–

HB vārdā – C. Orgler, Rechtsanwalt,

–

Austrijas valdības vārdā – A. Posch, J. Schmoll un F. Werni, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – O. Serdula, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un A. Hoesch, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B.‑R. Killmann un D. Recchia, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/94/EK (2008. gada 22. oktobris) par darba ņēmēju [darbinieku] aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV 2008, L 283, 36. lpp.) 9. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp IEF Service GmbH un HB saistībā ar atlīdzību, kas pēdējai minētajai personai piešķirama, lai apmierinātu neapmaksātos prasījumus attiecībā uz darba samaksu, viņa darba devēja maksātnespējas dēļ.

3

Atbilstoši Direktīvas 2008/94 1. panta 1. punktam:

“Šī direktīva attiecas uz tām darba ņēmēju [darbinieku] prasībām pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem 2. panta 1. punkta nozīmē, kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām.”

4

Šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā darba devēju uzskata par maksātnespējīgu, ja ir iesniegts pieprasījums sākt uz darba devēja maksātnespēju balstītu attiecīgās dalībvalsts normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētu kopēju procesu, pilnībā vai daļēji vērst piedziņu pret darba devēja mantu un iecelt likvidatoru vai personu, kas veic šādu uzdevumu, un iestāde, kuras kompetencē tas ir saskaņā ar minētajiem aktiem:

5

Minētās direktīvas 3. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 4. pantu [neskarot 4. pantu] garantiju iestādes garantē to, ka apmierina [neapmaksātos] darba ņēmēju [darbinieku] prasījumus attiecībā uz darba samaksu, kas izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām, ietverot atlaišanas pabalstus sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu, ja tos paredz valsts tiesību akti.”

6

Šīs pašas direktīvas 9. panta, kas ietilpst tās IV nodaļā “Noteikumi attiecībā uz starpnacionālām [pārrobežu] situācijām”, 1. punktā ir noteikts:

“Ja uzņēmums, kas darbojas vismaz divu dalībvalstu teritorijā, ir maksātnespējīgs 2. panta 1. punkta nozīmē, tad par darba ņēmēju [darbinieku] neapmaksāto prasījumu apmierināšanu ir atbildīga tās dalībvalsts iestāde, kuras teritorijā viņi strādā vai parasti strādā.”

7

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Regulu (ES) Nr. 465/2012 (OV 2012, L 149, 4. lpp.), (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 883/2004”) 3. panta “Jomas, uz kurām attiecas šī regula” 1. punktā ir paredzēts:

“Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

8

Šīs regulas 12. panta “Īpaši noteikumi” 1. punktā ir paredzēts:

“Uz personu, kas kādā dalībvalstī veic darbību nodarbinātas personas statusā tāda darba devēja uzdevumā, kurš parasti tur veic savas darbības, un ko minētais darba devējs ir nosūtījis uz citu dalībvalsti veikt darbu minētā darba devēja uzdevumā, arī turpmāk attiecas pirmās minētās dalībvalsts tiesību akti, ja paredzamais minētā darba ilgums nepārsniedz 24 mēnešus un ja minētā persona nav nosūtīta aizstāt citu turp nosūtītu personu.”

9

Minētās regulas 13. panta “Darbības veikšana divās vai vairāk dalībvalstīs” 1. punktā ir noteikts:

“Uz personu, kas parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs, attiecas:

10

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2009, L 284, 1. lpp.), 5. panta “Citas dalībvalsts izsniegtu dokumentu un apstiprinošu pierādījumu juridiskais spēks” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalsts iestādes izsniegtus dokumentus, kas norāda personas stāvokli [Regulas Nr. 883/2004] un [šīs regulas] piemērošanas vajadzībām, un apstiprinošos pierādījumus, uz kuru pamata dokuments ir izsniegts, citas dalībvalsts iestādes atzīst, ja tā dalībvalsts, kas tos izdeva, nav tos atsaukusi vai pasludinājusi par spēkā neesošiem.”

11

Šīs regulas 19. panta “Informācijas sniegšana attiecīgajām personām un darba devējiem” 2. punktā ir noteikts:

“Pēc attiecīgās personas vai darba devēja lūguma tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību akti ir piemērojami, ievērojot [Regulas Nr. 883/2004] II sadaļu, nodrošina apliecinājumu, ka šādi tiesību akti ir piemērojami, un vajadzības gadījumā norāda, līdz kuram datumam un ar kādiem nosacījumiem.”

12

Insolvenz‑Entgeltsicherungsgesetz (Likums par samaksas garantijām darba devēja maksātnespējas gadījumā; BGBl., 324/1977), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar BGBl. I, 218/2021 (turpmāk tekstā – “Garantiju likums”), 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Tiesības saņemt atbilstoši šī panta 2. punktam garantēto prasījumu samaksu darba devēja maksātnespējas gadījumā ir darba ņēmējiem, ārštata darba ņēmējiem Allgemeines Sozialversicherungsgesetz [(Vispārējais sociālās apdrošināšanas likums; BGBl., 189/1955; turpmāk tekstā – “Sociālās apdrošināšanas likums”)] 4. panta 4. punkta izpratnē, mājās strādājošiem, kā arī viņus pārdzīvojušiem apgādājamiem un viņu tiesību pārņēmējiem (tiesīgās personas) nāves gadījumā, ja šīs personas ir vai ir bijušas darba attiecībās (ārštata darba attiecībās, darba līguma attiecībās) un tiek (tika) uzskatītas par nodarbinātām valsts teritorijā saskaņā ar [Sociālās apdrošināšanas likuma] 3. panta 1. punktu vai 2. punkta a) līdz d) apakšpunktu un ja pret darba devēja (līgumslēdzēja) mantu valsts teritorijā tiek uzsākta procedūra saskaņā ar maksātnespējas regulējumu.”

13

Saskaņā ar šī likuma 12. panta 1. punktu:

“Izdevumi, ko veic Maksātnespējas atlīdzības garantiju fonds, tiks segti no:

[..]

14

Sociālās apdrošināšanas likuma 3. pantā ir noteikts:

“1.   Valsts teritorijā nodarbinātie ir darbinieki, kuru darba vieta [..] ir valsts teritorijā, un pašnodarbinātas personas, ja viņu iedibinājuma mītnes vieta ir valsts teritorijā.

2.   Par valsts teritorijā nodarbinātiem tiek atzīti arī:

15

Šā likuma 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Veselības, nelaimes gadījumu un pensiju apdrošināšana, pamatojoties uz šo federālo likumu, tiek nodrošināta (pilna apdrošināšana), ja attiecīgā nodarbinātība nav izslēgta no pilnas apdrošināšanas saskaņā ar 5. un 6. pantu, un saskaņā ar 7. pantu nav konstatējama daļējas apdrošināšanas situācija:

16

Kopš 2017. gada 1. jūlija HB bija nodarbināts kā komercdarbības stratēģiskās attīstības direktors sabiedrībā S GmbH, kuras mītnes vieta ir Grācā (Austrija). Šī sabiedrība savus pakalpojumus piedāvāja arī Vācijā un tur sadarbojās ar ārštata inženieri ekonomistu, bet nenodarbināja citus darbiniekus.

17

Ar HB noslēgtajā darba līgumā bija paredzēts, ka viņa darbības kodols un parastā darba vieta ir Austrijā. HB vadīja divas nodaļas un bija atbildīgs par Grācas biroja darbiniekiem. HB de facto tur strādāja vienu nedēļu un pēc tam – pārmaiņus – vienu nedēļu no savām mājām Vācijā, kur ir viņa galvenā dzīvesvieta.

18

Vācijas apdrošināšanas iestāde saskaņā ar Regulas Nr. 987/2009 19. panta 2. punktu bija izsniegusi HB sertifikātu, kura norādīts, ka viņam ir piemērojami Vācijas tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā.

19

2019. gada 4. jūnijā pret sabiedrību S tika uzsākts sanācijas process bez paša pārvaldības.

20

IEF Service pārstāv Darba dēvēju maksātnespējas atlīdzības fondu, proti, Austrijas garantiju iestādi Direktīvas 2008/94 izpratnē.

21

HB iesniedza pieteikumu par maksātnespējas atlīdzību atbilstoši saviem darba samaksas prasījumiem, kas nav tikuši apmaksāti līdz sanācijas procesa uzsākšanai. Šis pieteikums tika iesniegts gan IEF Service, gan Vācijas garantiju iestādē. Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, Vācijā notiekošās procedūras iznākums vēl nav zināms.

22

Ar 2019. gada 14. oktobra spriedumu Landesgericht für Zivilrechtssachen Graz (Grācas Civillietu apgabaltiesa, Austrija) apmierināja HB prasību.

23

IEF Service par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Graz (Apelācijas tiesa Grācā, Austrija), kas minēto spriedumu apstiprināja ar 2020. gada 18. jūnija spriedumu.

24

Šajos apstākļos IEF Service par minēto spriedumu iesniedza revīzijas sūdzību Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija), proti, iesniedzējtiesā.

25

Minētā tiesa uzskata – no 2018. gada 6. septembra sprieduma Alpenrind u.c. (C‑527/16, EU:C:2018:669) izriet, ka spēkā esošs A1 sertifikāts, kuru dalībvalsts kompetentā iestāde izsniegusi saskaņā ar Regulas Nr. 987/2009 19. panta 2. punktu, ir saistošs ne tikai tās dalībvalsts, kurā darbs tiek veikts, iestādēm, bet arī tās tiesām.

26

Tādēļ, lai gan HB savu darba līgumu ir noslēdzis Austrijā un pusi no darba laika strādāja algotu darbu sabiedrības S mītnes vietā Austrijā, viņš atbilstot obligātās apdrošināšanas priekšnosacījumiem savas dzīvesvietas valstī, t.i., Vācijā, un konkrētajā gadījumā ir piemērojami Vācijas tiesību akti. Turklāt saskaņā ar šiem tiesību aktiem viņam, iespējams, ir darba vieta – vismaz fiktīva – Vācijā.

27

Austrijas likumdevējs Direktīvas 2008/94 normas ir transponējis Garantiju likuma 1. panta 1. punktā, paredzot, ka persona ir nodarbināta valsts teritorijā, ja pastāv “darba attiecības” Sociālās apdrošināšanas likuma 3. panta 1. punkta vai 2. punkta a) līdz d) apakšpunkta izpratnē. Šajā ziņā apdrošināšanas pienākums pastāvot Austrijas teritorijā.

28

Atbilstoši Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) judikatūrai Garantiju likuma 1. panta 1. punkts nerada tiesības uz atlīdzību [darba devēja] maksātnespējas dēļ, ja darbinieks, kurš ir nodarbināts ārvalstīs, savas darbības dēļ nav pakļauts obligātajai apdrošināšanai Austrijā.

29

Aplūkojamajā gadījumā, kur HB vienādu laiku strādāja gan Austrijā, gan Vācijā, bet bija piederīgs Vācijas sociālā nodrošinājuma sistēmai, rodoties jautājums, vai ir piemērojams Direktīvas 2008/94 9. pants, kas attiecas uz pārrobežu situācijām. Iesniedzējtiesa uzskata, ka atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no tā, vai sabiedrības S Vācijā piedāvātie pakalpojumi, konstatētā sadarbība ar ārštata inženieri ekonomistu šajā valstī un HB regulārais darbs no savām mājām Vācijā ir pietiekami piesaistes elementi, lai secinātu darba devēja “stabilu ekonomisku klātbūtni” Vācijā 2008. gada 16. oktobra sprieduma Holmqvist (C‑310/07, EU:C:2008:573) un 2011. gada 10. marta sprieduma Defossez (C‑477/09, EU:C:2011:134) izpratnē.

30

Ja tas tā ir, tad, ņemot vērā vienādu darba laika sadalījumu ar vienādu darbības saturu un piemērojot kritērijus, kas attiecas uz dzīvesvietu un HB obligāto apdrošināšanu, esot jānoskaidro, kurā valstī viņš “parasti” strādā Direktīvas 2008/94 9. panta 1. punkta izpratnē, lai pēc tam varētu noteikt valsts garantiju iestādes kompetenci.

31

Iesniedzējtiesa piebilst, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka nepastāv obligāta saikne starp pienākumu veikt iemaksas un prasījumu apmierināšanas garantiju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 25. februāris, Stroumpoulis u.c., C‑292/14, EU:C:2016:116, 68. punkts), šķiet, ka pamatbrīvību mērķim atbilstu situācija, kurā no dubulta sloga tiktu atbrīvoti darba devēji, kuru darbinieki strādā divās dalībvalstīs, kā dēļ šiem darbiniekiem ir garantija, ka viņi saņems atlīdzību darba devēja maksātnespējas gadījumā, kura tiek finansēta no iemaksām.

32

Šajos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša:

33

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2008/94 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu dalībvalsti, kuras garantiju iestādes kompetencē ir apmierināt neapmaksātos darba ņēmēju prasījumus, ir jāuzskata, ka maksātnespējīgais darba devējs darbojas vismaz divu dalībvalstu teritorijā šīs tiesību normas izpratnē, ja attiecīgā darba ņēmēja darba līgumā ir paredzēts, ka viņa darbības kodols un parastā darba vieta ir viņa darba devēja mītnes vietas dalībvalstī, bet pusi no sava darba laika šis darba ņēmējs savus pienākumus veic attālināti no citas dalībvalsts, kurā ir viņa galvenā dzīvesvieta.

34

Lai atbildētu uz šo jautājumu, iesākumā jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/94 3. panta pirmo daļu dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, neskarot 4. pantu, garantiju iestādes garantē, ka tās apmierina neapmaksātos darbinieku prasījumus attiecībā uz darba samaksu, kas izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām, ietverot atlaišanas pabalstus sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu, ja tos paredz valsts tiesību akti.

35

Direktīvas 2008/94 9. panta 1. punktā, kas attiecas uz “starpnacionālām [pārrobežu] situācijām”, ir paredzēts, ka tad, ja uzņēmums, kas darbojas vismaz divu dalībvalstu teritorijā, ir maksātnespējīgs šīs direktīvas 2. panta 1. punkta nozīmē, par darbinieku neapmaksāto prasījumu apmierināšanu ir atbildīga tās dalībvalsts iestāde, kuras teritorijā viņi strādā vai parasti strādā.

36

Lai noskaidrotu, vai Direktīvas 2008/94 9. panta 1. punkts ir piemērojams tādā gadījumā kā šī sprieduma 33. punktā aplūkotais, ir jāpārbauda, vai darba devējs “darbojas vismaz divu dalībvalstu teritorijā” šīs tiesību normas izpratnē.

37

Šajā ziņā jākonstatē, ka lietā, kurā pasludināts 2008. gada 16. oktobra spriedums Holmqvist (C‑310/07, EU:C:2008:573), Tiesai bija jāinterpretē Padomes Direktīvas 80/987/EEK (1980. gada 20. oktobris) par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV 1980, L 283, 23. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/74/EK (OV 2002, L 270, 10. lpp.), 8.a panta 1. punkts, kura saturs ir identisks Direktīvas 2008/94 9. panta 1. punkta saturam.

38

Tiesa ir nospriedusi, ka, lai gan Direktīvas 80/987/EEK – redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2002/74, – 8.a panta 1. punktā nav ietverti strikti piesaistes nosacījumi, bet tas paredz vājāku saikni nekā uzņēmuma klātbūtne ar filiāles vai pastāvīga uzņēmuma starpniecību, tomēr nevar piekrist argumentācijai, saskaņā ar kuru, lai uzņēmumu atzītu par tādu, kas darbojas šajā otrā dalībvalstī, pietiktu vien, ka darbinieks sava darba devēja labā veic darbu jebkādā veidā citā dalībvalstī un ka šis darbs izriet no darba devēja vajadzībām un norādījumiem (spriedums, 2008. gada 16. oktobris, Holmqvist, C‑310/07, EU:C:2008:573, 29. punkts).

39

Proti, minētajā tiesību normā ietvertais jēdziens “darbojas” ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz elementiem, kuri raksturo zināmu pastāvīgas klātbūtnes dalībvalsts teritorijā pakāpi. Šis pastāvīgums izpaužas kā darbinieka vai darbinieku ilgstoša nodarbinātība minētajā teritorijā (spriedums, 2008. gada 16. oktobris, Holmqvist, C‑310/07, EU:C:2008:573, 30. punkts).

40

Ir taisnība, ka, ņemot vērā dažādas formas, kādās var tikt veikts pārrobežu darbs, kā arī pārmaiņas darba apstākļos un progresu telekomunikāciju nozarē, nevar uzskatīt, ka uzņēmumam obligāti ir jābūt fiziskai infrastruktūrai, lai nodrošinātu stabilu ekonomisku klātbūtni dalībvalstī, kura nav tā juridiskās adreses dalībvalsts. Proti, dažādus darba attiecību aspektus, tostarp norādījumu paziņošanu darbiniekam un darbinieka ziņojumu nodošanu darba devējam, kā arī darba samaksas pārskaitījumus, tagad var nokārtot attālināti (spriedums, 2008. gada 16. oktobris, Holmqvist, C‑310/07, EU:C:2008:573, 32. punkts).

41

Tomēr, lai vienā dalībvalstī reģistrētu uzņēmumu varētu atzīt par tādu, kas darbojas citas dalībvalsts teritorijā, tam pēdējā minētā valstī ir jābūt stabilai ekonomiskai klātbūtnei, ko raksturo tāda cilvēkresursu esamība, kas šim uzņēmumam ļauj tajā darboties (spriedums, 2008. gada 16. oktobris, Holmqvist, C‑310/07, EU:C:2008:573, 34. punkts).

42

Konkrētajā gadījumā, kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, lai gan HB pusi no sava darba – laika ziņā – faktiski ir veicis no savas dzīvesvietas Vācijā, šī darba kodols, proti, viņš vadīja divas nodaļas un uzņēmās atbildību par darba devēja biroja darbiniekiem Austrijā, atbilstoši darba līgumam un praksē bija pēdējā minētajā dalībvalstī.

43

Turklāt apstāklis, ka Vācijā HB darba devējam nebija citu darbinieku, izņemot pašnodarbinātu inženieri ekonomistu, ar kuru šis darba devējs sadarbojās šajā dalībvalstī, liecina, ka HB darbības nevarēja būt saistītas ar jebkādu ilgstošu šī darba devēja klātbūtni minētajā dalībvalstī.

44

Jākonstatē, ka, ņemot vērā šā sprieduma 38.–41. punktā minēto judikatūru, šajos apstākļos tāds darba devējs kā HB darba devējs nav darbojies vismaz divu dalībvalstu teritorijā Direktīvas 2008/94 9. panta 1. punkta izpratnē.

45

Šo secinājumu neatspēko apstāklis, ka HB ir sertifikāts, kurš izsniegts saskaņā ar Regulas Nr. 987/2009 19. panta 2. punktu un saskaņā ar kuru uz viņu attiecas Vācijas tiesību akti. Proti, kā rakstveida apsvērumos ir norādījusi Eiropas Komisija, lai gan – atbilstoši tam, kas izriet no Regulas Nr. 987/2009 5. panta 1. punkta, – ir taisnība, ka šim sertifikātam ir saistoša iedarbība attiecībā uz pienākumiem, kas noteikti valstu tiesību aktos sociālā nodrošinājuma jomā, uz kuru attiecas ar Regulu Nr. 883/2004 ieviestā koordinēšana, tomēr šāds sertifikāts nekādi neietekmē tās dalībvalsts noteikšanu, kurā HB ir jāizvirza savi neapmaksātie darba samaksas prasījumi, atbilstoši Direktīvai 2008/94.

46

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/94 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu dalībvalsti, kuras garantiju iestādes kompetencē ir apmierināt neapmaksātos darba ņēmēju prasījumus, ir jāuzskata, ka maksātnespējīgais darba devējs nedarbojas vismaz divu dalībvalstu teritorijā šīs tiesību normas izpratnē, ja attiecīgā darba ņēmēja darba līgumā ir paredzēts, ka viņa darbības kodols un parastā darba vieta ir viņa darba devēja mītnes vietas dalībvalstī, bet pusi no sava darba laika šis darba ņēmējs savus pienākumus veic attālināti no citas dalībvalsts, kurā ir viņa galvenā dzīvesvieta.

47

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro un trešo jautājumu nav jāatbild.

48

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/94/EK (2008. gada 22. oktobris) par darba ņēmēju [darbinieku] aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā 9. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka,

lai noteiktu dalībvalsti, kuras garantiju iestādes kompetencē ir apmierināt neapmaksātos darba ņēmēju prasījumus, ir jāuzskata, ka maksātnespējīgais darba devējs nedarbojas vismaz divu dalībvalstu teritorijā šīs tiesību normas izpratnē, ja attiecīgā darba ņēmēja darba līgumā ir paredzēts, ka viņa darbības kodols un parastā darba vieta ir viņa darba devēja mītnes vietas dalībvalstī, bet pusi no sava darba laika šis darba ņēmējs savus pienākumus veic attālināti no citas dalībvalsts, kurā ir viņa galvenā dzīvesvieta.