–

QE vārdā – S. Viaud, avocat,

–

Caisse régionale de Crédit mutuel de Loire‑Atlantique un du Centre Ouest vārdā – M.‑A. Doumic‑Seiller, avocate,

–

Francijas valdības vārdā – A.‑L. Desjonquères un N. Vincent, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Heller un N. Ruiz García, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 3. panta 1. punktu un 4. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp QE un Caisse régionale de Crédit mutuel de Loire‑Atlantique et du Centre Ouest, saskaņā ar Francijas tiesībām dibinātu banku iestādi (turpmāk tekstā – “banku iestāde”), par apķīlāšanu, kas veikta QE dzīvesvietā pēc tam, kad banka bija pasludinājusi starp šīm abām pusēm noslēgtā aizdevuma līguma termiņa izbeigšanos.

3

Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.”

4

Šīs direktīvas 4. pants noteic:

“1.   Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

2.   Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī uz cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

5

Patērētāju kodeksa L. 132‑1. pantā, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, bija paredzēts, ka līgumos, kas noslēgti starp profesionāļiem un neprofesionāļiem vai patērētājiem, par negodīgiem tiek uzskatīti noteikumi, kuru mērķis vai sekas ir radīt ievērojamu nelīdzsvarotību līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos, kaitējot neprofesionālim vai patērētājam.

6

Ar 2006. gada 17. maija notariālu aktu banka piešķīra QE aizdevumu nekustamā īpašuma iegādei 209109 EUR apmērā, kas atmaksājams 20 gadu laikā.

7

Aizdevuma līguma vispārīgajos noteikumos bija paredzēts, ka kredītiestāde var priekšlaicīgi izbeigt aizdevuma līgumu, paredzot maksājamās summas tūlītēju samaksu bez formalitātēm un brīdinājuma, ja pamatsummas, procentu vai papildu izdevumu maksājums tiek kavēts vairāk nekā 30 dienas. Turklāt aizdevuma līgumā QE bija paredzēta iespēja lūgt veikt grozījumus maksājumos, kas tai vajadzības gadījumā ļautu novērst nesamaksāšanas risku.

8

Tā kā ne 2012. gada 10. decembrī, ne 2013. gada janvārī paredzētais ikmēneša maksājums 904,50 EUR apmērā netika samaksāts, banka paziņoja par priekšlaicīgu aizdevuma līguma izbeigšanu 2013. gada 29. janvārī bez iepriekšēja brīdinājuma atbilstoši pamatlietā aplūkotajam līgumam, un 2015. gada 17. septembrī apķīlāja QE dzīvesvietu.

9

Apgalvojot, ka apķīlāšanas protokolā bija pieļauti pārkāpumi, QE 2015. gada 13. oktobrī vērsās izpildes tiesā, lai panāktu apķīlāšanas procedūras atcelšanu.

10

QE iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā par cour d’appel de Versailles (Versaļas Apelācijas tiesa, Francija) 2019. gada 3. oktobra spriedumu, kurā tā atteicās atzīt noteikuma par pamatlietā aplūkotā līguma priekšlaicīgu izbeigšanu negodīgo raksturu. QE tostarp apgalvo, ka šī līguma noteikums, kurā ir paredzēts atbrīvojums no brīdinājuma, esot negodīgs noteikums, ņemot vērā 2017. gada 26. janvāra spriedumā Banco Primus (C‑421/14, EU:C:2017:60) noteiktos kritērijus.

11

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar tās pastāvīgo judikatūru no Civilkodeksa 1134., 1147. un 1184. panta – redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, – izriet, ka, lai arī līgumā par naudas summas aizdevumu var paredzēt, ka aizņēmēja, kas nav komersants, saistību neizpildes gadījumā līgums tiks priekšlaicīgi izbeigts, to kreditoram nevar paziņot bez iepriekš nosūtīta, bet vērā neņemta brīdinājuma, kurā ir precizēts aizņēmējam noteikts termiņš neizpildīto saistību novēršanai. Tomēr tā precizē, ka tā atzīst, ka no šīs brīdinājuma prasības var atkāpties ar skaidru un nepārprotamu līguma noteikumu, ja patērētājs tiek informēts par savu pienākumu neizpildes sekām.

12

Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas, pirmkārt, vai, ņemot vērā Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktu un 4. pantu, aizdevuma līgumā var paredzēt atbrīvojumu no brīdinājuma nosūtīšanas pirms paziņošanas par aizdevuma līguma priekšlaicīgu izbeigšanu. Otrkārt, tā pauž šaubas par tāda līguma noteikuma negodīgumu, kurā ir paredzēta tā priekšlaicīga izbeigšana gadījumā, ja maksājuma samaksas termiņa kavējums pārsniedz 30 dienas, it īpaši ņemot vērā 2017. gada 26. janvāra spriedumā Banco Primus (C‑421/14, EU:C:2017:60) noteiktos kritērijus.

13

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka par labu šāda noteikuma negodīgumam var apgalvot, ka tas ļauj aizdevējam izbeigt līgumu bez iepriekšēja brīdinājuma par saprātīgu termiņu un nedod aizņēmējam iespēju sniegt paskaidrojumus par viņam pārmesto pienākumu neizpildi. Gluži pretēji, tas, ka šāds noteikums nav negodīgs, liecina par to, ka, lai tas būtu spēkā, tam ir jābūt skaidri un nepārprotami paredzētam aizdevuma līgumā tādējādi, ka aizņēmējs ir pilnībā informēts par saviem pienākumiem, kā arī tas, ka viņam vienmēr ir iespēja vērsties tiesā, lai apstrīdētu noteikuma piemērošanu un noteiktu sodu par šādu aizdevēja veiktu piemērošanu.

14

Otrkārt, iesniedzējtiesa, izvērtējot šī noteikuma iespējamo negodīgumu, salīdzina pamatlietā aplūkoto noteikumu par aizdevuma līguma priekšlaicīgu izbeigšanu aizņēmēja saistību neizpildes ierobežotā laikposmā dēļ ar 2017. gada 26. janvāra spriedumā Banco Primus (C‑421/14, EU:C:2017:60) noteiktajiem kritērijiem.

15

Ņemot vērā kritēriju, saskaņā ar kuru komersantam paredzētā iespēja pieprasīt visu aizdevuma summu ir atkarīga no patērētāja tāda pienākuma neizpildes, kam ir būtiska nozīme attiecīgajās līgumattiecībās, iesniedzējtiesa uzskata, ka varētu pieņemt, ka patērētāja nespēja samaksāt kādu ikmēneša maksājumus paredzētajā termiņā raksturo patērētāja pienākuma, kas ir būtisks attiecīgajām līgumattiecībām, neizpildi, ja viņš ir apņēmies maksāt paredzētos maksājumus un ka šī apņemšanās ir noteikusi aizdevēja apņemšanos.

16

Attiecībā uz kritēriju, lai izvērtētu, vai termiņa kavējums vairāk nekā 30 dienas pamatsummas, procentu vai papildu izdevumu atmaksā, kā tas paredzēts pamatlietā aplūkotajā noteikumā, ir pietiekami būtisks līguma pārkāpums, ņemot vērā aizdevuma ilgumu un summu, iesniedzējtiesa norāda, ka apstākļos, kurus raksturo aizdevumu termiņa pagarināšanās un procentu likmju samazināšanās, kavēto maksājumu summas var būt diezgan nelielas salīdzinājumā ar aizdevumu ilgumu un atmaksājamo summu līguma priekšlaicīgas izbeigšanas brīdī, tāpēc ir apšaubāms saistību neizpildes pietiekami nopietnais raksturs un drīzāk varētu ņemt vērā kopējo līgumisko attiecību līdzsvaru. Turklāt, katrā atsevišķā gadījumā nosakot aizdevuma ilgumu un summu, pietiekami būtiska neizpilde, kas var pamatot tūlītēji atprasīt aizdevuma summu, varētu radīt patērētāju nevienlīdzību.

17

Attiecībā uz kritērijiem, kas ir saistīti ar to, vai komersantam piešķirtā iespēja paziņot par aizdevuma līguma priekšlaicīgu izbeigšanu, ir atkāpe no šajā jomā piemērojamām vispārējām tiesību normām, ja nav īpašu līguma noteikumu, un vai valsts tiesību aktos ir paredzēti atbilstoši un efektīvi līdzekļi, kas patērētājam, uz kuru attiecas šāds noteikums, ļauj novērst sekas, ko rada aizdevuma maksājuma termiņa iestāšanās, iesniedzējtiesa norāda, ka šajā jomā piemērojamās vispārējās tiesības, ja nav īpašu līguma noteikumu, paredz, ka pirms līguma priekšlaicīgas izbeigšanas ir jānosūta brīdinājums par saistību neizpildi, vienlaikus ļaujot pusēm atteikties no šādas nosūtīšanas, ja vien tiek ievērots saprātīgs termiņš. Šajā gadījumā, tā kā pamatlietā aplūkotajā noteikumā ir paredzēts 30 dienu uzteikuma termiņš, iesniedzējtiesai ir šaubas par šī termiņa pietiekamību, lai ļautu aizņēmējam sazināties ar aizdevēju, sniegt paskaidrojumus par konstatēto pienākumu neizpildi un rast risinājumu, lai izbeigtu pienākuma veikt maksājumu vai maksājumus neizpildi. Tomēr tā norāda, ka pamatlietā aplūkotajā līgumā aizņēmējam ir paredzēta iespēja lūgt grozīt maksājuma termiņus un tas tam vajadzības gadījumā ļautu novērst nesamaksāšanas risku. Turklāt iesniedzējtiesa jautā, vai 2017. gada 26. janvāra spriedumā Banco Primus (C‑421/14, EU:C:2017:60) noteiktie kritēriji ir kumulatīvi vai alternatīvi, un, ja tie ir kumulatīvi, vai nevar izslēgt tāda noteikuma kā pamatlietā negodīgumu, ņemot vērā viena no šiem kritērijiem relatīvo nozīmīgumu.

18

Šajos apstākļos Cour de cassation (Francija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

Pēc tam, kad banka savos Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos bija apstiprinājusi, ka “no 2021. gada 17. jūnija, tas ir, nākamajā dienā pēc [lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu], [QE] samaksāja visas [bankas iestādei] maksājamās summas”, Tiesas priekšsēdētājs ar 2022. gada 11. marta lēmumu nosūtīja iesniedzējtiesai lūgumu sniegt informāciju, ar kuru tai tika lūgts apstiprināt, vai tā ir taisnība, un, ja ir, tad paust viedokli par to, vai šis fakts ietekmē pamatlietas priekšmetu. Iesniedzējtiesai arī tika lūgts – ja tā uzskatītu, ka pamatlietai vairs nav priekšmeta, informēt Tiesu par savu vēlmi uzturēt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un vajadzības gadījumā norādīt tā iemeslus.

20

Iesniedzējtiesa atbildēja, ka QE nav atteikusies no savas apelācijas sūdzības, līdz ar to tiesvedība tajā joprojām tiek izskatīta. Tiesa arī norādīja, ka, šķiet, ka atbilde uz uzdotajiem jautājumiem ir nepieciešama, lai spriestu par tai iesniegto apelācijas sūdzību.

21

Tiesas kanceleja 2022. gada 21. aprīļa vēstulē lūdza QE, pirmkārt, norādīt, vai tā plāno uzturēt savu kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā, un, otrkārt, paust viedokli par bankas apgalvojumu, saskaņā ar kuru pamatlietā ir zudis priekšmets no brīža, kad tā ir samaksājusi visas tai pienākošās summas, izpildot pamatlietā aplūkoto aizdevuma līgumu un tiesu nolēmumus, kas pieņemti iepriekš starp to un banku notikušajā tiesvedībā.

22

QE apstiprināja savu nodomu uzturēt kasācijas sūdzību un norādīja, ka pamatlietai nav zudis priekšmets, it īpaši tādēļ, ka iespējamais iesniedzējtiesas konstatējums par pamatlietā aplūkotā noteikuma negodīgumu tai varētu ļaut celt prasību pret banku iestādi par nepamatoti samaksāto maksājumu atgūšanu.

23

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un cik nozīmīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑116/20, EU:C:2022:273, 37. punkts).

24

No minētā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑116/20, EU:C:2022:273, 38. punkts).

25

Ņemot vērā gan iesniedzējtiesas, gan pamatlietas dalībnieku sniegto informāciju, ir jākonstatē, pirmkārt, ka pamatlieta joprojām tiek izskatīta iesniedzējtiesā un, otrkārt, ka nav acīmredzami skaidrs, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu aprakstītā problēma ir kļuvusi hipotētiska, it īpaši tāpēc, ka nevar izslēgt, ka QE ir interese šajā strīdā saņemt nolēmumu par pamatlietā aplūkotā noteikuma negodīgumu.

26

Līdz ar to iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir pieņemami.

27

Ar ceturto jautājumu, kas ir jāizvērtē vispirms, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai 2017. gada 26. janvāra spriedums Banco Primus (C‑421/14, EU:C:2017:60), ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā noteiktie kritēriji, lai izvērtētu, vai līguma noteikums ir negodīgs Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē, it īpaši būtiska, ar šo noteikumu radīta patērētājam nelabvēlīga nelīdzsvarotība starp līguma pušu tiesībām un pienākumiem, ir kumulatīvi vai alternatīvi.

28

Saskaņā ar Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktu līguma noteikumu, par kuru nav bijusi atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu, patērētājam nelabvēlīgu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kuri izriet no līguma.

29

Tiesas 2017. gada 26. janvāra sprieduma lietā Banco Primus (C‑421/14, EU:C:2017:60) 66. punktā Tiesa būtībā konstatēja – lai noteiktu, vai līguma noteikums rada būtisku, patērētājam nelabvēlīgu nelīdzsvarotību Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē, valsts tiesai tostarp ir jāpārbauda, vai komersantam dotā iespēja pieprasīt visas aizdevuma summas atmaksu ir atkarīga no tā, ka patērētājs nav izpildījis vienu no saviem pienākumiem, kam ir būtiska nozīme attiecīgajās līgumattiecībās, vai šī iespēja ir paredzēta gadījumos, kad šādai līguma neizpildei ir pietiekami nopietns raksturs, ņemot vērā aizdevuma ilgumu un summu, vai šī iespēja ietver atkāpi no vispārīgo tiesību normām attiecīgajā jomā, ja īpašu līgumtiesību normu nav un ja valsts tiesībās ir paredzēti adekvāti un efektīvi līdzekļi, kas ļautu patērētājam, kam tiek piemērots šāds līguma noteikums, novērst šīs aizdevuma atmaksas pieprasīšanas sekas.

30

Vispirms ir jānorāda, ka no šī 66. punkta neizriet, ka šie līguma noteikuma negodīguma novērtēšanas kritēriji, kas attiecas uz termiņa izbeigšanos tādēļ, ka parādnieks nav izpildījis savas saistības ierobežotā laikposmā, ir kumulatīvi vai alternatīvi.

31

Turpinājumā ir jāuzsver, ka apstākļa vārds “tostarp”, kas lietots 2017. gada 26. janvāra sprieduma Banco Primus (C‑421/14, EU:C:2017:60) 66. punktā, ļauj noprast, ka minētie kritēriji nav izsmeļoši.

32

Visbeidzot, 2017. gada 26. janvāra sprieduma lietā Banco Primus (C‑421/14, EU:C:2017:60) 67. punkta pirmajā ievilkumā Tiesa nolēma, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts un 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka starp komersantu un patērētāju noslēgta līguma noteikuma iespējami negodīgā rakstura vērtējums, kas paredz noteikt to, vai tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos, ir jāveic, tostarp ņemot vērā visus apstākļus, kas ir saistīti ar tā noslēgšanu.

33

Taču 2017. gada 26. janvāra sprieduma Banco Primus (C‑421/14, EU:C:2017:60) 66. punktā izklāstīto kritēriju uzskatīšana par kumulatīviem vai alternatīviem nozīmētu ierobežot šo valsts tiesas pārbaudi.

34

Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktā īpaši plaši ir definēti kritēriji, kas ļauj veikt minēto pārbaudi, skaidri ietverot “visus apstākļus”, kas ir saistīti ar attiecīgā līguma noslēgšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. marts, Pereničová un Perenič, C‑453/10, EU:C:2012:144, 42. punkts). Tādējādi līguma noteikuma negodīguma novērtējums ir jāveic, ņemot vērā visus apstākļus, par kuriem komersants varēja zināt attiecīgā līguma noslēgšanas dienā un kas varēja ietekmēt līguma vēlāku izpildi, jo līguma noteikums var radīt nelīdzsvarotību pušu starpā, kas izpaužas tikai līguma izpildes laikā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, 54. punkts).

35

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka 2017. gada 26. janvāra spriedums Banco Primus (C‑421/14, EU:C:2017:60) ir jāinterpretē tādējādi, ka kritēriji, kas tajā ir noteikti, lai novērtētu līguma noteikuma negodīgumu Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē, it īpaši ievērojama, patērētājam nelabvēlīga nelīdzsvarotība starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, nevar tikt uzskatīti ne par kumulatīviem, ne par alternatīviem, bet ir uzskatāmi par tādiem, kas ir daļa no apstākļu kopuma, kuri ir saistīti ar attiecīgā līguma noslēgšanu, un ko valsts tiesai būtu jāizvērtē, lai konstatētu līguma noteikuma negodīgo raksturu Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē.

36

Ņemot vērā uz ceturto jautājumu sniegto atbildi, uz piekto jautājumu, kas attiecas uz gadījumu, kad 2017. gada 26. janvāra sprieduma Banco Primus (C‑421/14, EU:C:2017:60) 66. punktā izklāstītie kritēriji ir kumulatīvi, nav jāatbild.

37

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts un 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka vairāk nekā 30 dienu aizdevuma atmaksas termiņa kavējums, ņemot vērā aizdevuma ilgumu un summu, var būt pietiekami būtiska aizdevuma līguma saistību neizpilde 2017. gada 26. janvāra sprieduma Banco Primus (C‑421/14, EU:C:2017:60) izpratnē.

38

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa ir kompetenta interpretēt gan jēdzienu “negodīgs noteikums”, kas minēts direktīvas 3. panta 1. punktā, kā arī tās pielikumā, gan arī kritērijus, kurus valsts tiesa var piemērot vai kuri tai ir jāpiemēro līguma noteikuma novērtējumā, ņemot vērā tās pašas direktīvas normas, paturot prātā, ka šai tiesai minēto kritēriju kontekstā ir jālemj par šī konkrētā līguma noteikuma konkrētu kvalificēšanu, ievērojot konkrētā gadījuma apstākļus. No tā izriet, ka Tiesai savā atbildē iesniedzējtiesai ir tikai jāsniedz norādes, kas šai pēdējai minētajai ir jāņem vērā, lai novērtētu attiecīgā noteikuma negodīgo raksturu (spriedums, 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Kā izriet no 2017. gada 26. janvāra sprieduma Banco Primus (C‑421/14, EU:C:2017:60) 66. punkta, attiecībā uz valsts tiesas izvērtējumu, vai negodīgs ir noteikums par līguma priekšlaicīgu izbeigšanu aizņēmēja saistību neizpildes noteiktā laikposmā dēļ, šai tiesai it īpaši ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā aizdevuma ilgumu un summu, aizņēmējam pārmestā pienākumu neizpilde ir tik būtiska, ka tā attaisno iespēju aizdevējam paziņot par līguma priekšlaicīgu izbeigšanu un nekavējoties atprasīt visas nesamaksātās summas.

40

Tādējādi nav izslēgts, ka valsts tiesai var nākties secināt, ka vairāk nekā 30 dienas kavētu vienu vienīgu pamatsummas, procentu vai papildu izdevumu maksājumu var uzskatīt par pietiekami nopietnu līgumsaistību neizpildi.

41

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts un 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka vairāk nekā 30 dienu kavējums aizdevuma atmaksas termiņā, ņemot vērā aizdevuma ilgumu un summu, principā var būt pietiekami būtiska aizdevuma līguma saistību neizpilde 2017. gada 26. janvāra sprieduma Banco Primus (C‑421/14, EU:C:2017:60) izpratnē.

42

Ar pirmo un trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts un 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir fakts, ka līgumslēdzējas puses aizdevuma līgumā iekļauj noteikumu, kurā ir skaidri un nepārprotami paredzēts, ka par šī līguma priekšlaicīgu izbeigšanu pamatoti var paziņot tāda maksājuma nokavējuma gadījumā, kas pārsniedz noteiktu termiņu.

43

Šajā ziņā jāatgādina, ka no šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izriet, ka līguma noteikumu, par kuru nav bijusi atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu, patērētājam nelabvēlīgu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kuri izriet no līguma (rīkojums, 2020. gada 2. jūlijs, STING Reality, C‑853/19, nav publicēts, EU:C:2020:522, 52. punkts).

44

Tādējādi tas, ka starp komersantu un patērētāju noslēgtā līguma noteikums nav ticis atsevišķi apspriests, ļauj valsts tiesai, kurā šajā sakarā ir celta prasība, veikt šāda noteikuma negodīguma pārbaudi atbilstoši funkcijām, kas tai ir paredzētas Direktīvas 93/13 noteikumos (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2020. gada 2. jūlijs, STING Reality, C‑853/19, nav publicēts, EU:C:2020:522, 54. punkts).

45

Savukārt tas vien, ka noteikumā ir skaidri un nepārprotami ietverts pienākums, nevar apiet negodīguma pārbaudi saskaņā ar Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktu, ņemot vērā šīs direktīvas 4. panta 2. punkta piemērojamību.

46

Saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 2. punktu līguma noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī uz cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir formulēti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā (spriedums, 2019. gada 3. oktobris, Kiss un CIB Bank, C‑621/17, EU:C:2019:820, 31. punkts).

47

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka līguma noteikumi, kuri ietilpst jēdzienā “līguma galvenais priekšmets” minētā noteikuma izpratnē, ir jāsaprot kā tie, kuros ir noteiktas šī līguma pamatsaistības un kuri kā tādi šo līgumu raksturo. Turpretī noteikumi, kuriem ir papildraksturs attiecībā pret noteikumiem, kas definē līgumisko attiecību pašu būtību, nevar ietilpt minētajā jēdzienā (spriedums, 2019. gada 3. oktobris, Kiss un CIB Bank, C‑621/17, EU:C:2019:820, 32. punkts).

48

Lietderības labad ir jāpiebilst, ka nešķiet, ka uz pamatlietā aplūkoto noteikumu attiektos jēdziens “līguma galvenais priekšmets” Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta izpratnē; to pārbaudīt ir iesniedzējtiesas ziņā.

49

Turklāt, lai noskaidrotu, vai noteikums, kas ļauj komersantam visu aizdevumu atzīt par atmaksājamu, rada patērētājam nelabvēlīgu “būtisku nelīdzsvarotību” starp pušu tiesībām un pienākumiem, kas izriet no līguma, iesniedzējtiesai, kā norādīts šā sprieduma 35. punktā, ir jāizvērtē visi ar attiecīgā līguma noslēgšanu saistītie apstākļi, tostarp tas, vai šī iespēja, ja nav īpašu līguma noteikumu, rada atkāpi no šajā jomā piemērojamām vispārējām tiesību normām. Tikai šādā salīdzinošā analīzē valsts tiesa varēs izvērtēt, vai un attiecīgā gadījumā – kādā mērā – patērētājam, piemērojot līgumu, tiek radīts neizdevīgāks tiesiskais stāvoklis salīdzinājumā ar spēkā esošajās valsts tiesībās paredzētajām normām (spriedums, 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14 EU:C:2017:60, 59. punkts).

50

Šajā kontekstā valsts tiesai ir arī jāpārbauda, vai komersants, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, varēja saprātīgi sagaidīt, ka patērētājs pēc individuālas apspriešanās pieņems šādu noteikumu (spriedums, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 69. punkts).

51

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts un 4. pants ir jāinterpretē tādējādi – ja vien ir piemērojams šīs direktīvas 4. panta 2. punkts, tiem pretrunā ir tas, ka puses aizdevuma līgumā iekļauj tādu noteikumu, kurā ir skaidri un nepārprotami paredzēts, ka par šāda līguma priekšlaicīgu izbeigšanu var paziņot tāda maksājuma nokavējuma gadījumā, kas pārsniedz noteiktu termiņu, ciktāl šis noteikums nav individuāli apspriests un rada ievērojamu, patērētājam nelabvēlīgu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kuri izriet no līguma.

52

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež: