1

Ar prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājas CCPL – Consorzio Cooperative di Produzione e Lavoro SC, Coopbox Group SpA un Coopbox Eastern s.r.o., lūdz atcelt Komisijas Lēmumu C(2020) 8940 final (2020. gada 17. decembris) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar ko groza naudas sodus, kas noteikti ar Komisijas Lēmumu C (2015) 4336 final (2015. gada 24. jūnijs) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.39563 – Pārtikas produktu iepakojums mazumtirdzniecībai) (turpmāk tekstā – “2015. gada lēmums).

2

Prasītājas ir sabiedrības, kas ietilpst CCPL grupā un kuras darbojas tostarp pārtikas iepakojuma nozarē.

3

CCPL ir kooperatīva sabiedrība, kurai ar CCPL SpA starpniecību pieder kapitāldaļas ražošanas sabiedrībās, kuru vidū ir Coopbox Group un Coopbox Eastern.

4

2015. gada 24. jūnijā Eiropas Komisija pieņēma 2015. gada lēmumu, kurā tā konstatēja, ka sabiedrības, kuras darbojas mazumtirdzniecībai paredzētā pārtikas iepakojuma nozarē, laikposmā no 2000. līdz 2008. gadam ir piedalījušās piecos atsevišķos LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumos. Atbilstoši šī lēmuma 2. pantam Komisija saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. punktu uzlika prasītājām un divām citām sabiedrībām, kas tajā laikā ietilpa CCPL grupā, naudas sodus, kuru kopējā summa bija 33694000 EUR.

5

Šo naudas sodu galīgā summa tika noteikta pēc tam, kad attiecīgajām piecām sabiedrībām saskaņā ar Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”), 35. punktu tika noteikts naudas sodu, kas Komisijai bija tām jāpiemēro, galīgās summas samazinājums par 25 %, ņemot vērā to ierobežoto maksātspēju.

6

Ar 2015. gada 15. decembra rīkojumu CCPL u.c./Komisija (T‑522/15 R, EU:T:2015:1012) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs apturēja pienākumu iesniegt par labu Komisijai bankas garantiju, lai izvairītos no to naudas sodu tūlītējas atgūšanas, kas bija uzlikti piecām attiecīgajām sabiedrībām, ar nosacījumu, ka tās, pirmkārt, samaksās Komisijai 5 miljonus EUR, kā arī visus ienākumus, kas gūti no iecerētās kapitāldaļu pārdošanas, un, otrkārt, ik pēc trim mēnešiem līdz nolēmuma pieņemšanai pamatlietā, kā arī ikvienā gadījumā, kas varētu ietekmēt to spēju nākotnē samaksāt uzliktos naudas sodus, rakstveidā iesniegs Komisijai detalizētu ziņojumu par tā pārstrukturēšanas plāna īstenošanu, kas ietilpst ar to kreditoriem noslēgtajā parāda pārstrukturēšanas līgumā (turpmāk tekstā – “pārstrukturēšanas plāns”), un par to ieņēmumu summu, kas gūti no prasītāju aktīvu pārdošanas gan īstenojot šo plānu, gan “ārpus” šī plāna.

7

CCPL, rīkojoties piecu attiecīgo sabiedrību vārdā, veica Komisijai provizoriskus maksājumus, kuru kopējā summa bija 5942000 EUR.

8

Ar 2019. gada 11. jūlija spriedumu CCPL u.c./Komisija (T‑522/15, nav publicēts, EU:T:2019:500) Vispārējā tiesa konstatēja, ka attiecībā uz piecām konkrētajām sabiedrībām uzlikto naudas sodu summas samazinājuma, kas tika piešķirts, ņemot vērā to maksātnespēju, noteikšanu, 2015. gada lēmumā nebija norādīts pietiekams pamatojums. Tāpēc tā atcēla šī lēmuma 2. panta 1. punkta f)–h) apakšpunktu, 2. punkta d) un e) apakšpunktu un 4. punkta c) un d) apakšpunktu.

9

2019. gada 18. septembra vēstulē Komisija tostarp informēja CCPL par nodomu pieņemt jaunu lēmumu, ar kuru tās grupas attiecīgajām sabiedrībām tiks uzlikti naudas sodi, un aicināja pēdējās minētās iesniegt apsvērumus.

10

2019. gada 20. septembrī prasītājas iesniedza apelācijas sūdzību par 2019. gada 11. jūlija spriedumu CCPL u.c./Komisija (T‑522/15, nav publicēts, EU:T:2019:500).

11

2019. gada 4. oktobrī attiecīgās sabiedrības lūdza Komisiju izvērtēt to maksātnespēju atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 35. punktam, lai samazinātu naudas sodu, ko tā varētu piemērot uzsāktās procedūras beigās, summu. Lai izvērtētu šo lūgumu, Komisija nosūtīja CCPL grupai informācijas pieprasījumus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. un 2. punktu, kurus minētā grupa izpildīja.

12

2019. gada 7. oktobrī Komisija, izpildot 2019. gada 11. jūlija spriedumu CCPL u.c./Komisija (T‑522/15, nav publicēts, EU:T:2019:500), atmaksāja CCPL5942084 EUR, ko pēdējā minētā tai bija pārskaitījusi kā pagaidu maksājumu.

13

2020. gada 17. decembrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, ar kuru tā būtībā noraidīja prasītāju iesniegto pieteikumu samazināt attiecīgo naudas sodu summu, kas bija balstīts uz maksātnespēju, un uzlika tām naudas sodus par kopējo summu 9441000 EUR.

14

Ar 2021. gada 20. janvāra rīkojumu CCPL u.c./Komisija (C‑706/19 P, nav publicēts, EU:C:2021:45) Tiesa noraidīja prasītāju iesniegto apelācijas sūdzību kā acīmredzami nepieņemamu. Tiesa tostarp norādīja, ka prasītājas attiecīgā gadījumā varētu izvirzīt pamatus un argumentus, kurus Vispārējā tiesa bija noraidījusi 2019. gada 11. jūlija spriedumā CCPL u.c./Komisija (T‑522/15, nav publicēts, EU:T:2019:500), iespējams, ceļot jaunu prasību par lēmumu, kas tiks pieņemts pēc tam, kad Vispārējā tiesa būs atcēlusi strīdīgo lēmumu (rīkojums, 2021. gada 20. janvāris, CCPL u.c./Komisija, C‑706/19 P, nav publicēts, EU:C:2021:45, 26. punkts).

15

Ar 2021. gada 22. jūlija rīkojumu CCPL u.c./Komisija (T‑130/21 R, nav publicēts, EU:T:2021:488) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja prasītāju pieteikumu par pagaidu noregulējumu, ar ko tika lūgts apturēt apstrīdētā lēmuma piemērošanu, un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

16

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

17

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

18

Prasības pamatošanai prasītājas izvirza trīs pamatus.

19

Pirmais pamats būtībā attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu. Otrais pamats attiecas uz samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu. Trešais pamats būtībā attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, jo Komisija neesot ņēmusi vērā datus, ko bija iesniegusi CCPL grupa, lai pamatotu tās maksātnespēju.

20

Šis pamats ir sadalīts divās daļās, no kurām pirmā ir par nepietiekamu pamatojumu attiecībā uz CCPL grupas mātesuzņēmuma atbildību CCPL grupas sabiedrību rīcības dēļ un otrā – par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu, ciktāl Komisija esot kļūdaini pamatojusies uz prezumpciju, saskaņā ar kuru CCPL īstenoja izšķirošu ietekmi uz CCPL grupas sabiedrībām.

21

Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts pietiekams pamatojums, jo tajā nav minēti iemesli, kādēļ CCPL tika uzskatīta par atbildīgu par Coopbox Group un Coopbox Eastern rīcību.

22

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

23

Jāatgādina, ka LESD 296. pantā prasītajā pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes, kas ir izdevusi tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai aizstāvētu savas tiesības, un lai Eiropas Savienības tiesa varētu veikt pārbaudi (skat. spriedumu, 2003. gada 18. septembris, Volkswagen/Komisija, C‑338/00 P, EU:C:2003:473, 124. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Turklāt, ja sākotnējais Komisijas lēmums ir ticis grozīts ar lēmumu, kurā ir skaidri paredzēts, ka tas ir lēmums par grozījumiem pirmajā minētajā lēmumā, tā pieņemšanas procedūra ir turpinājums procedūrai, kuras noslēgumā tika pieņemts sākotnējais lēmums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. jūlijs, Toshiba/Komisija, C‑180/16 P, EU:C:2017:520, 22. punkts).

25

Šādos apstākļos sākotnējā lēmuma pamatojumu var ņemt vērā, lai novērtētu lēmuma par grozījumiem tiesiskumu, ciktāl to nav ietekmējis spriedums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, un ja tas nav pretrunā lēmuma par grozījumiem tekstam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 19. janvāris, Toshiba/Komisija, T‑404/12, EU:T:2016:18, 95. punkts).

26

Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma nosaukuma un satura skaidri izriet, ka tas ir lēmums par grozījumiem 2015. gada lēmumā attiecībā uz prasītājām uzliktajiem naudas sodiem.

27

Ar apstrīdētā lēmuma 1. pantu prasītājām tika uzlikti naudas sodi par 2015. gada lēmuma 1. pantā minētajiem pārkāpumiem.

28

Turklāt netiek apgalvots, ka 2019. gada 11. jūlija spriedums CCPL u.c./Komisija (T‑522/15, nav publicēts, EU:T:2019:500) būtu ietekmējis citus 2015. gada lēmuma elementus, izņemot prasītāju maksātspēju, vai ka tas būtu pretrunā apstrīdētajam lēmumam attiecībā uz CCPL atbildību saistībā ar pārkāpumiem, ko izdarījušas CCPL grupas sabiedrības un kas ir šī pamata priekšmets.

29

No tā izriet, ka, piemērojot iepriekš 25. punktā minēto judikatūru, apstrīdētā lēmuma pamatojums attiecībā uz CCPL atbildību CCPL grupas izdarīto pārkāpumu dēļ ir jāinterpretē kopsakarā ar 2015. gada lēmumu.

30

2015. gada lēmuma 848. apsvērumā Komisija konstatēja, ka CCPL visā attiecīgo pārkāpumu norises laikā bija CCPL grupas jumta sabiedrība un ka tās tiešā vai netiešā dalība vienā vai vairākās vienībās, tostarp Coopbox Group, kuras tieši piedalījās pārkāpumā, līdz 2006. gada 18. aprīlim bija 100 % apmērā un vēlāk no 2006. gada 18. aprīļa līdz minēto pārkāpumu beigām – 93,864 % apmērā.

31

2015. gada lēmuma 849. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka ar dalību 93,864 % apmērā pietiek, lai pieņemtu, ka mātesuzņēmums īsteno izšķirošu ietekmi uz sava meitasuzņēmuma rīcību. Komisija arī precizēja, ka, kaut arī tai pietiek ar prezumpciju par izšķirošu ietekmi, lai konstatētu attiecīgo vienību atbildību, šo prezumpciju pastiprina tā paša lēmuma 850.–855. apsvērumā veiktā analīze par juridiskajām, personiskajām un ekonomiskajām saiknēm, kas pastāvēja starp vienībām, kuras ietilpst attiecīgajā uzņēmumā.

32

Šie apstākļi ļauj prasītājām saprast vērtējumu, kas lika Komisijai konstatēt CCPL atbildību par CCPL grupas sabiedrību izdarītajiem pārkāpumiem un Vispārējai tiesai – pārbaudīt šo iemeslu pamatotību.

33

Līdz ar to prasītāju arguments par apstrīdētā lēmuma nepietiekamu pamatojumu attiecībā uz CCPL atbildību par CCPL grupas sabiedrību izdarītajiem pārkāpumiem ir jānoraida.

34

Prasītājas būtībā uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļautas tiesību kļūdas un acīmredzama kļūda vērtējumā, jo Komisija Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta piemērošanas nolūkā ir balstījusies uz prezumpciju, saskaņā ar kuru CCPL īstenoja izšķirošu ietekmi uz CCPL grupas sabiedrībām.

35

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

36

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu Komisija ar lēmumu var uzlikt naudas sodus uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tie tīši vai nolaidības dēļ pārkāpj LESD 101. pantu.

37

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar jēdzienu “uzņēmums” tiek apzīmēta jebkura vienība, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šādas vienības juridiskā statusa un tās kapitāla nodrošinājuma veida. Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka, pirmkārt, aplūkojot kontekstā, jēdziens “uzņēmums” nozīmē ekonomisku vienību, pat ja no juridiskā skatupunkta šo ekonomisko vienību veido vairākas fiziskas un juridiskas personas, un, otrkārt, līdzko šāda ekonomiska vienība pārkāpj konkurences tiesības, tai atbilstoši personiskās atbildības principam ir jāatbild par šādu pārkāpumu (skat. spriedumu, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Turklāt mātesuzņēmums var tikt vainots par meitasuzņēmuma rīcību it īpaši tad, ja šis meitasuzņēmums, lai arī tas ir atsevišķa juridiska persona, par savu rīcību tirgū nelemj autonomi, bet gan – ņemot vērā it īpaši šīs abas juridiskās personas vienojošās saimnieciskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes – būtībā izpilda no mātesuzņēmuma saņemtus rīkojumus (skat. spriedumu, 2021. gada 27. janvāris, The Goldman Sachs Group/Komisija, C‑595/18 P, EU:C:2021:73, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka konkrētajā gadījumā, kad mātesuzņēmumam tieši vai netieši pieder viss vai gandrīz viss tā Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu izdarījušā meitasuzņēmuma kapitāls, pirmkārt, šis mātesuzņēmums var īstenot izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma rīcību un, otrkārt, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka minētais mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi pār sava meitasuzņēmuma rīcību. Šādos apstākļos pietiek, ka Komisija pierāda, ka viss vai gandrīz viss meitasuzņēmuma pamatkapitāls pieder tā mātesuzņēmumam, lai prezumētu, ka pēdējais minētais īsteno izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma komercdarbības politiku. Tad Komisija ir tiesīga uzskatīt mātesuzņēmumu par solidāri atbildīgu par tā meitasuzņēmumam piemērotā naudas soda samaksu, ja vien šis mātesuzņēmums, kuram jāatspēko šī prezumpcija, neiesniedz pietiekamus pierādījumus tam, ka tā meitasuzņēmums tirgū rīkojas autonomi (skat. spriedumu, 2021. gada 27. janvāris, The Goldman Sachs Group/Komisija, C‑595/18 P, EU:C:2021:73, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Tādējādi šāda prezumpcija, ja vien tā netiek atspēkota, nozīmē, ka mātesuzņēmuma faktiska izšķiroša ietekme uz meitasuzņēmumu tiek uzskatīta par pierādītu un Komisijai ir pamats pirmo saukt pie atbildības par otrā rīcību, nepastāvot pienākumam sniegt jebkādus papildu pierādījumus. Tātad izšķirošas ietekmes faktiskas īstenošanas prezumpcija nav atkarīga no papildu norāžu iesniegšanas attiecībā uz mātesuzņēmuma ietekmes faktisku īstenošanu (skat. spriedumu, 2021. gada 27. janvāris, The Goldman Sachs Group/Komisija, C‑595/18 P, EU:C:2021:73, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Turklāt Komisijai nekādā ziņā nav pienākuma pamatoties tikai uz minēto prezumpciju. Nekas neliedz Komisijai, ar citiem pierādījumiem vai kombinējot šādus pierādījumus ar minēto prezumpciju, konstatēt, ka mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz tā meitasuzņēmumu (skat. spriedumu, 2021. gada 27. janvāris, The Goldman Sachs Group/Komisija, C‑595/18 P, EU:C:2021:73, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Šajā lietā ir jāatgādina, ka 2015. gada lēmuma 846. apsvērumā Komisija ir norādījusi – lai CCPL kā mātesuzņēmumu atzītu par atbildīgu par attiecīgajiem pārkāpumiem, Komisija izmantoja atbildības prezumpciju, saskaņā ar kuru CCPL bija īstenojusi izšķirošu ietekmi laikposmā (vai laikposmos), kad vismaz viena vienība, kas tieši iesaistīta pārkāpumā, pilnībā (vai gandrīz pilnībā) atradās šī mātesuzņēmuma kontrolē.

43

Kā atgādināts šī sprieduma 30. un 31. punktā, Komisija 2015. gada lēmumā konstatēja, ka CCPL visā pārkāpuma laikposmā bija CCPL grupas jumta sabiedrība un ka tās tieša vai netieša dalība vienā vai vairākās šīs grupas vienībās, kuras tieši piedalījušās pārkāpumā, bija pietiekama, lai prezumētu, ka tā īstenoja izšķirošu ietekmi uz sava meitasuzņēmuma rīcību. Komisija arī precizēja – kaut arī tai pietiek ar prezumpciju par izšķirošu ietekmi, lai konstatētu attiecīgo vienību atbildību, šo prezumpciju pastiprina juridisko, personisko un ekonomisko saikņu, kas pastāv starp vienībām, kuras ietilpst attiecīgajā uzņēmumā, analīze.

44

To elementu vidū, kas pierāda starp vienībām, kuras ietilpst attiecīgajā uzņēmumā, pastāvošās juridiskās, personiskās un ekonomiskās saiknes, Komisija tostarp norādīja, ka CCPL varēja iecelt visus valdes locekļus, kā arī CCPL SpA izpilddirektoru, ka CCPL apstiprināja CCPL SpA budžetu un noteica direktoru pienākumus, ka CCPL SpA valdei bija plašākas uzņēmuma ikdienas vadības pilnvaras un ka tā iecēla priekšsēdētāju, kura pienākumos bija nodrošināt sabiedrības stratēģisko virzību, uzraugot valdes lēmumu pareizu izpildi, ka akcionāru līgumā īpaši bija atzīts, ka CCPL piederēja kontrolējoša līdzdalība CCPL SpA, ka mazākuma akcionāriem nebija īpašu tiesību un ka 6,14 % no CCPL SpA kapitāla atlikuma piederēja pašiem CCPL akcionāriem īpašniekiem. Tā arī norādīja, ka tāds pats uzņēmējdarbības modelis bija attiecināms arī uz Coopbox Group.

45

Šajā kontekstā 2015. gada lēmuma 1.1. pantā Komisija atzina, ka Coopbox Group un CCPL ir pārkāpušas LESD 101. pantu, no 2002. gada 18. jūnija līdz 2007. gada 17. decembrim piedaloties vienotā un turpinātā pārkāpumā, ko veido vairāki atsevišķi pārkāpumi saistībā ar putu paliktņiem, kas paredzēti pārtikas iepakojumam mazumtirdzniecībā, un šis pārkāpums attiecās uz visu Itālijas teritoriju.

46

2015. gada lēmuma 1.4. pantā Komisija atzina, ka CCPL no 2004. gada 8. decembra līdz 2007. gada 24. septembrim un Coopbox Eastern no 2004. gada 5. novembra līdz 2007. gada 24. septembrim ir pārkāpušas LESD 101. pantu, piedaloties vienotā un turpinātā pārkāpumā, ko veido vairāki atsevišķi pārkāpumi saistībā ar putu paliktņiem, kas paredzēti pārtikas iepakojumam mazumtirdzniecībā, un šis pārkāpums attiecās uz Čehijas Republikas, Ungārijas, Polijas un Slovākijas teritoriju.

47

Pamatojoties uz to, apstrīdētā lēmuma 1. pantā Komisija uzlika Coopbox Group solidāri ar CCPL naudas sodu 4627000 EUR par 2015. gada lēmuma 1.1. pantā minēto pārkāpumu, CCPL – naudas sodu 4010000 EUR par 2015. gada lēmuma 1.2. pantā minēto pārkāpumu un Coopbox Eastern solidāri ar CCPL naudas sodu 789000 EUR, kā arī Coopbox Eastern – naudas sodu 15000 EUR par 2015. gada lēmuma 1.4. pantā minēto pārkāpumu.

48

Tādējādi Komisija atzina CCPL par atbildīgu visā pārkāpuma laikposmā, tostarp tādēļ, ka CCPL bija tieša vai netieša līdzdalība vienā vai vairākās CCPL grupas vienībās.

49

Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, vainojot CCPL praksē, ko īstenoja Coopbox Group un Coopbox Eastern, kuras CCPL pieder ar CCPL SpA starpniecību, nekonstatējot pārkāpumu attiecībā uz CCPL SpA.

50

Tomēr, kā izriet no 38. punktā minētās judikatūras, meitasuzņēmuma rīcībā var vainot mātesuzņēmumu it īpaši tad, ja šis meitasuzņēmums, lai arī tas ir atsevišķa juridiska persona, par savu rīcību tirgū nelemj autonomi, bet gan būtībā izpilda no mātesuzņēmuma saņemtos rīkojumus, ievērojot it īpaši šīs abas juridiskās personas vienojošās saimnieciskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes.

51

Šādā situācijā, tā kā mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums ir daļa no vienas un tās pašas ekonomiskās vienības un tātad veido vienotu uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē, Komisija var adresēt mātesuzņēmumam lēmumu, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, un netiek prasīts pierādīt mātesuzņēmuma personisku līdzdalību pārkāpumā (skat. spriedumu, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 55. punkts un tajā minētā judikatūra). Citiem vārdiem, Komisijas tiesības adresēt sabiedrību grupas mātesuzņēmumam lēmumu, ar kuru nosaka naudas sodu, neizriet ne no tā, ka mātesuzņēmums būtu pamudinājis savu meitasuzņēmumu izdarīt pārkāpumu, ne vēl jo vairāk no mātesuzņēmuma dalības minētajā pārkāpumā, bet gan no apstākļa, ka tie veido vienotu uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē (spriedums, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 88. punkts).

52

Turklāt saskaņā ar judikatūru 39. punktā minētā prezumpcija ir piemērojama arī tad, ja mātesuzņēmumam tā meitasuzņēmuma kapitāls pieder nevis tieši, bet ar citu sabiedrību starpniecību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 20. janvāris, General Química u.c./Komisija, C‑90/09 P, EU:C:2011:21, 86. punkts; 2013. gada 8. maijs, Eni/Komisija, C‑508/11 P, EU:C:2013:289, 48. un 49. punkts, un 2015. gada 15. jūlijs, GEA Group/Komisija, T‑45/10, nav publicēts, EU:T:2015:507, 142. punkts).

53

Tādējādi no judikatūras izriet, ka Komisija var atzīt, ka mātesuzņēmums ir atbildīgs par meitasuzņēmumu, kuri netieši pieder minētajam mātesuzņēmumam, rīcību, pat nekonstatējot pārkāpumu attiecībā uz starpnieksabiedrībām.

54

Tas, ka šādi meitasuzņēmumi pieder ar tādas sabiedrības starpniecību, kura netiek vainota nevienā pārkāpumā, neatspēko prezumpciju par mātesuzņēmuma īstenotu izšķirošu ietekmi uz minēto meitasuzņēmumu rīcību, tāpēc ka tam bija netieša līdzdalība šajos meitasuzņēmumos.

55

No iepriekš 37. punktā atgādinātās judikatūras arī izriet, ka ekonomiskai vienībai, ko veido vairākas fiziskas vai juridiskas personas, kas pārkāpj konkurences tiesību normas, saskaņā ar personiskās atbildības principu ir jāatbild par šo pārkāpumu.

56

Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, tātad nevar uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, neievērojot personiskās atbildības principu, jo CCPL tika atzīta par atbildīgu par pārkāpumu, kuru tā nebija izdarījusi un kurā netika vainota tā vienība, ar kuras starpniecību CCPL piederēja vienība, kura izdarījusi pārkāpumu.

57

Līdz ar to apstrīdētajā lēmumā nav pieļauta tiesību kļūda, ciktāl Komisija vainoja CCPL praksē, ko bija īstenojušas Coopbox Group un Coopbox Eastern, kuras CCPL piederēja ar CCPL SpA starpniecību, nekonstatējot pārkāpumu attiecībā uz CCPL SpA.

58

Otrkārt, prasītājas norāda, ka prezumpcija, saskaņā ar kuru CCPL ir atbildīga par CCPL grupas sabiedrību rīcību, neesot piemērojama, jo CCPL līdzdalība CCPL SpA no 2006. gada 18. aprīļa līdz pārkāpuma laikposma beigām bija tikai 93,864 % apmērā.

59

Tomēr mātesuzņēmums, kuram gandrīz pilnībā pieder tā meitasuzņēmuma kapitāls, saistībā ar tā pilnvarām īstenot izšķirošu ietekmi pār sava meitasuzņēmuma rīcību, ņemot vērā ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas to saista ar minēto meitasuzņēmumu, principā ir vienīgā īpašnieka situācijai analogā situācijā. Tādējādi Komisijai ir tiesības šādā situācijā piemērot tādu pašu pierādīšanas pienākuma regulējumu, proti, prezumēt, ka minētais mātesuzņēmums faktiski izmanto savas iespējas īstenot izšķirošu ietekmi uz tā meitasuzņēmuma rīcību. Tomēr nav izslēgts, ka noteiktos gadījumos mazākuma dalībniekiem attiecībā uz meitasuzņēmumu varētu būt tiesības, kas ļautu apšaubīt iepriekš minēto analoģiju.

60

Pirmām kārtām, ņemot vērā CCPL dalību CCPL SpA kapitālā 93,864 % apmērā, CCPL laikposmā no 2006. gada 18. aprīļa līdz pārkāpuma laikposma beigām piederēja gandrīz viss CCPL SpA kapitāls. Otrām kārtām, prasītājas neapgalvo un a fortiori nav pierādījušas, ka mazākuma dalībniekiem attiecībā uz CCPL SpA būtu bijušas tiesības, kas ļautu atspēkot prezumpciju, saskaņā ar kuru CCPL faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma rīcību.

61

No tā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā nav pieļauta tiesību kļūda tādēļ, ka Komisija balstījās uz prezumpciju, saskaņā ar kuru CCPL ir atbildīga par CCPL grupas sabiedrību rīcību laikposmā, kurā CCPL dalība CCPL SpA bija tikai 93,864 % apmērā.

62

Treškārt, ir jānoraida arguments, ka Komisija nevarēja balstīties uz prezumpciju, saskaņā ar kuru CCPL ir atbildīga par CCPL grupas sabiedrību rīcību, jo 2015. gada lēmuma pieņemšanas laikā CCPL dalība CCPL SpA kapitālā bija vēl mazāka, proti, aptuveni 90 % apmērā.

63

Prezumpcijas, kas ļauj vainot meitasuzņēmuma rīcībā tā mātesuzņēmumu, piemērošana nozīmē, ka mātesuzņēmuma atbildība izriet no tā meitasuzņēmuma rīcības laikposmā, kurā tika izdarīts pārkāpums, tāpēc mātesuzņēmuma dalības apjomam tā meitasuzņēmumā lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, pieņemšanas dienā nav nozīmes.

64

Ceturtkārt, no vienas puses, prasītājas norāda, ka Komisijai bija jāpierāda, ka CCPL faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz CCPL grupas sabiedrībām, jo Komisija bija pamatojusies gan uz izšķirošas ietekmes faktiskas īstenošanas prezumpciju, gan uz pierādījumu kopumu.

65

Tomēr pietiek konstatēt, kā izriet no 40. punktā atgādinātās judikatūras, ka izšķirošas ietekmes faktiskas īstenošanas prezumpcijas izmantošana nav atkarīga no tā, vai ir iesniegti papildu pierādījumi par mātesuzņēmuma faktisku izšķirošas ietekmes īstenošanu.

66

No 41. punktā atgādinātās judikatūras arī izriet, ka nekas neliedz Komisijai pierādīt, ka mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz savu meitasuzņēmumu, izmantojot citus pierādījumus vai apvienojot šādus pierādījumus ar minēto prezumpciju.

67

Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, tas, ka Komisija ir norādījusi dažādus elementus, kas paredzēti, lai pastiprinātu konstatējumu par to, ka pastāv CCPL izšķiroša ietekme uz CCPL grupas sabiedrībām, tai neuzlika lielāku pierādīšanas pienākumu nekā tad, ja tā būtu aprobežojusies ar izšķirošas ietekmes faktiskas īstenošanas prezumpcijas izmantošanu.

68

No otras puses, prasītājas uzskata, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo izšķirošas ietekmes faktiskas īstenošanas prezumpciju esot bijis jāatspēko, tādēļ ka CCPL faktiski neīstenoja izšķirošu ietekmi uz CCPL grupas sabiedrībām ne tikai laikposmā, kad tai piederēja viss pārkāpumā iesaistīto CCPL grupas vienību kapitāls, bet arī tad, kad CCPL dalība bija mazāka par 100 %.

69

Šī argumenta pamatojumam prasītājas norāda, ka CCPL pārtrauca visas pārvaldības darbības pārtikas iepakojuma nozarē un piešķīra CCPL grupas sabiedrībām, kas atbild par šo nozari, pilnīgu autonomiju ražošanas, tirdzniecības, rūpniecības un vadības jomā. Tās arī būtībā norāda, ka Coopbox Group izpilddirektors pilnīgi neatkarīgi nosaka sabiedrības komerciālās vadības un stratēģisko politiku.

70

Turklāt prasītājas apgalvo, ka CCPL ir kooperatīva sabiedrība, kas galvenokārt darbojas kā akcionāre un tai pieder kapitāldaļas ražošanas sabiedrībās ar CCPL SpA starpniecību, kuras apakšholdinga loma nekādā veidā nav saistīta ar tās kontrolēto sabiedrību darbības un ikdienas pārvaldību, un ka CCPL nav nekādas aktīvas lomas CCPL grupas sabiedrību ikdienas pārvaldībā.

71

Tāpat prasītājas uzsver, ka CCPL bija uzņēmumu grupas, kas darbojas sešās dažādās darbības nozarēs, jumta sabiedrība un ka nedz Coopbox Group, nedz kāda no citām strīdīgajos pārkāpumos iesaistītajām sabiedrībām nekad nav informējušas CCPL par prettiesiskām darbībām, nedz arī rīkojušās ar tās iepriekšēju atļauju.

72

Prasītājas arī apgalvo, ka neviens no trim CCPL valdes locekļiem, kuri vienlaikus bija arī CCPL grupas sabiedrību valdes locekļi, neveica operatīvo funkciju šajās sabiedrībās, kā arī tieši vai netieši nepiedalījās sanāksmēs ar konkurējošiem uzņēmumiem.

73

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, pirmām kārtam, lai atspēkotu prezumpciju par izšķirošas ietekmes īstenošanu, mātesuzņēmumam, ja tas ir cēlis pret Komisijas lēmumu vērstu prasību, Savienības tiesas vērtējumam ir jānodod ikviens pierādījums, kas attiecas uz tā organizatoriskajām, ekonomiskajām un juridiskajām saiknēm ar meitasuzņēmumu un kas var pierādīt, ka tie neveido vienotu ekonomisku vienību (skat. spriedumu, 2016. gada 16. jūnijs, Evonik Degussa un AlzChem/Komisija, C‑155/14 P, EU:C:2016:446, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

74

Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka darbības neatkarība pati par sevi nepierāda, ka meitasuzņēmums savu rīcību tirgū definē neatkarīgi no mātesuzņēmuma. Uzdevumu sadalīšana starp meitasuzņēmumiem un to mātesuzņēmumiem un, konkrētāk, tas, ka meitasuzņēmuma vietējai vadībai tiek pilnībā uzticēta ikdienas vadības īstenošana, ir parasta prakse liela izmēra uzņēmumiem, kuros ietilpst daudzi meitasuzņēmumi, kuri beigu beigās pieder tai pašai jumta sabiedrībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. jūlijs, RWE un RWE Dea/Komisija, T‑543/08, EU:T:2014:627, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

75

Tāpat arī apstāklis, ka CCPL nedeva rīkojumus nedz CCPL SpA, nedz Coopbox Group, nedz arī Coopbox Eastern attiecībā uz aplūkoto aizliegto vienošanos, vai pat tas, ka CCPL nezināja par minēto aizliegto vienošanos, pats par sevi saskaņā ar judikatūru nevar atspēkot prezumpciju par izšķirošu ietekmi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. septembris, Ori Martin un SLM/Komisija, C‑490/15 P un C‑505/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:678, 59. un 60. punkts).

76

No tā izriet, ka ar apgalvojumiem, kas turklāt nav pamatoti, ka CCPL ir izbeigusi jebkādu pārvaldības darbību pārtikas iepakojuma nozarē un par šo nozari atbildīgajām CCPL grupas sabiedrībām ir piešķīrusi pilnīgu autonomiju un, ņemot vērā, ka CCPL vai CCPL SpA nav nekādas aktīvas lomas Coopbox Group un Coopbox Eastern ikdienas vadībā, nevar atspēkot prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu.

77

Otrām kārtām, ir jāatgādina, ka Savienības tiesa ir atzinusi, ka mātesuzņēmuma pārstāvība tā meitasuzņēmuma vadības struktūrās ir faktiskās kontroles pār tā komercdarbības politiku pastāvēšanas nozīmīgs pierādījums (skat. spriedumu, 2015. gada 15. jūlijs, Socitrel un Companhia Previdente/Komisija, T‑413/10 un T‑414/10, EU:T:2015:500, 213. punkts un tajā minētā judikatūra).

78

Tāpēc prasītāju argumenti par trīs CCPL valdes locekļu, kuri vienlaikus bija arī CCPL grupas sabiedrību valdes locekļi, operatīvās lomas neesamību ir jānoraida.

79

Šī paša iemesla dēļ ir jānoraida arī arguments, saskaņā ar kuru nevienā no šīs tiesvedības lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem neesot ietverti dati par minēto CCPL valdes locekļu iesaistīšanos kādas no CCPL grupas sabiedrību pārvaldības darbībās.

80

Trešām kārtām, tā kā mātesuzņēmumu var uzskatīt par atbildīgu par meitasuzņēmuma izdarītu pārkāpumu pat tad, ja grupas ietvaros pastāv liels sabiedrību, kas reāli veic pamatdarbību, skaits (skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Shell Petroleum u.c./Komisija, T‑343/06, EU:T:2012:478, 52. punkts un tajā minētā judikatūra), tas, ka CCPL bija uzņēmumu, kuri darbojas sešās dažādās darbības nozarēs, jumta sabiedrība, neliedz to vainot Coopbox Group un Coopbox Eastern izdarītajos pārkāpumos.

81

Ņemot vērā iepriekš minēto, ar prasītāju izvirzītajiem elementiem kā tādiem nepietiek, lai atspēkotu Komisijas piemēroto prezumpciju, saskaņā ar kuru CCPL īstenoja izšķirošu ietekmi uz CCPL grupas sabiedrībām.

82

Tāpēc pirmā pamata otrā daļa nav pamatota, un pirmais pamats ir jānoraida.

83

Prasītājas būtībā uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir pretrunā samērīguma, taisnīguma, naudas sodu individualizācijas un gradācijas, racionalitātes un vienlīdzīgas attieksmes principiem, jo Komisija katram pārkāpumam atsevišķi piemēroja Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā noteikto ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījuma, kā arī šī ierobežojuma 10 % apmērā no apgrozījuma piemērošanas rezultātā Komisija uzlika tām daudz lielākus naudas sodus, nekā tika uzlikti citiem attiecīgajiem uzņēmumiem.

84

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

85

Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz ierobežojuma 10 % apmērā piemērošanu apstrīdētajā lēmumā katram pārkāpumam atsevišķi ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu attiecībā uz katru uzņēmumu, kas piedalās pārkāpumā, naudas sods nepārsniedz 10 % no tā kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.

86

Turklāt saskaņā ar judikatūru – tam, vai atsevišķas prettiesiskas darbības tiek kvalificētas kā viens un tas pats pārkāpums vai vairāki, principā ir zināma ietekme uz piemērojamo sodu, jo, konstatējot, ka ir izdarīti vairāki atsevišķi pārkāpumi, var uzlikt vairākus atsevišķus naudas sodus, katru no tiem nosakot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētajās robežās, proti, ievērojot ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā pirms lēmuma pieņemšanas (skat. spriedumu, 2014. gada 6. februāris, AC‑Treuhand/Komisija, T‑27/10, EU:T:2014:59, 230. punkts un tajā minētā judikatūra).

87

Komisija var arī vienā lēmumā konstatēt divus atsevišķus pārkāpumus un uzlikt divus naudas sodus, kuru kopējais apmērs pārsniedz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto ierobežojumu 10 % apmērā, ja vien katra atsevišķā naudas soda apmērs nepārsniedz minēto ierobežojumu. Iepriekš minētā ierobežojuma 10 % apmērā piemērošanā nav nozīmes tam, ka sods par atšķirīgiem Savienības konkurences noteikumu pārkāpumiem tiek noteikts vienas procedūras laikā vai dažādās procedūrās, kas ir nošķirtas laikā, jo maksimālā robeža 10 % apmērā tiek piemērota katram LESD 101. panta pārkāpumam (spriedums, 2014. gada 6. februāris, AC‑Treuhand/Komisija, T‑27/10, EU:T:2014:59, 231. un 232. punkts).

88

Tā kā ierobežojuma 10 % apmērā piemērošana katram pārkāpumam atsevišķi atbilst Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam, kā tas ir interpretēts judikatūrā, ar šo prasītāju argumentu nevar pierādīt, ka apstrīdētais lēmums ir pretrunā samērīguma, taisnīguma, naudas sodu individualizācijas un gradācijas, racionalitātes un vienlīdzīgas attieksmes principiem.

89

Otrkārt, attiecībā uz prasītājām uzliktā naudas soda proporciju salīdzinājumā ar to kopējo apgrozījumu, kura esot daudz lielāka par citiem attiecīgajiem uzņēmumiem uzliktajiem naudas sodiem, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principiem nav pretrunā tas, ka, piemērojot 2006. gada pamatnostādnēs paredzēto naudas soda aprēķina metodi, uzņēmumam tiek piemērots naudas sods, kas proporcionāli šī uzņēmuma kopējam apgrozījumam ir daudz lielāks nekā visiem pārējiem uzņēmumiem attiecīgi piemērotā naudas soda proporcija. Šādai aprēķina metodei, kuras pamatā nav attiecīgo uzņēmumu kopējais apgrozījums, ir raksturīgi, ka starp šiem uzņēmumiem var veidoties atšķirības saistībā ar attiecību starp apgrozījumu un tiem piemērotā naudas soda apmēru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. septembris, Pilkington Group u.c./Komisija, C‑101/15 P, EU:C:2016:631, 64. punkts).

90

No judikatūras arī izriet, ka Komisijai, nosakot naudas soda apmēru gadījumā, kad šāds naudas sods tiek piemērots vairākiem vienā un tajā pašā pārkāpumā iesaistītiem uzņēmumiem, nav jānodrošina, lai naudas soda galīgais apmērs atspoguļotu attiecīgo uzņēmumu diferenciāciju atkarībā no to kopējā apgrozījuma (skat. spriedumu, 2016. gada 7. septembris, Pilkington Group u.c./Komisija, C‑101/15 P, EU:C:2016:631, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

91

Attiecībā uz prasītāju apgalvoto vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir jānorāda, ka procentuālās daļas atšķirība, kādu naudas sods veido attiecībā pret attiecīgo uzņēmumu kopējo apgrozījumu, pati par sevi nav pietiekams pamats, lai attaisnotu Komisijas atkāpšanos no pašas noteiktās aprēķina metodes. Tas dažiem uzņēmumiem pat sniegtu priekšrocību, pamatojoties uz kritērijiem, kuriem nav nekāda sakara ar pārkāpuma smagumu un ilgumu. Attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanu, piemērojot dažādas aprēķina metodes, nevar savstarpēji tikt diskriminēti uzņēmumi, kas ir bijuši LESD 101. panta 1. punktam pretēja nolīguma vai saskaņotu darbību dalībnieki (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. septembris, Pilkington Group u.c./Komisija, C‑101/15 P, EU:C:2016:631, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

92

Ar to, ka pastāv apgalvotās atšķirības saistībā ar attiecību starp prasītājām uzliktajiem naudas sodiem un to kopējo apgrozījumu, no vienas puses, un attiecību starp citiem attiecīgajiem uzņēmumiem uzliktajiem naudas sodiem un to apgrozījumu, no otras puses, tātad nevar pierādīt, ka apstrīdētais lēmums būtu pieņemts, pārkāpjot samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus.

93

Turklāt attiecībā uz argumentu, ka nelielais Vitembal grupas sabiedrībām uzliktā naudas soda apmērs 2015. gada lēmumā pierādot, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu, ir jāatgādina – vienlīdzīgas attieksmes princips paredz, ka līdzīgas situācijas nedrīkst tikt aplūkotas atšķirīgi, bet atšķirīgas situācijas nedrīkst tikt aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (spriedums, 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 51. punkts).

94

Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas neapgalvo, ka Komisija attiecīgajiem uzņēmumiem būtu piemērojusi dažādas aprēķina metodes. Vienīgais prasītāju izvirzītais elements, kas attiecas uz attiecīgajām vienībām uzlikto naudas sodu kopējo apmēru salīdzinājumā ar to attiecīgo kopējo apgrozījumu – kā norādīts 92. punktā – nav pietiekams, lai pierādītu apgalvoto diskrimināciju. Tā kā prasītājas nav izvirzījušas nevienu citu elementu par faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, kurus Komisija būtu ņēmusi vērā, aprēķinot naudas sodu apmēru, ir jākonstatē, ka tās nav pierādījušas, ka pārējo attiecīgo sabiedrību, it īpaši Vitembal grupas sabiedrību, finansiālā situācija būtu salīdzināma ar prasītāju situāciju, tāpēc, piemērojot 93. punktā atgādināto judikatūru, to arguments ir jānoraida.

95

Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāju argumenti nepierāda, ka Komisija būtu pieļāvusi tiesību kļūdu, attiecībā uz katru pārkāpumu atsevišķi piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā noteikto ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījuma.

96

Tāpēc otrais pamats ir jānoraida.

97

Prasītājas norāda uz nepietiekamu pamatojumu Komisijas vērtējumā, kas attiecas uz prasītāju maksātspēju, un pārmet Komisijai acīmredzamas kļūdas šīs maksātspējas vērtējumā.

98

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

99

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2006. gada pamatnostādņu 35. punktā “Maksātspēja” ir noteikts:

“Ārkārtas gadījumos Komisija pēc pieprasījuma var ņemt vērā uzņēmuma maksātnespēju konkrētā sociālajā un ekonomiskajā kontekstā. Nelabvēlīgs finanšu stāvoklis vai zaudējumi nav iemesls, lai Komisija piešķirtu šādu naudas soda samazinājumu. Samazinājumu var piešķirt tikai, pamatojoties uz objektīviem pierādījumiem, ka naudas soda uzlikšana atbilstoši šajās pamatnostādnēs paredzētajiem nosacījumiem neatgriezeniski apdraudētu attiecīgā uzņēmuma dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem.”

100

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, pieņemot tādas rīcības normas kā pamatnostādnes un to publicēšanas brīdī paziņojot, ka turpmāk šīs normas tiks piemērotas gadījumiem, uz kuriem tās attiecas, Komisija pati ierobežo savas minētās novērtējuma brīvības izmantošanas iespējas un nevar atkāpties no šīm normām – pretējā gadījumā tā varētu tikt sodīta par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips pārkāpumu (skat. spriedumu, 2015. gada 15. jūlijs, Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija, T‑393/10, EU:T:2015:515, 287. punkts un tajā minētā judikatūra).

101

Turklāt naudas soda samazinājums saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 35. punktu var tikt piešķirts tikai ārkārtas gadījumos un ar nosacījumiem, kas definēti šajā pamatnostādnēs. Tātad, pirmkārt, ir jāpierāda, ka uzliktais naudas sods “neatgriezeniski apdraudētu attiecīgā uzņēmuma dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem”. Otrkārt, tāpat ir jākonstatē“konkrēta sociālā un ekonomiskā konteksta” esamība. Tāpat ir jāatgādina, ka abus šos nosacījumu kopumus iepriekš ir izstrādājušas Savienības tiesas (spriedums, 2015. gada 15. jūlijs, Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija, T‑393/10, EU:T:2015:515, 288. punkts).

102

Attiecībā uz pirmo nosacījumu kopumu ir ticis nospriests, ka Komisijai, nosakot par konkurences tiesību normu pārkāpumu uzliekamā naudas soda apmēru, nav pienākuma ņemt vērā attiecīgā uzņēmuma finansiālā deficīta stāvokli, jo šāda pienākuma atzīšana nozīmētu nepamatotu konkurences priekšrocību piešķiršanu uzņēmumiem, kas nav tik veiksmīgi pielāgojušies tirgus apstākļiem (skat. spriedumu, 2015. gada 15. jūlijs, Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija, T‑393/10, EU:T:2015:515, 289. punkts un tajā minētā judikatūra).

103

Ja tas tā būtu, pastāvētu risks, ka šiem uzņēmumiem tiktu sniegtas priekšrocības uz citu – efektīvāku un labāk pārvaldīto – uzņēmumu rēķina. Tādējādi ar uzņēmuma nelabvēlīgā vai deficīta stāvokļa konstatēšanu vien nav pietiekami, lai pamatotu pieteikumu, kurā Komisijai tiek lūgts ņemt vērā maksātspējas neesamību, lai piešķirtu naudas soda samazinājumu (spriedums, 2015. gada 15. jūlijs, Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija, T‑393/10, EU:T:2015:515, 290. punkts).

104

Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesībās pats par sevi nav aizliegts tas, ka Savienības iestādes īstenots pasākums izraisa uzņēmuma bankrotu vai likvidāciju. Lai gan šāda darbība var kaitēt uzņēmuma īpašnieku vai akcionāru finansiālajām interesēm, tas tomēr nenozīmē, ka zaudēs vērtību arī uzņēmuma pārstāvētie personīgie, materiālie un nemateriālie elementi (skat. spriedumu, 2015. gada 15. jūlijs, Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija, T‑393/10, EU:T:2015:515, 291. punkts un tajā minētā judikatūra).

105

No minētās judikatūras var secināt, ka tikai gadījumā, kad tiek zaudēta vērtība uzņēmuma pārstāvētajiem personīgajiem, materiālajiem un nemateriālajiem elementiem, citiem vārdiem sakot, tā aktīviem, var būt pamats, nosakot naudas soda apmēru, ņemt vērā šī uzņēmuma bankrota vai likvidācijas iespējamību sakarā ar šī naudas soda uzlikšanu (skat. spriedumu, 2015. gada 15. jūlijs, Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija, T‑393/10, EU:T:2015:515, 292. punkts un tajā minētā judikatūra).

106

Sabiedrības likvidācija ne vienmēr nozīmē attiecīgā uzņēmuma izzušanu. Tas kā tāds var turpināt pastāvēt – vai nu sabiedrības rekapitalizēšanas gadījumā, vai arī tad, ja visus tā aktīvu elementus pārņem kāda cita vienība. Šāda pārņemšana var notikt, vai nu brīvprātīgi pārpērkot, vai arī piespiedu kārtā pārdodot sabiedrības aktīvus, turpinot uzņēmuma darbību (spriedums, 2015. gada 15. jūlijs, Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija, T‑393/10, EU:T:2015:515, 293. punkts).

107

Tāpēc 2006. gada pamatnostādņu 35. punktā ietvertā atsauce uz visas vērtības zudumu attiecīgā uzņēmuma aktīviem ir jāsaprot tādējādi, ka tā attiecas uz situāciju, kad uzņēmuma pārņemšana 106. punktā norādītajos apstākļos šķiet mazticama vai pat neiespējama. Šādā gadījumā šī uzņēmuma aktīvu elementi tiks piedāvāti pārdošanai atsevišķi un ir iespējams, ka daudziem no šiem elementiem netiks atrasts pircējs vai, labākajā gadījumā, tie tiks pārdoti tikai par krietni zemāku cenu (skat. spriedumu, 2015. gada 15. jūlijs, Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija, T‑393/10, EU:T:2015:515, 294. punkts un tajā minētā judikatūra).

108

Attiecībā uz otro nosacījumu kopumu, kas saistīts ar konkrēta ekonomiskā un sociālā konteksta esamību, tas saskaņā ar judikatūru attiecas uz sekām, ko varētu izraisīt naudas soda samaksa, it īpaši paaugstinot bezdarba līmeni vai nelabvēlīgi ietekmējot attiecīgā uzņēmuma piegādātāju un pircēju nozaru ekonomisko stāvokli (skat. spriedumu, 2015. gada 15. jūlijs, Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija, T‑393/10, EU:T:2015:515, 295. punkts un tajā minētā judikatūra).

109

Tādējādi, ja ir iestājušies iepriekš norādītie kumulatīvie nosacījumi, naudas soda uzlikšana, kas varētu izraisīt uzņēmuma izzušanu, būtu pretrunā 2006. gada pamatnostādņu 35. punkta mērķim. Minētā punkta piemērošana attiecīgajiem uzņēmumiem tādējādi ir samērīguma principa konkrēta izpausme sodu, kas tiek piemēroti par konkurences tiesību pārkāpumiem, jomā (skat. spriedumu, 2015. gada 15. jūlijs, Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija, T‑393/10, EU:T:2015:515, 296. punkts un tajā minētā judikatūra).

110

Prasītāju argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēts apstrīdētā lēmuma tiesiskums, ir jāizvērtē, ņemot vērā tieši šos principus.

111

Šajā gadījumā Komisija pēc apstrīdētā lēmuma 3.4.2. punktā veiktās prasītāju maksātspējas ekonomiskās un finansiālās, kā arī iespējamā naudas soda ietekmes uz to ekonomisko dzīvotspēju analīzes minētā lēmuma 90. apsvērumā secināja, ka, neraugoties uz niecīgajām norādēm par CCPL grupas maksātspēju un rentabilitāti un apstrīdēto naudas sodu būtisko kopējo apmēru salīdzinājumā ar grupas lielumu, šai grupai bija pietiekami likvīdie līdzekļi, lai samaksātu minēto naudas sodu kopējo apmēru, un iespēja, ka šīs grupas ekonomiskā dzīvotspēja pati par sevi būtu apdraudēta, bija niecīga.

112

Komisija konstatējuma par pietiekamu likvīdo līdzekļu esamību pamatojumam vispirms apstrīdētā lēmuma 90. apsvēruma a) punktā norādīja, ka 2018. un 2019. gadā CCPL grupai bija ievērojams naudas līdzekļu atlikums attiecīgi 18,6 miljonu EUR un 22,8 miljonu EUR apmērā. Minētā lēmuma 90. apsvēruma b) punktā Komisija norādīja, ka CCPL grupas likvīdo līdzekļu vidējais atlikums 2014.–2018. gadam, proti, aptuveni 11,6 % no šīs grupas vidējā gada apgrozījuma, ir labs rādītājs, kas ļauj secināt, ka likvīdo līdzekļu apjoms bija pietiekams, lai izpildītu saistības un segtu īstermiņa izdevumus, nodrošinātu darbības nepārtrauktību un izvairītos no īslaicīga likvīdo līdzekļu trūkuma. Šī lēmuma 90. apsvēruma c) punktā Komisija norādīja, ka tādu pašu secinājumu var izdarīt, pamatojoties uz likvīdo līdzekļu/pārdošanas atlikuma attiecību. Šī paša lēmuma 90. apsvēruma d) punktā tā norādīja – tā kā likvīdie līdzekļi visbiežāk piederēja attiecīgās grupas holdinga sabiedrībām, kuru rīcībā praktiski nebija personāla un kuru apgrozījums bija ļoti neliels, esot maz ticams, ka naudas soda samaksa, izmantojot grupas līmenī pieejamos likvīdos līdzekļus, varētu apdraudēt divu galveno grupas ražošanas sabiedrību ekonomisko dzīvotspēju. Apstrīdētā lēmuma 90. apsvēruma e) punktā Komisija uzsvēra, ka savos apsvērumos un atbildēs CCPL nebija minējusi nekādu īpašu vajadzību pēc likvīdiem līdzekļiem, lai risinātu grūtības, kas izriet no Covid‑19 pandēmijas, ne arī lai turpinātu pārstrukturēšanas plānu laikposmam no 2020. līdz 2023. gadam. Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 90. apsvēruma f) punktā Komisija norādīja – lai gan tā skaidri bija lūgusi CCPL iesniegt apsvērumus par šīs grupas spēju mobilizēt finanšu resursus, lai samaksātu naudas sodus –, ka CCPL nav nedz atbildējusi, nedz norādījusi iemeslu, kādēļ tā šim maksājumam nevarēja izmantot grupas līmenī pieejamos likvīdos līdzekļus. Šajā ziņā Komisija piebilda, ka ir jāņem vērā arī summa 5942084 EUR, ko tā 2019. gada 7. oktobrī bija atmaksājusi CCPL, izpildot 2019. gada 11. jūlija spriedumu CCPL u.c./Komisija (T‑522/15, nav publicēts, EU:T:2019:500).

113

Prasītājas būtībā norāda, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums attiecībā uz to, kāpēc netika ņemts vērā negatīvais neto apgrozāmais kapitāls, attiecībā uz CCPL grupas pietiekamajiem līdzekļiem, lai gan tai bija lieli parādi, attiecībā uz prognožu datu, kurus bija iesniegusi Coopbox Group un Coopbox Eastern likviditātes jomā, ietekmi, nedz arī attiecībā uz analīzi, ko prasītājas bija veikušas, atbildot uz piekto informācijas pieprasījumu par naudas soda finansējuma slogu.

114

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

115

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt atbilstošam attiecīgā tiesību akta būtībai un tajā skaidri un nepārprotami jābūt norādītai attiecīgo tiesību aktu pieņēmušās iestādes argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē atkarībā no lietas apstākļiem, it īpaši no tiesību akta satura, norādītā pamatojuma rakstura un interesēm paskaidrojumu saņemšanā, kas var būt šī tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (skat. spriedumu, 2015. gada 9. septembris, Philips/Komisija, T‑92/13, nav publicēts, EU:T:2015:605, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).

116

Šajā lietā ir jānorāda – kā izriet no apstrīdētā lēmuma 90. apsvēruma, kas atgādināts šī sprieduma 112. punktā –, ka Komisija skaidri un nepārprotami ir pamatojusi konstatējumu, saskaņā ar kuru prasītājas nav pierādījušas, ka tās nevarēja izmantot CCPL grupas likvīdos līdzekļus, lai samaksātu naudas sodus, neapdraudot to dzīvotspēju. Komisijas vērtējums par prognožu datiem attiecībā uz Coopbox Group un Coopbox Eastern likvīdiem līdzekļiem izriet no apstrīdētā lēmuma 86. un 92. apsvēruma, kuros daļēji ir atkārtota informācija, ko prasītājas sniegušas savā atbildē uz piekto informācijas pieprasījumu. Turklāt Komisijai nav vispārīgs pienākums minētajā lēmumā lemt par visiem dokumentiem vai visu informāciju, ko tā administratīvā procesa laikā ir pieprasījusi lietas dalībniekiem.

117

Komisijai nav pienākuma izteikt viedokli par visiem argumentiem, ko tai paudušas ieinteresētās personas, bet pietiek ar to, ka tā izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā (skat. spriedumu, 2015. gada 9. septembris, Philips/Komisija, T‑92/13, nav publicēts, EU:T:2015:605, 103. punkts un tajā minētā judikatūrai).

118

Tāpēc Komisijas vērtējumam par prasītāju maksātspēju netrūkst pamatojuma.

119

Tātad trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

120

Vispirms ir jānorāda – kā izriet no 102.–107. punktā atgādinātās judikatūras, ka, lai konstatētu, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda prasītāju maksātspējas vērtējumā, tām ir jāpierāda, ka pretēji tam, ko ir uzskatījusi Komisija, naudas sodu par kopējo summu 9441000 EUR samaksa neatgriezeniski apdraudētu prasītāju ekonomisko dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu to aktīviem.

121

Pirmkārt, prasītājas būtībā norāda, ka apstrīdētā lēmuma 90. apsvēruma a), e) un f) punktā izdarītie konstatējumi, saskaņā ar kuriem tās nav iesniegušas pieprasītos prognožu datus par laikposmu no 2020. līdz 2023. gadam, kas pamatotu 2018. un 2019. gadā pieejamo likvīdo līdzekļu ņemšanu vērā, un saskaņā ar kuriem CCPL grupa nav norādījusi, kāpēc tā naudas soda samaksai nevarēja izmantot grupas līmenī pieejamos likvīdos līdzekļus, esot faktiski kļūdaini.

