1

Ar pieteikumu par pagaidu noregulējumu Eiropas Komisija it īpaši lūdz Tiesu, gaidot Tiesas spriedumu lietā pēc būtības, uzdot Polijas Republikai apturēt vairāku valsts tiesību normu piemērošanu, kas ieviestas ar 2019. gada 20. decembraustawa o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych, ustawy o Sądzie Najwyższym oraz niektórych innych ustaw (Likums, ar ko groza Likumu par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju, Likumu par Augstāko tiesu un dažus citus likumus) (2020. gada Dz. U., 190. pozīcija; turpmāk tekstā – “Grozījumu likums”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar prasību sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko Komisija cēla 2021. gada 1. aprīlī (turpmāk tekstā – “prasība pēc būtības”), lūdzot konstatēt, ka:

3

2021. gada 6. maijā Polijas Republika iesniedza rakstveida apsvērumus par pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu.

4

Ar Likumu par Augstāko tiesu Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tika izveidotas divas jaunas palātas: pirmkārt, Disciplinārlietu palāta un, otrkārt, Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta.

5

Ar Grozījumu likumu tika grozīts Likums par Augstāko tiesu, tostarp tā 26. pantam pievienojot 2.–6. punktu un 27. panta 1. punktam – 1.a apakšpunktu, grozot 29. pantu un 72. panta 1. punktu un 82. pantam pievienojot 2.–5. punktu.

6

Saskaņā ar Grozītā likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2.–6. punktu:

“2.   Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas kompetencē ir izskatīt pieteikumus vai paziņojumus par tiesneša noraidīšanu vai tās tiesas izraudzīšanos, kurā tiesvedība ir jāveic, tostarp iebildumus par tiesas vai tiesneša neatkarības neesamību. Lietu izskatošā tiesa nekavējoties nosūta Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas priekšsēdētājam pieteikumu, kas tiek izskatīts saskaņā ar noteikumiem, kuri paredzēti atsevišķās tiesību normās. Pieteikuma iesniegšana Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas priekšsēdētājam neaptur notiekošo tiesvedību.

3.   Šī panta 2. punktā minēto pieteikumu neizskata, ja tas attiecas uz tiesneša iecelšanas amatā likumības konstatēšanu vai izvērtēšanu vai viņa leģitimitāti tiesas spriešanas funkciju veikšanai.

4.   Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas kompetencē ir izskatīt prasības, ar kurām tiek lūgts konstatēt [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)], vispārējās jurisdikcijas tiesu, kara tiesu un administratīvo tiesu, tostarp [Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija)] pieņemto nolēmumu vai galīgo spriedumu nelikumīgumu, ja šis nelikumīgums izpaužas kā tiesneša amatā ieceltās personas, kura ir pieņēmusi nolēmumu lietā, statusa apšaubīšana.

5.   Noteikumi par galīgā sprieduma nelikumīguma konstatēšanu mutatis mutandis attiecas uz tiesvedību lietās, kas minētas 4. punktā, un krimināllietās ir piemērojami noteikumi par tiesvedības atjaunošanu lietās, kuras pabeigtas ar galīgu spriedumu. Nav nepieciešams prima facie konstatēt kaitējuma, kas nodarīts ar prasības pamatā esošā sprieduma pasludināšanu, ticamību vai iestāšanos.

6.   Prasību, kas vērsta uz to, lai konstatētu 4. punktā minētā galīgā sprieduma nelikumīgumu, Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātā var iesniegt, nevēršoties tiesā, kas pieņēmusi apstrīdēto nolēmumu, pat tad, ja kāds lietas dalībnieks nav izmantojis visus tam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, tostarp ārkārtas pārsūdzību [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)].”

7

Minētā likuma 27. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Disciplinārlietu palātas kompetencē ir izskatīt šādas lietas:

[..]

8

Grozītā likuma par Augstāko tiesu 29. panta 2. un 3. punktā ir noteikts:

“2.   Saistībā ar [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] vai tās struktūrvienību darbību nav pieļaujams apšaubīt pirmās instances un augstāko instanču tiesu, valsts konstitucionālo struktūru vai kontroles un tiesību aizsardzības struktūru leģitimitāti.

3.   [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] vai kāda cita varas struktūra nevar ne konstatēt, ne izvērtēt tiesneša iecelšanas amatā vai no tās izrietošo pilnvaru spriest tiesu likumīgumu.”

9

Šā likuma 72. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“[Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesnesis disciplinārā ziņā atbild par profesionālo pienākumu neizpildi (disciplinārpārkāpumi), tostarp par:

10

Atbilstoši minētā likuma 73. panta 1. punktam Disciplinārlietu palāta ir otrā (un pēdējā) disciplinārlietu instance vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem un pirmā un otrā disciplinārlietu instance Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešiem.

11

Grozītā likuma par Augstāko tiesu 82. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja, izskatot kasācijas sūdzību vai kādu citu prasību, [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] rodas nopietnas šaubas par pieņemtā nolēmuma pamatā esošo tiesību normu interpretāciju, tā var apturēt tiesvedību un nodot tiesību jautājumu izskatīšanai septiņu tiesnešu iztiesāšanas sastāvam.

2.   Izskatot lietu, kurā rodas tiesību jautājums par tiesneša vai tiesas neatkarību, [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] aptur tiesvedību un nodod šo jautājumu iztiesāšanas sastāvam, kurā ir visi Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas locekļi.

3.   Ja, izskatot 26. panta 2. punktā minēto pieteikumu, [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] rodas nopietnas šaubas par pieņemamā nolēmuma pamatā esošo tiesību normu interpretāciju, tā var apturēt tiesvedību un nodot tiesību jautājumu iztiesāšanas sastāvam, kurā ir visi Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas locekļi.

4.   Pieņemot 2. vai 3. punktā minēto lēmumu, Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātai nav saistoši citu [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] iztiesāšanas sastāvu nolēmumi, izņemot, ja tie ir ieguvuši juridiska principa spēku.

5.   Nolēmums, ko, pamatojoties uz 2. vai 3. punktu, pieņem visi Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas locekļi, ir saistošs visiem [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] iztiesāšanas sastāviem. Par jebkādu atkāpšanos no nolēmuma, kas ir ieguvis juridiska principa spēku, ir no jauna jālemj ar [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] plēnuma lēmumu, un šāda lēmuma pieņemšanai ir nepieciešama vismaz divu trešdaļu katras palātas tiesnešu klātbūtne. Nav piemērojams šā likuma 88. pants.”

12

Ar Grozījumu likumu Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesām tostarp tika grozīts, papildinot to ar 42.a pantu un 55. pantu – ar 4. punktu, kā arī grozot 107. panta 1. punktu un 110. panta 2.a punktu.

13

Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 42.a pants ir formulēts šādi:

“1.   Saistībā ar tiesu vai tiesu struktūrvienību darbību nav pieļaujams apšaubīt pirmās instances un augstāko instanču tiesu, valsts konstitucionālo struktūru vai kontroles un tiesību aizsardzības struktūru leģitimitāti.

2.   Vispārējās jurisdikcijas tiesa vai kāda cita valsts varas struktūra nevar ne konstatēt, ne izvērtēt tiesneša iecelšanas amatā vai no tās izrietošo pilnvaru spriest tiesu likumīgumu.”

14

Šā likuma 55. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Tiesneši ir tiesīgi izskatīt visas lietas savā piekritības teritorijā, kā arī citās jurisdikcijās likumā paredzētajos gadījumos (tiesneša kompetence). Noteikumi par lietu sadali, kā arī par iztiesāšanas sastāva noteikšanu un izmaiņām tajā neierobežo tiesneša kompetenci, un uz tiem nevar atsaukties, lai konstatētu, ka iztiesāšanas sastāvs ir nelikumīgs, tiesa nepienācīgi aizpildīta vai ka tās sastāvā ir persona, kurai nav tiesību vai kompetences pieņemt nolēmumu.”

15

Minētā likuma 80. pantā ir noteikts:

“1.   Aizturēt tiesnešus vai uzsākt kriminālvajāšanu pret viņiem drīkst tikai ar kompetentās disciplinārtiesas atļauju. Šī tiesību norma neattiecas uz apcietināšanu acīmredzama noziedzīga nodarījuma izdarīšanas gadījumā, ja apcietināšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu procesa pienācīgu norisi. Līdz brīdim, kad tiek pieņemts lēmums, ar ko atļauj uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi, var tikt veiktas tikai neatliekamas darbības.

[..]

2.c   Disciplinārtiesa pieņem nolēmumu, ar ko atļauj uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi, ja uz viņu krītošās aizdomas ir pietiekami pamatotas. Nolēmumā tiek norādīts lēmums par atļauju uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi un pamatojums.

2.d   Disciplinārtiesa izskata lūgumu atļaut uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi četrpadsmit dienu laikā pēc tā saņemšanas.”

16

Šā paša likuma 107. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Tiesnesis ir saucams pie disciplinārās atbildības par profesionāliem pārkāpumiem (disciplinārpārkāpumi), tostarp:

[..]

[..].”

17

Saskaņā ar Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 110. panta 2.a punktu:

“Disciplinārtiesai, kurā savus pienākumus pilda tiesnesis, attiecībā uz ko ir uzsākts process, ir teritoriālā jurisdikcija izskatīt lietas, kuras minētas 37. panta 5. punktā un 75. panta 2. punkta 3) apakšpunktā. Lietās, kas minētas 80. pantā un 106.zd pantā, kompetentā pirmās instances tiesa ir [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] viena Disciplinārlietu palātas tiesneša sastāvā, bet otrajā instancē – [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] trīs Disciplinārlietu palātas tiesnešu sastāvā.”

18

Saskaņā ar šā likuma 129. pantu:

“1.   Disciplinārtiesa ir tiesīga atstādināt no amata tiesnesi, attiecībā uz kuru ir uzsākta disciplinārlieta vai aizlieguma procedūra, arī gadījumos, kad tā pieņem lēmumu, ar ko atļauj uzsākt kriminālprocesu pret attiecīgo tiesnesi.

2.   Ja disciplinārtiesa pieņem lēmumu, ar ko atļauj uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi par tīšu noziedzīgu nodarījumu, par kuru var celt apsūdzību prokurors, tā automātiski atstādina viņu no amata pienākumu pildīšanas.

3.   Atstādinot tiesnesi no amata pienākumu pildīšanas, disciplinārtiesa viņa atalgojumu samazina par 25 % līdz 50 % uz šīs atstādināšanas laiku; šis noteikums neattiecas uz personām, kurām tiek piemērota aizlieguma procedūra.

4.   Ja disciplinārlieta tikusi izbeigta vai pabeigta ar attaisnojošu nolēmumu, tiek izmaksāta kompensācija, pilnībā atlīdzinot visas darba algu vai atlīdzību veidojošās sastāvdaļas.”

19

Ar Grozījumu likumu Likums par administratīvajām tiesām tostarp tika grozīts, papildinot tā 5. pantu ar 1.a un 1.b punktu, kā arī grozot 29. panta 1. punktu un 49. panta 1. punktu.

20

Grozītā likuma par administratīvajām tiesām 5. panta 1.a un 1.b punktā ir noteikts:

“1.a   Saistībā ar administratīvo tiesu vai to struktūrvienību darbību nav pieļaujams apšaubīt pirmās instances un augstāko instanču tiesu, valsts konstitucionālo struktūru vai kontroles un tiesību aizsardzības struktūru leģitimitāti.

1.b   Administratīvā tiesa vai kāda cita valsts varas struktūra nevar ne konstatēt, ne izvērtēt tiesneša iecelšanas amatā vai no tās izrietošo pilnvaru spriest tiesu likumīgumu.”

21

Saskaņā ar šā likuma 29. panta 1. punktu disciplinārpārkāpumi, kas paredzēti Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktā, ir attiecināmi arī uz administratīvo tiesu tiesnešiem.

22

Saskaņā ar Grozītā likuma par administratīvajām tiesām 49. panta 1. punktu disciplinārpārkāpumi, kas paredzēti Grozītā likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punktā, ir attiecināmi arī uz Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) tiesnešiem.

23

Grozījumu likuma 8. un 10. pantā ir ietverti pārejas noteikumi.

24

Saskaņā ar Grozījumu likuma 8. pantu Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 55. panta 4. punkts ir piemērojams arī lietās, kuras uzsāktas vai pabeigtas pirms Grozījumu likuma spēkā stāšanās datuma, proti, 2020. gada 14. februāra.

25

Atbilstoši Grozījumu likuma 10. pantam:

“1.   [Likuma par Augstāko tiesu] – tā redakcijā, kas izriet no šā likuma, – normas ir piemērojamas arī lietās, kuras izskata Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta un kuras ir uzsāktas, bet tajās nav pieņemts galīgs spriedums, tostarp nolēmums, pirms šā likuma spēkā stāšanās dienas.

2.   Tiesa, kas izskata 1. punktā minēto lietu, nekavējoties, bet ne vēlāk kā septiņu dienu laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās, nodod to Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātai, kura var atcelt iepriekš veiktās darbības, ciktāl tās neļauj turpināt lietas izskatīšanu saskaņā ar likumu.

3.   Tiesas un strīda pušu vai lietas dalībnieku veiktās darbības 1. punktā minētajās lietās, kas pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas veiktas, pārkāpjot 2. punktu, nerada nekādas procesuālas sekas.”

26

Atbildot uz trim Sąd Najwyższy (Izba Pracy i Ubezpieczeń Społecznych) (Augstākā tiesa (Darba un sociālā nodrošinājuma lietu palāta), Polija) (turpmāk tekstā – “Darba lietu palāta”) iesniegtajiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, 2019. gada 19. novembra sprieduma A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība) (C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, turpmāk tekstā – “spriedums A. K., EU:C:2019:982) 171. punktā Tiesa nosprieda, ka Hartas 47. pants un Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000, L 303, 16. lpp.), 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka strīdi, kuri attiecas uz Savienības tiesību piemērošanu, varētu ietilpt tādas struktūras ekskluzīvā kompetencē, kas nav neatkarīga un objektīva tiesa pirmās minētās tiesību normas izpratnē. Šajā pašā punktā Tiesa precizēja, ka tā tas ir gadījumā, ja objektīvie apstākļi, kādos attiecīgā struktūra tikusi izveidota, un tās raksturiezīmes, kā arī veids, kādā tās locekļi tikuši iecelti amatā, var radīt attiecīgajām personām pamatotas šaubas par šīs struktūras ārēju neietekmējamību, it īpaši saistībā ar likumdošanas varas un izpildvaras tiešu vai netiešu ietekmi, un par tās neitralitāti attiecībā uz izvērtējamajām interesēm, un tādējādi var izraisīt to, ka minētā struktūra netiek uztverta kā neatkarīga vai objektīva struktūra, līdz ar to apdraudot paļāvību, kāda tiesai ir jārada minētajām attiecīgajām personām demokrātiskā sabiedrībā. Šajā pašā punktā Tiesa piebilda, ka iesniedzējtiesai, ņemot vērā visu tās rīcībā esošo atbilstošo informāciju, ir jānoskaidro, vai tas tā ir tādas struktūras kā Disciplinārlietu palāta gadījumā, un ka šādā gadījumā Savienības tiesību pārākuma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nosaka pienākumu iesniedzējtiesai nepiemērot valsts tiesību normu, ar kuru kompetence izskatīt strīdus pamatlietā ir paredzēta tikai minētajai struktūrai, tādējādi, lai šos strīdus varētu izskatīt tiesa, kura atbilst iepriekš minētajām neatkarības un objektivitātes prasībām un kuras kompetencē būtu izskatīt strīdus attiecīgajā jomā, ja minētā tiesību norma tam neradītu šķērsli.

27

Pēc sprieduma A. K. pasludināšanas Darba lietu palāta, tiesvedībā, kurā tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑585/18, 2019. gada 5. decembra spriedumā nosprieda, ka Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tiesu padome, Polija) (turpmāk tekstā – “KRS”) nav objektīva un no likumdošanas un izpildvaras neatkarīga struktūra. Tāpat šī tiesa nosprieda, ka Disciplinārlietu palātu nevar uzskatīt par tiesu Hartas 47. panta un ECPAK 6. panta izpratnē.

28

2019. gada 12. decembrī deputātu grupa iesniedza Sejm Rzeczypospolitej Polskiej (Polijas Republikas parlamenta apakšpalāta) Grozījumu likuma pamatā esošo likumprojektu. Šis likums tika pieņemts 2019. gada 20. decembrī un stājās spēkā 2020. gada 14. februārī.

29

Uzskatīdama, ka, pieņemot Grozījumu likumu, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumiem kopsakarā ar Hartas 7. pantu, 8. panta 1. punktu un 47. pantu, kā arī atbilstoši Regulas 2016/679 6. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktam, 6. panta 3. punktam un 9. pantam, Komisija 2020. gada 29. aprīlī šai dalībvalstij nosūtīja brīdinājuma vēstuli. Šī pēdējā uz to atbildēja ar 2020. gada 29. jūnija vēstuli, kurā tā apstrīdēja jebkādu Savienības tiesību pārkāpumu.

30

2020. gada 30. oktobrī Komisija izdeva argumentētu atzinumu, kurā tā joprojām apgalvoja, ka ar Grozījumu likumu izveidotais regulējums pārkāpj iepriekšējā punktā norādītās Savienības tiesību normas.

31

Ņemot vērā Disciplinārlietu palātā izskatāmo lietu skaita palielināšanos saistībā ar pieteikumiem atļaut uzsākt kriminālvajāšanu pret tiesnešiem, pamatojoties uz Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1a) apakšpunktu, 2020. gada 1. novembrī Komisija nosūtīja Polijas iestādēm vairākus jautājumus. Šīs iestādes uz minētajiem jautājumiem atbildēja 2020. gada 13. novembrī.

32

2020. gada 3. decembrī Komisija nosūtīja Polijas Republikai papildu brīdinājuma vēstuli saistībā ar tiesas spriešanu Disciplinārlietu palātā, pamatojoties uz Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1a), 2) un 3) apakšpunktu, lietās, kas tieši ietekmē tiesnešu un tiesnešu palīgu statusu un pienākumu izpildi.

33

Ar 2020. gada 30. decembra vēstuli Polijas Republika atbildēja uz Komisijas 2020. gada 30. oktobra argumentēto atzinumu, apstrīdot pārmesto pienākumu neizpildes esamību un lūdzot izbeigt pārkāpuma procedūru.

34

2021. gada 4. janvāra vēstulē Polijas Republika atbildēja uz 2020. gada 3. decembra papildu brīdinājuma vēstuli, apgalvojot, ka Komisijas izvirzītie iebildumi attiecībā uz Disciplinārlietu palātas neatkarības neesamību nav pamatoti.

35

2021. gada 27. janvārī Komisija nosūtīja Polijas Republikai papildu argumentētu atzinumu saistībā ar tiesas spriešanu Disciplinārlietu palātā lietās par tiesnešu un tiesnešu palīgu statusu.

36

2021. gada 26. februāra vēstulē Polijas Republika atbildēja uz papildu argumentēto atzinumu, apgalvojot, ka Komisijas paustais iebildums nav pamatots, un lūdzot izbeigt procedūru.

37

Tā kā Polijas Republikas atbildes Komisiju nebija pārliecinājušas, 2021. gada 31. martā tā cēla prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, kā arī šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu.

38

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

39

Komisija arī lūdz Tiesu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 160. panta 7. punktu noteikt iepriekšējā punktā minētos pagaidu pasākumus, pirms vēl Polijas Republika ir iesniegusi savus apsvērumus.

40

Polijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

41

Saskaņā ar Reglamenta 160. panta 7. punktu pagaidu noregulējuma tiesnesis var apmierināt pieteikumu par pagaidu noregulējumu, pat pirms otrs lietas dalībnieks ir iesniedzis savus apsvērumus, un šo noregulējumu vēlāk var grozīt vai atcelt pat pēc savas ierosmes.

42

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, it īpaši, ja pareizas tiesvedības interesēs ir vēlams novērst to, ka pagaidu noregulējuma tiesvedība zaudē jēgu un iedarbību, Reglamenta 160. panta 7. punktā tiesai, kura izskata pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, ir atļauts kā nodrošināšanas pasākumu noteikt šādus pasākumus vai nu līdz rīkojuma, ar kuru izbeidz tiesvedību par pagaidu noregulējumu, pasludināšanai, vai arī līdz pamata tiesvedības pabeigšanai, ja tas notiek agrāk. Izskatot pieteikumu par nepieciešamību rīkojumu izdot, neuzklausot pretējo pusi tiesvedībā, minētajai tiesai ir jāizvērtē konkrētā gadījuma apstākļi (Tiesas priekšsēdētāja vietnieces rīkojums, 2018. gada 19. oktobris, Komisija/Polija, C‑619/18 R, nav publicēts, EU:C:2018:852, 13. un 14. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

43

Šajā gadījumā Komisijas iesniegtajā pieteikumā par pagaidu noregulējumu nav norādīts uz apstākļiem, kas pamatotu nepieciešamību pagaidu kārtā noteikt lūgtos pasākumus līdz brīdim, kad, iepriekš neuzklausot Polijas Republiku, tiks izdots rīkojums, ar ko pabeidz pagaidu noregulējuma tiesvedību.

44

Līdz ar to Tiesas priekšsēdētāja vietniece nolēma neapmierināt Komisijas lūgumu izlemt šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu, neuzklausot pretējo pusi tiesvedībā.

45

Polijas Republika uzskata, ka pieteikums par pagaidu noregulējumu ir acīmredzami nepieņemams.

46

Pirmām kārtām, Polijas Republika apgalvo, ka valsts tiesību normas, kuras Komisija apstrīd prasībā pēc būtības, neietilpst Savienības kompetencē. Proti, Savienībai neesot nekādas kompetences ne dalībvalstu tieslietu organizācijas jomā, ne a fortiori definēt šo valstu politisko iekārtu, noteikt savu dažādo struktūru kompetences, nedz arī iejaukties to iekšējā organizācijā vai apturēt to darbību. It īpaši, jautājumus par tiesnešu un tiesnešu palīgu imunitātes piešķiršanu un atcelšanu, gan disciplināro procedūru attiecībā uz šos amatus ieņemošajām personām, gan viņu disciplinārās atbildības apjoma noteikšanu un par procedūras īstenošu šajās lietās kompetento struktūru noteikšanu, regulējot vienīgi valsts tiesības. Tādējādi Tiesas kompetencē acīmredzami neesot noteikt Komisijas lūgtos pagaidu pasākumus.

47

Turklāt it īpaši attiecībā uz pagaidu pasākumiem saistībā ar noteikumiem par tiesnešu imunitātes atcelšanu pieteikums par pagaidu noregulējumu esot klajā pretrunā vienlīdzīgas attieksmes pret dalībvalstīm principam. Proti, lai gan dažas dalībvalstis savās valsts tiesībās neesot piešķīrušas tiesnešiem nekādu imunitāti, kā rezultātā viņi esot pakļauti spiedienam un pastāvīgam nenoteiktības stāvoklim, Komisija tomēr nekad neesot izvirzījusi iebildumus pret minētajām dalībvalstīm.

48

Turklāt ar minēto pieteikumu tiekot pārkāpts tiesnešu neatceļamības princips. Proti, gan Disciplinārlietu palātas darbības apturēšana, gan šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma c) un d) apakšpunktā norādīto tiesību normu piemērošanas apturēšana esot uzskatāma par iejaukšanos tiesnešu neatkarībā saistībā ar viņu tiesas spriešanas funkcijām.

49

Šai argumentācijai nevar piekrist.

50

Proti, vispirms, lai arī, kā to pamatoti uzsver Polijas Republika, tieslietu organizācija dalībvalstīs ir šo pēdējo kompetencē, tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām, tostarp no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

51

Saskaņā ar šo tiesību normu ikvienai dalībvalstij it īpaši ir jānodrošina, ka struktūras, kas kā “tiesas” Savienības tiesību izpratnē darbojas tās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, un kas līdz ar to šajā statusā var lemt par Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju, atbilst prasībām par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (spriedums, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, turpmāk tekstā – “spriedums A. B., EU:C:2021:153, 112. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

52

Taču aplūkojamā gadījumā nav strīda par to, ka gan Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), tostarp tajā ietilpstošajai Disciplinārlietu palātai, gan vispārējās jurisdikcijas tiesām var nākties lemt par jautājumiem, kas saistīti ar Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju, un ka tās kā “tiesas” šo tiesību izpratnē ietilpst Polijas tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā jomās, uz kurām minētās tiesības attiecas, LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, līdz ar to minētajām tiesām ir jāatbilst prasībām par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 56. punkts).

53

Turklāt valsts tiesību normas, kuras Komisija apstrīdējusi prasībā pēc būtības, pirmajos četros iebildumos (turpmāk tekstā – “strīdīgās valsts tiesību normas”), reglamentē Disciplinārlietu palātas kompetenci, Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), vispārējās jurisdikcijas tiesu un administratīvo tiesu tiesnešiem piemērojamos disciplināros pasākumus, kā arī šo tiesnešu neatkarības nosacījumu kontroles procesuālo kārtību.

54

Līdz ar to šīs tiesību normas var tikt pārbaudītas prasības sakarā ar pienākumu neizpildi kontekstā, raugoties no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas skatpunkta, kā arī uz tām līdz ar to var tikt attiecināti tādi pagaidu pasākumi, kuru mērķis tostarp ir apturēt minēto tiesību normu darbību un kurus Tiesa nosaka saskaņā ar LESD 279. pantu šajā pašā kontekstā.

55

Šādos apstākļos, pretēji Polijas Republikas apgalvotajam, noteikt tādus pagaidu pasākumus, kādus ir lūgusi Komisija, ir Tiesas kompetencē.

56

Turpinājumā, kas attiecas uz Polijas Republikas argumentu par to, ka Komisija nav paudusi iebildumus pret citās dalībvalstīs pastāvošajiem regulējumiem attiecībā uz tiesnešu imunitāti, kuros tiesnešu neatkarības aizsardzības līmenis esot mazāks nekā Polijas regulējumā nodrošinātais, pietiek konstatēt, ka gan piesaukto strīdīgajām valsts tiesību normām analoģisko noteikumu vai pat salīdzinājumā ar šīm normām tiesnešu neatkarību mazāk aizsargājošu noteikumu esamībai, gan arī tam, ka Komisija nav paudusi iebildumus pret minētajiem noteikumiem, nav nozīmes, raugoties no izskatāmā pieteikuma par pagaidu noregulējumu pieņemamības viedokļa (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2018. gada 17. decembris, Komisija/Polija, C‑619/18 R, EU:C:2018:1021, 58. punkts).

57

Visbeidzot, Polijas Republikas apgalvojums, ka Komisijas lūgto pagaidu pasākumu noteikšana ir pretrunā tiesnešu neatceļamības principam, nevar tikt atbalstīts. Proti, ir pietiekami konstatēt, ka gadījumā, ja šie pasākumi tiktu noteikti, to sekas izpaustos nevis kā Polijas tiesu tiesnešu, tostarp Disciplinārlietu palātas un Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas tiesnešu, atstādināšana no amata, bet gan kā strīdīgo valsts tiesību normu piemērošanas pagaidu apturēšana līdz Tiesas sprieduma pēc būtības pasludināšanai (turpmāk tekstā – “galīgais spriedums”).

58

Otrām kārtām, Polijas Republika apgalvo, ka Komisijas iesniegtais pieteikums par pagaidu noregulējumu ir nepieņemams, jo lūgto pagaidu pasākumu mērķis nav nodrošināt pilnīgu galīgā sprieduma iedarbību.

59

Proti, pirmkārt, Polijas Republika, atkārtojot, ka Savienībai nav nekādas kompetences iejaukties dalībvalstu konstitucionālo struktūru, tostarp valsts augstāko tiesu, darbībā un a fortiori apturēt to darbību, uzskata, ka ar Komisijas lūgtajiem pagaidu pasākumiem tiks pārkāpta šīs dalībvalsts suverenitāte.

60

Otrkārt, Polijas Republika apgalvo, ka daļa no lūgtajiem pagaidu pasākumiem ir vērsti uz to, lai panāktu Komisijas iecerētā galīgā sprieduma izpildi pat vēl pirms tā pieņemšanas.

61

Konkrēti, Polijas Republika vispirms norāda, ka attiecībā uz šāda sprieduma izpildi nepastāv nekāds risks. Šajā ziņā tā norāda, ka gadījumā, ja ar galīgo spriedumu tiks apmierināti prasībā pēc būtības paustie iebildumi, šis spriedums to piespiedīs nodrošināt savu valsts tiesību atbilstību no Savienības tiesībām izrietošajām prasībām. Taču Komisija neesot pierādījusi saikni starp lūgtajiem pagaidu pasākumiem un Polijas Republikas spēju izpildīt tai LESD 260. panta 1. punktā paredzēto pienākumu.

62

Turpinājumā Polijas Republika vērš uzmanību uz to, ka neatkarīgi no tā, vai strīdīgās valsts tiesību normas būtu vai nebūtu piemērojamas līdz galīgā sprieduma pasludināšanai, tādai šo normu atbilstības nodrošināšanai būtu veicamas tieši tādas pašas likumdošanas darbības, līdz ar to lūgto pagaidu pasākumu noteikšanai neesot nekādas nozīmes, lai nodrošinātu galīgā sprieduma iedarbību.

63

Visbeidzot Polijas Republika apgalvo, ka pagaidu pasākums, kura mērķis ir apturēt Disciplinārlietu palātas uz Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1a) apakšpunkta pamata pieņemto to lēmumu sekas, ar kuriem atļauts uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi vai viņa īslaicīgu apcietināšanu, ir jāuzskata par acīmredzami neatbilstošu pagaidu pasākuma mērķim, jo tas ir paredzēts, lai radītu sekas, kas pārsniedz no iespējamā galīgā sprieduma atbilstoši LESD 260. panta 1. punktam izrietošos pienākumus.

64

Arī šiem argumentiem nevar piekrist.

65

Proti, pirmkārt, no šā rīkojuma 50.–55. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Tiesas kompetencē ir ne tikai izskatīt tādu prasību sakarā ar pienākumu neizpildi kā prasība pēc būtības, ar kuru tiek apstrīdēta valsts tiesību normu par tieslietu organizāciju dalībvalstīs saderība ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu, tostarp to normu, kuras attiecas uz tiesnešiem, kam ir jāizlemj ar Savienības tiesībām saistīti jautājumi, piemērojamajiem disciplinārajiem pasākumiem un kurās ir reglamentēta šo tiesnešu imunitātes atcelšana, bet arī tādas prasības ietvaros izdot rīkojumu par pagaidu pasākumiem, ar kuriem atbilstoši LESD 279. pantam tiek apturēta tādu valsts tiesību normu piemērošana.

66

Līdz ar to – pretēji tam, ko apgalvo Polijas Republika, – Komisijas lūgto pagaidu pasākumu noteikšana nevar ne apdraudēt šīs dalībvalsts suverenitāti, ne arī tādējādi būt ar šādu mērķi.

67

Otrkārt, šā rīkojuma 60.–63. punktā Polijas Republikas izvirzītie argumenti ir balstīti uz kļūdainu pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķa izpratni, it īpaši attiecībā uz Komisijas lūgto pagaidu pasākumu raksturu un sekām, kā arī šā mērķa jaukšanu ar to pasākumu tvērumu, kādus ietver sprieduma, ar kuru konstatēta valsts pienākumu neizpilde saskaņā ar LESD 258. pantu, izpilde.

68

Proti, ir būtiski uzsvērt, ka pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķis ir nodrošināt pilnīgu iedarbību nolēmumam, kas tiks pieņemts pamata tiesvedībā, uz kuru pagaidu noregulējums attiecas, lai izvairītos no nepilnībām Tiesas nodrošinātajā tiesiskajā aizsardzībā. Tātad, runājot tostarp par pagaidu pasākumu, kas ir vērsts uz to, lai apturētu kādas valsts tiesību normas darbību, šāda pasākuma mērķis it īpaši ir novērst to, ka šīs valsts tiesību normas tūlītēja piemērošana radītu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu prasītāja norādītajām interesēm. Tādējādi šāda pasākuma nepieciešamība ir jāizvērtē tikai saistībā ar iespējamo būtiska un neatgriezeniska kaitējuma rašanos, kas attiecīgā gadījumā iestātos minētā pasākuma noteikšanas atteikuma gadījumā, ja prasība pēc būtības tiktu apmierināta (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2018. gada 17. decembris, Komisija/Polija, C‑619/18 R, EU:C:2018:1021, 60., 61. un 64. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

69

Līdz ar to, pretēji tam, ko apgalvo Polijas Republika, faktam – pieņemot, ka tas ir pierādīts –, ka nepastāv risks, ka tad, ja prasība pēc būtības galu galā tiks apmierināta, šī dalībvalsts varētu nenodrošināt galīgā sprieduma izpildi, nav nekādas saistības ar pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķi, it īpaši attiecībā uz pagaidu pasākumu, kas ir vērsts uz to, lai apturētu tādu valsts tiesību normu kā Komisijas norādītās normas darbību, un tādējādi tas neietekmē izskatāmā pieteikuma par pagaidu noregulējumu pieņemamību.

70

Tas pats attiecas uz Polijas Republikas norādīto apstākli, ka galīgā sprieduma izpilde gadījumā, ja prasība pēc būtības tiktu apmierināta, šai dalībvalstij nozīmētu tādus pašus pienākumus neatkarīgi no tā, vai Komisijas lūgtie pagaidu pasākumi tiek vai netiek noteikti.

71

Proti, šāds apstāklis ne vien nav saistīts ar pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķi, kā tas aprakstīts šā rīkojuma 68. punktā, bet tas arī izriet no LESD 260. panta 1. punkta, saskaņā ar kuru gadījumā, ja Tiesa atzīst, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu Līgumos paredzētu pienākumu, šai dalībvalstij ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi Tiesas sprieduma izpildei.

72

Tādējādi gan tad, ja Komisijas lūgtos pagaidu pasākumus Tiesa noteiktu, gan tad, ja tā tos nenoteiktu, bet prasība pēc būtības galu galā tiktu apmierināta, Polijas Republikai, lai izpildītu galīgo spriedumu atbilstoši LESD 260. panta 1. punktam, būtu jāpielāgo savas valsts tiesības un jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka valsts tiesas, kas ietilpst tās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, atbilst prasībām par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.

73

Visbeidzot, lai gan ir taisnība, kā to būtībā norāda Polijas Republika, ka jautājums par to, kādus pasākumus ietver tā Tiesas sprieduma izpilde, ar kuru tiek konstatēta pienākumu neizpilde, nav uz LESD 258. panta pamata taisīta sprieduma priekšmets (spriedums, 2014. gada 8. aprīlis, Komisija/Ungārija, C‑288/12, EU:C:2014:237, 33. punkts un tajā minētā judikatūra), šis apstāklis pretēji šīs dalībvalsts apgalvotajam tomēr nenozīmē, ka tāda konkrēta pagaidu pasākuma noteikšana kā tas, ar kuru tiek apturēta Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1a) apakšpunkta darbība, kā arī Disciplinārlietu palātas uz šīs tiesību normas pamata pieņemto nolēmumu sekas, radītu iedarbību, kas pārsniegtu no šā sprieduma izrietošās saistības atbilstoši LESD 260. panta 1. punktam un tādējādi būtu pretrunā pagaidu pasākuma mērķim.

74

Proti, ir pietiekami konstatēt, ka Polijas Republikas argumentācija, ja tā tiktu atbalstīta, novestu pie tā, ka pagaidu noregulējuma tiesvedībai saistībā ar prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam tiktu atņemta jebkāda jēga, ciktāl Tiesa spriedumā, ar kuru tiek konstatēta pienākumu neizpilde, nevar likt attiecīgajai dalībvalstij veikt konkrētus pasākumus, lai izpildītu šo spriedumu (Tiesas priekšsēdētāja vietnieces rīkojums, 2021. gada 21. maijs, Čehijas Republika/Polija, C‑121/21 R, EU:C:2021:420, 30. punkts).

75

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu ir pieņemams.

76

Tiesas Reglamenta 160. panta 3. punktā ir noteikts, ka pieteikumos par pagaidu noregulējumu norāda “strīda priekšmetu, apstākļus, kas nosaka steidzamību, kā arī faktiskos un tiesību pamatus, kuri sākotnēji šķietami pamato prasītos pagaidu pasākumus”.

77

Tādējādi kādu pagaidu pasākumu pagaidu noregulējuma tiesnesis var noteikt tikai tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas pirmšķietami pamato tā noteikšanu (fumus boni juris), un ka tas ir steidzams tādā ziņā, ka, lai nepieļautu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu pieteikuma iesniedzēja interesēm, tas ir jānosaka un tā sekām jāiestājas, pirms tiek pieņemts nolēmums pēc būtības. Attiecīgā gadījumā pagaidu noregulējuma tiesnesis arī izsver iesaistītās intereses. Šie nosacījumi ir kumulatīvi tādā ziņā, ka pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu ir jānoraida, ja viens no šiem nosacījumiem nav izpildīts (rīkojums, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija, C‑791/19 R, EU:C:2020:277, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

78

Tādējādi ir jāpārbauda, vai iepriekšējā punktā minētie nosacījumi ir izpildīti attiecībā uz lūgtajiem pagaidu pasākumiem. Šajā ziņā ir secīgi jāizvērtē šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma a) un b), kā arī d), e) un c) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu pamatotība.

79

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru nosacījums par fumus boni juris ir izpildīts, ja vismaz kāds no pamatiem, kurus lietas dalībnieks, kas lūdz noteikt pagaidu pasākumus, ir izvirzījis prasības pēc būtības pamatojumam, pirmšķietami nav acīmredzami nepamatots. Tas tā ir it īpaši gadījumā, ja kāds no šiem pamatiem liecina par sarežģītu juridisku jautājumu esamību, kuru risinājums sākotnēji nav skaidrs un attiecībā uz kuriem tātad būtu jāveic padziļināts vērtējums, ko pagaidu noregulējuma tiesnesis nevar veikt, bet kas ir veicams tiesvedībā, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības, vai ja strīds lietas dalībnieku starpā atklāj, ka pastāv nozīmīgas juridiskas pretrunas, kuru risinājums nav acīmredzami skaidrs (rīkojums, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija, C‑791/19 R, EU:C:2020:277, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

80

Aplūkojamā gadījumā Komisija uzskata, ka prasības pēc būtības ceturtais iebildums, kas skar valsts tiesību normas, uz kurām attiecas šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma a) un b) apakšpunktā norādītie pagaidu pasākumi, pirmšķietami nav acīmredzami nepamatots, jo šis iebildums konkrēti ir saistīts ar to, ka, piešķirot Disciplinārlietu palātai, kuras neatkarība un objektivitāte neesot nodrošināta, kompetenci izskatīt lietas par atļauju uzsākt kriminālprocesu pret tiesnešiem vai tiesnešu palīgiem vai tos ievietot apcietinājumā, lietas par Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu darba tiesībām un sociālo nodrošinājumu, kā arī lietas par šo tiesnešu pensionēšanu, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai.

81

Šajā ziņā Komisija pamatojas, pirmkārt, uz to, ka lietas, kuras ir Disciplinārlietu palātas kompetencē saskaņā ar Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1a), 2) un 3) apakšpunktu, tieši ietekmē tiesnešu statusu un tiesnešu amata pienākumu pildīšanas nosacījumus, kā arī, otrkārt, uz vērtējumiem, kas ietverti 2020. gada 8. aprīļa rīkojuma Komisija/Polija (C‑791/19 R, EU:C:2020:277) 52.–81. punktā, un uz Tiesas sniegtajiem interpretācijas elementiem spriedumā A. K., no kuriem izrietot, ka iebildums par Disciplinārlietu palātas neatkarības un objektivitātes neesamību pirmšķietami nav acīmredzami nepamatots.

82

Lai pārbaudītu, vai nosacījums par fumus boni juris ir izpildīts attiecībā uz šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma a) un b) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu noteikšanu, ir jāuzsver, kā tas ir atgādināts šā rīkojuma 51. punktā, ka saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu ikvienai dalībvalstij tostarp ir jānodrošina, lai attiecīgās struktūras, kas kā “tiesa” Savienības tiesībās noteiktajā izpratnē ietilpst tās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, un kam tādējādi šajā statusā var nākties lemt par Savienības tiesību piemērošanu un interpretāciju, atbilstu efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām (spriedums A. B., 112. punkts un tajā minētā judikatūra).

83

Taču, lai šo aizsardzību nodrošinātu, būtiska ir minēto struktūru neatkarības saglabāšana, kā to apstiprina Hartas 47. panta otrā daļa, kurā kā viena no prasībām saistībā ar pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, ir minēta piekļuve “neatkarīgai” tiesai (šajā nozīmē skat. spriedumu,2021. gada 18. maijs, Asociaţia Forumul Judecătorilor Din România u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 194. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

84

Šī prasība par tiesu neatkarību, kas ir nesaraujami saistīta ar tiesas spriešanu, ietilpst to tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu saturā, kurām ir kardināla nozīme kā garantijai visu to tiesību aizsardzībā, kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, un dalībvalstu kopējo vērtību, kas izklāstītas LES 2. pantā, tostarp tiesiskuma vērtības, saglabāšanā. Atbilstoši tiesiskumu raksturojošajam varas dalīšanas principam ir jānodrošina tiesu neatkarība tostarp no likumdošanas varas un izpildvaras (spriedums, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia Forumul Judecătorilor Din România u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 195. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

85

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atbilstoši Savienības tiesībām nepieciešamās neatkarības un objektivitātes garantijas ir balstītas uz premisu, ka pastāv tādi noteikumi – it īpaši attiecībā uz iztiesāšanas sastāvu, iecelšanu amatā, pilnvaru ilgumu, kā arī tās locekļu atturēšanās, noraidīšanas un atsaukšanas iemesliem –, kuri ļauj kliedēt jebkādas attiecīgo personu pamatotas šaubas par minētās struktūras ārēju neietekmējamību un tās neitralitāti attiecībā uz tajā izvērtējamajām interesēm (spriedums, 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika, C‑896/19, EU:C:2021:311, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

86

Šajā ziņā ir būtiski, lai tiesneši būtu pasargāti no ārējas ietekmes vai spiediena, kas var apdraudēt viņu neatkarību. Noteikumiem, kas piemērojami tiesnešu statusam un tiesneša amata pienākumu izpildei, it īpaši ir jāļauj izslēgt ne tikai jebkādu tiešu ietekmi norāžu veidā, bet arī netiešākas ietekmes formas, kas var iespaidot attiecīgo tiesnešu lēmumus, un tādējādi novērst šķietamo to neatkarības vai objektivitātes neesamību, kas varētu apdraudēt paļāvību, kāda tiesai ir jārada attiecīgajām personām demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī (spriedums, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia Forumul Judecătorilor Din România u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 197. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

87

Šajā kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka tiesnešu neatkarības prasība nosaka, ka personu, kuru uzdevums ir spriest tiesu, disciplināros pasākumus regulējošajiem noteikumiem ir jārada nepieciešamās garantijas, lai izvairītos no jebkāda riska, ka šāds regulējums varētu tikt izmantots kā tiesu nolēmumu satura politiskās kontroles sistēma. Šajā ziņā tādu noteikumu pieņemšana – kuros tostarp ir definēta gan rīcība, kas uzskatāma par disciplinārpārkāpumu, gan konkrēti piemērojamie sodi, kas paredz neatkarīgas instances iesaistīšanos saskaņā ar procedūru, kurā pilnībā tiek garantētas Hartas 47. un 48. pantā paredzētās tiesības, tostarp tiesības uz aizstāvību, un kuros ir paredzēta iespēja tiesā apstrīdēt disciplināro iestāžu lēmumus – ir būtisko garantiju kopums, lai saglabātu tiesu varas neatkarību (spriedums, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia Forumul Judecătorilor Din România u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 198. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

88

Tāpat, ja dalībvalsts ir paredzējusi speciālas tiesību normas, kas reglamentē pret tiesnešiem ierosinātos kriminālprocesus, tostarp attiecībā uz imunitātes atcelšanu tiesnešiem, lai uzsāktu kriminālprocesu, tiesnešu neatkarības prasība nosaka, ka, lai izvairītos no tādām pamatotām attiecīgo personu šaubām kā šā rīkojuma 85. un 86. punktā minētās, šīm speciālajām tiesību normām ir jābūt balstītām uz objektīvām un pārbaudāmām prasībām saistībā ar tiesvedību pienācīgu norisi un tajās, tāpat kā tiesību normās par šo tiesnešu disciplināro atbildību, ir jābūt paredzētām vajadzīgajām garantijām, kas nodrošina, ka gan pati imunitātes atcelšanas procedūra, gan kriminālprocess nevar tikt izmantoti kā sistēma minēto tiesnešu darbības politiskai kontrolei, un ka tām ir pilnībā jānodrošina Hartas 47. un 48. pantā nostiprinātās tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia Forumul Judecătorilor Din România u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 213. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tas tā vēl jo vairāk ir tad, ja lēmumi, ar kuriem tiek atļauta tiesnešu imunitātes atcelšana, lai pret viņiem uzsāktu kriminālprocesu, paši rada sekas attiecībā uz konkrēto tiesnešu statusu vai tiesas spriešanas funkciju pildīšanas nosacījumiem.

89

No iepriekš minētā izriet, ka, lai nodrošinātu, ka valsts tiesas, kas ietilpst dalībvalstu tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, atbilst efektīvu tiesību aizsardzību tiesā raksturojošajām prasībām, tostarp neatkarības prasībai, un lai tādējādi ievērotu to pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai, dalībvalstīm ir jānodrošina, lai regulējums attiecībā uz šo tiesu tiesnešu statusu un funkciju izpildi, tostarp regulējums par šo tiesnešu imunitātes atcelšanu, atbilstu tiesnešu neatkarības principam, it īpaši nodrošinot, ka lēmumus saskaņā ar minēto regulējumu pieņem un kontrolē tiesu struktūra, kura pati atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām garantijām (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija, C‑791/19 R, EU:C:2020:277, 35. punkts).

90

Aplūkojamā gadījumā ir jākonstatē, pirmkārt, ka lietās Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu darba tiesību un sociālā nodrošinājuma jomā, kā arī lietās saistībā ar šo tiesnešu pensionēšanu, kuras atbilstoši Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktam ietilpst Disciplinārlietu palātas kompetencē, ne vien var nākties piemērot Savienības tiesības, bet, kā to ir norādījusi Komisija, tajās arī tiek skarts šo tiesnešu statuss un funkciju pildīšanas nosacījumi.

91

Otrkārt – kā uz to ir norādījusi Komisija un ko Polijas Republika nav apstrīdējusi –, pieņemot lēmumus par Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) un vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu imunitātes atcelšanu, lai uzsāktu kriminālprocesu pret viņiem, viņu funkciju pildīšana tiek apturēta uz laiku, kas var būt arī nenoteikts, kā arī uz šo pašu laikposmu viņu atalgojums tiek samazināts par 25–50 %. Tādējādi lietas par atļauju uzsākt kriminālprocesu pret tiesnešiem un tiesnešu palīgiem vai par viņu ievietošanu apcietinājumā, kuras atbilstoši Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1a) apakšpunktam ietilpst Disciplinārlietu palātas kompetencē, skar Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) un vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu statusu un funkciju pildīšanas nosacījumus.

92

Līdz ar to saskaņā ar šā rīkojuma 89. punktā minēto judikatūru, lai izpildītu LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus, Polijas Republikai ir jānodrošina, ka kompetence izlemt lietas, kas minētas Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1a), 2) un 3) apakšpunktā, ir uzticēta struktūrai, kas atbilst efektīvu tiesību aizsardzību tiesā raksturojošajām prasībām, tostarp neatkarības prasībai.

93

Tādējādi prasības pēc būtības ceturtajā iebildumā ir runa par to, vai Disciplinārlietu palāta atbilst šīm prasībām.

94

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka spriedumā A. K. neatkarības un objektivitātes prasību tvērumu Tiesa noteica tieši tādas struktūras kā Disciplinārlietu palāta kontekstā.

95

Pirmkārt, runājot par apstākļiem, kādos Disciplinārlietu palātas sastāvā tiek iecelti tiesneši, Tiesa, vispirms norādot, ka šos tiesnešus ieceļ Polijas Republikas prezidents pēc KRS priekšlikuma, sprieduma A. K. 137. un 138. punktā, tostarp pamatojoties uz 2019. gada 24. jūnija sprieduma Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība) (C‑619/18, EU:C:2019:531) 115. un 116. punktu, nosprieda: lai arī KRS iesaiste šajā iecelšanas procesā var veicināt minētā procesa objektivizēšanu, nosakot Polijas Republikas prezidenta rīcības brīvības robežas tam piešķirtās kompetences īstenošanā, tomēr tas tā ir tikai ar nosacījumu, tostarp, ka pati KRS ir pietiekami neatkarīga no likumdošanas varas un izpildvaras, kā arī no Polijas Republikas prezidenta. Taču šajā jautājumā Tiesa sprieduma A. K. 142.–145. punktā, pamatojoties uz iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm, identificēja elementus, kuri, skatīti kopā, var likt šaubīties par tādas struktūras kā KRS neatkarību (skat. arī rīkojumu, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija, C‑791/19 R, EU:C:2020:277, 68. un 69. punkts).

96

Otrkārt, neatkarīgi no Disciplinārlietu palātas tiesnešu iecelšanas amatā nosacījumiem un no KRS lomas šajā ziņā, Tiesa sprieduma A. K. 147.–151. punktā identificēja citus elementus, kas tiešāk raksturo Disciplinārlietu palātu, un minētā sprieduma 152. punktā konstatēja, ka, lai gan katrs no tiem pats par sevi, aplūkots atsevišķi, nevar radīt šaubas par šīs struktūras neatkarību, tas tomēr varētu būt citādi, ja tie kombinējas, vēl jo vairāk tad, ja izvērtējumā attiecībā uz KRS atklātos, ka tā nav neatkarīga no likumdošanas varas un izpildvaras (skat. arī rīkojumu, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija, C‑791/19 R, EU:C:2020:277, 71. punkts).

97

Ņemot vērā interpretācijas elementus, kurus Tiesa ir sniegusi spriedumā A. K., kā arī Darba lietu palātas 2019. gada 5. decembra nolēmumu, ko tā pieņēma pēc šā sprieduma, pirmšķietami nevar izslēgt, ka Disciplinārlietu palāta neatbilst no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izrietošajai prasībai par tiesnešu neatkarību (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija, C‑791/19 R, EU:C:2020:277, 77. punkts).

98

Līdz ar to, šajā tiesvedības stadijā nelemjot par to argumentu pamatotību, kurus lietas dalībnieki izvirzījuši prasības pēc būtības ceturtajā iebildumā, kas ir vienīgi lietu pēc būtības izskatošās tiesas kompetencē, ir jāsecina, ka, ņemot vērā Komisijas norādītos apstākļus, šā rīkojuma 82.–89. punktā minēto judikatūru, kā arī interpretācijas elementus, kas sniegti tostarp spriedumā A. K., argumenti, kurus šī iestāde ir izvirzījusi šajā iebildumā, pirmšķietami nav nepamatoti šā paša rīkojuma 79. punktā minētās judikatūras izpratnē.

99

Šo secinājumu neatspēko Polijas Republikas izvirzītie argumenti.

100

Pirmkārt, Polijas Republika apgalvo, ka, ņemot vērā visnesenāko Tiesas judikatūru par prasībām attiecībā uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, kura it īpaši izriet no 2020. gada 9. jūlija sprieduma Land Hessen (C‑272/19, EU:C:2020:535) un 2021. gada 20. aprīļa sprieduma Repubblika (C‑896/19, EU:C:2021:311), kā arī no Tiesas priekšsēdētāja vietnieces 2020. gada 10. septembra rīkojuma Padome/Sharpston (C‑424/20 P(R), nav publicēts, EU:C:2020:705), un Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 6. oktobra rīkojuma Sharpston/Padome un Dalībvalstu valdību pārstāvju konference (T‑180/20, nav publicēts, EU:T:2020:473), prasības pēc būtības ceturtais iebildums būtu noraidāms. Proti, no šīs judikatūras izrietot, ka dalībvalstīm uzliktajam pienākumam garantēt tiesu varas neatkarību, kas izriet no šīs LESD normas, nav pretrunā procedūras, atbilstoši kurām tiesnešus ieceļ politiķi, kurās tiesnešu pārstāvji nav iesaistīti un kuras nav pakļautas pārbaudei tiesā.

101

Taču – pretēji Polijas Republikas apgalvotajam –, pirmām kārtām, 2020. gada 9. jūlija spriedumā Land Hessen (C‑272/19, EU:C:2020:535) un 2021. gada 20. aprīļa spriedumā Repubblika (C‑896/19, EU:C:2021:311) ir tik vien kā piemērota agrākā Tiesas judikatūra, tostarp spriedumā A. K. attīstītie juridiskie principi. Otrām kārtām, 2020. gada 10. septembra rīkojumā Padome/Sharpston (C‑424/20 P(R), nav publicēts, EU:C:2020:705) ir tikai konstatēts, ka prasība, kas celta par dalībvalstu valdību pārstāvju konferences pieņemtu lēmumu, bija pirmšķietami acīmredzami nepieņemama, jo tāds lēmums, tā kā to nebija pieņēmusi kāda Savienības iestāde, struktūra vai organizācija, neietilpst Tiesas īstenotajā likumības kontrolē atbilstoši LESD 263. pantam, un šāds konstatējums ir ticis apstiprināts 2021. gada 16. jūnija rīkojumā Sharpston/Padome un Dalībvalstu valdību pārstāvju konference (C‑684/20 P, nav publicēts, EU:C:2021:486), kas izdots apelācijas tiesvedībā par Vispārējās tiesas 2020. gada 6. oktobra rīkojumu Sharpston/Padome un Dalībvalstu valdību pārstāvju konference (T‑180/20, nav publicēts, EU:T:2020:473).

102

Līdz ar to šā rīkojuma 100. punktā minētā judikatūra neļauj apšaubīt fumus boni juris esamību attiecībā uz prasības pēc būtības ceturto iebildumu.

103

Otrkārt, Polijas Republika norāda uz to, ka spriedumam A. K. nav nozīmes jautājumā par to, vai prasības pēc būtības ceturtais iebildums pirmšķietami nav nepamatots, jo šis spriedums ir ticis pieņemts īpašos faktiskajos apstākļos.

104

Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, ka spriedumā A. K. Tiesa nekonstatēja attiecīgo Polijas tiesību aktu neatbilstību LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai un atstāja iesniedzējtiesas ziņā veikt izvērtējumu šajā ziņā, tomēr ir jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu izveidotā prejudiciālo nolēmumu procedūra ir uzskatāma par tiešas sadarbības procedūru starp Tiesu un dalībvalstu tiesām. Šajā procedūrā, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valstu tiesām un Tiesu, ikviens lietas faktu vērtējums ir valsts tiesas kompetencē, kuras ziņā, ņemot vērā lietas īpatnības, ir novērtēt gan to, vai prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams, lai šī tiesa varētu pieņemt nolēmumu, gan tās Tiesai uzdodamo jautājumu nozīmīgumu, savukārt Tiesa ir vienīgi pilnvarota lemt par Savienības tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību, vadoties pēc faktiem, kurus tai ir norādījusi valsts tiesa (spriedumi, 2017. gada 25. oktobris, Polbud – Wykonawstwo, C‑106/16, EU:C:2017:804, 27. punkts; 2018. gada 30. maijs, Dell’Acqua, C‑370/16, EU:C:2018:344, 31. punkts, un 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika, C‑896/19, EU:C:2021:311, 28. punkts).

105

Šajā kontekstā Tiesas uzdevums ir jānošķir atkarībā no tā, vai tai ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu vai prasība konstatēt pienākumu neizpildi. Proti, ja prasības sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros Tiesai ir jāpārbauda, vai Komisijas vai citas dalībvalsts, kas nav konkrētā dalībvalsts, apstrīdētais valsts pasākums vai prakse – vispārīgi un bez vajadzības, lai valsts tiesu izskatīšanā atrastos ar to saistīts strīds, – ir pretrunā Savienības tiesībām, tad prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesas uzdevums ir palīdzēt iesniedzējtiesai atrisināt tajā izskatāmo konkrēto strīdu (spriedumi, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 47. punkts, kā arī 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika, C‑896/19, EU:C:2021:311, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

106

Jāatgādina arī, ka, lai gan prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesas ziņā nav lemt par valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesību normām, Tiesas kompetencē turpretī ir sniegt iesniedzējtiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas var dot šai tiesai iespēju novērtēt šādu atbilstību, taisot spriedumu izskatāmajā lietā (spriedumi, 2010. gada 26. janvāris, Transportes Urbanos y Servicios Generales, C‑118/08, EU:C:2010:39, 23. punkts, un 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika, C‑896/19, EU:C:2021:311, 30. punkts).

107

Piemērojot šo judikatūru, sprieduma A. K. 132. punktā Tiesa precizēja, ka tā savu pārbaudi ir attiecinājusi tikai uz Savienības tiesību normām, sniedzot to interpretāciju, kas būtu noderīga iesniedzējtiesai, kuras ziņā, ņemot vērā Tiesas sniegtos interpretācijas elementus, ir izvērtēt attiecīgo Polijas tiesību aktu atbilstību Savienības tiesībām, lai atrisinātu tajā izskatāmos strīdus (skat. arī rīkojumu, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija, C‑791/19 R, EU:C:2020:277, 75. punkts).

108

Runājot tieši par šiem elementiem, ciktāl tie galvenokārt attiecas uz Disciplinārlietu palātas kompetenci, tās sastāvu, tās locekļu iecelšanas nosacījumiem un procesu, kā arī tās autonomijas pakāpi Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) iekšienē, to nozīmību nevar ierobežot tikai ar Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) 2019. gada 5. decembra sprieduma faktiskajiem apstākļiem (rīkojums, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija, C‑791/19 R, EU:C:2020:277, 76. punkts).

109

Tādējādi Polijas Republikas arguments, ar kuru tā apstrīd jebkādu sprieduma A. K. nozīmi, pirmšķietami vērtējot prasības pēc būtības ceturtā iebilduma pamatotību, nevar tikt atbalstīts.

110

Treškārt, Polijas Republika apgalvo, ka citās dalībvalstīs attiecībā uz valsts augstāko tiesu tiesnešu iecelšanas procedūru pastāv noteikumi, kas ir līdzīgi Polijas Republikas noteikumiem. Šajā kontekstā Polijas Republika min, pirmkārt, Čehijas Republikā, Vācijā, Īrijā, Lietuvā, Maltā un Austrijā pastāvošos regulējumus, saskaņā ar kuriem šo tiesnešu atlase ekskluzīvi vai galvenokārt esot uzticēta personām, kuras īsteno izpildvaru vai likumdošanas varu, kā arī, otrkārt, Beļģijā, Dānijā un Francijā pastāvošos regulējumus, saskaņā ar kuriem tiesu varas pārstāvji piedalās augstāko tiesu tiesnešu iecelšanas amatā procedūrā, tomēr neīstenojot izšķirošu ietekmi šo tiesnešu atlasē. Turklāt, runājot it īpaši par KRS iecelšanas procedūru, Polijas Republika min arī Spānijas regulējumu, atsaucoties uz Consejo General del Poder Judicial (Valsts tiesu padome, Spānija) locekļu iecelšanas amatā nosacījumiem. Polijas Republika uzskata, ka tas, ka Komisija nav cēlusi iebildumus pret šiem valstu regulējumiem, pierādot, ka šīs iestādes iebildums par Disciplinārlietu palātas neatkarības neesamību ir nepamatots.

111

Šajā ziņā attiecībā uz šo tiesvedību tomēr pietiek norādīt, ka Polijas Republika nevar pamatoti atsaukties uz iespējamu tādu valsts tiesību normu esamību, kas ir līdzīgas prasības pēc būtības ceturtajā iebildumā minētajām valsts tiesību normām, lai pierādītu, ka nosacījums par fumus boni juris nav izpildīts attiecībā uz šo iebildumu (rīkojums, 2018. gada 17. decembris, Komisija/Polija, C‑619/18 R, EU:C:2018:1021, 58. punkts).

112

Visbeidzot, ceturtkārt, Polijas Republika norāda uz Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu iecelšanas regulējuma, kā arī uz KRS – struktūras, kas piedalās šo tiesnešu izvēlē, – locekļu iecelšanas procedūras iezīmēm, lai pierādītu, ka šis regulējums atbilst šo pēdējo neatkarības prasībām.

113

Taču, ņemot vērā it īpaši Tiesas sniegtos interpretācijas elementus spriedumā A. K., šī argumentācija neļauj konstatēt, ka prasības pēc būtības ceturtais iebildums pirmšķietami būtu acīmredzami nepamatots.

114

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka, ciktāl ir runa par šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma a) un b) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu noteikšanu, nosacījums par fumus boni juris ir izpildīts.

115

Kā atgādināts šā rīkojuma 68. punktā, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķis ir nodrošināt topošā galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti, lai izvairītos no nepilnībām Tiesas nodrošinātajā tiesību aizsardzībā. Tieši lai sasniegtu šo mērķi, steidzamība ir jāizvērtē attiecībā pret nepieciešamību pieņemt pagaidu nolēmumu, lai izvairītos no tā, ka lietas dalībniekam, kurš lūdz pagaidu noregulējumu, tiek nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums. Šim lietas dalībniekam ir jāiesniedz pierādījumi, ka tas nevar sagaidīt tiesvedības pēc būtības iznākumu, neciezdams šāda veida kaitējumu. Lai pierādītu, ka šāds būtisks un neatgriezenisks kaitējums pastāv, nav jāpieprasa, lai kaitējuma rašanās tiktu pierādīta ar absolūtu noteiktību. Pietiek ar to, ka tas ir paredzams ar pietiekamu iespējamības pakāpi (rīkojums, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija, C‑791/19 R, EU:C:2020:277, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

116

Turklāt pagaidu noregulējuma tiesnesim – izvērtējot tikai steidzamību un šajā ziņā neieņemot nekādu nostāju par to iebildumu pamatotību, kurus pagaidu noregulējuma pieteicējs ir izvirzījis pēc būtības, – ir jāpieņem, ka šie iebildumi varētu tikt apmierināti. Proti, būtisks un neatgriezenisks kaitējums, kura iespējamā rašanās ir jāpierāda, ir tāds, kas attiecīgā gadījumā rastos, ja lūgto pagaidu pasākumu noteikšanas atteikuma gadījumā prasība pēc būtības vēlāk tiktu apmierināta (rīkojums, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija, C‑791/19 R, EU:C:2020:277, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

117

Līdz ar to aplūkojamā gadījumā Tiesai, lai izvērtētu steidzamību, ir jāpieņem, ka valsts tiesību normas, kas minētas prasības pēc būtības ceturtajā iebildumā, var piešķirt kompetenci izlemt lietas – par Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu darba tiesībām un sociālo nodrošinājumu, par šo tiesnešu pensionēšanu, kā arī par atļauju uzsākt kriminālprocesu pret tiesnešiem vai tiesnešu palīgiem vai ievietot tos apcietinājumā – struktūrai, kuras neatkarība varētu nebūt nodrošināta, un tādējādi tās neatbilst Polijas Republikai LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētajiem pienākumiem nodrošināt, ka valsts tiesas, kas ietilpst tās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, atbilst prasībām par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

118

Papildus tam, veicot šo izvērtējumu, ir jāņem vērā, ka Disciplinārlietu palāta jau ir uzsākusi darbību lietās, kuras minētas Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1a), 2) un 3) apakšpunktā.

119

Turklāt, runājot it īpaši par lietām, kas attiecas uz lūgumiem atļaut uzsākt kriminālprocesu pret tiesnešiem vai tiesnešu palīgiem vai viņus ievietot apcietinājumā, ir svarīgi ņemt vērā arī to – kā to ir norādījusi Komisija un ko Polijas Republika nav apstrīdējusi –, ka, pirmkārt, laikposmā no 2020. gada 14. februāra, Grozījumu likuma spēkā stāšanās datuma, līdz 2021. gada 15. martam Disciplinārlietu palāta ir saņēmusi vairāk nekā 40 pieteikumus, tostarp vienu attiecībā uz Darba lietu palātas priekšsēdētāju, un ka kopš 2020. gada 5. novembra vairāk nekā 20 pieteikumi jau ir tikuši izskatīti. Otrkārt, pieteikumu skaits attiecībā uz Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešiem pieauga pēdējo nedēļu laikā pirms prasības pēc būtības celšanas, ieskaitot it īpaši Prokuratura Krajowa (Valsts prokuratūra, Polija) 2021. gada 16. martā iesniegtos lūgumus atļaut uzsākt kriminālprocesu pret trim šīs tiesas Krimināllietu palātas tiesnešiem. Treškārt, Disciplinārlietu palāta ir pieņēmusi vairāk nekā 12 lēmumus, ar ko atļauts uzsākt kriminālprocesus pret tiesnešiem, kā arī viņus atstādināt no amata un atalgojumu samazināt par 25–50 % uz viņu atstādināšanas laiku.

120

Šajā saistībā ir jāizvērtē, vai, kā to apgalvo Komisija, prasības pēc būtības ceturtajā iebildumā norādīto valsts tiesību normu piemērošana un Disciplinārlietu palātas atbilstoši Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1a) apakšpunktam pieņemto nolēmumu seku saglabāšana var radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, raugoties no Savienības tiesību sistēmas viedokļa.

121

Šajā ziņā, kā izriet no šā rīkojuma 88. un 89. punktā minētās judikatūras, tas, ka prasības pēc būtības ceturtajā iebildumā minēto valsts tiesību normu piemērošanas rezultātā lietu par Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu darba tiesībām un sociālo nodrošinājumu, lietu par šo tiesnešu pensionēšanu, kā arī lietu par atļauju uzsākt kriminālprocesu pret tiesnešiem vai tiesnešu palīgiem vai ievietot tos apcietinājumā izskatīšana līdz galīgā sprieduma pieņemšanai būs tādas struktūras kompetencē, kuras neatkarība varētu nebūt nodrošināta, proti, Disciplinārlietu palātas kompetencē, šajā pašā laikposmā var apdraudēt Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) un vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu neatkarību.

122

Proti, kā ir norādījusi Komisija un kā turklāt izriet no Tiesas judikatūras, jau tikai iespējamība vien, ka Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) un vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesneši tiek pakļauti riskam, ka lūgumus par viņu imunitātes atcelšanu, lai uzsāktu kriminālprocesu pret viņiem, var izskatīt struktūra, kuras neatkarība varētu nebūt nodrošināta, var ietekmēt viņu pašu neatkarību, ņemot vērā sekas, kādas imunitātes atcelšana var radīt attiecīgajiem tiesnešiem, proti, viņu funkciju apturēšana uz nenoteiktu laiku un viņu atalgojuma samazināšana par 25–50 %, arī uz nenoteiktu laiku (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija, C‑791/19 R, EU:C:2020:277, 90. punkts).

123

Līdzīgi – jau tas vien, ka tādu lietu izskatīšana, kuras ietekmē Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu statusu un darba apstākļus – piemēram, lietas par darba tiesībām un sociālo nodrošinājumu, kā arī lietas par pensionēšanu –, tiek uzticēta struktūrai, kuras neatkarība varētu nebūt nodrošināta, var radīt šaubas attiecīgajām personām par minēto tiesnešu neatkarību.

124

No Tiesas judikatūras izriet, ka tas, ka prasības sakarā ar pienākumu neizpildi pamatā esošās valsts tiesību normas piemērošanas rezultātā līdz sprieduma, ar kuru šī prasība tiks izlemta, pasludināšanai var netikt garantēta Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) neatkarība, var radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu Savienības tiesību sistēmai un līdz ar to tiesībām, kas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, kā arī LES 2. pantā minētajām vērtībām, kas ir šīs Savienības pamatā, it īpaši tiesiskumam (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija, C‑791/19 R, EU:C:2020:277, 92. punkts un tajā minētā judikatūra).

125

No iepriekš minētā izriet, kā to ir norādījusi Komisija, ka prasības pēc būtības ceturtajā iebildumā norādīto valsts tiesību normu piemērošana, ciktāl ar tām Disciplinārlietu palātai, kuras neatkarība varētu nebūt nodrošināta, ir piešķirta kompetence izlemt lietas Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu darba tiesību un sociālā nodrošinājuma jomā, lietas par šo tiesnešu pensionēšanu, kā arī lietas par atļauju uzsākt kriminālprocesu pret Polijas tiesu sistēmas tiesnešiem vai tiesnešu palīgiem vai ievietot tos apcietinājumā, var radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu Savienības tiesību sistēmai.

126

Visbeidzot, ja jau tikai iespējamība vien, ka Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) un vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesneši var tikt pakļauti riskam, ka lūgumus par viņu imunitātes atcelšanu, lai uzsāktu kriminālprocesu pret viņiem, izskata tāda struktūra, kuras neatkarība varētu nebūt nodrošināta – kāda ir Disciplinārlietu palāta –, var ietekmēt šo tiesnešu neatkarību, tad a fortiori šīs struktūras pieņemti lēmumi par tiesnešu imunitātes atcelšanu, kā rezultātā viņi tiek atstādināti no amata un tiek samazināts šo tiesnešu atalgojums, var palielināt šaubas par to, ka Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) un vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesneši, attiecībā uz kuriem tādi lēmumi nav pieņemti, nav pakļauti nekādai ietekmei vai nekādiem ārējiem apstākļiem, kas var ietekmēt viņu lēmumus, un tādējādi var izraisīt to, ka minētā struktūra netiek uztverta kā neatkarīga vai objektīva struktūra, līdz ar to apdraudot paļāvību, kāda tiesai ir jārada attiecīgajām personām demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī.

127

Līdz ar to tas, ka Disciplinārlietu palātas lēmumu, ar kuriem ir atļauts uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi, seku saglabāšanas dēļ Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) un vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu, attiecībā uz kuriem šādi lēmumi nav pieņemti, neatkarība var netikt nodrošināta līdz galīgā sprieduma pasludināšanai, var radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, raugoties no Savienības tiesību viedokļa, vēl jo vairāk tāpēc, ka tiesas funkciju veikšana šajā laikposmā būs uzticēta tikai šiem tiesnešiem.

128

Kā norādījusi Komisija, no šāda riska var izvairīties tikai tad, ja tiesnešiem, uz kuriem šie lēmumi attiecas, tiek nodrošināta viņu likumīgā stāvokļa, kā arī tādu viņu tiesību un amata pienākumu pildīšanas nosacījumu atjaunošana, kāda pastāvēja pirms minēto lēmumu pieņemšanas.

129

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka Komisija ir pierādījusi, ka gadījumā, ja netiks noteikti šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma a) un b) apakšpunktā minētie pagaidu pasākumi, tad, pirmām kārtām, to valsts tiesību normu piemērošana, kuras ir prasības pēc būtības ceturtā iebilduma priekšmets, un, otrām kārtām, lēmumu, ar kuriem atļauts uzsākt kriminālprocesu pret Polijas tiesu sistēmas tiesnešiem, seku saglabāšana var radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, raugoties no Savienības tiesību sistēmas viedokļa.

130

Polijas Republikas izvirzītie argumenti, pamatojot steidzamības neesamību, nevar atspēkot šo vērtējumu.

131

Pirmkārt, Polijas Republika apgalvo, ka Komisija ir novēloti veikusi secīgās darbības, lai izbeigtu prasības ceturtā iebilduma ietvaros apgalvoto valsts pienākumu neizpildi, jo kompetence izlemt tādas lietas kā Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1a), 2) un 3) apakšpunktā minētās Disciplinārlietu palātai ir jau kopš Likuma par Augstāko tiesu, nevis kopš Grozījumu likuma pieņemšanas brīža.

132

Proti, runājot par Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktu, tie esot jau bijuši ietverti Likumā par Augstāko tiesu. Kas attiecas uz 1a) apakšpunktu, ar to esot vienīgi paplašināta no citām Likuma par Augstāko tiesu normām izrietošā Disciplinārlietu palātas kompetence izlemt lietas par atļauju uzsākt kriminālprocesu pret tiesnešiem vai tiesnešu palīgiem vai viņus ievietot apcietinājumā tiesvedībā pirmajā instancē lietās, kas attiecas uz vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem un tiesnešu palīgiem.

133

Turklāt attiecībā uz Disciplinārlietu palātas kompetenci, ciktāl ir runa par Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktā minētajām lietām, Tiesas sniegtie interpretācijas elementi spriedumā A. K. ļaujot izslēgt jebkādu būtiska un neatgriezeniska kaitējuma risku, kas izrietētu no šīs tiesību normas piemērošanas. Proti, ja, ņemot vērā šos interpretācijas elementus, nāktos secināt, ka apstāklis, ka Disciplinārlietu palāta izskata kādu no šīm lietām, neļauj nodrošināt tiesības uz neatkarīgu tiesu, LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumi kopsakarā ar Hartas 47. pantu ļautu atkāpties no noteikumiem, ar kuriem Disciplinārlietu palātai ir piešķirta kompetence izlemt šādas lietas, un nodot to izskatīšanai citai tiesai, kurai būtu bijusi kompetence, ja nebūtu šo pēdējo noteikumu.

134

Šajā ziņā vispirms jānorāda, kā tas izriet no šā rīkojuma 29.–37. punkta, ka pirmo brīdinājuma vēstuli saistībā ar Grozījumu likumu Komisija nosūtīja Polijas Republikai 2020. gada 29. aprīlī, proti, četrus mēnešus pēc tā pieņemšanas likumdošanas procesā, kas ilga vien astoņas dienas. Taču, ņemot vērā to, ka ar Grozījumu likumu tika grozīts ne vien Likums par Augstāko tiesu, bet arī citi likumi, piemēram, Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesām un Likums par administratīvajām tiesām, tādu četru mēnešu termiņu, lai izvērtētu visus ar Grozījumu likumu izdarītos grozījumus un to saderību ar Savienības tiesībām, kā arī lai novērtētu to sekas, nevar uzskatīt par nesaprātīgu. Turklāt sarakstes starp Komisiju un Polijas Republiku hronoloģija laikā starp šo brīdinājuma vēstuli un prasības pēc būtības celšanu nekādi neliecina par šīs iestādes īpašu bezdarbību saistībā ar to, kā būtu jārīkojas ar mērķi konstatēt apgalvoto pienākumu neizpildi.

135

Turpinājumā, runājot par kompetenci, kas Disciplinārlietu palātai piešķirta ar Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1a) apakšpunktu, papildus tam, ka netiek apstrīdēts, ka šī tiesību norma ir no jauna ieviesta ar Grozījumu likumu, Polijas Republika rakstveida apsvērumos ir apstiprinājusi Komisijas iesniegtos datus, kas atgādināti šā rīkojuma 119. punktā, gan attiecībā uz pieteikumu par imunitātes atcelšanu skaitu, kas Disciplinārlietu palātā iesniegti laikposmā no 2020. gada 14. februāra līdz 2021. gada 15. martam, gan attiecībā uz šīs palātas izskatīto pieteikumu skaitu laikposmā no 2020. gada 5. novembra.

136

Ir taisnība, ka Polijas Republika apstrīd Komisijas no šiem datiem secināto – ka Disciplinārlietu palāta savu darbību atbilstoši Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1a) apakšpunktam ir pastiprinājusi pēdējo mēnešu laikā pirms prasības pēc būtības celšanas un izskatāmā pieteikuma par pagaidu noregulējumu iesniegšanas, un, šīs iestādes ieskatā, šāda pastiprināšana pierāda to, ka steidzamība pastāv. Proti, šī dalībvalsts vērš uzmanību uz to, ka gadījumā, kad kāds likums konkrētai tiesai piešķir kompetenci skatīt jaunu lietu kategoriju, šai tiesai vispirms ir jāveic izpēte šajās lietās, līdz ar to sākumā šajā jomā pieņemto nolēmumu skaits neizbēgami ir neliels. No tā minētā dalībvalsts secina, ka nevar pamatoti apgalvot, ka Disciplinārlietu palāta ir pastiprinājusi darbību, pamatojoties vienīgi uz to, ka pēc Grozījumu likuma pieņemšanas tā laikposmā no 2020. gada 5. novembra līdz 2021. gada 15. martam ir pieņēmusi vairāk nolēmumu nekā laikposmā no 2020. gada 14. februāra līdz 2020. gada 5. novembrim.

137

Tomēr, izvirzot šo apgalvojumu, Polijas Republika ne vien nonāk pretrunā pašas apgalvotajam, ka tādas lietas kā Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1a) apakšpunktā minētās Disciplinārlietu palāta izskata jau vairāk nekā trīs gadus, bet arī atklāj, ka Disciplinārlietu palātas darbība, ciktāl ir runa par nolēmumu pieņemšanu uz šīs tiesību normas pamata, laikposmā līdz prasības par pienākumu neizpildi celšanai ir bijusi nozīmīgāka nekā laikposmā tūliņ pēc Grozījumu likuma spēkā stāšanās.

138

Visbeidzot, lai pierādītu steidzamības neesamību, Polijas Republika nevar pamatoti atsaukties nedz uz to, ka Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunkts jau bija ietverts Likumā par Augstāko tiesu, nedz arī uz to, ka spriedums A. K. ļaujot samazināt būtiska un neatgriezeniska kaitējuma rašanās risku šīs tiesību normas piemērošanas rezultātā. Proti, ar Grozījumu likumu ir ieviesti atsevišķi noteikumi, kurus Komisija apstrīd prasībā pēc būtības, it īpaši pamatojoties uz to, ka šie noteikumi liedzot valsts tiesām piemērot no minētā sprieduma izrietošos principus un tātad kopš Grozījumu likuma spēkā stāšanās apdraudot minētā sprieduma iedarbību norādītajos nolūkos.

139

Otrkārt, Polijas Republika apgalvo, ka nekāds kaitējums tiesvedībai nerodas no tā vien, ka ir tikusi atcelta tā tiesneša imunitāte, attiecībā uz kuru pastāv pierādījumi par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, un ka ir padarīta iespējama kriminālprocesa uzsākšana pret viņu. Tāda kaitējuma rašanās risks esot vēl jo vairāk neiespējams tādēļ, ka kriminālprocess, kas seko lēmumam par imunitātes atcelšanu, norisinās nevis Disciplinārlietu palātā, bet gan Krimināllietu palātā.

140

Šajā ziņā tomēr pietiek norādīt, kā tas izriet no šā rīkojuma 121.–125. punktā ietvertajiem vērtējumiem, ka būtiska un neatgriezeniska kaitējuma rašanās risks ir saistīts nevis ar to, ka attiecībā uz Polijas tiesu sistēmas tiesnešiem var tikt pieņemts lēmums par viņu imunitātes atcelšanu, lai pret viņiem uzsāktu kriminālprocesu, bet gan ar to, ka šādus lēmumus pieņem struktūra, kuras neatkarība varētu nebūt nodrošināta. Tādējādi apstāklis, ka kriminālprocess, kas seko lēmumam par imunitātes atcelšanu, nenorisinās Disciplinārlietu palātā, neļauj izslēgt tādu risku.

141

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka, ciktāl ir runa par šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma a) un b) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu noteikšanu, steidzamības nosacījums ir izpildīts.

142

Šķiet, ka lielākajā daļā pagaidu noregulējuma tiesvedību gan lūgtās apturēšanas piešķiršana, gan atteikums zināmā mērā var radīt noteiktas galīgas sekas, un pagaidu noregulējuma tiesnesim, kuram ir iesniegts pieteikums par apturēšanu, ir jāizsver ar katru no iespējamajiem risinājumiem saistītie riski. Konkrētāk, tas tostarp nozīmē izvērtēt, vai lietas dalībnieka, kurš lūdz noteikt pagaidu pasākumus, interese panākt valsts tiesību normu piemērošanas apturēšanu ir pārāka par interesi, kas saistīta ar to tūlītēju piemērošanu. Veicot šo izvērtējumu, ir jānosaka, vai iespējamā šo tiesību normu atcelšana, ja Tiesa būs apmierinājusi prasību pēc būtības, ļautu mainīt situāciju, kādu izraisītu to tūlītēja piemērošana, un otrādi, cik lielā mērā apturēšana varētu būt šķērslis ar minētajām normām sasniedzamajiem mērķiem gadījumā, ja prasība pēc būtības tiktu noraidīta (rīkojums, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija, C‑791/19 R, EU:C:2020:277, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

143

Aplūkojamā gadījumā Komisija uzskata, ka tad, ja Tiesa, atteikusies veikt šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma a) un b) apakšpunktā minētos pagaidu pasākumus, apmierinātu prasības pēc būtības ceturto iebildumu, Savienības tiesību sistēmas pienācīga darbība tiktu ietekmēta sistēmiski un tiktu radīts neatgriezenisks kaitējums tiesībām, kas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām un LES 2. pantā nostiprinātajām tiesiskuma vērtībām, bet tad, ja Tiesa izdotu rīkojumu par lūgto pagaidu pasākumu noteikšanu un noraidītu šo iebildumu vēlāk, vienīgās sekas tam būtu, pirmkārt, ar Disciplinārlietu palātas kompetenci atbilstoši Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1a), 2) un 3) apakšpunktam saistīto darbību apturēšana uz laiku un, otrkārt, Disciplinārlietu palātas lēmumu saistībā ar tiesnešu imunitāti neizpildīšana.

144

Savukārt Polijas Republika, runājot par, pirmām kārtām, šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma a) apakšpunktā minēto pagaidu pasākumu noteikšanu, apgalvo, pirmkārt, ka Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1a) apakšpunkta piemērošanas apturēšana būtu pretrunā ne vien subsidiaritātes principam un Savienības tiesību sistēmas pamatprincipiem, bet arī demokrātiskas iekārtas tiesiskuma pamatprincipiem, kurus aizsargā Polijas Republikas Konstitūcija, un tas šai dalībvalstij un tās iedzīvotājiem radītu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu.

145

Šajā ziņā tomēr ir pietiekami norādīt, kā tas ir atgādināts šā rīkojuma 50. punktā, ka, lai gan dalībvalstu tieslietu organizēšana ietilpst šo valstu kompetencē, tām, īstenojot šo kompetenci, ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām un it īpaši no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas.

146

Otrkārt, Polijas Republika apgalvo, ka visu to lēmumu seku apturēšana, ar kuriem atļauts uzsākt kriminālprocesus pret tiesnešiem, izraisītu noilgumu attiecībā uz daļu no pastrādātajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Turklāt vēl nepabeigto tiesvedību gadījumā tās būtu jāuzsāk no jauna, uzrādot jaunu apsūdzību, kas tad arī nozīmētu, ka vienai noziedzīgu nodarījumu izdarītāju daļai pagājušais laiks ļautu izvairīties no atbildības. Visbeidzot, visu Disciplinārlietu palātas pieņemto nolēmumu seku apturēšana izraisītu to pasākumu atcelšanu, kurus tiesas ir varējušas noteikt, lai aizsargātu cietušos tādos nodarījumos kā izvarošana vai vardarbība ģimenē. Tādējādi Komisijas lūgtā pagaidu pasākuma noteikšana kaitētu to tiesnešu, uz kuriem šie nolēmumi attiecas, izdarīto nodarījumu upuriem.

147

Taču, nelemjot par tā Polijas Republikas apgalvojuma pamatotību, saskaņā ar kuru Disciplinārlietu palātas nolēmumu par tiesnešu imunitātes atcelšanu seku apturēšana varētu izraisīt šo tiesnešu izdarīto nodarījumu noilgumu, ir jākonstatē, ka šī dalībvalsts nesniedz nekādas norādes par to nolēmumu skaitu, kuru seku apturēšana, ņemot vērā īpašus ar šiem nolēmumiem saistītos apstākļus, šādas sekas varētu izraisīt. Šī dalībvalsts arī nav iesniegusi nekādu konkrētu informāciju, kas pierādītu, ka pastāv tādi lēmumi par kāda tiesneša imunitātes atcelšanu, kas pieņemti nolūkā uzsākt kriminālprocesu pret viņu par izvarošanu vai vardarbību ģimenē, saistībā ar ko būtu noteikti pasākumi ar mērķi aizsargāt šajos nodarījumos cietušos. Tādējādi Polijas Republika nav pierādījusi, ka pastāv tās norādītā kaitējuma rašanās risks.

148

Treškārt, Polijas Republika apgalvo, ka krimināllietā apsūdzēto tiesnešu atgriešanās pie tiesas spriešanas radītu, pirmām kārtām, reālu risku tiesvedības drošībai, jo šie tiesneši varētu gūt labumu no viņu atgriešanās, it īpaši, lai atbalstītu savas savtīgās intereses, un, otrām kārtām, izraisītu to, ka zustu priekšstats par šo tiesnešu neatkarību, kas radītu neatgriezenisku kaitējumu Polijas tiesu sistēmai un tam, kā to uztver privātpersonas. Proti, esot grūti runāt par priekšstatu par tiesneša neatkarību, ja viņš ir apsūdzēts korupcijā.

149

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka pret tiesnesi, kurš, atgriežoties pie tiesas spriešanas, izmantotu iespēju savu tiesneša amata pienākumu pildīšanas ietvaros virzīt savas savtīgās intereses, varētu vērst valsts tiesībās paredzētos pasākumus šādas rīcības izbeigšanai, tostarp, attiecīgā gadījumā, krimināltiesiska rakstura pasākumus, ja vien šajā pēdējā gadījumā nolēmumu par šā tiesneša imunitātes atcelšanu pieņemtu neatkarīga tiesu struktūra, kas atbilst spriedumā A. K. formulētajām prasībām.

150

Otrkārt, lai gan ir taisnība, ka, ņemot vērā funkcijas, kādas tiesnešiem ir jāpilda, tiesneša, kurš tiek apsūdzēts tādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kas pēc būtības ir saistīti ar ārēju ietekmējamību, piemēram, korupcijas nodarījumā, atgriešanās pie tiesas spriešanas varētu radīt šaubas par šā tiesneša neatkarību, tomēr Polijas Republika nav sniegusi nekādas norādes par to, kādu daļu no visiem nolēmumiem par imunitātes atcelšanu, kurus Disciplinārlietu palāta pieņēmusi laikposmā no Grozījumu likuma spēkā stāšanās 2020. gada 14. februārī līdz prasības par pienākumu neizpildi celšanai 2021. gada 31. martā, veido nolēmumi, kuri pieņemti attiecībā uz tiesnešiem, kas apsūdzēti šāda veida nodarījumu pastrādāšanā, lai gan tāda norāde būtu ļāvusi novērtēt norādītā kaitējuma esamību un būtiskumu.

151

Otrām kārtām, saistībā ar šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma b) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu noteikšanu Polijas Republika uzstāj uz to, ka Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunkta piemērošana neradītu nekādu kaitējumu, jo saskaņā ar spriedumu A. K. gadījumā, ja pastāvētu reāls kāda lietas dalībnieka tiesību pārkāpuma risks, ar šo tiesību normu saistītās lietas būtu iespējamas nodot izskatīšanai tiesā, kura nodrošina tiesības uz neatkarīgu tiesu. Savukārt, ja minētās tiesību normas piemērošana tiktu apturēta, Disciplinārlietu palātai tiktu liegta iespēja izskatīt lietas, kurās nav izvirzīti nekādi iebildumi par tiesību uz neatkarīgu tiesu nodrošināšanu no šīs palātas puses.

152

Tomēr šā rīkojuma 138. punktā izklāstīto iemeslu dēļ sprieduma A. K. kā faktora, kas ļauj novērst būtiska un neatgriezeniska kaitējuma Savienības tiesību sistēmai rašanās risku gadījumā, ja tiek piemērots Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunkts, efektivitāti nevar pierādīt.

153

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka attiecīgo interešu izsvēršana sliecas par labu šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma a) un b) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu noteikšanai.

154

Komisija apgalvo, ka prasības pēc būtības pirmais iebildums attiecībā uz valsts tiesību normām, uz kurām attiecas šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma d) apakšpunktā norādītie pagaidu pasākumi, pirmšķietami ir tāds, kas nav acīmredzami nepamatots, jo šis iebildums konkrēti attiecas uz to, ka, aizliedzot ikvienai valsts tiesai pārbaudīt, vai ir ievērotas Savienības prasības par neatkarīgu un objektīvu tiesību aktos noteiktu tiesu, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru par ECPAK 6. panta 1. punktu, kā arī atbilstoši LESD 267. pantam un Savienības tiesību pārākuma principam.

155

Šajā ziņā Komisija – it īpaši pamatojoties uz juridiskajiem principiem, kas izriet no 2020. gada 26. marta sprieduma Simpson/Padome un HG/Komisija (pārskatīšana, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232), it īpaši no šā sprieduma 55.–57. un 73.–75. punkta, no kuriem varot secināt, ka tiesnešu iecelšanas amatā un tiesu iestāžu darbības likumības pārbaude tiesā, sevišķi jautājumos par nelikumībām iecelšanas tiesneša amatā procedūrā, ir nepieciešama, lai nodrošinātu privātpersonu pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, – apgalvo, ka prasības pēc būtības pirmajā iebildumā minētās tiesību normas, ciktāl tās Polijas tiesām aizliedz veikt tādu pārbaudi, ir pretrunā LES 19. panta 1. punktam, to skatot kopsakarā ar Hartas 47. pantu.

156

Turklāt aizliegums veikt tādu pārbaudi liedzot valsts tiesām saskaņā ar LESD 267. pantu uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus par Savienības prasību attiecībā uz neatkarīgu un objektīvu tiesību aktos noteiktu tiesu interpretāciju.

157

Visbeidzot – Komisija uzskata, ka tas, ka saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūciju nevar apstrīdēt akta par iecelšanu tiesneša amatā Polijā apgalvoti sistēmisko raksturu, nevar pamatot pārbaudes tiesā izslēgšanu, kuras mērķis ir pārliecināties par to, vai ir ievērota Savienības tiesību prasība par neatkarīgu un objektīvu tiesību aktos noteiktu tiesu, lai nodrošinātu pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Komisija piebilst, ka gadījumā, ja tiek konstatēts šo pamattiesību pārkāpums, no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumiem, kopsakarā ar Hartas 47. pantu, izrietošais efektivitātes princips un pārākuma princips nosaka – ja to prasa tiesiskās drošības principa līdzsvarošana ar piemērojamo tiesību ievērošanu un īpašā loma, kādai tiesu varai ir jābūt demokrātiskā sabiedrībā –, lai valsts tiesību normas, tostarp konstitucionālās normas, netiktu piemērotas, kā tas izrietot no sprieduma A. B. 151. punkta.

158

Polijas Republika apgalvo, ka valsts tiesību normas, kuras Komisija apstrīd prasības pēc būtības pirmā iebilduma ietvaros un kurās ir paredzēts aizliegums apšaubīt tiesnešu darba tiesisko attiecību esamību vai pilnvaras, pārkāpjot konstitucionālās normas, nekādā ziņā neliedz valsts tiesām pārbaudīt Savienības tiesībās noteikto prasību ievērošanu attiecībā uz neatkarīgu un objektīvu tiesību aktos noteiktu tiesu, LES 19. panta 1. punkta noteikumu, kopsakarā ar Hartas 47. pantu, izpratnē, jo juridiskam aizliegumam, kas attiecas uz neiespējamām darbībām, neesot nekāda juridiska spēka.

159

Proti, Polijas Republikas ieskatā, Hartas 47. pantā garantētās tiesības uz neatkarīgu un objektīvu tiesību aktos noteiktu tiesu neietver privātpersonas tiesības lūgt apšaubīt tāda tiesneša pilnvaras, kurš ir izskatījis vai kuram būtu jāizskata ar viņu saistītā lieta.

160

Šajā ziņā, lai pārbaudītu, vai nosacījums par fumus boni juris ir izpildīts attiecībā uz šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma d) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu noteikšanu, pirmkārt, ņemot vērā Polijas Republikas apsvērumus, ir jākonstatē, ka valsts tiesību normas, kas minētas prasības pēc būtības pirmajā iebildumā, aizliedz Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), vispārējās jurisdikcijas tiesām, kā arī administratīvajām tiesām pārbaudīt tiesu sastāvos esošo tiesnešu iecelšanas amatā procesa likumību un attiecīgā gadījumā konstatēt šāda procesa nelikumīgumu.

161

Proti, no Polijas Republikas apgalvotā, kas izklāstīts šā rīkojuma 158. un 159. punktā, izriet, ka šī dalībvalsts apstrīd nevis to, ka ar minētajām valsts tiesību normām valsts tiesām ir aizliegts veikt šādu pārbaudi, bet gan to, ka šādu aizliegumu, kas esot saskanīgs ar Polijas konstitucionālajām tiesību normām, var uzskatīt par tādu pienākumu pārkāpumu, kas tai ir noteikti saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu – nodrošināt tiesības uz neatkarīgu un objektīvu tiesību aktos noteiktu tiesu.

162

Proti, ar pirmo prasības pēc būtības iebildumu tiek izvirzīts jautājums par to, vai, lai ievērotu pienākumu, kas dalībvalstīm noteikts saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu kopsakarā ar Hartas 47. pantu – nodrošināt, lai to tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā ietilpstošās valsts tiesas jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, atbilstu prasībām, kas raksturo efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tostarp neatkarības prasībām –, šīm dalībvalstīm ir jānodrošina, lai šīs tiesas būtu tiesīgas pārbaudīt iztiesāšanas sastāvā esošo tiesnešu iecelšanas amatā procesa likumīgumu.

163

Šajā ziņā ir jānorāda, kā Tiesa to jau ir konstatējusi, ka no Hartas 47. pantā garantētajām pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību neatkarīgā un objektīvā tiesību aktos noteiktā tiesā izriet, ka ikvienai attiecīgajai personai principā ir jābūt iespējai atsaukties uz šo tiesību pārkāpumu. No minētā izriet, ka Savienības tiesai ir jābūt iespējai pārbaudīt, vai attiecīgajā iecelšanas amatā procedūrā pieļauts pārkāpums ir varējis izraisīt šo pamattiesību pārkāpumu (spriedums, 2020. gada 26. marts, Simpson/Padome un HG/Komisija, pārskatīšana, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 55. punkts).

164

Garantijas attiecībā uz pieeju neatkarīgai un objektīvai tiesību aktos noteiktai tiesai, it īpaši tās, kas nosaka gan tās jēdzienu, gan sastāvu, ir uzskatāmas par tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu stūrakmeni. Tas nozīmē, ka ikvienai tiesai ir pienākums pārbaudīt, vai, ņemot vērā tās sastāvu, tā ir uzskatāma par šādu tiesu, ja šajā jautājumā tiek paustas nopietnas šaubas. Šādas pārbaudes nepieciešamība ir saistīta ar paļāvības radīšanu attiecīgajām personām, kāda demokrātiskā sabiedrībā ir jārosina tiesām. Šajā nozīmē šāda pārbaude ir būtiska procesuāla prasība, kuras ievērošana ir absolūta un kura ir jāpārbauda pēc savas ierosmes (spriedums, 2020. gada 26. marts, Simpson/Padome un HG/Komisija, pārskatīšana, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 57. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

165

Turklāt saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas pastāvīgo judikatūru apzīmējuma “likumā noteiktā” ietveršana ECPAK 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā, kuram atbilst Hartas 47. panta otrās daļas pirmais teikums, mērķis ir novērst, ka tiesu sistēmas organizācija tiek atstāta izpildvaras ziņā, un nodrošināt, ka šo jomu reglamentē likumdevējas varas pieņemts likums, kas ir saderīgs ar noteikumiem, kuri reglamentē tās kompetences īstenošanu. Tiesa ir precizējusi, ka šis apzīmējums atspoguļo tostarp tiesiskuma principu un attiecas ne tikai uz pašas tiesas pastāvēšanas juridisko pamatu, bet arī uz iztiesāšanas sastāvu ikvienā lietā, kā arī jebkuru citu valsts tiesību normu, kuras neievērošana padara par nelikumīgu viena vai vairāku tiesnešu piedalīšanos lietas izskatīšanā, kas it īpaši ietver noteikumus par minētās tiesas locekļu neatkarību un objektivitāti (spriedums, 2020. gada 26. marts, Simpson/Padome un HG/Komisija, pārskatīšana, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 73. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

166

Līdzīgi – Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka tiesības tikt tiesātam “likumā noteiktā” tiesā ECPAK 6. panta 1. punkta izpratnē pēc savas būtības ietver tiesnešu iecelšanas amatā procesu (spriedums, 2020. gada 26. marts, Simpson/Padome un HG/Komisija, pārskatīšana, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 74. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

167

Tādējādi pārkāpums, kas pieļauts, ieceļot tiesnešus amatā attiecīgajā tiesu sistēmā, ir uzskatāms par Hartas 47. panta otrās daļas pirmā teikuma pārkāpumu, tostarp tad, ja šā pārkāpuma dabas un nopietnības dēļ rodas risks, ka citi varas atzari, it īpaši izpildvara, varētu īstenot nepamatotu rīcības brīvību, apdraudot iecelšanas procesā panāktā rezultāta integritāti un tādējādi attiecīgajām personām radot pamatotas šaubas par attiecīgo tiesnešu neatkarību un objektivitāti, kā tas ir gadījumā, kad tiek skarti tiesu sistēmas izveides un funkcionēšanas pamatā esošie pamatnoteikumi (spriedums, 2020. gada 26. marts, Simpson/Padome un HG/Komisija, pārskatīšana, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 75. punkts).

168

Visbeidzot, sprieduma A. K. 171. punktā Tiesa ir atzinusi, ka Savienības tiesības nepieļauj, ka strīdi saistībā ar Savienības tiesību piemērošanu varētu ietilpt tādas struktūras ekskluzīvajā kompetencē, kura nav neatkarīga un objektīva tiesa Hartas 47. panta izpratnē. No minētā Tiesa secināja, ka iesniedzējtiesas ziņā ir, ņemot vērā sniegtos interpretācijas elementus, noteikt, vai tas tā ir ar struktūru, kurai ir kompetence izskatīt strīdus pamatlietās, proti, ar Disciplinārlietu palātu, un ka tādā gadījumā Savienības tiesību pārākuma princips prasa, lai iesniedzējtiesa nepiemērotu valsts tiesību normas, kuras piešķir kompetenci šādai struktūrai.

169

Taču, kā tas ir norādīts šā rīkojuma 108. punktā, interpretācijas elementi, ko Tiesa ir sniegusi iesniedzējtiesai, lai tā novērtētu, vai Disciplinārlietu palāta ir uzskatāma par neatkarīgu un objektīvu tiesu Savienības tiesību izpratnē, attiecas tostarp uz šīs tiesas locekļu iecelšanas amatā nosacījumiem un procesu.

170

Tādējādi, šķiet, lai izpildītu pienākumus, kas dalībvalstīm ir saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu, tām ir jānodrošina iespēja pārbaudīt tiesā, vai valsts tiesas, kuras ietilpst to tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā, un šo tiesu tiesneši jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, ievēro efektīvu tiesību aizsardzību tiesā raksturojošās prasības, šai pārbaudei tostarp ietverot minēto tiesu tiesnešu iecelšanas amatā procesa likumīgumu.

171

Līdz ar to pirmšķietami nevar izslēgt, ka valsts tiesību normas, kas norādītas prasības sakarā ar pienākumu neizpildi pirmajā iebildumā, ciktāl tās valsts tiesām aizliedz pārbaudīt tiesneša iecelšanas amatā procesa likumīgumu vai tiesas leģitimitāti, ir pretrunā Polijas Republikas pienākumam – atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru par ECPAK 6. panta 1. punktu, – nodrošināt, ka valsts tiesas, kuras ietilpst tās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā, jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, atbilst prasībām, kas raksturo efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

172

Otrkārt, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ikvienai valsts tiesai, kurai, izskatot savā kompetencē esošu lietu, kā dalībvalsts struktūrai atbilstoši LES 4. panta 3. punktā nostiprinātajam sadarbības principam ir pilnībā jāīsteno tieši piemērojamās Savienības tiesību normas un jāaizsargā attiecīgo personu tiesības, kas tām piešķirtas ar šīm tiesību normām, nepiemērojot nevienu valsts tiesību normu, kas varētu būt pretrunā [Savienības tiesībām], neatkarīgi no tā, vai šāda norma ir pieņemta pirms vai pēc Savienības tiesību normas (spriedumi, 2010. gada 8. septembris, Winner Wetten, C‑409/06, EU:C:2010:503, 55. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2021. gada 21. janvāris, Whiteland Import Export, C‑308/19, EU:C:2021:47, 31. punkts).

173

No minētā izriet, ka prasībām, kas izriet no paša Savienības tiesību rakstura, neatbilst neviena valsts tiesību sistēmas norma vai likumā noteikta, administratīvā vai tiesu prakse, kuras rezultātā samazinātos Savienības tiesību efektivitāte, ja tiesai, kuras kompetencē ir piemērot šīs tiesības, tiktu liegtas pilnvaras šajā piemērošanas brīdī darīt visu nepieciešamo, lai netiktu piemērotas tādas valsts tiesību normas, kas, iespējams, rada šķērsli tieši piemērojamu Savienības tiesību normu pilnīgai iedarbībai (spriedumi, 2010. gada 8. septembris, Winner Wetten, C‑409/06, EU:C:2010:503, 56. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2018. gada 4. decembris, Minister for Justice and Equality un Commissioner of An Garda Síochána, C‑378/17, EU:C:2018:979, 36. punkts).

174

Tādējādi valsts tiesību norma, kas valsts tiesai, kura izskata lietu savas kompetences ietvaros, liedz piemērot LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumus kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī atstāt nepiemērotu ikvienu valsts tiesību normu, kas ir pretrunā šīm Savienības tiesību normām, ir pretrunā Savienības tiesību pārākuma principam.

175

Šādos apstākļos pirmšķietami nevar izslēgt, ka ar prasības pēc būtības pirmajā iebildumā norādītajām valsts tiesību normām tiek pārkāpti arī pienākumi, kādi šai dalībvalstij pastāv atbilstoši pārākuma principam, kas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumiem kopsakarā ar Hartas 47. pantu.

176

Tādējādi, šajā tiesvedības stadijā nelemjot par to argumentu pamatotību, kurus lietas dalībnieki izvirzījuši prasības pēc būtības pirmā iebilduma ietvaros, kas ir vienīgi lietu pēc būtības izskatošās tiesas kompetencē, ir jāsecina, ka, ņemot vērā Komisijas norādītos apstākļus un šā rīkojuma 163.–168., 172. un 173. punktā minēto judikatūru, argumenti, kurus šī iestāde ir izvirzījusi šā iebilduma ietvaros, pirmšķietami nav acīmredzami nepamatoti šā paša rīkojuma 79. punktā minētās judikatūras nozīmē.

177

Līdz ar to ir jākonstatē, ka, ciktāl ir runa par šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma d) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu noteikšanu, nosacījums par fumus boni juris ir izpildīts, un nav pirmšķietami jāizvērtē, cik pamatots ir arguments par apgalvoto valsts tiesību normu, kuras minētas prasības pēc būtības pirmajā iebildumā, neatbilstību LESD 267. pantam, kā tas izriet no šā rīkojuma 79. punktā minētās judikatūras.

178

Saskaņā ar šā rīkojuma 116. punktā minēto judikatūru Tiesai, lai izvērtētu steidzamību, ir jāpieņem, ka prasības pēc būtības pirmajā iebildumā minētās valsts tiesību normas, ciktāl tās aizliedzot Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), vispārējās jurisdikcijas tiesu un administratīvo tiesu tiesnešiem pārbaudīt tiesnešu iecelšanas amatā procesa likumību un attiecīgā gadījumā konstatēt šāda procesa nelikumīgumu, var būt pretrunā pienākumam, kas Polijas Republikai noteikts LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā kopsakarā ar Hartas 47. pantu, proti, nodrošināt, lai valsts tiesas, kuras ietilpst tās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā, jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, atbilstu garantijām, kas raksturo efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tāpat ir jāpieņem, ka šīs valsts tiesību normas var liegt valsts tiesām, kuras izskata lietu savas kompetences ietvaros, piemērot LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumus kopsakarā ar Hartas 47. pantu, un nepiemērot valsts tiesību normas, kuras būtu pretrunā šīm Savienības tiesību normām un ar kurām tātad var tikt pārkāpts Savienības tiesību pārākuma princips.

179

Jānorāda, ka fakts, ka – gadījumā, ja tiktu piemērotas prasības pēc būtības pirmajā iebildumā norādītās valsts tiesību normas, – Polijas tiesām līdz galīgā sprieduma pasludināšanai varētu būt liegts pārbaudīt, vai tiesnesis vai tiesa ievēro efektīvu tiesību aizsardzību tiesā raksturojošās garantijas, šajā laikposmā var apdraudēt minēto Polijas tiesu neatkarību un līdz ar to saskaņā ar šā rīkojuma 124. punktā minēto judikatūru radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu Savienības tiesību sistēmai un tādējādi arī tiesībām, kuras attiecīgajām personām piešķirtas Savienības tiesību normās, kā arī LES 2. pantā nostiprinātajām vērtībām, uz kurām šī savienība ir balstīta, it īpaši tiesiskumam.

180

Turklāt šo tiesību normu juridiskā konteksta īpatnības padara tāda būtiska un neatgriezeniska kaitējuma iestāšanās risku vēl jo iespējamāku.

181

Proti, jāatgādina, ka Grozījumu likums ir pēdējais elements virknē tiesiskā regulējuma reformu attiecībā uz tiesu varas organizāciju Polijā, kuras Polijas Republika ir īstenojusi kopš 2015. gada beigām. Reforma, kas norisinājās 2017. gadā, tika stipri kritizēta tieši saistībā ar tās sistēmiskajām nepilnībām attiecībā uz Polijas tiesu neatkarību, it īpaši runājot par Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu iecelšanas amatā nosacījumiem, un šī reforma turklāt bija par pamatu vairākām Tiesā celtām prasībām sakarā ar pienākumu neizpildi, vairākiem tai iesniegtiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu un tam, ka 2017. gada 20. decembrī Komisija, pamatojoties uz LES 7. panta 1. punktu, iesniedza priekšlikumu Padomes lēmumam par konstatēšanu, ka ir droša varbūtība, ka Polija varētu nopietni pārkāpt tiesiskumu (COM(2017) 835, final).

182

Kontekstā, kurā Polijas tiesu neatkarība tiek nopietni apšaubīta iepriekšējā punktā minēto tiesiskā regulējuma reformu dēļ, tādu valsts tiesību normu piemērošana, kas var liegt valsts tiesām pārbaudīt, vai tiesnesis vai tiesa ievēro prasības attiecībā uz tiesu neatkarību, acīmredzami tikai palielina pastāvošās šaubas par šo tiesu neatkarību, vājina priekšstatu par Polijas tiesu varas neatkarības esamību un papildus mazina attiecīgo personu un citu dalībvalstu uzticēšanos Polijas Republikas tieslietu sistēmai.

183

Polijas Republika apgalvo, ka valsts tiesu pienākums ievērot Savienības tiesību pārākuma principu novērš būtiska un neatgriezeniska kaitējuma iestāšanās risku, kas varētu rasties prasības pēc būtības pirmajā iebildumā minēto valsts tiesību normu piemērošanas rezultātā.

184

Šim argumentam tomēr nevar piekrist, jo, kā norādīts šā rīkojuma 178. punktā, lai izvērtētu steidzamību, ir jāpieņem, ka šīs tiesību normas var liegt valsts tiesām piemērot LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumus kopsakarā ar Hartas 47. pantu un atstāt nepiemērotas valsts tiesību normas, kuras ir pretrunā šīm Savienības tiesību normām, kā rezultātā šīs tiesas neievērotu Savienības tiesību pārākuma principu.

185

Turklāt jāņem vērā, ka tas, ka valsts tiesa ievēro pienākumus, kas tai ir saistoši atbilstoši Savienības tiesību pārākuma principam, nozīmē, ka šī tiesa neievēro attiecīgās valsts tiesību normas, un tas varētu būt disciplinārs pārkāpums. Šajā ziņā jānorāda, ka apsvērumos par šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma c) apakšpunktā norādītajiem pagaidu pasākumiem Polijas Republika ir atzinusi, ka to, ka kāds tiesnesis izvērtētu kāda cita tiesneša iecelšanas amatā likumīgumu, varētu uzskatīt par Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkta 3) apakšpunktā, kā arī Grozītā likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 3) apakšpunktā paredzēto pārkāpumu.

186

Taču, kā ir uzsvērusi Komisija, jau tikai iespēja vien, ka pret valsts tiesnešiem var tikt uzsāktas disciplinārlietas gadījumos, kad viņi ir rīkojušies saskaņā ar pienākumiem atbilstoši Savienības tiesību pārākuma principam, var viņus atturēt no šā principa ievērošanas.

187

Visbeidzot, lai pierādītu steidzamības neesamību, Polijas Republika nevar pamatoti atsaukties uz to, ka pastāv valsts tiesu pieņemto nolēmumu pārsūdzības sistēma, jo šī dalībvalsts nenorāda ne uz kādiem apstākļiem, kas ļautu konstatēt, ka šī sistēma ir veidota tādējādi, ka tādā kontekstā kā šā rīkojuma 181. un 182. punktā aprakstītais tā ļauj izslēgt būtiska un neatgriezeniska kaitējuma rašanās risku no Savienības tiesību sistēmas viedokļa, kas rastos aplūkojamo valsts tiesību normu piemērošanas rezultātā.

188

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka attiecībā uz šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma d) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu noteikšanu nosacījums par steidzamību ir izpildīts.

189

Komisija vērš uzmanību uz to, ka tad, ja Tiesa, atsakoties noteikt šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma d) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu, apmierinātu prasības pēc būtības pirmo iebildumu, Savienības tiesību sistēmai un tiesībām, kas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, tiktu nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums, bet ja Tiesa noteiktu minēto pasākumu un pēc tam noraidītu šo iebildumu, vienīgās sekas tam būtu šajā iebildumā minēto tiesību normu piemērošanas apturēšana uz laiku.

190

Polijas Republika apgalvo, ka aplūkojamo valsts tiesību normu piemērošanas apturēšana neatbilstu tiesību pamatprincipiem, kuri tostarp izriet no Polijas Republikas Konstitūcijas, jo tāda apturēšana nenozīmētu, ka tiesas varētu atsaukt no amata tiesnešus citos apstākļos nevis tādos kā Konstitūcijas 180. pantā paredzētie. Visbeidzot, tādas apturēšanas sekas būtu acīmredzami kaitējošas tiesvedības interesēm.

191

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ņemot vērā ar Savienības tiesību pārākuma principu saistīto iedarbību, Polijas Republika nevar pamatoti atsaukties ne uz pretrunu starp valsts tiesību normām, tostarp konstitucionāla rakstura normām, un sekām, kādas radītu tāda Tiesas noteikta pagaidu pasākuma piemērošana kā prasības pēc būtības pirmajā iebildumā norādītā valsts tiesību normu piemērošanas apturēšana, ne arī uz kaitējumu, kāds šīs pretrunas dēļ rastos šāda pasākuma īstenošanas rezultātā. Katrā ziņā šāds kaitējums, pieņemot, ka tas tiktu pierādīts, nevar prevalēt pār Savienības vispārējām interesēm, kas saistītas ar tās tiesību sistēmas pienācīgu darbību.

192

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka iesaistīto interešu izsvēršana nosliecas par labu šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma d) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu noteikšanai.

193

Komisija uzskata, ka prasības pēc būtības otrais iebildums, kas attiecas uz valsts tiesību normām, kuras ir šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma e) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu priekšmets, pirmšķietami nav acīmredzami nepamatots, jo šis iebildums it īpaši attiecas uz to, ka, saskaņā ar šīm tiesību normām piešķirot Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātai izņēmuma kompetenci izskatīt iebildumus un tiesību jautājumus par tiesas vai tiesneša neatkarības neesamību, Polijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumiem kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī atbilstoši LESD 267. pantam un Savienības tiesību pārākuma principam.

194

Komisija uzskata, ka saskaņā ar minētajām valsts tiesību normām neviena cita valsts tiesa kā vien Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta nav tiesīga vērtēt tiesneša vai tiesas neatkarību LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumu, kopsakarā ar Hartas 47. pantu, izpratnē, nedz arī uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu par šiem aspektiem atbilstoši LESD 267. pantam.

195

Komisija it īpaši atgādina, ka no sprieduma A. K. izriet, ka ikvienai valsts tiesai, kas atrodas salīdzināmā situācijā ar iesniedzējtiesas situāciju apvienotajās lietās, kurās tika taisīts šis spriedums, ir pienākums, pamatojoties uz šā paša sprieduma 171. punktā uzskaitītajiem elementiem, izvērtēt, vai attiecīgā tiesa ir neatkarīga, un, ja no šā izvērtējuma izriet, ka tas tā nav, atbilstoši Savienības tiesību pārākuma principam nepiemērot LES 19. panta 1. punktam un Hartas 47. pantam pretrunā esošās valsts tiesību normas.

196

Polijas Republika apstrīd to, ka jautājumu par tiesnešu vai tiesu neatkarību izskatīšanas nodošana atsevišķai struktūrai, proti, Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātai būtu LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta pārkāpums. Šajā ziņā šī dalībvalsts precizē, ka šādu nodošanu pamato nepieciešamība nodrošināt specializāciju šajos būtiskajos konstitucionāla rakstura jautājumos un izslēgt atšķirību judikatūrā risku jomās, kas skar tiesu neatkarību.

197

Lai pārbaudītu, vai nosacījums par fumus boni juris ir izpildīts saistībā ar šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma e) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu noteikšanu, pirmām kārtām ir jānorāda, kā tas izriet no lietas dalībnieku argumentācijas, ka otrajā izvirzītajā iebildumā it īpaši tiek uzdots jautājums par to, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, skatot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, pieļauj to, ka jautājumu par tiesnešu neatkarību izskatīšana tiek atstāta specializētas tiesas ziņā un, ja tas tā ir, kādi nosacījumi ir jāizpilda, lai nodrošinātu privātpersonu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Runa ir par sarežģītu juridisku jautājumu, kura risinājums sākotnēji nav acīmredzams un kurš tādējādi ir jāizvērtē padziļināti, ko pagaidu noregulējuma tiesnesis nevar darīt.

198

Otrām kārtām, ir jākonstatē – kā to ir norādījusi Komisija un ko Polijas Republika nav apstrīdējusi –, ka saskaņā ar prasības pēc būtības otrajā iebildumā norādītajām valsts tiesību normām, pirmkārt, tikai Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas kompetencē ir izskatīt tiesību jautājumus par tiesnešu vai tiesu neatkarību, un tas nozīmē, ka valsts tiesām ir jānodod šai palātai jebkuri šāda rakstura jautājumi, kas radušies tajās izskatāmajās lietās. Otrkārt, šīs palātas vērtējumi attiecībā uz tiesnešu vai tiesu neatkarību valsts tiesām ir saistoši. Treškārt, minētajai palātai vienīgajai ir kompetence izskatīt prasības, kuru mērķis ir konstatēt Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), vispārējās jurisdikcijas tiesu un administratīvo tiesu nolēmumu nelikumīgumu gadījumos, kad apgalvotais nelikumīgums ir saistīts ar nolēmumu pieņēmušās personas tiesneša statusu.

199

Taču, ņemot vērā šā rīkojuma 163.–168. punktā minēto judikatūru, pirmšķietami nevar izslēgt, ka ar prasības pēc būtības pirmajā iebildumā minētajām valsts tiesību normām, ciktāl tās liedz citām Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) palātām, kas nav Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta, vispārējās jurisdikcijas tiesām un administratīvajām tiesām pārbaudīt, vai tiesnesis vai tiesa ievēro prasības par tiesnešu neatkarību, tiek pārkāpts Polijas Republikas pienākums, kas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas kopsakarā ar Hartas 47. pantu, proti, nodrošināt, lai valsts tiesas, kuras ietilpst tās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā Savienības tiesību jomās, atbilstu prasībām, kas raksturo efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

200

Trešām kārtām, kā jau atgādināts šā rīkojuma 173. punktā, prasībām, kas izriet no paša Savienības tiesību rakstura, neatbilst neviena valsts tiesiskās kārtības norma vai likumā noteikta, administratīvā vai tiesu prakse, kuras rezultātā varētu tikt samazināta Savienības tiesību efektivitāte, ja tiesnesim, kuram ir kompetence piemērot šīs tiesības, tiek liegtas pilnvaras šajā piemērošanas brīdī darīt visu nepieciešamo, lai netiktu piemērotas tādas valsts tiesību normas, kuras, iespējams, rada šķērsli Savienības tiesību normu pilnīgai efektivitātei (spriedums, 2010. gada 8. septembris, Winner Wetten, C‑409/06, EU:C:2010:503, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

201

Tiesa ir precizējusi, ka tā tas it īpaši būtu gadījumā, ja pretrunas starp Savienības tiesību normu un vēlāk pieņemtu valsts tiesību aktu risināšana būtu atstāta nevis tiesai, kuras uzdevums ir piemērot Savienības tiesības, bet kādai citai iestādei, kurai piešķirta sava novērtējuma brīvība, pat ja šāds šķērslis Savienības tiesību pilnīgai efektivitātei būtu tikai īslaicīgs (spriedums, 2010. gada 8. septembris, Winner Wetten, C‑409/06, EU:C:2010:503, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

202

Visbeidzot, Tiesa ir arī precizējusi, ka gadījumā, ja šķiet, ka valsts tiesas veikts novērtējums neatbilst Savienības tiesībām, tad citai valsts tiesai, kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem bez jebkādiem nosacījumiem ir saistoša šīs pirmās tiesas veiktā Savienības tiesību interpretācija, valsts tiesību norma, ar kuru tai ir uzlikts pienākums ievērot minētās pirmās tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju, pēc savas ierosmes ir jāatstāj nepiemērota, un ka tas tā it īpaši būtu gadījumā, kad valsts tiesai, izskatot tajā iesniegtās lietas, šādas tai saistošas valsts tiesību normas dēļ būtu liegts pienācīgi ņemt vērā faktu, ka no kāda Tiesas sprieduma izriet, ka valsts tiesību norma ir jāuzskata par neatbilstošu Savienības tiesībām, un valsts tiesai ir jānodrošina, lai šo pēdējo pārākums tiktu pienācīgi garantēts, veicot visus šajā ziņā nepieciešamos pasākumus (rīkojums, 2018. gada 7. jūnijs, Filippi u.c., C‑589/16, EU:C:2018:417, 35. un 36. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

203

Tādējādi, ņemot vērā šā rīkojuma 200.–202. punktā minēto judikatūru, pirmšķietami nevar arī izslēgt, ka prasības pēc būtības otrajā iebildumā norādītās valsts tiesību normas ir pretrunā šīs dalībvalsts pienākumiem atbilstoši pārākuma principam, kas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumiem kopsakarā ar Hartas 47. pantu.

204

Tādēļ, šajā tiesvedības stadijā nelemjot par to argumentu pamatotību, kurus lietas dalībnieki izvirzījuši prasības pēc būtības otrā iebilduma ietvaros – kas ir vienīgi lietu pēc būtības izskatošās tiesas kompetencē –, ir jāsecina, ka, ņemot vērā Komisijas norādītos apstākļus, kā arī šā rīkojuma 163.–168. punktā un 200.–202. punktā minēto judikatūru, argumenti, kurus šī iestāde ir izvirzījusi šā iebilduma ietvaros, pirmšķietami nav acīmredzami nepamatoti šā paša rīkojuma 79. punktā minētās judikatūras nozīmē.

205

Līdz ar to jākonstatē, ka, ciktāl ir runa par šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma e) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu noteikšanu, nosacījums par fumus boni juris ir izpildīts, un nav pirmšķietami jāizvērtē, cik pamatots ir arguments par apgalvoto valsts tiesību normu, uz kurām attiecas prasības pēc būtības otrais iebildums, neatbilstību LESD 267. pantam, kā tas izriet no šā rīkojuma 79. punktā norādītās judikatūras.

206

Saskaņā ar šā rīkojuma 116. punktā minēto judikatūru Tiesai, lai izvērtētu steidzamību, ir jāpieņem, ka prasības pēc būtības otrajā iebildumā minētās valsts tiesību normas – ciktāl tās piešķir Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātai ekskluzīvu kompetenci izskatīt jautājumus par tiesneša vai tiesas neatkarību un ciktāl tās tādējādi liedz Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), vispārējās jurisdikcijas tiesu un administratīvo tiesu tiesnešiem pārbaudīt, vai tiesnesis vai tiesa ievēro prasību par tiesnešu neatkarību, – var būt pretrunā Polijas Republikas pienākumiem, kuri izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas kopsakarā ar Hartas 47. pantu, proti, nodrošināt, lai tiesas atbilstu prasībām, kas raksturo efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tāpat ir jāpieņem, ka minētās tiesību normas var liegt valsts tiesām, kuras izskata lietu savas kompetences ietvaros, piemērot LESD 19. panta 1. punkta otro daļu kopsakarā ar Hartas 47. pantu un nepiemērot valsts tiesību normas, kuras ir pretrunā šīm Savienības tiesību normām, un tādējādi pārkāpt Savienības tiesību pārākuma principu.

207

Jānorāda, ka tas, ka, piemērojot prasības pēc būtības otrajā iebildumā norādītās valsts tiesību normas, valsts tiesām, izņemot Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātu, līdz galīgā sprieduma pasludināšanai ir liegts izskatīt jautājumus par tiesneša vai tiesas neatkarību un tādējādi pārbaudīt, vai šis tiesnesis vai tiesa ir ievērojuši efektīvu tiesību aizsardzību tiesā raksturojošās prasības, šajā laikposmā var apdraudēt Polijas tiesu neatkarību un tādējādi saskaņā ar šā rīkojuma 124. punktā minēto judikatūru radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu Savienības tiesību sistēmai un līdz ar to attiecīgo personu tiesībām, kas tām piešķirtas Savienības tiesību normās, kā arī LES 2. pantā nostiprinātajām vērtībām, uz kurām šī savienība ir balstīta, it īpaši tiesiskumam.

208

Turklāt šīs normas aptverošā juridiskā konteksta, kāds tas ir aprakstīts šā rīkojuma 181. un 182. punktā, īpatnības tāda būtiska un neatgriezeniska kaitējuma rašanās risku padara vēl jo iespējamāku.

209

Polijas Republika apstrīd to, ka pastāvētu šāda kaitējuma rašanās risks, jo līdz galīgā sprieduma pasludināšanai iebildumus par tiesneša vai tiesas neatkarību izvērtēs Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta, par kuras neatkarību nav nekādu šaubu.

210

Tomēr ir jāņem vērā, ka, pirmkārt, tāpat kā Disciplinārlietu palāta Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta tika izveidota ar Likumu par Augstāko tiesu un, kā izriet no Polijas Republikas apsvērumiem, šīs palātas locekļi tiek iecelti amatā procedūrā, kurā, kā tas ir arī attiecībā uz Disciplinārlietu palātas locekļiem, iesaistās KRS. Taču, ņemot vērā spriedumā A. K. norādītos interpretācijas elementus, pretēji tam, ko apgalvo šī dalībvalsts, nevar apgalvot, ka Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas neatkarība neradītu nekādas šaubas.

211

Otrkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar Grozītā likuma par Augstāko tiesu 26. panta 3. punktu Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta neskata pieteikumus par tiesneša iecelšanas amatā likumīguma konstatēšanu vai novērtēšanu vai par viņa tiesas spriešanas funkcijas īstenošanas leģitimitāti.

212

No minētā izriet, ka prasības pēc būtības otrajā iebildumā norādīto valsts tiesību normu piemērošana nozīmētu, ka līdz galīgā sprieduma pasludināšanai neviena valsts tiesa nedrīkstētu izvērtēt šos jautājumus, kas – kā tika konstatēts šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma d) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu izvērtējumā – var radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu Savienības tiesību sistēmai un attiecīgo personu tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību.

213

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka attiecībā uz šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma e) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu noteikšanu steidzamības nosacījums ir izpildīts.

214

Komisija norāda, ka tad, ja Tiesa apmierinātu prasības pēc būtības otro iebildumu, atsakoties noteikt šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma e) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu, Savienības tiesību sistēmai un tiesībām, kas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesību normām, tiktu nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums, bet, ja Tiesa minēto pasākumu noteiktu un pēc tam noraidītu šo iebildumu, sekas tam būtu vienīgi Grozītā likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. un 4.–6. punkta, kā arī 82. panta 2.–5. punkta piemērošanas apturēšana uz laiku.

215

Savukārt Polijas Republika apgalvo, ka, pirmkārt, prasības pēc būtības otrajā iebildumā norādīto valsts tiesību normu piemērošanas apturēšana nenozīmētu, ka valsts tiesas varētu izskatīt jautājumus, kas ar šīm tiesību normām ir nodoti Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātai, līdz ar ko tāda apturēšana nesekmētu ar to sasniedzamā mērķa sasniegšanu. Otrkārt, minētā apturēšana aizskartu tiesības uz tiesību aktos noteiktu tiesu un tiesiskās drošības principu, jo neviena valsts tiesību norma nereglamentējot materiālo kompetenci izskatīt tiesību jautājumus, kas ar minētajām normām ir nodoti Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātai.

216

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pagaidu pasākuma, ar kuru tiek apturēta tiesību normas piemērošana, izpilde ietver attiecīgās dalībvalsts pienākumu nodrošināt agrākā tiesiskā stāvokļa, kāds tas bija pirms šīs normas spēkā stāšanās, atjaunošanu, un līdz galīgā sprieduma pasludināšanai šai dalībvalstij tādējādi ir jāpiemēro tās tiesību normas, kuras tikušas atceltas, aizstātas vai grozītas ar to normu, kuras piemērošana ir jāaptur (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2018. gada 17. decembris, Komisija/Polija, C‑619/18 R, EU:C:2018:1021, 95. un 107. punkts).

217

Tādējādi tiesību uz tiesību aktos noteiktu tiesu un tiesiskās drošības principa aizskārums, kas, Polijas Republikas ieskatā, izrietētu no prasības pēc būtības otrajā iebildumā norādīto valsts tiesību normu piemērošanas apturēšanas līdz galīgā sprieduma pasludināšanai, nevar tikt pierādīts.

218

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka attiecīgo interešu izsvēršana nosliecas par labu šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma e) apakšpunktā minēto pagaidu pasākumu noteikšanai.

219

Komisija uzskata, ka prasības pēc būtības trešais iebildums, kas attiecas uz valsts tiesību normām, par kurām ir runa saistībā ar šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma c) apakšpunktā minētajiem pagaidu pasākumiem, pirmšķietami nav acīmredzami nepamatots, jo šis iebildums konkrēti attiecas uz to, ka, pieņemot un atstājot spēkā Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktu un Grozītā likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1)–3) apakšpunktu, kas par disciplinārpārkāpumu ļauj atzīt pārbaudi par to, vai ir ievērotas Savienības prasības attiecībā uz neatkarīgu un objektīvu tiesību aktos noteiktu tiesu, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumu nodrošināt tiesu varas neatkarību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas tai izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī no LESD 267. panta.

220

Pirmām kārtām, Komisija apgalvo, ka Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktā, kā arī Grozītā likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktā paredzētos disciplinārpārkāpumus veidojošie elementi, proti, “darbības vai bezdarbība, kas var būtiski kavēt vai traucēt tiesu iestādes darbību”, vai “darbības, ar kurām tiek apšaubītas tiesneša darba attiecības [vai] tiesneša iecelšanas amatā efektivitāte”, šobrīd ir neskaidri un šie nodarījumi var aptvert gadījumu, kad valsts tiesnesis pārbauda to, vai tiesa ievēro tiesnešu neatkarības prasības LES 19. panta 1. punkta izpratnē kopsakarā ar Hartas 47. pantu. It īpaši, tiesneša konstatējums, ka viņa iztiesāšanas sastāvs vai cits iztiesāšanas sastāvs nav ievērojis prasību par neatkarīgu, objektīvu un tiesību aktos noteiktu tiesu šo Savienības tiesību normu izpratnē nelikumību dēļ, kas pieļautas, ieceļot amatā tiesnesi, kurš atrodas minētajā iztiesāšanas sastāvā, varētu tikt kvalificēts kā “darbības, ar kurām tiek apšaubītas tiesneša darba attiecības vai tiesneša iecelšanas amatā efektivitāte”. Par to liecinot tas, ka 2020. gada 5. augustā uz šāda pamata tika uzsākta disciplinārlieta pret kādu Sąd Apelacyjny Szczecin (Sčecinas apelācijas tiesa, Polija) tiesnesi, pamatojoties uz Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkta 3) apakšpunktu.

221

Tādējādi, it īpaši pamatojoties uz juridiskajiem principiem, kas minēti 2018. gada 27. februāra sprieduma Associação Sindical dos Juízes Portugueses (C‑64/16, EU:C:2018:117) 32. punktā, kā arī 2020. gada 26. marta sprieduma Simpson/Padome un HG/Komisija (pārskatīšana, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232) 55., 57., 70. un 71. punktā, Komisija uzskata, ka prasības pēc būtības trešajā iebildumā norādītās tiesību normas ir pretrunā LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai kopsakarā ar Hartas 47. pantu.

222

Turklāt šajās tiesību normās paredzētie disciplinārpārkāpumi attiecoties uz tiesas nolēmumu saturu, kas esot pretrunā 2018. gada 25. jūlija sprieduma Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586) 67. punktam.

223

Otrām kārtām, Komisija apgalvo, ka Grozītā likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunktā minētais disciplinārpārkāpums ir balstīts uz neprecīzu jēdzienu, proti, “acīmredzamu un klaju tiesību normu pārkāpumu”, jo šis jēdziens var attiekties kā uz tiesu nolēmumu saturu, tā arī uz tādu valsts tiesību normu neievērošanu, ar kurām ir aizliegts tiesas ceļā pārbaudīt, vai tiesa ir ievērojusi prasības attiecībā uz tiesnešu neatkarību Savienības tiesību izpratnē.

224

Polijas Republika apliecina, ka disciplinārā atbildība, kas uz tiesnešiem gulstas saskaņā ar Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktu un Grozītā likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1)–3) apakšpunktu, neietver atbildību par tiesas nolēmumu saturu un tādēļ to nevar uzskatīt par faktoru, kas rada spiedienu uz tiesnešiem vai iejaukšanos viņu tiesas spriešanas darbībā.

225

It īpaši, runājot, pirmkārt, par Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkta 2) apakšpunktā, kā arī Grozītā likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 2) apakšpunktā paredzēto pārkāpumu, kas tiesas spriešanu ievērojami apgrūtina vai pat padara to par neiespējamu, Polijas Republika apstrīd to, ka tiesas īstenota spriedumā A. K. aprakstīto pienākumu izpilde varētu tikt uzskatīta par tādu pārkāpumu, jo, pirmām kārtām, esot acīmredzams, ka Tiesas spriedumā nebūtu ietvertas normas, kuru īstenošana ievērojami apgrūtina tiesas spriešanu, un, otrām kārtām, šis spriedums neesot uzskatāms par nolēmumu, kas, ņemot vērā tā saturu, apdraudētu tiesas spriešanas darbību. Turklāt Polijas Republika atzīmē, ka šādam pārkāpumam ir ļoti nozīmīga loma valstu tiesību sistēmās un tāds ir paredzēts citu dalībvalstu konstitucionālo tiesību normās, kuras attiecas uz tiesu varu. It īpaši Komisijas apstrīdēto tiesību normu saknes esot meklējamas Francijas tiesībās – tiesībās, kuras Komisija nav apšaubījusi.

226

Otrkārt, runājot par Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkta 3) apakšpunktā, kā arī Grozītā likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 3) apakšpunktā paredzēto pārkāpumu, kas izpaužas kā tiesneša darba tiesisko attiecību esamības un tiesneša iecelšanas amatā efektivitātes apšaubīšana, Polijas Republika atkārto šā rīkojuma 158. un 159. punktā izklāstīto argumentāciju saistībā ar šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma d) apakšpunktā minēto pagaidu pasākumu izvērtējumu. It īpaši Polijas Republika, kura neapstrīd Komisijas apgalvojumu par disciplinārlietas esamību, kas uzsākta pret Sąd Apelacyjny Szczecin (Ščecinas apelācijas tiesa) tiesnesi, tomēr uzsver, ka aizliegums novērtēt tiesneša iecelšanas amatā likumīgumu, ņemot vērā tiesnešu iecelšanas konstitucionālo modeli Polijā, esot disciplinārpārkāpumu definējošas tiesību normas satura precizējums un tas esot pilnībā attaisnojams un piemērots.

227

Treškārt un visbeidzot, runājot par Grozītā likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunktā paredzēto pārkāpumu, kas izpaužas kā acīmredzams un klajš tiesību normu pārkāpums, Polijas Republika apgalvo, ka šo pārkāpumu nekādi nevar pielīdzināt disciplinārai atbildībai par nolēmuma saturu vai par parastām kļūdām, kādas tiesnesis var pieļaut, pieņemot nolēmumu. Kā to atspoguļojot Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) judikatūra, minētais pārkāpums attiecoties uz izņēmuma gadījumiem, kad ir pārkāptas tiesību normas, proti, gadījumiem, kad pārkāpums ir acīmredzams un klajš un kad tas pamato tā izdarītāja sodīšanu.

228

Lai pārbaudītu, vai nosacījums par fumus boni juris ir izpildīts, ciktāl ir runa par šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma c) apakšpunktā minēto pagaidu pasākumu noteikšanu, pirmām kārtām, ir jāatgādina, kā tas izriet no šā rīkojuma 171. un 199. punkta, ka valsts tiesību normas, kuru sekas ir tādas, ka valsts tiesām, kam ir jāinterpretē un jāpiemēro Savienības tiesības, tiek liegts pārbaudīt, vai tiesnesis vai tiesa ir ievērojuši prasības, kas raksturo efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un tostarp to, vai tiesneša iecelšana amatā vai tiesas izveide bijusi likumīga, pirmšķietami ir pretrunā LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai kopsakarā ar Hartas 47. pantu.

229

Tātad ir jākonstatē, ka arī valsts tiesību normas, no kurām izriet, ka pret valsts tiesnešiem var tikt uzsāktas disciplinārlietas tādēļ, ka viņi ir veikuši šādu pārbaudi, pirmšķietami ir pretrunā LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai kopsakarā ar Hartas 47. pantu.

230

Otrām kārtām, ir jāatgādina, kā tas izriet no šā rīkojuma 87. punktā norādītās judikatūras, ka neatkarības un objektivitātes prasība, kas tostarp izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, liek izvairīties no jebkāda riska, ka disciplinārās atbildības regulējums var tikt vērsts pret tām personām, kuru uzdevums ir spriest tiesu, un tādējādi izmantots kā politiskas kontroles sistēma pār tiesu nolēmumu saturu.

231

Šajā ziņā tostarp ir būtiski, ka tiek pieņemti noteikumi, kuros pietiekami skaidri un precīzi ir noteikta rīcība, kas var pamatot tiesnešu saukšanu pie disciplinārās atbildības, lai nodrošinātu viņu uzdevumus raksturojošo neatkarību un izvairītos no riska, ka viņi tiek saukti pie disciplinārās atbildības tikai viņu nolēmumu dēļ (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia Forumul Judecătorilor Din România u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 234. punkts).

232

Aplūkojamā gadījumā vispirms šķiet – kā to ir norādījusi Komisija –, ka Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunkta noteikumi, kā arī Grozītā likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunkta noteikumi šobrīd ir pārāk abstrakti un neprecīzi, lai pirmšķietami izslēgtu, ka tiesneša disciplinārā atbildība var iestāties tikai tādēļ, ka viņš ir pārbaudījis, vai tiesnesis vai tiesa ir ievērojuši tiesnešu neatkarības prasības, un tostarp konstatējis pārkāpumus tiesneša iecelšanas amatā procesā.

233

Tas pats attiecas uz Grozītā likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunktu. Proti, frāzes “acīmredzams un klajš tiesību normu pārkāpums” abstraktais un neprecīzais raksturs pirmšķietami neļauj izslēgt, ka tiesneša atbildība var iestāties, pamatojoties uz viņa lēmumu apgalvoti “kļūdaino” saturu vai tādēļ, ka viņš nav ievērojis valsts tiesību normas, kas liedz valsts tiesām pārbaudīt, vai tiesnesis vai iztiesāšanas sastāvs ir ievērojis tiesnešu neatkarības prasības.

234

Tādējādi, ņemot vērā prasības pēc būtības trešajā iebildumā norādīto valsts tiesību normu formulējumu, pirmšķietami nevar izslēgt, ka šīs tiesību normas ne vien liedz valsts tiesām pārbaudīt, vai tiesnesis vai tiesa ir ievērojuši efektīvu tiesību aizsardzību tiesā raksturojošās prasības, bet arī ļauj izmantot disciplinārās atbildības regulējumu kā tiesu nolēmumu satura politiskās kontroles sistēmu un ka līdz ar to tās ir pretrunā LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai kopsakarā ar Hartas 47. pantu.

235

Šāds vērtējums vēl jo vairāk ir izdarāms attiecībā uz Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkta 3) apakšpunktu un Grozītā likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 3) apakšpunktu, jo, kā izriet no lietas dalībnieku argumentācijas, kas izklāstīta šā rīkojuma 220. un 226. punktā, tiesneša iecelšanas amatā nelikumīguma konstatēšana var veidot šajās tiesību normās paredzēto pārkāpumu.

236

Turklāt tas, ka pret tiesnešiem uzsāktās disciplinārlietās pieņemtos nolēmumus kontrolē kāda struktūra, proti, Disciplinārlietu palāta, kuras neatkarības trūkumu, kā tas ir secināts šā rīkojuma 97. punktā, pirmšķietami nevar izslēgt, arī atbalsta šā rīkojuma 234. punktā ietverto vērtējumu. Tas pats ir sakāms attiecībā uz Komisijas uzsvērto, ka Grozījumu likums, ar kuru ir ieviesti aplūkojamās valsts tiesību normās paredzētie disciplinārpārkāpumi, tika pieņemts vienu mēnesi pēc tam, kad Tiesa pasludināja spriedumu A. K. un sniedza iesniedzējtiesai vērtējuma elementus attiecībā uz šīs palātas neatkarību, pamatojoties uz kuriem valsts tiesas varēja izvērtēt to tiesnešu vai tiesu neatkarību, kuru kompetencē ir pieņemt nolēmumus to izskatāmajās lietās.

237

Turklāt attiecībā uz Polijas Republikas piesaukto Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) judikatūru par elementiem, kas veido “acīmredzamu un klaju tiesību normu” pārkāpumu”, kas paredzēts Grozītā likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punktā, pietiek konstatēt, ka šī judikatūra ir tikusi izstrādāta pirms Disciplinārlietu palātas izveidošanas 2017. gadā un a fortiori pirms prasības pēc būtības divos pirmajos iebildumos norādīto valsts tiesību normu pieņemšanas ar Grozījumu likumu 2019. gadā. Līdz ar to minētā judikatūra nedod pamatu apšaubīt šā rīkojuma 234. punktā ietverto vērtējumu.

238

Visbeidzot, kā norādīts šā rīkojuma 111. punktā, Polijas Republika, lai pierādītu, ka nosacījums par fumus boni juris nav izpildīts, nevar lietderīgi atsaukties uz to, ka citās dalībvalstīs pastāv līdzīgi noteikumi.

239

Tādējādi, šajā tiesvedības stadijā nelemjot par to argumentu pamatotību, ko lietas dalībnieki izvirzījuši prasības pēc būtības trešā iebilduma ietvaros, kas ir vienīgi lietu pēc būtības izskatošās tiesas kompetencē, ir jākonstatē, ka, ņemot vērā Komisijas norādītos apstākļus un šā rīkojuma 163.–168. punktā, kā arī 230. un 231. punktā norādīto judikatūru, argumenti, kurus šī iestāde ir izvirzījusi šā iebilduma ietvaros, pirmšķietami nav acīmredzami nepamatoti šā paša rīkojuma 79. punktā minētās judikatūras izpratnē.

240

Līdz ar to jākonstatē, ka, ciktāl ir runa par šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma c) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu noteikšanu, nosacījums par fumus boni juris ir izpildīts.

241

Saskaņā ar šā rīkojuma 116. punktā minēto judikatūru Tiesai, izvērtējot steidzamību, ir jāpieņem, ka valsts tiesību normas, kas norādītas prasības pēc būtības trešajā iebildumā, var, pirmkārt, liegt valsts tiesām pārbaudīt, vai tiesnesis vai tiesa ir ievērojuši efektīvu tiesību aizsardzību tiesā raksturojošās prasības, un, otrkārt, pieļaut, ka disciplinārās atbildības regulējums tiek izmantots kā tiesu nolēmumu satura politiskās kontroles sistēma, un ka tādējādi tās ir pretrunā LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai kopsakarā ar Hartas 47. pantu.

242

Kā norādījusi Komisija, tas, ka prasības pēc būtības trešajā iebildumā norādīto valsts tiesību normu piemērošanas dēļ, pirmkārt, valsts tiesām līdz galīgā sprieduma pasludināšanai var būt liegts pārbaudīt, vai tiesnesis vai tiesa ir ievērojuši efektīvu tiesību aizsardzību tiesā raksturojošās prasības, un, otrkārt, līdz šā sprieduma pasludināšanai disciplinārās atbildības regulējums var tikt izmantots kā tiesu nolēmumu satura politiskās kontroles sistēma, šajā pašā laikposmā var apdraudēt Polijas tiesu neatkarību un tādējādi saskaņā ar šā rīkojuma 124. punktā minēto judikatūru radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu Savienības tiesību sistēmai un līdz ar to tiesībām, kas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, kā arī LES 2. pantā nostiprinātajām vērtībām, uz kurām šī savienība ir balstīta, it īpaši tiesiskumam.

243

Polijas Republika apstrīd steidzamības esamību, norādot uz to, ka pēc 2020. gada 8. aprīļa rīkojuma Komisija/Polija (C‑791/19 R, EU:C:2020:277) izdošanas Disciplinārlietu palātas darbība saistībā ar disciplinārlietām pret tiesnešiem tika apturēta. Šīs dalībvalsts ieskatā, šādas apturēšanas dēļ, kas turpināšoties līdz sprieduma pasludināšanai lietā C‑791/19 pēc būtības, Disciplinārlietu palāta vispār nepiemēros Komisijas apstrīdētās tiesību normas un tādēļ to apturēšana neesot steidzama, jo tās rezultātā netikšot novērsts nekāds kaitējums.

244

Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, ka Disciplinārlietu palātas darbības apturēšana var mazināt būtiska un neatgriezeniska kaitējuma rašanās risku, kas izriet no konkrēto valsts tiesību normu piemērošanas, šāda apturēšana tomēr neļauj novērst šādu risku.

245

Proti, kā norādījusi Komisija, jau tikai iespēja vien, ka pret tiesnešiem Polijā attiecīgā gadījumā var tikt uzsāktas disciplinārlietas par to, ka viņi pārbauda, vai tiesnesis vai tiesa ir ievērojuši efektīvu tiesību aizsardzību tiesā raksturojošās prasības, var ietekmēt viņu neatkarību, lai arī kāda būtu tiesu struktūra, kurā disciplinārlieta tiek izskatīta.

246

Turklāt tas vien, ka pastāv valsts tiesību normas, kas pieļauj izmantot disciplināras atbildības regulējumu kā tiesu nolēmumu satura politiskās kontroles sistēmu, var radīt attiecīgajām personām un citām dalībvalstīm šaubas par valsts tiesu neatkarību, kas var radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu.

247

Visbeidzot, runājot it īpaši par Grozītā likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunktu, Polijas Republika norāda, ka lūgums apturēt šīs tiesību normas piemērošanu ir iesniegts novēloti un ir pilnīgi nesaprotams. Šajā ziņā šī dalībvalsts apgalvo, pirmkārt, ka Komisija nav sniegusi nekādu pamatojumu tam, lai apturētu tādas tiesību normas piemērošanu, kura ir saistīta ar ļoti senām Polijas konstitucionālajām tradīcijām, un, otrkārt, tas, ka Komisija prasībā sakarā ar pienākumu neizpildi lietā C‑791/19 ir apstrīdējusi analoģisku tiesību normu, kas ietverta Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. pantā, tomēr nelūdzot piemērošanas apturēšanu, pierāda, ka patiesībā šī iestāde nesaskata nekādu kaitējuma risku, kas izrietētu no Grozītā likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunkta piemērošanas.

248

Tomēr, pirmkārt, pretēji Polijas Republikas apgalvotajam, Komisija ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka būtu jāaptur visu prasības pēc būtības trešajā iebildumā norādīto tiesību normu piemērošana. Otrkārt, kā norādīts šā rīkojuma 138. un 237. punktā, ar Grozījumu likumu ir ieviestas vairākas tiesību normas, tostarp tās, kas minētas prasības pēc būtības pirmajos divos iebildumos, kuras var ietekmēt Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunktā paredzētā pārkāpuma apjomu un kuras steidzamības izvērtējuma nolūkos tādējādi ir uzskatāmas par jauniem elementiem salīdzinājumā ar tiem, kas pastāvēja pirms minētā Grozījumu likuma pieņemšanas.

249

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka attiecībā uz šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma c) apakšpunktā norādīto pagaidu pasākumu noteikšanu steidzamības nosacījums ir izpildīts.

250

Komisija norāda, ka gadījumā, ja Tiesa, atsakoties noteikt šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma c) apakšpunktā paredzēto pagaidu pasākumu, pieņemtu prasības pēc būtības trešo iebildumu, tiktu nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums Savienības tiesību sistēmai un tiesībām, kas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, it īpaši viņu pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību neatkarīgā un objektīvā tiesību aktos noteiktā tiesā.

251

Savukārt tad, ja Tiesa minēto pasākumu noteiktu, pēc tam noraidot šo iebildumu, tam vienīgās sekas būtu Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunkta un Grozītā likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1)–3) apakšpunkta piemērošanas apturēšana uz laiku, kā arī vēlāk tas, ka uz laiku tiks liegta iespēja atbilstoši šīm tiesību normām atzīt par pārkāpumu to, ka tiesnesis tiesas spriešanas ietvaros ir pārbaudījis, vai ir ievērotas Savienības tiesību prasības par tiesību aktos noteiktas tiesas neatkarību un objektivitāti LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumu, kopsakarā ar Hartas 47. pantu, izpratnē.

252

Polijas Republika it īpaši apgalvo, ka prasības pēc būtības trešajā iebildumā norādīto valsts tiesību normu nepiemērošana līdz galīgā sprieduma pasludināšanai nozīmētu, ka visā šajā laikposmā sodāma rīcība, par kuru tās veicējiem neapšaubāmi būtu jāiestājas disciplinārai atbildībai, tieši pretēji, tiktu atzīta par pieļaujamu. Proti, Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesneši varētu tostarp datēt tiesas aktus ar atpakaļejošu spēku, slēpt dokumentus, kuriem ir nozīme lietu izšķiršanā, piespriest likumos neparedzētus sodus vai grozīt nolēmumus atbilstoši procesuāli neparedzētiem nosacījumiem vai pat pieņemt procesuāli neparedzētus nolēmumus. Tādējādi aplūkojamo valsts tiesību normu piemērošanas apturēšana radītu kaitējumu Polijas Republikas interesēm.

253

Šajā ziņā tomēr ir pietiekami atgādināt, kā izriet no šā rīkojuma 216. punkta, ka prasības pēc būtības trešajā iebildumā norādīto valsts tiesību normu piemērošanas apturēšana ietvers Polijas Republikas pienākumu līdz galīgā sprieduma pasludināšanai piemērot ar šajā iebildumā norādītajām valsts tiesību normām atceltās, aizstātās vai grozītās tiesību normas. Tādējādi šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma c) apakšpunktā minētā pagaidu pasākuma noteikšana nevar radīt šīs dalībvalsts norādīto kaitējumu.

254

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka attiecīgo interešu izsvēršana nosliecas par labu šā rīkojuma 38. punkta pirmā ievilkuma c) apakšpunktā paredzēto pagaidu pasākumu noteikšanai.

255

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šā rīkojuma 1. punktā minētais Komisijas pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu ir jāapmierina.

Ar šādu pamatojumu Tiesas priekšsēdētāja vietniece izdod rīkojumu: