1

Apelācijas sūdzībā Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 6. oktobra spriedumu Indo European Foods/EUIPO – Chakari (“Abresham Super Basmati Selaa Grade One World’s Best Rice”) (T‑342/20, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2021:651), ar kuru tā, pirmkārt, atcēla EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2020. gada 2. aprīļa lēmumu lietā R 1079/2019‑4 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) par iebildumu procesu starp Indo European Foods Ltd un Hamid Ahmad Chakari un, otrkārt, noraidīja Indo European Foods prasību pārējā daļā.

2

Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2020, L 29, 7. lpp., turpmāk tekstā – “Izstāšanās līgums”), kas noslēgts 2020. gada 30. janvārī un stājies spēkā 2020. gada 1. februārī, preambulas pirmajā, ceturtajā un astotajā daļā ir noteikts:

“Ņemot vērā, ka [Apvienotā Karaliste], ievērojot Apvienotajā Karalistē notikušā referenduma rezultātu un tās suverēno lēmumu pamest Eiropas Savienību, 2017. gada 29. martā paziņoja par nodomu izstāties no [Savienības] [..] saskaņā ar [LES 50.] pantu [..],

[..]

Atgādinot, ka saskaņā ar LES 50. pantu [..] un ievērojot šajā līgumā noteikto kārtību, no šā līguma spēkā stāšanās dienas Apvienotajai Karalistei pilnībā pārstāj piemērot Savienības [..] tiesības,

[..]

Ņemot vērā, ka gan Savienības, gan Apvienotās Karalistes interesēs ir noteikt pārejas jeb īstenošanas periodu, kurā [..] Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā (un parasti ar tādām pašām sekām kā dalībvalstīs) būtu jāpiemēro Savienības tiesības [..], lai novērstu traucējumus periodā, kad tiek risinātas sarunas par līgumu(‑iem) par turpmākajām attiecībām.”

3

Izstāšanās līguma 1. pantā “Mērķis” ir paredzēts:

“Šajā līgumā ir noteikta kārtība, kādā [Apvienotā Karaliste] izstājas no [Savienības] [..].”

4

Atbilstoši šī paša līguma 126. pantam “Pārejas periods”:

“Ir paredzēts pārejas jeb īstenošanas periods, kas sākas šā līguma spēkā stāšanās dienā un beidzas 2020. gada 31. decembrī.”

5

Izstāšanās līguma 127. panta “Pārejas noteikumu darbības joma” 1., 3. un 6. punktā ir paredzēts:

“1.   Ja vien šajā līgumā nav noteikts citādi, pārejas periodā Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā ir piemērojamas Savienības tiesības.

[..]

3.   Pārejas periodā saskaņā ar 1. punktu piemērojamās Savienības tiesības Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā rada tādas pašas tiesiskās sekas kā tās, kuras rodas Savienībā un tās dalībvalstīs, un tās interpretē un piemēro saskaņā ar tām pašām metodēm un vispārīgajiem principiem, kādus piemēro Savienībā.

[..]

6.   Ja vien šajā līgumā nav noteikts citādi, pārejas periodā ikvienu atsauci uz dalībvalstīm Savienības tiesībās, kas ir piemērojamas saskaņā ar 1. punktu, arī tajās, kas noteiktas, īstenojot un piemērojot minētās Savienības tiesības dalībvalstīs, saprot kā atsauci, kas ietver arī Apvienoto Karalisti.”

6

Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Kopienas preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 2015. gada 16. decembra Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/2424 (OV 2015, L 341, 21. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 207/2009”), 3., 4. un 7. apsvērumā ir noteikts:

[..]

7

Regulas Nr. 207/2009 1. panta 2. punktā ir paredzēts:

“[Eiropas Savienības] preču zīme ir vienota. Tai ir vienāds spēks visā Savienībā; to nereģistrē, nenodod un neatdod, tā nevar būt tāda lēmuma priekšmets, kas atceļ īpašnieka tiesības vai paziņo tās par spēkā neesošām, un tās izmantošanu nevar aizliegt, ja tas neattiecas uz visu Savienību. Šo principu piemēro, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi.”

8

Minētās regulas 8. panta “Relatīvs atteikuma pamatojums” 4. punktā ir paredzēts:

“Ja nereģistrētas preču zīmes vai citas plašākā nekā tikai vietējas nozīmes tirdzniecībā izmantotas zīmes īpašnieks iebilst, tad preču zīmi, par kuru iesniegts pieteikums, nereģistrē, ja atbilstoši Savienības tiesību aktiem vai tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuri attiecas uz šo zīmi:

9

Regula Nr. 207/2009 no 2017. gada 1. oktobra ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.).

10

Pēdējās minētās regulas 1. panta 2. punkts un 8. panta 4. punkts ir formulēti tāpat kā attiecīgi Regulas Nr. 207/2009 1. panta 2. punkts un 8. panta 4. punkts.

11

Regulas 2017/1001 72. pants “Prasības Tiesā” ir paredzēts:

“1.   Pret Apelācijas padomju lēmumiem attiecībā uz apelācijām var celt prasības Vispārējā tiesā.

2.   Prasību var celt, pamatojoties uz nekompetenci, būtisk[u] procesuāl[u] pārkāpum[u], LESD vai šīs regulas pārkāpumu vai kāda tiesību akta pārkāpumu saistībā ar to piemērošanu, vai pilnvaru pārsniegšanu.

3.   Vispārējai tiesai ir piekritība anulēt vai izmainīt apstrīdēto lēmumu.

[..]

6.   [EUIPO] veic nepieciešamos pasākumus, lai ievērotu Vispārējās tiesas spriedumu, vai gadījumā, ja par minēto spriedumu iesniegta apelācija, Tiesas spriedumu.”

12

Šīs regulas 139. panta “Lūgums piemērot valsts procedūru” 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.   Pieteikuma par [Eiropas Savienības] preču zīmi iesniedzējs vai tās īpašnieks var lūgt pārvērst tā [Eiropas Savienības] preču zīmes pieteikumu vai [Eiropas Savienības] preču zīmi valsts preču zīmes pieteikumā:

[..]

2.   Pārvēršana nenotiek:

[..]

3.   Valsts preču zīmes pieteikumam, kas radies, pārvēršot ES preču zīmes pieteikumu vai ES preču zīmi, saistībā ar attiecīgo dalībvalsti ir šā pieteikuma vai preču zīmes iesniegšanas datums vai prioritātes datums [..].”

13

Pārsūdzētā sprieduma 1.–12. punktā izklāstītos pamatlietas faktus var rezumēt šādi.

14

2017. gada 14. jūnijāH. A. Chakari iesniedza EUIPO Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, kas tika publicēts 2017. gada 6. septembraBulletin des marques de l’Union européenne (Eiropas Savienības Preču Zīmju Biļetens) Nr. 169/2017.

15

Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir šāds grafisks apzīmējums:

16

Reģistrācijas pieteikums iesniegts par izstrādājumiem uz rīsu bāzes, kas atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām, ietilpst 30. un 31. klasē.

17

2017. gada 13. oktobrīIndo European Foods iesniedza iebildumus pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz iepriekšējā punktā minētajām precēm. Iebildumi bija balstīti uz agrāku nereģistrētu Apvienotās Karalistes vārdisku preču zīmi “BASMATI”, kas aptver rīsus. Iebilduma pamatojumam tika izvirzīts Regulas 2017/1001 8. panta 4. punktā norādītais pamats. Indo European Foods būtībā norādīja, ka saskaņā ar Apvienotajā Karalistē piemērojamām tiesībām tā esot tiesīga nepieļaut reģistrācijai pieteiktās preču zīmes izmantošanu, ceļot tā saukto “plašas” formas prasību saistībā ar apzīmējuma uzurpāciju (“action for passing off”).

18

Ar 2019. gada 5. aprīļa lēmumu Iebildumu nodaļa pilnībā noraidīja iebildumus, jo Indo European Foods iesniegtie pierādījumi nebija pietiekami, lai saskaņā ar Regulas 2017/1001 8. panta 4. punktu pamatotu, ka attiecīgā agrākā preču zīme ir tikusi izmantota plašākā nekā tikai vietējas nozīmes komercdarbībā pirms konkrētā datuma un attiecīgajā teritorijā.

19

2019. gada 16. maijāIndo European Foods iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par šo Iebildumu nodaļas lēmumu.

20

Ar apstrīdēto lēmumu EUIPO Apelācijas ceturtā padome noraidīja šo apelācijas sūdzību kā nepamatotu, jo Indo European Foods neesot pierādījusi, ka vārds “basmati” tai ļauj aizliegt reģistrācijai pieteiktās preču zīmes izmantošanu Apvienotajā Karalistē, pamatojoties uz tā saukto “plašas” formas apzīmējuma uzurpāciju.

21

Ar pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 2. jūnijā, Indo European Foods iesniedza prasību atcelt un grozīt apstrīdēto lēmumu.

22

Prasības pamatojumam prasītāja izvirzīja vienu vienīgu pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta pārkāpumu.

23

Atbildes rakstā EUIPO tostarp apgalvoja, ka, tā kā iebildumi pret reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrāciju ir balstīti uz agrāku nereģistrētu Apvienotās Karalistes preču zīmi, aizsardzība, kas tai piešķirta ar Apvienotās Karalistes tiesībām, joprojām ir atbilstoša Izstāšanās līguma 126. un 127. pantā paredzētajā pārejas periodā (turpmāk tekstā – “pārejas periods”), bet, beidzoties šim periodam, iebildumu procesam un prasībai Vispārējā tiesā zustu priekšmets. Turklāt EUIPO apgalvoja, ka, tā kā apstrīdētā lēmuma atcelšana Indo European Foods vairs nevarētu sniegt nekādu labumu, tai vairs neesot intereses celt prasību tiesvedībā Vispārējā tiesā.

24

Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 15.–23. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja EUIPO argumentāciju attiecībā uz iebildumu procesa un apelācijas sūdzības priekšmetu.

25

Minētā sprieduma 16. punktā atgādinājusi, ka pārejas periods ilga no 2020. gada 1. februāra līdz 31. decembrim, tā 17. punktā norādīja, ka strīda priekšmets šajā gadījumā ir apstrīdētais lēmums, kurā Apelācijas padome ir lēmusi par prasītājas pirmajā instancē izvirzītā iebildumu pamata esamību. Turklāt šajā pašā 17. punktā Vispārējā tiesa, ņemot vērā savu judikatūru, uzskatīja, ka relatīva iebildumu pamata esamība jāizvērtē, vēlākais, brīdī, kad EUIPO lemj par iebildumiem. Proti, tā norādīja, ka, lai gan nesenā spriedumā tā ir nospriedusi, ka agrākajai preču zīmei, kas ir iebildumu pamatā, ir jābūt spēkā ne tikai reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma publicēšanas brīdī, bet arī brīdī, kad EUIPO lemj par iebildumiem, pastāv noteikts pretējas judikatūras virziens, saskaņā ar kuru, lai novērtētu relatīva iebildumu pamata esamību, jāņem vērā Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdis, pret kuru ir celti iebildumi, pamatojoties uz agrāku preču zīmi.

26

Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 18. punktā tā uzskatīja, ka šajā lietā šis jautājums nav jāizskata, jo apstrīdētais lēmums tika pieņemts pārejas perioda laikā, proti, datumā, kurā, tā kā Izstāšanās līgumā nav pretēju noteikumu, Regula 2017/1001 joprojām bija piemērojama agrākajām nereģistrētām Apvienotās Karalistes preču zīmēm, kas tiek izmantotas komercdarbībā, un ka līdz ar to attiecīgā agrākā preču zīme turpināja baudīt tādu pašu aizsardzību, kāda tai būtu bijusi, ja nebūtu Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības.

27

Pēc tam minētā sprieduma 19. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka katrā ziņā uzskatīt, ka strīda priekšmets zūd, ja tiesvedības laikā iestājas tāds notikums kā attiecīgās dalībvalsts iespējamā izstāšanās no Savienības, pēc kura agrāka preču zīme varētu zaudēt nereģistrētas preču zīmes statusu vai cita komercdarbībā izmantota apzīmējuma, kas nav tikai vietēja mēroga, statusu, nozīmētu, ka tiek ņemti vērā pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas radušies pamati, kuri nevar ietekmēt tā pamatotību. Vispārējā tiesa precizēja, ka, lai novērtētu EUIPO apelācijas padomju lēmumu tiesiskumu, tai principā jāņem vērā šo lēmumu pieņemšanas datums.

28

Visbeidzot pārsūdzētā sprieduma 20. punktā Vispārējā tiesa no šī sprieduma 25.–27. punktā atgādinātajiem apsvērumiem secināja, ka neatkarīgi no tā, kurš ir noteicošais brīdis, uz ko izvēlas atsaukties, proti, preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdis vai Apelācijas padomes lēmuma pieņemšanas brīdis, agrākā preču zīme, uz kuru balstīti iebildumi, varēja tos pamatot. Pārsūdzētā sprieduma 21. un 22. punktā tā turklāt uzskatīja, ka šis secinājums netika atspēkots ar 2019. gada 14. februāra spriedumiem Beko/EUIPO– Acer (ALTUS) (T‑162/18, EU:T:2019:87) 2021. gada 2. jūnija spriedumu Style & Taste/EUIPO – The Polo/Lauren Company (Polo spēlētāja attēls) (T‑169/19, EU:T:2021:318). Pārsūdzētā sprieduma 23. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības nav izraisījusi šī strīda priekšmeta zudumu.

29

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 24.–28. punktā Vispārējā tiesa noraidīja EUIPO argumentāciju par apgalvoto Indo European Foods intereses celt prasību zudumu.

30

Šajā ziņā vispirms tā pārsūdzētā sprieduma 25. punktā atgādināja pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru interesei celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī un jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā tiesvedība jāizbeidz pirms sprieduma taisīšanas, un tas nozīmē, ka prasības rezultātā lietas dalībniekam, kas cēlis šo prasību, ir jāvar gūt labumu, un norādīja, ka tad, ja šī interese celt prasību zūd tiesvedības laikā, Vispārējās tiesas nolēmums par lietas būtību nevar sniegt nekādu labumu attiecīgajam prasītajam.

31

Pēc tam norādītā sprieduma 26. punktā Vispārējā tiesa noraidīja EUIPO argumentu, saskaņā ar kuru prasītājas pirmajā instancē intereses celt prasību neesamība esot izrietējusi no tā, ka attiecīgās Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs varot pārvērst savu pieteikumu par valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumiem visās Savienības dalībvalstīs, jo šis apsvērums principā attiecas uz jebkuru iebildumu procesu.

32

Visbeidzot minētā sprieduma 27. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka EUIPO arguments – saskaņā ar kuru Apelācijas padomei, kurai lieta tiktu nodota atpakaļ, ja Vispārējā tiesa atceltu apstrīdēto lēmumu, būtu jānoraida apelācijas sūdzība, jo nav agrākas preču zīmes, kas aizsargāta ar dalībvalsts tiesībām, – ir balstīts uz kļūdainu premisu, ka Apelācijas padomei faktu vērtējums būtu jāveic uz sava jaunā lēmuma pieņemšanas brīdi. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šādā situācijā Apelācijas padomei būtu jālemj par šo pašu apelācijas sūdzību atkarībā no situācijas, kāda bija apelācijas sūdzības iesniegšanas brīdī, un šī apelācijas sūdzība atkal kļūst par izskatāmu tajā pašā stadijā, kurā tā bija pirms apstrīdētā lēmuma. Tātad Vispārējā tiesa uzskatīja, ka EUIPO savas argumentācijas pamatojumam minētajai judikatūrai nav nozīmes un ar to vienīgi tiek apstiprināts, ka katrā ziņā nevar pieprasīt, lai preču zīme, uz kuru balstīti iebildumi, turpinātu pastāvēt pēc Apelācijas padomes lēmuma pieņemšanas.

33

Tā paša sprieduma 28. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka lieta nebija zaudējusi savu priekšmetu un ka Indo European Foods interese celt prasību turpināja pastāvēt. Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 31.–72. punktā izvērtēja prasību atcelt apstrīdēto lēmumu un vienīgo pamatu šīs prasības pamatojumam. Tā uzskatīja, ka šis pamats ir pamatots un ka tādēļ šis lēmums ir jāatceļ. Savukārt pēc tam, kad Vispārējā tiesa šī sprieduma 73.–79. punktā bija izvērtējusi Indo European Foods lūgumu apmierināt iebildumus, tā secināja, ka nosacījumi tās grozīšanas pilnvaru īstenošanai nav izpildīti, un noraidīja šo lūgumu.

34

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Vispārējā tiesa, pirmkārt, atcēla apstrīdēto lēmumu un, otrkārt, pārējā daļā prasību noraidīja.

35

Ar dokumentu, kas iesniegts tajā pašā datumā kā šī apelācijas sūdzība, EUIPO saskaņā ar Tiesas Reglamenta 170.a panta 1. punktu lūdza pieļaut tā apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58.a panta trešajai daļai.

36

Ar 2022. gada 7. aprīļa rīkojumu EUIPO/Indo European Foods (C‑801/21 P, EU:C:2022:295) apelācijas sūdzība tika pieļauta.

37

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 16. jūnija lēmumu Vācijas Federatīvajai Republikai tika atļauts iestāties lietā EUIPO prasījumu atbalstam.

38

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 16. decembra rīkojumu EUIPO/Indo European Foods (C‑801/21 P, EU:C:2022:1049) Walsall Conduits Ltd pieteikums par iestāšanos lietā prasītājas pirmajā instancē prasījumu atbalstam tika noraidīts.