122

Vispirms prasītājas atgādina to sarakstes ar Komisiju saturu, lai apstrīdētu apstrīdētajā lēmumā izdarīto konstatējumu, saskaņā ar kuru CCPL neesot minējusi nekādu īpašu vajadzību pēc līdzekļiem, lai risinātu grūtības, kas izriet no Covid‑19 pandēmijas, vai arī lai turpinātu pārstrukturēšanas plānu laikposmam no 2020. līdz 2023. gadam.

123

Turpinājumā prasītājas apgalvo, ka tās iesniedza prognožu datus līdz 2023. gadam attiecībā uz Coopbox Group un Coopbox Eastern, kuru pārdošanas apjoms atspoguļoja 94 % no konsolidētā apgrozījuma 2019. finanšu gadā, ko Komisija neesot analizējusi.

124

Tās būtībā piebilst, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā nebija pieejami nekādi prognožu dati attiecībā uz visu CCPL grupu, it īpaši tādēļ, ka citas grupas sabiedrības vairs nedarbojās tirgū, bet tās tikai pārdeva savus aktīvus un izmantoja iegūtās un sadalītās summas, lai atmaksātu savus parādus pārstrukturēšanas plāna ietvaros.

125

Visbeidzot, prasītājas atgādina to sarakstes ar Komisiju saturu, lai apstrīdētu apstrīdētajā lēmumā izdarīto konstatējumu, saskaņā ar kuru CCPL grupa nav nedz atbildējusi, nedz norādījusi, kāpēc tā naudas soda samaksai nevarēja izmantot grupas līmenī pieejamos likvīdos līdzekļus.

126

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

127

Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas atzīst, ka administratīvā procesa laikā tās ir vienīgi iesniegušas prognožu datus laikposmam no 2020. līdz 2023. gadam attiecībā uz Coopbox Group un Coopbox Eastern, jo prognožu dati attiecībā uz visu CCPL grupu nebija pieejami vai tiem nebija nozīmes.

128

Tāpēc Komisijai nevar pārmest, ka tā konstatēja, ka prasītājas nav iesniegušas pieprasītos konsolidētos prognožu datus par laikposmu no 2020. līdz 2023. gadam.

129

Attiecībā uz prasītāju argumentu, ka prognožu datiem par visu CCPL grupu nebija nozīmes, ir jāuzsver, ka, novērtējot uzņēmumu grupas maksātspēju, Komisijai ir jāņem vērā visu šīs grupas vienību finansiālais stāvoklis, jo visu šo vienību līdzekļus var mobilizēt, lai segtu naudas sodus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 16. septembris, Rubinetteria Cisal/Komisija, T‑368/10, nav publicēts, EU:T:2013:460, 118. punkts, un 2019. gada 11. jūlijs, Italmobiliare u.c./Komisija, T‑523/15, nav publicēts, EU:T:2019:499, 180.–182. punkts).

130

Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ – kā uzsver Komisija –, ka 2019. gada beigās 96 % no CCPL grupas likvīdajiem līdzekļiem bija izvietoti ārpus Coopbox Group un Coopbox Eastern.

131

Tāpēc pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, prognožu datiem attiecībā uz citām grupas sabiedrībām, nevis Coopbox Group un Coopbox Eastern, it īpaši datiem par aktīvu pārdošanu, bija nozīme, lai izvērtētu CCPL grupas maksātspēju.

132

Šī paša iemesla dēļ ir jānoraida prasītāju arguments, saskaņā ar kuru CCPL SpA resursus nevarēja ņemt vērā, lai izvērtētu CCPL grupas maksātspēju, jo šī sabiedrība nebija apstrīdētā lēmuma adresāte.

133

Turklāt prasītājas apgalvo, ka no to atbildēm uz informācijas pieprasījumiem izriet, ka CCPL grupas finanšu resursus nevarēja mobilizēt, lai samaksātu naudas sodu. Tomēr ir jākonstatē, ka prasītāju 2020. gada 31. jūlija atbildē uz Komisijas piekto informācijas pieprasījumu, kas ietverts pielikumā A.22 un kuru minējušas prasītājas, ir tikai norādīts bankas parāda un to neto aktīvu stāvoklis, kā arī CCPL grupas rentabilitātes, kapitalizācijas, maksātspējas un līdzekļu novērtējums, un nav norādīti iemesli, kāpēc prasītājas uzskatīja, ka CCPL grupas likvīdie līdzekļi un resursi nevarēja tikt novirzīti naudas sodu samaksai restrukturizācijas plāna dēļ.

134

Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka apstrīdētajā lēmumā izdarītais secinājums, saskaņā ar kuru CCPL grupa nav norādījusi, kāpēc tā nevar izmantot grupas līmenī pieejamos likvīdos līdzekļus, lai samaksātu naudas sodu, būtu kļūdains faktu ziņā.

135

Tātad ir jānoraida prasītāju argumenti, kas vērsti uz to, lai pierādītu, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo Komisija esot pamatojusies uz kļūdainiem faktu konstatējumiem, minētajā lēmumā norādot, ka prasītājas nav iesniegušas pieprasītos konsolidētos prognožu datus par laikposmu no 2020. līdz 2023. gadam un ka CCPL grupa neesot norādījusi, kāpēc tā nevarēja izmantot grupas līmenī pieejamos likvīdos līdzekļus, lai samaksātu naudas sodu.

136

Otrkārt, prasītājas būtībā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo Komisija ņēma vērā CCPL grupas likvīdo līdzekļu atlikumu 2018. un 2019. finanšu gadā, neņemot vērā tās parādus un šo likvīdo līdzekļu nepieejamību citiem mērķiem, kas nav restrukturizācijas plānā paredzēto parādu atmaksa, lai gan šie apstākļi pierādot, ka administratīvā procesa laikā bija iesniegti detalizēti pierādījumi tam, ka pasīvi bija ievērojami lielāki kā aktīvi.

137

Turklāt prasītājas būtībā apgalvo – tas, ka tika ņemts vērā likvīdo līdzekļu vidējais atlikums no 2014. līdz 2018. gadam, arī esot kļūdaini, jo šie likvīdie līdzekļi nebija nekavējoties un brīvi mobilizējami līdzekļi un tie bija jānovirza, lai nomaksātu parādus, kas izriet no to saistībām pārstrukturēšanas plāna ietvaros.

138

Šī paša iemesla dēļ prasītājas arī norāda, ka apstrīdētais lēmums esot kļūdains, jo tas ir balstīts uz likvīdo līdzekļu/pārdošanas atlikuma attiecību, lai konstatētu tādu likvīdo līdzekļu esamību, kas ļautu samaksāt naudas sodus.

139

CCPL grupā tagad ietilpstot vienīgi holdinga sabiedrības vai apakšholdinga sabiedrības, kas nedarbojas tirgū, un citas sabiedrības, kuras neveic darbību un kuras ir iesaistītas vienīgi prasītāju attiecīgo nekustamo īpašumu pārdošanā un kuras rada likvīdos līdzekļus gandrīz vienīgi pārdodot prasītāju aktīvus pārstrukturēšanas plāna izpildes ietvaros, un divas vienīgās ražošanas sabiedrības (Coopbox Group un Coopbox Eastern), kuras vienīgās rada apgrozāmos līdzekļus, kuri rodas no ierastās darbības, pārdodot preces un pakalpojumus klientiem – trešām personām.

140

Pirmkārt, prasītājas precizē, ka no aktīvu pārdošanas gūtie likvīdie līdzekļi neesot pieejami, jo tie ir paredzēti, lai saistībā ar pārstrukturēšanas plāna izpildi atmaksātu parādu, un ka likvīdie līdzekļi, kurus radījušas ražošanas sabiedrības, sasniedz tikai 1,4 miljonus EUR.

141

Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka likvīdo līdzekļu/pārdošanas atlikuma attiecība neļaujot novērtēt spēju apmierināt vajadzību pēc likvīdiem līdzekļiem, jo likviditāte ir atkarīga no konkrētas iespējas pārdot atlikušos aktīvus, no pienākuma novirzīt gandrīz visus pārdošanas rezultātā gūtos līdzekļus pārstrukturēšanas plānam un no vēl pārdodamo aktīvu niecīgā daudzuma un nepievilcības.

142

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

143

Šajā ziņā ir jāuzsver – kā izriet no 135. punkta –, ka prasītājas nav iesniegušas konsolidētus prognožu datus, kuri tika prasīti par laikposmu no 2020. līdz 2023. gadam, un nav norādījušas, kāpēc tās nevarēja izmantot grupas līmenī pieejamos likvīdos līdzekļus, lai samaksātu ar apstrīdēto lēmumu uzliktos naudas sodus.

144

Šādos apstākļos Komisijai nevar pārmest, ka tā ņēma vērā CCPL grupas likvīdo līdzekļu atlikumu 2018. un 2019. finanšu gadā, neņemot vērā tās parādus un šo likvīdo līdzekļu nepieejamību citiem mērķiem, kas nav pārstrukturēšanas plānā paredzēto parādu atmaksa.

145

Turklāt saskaņā ar 102. punktā minēto judikatūru Komisijai principā nav pienākuma, nosakot par konkurences tiesību normu pārkāpumu uzliekamā naudas soda apmēru, ņemt vērā attiecīgā uzņēmuma finansiālā deficīta stāvokli, jo šāda pienākuma atzīšana nozīmētu nepamatotu konkurences priekšrocību piešķiršanu uzņēmumiem, kas nav tik veiksmīgi pielāgojušies tirgus apstākļiem.

146

Tāpēc pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, ar to, ka ir pierādījumi tam, ka pasīvi ir daudz lielāki kā aktīvi, vien nepietiek, lai pierādītu, ka naudas sodu uzlikšana neatgriezeniski apdraudētu attiecīgo uzņēmumu ekonomisko dzīvotspēju un varētu atņemt attiecīgo uzņēmumu aktīviem jebkādu vērtību 2006. gada pamatnostādņu 35. punkta izpratnē.

147

Katrā ziņā ir jākonstatē – kā izriet no apstrīdētā lēmuma 84. apsvēruma, ka Komisija, novērtējot prasītāju maksātspēju, ir ņēmusi vērā prasītāju parādu apmēru.

148

Treškārt, prasītājas apstrīd iespēju naudas soda samaksai izmantot visus resursus, kas palikuši ārpus pārstrukturēšanas plāna, ieskaitot šī sprieduma 12. punktā minētos Komisijas izmaksātos 5942084 EUR, ieņēmumus no Erzelli Energia Srl pārdošanas (kas apstrīdētā lēmuma 91. apsvērumā novērtēti 1,4 miljonu EUR apmērā) un Refincoop Srl kapitāldaļu pārdošanu iespējamās sabiedrības nodošanas laikā.

149

Būtībā šie resursi, kas palikuši ārpus plāna, esot vienīgās pieejamās summas, lai nodrošinātu Coopbox Group un Coopbox Eastern dzīvotspēju, ļaujot tām veikt ieguldījumus, jo nepastāv alternatīvi finansējuma avoti.

150

Prasītājas arī uzsver, ka vienīgie likvīdie līdzekļi, kurus varēja ņemt vērā un kas tika novērtēti 1,8 miljonu EUR apmērā laikposmā no 2020. līdz 2023. gadam, bija līdzekļi, ko bija radījušas abas vienīgās CCPL grupas ražošanas sabiedrības, proti, Coopbox Group un Coopbox Eastern, kurām bija ārkārtīgi ierobežota kapacitāte radīt naudas plūsmu, kas varētu tikt izmantota citiem mērķiem, nevis darbības pārvaldībai. Prasītājas šajā ziņā norāda, ka Coopbox Group un Coopbox Eastern likvīdie līdzekļi neesot pietiekami, lai segtu to ikdienas pārvaldības darbības.

151

Prasītājas uzskata, ka naudas sodu samaksa, it īpaši izmantojot resursus, uz kuriem neattiecas pārstrukturēšanas plāns, liegtu šīm sabiedrībām segt noteiktus nepieciešamos darbības izdevumus, kā arī veikt ieguldījumus, kas nepieciešami to rūpnīcu modernizācijai, tehnoloģiju attīstībai un to izdzīvošanai.

152

Turklāt prasītājas apstrīd apstrīdētā lēmuma 90. panta d) punkta izdarīto Komisijas konstatējumu, saskaņā ar kuru esot maz ticams, ka naudas soda samaksa, izmantojot grupas līmenī pieejamos likvīdos līdzekļus, apdraudētu divu galveno grupas ražošanas sabiedrību ekonomisko dzīvotspēju.

153

Pirmkārt, prasītājas uzsver, ka likvīdie līdzekļi 2019. gada 31. decembrī veidoja vienīgi sesto daļu tikai no finansiālā parāda vien, kam vēl ir jāpieskaita nefinanšu parāds, tostarp parādi pret piegādātājiem.

154

Otrkārt, prasītājas atgādina, ka gandrīz visu CCPL grupu veido sabiedrības, kas vairs nedarbojas tirgū, negūst ienākumus un savus gaužām niecīgos atlikušos likvīdos līdzekļus velta ikdienas darījumiem, lai īstenotu pārstrukturēšanas plānu.

155

Treškārt, tas, ka abām ražošanas sabiedrībām (Coopbox Group un Coopbox Eastern) finanšu parādi vairāk nekā desmit reizes pārsniedz to likvīdo līdzekļu vērtību, kas nav pietiekami, lai segtu ikdienas pārvaldības darbības, rada nepieciešamību pēc likvīdo līdzekļu iemaksas no CCPL puses, tāpēc holdinga sabiedrību likvīdo līdzekļu izmantošana naudas soda samaksai noteikti kaitētu Coopbox Group un Coopbox Eastern rentabilitātei.

156

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

157

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka saskaņā ar šī sprieduma 101. punktā atgādināto judikatūru, lai varētu piešķirt naudas soda samazinājumu atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 35. punktam, ir jāpierāda, ka uzliktais naudas sods neatgriezeniski apdraudētu attiecīgā uzņēmuma ekonomisko dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem.

158

Tā kā naudas soda samazinājumu var pamatot tikai ar mērķi izvairīties no neglābjamiem draudiem attiecīgā uzņēmuma ekonomiskajai dzīvotspējai un no tā, ka uzņēmuma aktīviem tiktu atņemta jebkāda vērtība, ar nodomu veikt ieguldījumus, kas paredzēti CCPL grupas ražošanas sabiedrību attīstībai, vai veikt maksājumus, kas paredzēti, lai nekaitētu to rentabilitātei, principā nevar pamatot šādu samazinājumu.

159

Prasītājas nav apgalvojušas, ka šādi ieguldījumi būtu bijuši nepieciešami to darbībai un ka tos nevarēja atlikt, neizraisot neatgriezenisku apdraudējumu attiecīgo sabiedrību ekonomiskajai dzīvotspējai. Tas pats attiecas uz maksājumiem, kas veikti, lai nekaitētu attiecīgo uzņēmumu rentabilitātei.

160

No tā izriet, ka prasītāju arguments par nepieciešamību līdzekļus, uz kuriem neattiecas pārstrukturēšanas plāns, novirzīt ieguldījumiem Coopbox Group un Coopbox Eastern labā, lai nodrošinātu to darbību vai rentabilitāti, ir jānoraida.

161

Tāpat arī argumenti, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, neņemdama vērā CCPL grupas negatīvo neto apgrozāmo kapitālu, jo tā uzskatīja, ka 2018. gada budžetā paredzēto 16,4 miljonu EUR nodrošināšanu, lai samaksātu naudas sodus, nevar uzskatīt par jauniem likvīdiem līdzekļiem, vai arguments par to, ka naudas sodiem ir daudz lielāka ietekme uz apgrozījuma vērtību salīdzinājumā ar 2015. gada lēmumā uzliktajiem naudas sodiem, ir jānoraida.

162

Elementi, ko Komisija konstatējusi apstrīdētā lēmuma 90. apsvērumā un kuri atgādināti šī sprieduma 112. punktā, kā, piemēram, naudas līdzekļu atlikums 2018. un 2019. gadā attiecīgi 18,6 miljonu EUR un 22,8 miljonu EUR apmērā, vidējais likvīdo līdzekļu atlikums laikposmā no 2014. gada līdz 2018. gadam, proti, aptuveni 11,6 % no grupas vidējā gada apgrozījuma, un kurus prasītājas nav lietderīgi apstrīdējušas, ir uzskatāmi par – kā to atzīst Komisija – pietiekamu norādi, kas ļauj secināt, ka likvīdo līdzekļu apmērs bija pietiekams, lai izpildītu saistības un segtu izdevumus īstermiņā, nodrošinātu darbības nepārtrauktību un izvairītos no īslaicīga līdzekļu trūkuma.

163

Turklāt ir jāuzsver, ka pēc tam, kad Komisija prasītājas bija informējusi par nodomu pieņemt jaunu lēmumu, ar ko tām tiks uzlikts naudas sods, prasītājas 2019. gada 7. oktobrī saņēma 5942084 EUR kā atlīdzību par summu, ko tās bija provizoriski samaksājušas, izpildot 2015. gada 15. decembra rīkojumu CCPL u.c./Komisija (T‑522/15 R, EU:T:2015:1012). No tā izriet, ka papildu summa, kas jāsamaksā, lai nosegtu attiecīgo naudas sodu kopējo summu, ir mazāka par 3,5 miljoniem EUR.

164

Ņemot vērā CCPL grupas globālo finansiālo situāciju un it īpaši to, ka pastāvēja līdzekļi, uz kuriem neattiecās pārstrukturēšanas plāns – un to prasītājas nav lietderīgi apstrīdējušas –, prasītāju argumenti nepierāda, ka naudas sodu samaksa varēja neatgriezeniski apdraudēt CCPL grupas ekonomisko dzīvotspēju.

165

Turklāt ir jākonstatē, ka prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru ar Coopbox Group un Coopbox Eastern radītajiem likvīdajiem līdzekļiem nepietiek, lai segtu to ikdienas pārvaldības darbības, nav pietiekami pamatots, tāpēc Vispārējā tiesa to nevar uzskatīt par pierādītu.

166

Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītājas nav pierādījušas, ka pretēji tam, ko uzskata Komisija, naudas sodu par kopējo summu 9441000 EUR apmērā samaksa neatgriezeniski apdraudētu to ekonomisko dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem to aktīviem.

167

Tādēļ trešais pamats ir jānoraida.

168

Pakārtoti prasītājas lūdz Vispārējo tiesu no jauna aprēķināt ar apstrīdēto lēmumu uzlikto naudas sodu apmēru, ņemot vērā to reālo maksātspēju.

169

Tomēr, tā kā ar argumentiem, ko prasītājas izvirzījušas trešā pamata atbalstam, nav pierādīts, ka apstrīdētajā lēmumā būtu pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, nedz arī norādīts, ka kopš šī lēmuma pieņemšanas to situācija, it īpaši ekonomiskā, būtu būtiski mainījusies, Vispārējai tiesai nav jāīsteno sava neierobežotā kompetence.

170

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem, tostarp izdevumus, kas ir saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež: