1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājs Hans‑Wilhelm Saure lūdz atcelt, pirmkārt, Komisijas Lēmumu C(2021) 5327 final (2021. gada 13. jūlijs), ar kuru noraidīts atkārtotais pieteikums par piekļuvi noteiktiem dokumentiem (turpmāk tekstā – “pirmais apstrīdētais lēmums”), un, otrkārt, atcelt Komisijas Lēmumu C(2022) 870 final (2022. gada 7. februāris) par atteikumu piekļūt noteiktiem dokumentiem (turpmāk tekstā – “otrais apstrīdētais lēmums”).

2

Prasītājs ir žurnālists, kuru nodarbina vācu dienas laikraksts Bild.

3

2021. gada 29. janvāra vēstulē viņš, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.), lūdza Eiropas Komisijai piekļuvi visas tās sarakstes kopijām, kas notika kopš 2020. gada 1. aprīļa starp Komisiju un, pirmkārt, sabiedrību AstraZeneca plc vai tās meitassabiedrībām, kā arī, otrkārt, Vācijas Federatīvās Republikas Federālo kanceleju vai šīs dalībvalsts Federālo veselības ministru saistībā ar šo sabiedrību un tās meitassabiedrībām, par minētās sabiedrības piedāvātajiem Covid‑19 vakcīnu piegādes daudzumiem un termiņiem. Šis pieteikums tika reģistrēts 2021. gada 1. februārī ar numuru GESTDEM 2021/0550.

4

2021. gada 16. martā, nesaņēmis nekādu atbildi no Komisijas Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 1. punktā paredzētajā termiņā, kas pagarināts saskaņā ar šīs tiesību normas 3. punktu, prasītājs tai nosūtīja atkārtotu pieteikumu.

5

Tajā pašā dienā Komisijas dienesti apstiprināja atkārtotā pieteikuma saņemšanu. Tā paša gada 9. aprīlī, proti, beidzoties šī pieteikuma izskatīšanas termiņam, šie dienesti informēja prasītāju, ka minētais pieteikums vēl tiek izskatīts un ka šis termiņš ir pagarināts līdz 30. aprīlim, proti, kad beidzas Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 2. punktā paredzētās 15 papildu darba dienas.

6

2021. gada 23. aprīlī Eiropas Savienība, kuru pārstāvēja Komisija, uzsāka tiesvedību tribunal de première instance francophone de Bruxelles [Briseles frankofonajā pirmās instances tiesā] (Beļģija) pret sabiedrību AstraZeneca par pirkuma priekšlīguma, kas bija noslēgts ar šo sabiedrību, izpildi.

7

2021. gada 30. aprīlī Komisijas dienesti vēlreiz informēja prasītāju, ka uz atkārtoto pieteikumu nav iespējams sniegt atbildi noteiktajā termiņā, un paziņoja, ka darīs visu iespējamo, lai sniegtu atbildi pēc iespējas drīzāk. Šajā datumā, tā kā nebija atbildes uz atkārtoto pieteikumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktu, attiecībā uz pieprasītajiem dokumentiem tika pieņemts netiešs negatīvs lēmums, par kuru prasītājs cēla atcelšanas prasību, kas reģistrēta ar lietas numuru T‑232/21 un kas tika noraidīta ar 2022. gada 18. marta rīkojumu Saure/Komisija (T‑232/21, nav publicēts, EU:T:2022:165).

8

Ar 2021. gada 18. jūnija rīkojumu pagaidu noregulējuma tiesnesis tiesvedībā starp Savienību un AstraZeneca piesprieda tai piegādāt Savienības dalībvalstīm 50 miljonus papildu vakcīnu devu atbilstoši saistošam grafikam, pretējā gadījumā paredzot kavējuma naudu.

9

2021. gada 13. jūlijā Komisijas ģenerālsekretārs, atbildot uz 2021. gada 16. marta atkārtoto pieteikumu, pieņēma pirmo apstrīdēto lēmumu. It īpaši šajā lēmumā ir identificēti dažādi dokumenti un norādīts, ka piekļuve šiem dokumentiem ir jāatsaka, jo uz tiem attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētais izņēmums saistībā ar tiesvedības aizsardzību, ņemot vērā, ka šāda tiesvedība notiek tribunal de première instance francophone de Bruxelles.

10

2021. gada 3. septembrī Komisija paziņojumā presei norādīja, ka Savienība un AstraZeneca ir panākušas vienošanos, ar ko citastarp izbeidz tribunal de première instance francophone de Bruxelles notiekošo tiesvedību. Šī tiesa ar tā paša gada 15. oktobra spriedumu apstiprināja atteikšanos no prasības.

11

2022. gada 7. februārī, ņemot vērā šīs tiesvedības izbeigšanu, Komisijas ģenerālsekretārs pēc 2021. gada 16. marta atkārtotā pieteikuma atkārtotas izskatīšanas, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punktu, pieņēma otro apstrīdēto lēmumu, no kura izriet, ka tas aizstāj pirmo apstrīdēto lēmumu.

12

Pirmkārt, Komisija norādīja, ka izņēmums saistībā ar tiesvedības aizsardzību ir piemērojams visiem šādiem dokumentiem:

13

Turklāt Komisija, pamatojoties uz izņēmumu saistībā ar tiesvedības aizsardzību, daļēji atteica piekļuvi Komisijas un AstraZeneca2020. gada 27. jūlija elektroniskā pasta vēstulēm (turpmāk tekstā – “dokuments Nr. 11”).

14

Otrkārt, Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu saistībā ar personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību, daļēji atteica piekļuvi noteiktiem dokumentiem, kuros tā aizklāja AstraZeneca pārstāvju un Komisijas darbinieku, kuri nepildīja augstākā līmeņa vadītāju pienākumus, personas datus. Tie bija šādi dokumenti:

15

Treškārt, Komisija norādīja, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību attaisnojot tikai daļēju piekļuvi šādiem dokumentiem:

16

Turklāt, uzskatot, ka uz dokumentu, kurā bija ietverts AstraZeneca iesniegtais piedāvājums (turpmāk tekstā – “dokuments Nr. 1”), attiecas vispārēja konfidencialitātes prezumpcija izņēmuma par komerciālo interešu aizsardzību ietvaros, Komisija pilnībā atteica piekļuvi šim dokumentam.

17

Ceturtkārt, Komisija piešķīra pilnīgu piekļuvi abiem dokumenta Nr. 11 pielikumiem.

18

Prasības pieteikumā prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

19

Pieprasījumā izbeigt tiesvedību lietā pirms sprieduma taisīšanas Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

20

Prasības pieteikuma grozījumu rakstā prasītājs lūdz Vispārējo tiesu atcelt otro apstrīdēto lēmumu.

21

Atbildē uz prasības pieteikuma grozījumu rakstu Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

28

Lai pamatotu prasību atcelt otro apstrīdēto lēmumu, prasītājs izvirza trīs pamatus, kuri attiecas uz trīs izņēmumu, ko Komisija ir izvirzījusi, lai pamatotu atteikumu piekļūt pieprasītajiem dokumentiem nepiemērojamību.

29

Prasītājs apgalvo, ka izņēmums saistībā ar tiesvedības aizsardzību esot piemērojams tikai tik ilgi, kamēr strīds tiek izskatīts tiesā. Tā kā tiesvedība tribunal de première instance francophone de Bruxelles bija pabeigta, pieprasīto dokumentu publiskošana vairs nevarēja apdraudēt nevienu tiesvedību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma izpratnē. Turklāt viņš norāda, ka Beļģijas Tiesu kodeksa [Code judiciaire] 871.bis pants neļaujot atkāpties no šī panta skaidrā formulējuma.

30

Komisija apgalvo, ka pat pēc tiesvedības izbeigšanas izņēmums saistībā ar tiesvedības aizsardzību šajā lietā joprojām esot piemērojams noteiktiem dokumentiem, kas iesniegti minētās tiesvedības ietvaros. Tā uzskata, ka atteikums sniegt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem bija nepieciešams, lai garantētu tiesvedības integritātes ievērošanu.

31

Tā atsaucas arī uz savu pienākumu lojāli sadarboties ar tiesu iestādēm, ar ko tai uzdots neatklāt noteiktus dokumentus, kas iesniegti šīs tiesvedības laikā un kas saskaņā ar Beļģijas Tiesu kodeksa 871.bis pantu ir atzīti par konfidenciāliem.

32

Turklāt prasītājs neesot norādījis nekādas sevišķas sabiedrības intereses, kas varētu pamatot šo dokumentu atklāšanu sabiedrībai.

33

Atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajam ievilkumam iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt tiesvedības aizsardzībai, ja vien iepazīšanās ar attiecīgo dokumentu ir attaisnojama ar sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.

34

Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punkta pirmo teikumu izņēmumi, kas paredzēti 1.–3. punktā, ir spēkā tik ilgi, kamēr šāda aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā dokumenta saturu.

35

No tā izriet, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētā izņēmuma piemērošana noteikti ir ierobežota laikā, jo tas liedz atklāt dokumentus tikai tik ilgi, kamēr, ņemot vērā to saturu, saglabājas risks, ka tiks kaitēts tiesvedībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. februāris, Compañía de Tranvías de la Coruña/Komisija, T‑485/18, EU:T:2020:35, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Saskaņā ar judikatūru tiesvedības aizsardzība ir izskaidrojama ar nepieciešamību nodrošināt pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa, kā arī pareizas tiesvedības principa ievērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 85. punkts).

37

Attiecībā uz pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa ievērošanu it īpaši ir nospriests, ka, ja publiski tiktu apspriests tādu dokumentu saturs, kuros ir izklāstīta iestādes nostāja strīdā, pret šādu nostāju paustā kritika varētu nepamatoti ietekmēt iestādes izraudzīto nostāju (skat. spriedumu, 2020. gada 6. februāris, Compañía de Tranvías de la Coruña/Komisija, T‑485/18, EU:T:2020:35, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Attiecībā uz pareizu tiesvedību un tiesvedības integritāti ir jānorāda, ka tiesvedības izslēgšana no tiesību uz piekļuvi dokumentiem piemērošanas jomas tiek attaisnota ar nepieciešamību nodrošināt, lai visā tiesvedības laikā gan pušu debates, gan arī attiecīgās tiesas apspriedes par konkrēto lietu notiktu pilnīgi objektīvi, bez ārējas iedarbības uz tiesvedības darbību (skat. spriedumu, 2020. gada 6. februāris, Compañía de Tranvías de la Coruña/Komisija, T‑485/18, EU:T:2020:35, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Šajā lietā ir jānorāda, ka dokumenti, kuriem Komisija atteica piekļuvi, attiecas uz AstraZeneca ražoto vakcīnu daudzumu un piegādi un ka runa ir par dokumentiem, kas bija šīs iestādes rīcībā pirms 2021. gada 16. marta, datuma, kurā prasītājs iesniedza atkārtoto piekļuves pieteikumu.

40

Tikai vēlāk, 2021. gada 23. aprīlī šie dokumenti tika iesniegti tiesvedībā tribunal de première instance francophone de Bruxelles saistībā ar vakcīnu piegādi saskaņā ar pirkuma priekšlīgumu, kas bija noslēgts ar AstraZeneca. Minētā tiesvedība beidzās 15. oktobrī, kas ir datums, kurā valsts tiesa apstiprināja atteikšanos no prasības, ar ko šī tiesvedība tika galīgi izbeigta.

41

Līdz ar to datumā, kurā tika pieņemts otrais apstrīdētais lēmums, 2022. gada 7. februārī tiesvedība, kas varētu pamatot izņēmuma saistībā ar minēto tiesvedību aizsardzību piemērošanu, bija pabeigta.

42

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka dokuments, kas nav sagatavots konkrētas tiesvedības kontekstā, protams, var tikt aizsargāts saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, ja datumā, kad tiek atbildēts uz piekļuves pieteikumu, tas ir ticis iesniegts šādā tiesvedībā (spriedums, 2020. gada 29. oktobris, Intercept Pharma un Intercept Pharmaceuticals/EMA, C‑576/19 P, EU:C:2020:873, 48. punkts).

43

Tomēr, pirmkārt, no Regulas Nr. 1049/2001 3. panta a) punktā ietvertās jēdziena “dokuments” plašās definīcijas, kā arī no paša izņēmuma saistībā ar tiesvedību aizsardzību formulējuma un no tā, ka šāds izņēmums vispār pastāv, izriet, ka Savienības likumdevējs iestāžu darbības saistībā ar tiesvedību nav vēlējies izslēgt no pilsoņu tiesībām piekļūt dokumentiem, bet ka tas šajā sakarā ir paredzējis, ka šīs iestādes atsakās publiskot dokumentus saistībā ar tiesvedību, ja šāda publiskošana varētu kaitēt procesam, uz kuru attiecas šie dokumenti (skat. spriedumu, 2015. gada 27. februāris, Breyer/Komisija, T‑188/12, EU:T:2015:124, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Otrkārt, no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punkta pirmā teikuma izriet, ka, lai noteiktu, vai uz dokumentu attiecas kāds no šī panta 1.–3. punktā paredzētajiem izņēmumiem no tiesībām piekļūt dokumentiem, nozīme ir tikai pieprasītā dokumenta saturam (spriedums, 2020. gada 29. oktobris, Intercept Pharma un Intercept Pharmaceuticals/EMA, C‑576/19 P, EU:C:2020:873, 36. punkts).

45

No šā sprieduma 43. un 44. punkta izriet, ka apstāklis, ka dokuments ir iesniegts tiesvedībā, nozīmē vienīgi to, ka šāds dokuments var tikt aizsargāts saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, un atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punktam tas ir jāpārbauda, ņemot vērā šī dokumenta saturu.

46

Citiem vārdiem sakot, lai novērtētu, vai, kā to apgalvo prasītājs, izņēmums saistībā ar tiesvedības aizsardzību vairs nevarēja būt pamats atteikumam piekļūt strīdīgajiem dokumentiem pēc šīs tiesvedības izbeigšanas, ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā šo dokumentu saturu, Komisija ir pierādījusi, ka to publiskošana joprojām kaitētu šai tiesvedībai.

47

Šajā gadījumā Komisija nav paskaidrojusi, kādā veidā piekļuve attiecīgajiem dokumentiem, ņemot vērā to saturu, varētu konkrēti un reāli apdraudēt tiesvedību, kas lēmuma, ar kuru tiem atteikta piekļuve, pieņemšanas brīdī, bija pabeigta.

48

Līdz ar to, tā kā šāda paskaidrojuma, kas izrietētu no strīdīgo dokumentu satura konkrētas pārbaudes, nav, prasītājs būtībā pamatoti apgalvo, ka attiecīgajā tiesvedībā iesniegta dokumenta publiskošana vairs nevar apdraudēt valsts tiesas, kas izskata lietu, tiesvedības darbību, jo šī darbība pēc tiesvedības izbeigšanas ir noslēgusies. Tāpat šādos apstākļos šī publiskošana principā vairs nevar apdraudēt minētā dokumenta autora aizstāvību un līdz ar to – pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu, kā Komisija to atzina tiesas sēdē, kurā tā koncentrējās uz nepieciešamību nodrošināt tiesvedības integritātes ievērošanu. Attiecībā uz šo pēdējo aspektu ir arī jākonstatē, ka pēc tiesvedības pabeigšanas debates starp lietas dalībniekiem, kā arī attiecīgās tiesas apspriede par izskatāmo lietu varēja norisināties pilnīgi objektīvi, bez ārēja spiediena uz tiesvedības darbību.

49

Šo secinājumu neatspēko 2010. gada 21. septembra sprieduma Zviedrija u.c./API un Komisija (C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541) 132. punkts, uz kuru Komisija atsaucās tiesas sēdē. Šajā lietā Tiesa nosprieda, ka iestāde var atteikt piekļuvi procesuālajiem rakstiem, kas sagatavoti pabeigtā tiesvedībā, ja pēc šo procesuālo rakstu satura pārbaudes izrādās, ka tajos ir ietverti argumenti, kas izmantoti šīs iestādes aizstāvētās juridiskās nostājas atbalstam citā līdzīgā tiesvedībā, kas vēl turpinās. Šādā gadījumā nevar izslēgt, ka šo procesuālo rakstu publiskošana kaitētu pēdējai minētajai tiesvedībai.

50

Taču šajā lietā otrā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī neviena cita tiesvedība nebija nedz uzsākta, nedz plānota.

51

Neraugoties uz šo konstatējumu, Komisija tomēr apgalvo, ka neatkarīgi no strīdīgo dokumentu satura tai bija jāatsaka piekļuve dokumentiem, lai izpildītu prasības, kas izriet no Beļģijas Tiesu kodeksa 871.bis panta.

52

Šis pants ir izteikts šādi:

“Lietas dalībnieki [..], kuri savas dalības tiesvedībā dēļ vai saistībā ar piekļuvi dokumentiem, kas ir daļa no šādas tiesvedības, ir zinājuši par esošu vai iespējamu komercnoslēpumu [..], ko tiesa, izpildot ieinteresētās puses pienācīgi pamatotu lūgumu vai pēc savas ierosmes, ir kvalificējusi kā konfidenciālu, nedrīkst izmantot vai izpaust šo esošo vai iespējamo komercnoslēpumu.

Šis pienākums ievērot konfidencialitāti [..] pastāv arī pēc tiesvedības beigām.”

53

Citiem vārdiem sakot, lietas dalībniekam pat pēc tiesvedības beigām nav atļauts izpaust esošu vai iespējamu komercnoslēpumu, kuru tas ir uzzinājis sakarā ar savu dalību procesā, ja tiesa ir nolēmusi, ka šādam noslēpumam ir jāpaliek konfidenciālam.

54

Tomēr Komisija nevar atsaukties uz šo pantu, lai pamatotu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma piemērošanu un līdz ar to piekļuves attiecīgajiem dokumentiem atteikumu.

55

Pirmkārt, ir jānorāda, ka Beļģijas Tiesu kodeksa 871.bis panta mērķis ir transponēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/943 (2016. gada 8. jūnijs) par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu (OV 2016, L 157, 1. lpp.) 9. panta 1. punktu.

56

Šīs direktīvas 11. apsvērumā ir noteikts, ka tā nedrīkstētu ietekmēt tādu Savienības vai valstu noteikumu piemērošanu, kuros prasīts informāciju, tostarp komercnoslēpumus, atklāt sabiedrībai vai publiskā sektora iestādēm. Tai nebūtu arī jāietekmē tādu noteikumu piemērošana, kuri ļauj publiskā sektora iestādēm vākt informāciju savu pienākumu izpildes nolūkā, vai tādu noteikumu piemērošana, kuri ļauj vai prasa minētajām publiskā sektora iestādēm attiecīgo informāciju pēc tam atklāt sabiedrībai. Starp tiem ir arī noteikumi par to, kā Savienības iestādes un struktūras vai valstu publiskās iestādes padara publisku savā rīcībā esošo komercinformāciju, tostarp saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001.

57

No tā izriet, ka Komisija nevar atsaukties uz valsts tiesību normu, ar kuru ir transponēta šī direktīva, lai neievērotu pienākumus, kas tai ir noteikti saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001.

58

Otrkārt, ir jāatgādina, pirmām kārtām, kā tas izriet no šā sprieduma 39. punkta un kā to tiesas sēdē apstiprināja Komisija, ka strīdīgie dokumenti nav tie dokumenti, kas ir Komisijas rīcībā sakarā ar tās piedalīšanos tiesvedībā Beļģijas Tiesu kodeksa 871.bis panta izpratnē, jo tie bija tās rīcībā jau pirms šīs tiesvedības uzsākšanas.

59

Otrām kārtām, ir jānorāda, ka otrajā apstrīdētajā lēmumā Komisija ir atsaukusies uz valsts tiesas rīkojumu, ar kuru tā esot nolēmusi, ka uz dažiem šajā tiesvedībā iesniegtajiem dokumentiem joprojām attiecas pienākums aizsargāt to konfidencialitāti atbilstoši Beļģijas Tiesu kodeksa 871.bis pantam.

60

Tomēr no Komisijas atbildēm uz procesa organizatorisko pasākumu būtībā izriet, ka lietu izskatošā valsts tiesa nav pieņēmusi nekādu lēmumu, piemērojot šo pantu. Proti, tieši paši lietas dalībnieki ir noslēguši vienošanos, kurā paredzēts, ka daži šīs procedūras laikā iesniegtie dokumenti saskaņā ar minēto pantu paliktu konfidenciāli, turklāt ar šo vienošanos bija paredzēts aizstāt tiesas nolēmumu šajā ziņā.

61

Šajā ziņā it īpaši ir jākonstatē, ka dokumentā, ar kuru lietas dalībnieki informēja valsts tiesu par mierizlīgumu, lietas dalībnieki savu prasījumu rezolutīvajā daļā skaidri lūdza tribunal de première instance francophone de Bruxelles“apliecināt [..], ka [viņu] sarakstē [..] minētais konfidencialitātes pienākums paliek spēkā arī pēc tiesvedības noslēgšanās atbilstoši Tiesu kodeksa 871.bis panta 1. [punkta] [trešajai] daļai”.

62

Tomēr 2021. gada 15. oktobra spriedumā valsts tiesa, pirmkārt, tikai “formāli apstiprināja prasītāju atteikšanos no prasības” un, otrkārt, “formāli apstiprināja pušu vienošanos par tiesāšanās izdevumu sadali”, nepaužot nostāju par prasījumu daļu, ar kuru lietas dalībnieki lūdza “apliecināt”, ka daži dokumenti paliks konfidenciāli pēc tiesvedības pabeigšanas.

63

Tāpat no 2021. gada 18. jūnija rīkojuma par pagaidu noregulējumu neizriet, ka tiesa būtu nolēmusi, ka daži tiesvedības laikā iesniegtie dokumenti saskaņā ar Tiesu kodeksa 871.bis pantu ir kvalificējami kā konfidenciāli. Proti, šajā rīkojumā ir vienīgi norādīts, ka “2021. gada 26. maija tiesas sēdē un pēc pārrunām lietas dalībnieki apstiprināja, ka uz dažiem dokumentiem un viņu prasījumu fragmentiem uzdrukātā norāde par konfidencialitāti nav šķērslis dažus no šiem fragmentiem ietvert šajā rīkojumā”, neminot šo pantu vai tā saturu.

64

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka Komisija vienīgi ar vienošanos, kas noslēgta ar trešo sabiedrību, nevar ierobežot ikvienam Savienības pilsonim no Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. punkta tieši izrietošās tiesības piekļūt šīs iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem. Tāpat – ja tiktu atzīts, ka iestāde var atsaukties uz šādu vienošanos, lai atteiktu piekļuvi tās rīcībā esošajiem dokumentiem, tai tiktu atļauts apiet tai uzlikto pienākumu tiem sniegt piekļuvi, izņemot gadījumu, ja šo dokumentu atklāšana apdraudētu kādu no interesēm, kas ir aizsargātas ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu.

65

No iepriekš minētā arī izriet – ciktāl lietas dalībnieki paši ir vienojušies dažus dokumentus kvalificēt kā konfidenciālus bez citādas valsts tiesas iejaukšanās kā vien šā sprieduma 61.–63. punktā minētā, Komisija nevar atsaukties uz savu lojālas sadarbības ar dalībvalstu tiesu iestādēm pienākumu, lai pamatotu atteikumu piekļūt šiem dokumentiem.

66

Treškārt, ir jānorāda, ka Beļģijas Tiesu kodeksa 871.bis panta mērķis, ciktāl ar to ir paredzēts aizsargāt komercnoslēpumu, atšķiras no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma mērķa nodrošināt pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa, kā arī pareizas tiesvedības un tiesvedības integritātes principa ievērošanu. Tādējādi tas vien, ka strīdīgajos dokumentos ir ietverts esošs vai iespējams komercnoslēpums, katrā ziņā neļauj izskaidrot, kādā veidā piekļuve šiem dokumentiem varētu konkrēti un faktiski turpināt apdraudēt tiesvedību, kas otrā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī jau bija pabeigta.

67

Līdz ar to, neizslēdzot iespēju, ka uz dokumentu, kas ietver komercnoslēpumu, varētu attiekties kāds no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, piemēram, izņēmums saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību – kas attiecīgajai iestādei ir jāpārbauda, ņemot vērā attiecīgā dokumenta saturu –, ar to vien, ka šāds komercnoslēpums ir ticis atklāts konkrētajā brīdī jau pabeigtā tiesvedībā un tās dalībnieki to ir kvalificējuši kā konfidenciālu Beļģijas Tiesu kodeksa 871.bis panta izpratnē, nav pietiekami, lai attaisnotu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētā izņēmuma piemērošanu attiecīgajiem dokumentiem.

68

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmais pamats ir jāapmierina.

[..]

104

Tā kā pirmais pamats ir jāapmierina un Komisija otrajā apstrīdētajā lēmumā nav izvirzījusi nevienu citu izņēmumu, lai pamatotu atteikumu piekļūt dokumentiem Nr. 1.2, 2, 3, 5, 6, 7, 8, 9, no 9.1 līdz 9.5 un 10, kā arī daļai dokumenta Nr. 11, minētais lēmums ir jāatceļ, ciktāl ar to prasītājam ir atteikta piekļuve šiem dokumentiem.

105

Konkrētāk, attiecībā uz dokumentu Nr. 1.2, kas ir AstraZeneca piedāvājuma (dokuments Nr. 1) pielikums, ir jānorāda, kā tas izriet no šā sprieduma 97. punkta, ka Komisija otrajā apstrīdētajā lēmumā, protams, ir norādījusi, ka uz piedāvājumu un tā pielikumiem attiecas vispārēja konfidencialitātes prezumpcija, saskaņā ar kuru to publiskošana kaitētu AstraZeneca komerciālo interešu aizsardzībai. Tomēr, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu tiesas sēdē, Komisija precizēja, ka tā neplāno atsaukties uz izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību attiecībā uz dokumentu Nr. 1.2, uz kuru attiecas vienīgi izņēmums saistībā ar tiesvedību aizsardzību.

106

Savukārt, ciktāl šī prasība ir vērsta pret otro apstrīdēto lēmumu tādēļ, ka ar to ir atteikta piekļuve dokumentiem Nr. 1, 1.1, 4, no 6.1 līdz 6.6 un 12, kā arī dokumentā Nr. 11 ietvertajiem datiem, uz kuriem attiecas izņēmums par personas privātumu un neaizskaramību, tā ir jānoraida.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež: