–

Charles Taylor Adjusting Ltd un FD vārdā – S. Cogley, advocate, A. Nasikas, G. Orfanidis un K. Sotiriadis, dikigoroi,

–

Overseas Marine Enterprises Inc., Starlight Shipping Co. vārdā – K. Georgopoulos, dikigoros,

–

Grieķijas valdības vārdā – Z. Chatzipavlou, K. Georgiadis un L. Kotroni, pārstāvji,

–

Spānijas valdības vārdā – J. Ruiz Sánchez, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – T. Adamopoulos un S. Noë, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) 34. panta 1. punkta un 45. panta 5. punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Charles Taylor Adjusting Ltd (turpmāk tekstā – “Charles Taylor”) un FD, jūras kuģa Alexandros T. apdrošinātāju pārstāvjiem, no vienas puses, un Starlight Shipping Co. (turpmāk tekstā – “Starlight”), šī kuģa īpašnieci, un Overseas Marine Enterprises Inc. (turpmāk tekstā – “OME”), kas ekspluatē minēto kuģi, no otras puses, par High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Commercial Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Karaļnama kompetences lietu departaments (Komerclietu tiesa), Apvienotā Karaliste) sprieduma un divu izdoto rīkojumu (turpmāk tekstā – “High Court spriedums un rīkojumi”) atzīšanu un izpildi Grieķijā.

3

Regulas Nr. 44/2001, kura pamatlietā ir piemērojama ratione temporis, 34. panta 1. punkts noteica:

“Spriedumu neatzīst:

4

Atbilstoši šīs regulas 45. panta 1. punktam:

“Tiesa, kurā pārsūdzība ir iesniegta saskaņā ar 43. pantu vai 44. pantu, atsakās no izpildāmības deklarācijas vai to atceļ tikai ar vienu no 34. un 35. pantā sīkāk norādītajiem pamatojumiem. Lēmumu tā pieņem nekavējoties.”

5

Līgums par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2020, L 29, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Izstāšanās līgums”) tika pieņemts 2019. gada 17. oktobrī un stājās spēkā 2020. gada 1. februārī.

6

Šī līguma 67. panta “Jurisdikcija, tiesas nolēmumu atzīšana un izpilde un saistītā centrālo iestāžu sadarbība” 2. punkta a) apakšpunkts noteic:

“Apvienotajā Karalistē, kā arī dalībvalstīs situācijās, kurās ir iesaistīta Apvienotā Karaliste, attiecībā uz spriedumu, nolēmumu, publisku aktu, tiesas izlīgumu un nolīgumu atzīšanu un izpildi turpmāk minētos tiesību aktus vai noteikumus piemēro šādi:

7

Minētā līguma 126. pantā ir paredzēts pārejas periods, kurš sākas šā līguma spēkā stāšanās dienā un beidzas 2020. gada 31. decembrī un kurā – saskaņā ar šī līguma 127. panta 1. punkta pirmo daļu – Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā ir piemērojami Savienības tiesību akti, ja vien Izstāšanās līgumā nav noteikts citādi.

8

2006. gada 3. maijā kuģis Alexandros T. kopā ar kravu nogrima pie Portelizabetas [Port Elizabeth] līča (Dienvidāfrika). Starlight un OME, kuras ir attiecīgi šī kuģa īpašnieks un operators, lūdza šī kuģa apdrošinātājiem izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, pamatojoties uz līgumsaistībām par apdrošināšanas gadījuma iestāšanos.

9

Tā kā apdrošinātāji atteicās izmaksāt atlīdzību, Starlight tajā pašā gadā pret tiem cēla prasības tiesā Apvienotajā Karalistē un – pret vienu no minētajiem apdrošinātājiem – šķīrējtiesā. Kamēr lietas, kuru priekšmets bija šīs prasības tiesā un šķīrējtiesā, vēl nebija izskatītas, Starlight, OME un kuģa apdrošinātāji panāca izlīgumus (turpmāk tekstā – “izlīgumi”), ar ko tika izbeigtas tiesvedības starp pusēm. Apdrošinātāji par apdrošināšanas gadījuma iestāšanos saskaņotajā termiņā izmaksāja apdrošināšanas līgumos paredzēto atlīdzību, lai pilnībā segtu visus prasījumus saistībā ar kuģa Alexandros T. zaudējumu.

10

Izlīgumus 2007. gada 14. decembrī un 2008. gada 7. janvārī Apvienotajā Karalistē apstiprināja tiesa, kurā minētā prasība bija izskatīšanā. Tā izdeva rīkojumu apturēt jebkuru vēlāku tiesvedību attiecīgajā lietā, kas izriet no tās pašas prasības tiesā.

11

Pēc izlīgumu panākšanas Starlight un ΟΜΕ, kā arī citi kuģa Alexandros T. īpašnieki un fiziskās personas, kas tos likumīgi pārstāvēja, Polymeles Protodikeio Peiraios (Pirejas pirmās instances tiesa, Grieķija) cēla vairākas jaunas prasības, arī 2011. gada 21. aprīļa un 2012. gada 13. janvāra prasības, tostarp pret juridisko un tehnisko konsultāciju biroju Charles Taylor, kas bija atbildīgs par šī kuģa apdrošinātāju aizstāvību saistībā ar Starlight prasībām iepriekšējā punktā minētajā tiesā, un pret šī biroja vadītāju FD.

12

Ar šīm jaunajām prasībām tiesā Starlight un OME lūdza atlīdzināt gan materiālo, gan morālo kaitējumu, kas esot radies sakarā ar nepatiesiem un godu aizskarošiem apgalvojumiem, kurus par tām izteikuši minētā kuģa apdrošinātāji un to pārstāvji. Starlight un ΟΜΕ norādīja, ka laikā, kad vēl noritēja sākotnējā tiesvedība par apdrošinātāju maksājamās atlīdzības izmaksu un apdrošinātāji joprojām atteicās izmaksāt šo atlīdzību, šo apdrošinātāju darbinieki un pārstāvji bankā Ethniki Trapeza tis Ellados (Grieķijas Nacionālā banka), kas ir viena no nogrimušā kuģa īpašniekiem hipotekārais kreditors, kā arī apdrošināšanas tirgū tostarp izplatīja nepatiesas baumas, ka kuģa Alexandros T. bojāeju izraisījuši nopietni kuģa bojājumi, par kuriem tā īpašniekiem bijis zināms.

13

Kamēr minētās jaunās prasības tiesā bija izskatīšanā, kuģa apdrošinātāji un to pārstāvji, tostarp arī Charles Taylor un FD, atbildētāji šajās lietās, cēla prasības Anglijas tiesās pret Starlight un OME, lai tiktu konstatēts, ka šīs jaunās prasības Grieķijas tiesā celtas, pārkāpjot izlīgumus, un lai tiktu apmierinātas to “prasības par kompensācijas atzīšanu un atlīdzības noteikšanu”.

14

Pēc tam, kad bija izsmelti visi tiesību aizsardzības līdzekļi, 2014. gada 26. septembrīHigh Court pasludināja spriedumu un izdeva rīkojumus attiecībā uz šīm Apvienotajā Karalistē pret Starlight un OME celtajām prasībām tiesā. Saskaņā ar šo spriedumu un šiem rīkojumiem, kas balstīti uz izlīgumu saturu, kā arī uz tiesas izvēles klauzulu, atbilstoši kurai ir izraudzīta minētā tiesa, prasītājiem pamatlietā tika izmaksāta atlīdzība saistībā ar Grieķijā uzsākto tiesvedību, kā arī par tiesāšanās izdevumiem Anglijā.

15

Monomeles Protodikeio Peiraios, Naftiko Tmima (Pirejas pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā, Jūrniecības nodaļa, Grieķija) apmierināja Charles Taylor un FD 2015. gada 7. janvāra pieprasījumu atzīt šo High Court spriedumu un šos rīkojumus un pasludināt tos par daļēji izpildāmiem Grieķijā saskaņā ar Regulu Nr. 44/2001.

16

2015. gada 11. septembrīStarlight un OME par šo Monomeles Protodikeio Peiraios, Naftiko Tmima (Pirejas pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā, Jūrniecības nodaļa) spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Monomeles Efeteio Peiraios, Naftiko Tmima (Pirejas apelācijas tiesa viena tiesneša sastāvā, Jūrniecības nodaļa, Grieķija).

17

Ar 2019. gada 1. jūlija spriedumu pēdējā minētā tiesa apmierināja šo pārsūdzību, pamatojoties uz to, ka nolēmumos, kuru atzīšana un izpilde tika lūgta, bija ietverti “gandrīz” rīkojumi par aizliegumu uzsākt vai turpināt tiesvedību citā jurisdikcijā, kas varētu radīt šķērsli tam, lai ieinteresētās personas varētu vērsties tiesā Grieķijā, pārkāpjot 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punktu, kā arī Syntagma (Konstitūcija) 8. panta 1. punktu un 20. pantu, jo šīs tiesību normas ir “sabiedriskās kārtības” jēdziena Grieķijā “pati būtība”.

18

Charles Taylor un FD par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Areios Pagos (Kasācijas tiesa, Grieķija), kas ir iesniedzējtiesa. Tie uzskata, ka High Court spriedums un rīkojumi acīmredzami nav pretrunā ne tiesas atrašanās valsts sabiedriskajai kārtībai, ne Eiropas Savienības sabiedriskajai kārtībai un nav pretrunā pamatprincipiem. Tie norāda, ka pagaidu kompensācijas piešķiršana Grieķijā celtajās jaunajās prasībās tiesā pirms tiesvedību uzsākšanas Anglijas tiesās neliedz nedz ieinteresētajām personām turpināt tiesvedību Grieķijas tiesā, nedz arī šai tiesai tām nodrošināt tiesisko aizsardzību. Tādēļ šie High Court spriedums un rīkojumi esot kļūdaini uzskatīti par “rīkojumiem par aizliegumu uzsākt vai turpināt tiesvedību citā jurisdikcijā”.

19

Šādos apstākļos Areios Pagos (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

20

Attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 piemērojamību ratione loci, lai arī Apvienotā Karaliste ir izstājusies no Savienības, vispirms jānorāda, ka saskaņā ar Izstāšanās līguma 67. panta 2. punkta a) apakšpunktu kopsakarā ar tā 126. un 127. pantu, Regula Nr. 1215/2012 – gan Apvienotajā Karalistē, gan dalībvalstīs situācijā, kurā Apvienotā Karaliste ir iesaistīta, – ir piemērojama tādu nolēmumu atzīšanai un izpildei, kas pieņemti līdz pārejas perioda beigām uzsāktajās tiesvedībās, proti, līdz 2020. gada 31. decembrim.

21

No tā izriet, ka Regulas Nr. 44/2001 – kura Izstāšanās līguma pieņemšanas brīdī jau bija atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 1215/2012 – noteikumi par atzīšanu un izpildi joprojām ir piemērojami ar tādiem pašiem nosacījumiem.

22

Šajā gadījumā, ņemot vērā, ka High Court spriedums un rīkojumi tika pieņemti 2014. gada 26. septembrī, Regula Nr. 44/2001 pamatlietā ir piemērojama ratione loci.

23

Uzdodot pirmo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkts kopsakarā ar tās 45. panta 1. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesa var atteikties atzīt un izpildīt citas dalībvalsts tiesas nolēmumu, pamatojoties uz to, ka šis nolēmums ir pretrunā sabiedriskajai kārtībai, jo tas liedz turpināt tiesvedību citā pirmās minētās dalībvalsts tiesā, ciktāl ar to vienai no pusēm piešķir pagaidu finansiālu kompensāciju par izdevumiem, kuri tai radušies šīs tiesvedības uzsākšanas dēļ, pamatojoties uz to, ka, pirmām kārtām, uz šīs tiesvedības priekšmetu attiecas izlīgums, kas panākts likumā noteiktajā kārtībā un ko apstiprinājusi tās dalībvalsts tiesa, kura pieņēmusi minēto nolēmumu, un, otrām kārtām, pirmās dalībvalsts tiesai, kurā ierosināta strīdīgā tiesvedība, nav jurisdikcijas atbilstoši klauzulai, kas nosaka izņēmuma jurisdikciju.

24

Regula Nr. 44/2001 ir balstīta uz dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos tiesību sistēmām un tiesu iestādēm (spriedums, 2003. gada 9. decembris, Gasser, C‑116/02, EU:C:2003:657, 72. punkts). Līdz ar to tikai ar dažiem izņēmumiem, tostarp gadījumā, ja atzīšana ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā atzīšana prasīta, kā paredzēts Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktā, šī regula neļauj citas dalībvalsts tiesai pārbaudīt attiecīgās tiesas jurisdikciju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 27. aprīlis, Turner, C‑159/02, EU:C:2004:228, 26. punkts, kā arī 2009. gada 10. februāris, Allianz un Generali Assicurazioni Generali, C‑185/07, EU:C:2009:69, 29. punkts).

25

Tomēr tiesas atbilstoši rīkojumam noteiktais aizliegums lietas dalībniekam celt vai turpināt tiesvedību ārvalsts tiesā (pretējā gadījumā paredzot sankciju) apdraud tās kompetenci atrisināt strīdu. Proti, tā kā prasītājam ar rīkojumu ir aizliegts celt šādu prasību, ir jākonstatē, ka pastāv iejaukšanās ārvalsts tiesas jurisdikcijā, un tas pats par sevi nav saderīgi ar šo regulu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 27. aprīlis, Turner, C‑159/02, EU:C:2004:228, 27. punkts; 2009. gada 10. februāris, Allianz un Generali Assicurazioni Generali, C‑185/07, EU:C:2009:69, 34. punkts, kā arī 2015. gada 13. maijs, Gazprom, C‑536/13, EU:C:2015:316, 32. punkts).

26

Šajā gadījumā no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu, kā norādīts šī sprieduma 14. punktā, būtībā izriet, ka High Court – kuras ekskluzīvo jurisdikciju lietas dalībnieki bija izvēlējušies izlīgumā – spriedums un rīkojumi nav tieši adresēti Grieķijas tiesām un arī formāli neaizliedz iesniedzējtiesā ierosināto tiesvedību. Tomēr šajā spriedumā un šajos rīkojumos ir ietverts pamatojums, kas attiecas, pirmkārt, uz to, ka Starlight un OME, kā arī to pārstāvošās fiziskās personas ir pārkāpušas šos izlīgumus, otrkārt, uz sankcijām, kādas tām tiek piemērotas, ja tās nepilda minēto spriedumu un rīkojumus, treškārt, uz Grieķijas tiesu jurisdikciju saistībā ar minētajiem izlīgumiem. Turklāt tajā pašā spriedumā un rīkojumos ir arī ietverts pamatojums par naudas sodiem, kas piemēroti Starlight un OME, kā arī tās pārstāvošajām fiziskajām personām, un it īpaši lēmums par zaudējumu atlīdzību avansa veidā, kura apmērs nav galīgs un ir atkarīgs no tiesvedības turpināšanas šajās tiesās.

27

No iepriekš minētā izriet, ka High Court spriedums un rīkojumi – kā ģenerāladvokāts konstatējis secinājumu 38. punktā – varētu tikt kvalificēti kā “gandrīz” rīkojumi par aizliegumu uzsākt vai turpināt tiesvedību citā jurisdikcijā. Proti, lai arī šā sprieduma un šo rīkojumu mērķis nav aizliegt lietas dalībniekam celt vai turpināt tiesvedību ārvalsts tiesā, varētu uzskatīt, ka pēdējie minētie vismaz attur Starlight un OME, kā arī to pārstāvjus no vēršanās Grieķijas tiesās vai no tajās celto prasību – ar tādu pašu priekšmetu kā Apvienotās Karalistes tiesās celtām prasībām – uzturēšanas, un tas katrā ziņā būs jāpārbauda iesniedzējtiesai.

28

Rīkojums, kam būtu šādas sekas, ņemot vērā šī sprieduma 24. un 25. punktā atgādinātos principus, nebūtu saderīgs ar Regulu Nr. 44/2001.

29

Tomēr, lai neapdraudētu Regulas Nr. 44/2001 mērķi, valsts, kurā atzīšana prasīta, tiesa nedrīkst atteikties atzīt citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu tikai tādēļ, ka tā uzskata, ka šajā nolēmumā valsts vai Savienības tiesības ir tikušas nepareizi piemērotas (spriedumi, 2009. gada 28. aprīlis, Apostolides, C‑420/07, EU:C:2009:271, 60. punkts, un 2019. gada 16. janvāris, Liberato, C‑386/17, EU:C:2019:24, 54. punkts).

30

No tā izriet, ka ir jāpārbauda, vai dalībvalsts tiesa, pārbaudot pārsūdzību par deklarāciju, ar ko konstatēta citas dalībvalsts tiesas nolēmuma izpildāmība, var atsaukt šo deklarāciju, pamatojoties uz to, ka šis nolēmums ir pielīdzināms “gandrīz” rīkojumam par aizliegumu uzsākt vai turpināt tiesvedību citā jurisdikcijā, kas principā nav saderīgs ar Regulu Nr. 44/2001.

31

Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka šīs regulas 45. panta 1. punktā iespēja atteikt vai atsaukt izpildāmības deklarāciju ir ierobežota ar kādu no minētās regulas 34. un 35. pantā paredzētajiem pamatiem. Otrkārt, šīs regulas 34. panta 1. punkts būtībā paredz, ka nolēmumu neatzīst, ja tā atzīšana ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā atzīšana prasīta.

32

Attiecībā uz šajā tiesību normā minēto jēdzienu “sabiedriskā kārtība” Tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 44/2001 34. pants ir jāinterpretē šauri, jo tas ir šķērslis viena no šīs regulas pamatmērķiem sasniegšanai. Atsaukšanās uz šīs regulas 34. panta 1. punktā ietverto sabiedriskās kārtības klauzulu ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos (spriedumi, 2000. gada 28. marts, Krombach, C‑7/98, EU:C:2000:164, 21. punkts, un 2016. gada 25. maijs, Meroni, C‑559/14, EU:C:2016:349, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Kaut arī saskaņā ar šajā tiesību normā paredzēto atrunu dalībvalstis principā ir tiesīgas atbilstoši savas valsts koncepcijai brīvi noteikt sabiedriskās kārtības prasības, minētā jēdziena robežas tomēr ir šīs regulas interpretācijas jautājums (spriedumi, 2000. gada 28. marts, Krombach, C‑7/98, EU:C:2000:164, 22. punkts, un 2022. gada 7. aprīlis, H Limited, C‑568/20, EU:C:2022:264, 42. punkts).

34

Tādējādi, kaut gan Tiesas ziņā nav definēt dalībvalsts sabiedriskās kārtības saturu, tai tomēr ir jāpārbauda robežas, kurās dalībvalsts tiesa drīkst atsaukties uz minēto jēdzienu, atsakoties atzīt nolēmumu, kuru pieņēmusi kādas citas dalībvalsts tiesa (spriedumi, 2000. gada 28. marts, Krombach, C‑7/98, EU:C:2000:164, 23. punkts, un 2022. gada 7. aprīlis, H Limited, C‑568/20, EU:C:2022:264, 42. punkts).

35

Tāpēc atsaukšanās uz sabiedriskās kārtības klauzulu, kas ietverta Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktā, ir pieļaujama tikai tad, ja citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma atzīšana būtu nepieļaujamā pretrunā dalībvalsts, kurā atzīšana prasīta, tiesību sistēmai, jo tādējādi tiktu aizskarts kāds no pamatprincipiem. Lai ievērotu aizliegumu pēc būtības pārskatīt jebkādu citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu, šādam aizskārumam ir jābūt acīmredzamam tādas tiesību normas pārkāpumam, kas tiek uzskatīta par būtisku tās dalībvalsts tiesību sistēmā, kurā atzīšana prasīta, vai arī tādu tiesību pārkāpumam, kuras šajā tiesību sistēmā ir atzītas par pamattiesībām (spriedumi, 2000. gada 28. marts, Krombach, C‑7/98, EU:C:2000:164, 37. punkts, un 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands, C‑681/13, EU:C:2015:471, 44. punkts).

36

Apstāklis, ka izcelsmes valsts tiesas pieļautā acīmredzamā kļūda attiecas uz Savienības tiesību normu, nemaina nosacījumus, ar kādiem var atsaukties uz sabiedriskās kārtības klauzulu Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkta izpratnē. Proti, valsts tiesai ar tādu pašu efektivitāti ir jānodrošina valsts tiesību sistēmā paredzēto un Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību aizsardzība. Uz šo sabiedriskās kārtības klauzulu tāpat ir iespējams atsaukties tad, ja minētās tiesību kļūdas dēļ ar attiecīgā nolēmuma atzīšanu valstī, kurā atzīšana prasīta, tiktu acīmredzami pārkāpta būtiska tiesību norma Savienības un tātad arī minētās dalībvalsts tiesību sistēmā (spriedumi, 2000. gada 11. maijs, Renault, C‑38/98, EU:C:2000:225, 32. punkts, kā arī 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands, C‑681/13, EU:C:2015:471, 48. un 50. punkts).

37

Šajā gadījumā High Court spriedums un rīkojumi, kuri atbilstoši šī sprieduma 27. punktam varētu tikt kvalificēti kā “gandrīz” rīkojumi par aizliegumu uzsākt vai turpināt tiesvedību citas dalībvalsts tiesā, jo tie netieši ietekmē citas dalībvalsts tiesās ierosinātas tiesvedības turpināšanu, neatbilst vispārējam principam, kurš izriet no Tiesas judikatūras un saskaņā ar kuru katra tiesa, kas izskata lietu, pati saskaņā ar tai piemērojamām tiesību normām nosaka, vai tās izskatāmā lieta ir tās jurisdikcijā (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2009. gada 10. februāris, Allianz un Generali Assicurazioni Generali, C‑185/07, EU:C:2009:69, 29. punkts, kā arī 2015. gada 13. maijs, Gazprom, C‑536/13, EU:C:2015:316, 33. punkts).

38

Šādi “gandrīz” rīkojumi par aizliegumu uzsākt vai turpināt tiesvedību citā jurisdikcijā neatbilst tādai prasībai par dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos attiecīgajām tiesību sistēmām, kā arī to tiesu iestādēm, uz kuras ir balstīta Regulas Nr. 44/2001 jurisdikciju sistēma (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 10. februāris, Allianz un Generali Assicurazioni Generali, C‑185/07, EU:C:2009:69, 30. punkts).

39

Šādos apstākļos, kā ģenerāladvokāts konstatējis secinājumu 53. punktā, neskarot iesniedzējtiesas veicamās pārbaudes, High Court sprieduma un rīkojumu atzīšana un izpilde var būt nesaderīga ar dalībvalsts, kurā atzīšana prasīta, tiesību sistēmas sabiedrisko kārtību, jo tie var apdraudēt pamatprincipu Eiropas tiesību telpā, kas balstīta uz savstarpēju uzticēšanos, saskaņā ar kuru katra tiesa lemj par savu jurisdikciju.

40

Turklāt šāda veida “gandrīz” rīkojumi par aizliegumu uzsākt vai turpināt tiesvedību citā jurisdikcijā var arī apdraudēt personas, pret kuru tie ir vērsti, piekļuvi tiesai. Kā norādījusi Komisija, piešķirot pagaidu finansiālo kompensāciju par izdevumiem, kas atbildētājam radušies saistībā ar tiesvedības uzsākšanu tās dalībvalsts tiesā, kurā prasīta atzīšana, šī kompensācija apgrūtina vai pat liedz prasītājam turpināt šo tiesvedību.

41

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkts kopsakarā ar tās 45. panta 1. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesa var atteikties atzīt un izpildīt citas dalībvalsts tiesas nolēmumu neatbilstības sabiedriskajai kārtībai dēļ, ja šis nolēmums liedz turpināt tiesvedību citā pirmās dalībvalsts tiesā, ciktāl ar to vienam no lietas dalībniekiem tiek piešķirta pagaidu finansiāla kompensācija par tiesāšanās izdevumiem, kuri tam radušies saistībā ar šīs tiesvedības uzsākšanu, ar pamatojumu, pirmām kārtām, ka uz minētās tiesvedības priekšmetu attiecas izlīgums, kas panākts likumīgi un ko apstiprinājusi tās dalībvalsts tiesa, kura pieņēmusi minēto nolēmumu, un, otrām kārtām, ka pirmās dalībvalsts tiesai, kurā uzsākta strīdīgā tiesvedība, nav jurisdikcijas tās klauzulas dēļ, kas nosaka izņēmuma jurisdikciju.

42

Otrais jautājums ir uzdots gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša. Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

43

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 34. panta 1. punkts kopsakarā ar tās 45. panta 1. punktu

ir jāinterpretē tādējādi, ka

dalībvalsts tiesa var atteikties atzīt un izpildīt citas dalībvalsts tiesas nolēmumu neatbilstības sabiedriskajai kārtībai dēļ, ja šis nolēmums liedz turpināt tiesvedību citā pirmās dalībvalsts tiesā, ciktāl ar to vienam no lietas dalībniekiem tiek piešķirta pagaidu finansiāla kompensācija par tiesāšanās izdevumiem, kuri tam radušies saistībā ar šīs tiesvedības uzsākšanu, ar pamatojumu, pirmām kārtām, ka uz minētās tiesvedības priekšmetu attiecas izlīgums, kas panākts likumīgi un ko apstiprinājusi tās dalībvalsts tiesa, kura pieņēmusi minēto nolēmumu, un, otrām kārtām, ka pirmās dalībvalsts tiesai, kurā uzsākta strīdīgā tiesvedība, nav jurisdikcijas tās klauzulas dēļ, kas nosaka izņēmuma jurisdikciju.