39

Ar apelācijas sūdzību EUIPO, kuru atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, lūdz Tiesu:

40

Indo European Foods prasījumi Tiesai ir šādi:

41

Apelācijas sūdzības pamatojumam EUIPO izvirza vienu vienīgu pamatu, kas attiecas uz prasības par apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses celt prasību saglabāšanos pārkāpumu. Šim pamatam ir trīs daļas, no kurām pirmā attiecas uz tiesību kļūdu, jo Vispārējā tiesa esot sajaukusi vērtējumu par intereses celt prasību saglabāšanos ar apstrīdētā akta tiesiskuma pārbaudi, otrā – uz tiesību kļūdu un nepietiekamu pamatojumu, jo Vispārējā tiesa neesot in concreto izvērtējusi Indo European Foods intereses celt prasību saglabāšanos, ņemot vērā Eiropas Savienības preču zīmju tiesību īpatnības, trešā – Regulas 2017/1001 72. panta 6. punkta pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa esot likusi EUIPO neņemt vērā Izstāšanās līgumā paredzētā pārejas perioda beigu tiesiskās sekas.

42

Indo European Foods apstrīd apelācijas sūdzības pieņemamību divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, EUIPO apelācijas sūdzībā esot izvirzījis jaunu argumentāciju, ko tas nebija iesniedzis Vispārējā tiesā. It īpaši EUIPO esot grozījis argumentāciju, kuru tas sākotnēji bija izvirzījis Vispārējā tiesā, pirmo reizi Tiesā norādot, ka attiecībā uz jautājumu par strīda priekšmeta saglabāšanos pastāv atšķirīgi judikatūras virzieni Vispārējā tiesā. Otrkārt, Vispārējās tiesas konstatējums, ka tajā celtā prasība nav zaudējusi savu priekšmetu, attiecoties uz faktiem.

43

Pirmām kārtām, jāatgādina, ka, lai gan, protams, Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā ir vienīgi izvērtēt juridisko risinājumu, kāds rasts attiecībā uz pirmajā instancē apspriestajiem pamatiem un argumentiem, prasītājs tomēr ir tiesīgs iesniegt apelācijas sūdzību, Tiesā izvirzot pamatus un argumentus, kuri izriet no paša pārsūdzētā sprieduma un kuru mērķis ir kritizēt tā pamatotību no tiesību viedokļa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 2. februāris, Spānija u.c./Komisija, C‑649/20 P, C‑658/20 P un C‑662/20 P, EU:C:2023:60, 29. un 30. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

44

Šajā lietā EUIPO apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, pārsūdzētajā spriedumā konstatēdama, ka Indo European Foods prasībai nav zudis priekšmets un ka šī lietas dalībniece ir saglabājusi interesi panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu, neraugoties uz to, ka tiesvedības laikā Vispārējā tiesā ir beidzies pārejas periods un Vispārējā tiesa šajā ziņā esot balstījusies uz judikatūras virzienu, kurš neatbilstot Tiesas judikatūrai attiecībā uz prasību par intereses celt prasību saglabāšanās vērtējumu in concreto.

45

Ar šo apelācijas sūdzību tātad tiek apšaubīts Vispārējās tiesas pārsūdzētajā spriedumā veiktais vērtējums par Vispārējā tiesā izskatāmā strīda priekšmeta saglabāšanos un prasītājas pirmajā instancē interesi celt prasību, jo jautājums par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas šādas saglabāšanās neesamības dēļ tai katrā ziņā jāizvērtē pēc savas ierosmes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. septembris, Bank Mellat/Padome, C‑430/16 P, EU:C:2018:668, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Pirmais Indo European Foods izvirzītais nepieņemamības pamats tātad ir jānoraida.

47

Otrām kārtām, pietiek atgādināt, ka, lai gan faktu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas tiesvedībā, Tiesas kompetencē savukārt ir saskaņā ar LESD 256. pantu pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, kuras Vispārējā tiesa no tās ir izsecinājusi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 24. marts, PJ un PC/EUIPO, C‑529/18 P un C‑531/18 P, EU:C:2022:218, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2023. gada 22. jūnijs, Gmina Miasto Gdynia un Port Lotniczy Gdynia‑Kosakowo/Komisija, C‑163/22 P, EU:C:2023:515, 79. un 99. punkts).

48

Taču šajā lietā EUIPO apstrīd nevis faktu vērtējumu, ko Vispārējā tiesa veikusi pārsūdzētā sprieduma 17.–28. punktā, bet gan tās veikto juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, kuras šī tiesa no tās ir izsecinājusi, proti, ka prasības priekšmets un Indo European Foods interese celt prasību turpina pastāvēt. Otrais Indo European Foods izvirzītais nepieņemamības pamats tātad arī ir jānoraida.

49

Tātad apelācijas sūdzība ir pieņemama.

50

Vispirms jāatgādina, ka attiecīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika iesniegts 2017. gada 14. jūnijā, bet iebildumi pret šīs preču zīmes reģistrāciju – 2017. gada 13. oktobrī. Līdz ar to šo strīdu reglamentē, pirmkārt, Regulas Nr. 207/2009 materiālās tiesību normas, kas bija spēkā 2017. gada 14. jūnijā, un, otrkārt, Regulas 2017/1001 procesuālās tiesību normas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 8. maijs, Bimbo/ITSB, C‑591/12 P, EU:C:2014:305, 12. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

EUIPO, kuru atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 17.–23. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka prasības priekšmets joprojām pastāvēja tikai tādēļ, ka pārejas perioda beigas nevarēja ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu tā pieņemšanas datumā.

52

Pirmkārt, no Tiesas judikatūras izrietot, ka vērtējums par prasības priekšmeta un intereses celt prasību saglabāšanos notiek agrākā stadijā un tas ir atšķirīgs no vērtējuma, kas jāveic, pārbaudot apstrīdētā akta tiesiskumu. Proti, šīs prasības izvērtēšana nozīmētu, ka būtu jāņem vērā šī akta atcelšanas iespējamā ietekme uz prasītāja tiesisko stāvokli, savukārt tiesiskuma pārbaudei būtu jāņem vērā strīda faktiskais un juridiskais konteksts minētā akta pieņemšanas brīdī.

53

Tādējādi EUIPO būtībā apgalvo, ka, izdarot galīgus secinājumus par strīda priekšmeta saglabāšanos tikai tādēļ, ka notikums nevar ietekmēt apstrīdētā akta tiesiskumu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

54

EUIPO piebilst: uzskatot, ka prasībai noteikti saglabājas priekšmets gadījumā, ja pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas agrākās tiesības zūd, prasībai par intereses celt prasību saglabāšanos lielā mērā tiek atņemts tās iedarbīgums, jo šādā gadījumā šī prasība būtu atbilstoša tikai situācijās, kurās apstrīdētais lēmums ir zaudējis spēku minēto agrāko tiesību zuduma dēļ pirms šī lēmuma pieņemšanas. Šāds apsvērums esot pretrunā arī Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru esot nepieciešams pārbaudīt lietas dalībnieku reālo personīgo interesi celt prasību in concreto.

55

Otrkārt, EUIPO apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 19. punktā izklāstītais secinājums ir balstīts uz kļūdainu 2014. gada 8. oktobra sprieduma Fuchs/ITSB – Les Complices (Zvaigzne aplī) (T‑342/12, EU:T:2014:858) interpretāciju. Pēdējā minētajā spriedumā Vispārējā tiesa esot izvērtējusi prasītāja radušos un pastāvošu interesi, lemjot par labumu, ko prasītājs būtu varējis gūt no attiecīgā lēmuma atcelšanas lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, salīdzinājumā ar lēmumu izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas kontekstā, kurā iebildumi tika apmierināti. Tādējādi EUIPO uzskata, ka minētais spriedums drīzāk apstiprinot Vispārējās tiesas pienākumu in concreto izvērtēt labumu, ko apstrīdētā lēmuma atcelšana varētu sniegt prasītājai.

56

Indo European Foods apstrīd šīs argumentācijas pamatotību.

57

Pirmām kārtām, jānorāda, ka ar vienīgā pamata pirmo daļu EUIPO būtībā apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 17.–23. punktā Vispārējā tiesa esot sajaukusi jautājumu par intereses celt prasību saglabāšanos ar datumu, kurā jāizvērtē apstrīdētā lēmuma tiesiskums. Šī interpretācija ir balstīta uz kļūdainu šī pēdējā sprieduma interpretāciju. Proti, kā izriet no šā sprieduma 24.–28. punkta, Vispārējā tiesa šajos punktos ir vienīgi izvērtējusi jautājumu par strīda priekšmeta saglabāšanos, ņemot vērā pārejas perioda beigas, kas iestājās tajā izskatāmās tiesvedības laikā. Līdz ar to šajos punktos Vispārējā tiesa nevarēja pieļaut sajaukšanu, kuru tai pārmet EUIPO. Tādēļ šis arguments jānoraida kā nepamatots.

58

Otrām kārtām, ciktāl ar šo vienīgā pamata pirmo daļu EUIPO vēlas pārmest Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 17.–23. punktā ir kļūdaini uzskatījusi, ka prasībai noteikti saglabājas priekšmets gadījumā, ja pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas ir zudušas agrākās tiesības, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru strīda priekšmetam – tāpat kā interesei celt prasību – ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā lieta ir jāizbeidz, kas nozīmē, ka prasības vai attiecīgā gadījumā apelācijas sūdzības rezultātā lietas dalībniekam, kurš cēlis šo prasību vai iesniedzis šo sūdzību, ir jāvar panākt labvēlīgu iznākumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 4. septembris, ClientEarth/Komisija, C‑57/16 P, EU:C:2018:660, 43. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī rīkojumu, 2020. gada 30. aprīlis, Chypre/EUIPO, C‑608/18 P, C‑609/18 P un C‑767/18 P, EU:C:2020:347, 27. un 28. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

59

Turklāt jānorāda: Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka, tā kā lēmums, par kuru ir celta atcelšanas prasība Vispārējā tiesā, formāli nav ticis atsaukts, šai tiesai bija pamats konstatēt, ka strīda priekšmets ir saglabājies (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 48. un 49. punkts; 2018. gada 4. septembris, ClientEarth/Komisija, C‑57/16 P, EU:C:2018:660, 45. punkts, ka arī 2021. gada 21. janvāris, Leino‑Sandberg/Parlaments, C‑761/18 P, EU:C:2021:52, 33. punkts). Visbeidzot – joprojām saskaņā ar judikatūru – šādu konstatējumu neatspēko tas, ka apstrīdētais lēmums ir zaudējis spēku pēc prasības celšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 47. punkts).

60

Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma 17.–23. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Indo European Foods prasība nebija zaudējusi priekšmetu, pamatojoties tostarp uz konstatējumu, ka strīda priekšmets bija 2020. gada 2. aprīlī pieņemtais apstrīdētais lēmums, kurā šī padome lēma par Indo European Foods izvirzītā iebildumu pamata esamību, un ka šis lēmums tika pieņemts pirms pārejas perioda beigām.

61

EUIPO neapstrīd, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 17.–23. punkta, ka dienā, kad Vispārējā tiesa pieņēma nolēmumu, apstrīdētais lēmums formāli nebija atsaukts. Turklāt EUIPO nekādi neapgalvo, ka pārejas perioda beigu sekas būtu bijušas tādas, ka šis lēmums tiktu atcelts ar atpakaļejošu spēku.

62

No tā izriet, ka EUIPO argumentācija, ciktāl tā attiecas uz Vispārējās tiesas veikto strīda priekšmeta saglabāšanās pārbaudi, arī nav pamatota, līdz ar to vienīgā pamata pirmā daļa kopumā jānoraida kā nepamatota.

63

Ar vienīgā pamata otro daļu EUIPO, kuru būtībā atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav in concreto izvērtējusi Indo European Foods intereses celt prasību saglabāšanos.

64

Šajā ziņā EUIPO pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir uzskatījusi, ka izšķirošais jautājums šajā lietā ir tas, vai apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma vai apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī agrākā preču zīme varēja pamatot iebildumus, lai gan šis apsvērums neļaujot atbildēt uz jautājumu, vai, neraugoties uz tiesiskajām sekām, kas saistītas ar pārejas perioda beigām, reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācija vēl varēja nodarīt kaitējumu Indo European Foods tiesiskajām interesēm, kuras ir aizsargātas ar Regulu 2017/1001, un vai līdz ar to tās interese celt prasību turpināja pastāvēt.

65

Tādējādi, no vienas puses, Vispārējā tiesa, izvērtējot prasītājas pirmajā instancē intereses celt prasību saglabāšanos, neesot ņēmusi vērā iebildumu procesa īpašo raksturu, kā arī preču zīmes pamatfunkciju.

66

Proti, no Vispārējās tiesas judikatūras izrietot, ka iebildumu procesa galvenais mērķis ir nodrošināt, ka agrākā preču zīme var saglabāt savu izcelsmes identifikācijas funkciju, paredzot iespēju atteikt tādas jaunas preču zīmes reģistrāciju, kas sajaukšanas iespējas dēļ nonāk konfliktā ar šo agrāko preču zīmi. Nevarot rasties nekāds konflikts starp Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu un agrāku preču zīmi, kura ir zudusi iebildumu procesa laikā, jo reģistrācijai pieteiktā preču zīme varot tikt reģistrēta tikai pēc iebildumu procesa beigām.

67

No otras puses, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā Eiropas Savienības preču zīmes teritorialitātes principu, kā arī tās vienoto raksturu.

68

Šajā ziņā EUIPO norāda, ka Vispārējā tiesā celtās prasības apturošās iedarbības dēļ apstrīdētais lēmums nevarēja tikt īstenots pirms pārejas perioda beigām, līdz ar to reģistrācijai pieteiktā preču zīme nebūs aizsargāta Apvienotajā Karalistē, pat ja tā galu galā tiktu reģistrēta. Runājot par attiecīgo agrāko preču zīmi, tā joprojām saņemot pilnīgu aizsardzību Apvienotajā Karalistē, neradot kaitējuma risku reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas vai izmantošanas Savienības teritorijā dēļ.

69

Prasība pirmajā instancē jau esot devusi Indo European Foods konkrētu labumu, liedzot izpildīt apstrīdēto lēmumu pirms pārejas perioda beigām, tādējādi attiecīgā iebildumu procesa mērķis, proti, novērst konfliktu ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi Apvienotās Karalistes teritorijā, jau esot sasniegts. Tāpēc šīs personas tiesiskās intereses, ko aizsargā Regula 2017/1001, vairs nevarot ietekmēt lēmums pēc būtības, lai kāds arī tas būtu.

70

Šo nostāju apstiprinot Regulas 2017/1001 vispārējā sistēma. Proti, EUIPO uzskata, ka pat gadījumā, ja prasība tiktu apmierināta, otrs lietas dalībnieks katrā ziņā, ņemot vērā Regulas 2017/1001 139. pantu, no 2021. gada 1. janvāra varētu pārveidot savu pieteikumu par valsts preču zīmju pieteikumiem visās Savienības dalībvalstīs, saglabājot sākotnējā pieteikuma prioritāti, un tādējādi panākt reģistrācijai pieteiktās preču zīmes aizsardzību tajā pašā teritorijā kā tad, ja pret minēto pieteikumu vērstie iebildumi tiktu noraidīti. Pārsūdzētā sprieduma 26. punktā Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā šo īpašo lietas aspektu, noraidot šos apsvērumus tikai tādēļ, ka tie principā attiecas uz jebkuru iebildumu procesu.

71

Ņemot vērā šos apstākļus, EUIPO apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 24.–26. punktā ir pieļautas trīs tiesību kļūdas. Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi noteikumus, kas reglamentē pierādīšanas pienākuma sadali saistībā ar prasību par intereses celt prasību saglabāšanos. Proti, tā esot vienīgi noraidījusi EUIPO argumentāciju tā vietā, lai izvērtētu Indo European Foods argumentus, saskaņā ar kuriem tai esot saglabājusies interese celt prasību.

72

Otrkārt, balstot savu vērtējumu uz to, vai abstrakti agrākās tiesības konkrētajā brīdī varēja būt iebildumu pamats, Vispārējā tiesa neesot in concreto izvērtējusi intereses celt prasību saglabāšanos, ņemot vērā šī sprieduma 65.–70. punktā atgādinātos apstākļus.

73

Treškārt, pārsūdzētais spriedums, it īpaši tā 26. punkts, neļaujot saprast, kādēļ Vispārējā tiesa noraidīja EUIPO argumentāciju par Indo European Foods intereses celt prasību saglabāšanās neesamību, tādējādi pārkāpjot pienākumu norādīt pamatojumu.

74

Indo European Foods apstrīd šīs argumentācijas pamatotību.

75

Pirmkārt, attiecībā uz apgalvoto pierādīšanas pienākuma sadales reglamentējošo noteikumu pārkāpumu saistībā ar intereses celt prasību saglabāšanos pietiek norādīt, ka, protams, Vispārējā tiesa savus apsvērumus par Indo European Foods intereses celt prasību saglabāšanos formāli ir saistījusi ar EUIPO izklāstīto argumentu pārbaudi. Tomēr no apsvērumiem, ko Vispārējā tiesa izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 24.–28. punktā, var secināt, ka neatkarīgi no EUIPO izklāstīto argumentu atbilstības Vispārējā tiesa ir pienācīgi pārbaudījusi, vai Indo European Foods patiešām ir interese celt prasību, un konstatējusi, ka tas tā ir.

76

Pie kam no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Vispārējai tiesai ir pamats pēc savas ierosmes jebkurā tiesvedības brīdī izvirzīt iebildi par lietas dalībnieka intereses uzturēt prasību neesamību tāda fakta dēļ, kas ir iestājies pēc dienas, kad iesniegts dokuments par lietas ierosināšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 18. oktobris, Gul Ahmed Textile Mills/Padome, C‑100/17 P, EU:C:2018:842, 38. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), un šī pieņemamības nosacījuma neizpilde ir absolūts šķērslis tiesas procesam (šajā nozīme skat. spriedumu, 2018. gada 6. septembris, Bank Mellat/Padome, C‑430/16 P, EU:C:2018:668, 49. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, lai gan Savienības tiesai ir jāspriež tikai par lietas dalībnieku prasījumiem, atbilstoši kuriem tiek noteiktas strīda robežas, tai nav noteikti jāaprobežojas vienīgi ar šo lietas dalībnieku savu prasījumu pamatojumam norādītajiem argumentiem, jo pretējā gadījumā atbilstošā situācijā tā būtu spiesta pamatot savu nolēmumu ar kļūdainiem juridiskiem apsvērumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, Komisija/Printeos, C‑301/19 P, EU:C:2021:39, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

77

Ņemot vērā šos apstākļus, šīs daļas pirmais atzars jānoraida kā nepamatots.

78

Otrkārt, attiecībā uz argumentāciju, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa, izvērtējot Indo European Foods intereses celt prasību saglabāšanos, pārsūdzētā sprieduma 24.–27. punktā neesot ņēmusi vērā iebildumu procesa īpašo raksturu, preču zīmes pamatfunkciju, teritorialitātes principu, kā arī Eiropas Savienības preču zīmes vienoto raksturu, jānorāda, ka tā ir balstīta uz premisu, ka, runājot par prasību, kas celta par apelācijas padomes lēmumu, ar kuru ir noraidīti iebildumi, intereses celt prasību Vispārējā tiesā saglabāšana jāvērtē, ņemot vērā tikai ar piemērojamo regulu par Eiropas Savienības preču zīmi aizsargātās tiesiskās intereses, un tādējādi tā ir atkarīga tikai no tā, vai Vispārējās tiesas nolēmuma pieņemšanas brīdī vēl var rasties konflikta risks.

79

Šī premisa, kas nozīmētu, ka uzreiz jāierobežo apstākļi, kurus Vispārējā tiesa var ņemt vērā, lai novērtētu prasītāja, kas ceļ prasību atbilstoši Regulas 2017/1001 72. pantam, intereses celt prasību saglabāšanos salīdzinājumā ar to, kurš ceļ prasību saskaņā ar LESD 263. pantu, nav pamatota ne ar piemērojamiem tiesību aktiem, ne judikatūru.

80

Šajā ziņā no judikatūras vienīgi izriet, ka intereses celt atcelšanas prasību esamība nozīmē, ka šīs prasības rezultātā var tikt sniegts labums personai, kura to ir cēlusi (spriedumi, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 55. punkts, kā arī 2023. gada 13. jūlijs, D & A Pharma/EMA, C‑136/22 P, EU:C:2023:572, 43. punkts).

81

Tādējādi jautājums, vai attiecībā uz lēmumu, ar kuru noraidīti iebildumi pret Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju, persona, kas iesniegusi šādus iebildumus, var gūt labumu no Vispārējā tiesā celtās prasības par šī lēmuma atcelšanu, jāizvērtē konkrēti, ņemot vērā visas sekas, kas var izrietēt no šajā lēmumā pieļautā iespējamā prettiesiskuma konstatējuma un iespējami nodarītā kaitējuma rakstura (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija, C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 65. punkts).

82

Izskatāmajā lietā, no vienas puses, no šīs apelācijas sūdzības vienīgā pamata pirmās daļas pārbaudes izriet, ka Vispārējā tiesa pamatoti konstatēja, ka Indo European Foods celtās prasības priekšmets nav zudis. No otras puses, no pārsūdzētā sprieduma 10.–12. punkta būtībā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā ir apstiprināts šīs lietas dalībnieces iesniegto iebildumu noraidījums, pamatojoties uz konstatējumu, ka Regulas 2017/1001 8. panta 4. punkta piemērošanas nosacījumi nav izpildīti, līdz ar to Indo European Foods saskaņā ar šo lēmumu attiecībā uz konkrēto agrāko preču zīmi nevarēja saņemt šajā tiesību normā paredzēto aizsardzību. Tādējādi, tā kā Indo European Foods savas prasības Vispārējā tiesā pamatojumam atsaucās tieši uz to, ka Apelāciju padome ir pārkāpusi minēto tiesību normu, un tā kā minētais lēmums kaitē it īpaši Indo European Foods ekonomiskajām interesēm, tā atcelšana varētu tai sniegt labumu.

83

Visbeidzot attiecībā uz argumentu, atbilstoši kuram pārsūdzētā sprieduma 26. punktā Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā faktu, ka saskaņā ar Regulas 2017/1001 139. pantu otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece tad, ja šajā instancē celtā apelācijas sūdzība tiktu apmierināta, pēc pārejas perioda beigām varētu pārveidot savu preču zīmes reģistrācijas pieteikumu par valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumiem visās dalībvalstīs, pietiek norādīt, ka, ņemot vērā iepriekš konstatēto, šis apstāklis neietekmē Indo European Foods interesi celt prasību par apstrīdēto lēmumu.

84

No tā izriet, ka šīs daļas otrais atzars, kas ir balstīts uz kļūdainu premisu, arī ir jānoraida kā nepamatots.

85

Treškārt, attiecībā uz apgalvoto pamatojuma neesamību pārsūdzētajā spriedumā par iemesliem, kuru dēļ Vispārējā tiesa noraidīja EUIPO argumentus par Indo European Foods intereses celt prasību nesaglabāšanos, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākums norādīt pamatojumu neliek Vispārējai tiesai izsmeļoši izklāstīt vienu pēc otra lietas dalībnieku izvirzītos argumentus, jo pamatojums var būt netiešs, ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, uz kuriem balstās Vispārējā tiesa, un Tiesai gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu pārbaudi apelācijā (spriedums, 2023. gada 9. marts, PlasticsEurope/ECHA, C‑119/21 P, EU:C:2023:180, 144. punkts un tajā minētā judikatūra).

86

Kā secinājumu 60. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, no pārsūdzētā sprieduma 25.–27. punkta – lai arī netieši – skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka EUIPO izklāstītie argumenti par Indo European Foods interesi celt prasību nav pamatoti, jo šī interese celt prasību pastāvēja prasības celšanas brīdī un nebija zudusi tiesvedības Vispārējā tiesā laikā.

87

Tādēļ šīs daļas trešais atzars nav pamatots un līdz ar to vienīgā pamata otrā daļa jānoraida kā nepamatota.

88

EUIPO, kuru būtībā atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 27. punktā tam, pārkāpjot Regulas 2017/1001 72. panta 6. punktu, ir noteikts pienākums nepārbaudīt, vai prasītāja pirmajā instancē saglabā interesi panākt Iebildumu nodaļas lēmuma atcelšanu, un neņemt vērā LES 50. panta 3. punkta, kā arī Izstāšanās līguma 126. un 127. panta iedarbību. Tādējādi tādu pasākumu veikšana, kas vajadzīgi, lai izpildītu šajā 27. punktā noteikto pienākumu, nozīmējot, ka EUIPO, pārkāpjot šīs tiesību normas, izskata vai pat noraida attiecīgo reģistrācijas pieteikumu.

89

It īpaši EUIPO apgalvo, ka minētajā 27. punktā norādītais pienākums tam liek pārbaudīt attiecīgo relatīvo atteikuma pamatu attiecībā uz teritoriju, kurā reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nevar tikt piešķirta nekāda aizsardzība, un tas esot acīmredzamā pretrunā Eiropas Savienības preču zīmes shēmas loģikai un vispārējai sistēmai. Regulā 2017/1001 neesot sniegts nekāds juridiskais pamats, kas ļautu veikt šādu nošķīrumu starp atbilstošo teritoriju, lai izvērtētu minēto relatīvo atteikuma pamatu, un teritoriju, kurā tiks piešķirta aizsardzība. Tādējādi ar šo pienākumu tiekot pārkāpta arī prasība par intereses celt prasību saglabāšanos, kā arī pārkāpts Regulas 2017/1001 1. panta 2. punkts un 8. panta 4. punkts.

90

Indo European Foods apstrīd šīs argumentācijas pamatotību.

91

Atbilstoši Regulas 2017/1001 72. panta 6. punktam EUIPO veic nepieciešamos pasākumus, lai ievērotu Vispārējās tiesas spriedumu vai gadījumā, ja par minēto spriedumu ir iesniegta apelācija, Tiesas spriedumu.

92

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par LESD 266. pantu, kas mutatis mutandis attiecas uz šo 72. panta 6. punktu, kura formulējums ir analoģisks, iestādei, struktūrai vai vienībai, kas pieņēmusi atcelto aktu, lai nodrošinātu atbilstību atceļošajam spriedumam un pilnībā nodrošinātu tā izpildi, jāievēro ne tikai šī sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvi, kuri veido šī sprieduma obligāto pamatu, tādā ziņā, ka tie ir nepieciešami, lai noteiktu precīzu rezolutīvajā daļā nolemtā nozīmi (spriedums, 2022. gada 22. septembris, IMG/Komisija, C‑619/20 P un C‑620/20 P, EU:C:2022:722, 101. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

93

Tomēr no minētā 72. panta 6. punkta izriet, ka Vispārējai tiesai nav jāizdod rīkojumi EUIPO (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2006. gada 29. jūnijs, Creative Technology/ITSB, C‑314/05 P, EU:C:2006:441, 40.–42. punkts, kā arī pēc analoģijas spriedumu, 2014. gada 2. oktobris, Strack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 145. punkts un tajā minētā judikatūra).

94

Izskatāmajā lietā pietiek norādīt, ka pārsūdzētā sprieduma 27. punkts ir vienīgi Vispārējās tiesas atbilde uz EUIPO argumentu, saskaņā ar kuru Indo European Foods tiesvedības laikā Vispārējā tiesā esot zaudējusi savu interesi panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu, jo tā atcelšanas gadījumā Apelācijas padomei būtu jānoraida tajā no jauna izskatīšanā esošā prasība tādēļ, ka nav agrākas ar dalībvalsts tiesībām aizsargātas preču zīmes.

95

Līdz ar to šajā punktā būtībā ir tikai konstatēta Indo European Foods interese celt prasību Vispārējā tiesā un tātad tas ir tikai šādas intereses konstatēšanai nepieciešamais pamatojums. Tādējādi nevar uzskatīt, ka ar to Vispārējā tiesa, pārkāpjot šī sprieduma 93. punktā atgādināto judikatūru, būtu uzlikusi EUIPO apgalvotos pienākumus, kurus tas ir identificējis šajā savas apelācijas sūdzības daļā.

96

No tā izriet, ka vienīgā pamata trešā daļa, kas balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma 27. punkta interpretāciju, un līdz ar to arī šis pamats un apelācijas sūdzība kopumā ir noraidāma kā nepamatota.

97

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

98

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

99

Tā kā Indo European Foods ir prasījusi piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un spriedums par tā vienīgo pamatu ir nelabvēlīgs, tad tam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

100

Atbilstoši šī paša reglamenta 140. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

101

Līdz ar to Vācijas Federatīvā Republika, persona, kas iestājusies šajā apelācijas tiesvedībā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: