–

GR vārdā – J. Grlić, odvjetnik, un B. Wiesinger, Rechtsanwalt,

–

HS vārdā – V. Drenški‑Lasan, odvjetnica,

–

Županijsko državno odvjetništvo u Puli‑Pola vārdā – E. Putigna, odvjetnik,

–

Horvātijas valdības vārdā – G. Vidović Mesarek, pārstāve,

–

Austrijas valdības vārdā – A. Posch, J. Schmoll un F. Zeder, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – H. Dockry, M. Mataija un M. Wasmeier, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 54. pantu Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 19. lpp.), kura parakstīta 1990. gada 19. jūnijā Šengenā un stājusies spēkā 1995. gada 26. martā (turpmāk tekstā – “Šengenas konvencija”), kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar kriminālprocesu, kas uzsākts pret GR, HS un IT par to, ka viņi Horvātijā ir izdarījuši, mudinājuši vai palīdzējuši izdarīt nodarījumus, kas kvalificējami kā ļaunprātīga uzticības izmantošana komercdarījumos.

3

Šengenas konvencija tika noslēgta, lai nodrošinātu Šengenā 1985. gada 14. jūnijā parakstītā Nolīguma starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 13. lpp.) īstenošanu.

4

Šengenas konvencijas 54. pants ir ietverts tās 3. nodaļā ““Non bis in idem” principa piemērošana”. Šajā pantā ir paredzēts:

“Personu, kuras sakarā vienā Līgumslēdzējā Pusē ir pieņemts galīgais tiesas spriedums, nedrīkst par to pašu nodarījumu saukt pie atbildības citā Līgumslēdzējā Pusē, ar noteikumu, ka notiesāšanas gadījumā sods jau ir izciests, to izcieš vai to vairs nevar izpildīt atbilstīgi tās Līgumslēdzējas Puses tiesību aktiem, kurā spriedums pieņemts.”

5

Saskaņā ar Šengenas konvencijas 57. panta 1. un 2. punktu:

“1.   Ja kādā Līgumslēdzējā Pusē apsūdz personu kādā nodarījumā un šīs Līgumslēdzējas Puses kompetentām iestādēm ir iemesls uzskatīt, ka apsūdzība saistīta ar to pašu nodarījumu, par kuru citā Līgumslēdzējā Pusē jau ir pieņemts galīgais spriedums, tad šīs iestādes, ja uzskata par vajadzīgu, lūdz attiecīgu informāciju no tās Līgumslēdzējas Puses kompetentām iestādēm, kuras teritorijā spriedums ir pieņemts.

2.   Lūgto informāciju sniedz iespējami drīz, un to ņem vērā turpmākā procesa gaitā.”

6

Ustav Republike Hrvatske (Horvātijas Republikas Konstitūcija) 31. panta 2. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Nevienu nedrīkst no jauna notiesāt vai pakļaut kriminālvajāšanai par nodarījumu, par kuru viņš jau ir galīgi attaisnots vai notiesāts likumā noteiktajā kārtībā.”

7

Kazneni zakon (Kriminālkodekss), redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktiem, 246. panta 1. un 2. punktā ir noteikts, ka ļaunprātīga uzticības izmantošana saistībā ar komercdarījumiem ir noziedzīgs nodarījums tautsaimniecībā.

8

Zakon o kaznenom postupku (Kriminālprocesa kodekss) 12. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Nevienu nedrīkst no jauna pakļaut kriminālvajāšanai par nodarījumu, par kuru viņš jau ir notiesāts un par kuru ir pasludināts galīgs tiesas nolēmums.”

9

Strafprozessordnung (Kriminālprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “Austrijas Kriminālprocesa kodekss”) 190. pantā ir paredzēts:

“Prokuratūra neveic kriminālvajāšanu un izbeidz izmeklēšanu, ciktāl:

1.   nodarījums, kas ir izmeklēšanas pamatā, nav sodāms ar tiesas nosakāmu sodu vai ja attiecīgās personas kriminālvajāšanas turpināšana nav pieļaujama tiesisku iemeslu dēļ; vai ja

2.   nav faktiskā pamata turpmākai attiecīgās personas kriminālvajāšanai.”

10

Austrijas Kriminālprocesa kodeksa 193. panta 2. punktā ir noteikts:

“Prokuratūra var uzdot turpināt izmeklēšanu, kas izbeigta saskaņā ar 190. vai 191. pantu, ja vien nodarījuma sodāmībai nav iestājies noilgums un ja:

1.   attiecīgā persona nav uzklausīta saistībā ar šo nodarījumu (164. un 165. pants) un pret viņu nav vērsti nekādi piespiedu pasākumi; vai

2.   rodas vai kļūst zināmi jauni fakti vai pierādījumi, kuri, skatot tos atsevišķi vai kopā ar citiem procesā veiktiem konstatējumiem, var būt atbilstošs pamats, lai notiesātu attiecīgo personu vai rīkotos saskaņā ar 11. iedaļu.”

11

Pamatlietas faktu norises laikā GR bija Skiper Hoteli d.o.o. un Interco Umag d.o.o., Umag (turpmāk tekstā – “Interco”), kas vēlāk kļuva par INTER Consulting d.o.o., valdes locekle. Viņa bija arī Rezidencija Skiper d.o.o. dalībniece, un viņai piederēja Alterius d.o.o. pamatkapitāla daļas. HS bija Interco valdes priekšsēdētājs, un viņam arī piederēja Alterius pamatkapitāla daļas, savukārt IT bija nekustamo īpašumu vērtētājs.

12

2015. gada 28. septembrīŽupanijsko državno odvjetništvo u Puli (reģionālā prokuratūra, Pula, Horvātija; turpmāk tekstā – “Pulas prokuratūra”) cēla apsūdzību pret GR, HS, IT un Interco (turpmāk tekstā – “Horvātijas apsūdzības raksts”). Šajā apsūdzības rakstā, pirmkārt, GR un Interco tika inkriminēta ļaunprātīga uzticības izmantošana saistībā ar komercdarījumiem Horvātijas Kriminālkodeksa, redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktiem, 246. panta 1. un 2. punkta izpratnē un, otrkārt, HS un IT tika apsūdzēti attiecīgi par pamudināšanu izdarīt šo noziedzīgo nodarījumu un par tā atbalstīšanu.

13

No Horvātijas apsūdzības raksta, kā tas izklāstīts arī lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, izriet, ka laikposmā no 2004. gada decembra līdz 2006. gada jūnijam GR un HS veica konkrētas darbības, lai Interco varētu iegādāties nekustamos īpašumus, kas atrodas uz vairākiem blakusesošiem zemesgabaliem Savudrijas [Savudrija] (Horvātija) pašvaldībā – vietā, kur Skiper Hoteli plānoja īstenot tūrisma mājokļu būvniecības projektu. Pēc tam šīs pašas personas esot rīkojušās tādējādi, ka Skiper Hoteli atpirka šos nekustamos īpašumus par cenu, kas ievērojami pārsniedz attiecīgo tirgus cenu, un tādējādi Interco prettiesiski iedzīvojās uz Skiper Hoteli rēķina.

14

Turklāt Horvātijas apsūdzības rakstā ir norādīts, ka laikposmā no 2004. gada novembra līdz 2005. gada novembrim GR un HS veica arī darbības, kuru mērķis bija panākt, lai GR un citas šīs personas pārstāvētās sabiedrības pārdotu Skiper Hoteli – par cenu, kas ir acīmredzami augstāka nekā to reālā vērtība, – GR un šīm pārējām sabiedrībām piederošās pamatkapitāla daļas sabiedrībā Alterius, kurā sākotnējo mantisko ieguldījumu veidoja vairāki nekustamie īpašumi, kas uzcelti uz blakusesošiem zemesgabaliem Savudrijas pašvaldības teritorijā. Šajā nolūkā GR un HS ar Rezidencija Skiper starpniecību, izmantojot IT līdzdalību, esot pasūtījuši attiecīgo nekustamo īpašumu vērtējumu, kurā norādītā vērtība ir pārmērīgi augsta.

15

Horvātijas apsūdzības raksts tika apstiprināts ar iesniedzējtiesas – Županijski sud u Puli (Pulas apgabaltiesa, Horvātija) – Krimināllietu palātas 2016. gada 5. maija nolēmumu.

16

Attiecībā uz kriminālprocesu, kas par tiem pašiem faktiem esot uzsākts Austrijā, iesniedzējtiesa norāda, ka Austrijas tiesībaizsardzības iestādes tik tiešām bija sākušas kriminālvajāšanu pret diviem bijušajiem Austrijā reģistrētās bankas Hypo Alpe‑Adria‑Bank International AG (turpmāk tekstā – “Hypo Alpe Adria Bank”) valdes locekļiem, kā arī pret GR un HS kā šo divu bijušo valdes locekļu līdzdalībniekiem. Kā liecina Staatsanwaltschaft Klagenfurt (Klāgenfurtes prokuratūra, Austrija) sastādītais apsūdzības raksts, kas 2015. gada 9. janvārī iesniegts Landesgericht Klagenfurt (Klāgenfurtes apgabaltiesa, Austrija) (turpmāk tekstā – “Austrijas apsūdzības raksts”), minētajiem bijušajiem valdes locekļiem tika inkriminēta ļaunprātīga uzticības izmantošana Strafgesetzbuch (Kriminālkodekss) izpratnē, jo laikposmā no 2002. gada septembra līdz 2005. gada jūlijam viņi bija apstiprinājuši kredītu izsniegšanu Rezidencija Skiper un Skiper Hoteli kopumā vismaz 105 miljonu EUR apmērā, neievērojot nedz prasības attiecībā uz adekvātu pašu kapitāla sniegšanu un naudas līdzekļu izlietojuma uzraudzību, nedz ņemot vērā, pirmkārt, ka trūkst ar projektu īstenošanu saistītās dokumentācijas, kas pamatotu šo kredītu piešķiršanu, un, otrkārt, ka atmaksas nodrošinājuma instrumenti un attiecīgo sabiedrību spēja veikt atmaksu nav pietiekami. Turklāt GR un HS tika inkriminēts, ka, lūdzot piešķirt minētos kredītus, viņi bija pamudinājuši šos bijušos valdes locekļus izdarīt viņiem inkriminēto noziedzīgo nodarījumu vai to atbalstījuši.

17

Turklāt pēc HS lūguma Klāgenfurtes prokuratūra ar 2015. gada 16. jūlija vēstuli, kas adresēta viņa advokātiem, apstiprināja, ka saistībā ar kriminālvajāšanu, kura uzsākta pret GR un HS, Austrijas apsūdzības raksts attiecās arī uz nekustamo īpašumu pārdošanu Skiper Hoteli, izmantojot Alterius starpniecību, par pārmērīgi augstu cenu, kā arī uz apšaubāmu šī projekta vadības izdevumu segšanu.

18

Ar Landesgericht Klagenfurt (Klāgenfurtes apgabaltiesa) 2016. gada 3. novembrī pasludināto spriedumu (turpmāk tekstā – “galīgais Austrijas spriedums”) abi bijušie Hypo Alpe Adria Bank valdes locekļi esot daļēji atzīti par vainīgiem viņiem inkriminēto nodarījumu izdarīšanā un notiesāti par viena no Skiper Hoteli piešķirtajiem kredītiem vairāk nekā 70 miljonu EUR apmērā apstiprināšanu (turpmāk tekstā – “attiecīgais kredīts”). Turpretī GR un HS esot attaisnoti, ciktāl runa ir par viņiem izvirzīto apsūdzību, ka viņi ir attiecīgi pamudinājuši izdarīt bijušajiem Hypo Alpe Adria Bank valdes locekļiem inkriminētos noziedzīgos nodarījumus vai atbalstījuši tos. Šis spriedums esot kļuvis galīgs pēc tam, kad 2019. gada 4. martāOberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) noraidīja pret to celto pārsūdzību.

19

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka Pulas prokuratūra, kas izmeklēja arī citus noziedzīgus nodarījumus saistībā ar Hypo Alpe Adria Bank, 2014. gadā vairākkārt vērsās pie Klāgenfurtes prokuratūras ar lūgumu pārbaudīt, vai tā Austrijā ir uzsākusi kriminālprocesu līdztekus Horvātijā notiekošajam procesam. Ņemot vērā Klāgenfurtes prokuratūras sniegto informāciju, kas būtībā bija identiska tai, kura vēlāk tika iekļauta Austrijas apsūdzības raksta slēdziena daļā, Pulas prokuratūra pauda uzskatu, ka fakti, kurus bija pārbaudījusi Klāgenfurtes prokuratūra un Landesgericht Klagenfurt (Klāgenfurtes apgabaltiesa), nav juridiski nozīmīgi pamatlietas kriminālprocesa priekšmetu veidojošā noziedzīgā nodarījuma kvalificēšanai, ka tie nav saistīti ar Horvātijas apsūdzības rakstā aprakstītajiem faktiem un ka tādējādi tie nav jāuzskata par tādiem, kas jau ir iztiesāti.

20

Iesniedzējtiesa precizē, ka saskaņā ar Horvātijas judikatūru galīgi ir tikai fakti, kas ir izklāstīti procesuālo dokumentu, piemēram, rīkojumu par saukšanu pie kriminālatbildības, rīkojumu par tiesvedības izbeigšanu, apsūdzības rakstu un spriedumu, rezolutīvajā daļā. Līdz ar to, piemērojot principu ne bis in idem, tiek salīdzināti tikai fakti, kas minēti šo procesuālo dokumentu rezolutīvajā daļā.

21

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa uzskata, ka attiecībā uz GR un HS varētu būt “nedalāma materiāla, telpas un laika saikne”, no vienas puses, starp Horvātijas apsūdzības raksta slēdziena daļā minētajiem faktiem un, no otras puses, Austrijas apsūdzības raksta slēdziena daļā minētajiem faktiem, galīgā Austrijas sprieduma rezolutīvajā daļā un pamatojumā minētajiem faktiem, kā arī tiem, par kuriem Klāgenfurtes prokuratūra veikusi izmeklēšanu attiecībā tostarp uz GR un HS un kuri vēlāk nav tikuši iekļauti Austrijas apsūdzības rakstā.

22

Vispirms attiecībā uz šo faktu materiālo identiskumu iesniedzējtiesa atgādina, ka ar galīgo Austrijas spriedumu HS ticis attaisnots no apsūdzības, saskaņā ar kuru laikposmā no 2002. gada sākuma līdz 2005. gada jūlija sākumam viņš ar kredīta pieteikumu un kredīta lietas materiālu atkārtotu iesniegšanu bija mudinājis divus bijušos Hypo Alpe Adria Bank valdes locekļus izdarīt noteiktus pārkāpumus, tostarp pārkāpumu, piešķirot attiecīgo kredītu bez pietiekamiem projekta materiāliem un bez kredīta atmaksas spējas prognozēm, savukārt GR tikusi attaisnota no apsūdzības, saskaņā ar kuru laikposmā no 2003. gada 9. augusta līdz 2005. gada jūlija sākumam viņa bija veicinājusi pārkāpumu izdarīšanu no šo pašu personu puses, jo, būdama Rezidencija Skiper un Skiper Hoteli vadītāja, viņa bija lūgusi piešķirt kredītus, tostarp attiecīgo kredītu, veicot sarunas, iesniedzot kredīta dokumentus un parakstot kredīta līgumus, un tas bija pamatā Hypo Alpe Adria Bank ciestajiem zaudējumiem. Šajā ziņā no galīgā Austrijas sprieduma pamatojuma izrietot, ka Skiper Hoteli ir izmantojusi attiecīgo kredītu, lai iegādātos preces un pamatkapitāla daļas par acīmredzami augstākām cenām nekā tirgus cenas.

23

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šie apstākļi, kas ir iekļauti galīgā Austrijas sprieduma rezolutīvajā daļā un pamatojumā, ir jāsaista ar Klāgenfurtes prokuratūras veikto izmeklēšanu attiecībā uz GR, kā arī HS saistībā ar citiem faktiem, kas nav tie, kuri ir Austrijas apsūdzības raksta priekšmets un par kuriem viņi ir attaisnoti ar šo spriedumu. Proti, ņemot vērā, ka šie fakti esot identiski tiem, kas norādīti Horvātijas apsūdzības rakstā, Klāgenfurtes prokuratūra tādējādi esot izmeklējusi, vai attiecīgie nekustamie īpašumi un pamatkapitāla daļas, kas tika iegādāti, izmantojot attiecīgo kredītu, Skiper Hoteli plānotā nekustamā īpašuma projekta īstenošanas laikā tika iegādāti par pārāk augstu cenu.

24

Tātad Klāgenfurtes prokuratūra veikusi izmeklēšanas procesu par šiem apstākļiem, bet izbeigusi to attiecībā uz GR un HS. Šajā ziņā Klāgenfurtes prokuratūra, izsniedzot paziņojumu, viņus esot tikai informējusi, ka izmeklēšanas process “Skiper lietā” saistībā ar Austrijas Kriminālkodeksa 153. panta 1. un 2. punktā minēto uzticības ļaunprātīgas izmantošanas noziedzīgo nodarījumu attiecībā uz viņiem ir izbeigts, pamatojoties uz Austrijas Kriminālprocesa kodeksa 190. panta 2. punktu, ciktāl uz viņiem neattiecas Austrijas apsūdzības raksts pierādījumu, it īpaši attiecībā uz nodomu nodarīt kaitējumu, nepietiekamības dēļ vai konkrētu pietiekamu pierādījumu par tādu rīcību neesamības dēļ, kas ietilpst krimināltiesību piemērošanas jomā. Tādējādi Klāgenfurtes prokuratūra izbeidza šo izmeklēšanu, pamatojoties uz faktiem, kas nav precizēti galīgā Austrijas sprieduma rezolutīvajā daļā.

25

Turpinājumā attiecībā uz to, vai ir saikne laikā starp šī sprieduma 22. punktā minētajiem faktiem, iesniedzējtiesa uzskata, ka datumi, kuros piešķirts attiecīgais kredīts, no vienas puses, un Horvātijā izdarītie nodarījumi, no otras puses, daļēji sakrīt, jo saskaņā ar galīgā Austrijas sprieduma rezolutīvo daļu pārkāpums, par kuru GR un HS tikuši attaisnoti, ir izdarīts laikposmā no 2002. gada līdz 2005. gada jūlijam, savukārt fakti saistībā ar Horvātijas apsūdzības rakstu attiecas uz 2004.–2006. gadu. Šī pārklāšanās laikā esot izskaidrojama ar to, ka attiecīgā kredīta piešķiršanai noteikti esot bijis jānotiek pirms Horvātijā izdarītajiem nodarījumiem. Proti, bez šī kredīta Skiper Hoteli veiktā nekustamā īpašuma un pamatkapitāla daļu iegāde Horvātijā nebūtu bijusi iespējama.

26

Visbeidzot saikni telpā starp minētajiem faktiem pierādot tas, ka galīgajā Austrijas spriedumā ir minēts, ka attiecīgais kredīts bija paredzēts nekustamo īpašumu un pamatkapitāla daļu iegādei Horvātijā, lai – tāpat kā Horvātijā – īstenotu Skiper Hoteli plānoto nekustamā īpašuma projektu.

27

Šādos apstākļos Županijski sud u Puli‑Pola (Pulas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai, izvērtējot principa ne bis in idem pārkāpumu, faktus, kuri minēti [Horvātijas] apsūdzības raksta slēdziena daļā, var salīdzināt tikai ar noteicošajiem faktiem, kas minēti [Austrijas] apsūdzības raksta slēdziena daļā un [galīgā Austrijas] sprieduma rezolutīvajā daļā,

vai arī faktus, kuri minēti [Horvātijas] apsūdzības raksta slēdziena daļā, var salīdzināt arī ar faktiem, kuri ietverti [galīgā Austrijas] sprieduma pamatojumā, kā arī faktiem, par kuriem Klāgenfurtes prokuratūra veica izmeklēšanu attiecībā uz vairākām personām, tostarp GR un HS, un kuri pēc tam netika iekļauti [Austrijas] apsūdzības rakstā (un kuri netika minēti konkrētajā slēdziena daļā)?”

28

Austrijas valdība apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, jo uzdotajiem jautājumiem neesot nozīmes pamatlietas izspriešanā un tie esot hipotētiski.

29

Šī valdība apgalvo, ka kriminālprocess Austrijā un iesniedzējtiesā notiekošais kriminālprocess nav balstīti uz “to pašu nodarījumu” Šengenas konvencijas 54. panta izpratnē neatkarīgi no tā, vai būtu jāsalīdzina tikai Austrijas apsūdzības raksta slēdziena daļa vai galīgā Austrijas sprieduma rezolutīvā daļa vai arī jāveic pilnīgāka pārbaude, ņemot vērā arī šī sprieduma pamatojumu un, iespējams, izmeklēšanas procesa, kura noslēgumā taisīts minētais spriedums, saturu.

30

Proti, no Austrijas apsūdzības raksta slēdziena daļas, no vienas puses, un Horvātijas apsūdzības raksta slēdziena daļas, no otras puses, salīdzinājuma izrietot: katram no Austrijā un Horvātijā īstenotajiem kriminālprocesiem ir atšķirīgs priekšmets, un tie attiecas uz atšķirīgiem cietušajiem. Šo konstatējumu apstiprinot arī Horvātijas apsūdzības raksta salīdzinājums ar galīgā Austrijas sprieduma pamatojumu un Klāgenfurtes prokuratūras izmeklēšanu citos kriminālprocesos.

31

Konkrētāk, Austrijas valdība uzskata, ka Austrijā notikušā kriminālprocesa priekšmets bijusi GR un HS saukšana pie kriminālatbildības saistībā ar mantisko kaitējumu, kas nodarīts Hypo Alpe Adria Bank, piešķirot nepamatotus kredītus, savukārt Horvātijā notiekošā kriminālprocesa priekšmets ir GR un HS saukšana pie kriminālatbildības par mantisko kaitējumu, kas nodarīts Skiper Hoteli, iegādājoties nekustamos īpašumus un pamatkapitāla daļas sabiedrībās, kurām pieder nekustamie īpašumi, par, iespējams, pārmērīgām cenām. Turklāt Austrijā notikušais kriminālprocess neesot varējis attiekties uz iespējamām GR darbībām attiecībā pret Skiper Hoteli Austrijas iestāžu kompetences šajā ziņā neesamības dēļ, jo GR esot Horvātijas pilsone un rezidente un Skiper Hoteli savukārt esot Horvātijā reģistrēta sabiedrība.

32

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātajā sadarbībā starp Tiesu un valsts tiesām tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams tās sprieduma taisīšanai, gan arī jautājumu, ko tā uzdod Tiesai, nozīmīgums. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem nolēmums (spriedums, 2020. gada 4. jūnijs, Kancelaria Medius, C‑495/19, EU:C:2020:431, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

No minētā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, ko valsts tiesa ir uzdevusi pašas ar savu atbildību noteiktajā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas ir vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2020. gada 4. jūnijs, Kancelaria Medius, C‑495/19, EU:C:2020:431, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Turklāt Tiesai saskaņā ar kompetences sadalījumu starp Eiropas Savienības tiesām un valstu tiesām ir jāņem vērā iesniedzējtiesas nolēmumā noteiktais prejudiciālo jautājumu faktiskais un tiesiskais konteksts. Līdz ar to, lai kāda arī būtu Austrijas valdības paustā kritika par iesniedzējtiesas veiktajiem faktu vērtējumiem, prejudiciālie jautājumi ir jāizskata, pamatojoties uz šiem vērtējumiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Caixabank, C‑385/20, EU:C:2022:278, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Šajā lietā iesniedzējtiesa balstās uz faktisko premisu, saskaņā ar kuru nav izslēgts, ka attiecībā uz GR un HS varētu būt nedalāma materiāla, telpas un laika saikne starp Horvātijas apsūdzības raksta slēdziena daļā ietvertajiem faktiem, Austrijas apsūdzības raksta slēdziena daļā ietvertajiem faktiem un galīgā Austrijas sprieduma rezolutīvajā daļā un pamatojumā minētajiem faktiem, kā arī tiem faktiem, par kuriem Klāgenfurtes prokuratūra veica izmeklēšanas procesu attiecībā tostarp uz GR un HS un kuri vēlāk netika iekļauti Austrijas apsūdzības rakstā.

36

Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka jautājums par to, tiek vai netiek ņemti vērā galīgā Austrijas sprieduma pamatojumā minētie fakti, kā arī fakti, kuru dēļ Klāgenfurtes prokuratūra ir veikusi izmeklēšanas procesu attiecībā uz GR un HS un kuri vēlāk netika iekļauti Austrijas apsūdzības rakstā, ir izšķirošs, pārbaudot, vai pastāv “nedalāma materiāla, telpas un laika saikne” Šengenas konvencijas 54. panta piemērošanas nolūkā. Tātad lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nešķiet hipotētisks.

37

No iepriekš minētā izriet, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

38

Iesākumā jāatgādina, ka princips ne bis in idem ir Savienības tiesību pamatprincips, kurš tagad ir nostiprināts Hartas 50. pantā (spriedums, 2022. gada 28. oktobris, Generalstaatsanwaltschaft München (Izdošana un ne bis in idem), C‑435/22 PPU, EU:C:2022:852, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Turklāt šis princips, kas ir nostiprināts arī Šengenas konvencijas 54. pantā, izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām. Tātad pēdējais minētais pants ir jāinterpretē, ņemot vērā Hartas 50. pantu, kura būtības ievērošanu tas nodrošina (spriedums, 2022. gada 28. oktobris, Generalstaatsanwaltschaft München (Izdošana un ne bis in idem), C‑435/22 PPU, EU:C:2022:852, 65. punkts).

40

Līdz ar to ir jāuzskata, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Šengenas konvencijas 54. pants, lasot to Hartas 50. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka, izvērtējot principa ne bis in idem ievērošanu, ir jāņem vērā tikai tie fakti, kas minēti citas dalībvalsts kompetento iestāžu sastādītā apsūdzības raksta slēdziena daļā, kā arī šajā dalībvalstī pasludinātā galīgā sprieduma rezolutīvajā daļā, vai arī ir jāņem vērā visi šī sprieduma pamatojumā minētie fakti, tostarp tie, uz kuriem ir attiecies izmeklēšanas process, bet kuri nav iekļauti apsūdzības rakstā.

41

Ņemot vērā iesniedzējtiesas izteiktās un šī sprieduma 20.–26. punktā izklāstītās šaubas, vispirms ir jāinterpretē Šengenas konvencijas 54. pantā paredzētie nosacījumi un pēc tam jāsniedz iesniedzējtiesai norādes to izvērtēšanai pamatlietas kontekstā.

42

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pamatots ar to, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka saskaņā ar Horvātijas tiesu praksi, lai novērtētu, vai ir piemērojams princips ne bis in idem, Horvātijas tiesas var ņemt vērā tikai tādus faktus, kas ietverti procesuālo dokumentu, tādu kā rīkojumi par saukšanu pie kriminālatbildības, rīkojumi par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas, apsūdzības raksti un spriedumi, rezolutīvajā daļā. Šī tiesa uzskata: ir iespēja, ka citas dalībvalsts, šajā lietā – Austrijas Republikas, procesuālo dokumentu pamatojumā minētie fakti, arī tie, par kuriem ir veikts izmeklēšanas process, bet kuri nav iekļauti apsūdzības rakstā, pamatlietā var likt secināt, ka pastāv “tas pats nodarījums” Šengenas konvencijas 54. panta izpratnē.

43

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2022. gada 28. oktobris, Generalstaatsanwaltschaft München (Izdošana un ne bis in idem), C‑435/22 PPU, EU:C:2022:852, 67. punkts).

44

Kā izriet no Šengenas konvencijas 54. panta formulējuma, nevienu personu dalībvalstī nedrīkst saukt pie atbildības par to pašu nodarījumu kā tas, par kuru citā dalībvalstī attiecībā uz to jau ir pieņemts galīgais tiesas spriedums, ar nosacījumu, ka notiesāšanas gadījumā sods jau ir izciests, to faktiski izcieš vai to vairs nevar izpildīt saskaņā ar pēdējās minētās valsts tiesību aktiem.

45

Tātad uz principa ne bis in idem piemērošanu ir attiecināms dubultnosacījums, proti, pirmkārt, ir jābūt agrākam galīgajam nolēmumam (bis nosacījums), un, otrkārt, agrākam nolēmumam un vēlākai saukšanai pie atbildības vai nolēmumiem ir jāattiecas uz tiem pašiem faktiem (idem nosacījums) (spriedums, 2022. gada 22. marts, bpost, C‑117/20, EU:C:2022:202, 28. punkts).

46

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Šengenas konvencijas 54. panta formulējums neparedz nosacījumu attiecībā uz apstākļiem, kas ir jāņem vērā, izvērtējot jautājumu, vai kriminālprocess dalībvalsts tiesā attiecas uz tiem pašiem faktiem kā tie, uz kuriem ir attiecies agrāks process, kurš citā dalībvalstī pabeigts ar galīgu nolēmumu.

47

Tādējādi no šīs tiesību normas formulējuma nevar secināt, ka, izvērtējot idem nosacījumu, būtu jāņem vērā tikai tie fakti, kas ietverti valsts procesuālo dokumentu rezolutīvajā daļā, un ka šajā vērtējumā nebūtu pieļaujams ņemt vērā citas dalībvalsts procesuālo dokumentu pamatojumā minētos faktus.

48

Turklāt šo konstatējumu apstiprina konteksts, kādā iekļaujas šī tiesību norma.

49

Proti, pirmkārt, Hartas 50. pantā, kura gaismā ir jāinterpretē Šengenas konvencijas 54. pants, ir noteikts, ka nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ir attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu. Līdz ar to arī Hartas 50. pantā nav ietvertas konkrētas norādes attiecībā uz apstākļiem, kuri ir jāņem vērā, pārbaudot idem nosacījumu, tādējādi šādā pārbaudē nevar jau no paša sākuma izslēgt citā dalībvalstī izdotu procesuālo dokumentu pamatojumā minēto faktu ņemšanu vērā.

50

Otrkārt, saskaņā ar Šengenas konvencijas 57. panta 1. punktu, ja kādā dalībvalstī persona tiek apsūdzēta kādā nodarījumā un šīs valsts kompetentajām iestādēm ir iemesls uzskatīt, ka apsūdzība ir saistīta ar to pašu nodarījumu, par kuru citā dalībvalstī jau ir pieņemts galīgais spriedums, šīs iestādes, ja uzskata par vajadzīgu, var lūgt attiecīgu informāciju no tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kuras teritorijā šis spriedums ir pieņemts. Šīs tiesību normas 2. punktā ir paredzēts, ka lūgto informāciju sniedz iespējami drīz un to ņem vērā turpmākā procesa gaitā.

51

Šajā ziņā ar Šengenas konvencijas 57. pantu ir iedibināti sadarbības pamati, kas ļauj otrās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, lai noskaidrotu, piemēram, nolēmuma, kas pieņemts pirmās dalībvalsts teritorijā, konkrēto raksturu vai arī konkrētus faktus, uz kuriem attiecas šis nolēmums, lūgt attiecīgu juridisko informāciju no pirmās valsts iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, Turanský, C‑491/07, EU:C:2008:768, 37. punkts).

52

Jākonstatē, ka ar šo tiesību normu ir prasīts, lai šī informācija tiktu ņemta vērā, izvērtējot iespējamo principa ne bis in idem pārkāpumu. Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 42. punktā, tāda valsts tiesu prakse, saskaņā ar kuru valsts tiesai ir jāņem vērā tikai informācija, kas ietverta noteiktās konkrētās procesuālo dokumentu daļās, šajā lietā – šo dokumentu rezolutīvajā daļā, izslēdzot jebkādu citu informāciju, ko šī tiesa varētu saņemt no tās dalībvalsts iestādēm, kurai ir izteikts lūgums nolūkā iegūt nozīmīgu informāciju, neļauj garantēt Šengenas konvencijas 57. panta lietderīgo iedarbību.

53

Tādējādi pretēji tam, ko, šķiet, paredz Horvātijas tiesu prakse, tādai valsts tiesai kā iesniedzējtiesa, izvērtējot Šengenas konvencijas 54. pantā noteikto principu ne bis in idem, nevar uzlikt pienākumu ņemt vērā tikai tos faktus, kas minēti citā dalībvalstī izdotu procesuālo dokumentu rezolutīvajā daļā.

54

Visbeidzot tikai tāda Šengenas konvencijas 54. panta interpretācija, saskaņā ar kuru otrās dalībvalsts tiesai ir jāņem vērā arī šo dokumentu pamatojumā minētie fakti, kā arī visa nozīmīgā informācija par materiālajiem faktiem, uz kuriem ir attiecies agrāks kriminālprocess, kas veikts pirmajā dalībvalstī un pabeigts ar galīgu nolēmumu, ļauj dot priekšroku šīs tiesību normas priekšmetam un mērķim, nevis procesuāliem vai tīri formāliem aspektiem, kas turklāt mainās atkarībā no konkrētas dalībvalsts, un nodrošināt šī panta lietderīgu piemērošanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 10. marts, Miraglia, C‑469/03, EU:C:2005:156, 31. punkts).

55

Proti, minētās tiesību normas mērķis ir novērst to, ka brīvības, drošības un tiesiskuma telpā persona, attiecībā uz kuru ir taisīts galīgais spriedums, savu tiesību uz pārvietošanās brīvību izmantošanas dēļ tiek saukta pie kriminālatbildības par vienu un to pašu nodarījumu vairāku līgumslēdzēju valstu teritorijā; tā mērķis ir nodrošināt tiesisko drošību, respektējot valstu iestāžu nolēmumus, kas ir kļuvuši galīgi, situācijā, kad dalībvalstu tiesību akti krimināltiesību jomā nav saskaņoti vai tuvināti (spriedums, 2016. gada 29. jūnijs, Kossowski, C‑486/14, EU:C:2016:483, 44. punkts).

56

No Šengenas konvencijas 54. panta noteikti izriet, ka starp dalībvalstīm ir savstarpēja uzticēšanās to attiecīgajām krimināltiesību sistēmām un ka ikviena no minētajām valstīm akceptē citās dalībvalstīs spēkā esošo krimināltiesību piemērošanu pat tad, ja, piemērojot šīs valsts pašas iekšējās tiesības, rastos atšķirīgs risinājums. Saskaņā ar šo savstarpējo uzticēšanos ir nepieciešams, lai otras dalībvalsts attiecīgās kompetentās iestādes piekristu ņemt vērā nozīmīgu juridisko informāciju, ko tās varētu saņemt no pirmās dalībvalsts (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 28. oktobris, Generalstaatsanwaltschaft München (Izdošana un ne bis in idem), C‑435/22 PPU, EU:C:2022:852, 93. punkts).

57

Tomēr minētā savstarpējā uzticēšanās var būt sekmīga tikai tad, ja otrā dalībvalsts, pamatojoties uz pirmās dalībvalsts iesniegtajiem dokumentiem, var pārliecināties, ka, pirmkārt, attiecīgais nolēmums, ko pieņēmušas pirmās valsts kompetentās iestādes, patiešām ir galīgais nolēmums un, otrkārt, ka fakti, kas ir šī nolēmuma priekšmets, var tikt kvalificēti kā “tas pats nodarījums” Šengenas konvencijas 54. panta izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 29. jūnijs, Kossowski, C‑486/14, EU:C:2016:483, 52. punkts).

58

No tā izriet, ka ir jāuzskata, ka, izvērtējot, vai ir ievērots Šengenas konvencijas 54. pantā noteiktais princips ne bis in idem, tādai otrās dalībvalsts valsts tiesai kā iesniedzējtiesa ir jāņem vērā ne tikai tie fakti, kas minēti pirmās dalībvalsts iesniegto procesuālo dokumentu rezolutīvajā daļā, bet arī fakti, kas minēti šo aktu pamatojumā, kā arī visa nozīmīgā informācija par materiālajiem faktiem, uz kuriem ir attiecies agrāks kriminālprocess, kas veikts pirmajā dalībvalstī un pabeigts ar galīgu nolēmumu.

59

Lai iesniedzējtiesai sniegtu pēc iespējas noderīgāku atbildi, vēl ir jāizvērtē, pamatojoties uz Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem un neskarot pārbaudes, kas būs jāveic iesniedzējtiesai, vai, piemērojot principu ne bis in idem, šajā lietā, kā izriet no šī sprieduma 45. punktā atgādinātās judikatūras, pirmkārt, pastāv agrāks galīgais nolēmums (bis nosacījums) un, otrkārt, vai agrākais nolēmums, kā arī vēlāka kriminālvajāšana vai nolēmumi attiecas uz tiem pašiem faktiem (idem nosacījums).

60

Par bis nosacījumu – lai personu varētu uzskatīt par tādu, attiecībā uz kuru par nodarījumiem, kas tai tiek inkriminēti, ir pieņemts “galīgais tiesas spriedums” Šengenas konvencijas 54. panta izpratnē, pirmām kārtām, publiskajai apsūdzībai ir jābūt galīgi izbeigtai (spriedums, 2016. gada 29. jūnijs, Kossowski, C‑486/14, EU:C:2016:483, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

Šis pirmais nosacījums ir jāizvērtē, pamatojoties uz tās līgumslēdzējas valsts tiesībām, kas ir pieņēmusi attiecīgo krimināltiesisko nolēmumu. Proti, lēmums, ar kuru saskaņā ar tās dalībvalsts tiesībām, kura ir sākusi kriminālvajāšanu pret personu, nav galīgi izbeigta publiskā apsūdzība valsts līmenī, principā nevar būt procesuāls šķērslis tam, ka kriminālvajāšana pret šo personu par tiem pašiem nodarījumiem, iespējams, tiek sākta vai turpināta citā dalībvalstī (spriedums, 2016. gada 29. jūnijs, Kossowski, C‑486/14, EU:C:2016:483, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Šajā lietā attiecībā uz Austrijas galīgo spriedumu iesniedzējtiesa uzskata, ka saskaņā ar Austrijas tiesībām šādam nolēmumam ir res judicata spēks un tas ir šķērslis jaunai tiesvedībai par tiem pašiem faktiem, un Austrijas valdība to nav atspēkojusi nedz rakstveida apsvērumos, nedz tiesas sēdē Tiesā. No tā izrietot, ka ar šo spriedumu šajā dalībvalstī ir galīgi izbeigta publiskā apsūdzība pret GR un HS, jo tie ir attaisnoti tajās apsūdzībās, saskaņā ar kurām viņi bija mudinājuši vai palīdzējuši izdarīt noziedzīgus nodarījumus, kas tiek inkriminēti agrākiem Hypo Alpe Adria Bank valdes locekļiem.

63

Tomēr iesniedzējtiesai, vajadzības gadījumā izmantojot Šengenas konvencijas 57. pantā paredzēto sadarbības mehānismu, ir jāpārbauda, vai Austrijas galīgajam spriedumam patiešām ir tādas sekas.

64

Attiecībā uz Klāgenfurtes prokuratūras lēmumu, pamatojoties uz Austrijas Kriminālprocesa kodeksa 190. panta 2. punktu, pierādījumu nepietiekamības dēļ daļēji izbeigt izmeklēšanu, kas tostarp tika veikta attiecībā uz GR un HS saistībā ar apsūdzību par uzticības ļaunprātīgu izmantošanu, ir jākonstatē, pirmkārt, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav precizēts šī lēmuma juridiskais raksturs.

65

Otrkārt, jāatgādina, ka Šengenas konvencijas 54. pants, kura mērķis ir izvairīties no tā, ka persona, kas īsteno savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, par vienu un to pašu nodarījumu tiek saukta pie atbildības vairāku dalībvalstu teritorijā, var lietderīgi palīdzēt pilnībā sasniegt šo mērķi tikai tad, ja to piemēro arī lēmumiem, ar kuriem tiek galīgi pabeigtas kriminālvajāšanas darbības kādā dalībvalstī, lai gan tie ir pieņemti bez tiesas piedalīšanās un tiem nav sprieduma formas (spriedums, 2003. gada 11. februāris, Gözütok un Brügge, C‑187/01 un C‑385/01, EU:C:2003:87, 38. punkts).

66

Šajā ziņā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vajadzības gadījumā izmantojot Šengenas konvencijas 57. pantā paredzēto sadarbības mehānismu, vai šāds Klāgenfurtes prokuratūras lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz Austrijas Kriminālprocesa kodeksa 190. panta 2. punktu, galīgi izbeidz publisko apsūdzību Austrijā.

67

Lai noteiktu, vai tāds prokuratūras lēmums daļēji izbeigt izmeklēšanu pierādījumu nepietiekamības dēļ kā tas, kas tiek aplūkots pamatlietā, ir uzskatāms par lēmumu, ar kuru attiecībā uz personu ir taisīts galīgais tiesas spriedums Šengenas konvencijas 54. panta izpratnē, otrām kārtām, ir jāpārliecinās, ka šis lēmums ir pieņemts pēc tam, kad lieta ir izskatīta pēc būtības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 29. jūnijs, Kossowski, C‑486/14, EU:C:2016:483, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka ir uzskatāms: kādas dalībvalsts tiesu nolēmums, ar kuru apsūdzētais ir galīgi attaisnots pierādījumu nepietiekamības dēļ, ir balstīts uz šādu vērtējumu (spriedums, 2014. gada 5. jūnijs, M, C‑398/12, EU:C:2014:1057, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Austrijā attiecībā uz GR un HS tika veikts izmeklēšanas process par faktiem, kas nav tie, kuri beigu beigās tika iekļauti Austrijas apsūdzības rakstā. Šajā ziņā, kā izriet no šī sprieduma 24. punkta, Klāgenfurtes prokuratūra vienīgi informēja GR un HS, ka izmeklēšana “Skiper lietā” saistībā ar Kriminālkodeksa 153. panta 1. un 2. punktā minēto uzticības ļaunprātīgas izmantošanas noziedzīgo nodarījumu attiecībā uz viņiem ir izbeigta, pamatojoties uz Austrijas Kriminālprocesa kodeksa 190. panta 2. punktu, jo šis nodarījums vairs nav minēts Austrijas apsūdzības rakstā pierādījumu, it īpaši attiecībā uz nodomu nodarīt kaitējumu, nepietiekamības dēļ vai konkrētu pietiekamu pierādījumu par tādu rīcību neesamības dēļ, kas ietilpst krimināltiesību piemērošanas jomā. Tādējādi Klāgenfurtes prokuratūra esot izbeigusi šo izmeklēšanu, pamatojoties uz faktiem, kas nav izklāstīti Austrijas galīgā sprieduma rezolutīvajā daļā.

70

Šajā ziņā, lai prokuratūras lēmumu daļēji izbeigt izmeklēšanu pierādījumu nepietiekamības dēļ, kas pieņemts pēc izmeklēšanas, kuras gaitā tika savākti un pārbaudīti dažādi pierādījumi, varētu uzskatīt par tādu, saistībā ar kuru ir notikusi lietas izskatīšana pēc būtības, šim lēmumam ir jāietver galīgais vērtējums par šo pierādījumu nepietiekamību un jāizslēdz jebkāda iespēja atsākt lietas izskatīšanu, pamatojoties uz to pašu pierādījumu kopumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 5. jūnijs, M, C‑398/12, EU:C:2014:1057, 30. punkts). Šajā lietā, ņemot vērā, ka Tiesai šajā ziņā trūkst informācijas, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tas tā ir pamatlietā.

71

Runājot par idem nosacījumu, kas ir jāaplūko, ņemot vērā šī sprieduma 38. un 39. punktā atgādināto judikatūru, no Hartas 50. panta formulējuma izriet, ka ar to ir aizliegts vienu un to pašu personu tiesāt vai sodīt krimināllietā par vienu un to pašu nodarījumu vairāk nekā vienu reizi (spriedums, 2023. gada 23. marts, Generalstaatsanwaltschaft Bamberg (Izņēmums no ne bis in idem principa), C‑365/21, EU:C:2023:236, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru atbilstošais kritērijs, lai izvērtētu tā paša nodarījuma esamību Hartas 50. panta izpratnē, ir identiski materiālie fakti, ar to saprotot nesaraujami savstarpēji saistītu konkrētu apstākļu kopumu, kas izraisījis attiecīgās personas galīgu attaisnošanu vai notiesāšanu. Tādējādi ar šo pantu ir aizliegts par identiskiem nodarījumiem dažādu šajā nolūkā īstenotu procesu noslēgumā piemērot vairākus krimināltiesiska rakstura sodus (spriedums, 2023. gada 23. marts, Generalstaatsanwaltschaft Bamberg (Izņēmums no ne bis in idem principa), C‑365/21, EU:C:2023:236, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

73

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet arī, ka nodarījumu un aizsargātu tiesisko interešu juridiskajai kvalifikācijai valsts tiesībās nav nozīmes, lai konstatētu viena un tā paša noziedzīga nodarījuma pastāvēšanu, jo ar Hartas 50. pantu piešķirtās aizsardzības tvērums nevar atšķirties atkarībā no dalībvalsts (spriedums, 2023. gada 23. marts, Generalstaatsanwaltschaft Bamberg (Izņēmums no ne bis in idem principa), C‑365/21, EU:C:2023:236, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

74

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka ar idem nosacījumu tiek prasīts, lai materiālie fakti būtu identiski. Tāpēc princips ne bis in idem nav piemērojams, ja attiecīgie fakti ir nevis identiski, bet tikai līdzīgi (spriedums, 2023. gada 23. marts, Generalstaatsanwaltschaft Bamberg (Izņēmums no ne bis in idem principa), C‑365/21, EU:C:2023:236, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

75

Šajā ziņā materiālo faktu identiskums nozīmē konkrētu apstākļu kopumu, kas izriet no notikumiem, kuri būtībā ir tie paši, jo tajos ir iesaistīts viens un tas pats izdarītājs un tie ir nesaraujami savstarpēji saistīti laikā un telpā (spriedums, 2023. gada 23. marts, Generalstaatsanwaltschaft Bamberg (Izņēmums no ne bis in idem principa), C‑365/21, EU:C:2023:236, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

76

Savukārt, ja materiālie fakti šādu nesaraujamu kopumu neveido, Tiesa ir jau nospriedusi, ka tikai ar apstākli, ka tiesa, kurā tiek veikta otrā tiesvedība, konstatē, ka varbūtējais šo darbību izdarītājs ir rīkojies ar to pašu noziedzīgo nodomu, nepietiek, lai atzītu, ka pastāv konkrētu savstarpēji nesaraujami saistītu apstākļu kopums, kuru aptver jēdziens “tas pats nodarījums” Šengenas konvencijas 54. panta izpratnē (spriedums, 2007. gada 18. jūlijs, Kraaijenbrink, C‑367/05, EU:C:2007:444, 29. punkts).

77

Šajā lietā, pirmkārt, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Horvātijas apsūdzības raksts attiecas uz nodarījumiem, kurus GR un HS esot izdarījuši laikā no 2004. līdz 2006. gadam. Otrkārt, iesniedzējtiesa uzsver, ka kriminālizmeklēšana, kura pret GR un HS veikta Austrijā un kuru slēdza Klāgenfurtes prokuratūra, ir attiekusies uz materiālajiem faktiem, kas norisinājās laikposmā no 2002. gada līdz 2005. gada jūlijam un kas ir identiski Horvātijas apsūdzības rakstā minētajiem faktiem. Tādējādi šī tiesa norāda, ka šī izmeklēšana ir daļēji attiekusies uz faktiem, kas ir Horvātijas apsūdzības raksta priekšmets, un tas esot izskaidrojams ar to, ka attiecīgais kredīts Austrijā piešķirts pirms Horvātijā izdarītajiem nodarījumiem. Proti, ja šis kredīts netiktu saņemts, pamatlietā aplūkoto nekustamo īpašumu un pamatkapitāla daļu iegāde Horvātijā nebūtu bijusi iespējama.

78

Uzdotais jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, ka Horvātijas apsūdzības rakstā minētie fakti ir tie paši, par kuriem ir pieņemts galīgais spriedums Austrijā, ciktāl esot jāņem vērā arī Austrijā veikto procesuālo aktu pamatojums.

79

Šajā ziņā iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai šajā ziņā ir kompetence, ir jānosaka, vai fakti, kas ir Horvātijas apsūdzības raksta priekšmets, ir tie paši, par kuriem Austrijā ir pasludināts galīgais spriedums. Lai gan tas tā ir, Tiesa var sniegt minētajai tiesai Savienības tiesību interpretācijas norādes saistībā ar šo faktu identiskuma vērtējumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 23. marts, Generalstaatsanwaltschaft Bamberg (Izņēmums no ne bis in idem principa), C‑365/21, EU:C:2023:236, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

80

Šajā ziņā, pirmkārt, no šī sprieduma 58. punkta izriet, ka iesniedzējtiesai, pārbaudot idem nosacījumu, ir jāņem vērā ne tikai pirmās dalībvalsts iesniegto procesuālo dokumentu rezolutīvajā daļā minētie fakti, bet arī šo dokumentu pamatojumā minētie fakti, kā arī visa būtiskā informācija par materiālajiem faktiem, uz kuriem attiecies pirmajā dalībvalstī veiktais un ar galīgu nolēmumu pabeigtais agrākais kriminālprocess.

81

Otrkārt, princips ne bis in idem nevar attiekties uz iespējamiem nodarījumiem, kuri, lai gan izdarīti tajā pašā laikposmā kā nodarījumi, par kuriem pasludināts galīgais nolēmums citā dalībvalstī, attiecas uz citiem materiālajiem faktiem, nevis tiem, kuri bijuši minētā nolēmuma priekšmets (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 28. oktobris, Generalstaatsanwaltschaft München (Izdošana un ne bis in idem), C‑435/22 PPU, EU:C:2022:852, 135. punkts un tajā minētā judikatūra).

82

Šajā ziņā iesniedzējtiesai, pamatojoties uz visu nozīmīgo apstākļu vērtējumu, ir jāpārbauda, vai Austrijas galīgais spriedums un iespējamais Klāgenfurtes prokuratūras galīgais lēmums izbeigt izmeklēšanu “Skiper lietā” ir attiekušies, no vienas puses, uz faktiem, kas veido mantisko kaitējumu, kuru GR un HS esot nodarījuši Skiper Hoteli zemesgabalu iegādes dēļ par paaugstinātām cenām, un, no otras puses, uz to pašu pārkāpuma laikposmu kā tas, uz kuru attiecas Horvātijas apsūdzības raksts.

83

Ja šajā vērtējumā tiktu konstatēts, ka tas tā nav, šai tiesai būtu jākonstatē, ka tajā ierosinātā tiesvedība neattiecas uz tiem pašiem faktiem kā tie, par kuriem ir pasludināts galīgais Austrijas spriedums un pieņemts iespējamais Klāgenfurtes prokuratūras galīgais lēmums, tādējādi princips ne bis in idem Šengenas konvencijas 54. panta izpratnē, lasot to Hartas 50. panta gaismā, neliegtu veikt jaunu kriminālvajāšanu.

84

Turpretim, ja iesniedzējtiesa uzskatītu, ka ar Austrijas galīgo spriedumu un iespējamo Klāgenfurtes prokuratūras galīgo lēmumu attiecībā uz GR un HS ir veikti konstatējumi un viņi ir sodīti vai attaisnoti saistībā ar nodarījumiem, kas ir identiski tiem, kuri ir Horvātijas kriminālprocesa priekšmets, šai tiesai būtu jākonstatē, ka tajā ierosinātā tiesvedība attiecas uz tiem pašiem faktiem, kas ir šī galīgā sprieduma un iespējamā galīgā lēmuma pamatā. Šāda procesu un – attiecīgā gadījumā – sodu kumulēšana būtu pretrunā principam ne bis in idem Šengenas konvencijas 54. panta, lasot to Hartas 50. panta gaismā, izpratnē.

85

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Šengenas konvencijas 54. pants, lasot to Hartas 50. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka, izvērtējot, vai ir ievērots princips ne bis in idem, ir jāņem vērā ne tikai tie fakti, kas minēti citas dalībvalsts kompetento iestāžu sastādīta apsūdzības raksta slēdziena daļā, kā arī šajā dalībvalstī pasludināta galīgā sprieduma rezolutīvajā daļā, bet arī fakti, kas minēti šī sprieduma pamatojumā, un fakti, par kuriem ir veikts izmeklēšanas process, bet kuri nav iekļauti apsūdzības rakstā, kā arī visa nozīmīgā informācija par materiālajiem faktiem, uz ko ir attiecies agrāks šajā citā valstī veikts kriminālprocess, kas pabeigts ar galīgu nolēmumu.

86

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, kura parakstīta 1990. gada 19. jūnijā Šengenā un stājusies spēkā 1995. gada 26. martā, 54. pants, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. panta gaismā,

ir jāinterpretē tādējādi, ka,

izvērtējot, vai ir ievērots princips ne bis in idem, ir jāņem vērā ne tikai tie fakti, kas minēti citas dalībvalsts kompetento iestāžu sastādīta apsūdzības raksta slēdziena daļā, kā arī šajā dalībvalstī pasludināta galīgā sprieduma rezolutīvajā daļā, bet arī fakti, kas minēti šī sprieduma pamatojumā, un fakti, par kuriem ir veikts izmeklēšanas process, bet kuri nav iekļauti apsūdzības rakstā, kā arī visa nozīmīgā informācija par materiālajiem faktiem, uz ko ir attiecies agrāks šajā citā valstī veikts kriminālprocess, kas pabeigts ar galīgu nolēmumu.