu savas rīcības brīvības izmantošanu. Kā to atzinusi Tiesa ( 5 ), šie instrumenti veicina Komisijas rīcības pārredzamību, paredzamību un tiesisko drošību.

36.

Attiecīgie instrumenti ietver horizontālos noteikumus, kas reglamentē konkrētas atbalsta kategorijas (tostarp atbalstu reģioniem, atbalstu pētniecībai, attīstībai un inovācijai, atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai); noteikumus par īpašiem atbalsta instrumentiem (garantiju, nodokļu, īstermiņa eksporta kredītu apdrošināšanas jomās); nozaru noteikumus (tostarp lauksaimniecības, enerģētikas un vides, finanšu, plašsaziņas līdzekļu nozarēs); kā arī noteikumus par atbalstu ekonomikai saistībā ar Covid‑19 pandēmijas uzliesmojumu un pēc Krievijas Federācijas agresijas pret Ukrainu. Strīdīgajās pamatnostādnēs ir ietverti nozaru noteikumi par atbalstu saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu.

37.

Kā jau minēts iepriekš, apstrīdētajos rīkojumos Vispārējā tiesa, lai noskaidrotu, vai prasītājām ir nepieciešamās tiesības celt prasību par konkrēto tiesību aktu, izvērtēja tikai to, vai strīdīgās pamatnostādnes tieši skar šīs prasītājas. Šajā tiesvedībā starp apelācijas sūdzības iesniedzējām un Komisiju notikušajā procesuālo rakstu apmaiņā šis juridiskais jautājums ir ticis aplūkots.

38.

Tomēr esmu pārliecināts, ka spriedumā Tiesai vispirms būtu jāpārbauda, vai strīdīgās pamatnostādnes ir tiesību akts, ko var apstrīdēt saskaņā ar LESD 263. pantu atbilstošās judikatūras izpratnē, proti, “apstrīdams tiesību akts”. Būtu jāatgādina, ka jautājums, vai šīs pamatnostādnes var apstrīdēt saistībā ar Vispārējā tiesā celtas atcelšanas prasības pieņemamību, ir sabiedriskās kārtības pamats, kas Tiesai apelācijas tiesvedībā ir jāizvirza pēc savas ierosmes ( 6 ).

39.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apstrīdami ir visi Savienības iestāžu pieņemtie tiesību akti – neatkarīgi no to formas –, kuru mērķis ir radīt saistošas tiesiskās sekas, un šīs sekas ir jāizvērtē atbilstoši tādiem objektīviem kritērijiem kā šā akta saturs, vajadzības gadījumā ņemot vērā tā pieņemšanas kontekstu, kā arī to izdevušās iestādes pilnvaras ( 7 ). Tāpat saskaņā ar Tiesas judikatūru, ja prasītājs ir fiziska vai juridiska persona, prasība ir iespējama tikai tad, ja minētās saistošās tiesiskās sekas ir tādas, kas ietekmē prasītājas puses intereses, būtiski mainot tās tiesisko stāvokli ( 8 ). Citiem vārdiem – šādā gadījumā ir apstrīdams tikai tāds tiesību akts, kas rada saistošas tiesiskās sekas attiecībā uz prasītāja tiesisko stāvokli.

40.

Ņemot vērā šos faktorus, manā ieskatā strīdīgās pamatnostādnes nevar būt apelācijas sūdzības iesniedzēju atcelšanas prasības saskaņā ar LESD 263. pantu priekšmets.

41.

Iesākumā precizējams, ka strīdīgo pamatnostādņu I pielikumā ietvertā saraksta izsmeļošā rakstura radītā normatīvā intensitāte neļauj secināt, ka runa ir apstrīdamu tiesību aktu. Ja – kā to centīšos pierādīt šajos secinājumos – strīdīgās pamatnostādnes nevar radīt saistošas tiesiskas sekas apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesiskajam stāvoklim, tad – kā jau tas paskaidrots iepriekš – nav nepieciešams pievērsties šā tiesību akta saturam (vai ar tā pieņemšanu saistītajam kontekstam).

42.

Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka savā judikatūrā par valsts atbalstu Tiesa jau ir definējusi pamatnostādņu iedarbību, secinot, ka Komisija, pieņemdama rīcības noteikumus un ar to publicēšanu paziņodama, ka tā tos piemēros gadījumos, uz kuriem tie attiecas, pati ierobežo minētās rīcības brīvības izmantošanas iespējas un nevar atkāpties no šiem noteikumiem, attiecīgā gadījumā neriskēdama tikt sodīta par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes principa vai tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu ( 9 ). Citiem vārdiem – minētā ietekme izpaužas kā pašas Komisijas rīcības brīvības izmantošanas ierobežojums. Tādējādi šai iestādei ir pienākums apstiprināt atbalsta pasākumus, kuri atbilst pamatnostādņu noteikumiem, un saskaņā ar mehānismu, kas pazīstams ar nosaukumu “comply or explain”, tā nevar no tiem atkāpties, ja vien tā nesniedz derīgu pamatojumu tā rīkoties. Pretējā gadījumā Komisijas pašas ieviesto noteikumu neievērošana var novest pie iepriekš minēto vispārējo tiesību principu pārkāpuma.

43.

Turpinot – spriedumā Kotnik u.c. ( 10 ) Tiesa ir precizējusi, ka pamatnostādņu iedarbība ir ierobežota ar Komisijas pašai sev noteiktajiem tās rīcības brīvības ierobežojumiem, noraidot argumentu, ka tās de facto ir saistošas dalībvalstīm, jo būtu ļoti mazticams, ka dalībvalsts paziņotu par atbalsta pasākumu, kas neatbilst pamatnostādņu prasībām, un tādējādi pakļautu sevi riskam, ka Komisija pieņem negatīvu lēmumu attiecībā uz attiecīgā atbalsta pasākuma īstenošanu. Šajā ziņā Tiesa secināja, ka dalībvalstis saglabā tiesības paziņot Komisijai plānotu valsts atbalstu, kas neatbilst šajās pamatnostādnēs paredzētajiem kritērijiem, un Komisija izņēmuma gadījumos var apstiprināt šādus plānus, tieši piemērojot LESD 107. panta 3. punktu ( 11 ).

44.

Tātad saskaņā ar abos iepriekšējos punktos aplūkoto judikatūru pamatnostādnēm piešķirtais juridiskais spēks nav to raksturīga iezīme, bet ir saistīts ar to īstenošanu Komisijas lēmumu pieņemšanas praksē. Citiem vārdiem – tikai tās lēmums par kāda atbalsta pasākuma saderību ar iekšējo tirgu var radīt saistošas tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām.

45.

Manā ieskatā šādu interpretāciju apstiprina judikatūra attiecībā uz pamatnostādnēm pretmonopola jomā. Lai gan ir tiesa, ka spriedumos Dansk Rørindustri u.c./Komisija un Ziegler/Komisija Tiesa ir atzinusi, ka “tādējādi nevar noliegt, ka, ievērojot zināmus nosacījumus un ņemot vērā šo normu saturu, šādām vispārpiemērojamām uzvedības normām var būt tiesiskas sekas” ( 12 ), tomēr nav tā, ka šajos gadījumos prasītājas ir apstrīdējušas Komisijas lēmuma likumību, raugoties no attiecīgo pamatnostādņu noteikumu viedokļa. Tātad Tiesa lēma par to, vai šie noteikumi bija daļa no tiesiskā regulējuma, kas reglamentēja Komisijas lēmuma pieņemšanu, un vai šā iemesla dēļ tie radīja tiesiskas sekas šai iestādei tādā ziņā, ka tā nevarēja no minētajiem noteikumiem atkāpties bez soda par Savienības tiesību vispārējo principu pārkāpumu ( 13 ).

46.

Savukārt interpretācija, kas atzīst strīdīgo pamatnostādņu apstrīdamo raksturu, nebūtu pārliecinoša, jo tā nozīmētu, ka saistošas tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām varētu rasties pirms attiecīgās dalībvalsts paziņojuma par atbalsta pasākumu un pirms tā pārbaudes Komisijā administratīvās procedūras ietvaros. Tādējādi manā ieskatā šādas interpretācijas atbilstība valsts atbalsta kontroles pamatprincipiem ir vismaz apšaubāma, un tas tā ir divu galveno iemeslu dēļ.

47.

Pirmām kārtām, šādā interpretācijā nepietiekami tiek ņemta vērā paziņošanas centrālā loma valsts atbalsta kontrolē. Šajā ziņā ir būtiski atgādināt, ka LESD 108. panta 3. punktā noteiktais paziņošanas pienākums ir viens no Līgumos paredzētās kontroles sistēmas pamatelementiem šajā jomā. Kā Tiesa to jau ir norādījusi ( 14 ), šis paziņošanas pienākums ir būtisks, lai ļautu Komisijai pilnībā īstenot tai ar LESD 107. un 108. pantu uzticēto kontroles uzdevumu valsts atbalsta jomā un it īpaši lai – īstenojot ekskluzīvo kompetenci, kas tai šajā ziņā ir, – novērtētu atbalsta pasākumu saderību ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punktam.

48.

Tomēr mani nepārliecina argumentācija, saskaņā ar kuru dalībvalstis tiekot mudinātas paziņot par atbalsta shēmu par labu tikai tiem uzņēmumiem, kas darbojas I pielikumā uzskaitītajās nozarēs, izslēdzot apelācijas sūdzības iesniedzējas, jo, pirmkārt, saskaņā ar Direktīvas 2003/87, kas grozīta ar Direktīvu 2018/410, 10.a panta 6. punktu šīs valstis tiek mudinātas ieviest finansiālus pasākumus par labu nozarēm, kurās pastāv reāls oglekļa emisiju pārvirzes risks, kam par iemeslu ir ievērojamas netiešās izmaksas (“būtu”), un, otrkārt, I pielikumā ir iekļauts izsmeļošs šo nozaru saraksts, bet tajā nav iekļauta nozare, kurā darbojas apelācijas sūdzības iesniedzējas. Atzīmējams, ka nesen Tiesa netieši noraidīja ģenerāladvokāta secinājumos izvirzīto argumentu, ka ieteikuma tiesību instrumenta apstrīdamība ir atkarīga tikai no tā, vai šis instruments spēj radīt izmaiņas tā adresātu rīcībā, un nav nepieciešams, lai tam būtu formāli saistoša ietekme uz šiem pēdējiem ( 15 ).

49.

Otrām kārtām un galvenokārt, manā ieskatā šāda interpretācija atņemtu jēgu principam, ka pamatnostādnes nevar ietekmēt primāro tiesību piemērojamību. Proti, tas ir vispārzināms, ka pamatprincipi un paziņojumi (kā arī pamatnostādnes), ko Komisija pieņem valsts atbalsta jomā, tai ir saistoši tikai, ciktāl šie dokumenti nenovirzās no Līgumu normu pareizas piemērošanas, jo minētie dokumenti nevar tikt interpretēti veidā, kas sašaurina LESD 107. un 108. panta piemērošanas jomu, vai ir pretrunā šajos pantos minētajiem mērķiem ( 16 ).

50.

Pareizu LESD 107. panta piemērošanas jomas noteikšanu atsevišķā gadījumā nevar garantēt, ja nav pieņemts Komisijas lēmums, ar kuru tiek pabeigta administratīvā procedūra (vai kāds tās posms) un ar kuru šī iestāde izlemj, vai tās lēmuma pieņemšanas brīdī prevalējošā faktiskā un ekonomiskā situācija liek tai atkāpties no pamatnostādņu noteikumiem, lai ievērotu LESD 107. un 108. pantu ( 17 ).

51.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atzīt, ka apstrīdētās pamatnostādnes nav apstrīdams akts, par kuru var celt prasību saskaņā ar LESD 263. pantu.

52.

Ja prasību “skar tieši” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē strikti sadala sastāvdaļās, no pārbaudes, vai šis nosacījums ir izpildīts strīdīgo pamatnostādņu gadījumā, manā ieskatā izriet, ka apgalvojums par konkrētā tiesību akta apstrīdamību ir kļūdains, un tas apstiprina šo secinājumu iepriekšējā sadaļā ierosināto interpretāciju.

53.

Ir vispārzināms, ka tiešā skāruma nosacījums prasa, lai tiktu izpildīti divi kumulatīvi kritēriji ( 18 ), proti, lai apstrīdētais pasākums, pirmkārt, tieši ietekmētu privātpersonas tiesisko stāvokli un, otrkārt, nepiešķirtu nekādu rīcības brīvību tā adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, jo tam ir pilnībā automātisks raksturs un tas izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus ( 19 ).

54.

Pirmā kritērija ietvaros ir jānoskaidro, vai strīdīgajās pamatnostādnēs paredzētā Komisijas apņemšanās, proti, uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu Direktīvas 2003/87, kas grozīta ar Direktīvu 2018/410, 10.a panta 6. punktā minēto atbalstu, ja tas tiek piešķirts šo pamatnostādņu I pielikumā izsmeļoši uzskaitītajās nozarēs, tieši ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesisko stāvokli.

55.

Apstrīdēto rīkojumu 38.–42. punktā Vispārējā tiesa būtībā ir secinājusi –tas, ka dalībvalstīm ir iespēja paziņot Komisijai atbalsta pasākumu, kas neatbilst strīdīgajās pamatnostādnēs paredzētajiem nosacījumiem, minēto tiešo raksturu atzīt neļauj. Šajā gadījumā šo pamatnostādņu I pielikumā ietvertā izsmeļošā to nozaru saraksta esamība, kurās ir tiesības saņemt atbalstu, Vispārējās tiesas ieskatā “no juridiskā viedokļa” nevar izslēgt iespēju, ka dalībvalstis paziņo Komisijai atbalsta pasākumu par labu uzņēmumiem, kas darbojas citās nozarēs, kuras minētajā pielikumā nav uzskaitītas.

56.

Turpinājumā Vispārējā tiesa būtībā ir uzsvērusi, ka apstāklim, ka dalībvalsts ne vienmēr ir gatava uzņemties risku paziņot Komisijai atbalsta pasākumus, kuri neatbilst strīdīgajām pamatnostādnēm, šajā lietā nav nozīmes, jo izšķirošais faktors ir tas, ka “no juridiskā viedokļa” dalībvalsts varētu spēt pierādīt, ka – lai arī tas neatbilst šajās pamatnostādnēs ietvertajiem nosacījumiem – atbalsts, kas piešķirts uzņēmumam, kurš darbojas citā nozarē, nevis I pielikumā minētajā nozarē, ir saderīgs ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Lai gan ir ļoti iespējams, ka atbilstoši strīdīgajām pamatnostādnēm Komisija pieņemtu lēmumu, ar kuru atbalsts tiktu atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, “tikai šāds lēmums varētu radīt tiešas juridiskās sekas uzņēmumiem, kuriem būtu bijis jāsaņem atbalstu” ( 20 ).

57.

Manā ieskatā Vispārējās tiesas argumentācija būtu pareiza, ja tā būtu tikusi izstrādāta jautājuma, vai šīs pamatnostādnes var kvalificēt kā apstrīdamu aktu, izvērtējumā. Proti, šī argumentācija faktiski ir balstīta uz dalībvalstīm saistošu tiesisko seku neesamību, un tas – kā tas paskaidrots iepriekš – ļauj secināt, ka strīdīgās pamatnostādnes nerada šādas sekas attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējām.

58.

Šajā ziņā svarīgi atzīmēt, ka Vispārējās tiesas argumentācijas pašā pamatā, proti, apstrīdēto rīkojumu 41. punktā, ir tikai pārņemts ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumu lietā Kotnik 43. un 44. punktā izmantotais juridiskais risinājums ( 21 ). Kā redzams, šajā lietā tostarp bija jautājums par to, vai attiecībā uz dalībvalstīm valsts atbalsta jomā pieņemtām pamatnostādnēm var būt saistošas tiesiskas sekas.

59.

Tādējādi Vispārējās tiesas secināto, ka strīdīgo pamatnostādņu tiešo ietekmi uz apelācijas sūdzības iesniedzējām neietekmē tas, ka dalībvalsts ne vienmēr vēlēsies uzņemties risku, kāds ir saistīts ar pamatnostādnēm pilnībā neatbilstoša atbalsta pasākuma paziņošanu, pamato šāda argumentācija: “runa ir par lietderības apsvērumiem, kas var būt nozīmīgi dalībvalsts politisku lēmumu pieņemšanā, bet kuri nevar skart Savienības tiesību akta raksturu un iedarbību, kas izriet no Līgumu noteikumiem” ( 22 ). Šī argumentācija, kas gandrīz burtiski atkārto ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumus, manā ieskatā īpaši skaidri parāda, ka Vispārējās tiesas argumentācija, kas izklāstīta apstrīdēto rīkojumu 38.–42. punktā, neatbilst tiešā skāruma nosacījuma izpildes pārbaudei.

60.

Attiecībā uz otro tiešā skāruma kritēriju man šķiet, ka jebkāds mēģinājums to piemērot šajā lietā ir lemts neveiksmei. Šo kritēriju Tiesa ir izstrādājusi, lai izslēgtu tieša skāruma esamību gadījumā, kad tāds skārums izriet no tā, ka par attiecīgā tiesību akta īstenošanu atbildīgais adresāts, kas vienmēr ir kāda cita Eiropas vai valsts iestāde, izmanto savu rīcības brīvību.

61.

Valsts atbalsta jomā “adresāti” parasti ir dalībvalstis, un piemērotā administratīvā procedūra galvenokārt ir dialogs starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti. Tomēr man šķiet, ka dalībvalstis nevar uzskatīt par pamatnostādņu “adresātiem, kas ir atbildīgi par to īstenošanu”. Gluži pretēji – no sprieduma Kotnik izriet, ka vienīgi Komisija ir atbildīga par tās pamatnostādņu īstenošanu.

62.

Šāds secinājums manā ieskatā norāda uz to, ka aplūkojamais kritērijs, kura mērķis ir identificēt iespējamu autonomas gribas iestarpināšanos starp Savienības tiesību aktu un tā sekām attiecībā uz prasītāju pusi ( 23 ), nav lietderīgi piemērojams tādam ieteikuma tiesību instrumentam kā strīdīgās pamatnostādnes, kas rada tikai pašierobežojošu ietekmi no tās pieņēmušās iestādes puses. Šādā gadījumā nav nepieciešams izvērtēt, vai minētā autonomā griba pastāv, jo strīdīgo pamatnostādņu sekas paliek Komisijas juridiskajā jomā, un tikai Komisijas lēmums par atbalsta pasākuma saderību ar iekšējo tirgu Direktīvas 2003/87, kas grozīta ar Direktīvu 2018/410, 10.a panta 6. punkta izpratnē var radīt saistošas tiesiskās sekas apelācijas sūdzības iesniedzējām.

63.

Pilnības labad piebildīšu, ka tiešā skāruma izvērtējuma nepiemērojamība attiecībā uz strīdīgajām pamatnostādnēm loģiski nozīmē, ka Tiesas atrastais risinājums spriedumā Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija ( 24 ) šajā lietā nav piemērojams. Turklāt šis risinājums pilnībā atbilst šajos secinājumos ierosinātajai interpretācijai attiecībā uz to, ka strīdīgās pamatnostādnes nerada saistošas tiesiskas sekas trešām personām.

64.

Spriedumā Montessori Tiesa būtībā ir izvēlējusies tādu tiešā skāruma nosacījuma interpretāciju, kas Komisijai sūdzību iesniegušajam uzņēmumam ļauj vērsties Vispārējā tiesā, lai tā pārbauda Komisijas lēmuma, kas pieņemts par šajā sūdzībā minēto pasākumu, likumību, ja šis uzņēmums Vispārējā tiesā norāda attiecīgu pamatojumu, ka šā lēmuma dēļ tam varētu rasties neizdevīgs konkurences stāvoklis ( 25 ). Manā ieskatā ikviena saimnieciskās darbības subjekta tiesības neciest no konkurences izkropļojumiem valsts pasākuma dēļ, uz kā šāda interpretācija ir balstīta, nevar attaisnot šā kritērija transponēšanu uz tādu gadījumu kā aplūkojamais, kas attiecas nevis uz Komisijas lēmumu, bet gan uz Komisijas pamatnostādnēm, kurām nav saistošu tiesisku seku attiecībā uz apelācijas sūdzību iesniegušajiem uzņēmumiem.

65.

Šajā posmā jāprecizē, ka Tiesas argumentācija spriedumā Deutsche Post šajā lietā nav piemērojama. Minētajā spriedumā Tiesa, pirmkārt, ir norādījusi, ka judikatūra, saskaņā ar kuru tiesību akts ir apstrīdams vienīgi tad, ja tā radītās saistošās tiesiskās sekas ir tādas, kas var ietekmēt prasītājas puses intereses, būtiski mainot viņas tiesisko stāvokli, ir tikusi iedibināta prasībās, kuras Savienības tiesā cēlušas fiziskas vai juridiskas personas par tām adresētiem tiesību aktiem. Otrkārt un galvenokārt, tā ir secinājusi, ka gadījumā, ja prasību atcelt tiesību aktu fiziska vai juridiska persona iesniedz par aktu, kura adresāts tā nav, iepriekš minētā prasība pārklājas ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem (tiešs un individuāls skārums vai tikai tiešs skārums reglamentējoša akta gadījumā) ( 26 ).

66.

Manā ieskatā šāda argumentācija nav pamatota gadījumā, kad runa ir par tādu ieteikuma tiesību instrumentu kā strīdīgās pamatnostādnes, kuru vienīgais mērķis ir ierobežot to izdevēja rīcības brīvību.

67.

Instruments, par kura apstrīdamo raksturu tika spriests lietā, kurā pasludināts spriedums Deutsche Post, bija Komisijas lēmums, ar ko dalībvalstij bija uzdots sniegt informāciju par iespējami nelikumīgu atbalstu, kā tas bija paredzēts iepriekšējās regulas, kura reglamentēja valsts atbalsta procedūru, 10. panta 3. punktā (pašlaik – Regulas 2015/1589 12. panta 3. punkts) ( 27 ). Tātad runa nebija par ieteikuma tiesību instrumentu, kura mērķis ir ierobežot to pieņēmušās iestādes rīcības brīvību, bet gan par tiesību aktu, kas kalpo administratīvās procedūras mērķiem un kā adresāts (jebkura dalībvalsts) ir pilnīgi atšķirīgs no tā izdevēja (Komisija), un Tiesai konkrēti bija jāizlemj, vai Deutsche Post – labuma guvējas no pasākuma, uz kuru attiecās lēmumā par rīkojuma izdošanu minētā informācija, – celtā prasība ir pieņemama.

68.

Tāpat ir svarīgi atzīmēt, ka līdz pat šim brīdim Tiesa pie šā sprieduma valsts atbalsta jomā nav atgriezusies un vispār tam ir pievērsusies tikai vienu reizi lietā, kas attiecās uz citu Savienības tiesību nozari ( 28 ), uz kuru ir attiecināmi tie paši apsvērumi, kas izklāstīti iepriekšējā punktā. Proti, runa bija par prasības pieņemamību par Vienotās noregulējuma valdes vēstuli, kurā bija norādīti iemesli, kādēļ šī iestāde neplāno ex post veikt Banco Popular Español SA galīgo novērtējumu pēc tam, kad attiecībā uz šo banku bija pieņemta noregulējuma shēma, jo prasītājas bija ieguldījumu fondu pārvaldnieki, kam piederēja dažāda veida bankas pašu kapitāla instrumenti.

69.

Tāpēc uzskatu, ka ierosināto interpretāciju, saskaņā ar kuru strīdīgās pamatnostādnes nevar radīt saistošas tiesiskās sekas apelācijas sūdzības iesniedzējām un tādējādi tās nav tiesību akts, ko var apstrīdēt saskaņā ar LESD 263. pantu, atsaucoties uz to, nevar apšaubīt, ka šajā lietā ir jāpiemēro Tiesas izmantotā argumentācija spriedumā Deutsche Post.

70.

Nobeigumā vēlos izteikt divas piezīmes.

71.

Vispirms – nevar nepieminēt, ka gadījumā, ja apstrīdētās pamatnostādnes tiktu atzītas par neapstrīdamām, apelācijas sūdzību iesniedzējas šajā lietā, ja valsts līmenī nepastāv īstenošanas pasākumi, arī nevarētu vērsties valsts tiesā, lai apstrīdētu strīdīgo pamatnostādņu I pielikuma likumību. Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka, lai gan nosacījums par saistošām tiesiskajām sekām ir jāinterpretē, ņemot vērā tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta pirmajā daļā, Tiesa jau ir norādījusi, ka šo tiesību nolūks nav grozīt Līgumos paredzēto pārbaudes tiesā sistēmu, tostarp noteikumus par Savienības tiesās tieši celto prasību pieņemamību. Proti, interpretējot jēdzienu “apstrīdams tiesību akts” Hartas 47. panta kontekstā, šo nosacījumu nevar atcelt, nepārsniedzot LESD piešķirtās pilnvaras Savienības tiesām ( 29 ).

72.

Turklāt, lai gan man ir zināma valdošā vienprātība par nepieciešamību paplašināt privātpersonu piekļuves kanālus Eiropas tiesām, man rodas jautājums, vai būtu vēlams – vispārīgā nozīmē –, ka Tiesa secina, ka tāds ieteikuma tiesību akts kā strīdīgās pamatnostādnes ir apstrīdams tiesību akts un ka jebkurš konkurents, kas var pierādīt, ka tas atbilst tiešā skāruma nosacījumam, kā tas formulēts spriedumā Montessori, būtu tiesīgs to apstrīdēt tiesā, kamēr vien šis akts ir “reglamentējošs akts” LESD 263. panta 4. punkta pēdējās daļas izpratnē. Šajā ziņā vēlos atzīmēt, ka, pateicoties to pieņemšanas ātrumam un pielāgošanās spējai neparedzētām ekonomiskām situācijām, šie ieteikuma tiesību instrumenti ir tikuši izmantoti, piemēram, lai formulētu dalībvalstu reakciju uz nesenajām krīzes situācijām, ko izraisīja banku sistēmas sabrukums, Covid‑19 pandēmijas uzliesmojums un kara izcelšanās Ukrainā. Vai tādās situācijās mēs varētu pieprasīt, lai Komisija pieņem tiesību aktus, kuru mērķis ir padarīt tās rīcības brīvības īstenošanu paredzamāku un pārredzamāku, apzinoties, ka atsevišķu noteikumu likumību var tieši apstrīdēt Vispārējā tiesā? Vai šādu tiesvedību skaita palielināšanās, kas man šķiet viegli paredzama, nevarētu paralizēt šīs iestādes skaidrojošo darbību? Vai minēto tiesību aktu problemātisko noteikumu pārskatīšana, ko veic pati Komisija, attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem nav pietiekami apmierinoša?

73.

Pakārtoti – kā tas bija redzams iepriekš, apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz Tiesu atcelt apstrīdētos rīkojumus, pamatojoties uz to, ka Vispārējai tiesai, pirms lemt par pieņemamību, esot vajadzējis izskatīt prasības pēc būtības.

74.

Šajā ziņā tās atgādina, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta (3) 7. punktu tā apvieno iebilžu vai citu procesa jautājumu izvērtējumu ar izskatīšanu pēc būtības, “ja to pamato īpaši apstākļi”. Pareizas tiesvedības nolūkos Vispārējai tiesai esot bijis jāsecina, ka šajā lietā tādi apstākļi pastāv tāpēc, ka pārklājas vērtējumi, kas Vispārējai tiesai bija jāveic, lai noskaidrotu, vai strīdīgās pamatnostādnes attiecībā uz šo pamatnostādņu raksturu, saturu un kontekstu apelācijas sūdzības iesniedzējas skar tieši, un kas Vispārējai tiesai bija jāsniedz, lai izlemtu pirmo pamatu pēc būtības. Pēdējais attiecas uz to, vai Komisijai ir kompetence uzlikt dalībvalstīm neatkarīgus juridiskus pienākumus, tādējādi nododot kompetenci, kas – pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju domām – juridiski ir piešķirta šīm valstīm.

75.

Manā ieskatā Vispārējās tiesas Reglamenta 130. pants atstāj šīs pēdējās patstāvīga novērtējuma ziņā pieņemt lēmumu izlemt prasības pieņemamību pēc iespējas ātrāk vai arī atlikt šo jautājumu līdz brīdim, kad tā, ņemot vērā īpašu apstākļu esamību, izlemj lietu pēc būtības. No minētā izriet, ka uz Vispārējo tiesu, tai nolemjot lemt vienīgi par iebildi par nepieņemamību, izvirzītais iebildums nav attiecināms ( 30 ). Katrā ziņā minētie īpašie apstākļi aplūkojamā gadījumā nepastāv, ņemot vērā, ka – pieņemot, ka vērtējumi, kas bija jāveic, lai noskaidrotu, vai strīdīgās pamatnostādnes apelācijas sūdzības iesniedzējas skar tieši, un vērtējumi, kuri bija nepieciešami, lai izlemtu pirmo pamatu pēc būtības, pārklājas – pareiza tiesvedība neuzlika Vispārējai tiesai pienākumu atlikt uz vēlāku laiku lēmuma par prasītāju prasības pieņemamību pieņemšanu. Gluži pretēji – saskaņā ar tās reglamenta 130. panta (3) 7. punktu šis princips uzlika Komisijai pienākumu pieņemt lēmumu pēc iespējas ātrāk. Tātad konkrētais pamats ir nepamatots.

76.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Vispārējā tiesa, balstoties uz konstatēto, ka strīdīgās pamatnostādnes tieši neskar prasītājas, lai atzītu par nepieņemamām prasības par šo pamatnostādņu daļēju atcelšanu, ir netieši, bet neizbēgami atzinusi šīs pamatnostādnes par tiesību aktu, par kuru var celt prasību, un, šādi rīkojoties, pieļāvusi tiesību kļūdu.

77.

Tomēr manā ieskatā Vispārējās tiesas pieļautā tiesību kļūda nevar būt par pamatu apstrīdēto rīkojumu atcelšanai, jo šo rīkojumu rezolutīvā daļa, ar kuru prasības par strīdīgajām pamatnostādnēm noraidītas kā nepieņemamas, joprojām saglabājas pamatota, balstoties uz juridisku apsvērumu, kas izriet no šo pamatnostādņu neapstrīdamības. Tādējādi Tiesai būtu jāaizstāj Vispārējās tiesas kļūdaini izvēlētais pamatojums ( 31 ).

78.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Vispārējai tiesai noraidīt otro apelācijas sūdzību pamatu un, ja tiek noraidīts arī pirmais apelācijas pamats, noraidīt apelācijas sūdzības kopumā.