–

HUK-COBURG-Allgemeine Versicherung AG vārdā – G. I. Ilieva, advokat,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, U. Bartl, J. Heitz, M. Hellmann un U. Kühne, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Georgieva, D. Triantafyllou un H. Tserepa-Lacombe, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Otrās direktīvas 84/5/EEK (1983. gada 30. decembris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (OV 1984, L 8, 17. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/14/EK (OV 2005, L 149, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “Otrā direktīva”), 1. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp LM un NO un HUK-COBURG-Allgemeine Versicherung AG (turpmāk tekstā – “HUK‑COBURG”), apdrošināšanas sabiedrību, par to, lai pēdējā minētā, pamatojoties uz transportlīdzekļu īpašnieku obligāto civiltiesisko atbildību, atlīdzinātu nemantisko kaitējumu, kurš radies LM un NO mātes nāves dēļ, kas iestājusies ceļu satiksmes negadījuma laikā.

3

Otrās direktīvas 1. panta 1. punktā bija paredzēts:

“[Padomes Direktīvas 72/166/EEK (1972. gada 24. aprīlis) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV 1972, L 103, 1. lpp.)] 3. panta 1. punktā minētā apdrošināšana obligāti attiecas gan uz kaitējumu īpašumam, gan uz miesas bojājumiem.”

4

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV 2009, L 263, 11. lpp.) ir kodificētas iepriekšējās direktīvas par civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu, tostarp Otrā direktīva, un līdz ar to tās ir atceltas no 2009. gada 27. oktobra. Saskaņā ar Direktīvas 2009/103 II pielikumā ietverto atbilstības tabulu Otrās direktīvas 1. panta 1. punkts atbilst Direktīvas 2009/103 3. panta ceturtajai daļai.

5

Direktīvas 2009/103 1. pantā ir ietverta šāda definīcija:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

6

Šīs direktīvas 3. pantā “Transportlīdzekļu obligātā apdrošināšana” ir noteikts:

“Katra dalībvalsts, ievērojot 5. pantu, veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta.

Sedzamās atbildības apjomu un apdrošināšanas seguma noteikumus nosaka, pamatojoties uz pirmajā daļā minētajiem pasākumiem.

[..]

Pirmajā daļā minētā apdrošināšana obligāti attiecas gan uz kaitējumu īpašumam, gan uz miesas bojājumiem.”

7

Minētās direktīvas 5. panta “Atkāpes no transportlīdzekļu obligātās apdrošināšanas” 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Dalībvalsts drīkst atkāpties no 3. panta attiecībā uz dažām fiziskām vai juridiskām personām, publiskām vai privātām personām; attiecīgā valsts sastāda šādu personu sarakstu un dara to zināmu pārējām dalībvalstīm un Komisijai.”

8

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.), 7. panta “Apdrošināšanas līgumi” 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts:

“Ciktāl puses nav izdarījušas izvēli attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem, apdrošināšanas līgumus reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā apdrošinātājam ir pastāvīgā mītnesvieta. Ja lietas apstākļu kopums liecina, ka līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti, piemēro šīs citas valsts tiesību aktus.”

9

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (OV 2007, L 199, 40. lpp.), 4. panta 1. punktu:

“Ja vien šajā regulā nav paredzēts kas cits, tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no neatļautas darbības, ir tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, un neatkarīgi no tā, kurā valstī vai kurās valstīs radušās netiešas minētā notikuma sekas.”

10

Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “BGB”), 253. pants “Nemantisks kaitējums” ir formulēts šādi:

11

BGB 823. panta “Pienākums atlīdzināt zaudējumus” 1. punktā ir paredzēts:

“Ikvienam, kas tīši vai nolaidības dēļ prettiesiski apdraud dzīvību, ķermeni, veselību, brīvību, īpašumu vai jebkuras citas personas tiesības, ir pienākums atlīdzināt radušos zaudējumus.”

12

2007. gada 23. novembraGesetz über den Versicherungsvertrag (Likums par apdrošināšanas līgumu; BGB1. 2007 I, 2631. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 115. panta “Tiesības celt tiešu prasību” 1. punktā ir noteikts:

“Trešā persona var arī īstenot savas tiesības uz atlīdzinājumu no apdrošinātāja,

[..].

Tiesības izriet no apdrošinātāja pienākumiem, kas izriet no apdrošināšanas attiecībām, un, ja nav saistību, no 117. panta 1.–4. punkta. Apdrošinātājam ir jāsamaksā atlīdzība naudā. Par zaudējumu atlīdzību atbildīgais apdrošinātājs un apdrošinājuma ņēmējs ir solidāri atbildīgi.”

13

Straßenverkehrsgesetz (Likums par ceļu satiksmi), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 7. panta “Turētāja atbildība, nelikumīga aizbraukšana” 1. punktā ir paredzēts:

“Ja, ekspluatējot mehānisko transportlīdzekli, persona tiek nogalināta, tai tiek nodarīti miesas bojājumi vai kaitējums tās veselībai vai ja tiek bojāta lieta, turētājam ir jāatlīdzina kaitējums, kas no tā izriet cietušajai pusei.”

14

Saskaņā ar Likuma par ceļu satiksmi, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 11. pantu “Kaitējuma par miesas bojājumiem atlīdzības pienākuma apmērs”:

“Ja personai ir nodarīti miesas bojājumi vai kaitējums veselībai, ir jāatlīdzina ar cietušās personas ārstēšanos, kā arī ar mantas zudumu saistītie izdevumi, kas ir radušies tāpēc, ka minētā kaitējuma dēļ īslaicīgi vai ilgstoši ir zaudētas vai samazinājušās tās darbspējas vai arī uz laiku vai pastāvīgi palielinājušās tās vajadzības. Var prasīt arī taisnīgu kompensāciju naudā par nemantisko kaitējumu.”

15

NO, kas dzimusi 2006. gadā, un LM, kas dzimusi 2010. gadā, ir AB (māte) un CD (tēvs) meitas; viņiem visiem ir Bulgārijas pilsonība.

16

2013. gadā AB un CD apmetās uz dzīvi Vācijā, lai tur strādātu, savukārt NO un LM palika Bulgārijā.

17

2014. gada 27. jūlijā AB zaudēja dzīvību ceļu satiksmes negadījumā Emsdetenē [Emsdetten] (Vācija). CD, kura obligātā civiltiesiskā atbildība bija apdrošināta HUK‑COBURG, Vācijā reģistrētā apdrošināšanas sabiedrībā, izraisīja šo negadījumu. Vadot savu transportlīdzekli, viņš bija reibuma stāvoklī, un AB sēdēja priekšējā sēdeklī labajā pusē, nepiesprādzējusi drošības jostu.

18

Pēc negadījuma HUK‑COBURG pārskaitīja NO un LM 5000 EUR kā tāda kaitējuma atlīdzību, kas saistīts ar viņu mātes nāvi. Atzīstot šo summu par nepietiekamu, NO un LM, kuras pārstāv CD, cēla prasību pret HUK‑COBURG Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija), proti, iesniedzējtiesā, lūdzot samaksāt kaitējuma atlīdzību 300000 Bulgārijas levu (BGN) (aptuveni 153000 EUR) par nemantisko kaitējumu, kas radies AB nāves dēļ. Šis kaitējums izrietot no kaitējuma viņu psihiskajai veselībai, jo NO un LM ciešot no bezmiega, murgiem, garastāvokļa svārstībām, aizkaitināmības, nemiera, introvertības un trauksmes lēkmēm.

19

Apstrīdot šīs prasības pamatotību, HUK‑COBURG iesniedzējtiesā vispirms norāda, ka šajā gadījumā piemērojamās tiesības ir Vācijas tiesības un ka negadījuma dienā piemērojamajā redakcijā šajās tiesībās nebija paredzēta trešo personu ciestā nemantiskā kaitējuma atlīdzināšana, ja vien šis kaitējums nav izpaudies kā patoloģiska saslimšana. Tikai kopš 2017. gada 22. jūlija Vācijas tiesībās esot paredzēta trešo personu ciestā nemantiskā kaitējuma atlīdzināšana, ja šīm personām ir īpaši cieša saikne ar cietušo. Turklāt cietusī esot veicinājusi savu nāvi, braucot automašīnā, ko vadīja persona reibuma stāvoklī, un nelietojot drošības jostu. Visbeidzot, NO un LM prasītā kaitējuma atlīdzības summa esot pārmērīga.

20

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, pamatojoties uz Regulas Nr. 593/2008 7. panta 2. punkta otro daļu un Regulas Nr. 864/2007 4. panta 1. punktu, tajā izskatāmajā lietā ir piemērojamas Vācijas tiesības.

21

Šī tiesa norāda, ka saskaņā ar Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) pastāvīgo judikatūru, piemērojot Vācijas tiesības, proti, BGB 253. panta 2. punktu un 823. panta 1. punktu kopsakarā ar Likuma par apdrošināšanas līgumu – tā redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietā, – 115. panta 1. punkta pirmās daļas 1. apakšpunktu, kompensācija par sāpēm un ciešanām viena vecāka nāves gadījumā ir jāmaksā tikai tad, ja šīs sāpes un ciešanas ir radījušas patoloģisku kaitējumu veselībai.

22

Tātad tai, piemērojot šo interpretāciju, būtu jānoraida NO un LM prasījums, pamatojoties uz to, ka sāpes un ciešanas, ko izraisījusi viņu mātes nāve, nav radījušas patoloģisku saslimšanu.

23

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūra ierobežo jēdziena “miesas bojājumi” piemērojamību Otrās direktīvas izpratnē.

24

Tāpēc šī tiesa šaubās, vai minētā Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) interpretācija, kuras rezultātā praksē tiktu ierobežots to personu loks, kuras saņem atlīdzību par nemantisko kaitējumu, kas radies tuvinieka nāves dēļ ceļu satiksmes negadījumā, nav nesaderīga ar Savienības tiesībām, ciktāl tā, šķiet, ierobežo Otrās direktīvas lietderīgo iedarbību.

25

Zinot, ka valsts tiesai valsts tiesības ir jāinterpretē atbilstoši Savienības tiesībām, šī tiesa turklāt jautā, vai, iespējami piemērojot šo principu strīdā, kuru tā izskata, tā savā Bulgārijas tiesas statusā var interpretēt citas dalībvalsts tiesības, proti, Vācijas tiesības.

26

Šajos apstākļos Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

Vispirms jānorāda, ka pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa atsaucas uz Otrās direktīvas 1. panta 1. punktu.

28

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar LESD 267. pantu iedibinātajā sadarbībā starp valstu tiesām un Tiesu Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļauj tai izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Turklāt Tiesas uzdevums ir interpretēt visas Savienības tiesību normas, kas vajadzīgas valsts tiesām, lai izlemtu tajās iesniegtās lietas, pat ja šīs tiesību normas nav tieši norādītas jautājumos, kurus tai ir nosūtījušas šīs tiesas (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Skarb Państwa (Mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas segums), C‑428/20, EU:C:2021:1043, 24. punkts).

29

Šajā gadījumā, tā kā ar Direktīvu 2009/103 no 2009. gada 27. oktobra ir kodificētas un atceltas iepriekšējās direktīvas par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību, tostarp Otrā direktīva un šīs direktīvas 1. panta 1. punkts, kas atbilstoši Direktīvas 2009/103 II pielikumā ietvertajai tabulai atbilst pēdējās minētās direktīvas 3. panta ceturtajai daļai, ņemot vērā negadījuma, uz kura ir balstīta pamatlieta, datumu, iesniedzējtiesai ir jāsniedz nevis Otrās direktīvas 1. panta 1. punkta, bet gan Direktīvas 2009/103 3. panta ceturtās daļas interpretācija. Turklāt, tā kā ar Direktīvu 2009/103 nav izdarīti būtiski grozījumi šajās iepriekšējās direktīvās, judikatūra par tām ir attiecināma arī uz līdzvērtīgu Direktīvas 2009/103 normu interpretāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, Van Ameyde España, C‑923/19, EU:C:2021:475, 23. punkts).

30

Tāpēc ir jāuzskata, ka ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2009/103 3. panta ceturtā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru civiltiesiskās atbildības apdrošinātājs atlīdzību saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu par ceļu satiksmes negadījumā cietušo tuvākajiem ģimenes locekļiem nodarīto nemantisko kaitējumu izmaksā ar nosacījumu, ka minētais kaitējums ir izraisījis šo tuvo ģimenes locekļu patoloģisku saslimšanu.

31

Saskaņā ar Direktīvas 2009/103 3. panta pirmo daļu katra dalībvalsts, ievērojot šīs direktīvas 5. pantu, veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kuri parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta. Minētās direktīvas 3. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka sedzamās atbildības apjomu un apdrošināšanas seguma noteikumus nosaka, pamatojoties uz šī 3. panta pirmajā daļā minētajiem pasākumiem. Šīs pašas direktīvas 3. panta pēdējā daļā ir precizēts, ka tās pirmajā daļā minētā apdrošināšana obligāti attiecas gan uz kaitējumu īpašumam, gan uz miesas bojājumiem. Direktīvas 2009/103 5. panta 1. punktā ir noteikts, ka saskaņā ar šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem katra dalībvalsts drīkst atkāpties no 3. panta attiecībā uz dažām fiziskām vai juridiskām personām.

32

Šajā ziņā jāatgādina, kā Tiesa jau ir uzsvērusi, ka Direktīvas 2009/103 3. panta pirmā daļa, kas ir formulēta ļoti vispārīgi, paredz dalībvalstīm pienākumu savā iekšējā tiesību sistēmā ieviest vispārīgu apdrošināšanas pienākumu transportlīdzekļiem (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, Van Ameyde España, C‑923/19, EU:C:2021:475, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

No Direktīvas 2009/103 apsvērumiem izriet, ka šīs direktīvas – tāpat kā iepriekšējo direktīvu par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu – mērķis, pirmām kārtām, ir nodrošināt gan mehānisko transportlīdzekļu, kas parasti atrodas Savienības teritorijā, gan to pasažieru brīvu pārvietošanos un, otrām kārtām, garantēt, lai negadījumos, kurus izraisījuši šie mehāniskie transportlīdzekļi, cietušās personas iegūtu līdzvērtīgu attieksmi neatkarīgi no tā, kurā vietā Savienības teritorijā negadījums ir noticis (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, Van Ameyde España, C‑923/19, EU:C:2021:475, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tātad Direktīvā 2009/103 ir paredzēts dalībvalstu pienākums nodrošināt, ka civiltiesiskā atbildība saistībā ar to mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu, kuri parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta, un it īpaši ir precizēts, uz kādiem kaitējuma veidiem šai apdrošināšanai ir jāattiecas un kuras cietušās trešās personas šai apdrošināšanai ir jāaptver (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, Van Ameyde España, C‑923/19, EU:C:2021:475, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Pienākums nodrošināt, lai civiltiesiskās atbildības apdrošināšana segtu mehānisko transportlīdzekļu radīto kaitējumu trešām personām, tomēr ir jānošķir no šī kaitējuma atlīdzības apmēra, kas izriet no apdrošinātās personas civiltiesiskās atbildības. Proti, pirmais tiek definēts un garantēts Savienības tiesiskajā regulējumā, savukārt otrais būtībā ir reglamentēts valsts tiesībās (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, Van Ameyde España, C‑923/19, EU:C:2021:475, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Proti, no Direktīvas 2009/103 mērķa un teksta izriet, ka ar to – tāpat kā ar direktīvām, kas ar to kodificētas, – nav paredzēts saskaņot dalībvalstīs pastāvošās civiltiesiskās atbildības sistēmas un ka atbilstoši pašlaik spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstis var brīvi noteikt civiltiesiskās atbildības sistēmu, kas piemērojama ceļu satiksmes negadījumiem saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, Van Ameyde España, C‑923/19, EU:C:2021:475, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Tāpēc, tostarp ņemot vērā Direktīvas 2009/103 1. panta 2. punktu, atbilstoši pašlaik spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstis principā var brīvi noteikt, kādi mehānisko transportlīdzekļu izraisīti zaudējumi ir jāatlīdzina, šo zaudējumu atlīdzības apmēru un personas, kurām ir tiesības saņemt minēto atlīdzību (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, Van Ameyde España, C‑923/19, EU:C:2021:475, 38. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi šī direktīva principā pieļauj tāds valsts tiesisko regulējumu, ar kuru tiek noteikti saistoši kritēriji atlīdzināmo nemantisko kaitējumu noteikšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 23. janvāris, Petillo, C‑371/12, EU:C:2014:26, 43. punkts).

38

Tomēr minētā direktīva šo brīvību ierobežo, ciktāl, pirmkārt, tajā ir paredzēta obligāta atsevišķu kaitējumu atlīdzināšana noteiktā minimālajā apmērā. Starp šiem obligāti atlīdzināmajiem kaitējumiem, kā precizēts Direktīvas 2009/103 3. panta pēdējā daļā, ir “miesas bojājumi” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 23. janvāris, Petillo, C‑371/12, EU:C:2014:26, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Jēdzienā “miesas bojājumi” ietilpst jebkāds kaitējums, ciktāl tā atlīdzinājums ir paredzēts kā apdrošinātās personas civiltiesiskā atbildība un nodrošināts valsts tiesībās, kuras ir piemērojamas strīdā, kas izriet no personas neaizskaramības apdraudējuma, kurā ietilpst gan fiziskas, gan garīgas ciešanas (spriedums, 2014. gada 23. janvāris, Petillo, C‑371/12, EU:C:2014:26, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Tādējādi to kaitējumu vidū, kas ir jāatlīdzina atbilstoši Direktīvai 2009/103, ir nemantisks kaitējums, kura atlīdzība tiesvedībā piemērojamajās valsts tiesībās ir paredzēta atbilstoši apdrošinātās personas civiltiesiskajai atbildībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 23. janvāris, Petillo, C‑371/12, EU:C:2014:26, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Otrkārt, attiecībā uz personām, kuras var pretendēt uz nemantiskā kaitējuma atlīdzību saskaņā ar Direktīvu 2009/103, jānorāda, ka no šīs direktīvas 1. panta 2. punkta kopsakarā ar tās 3. panta pirmo daļu izriet, ka aizsardzība, kas ir jānodrošina atbilstoši šai direktīvai, attiecas uz ikvienu personu, kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem par civiltiesisko atbildību ir tiesības uz mehānisko transportlīdzekļu izraisīta kaitējuma atlīdzību. Nekas minētajā direktīvā neļauj secināt, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies šajā direktīvā paredzēto aizsardzību attiecināt tikai uz personām, kuras bijušas tieši iesaistītas kaitējumu izraisījušajā notikumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 24. oktobris, Drozdovs, C‑277/12, EU:C:2013:685, 42. un 45. punkts).

42

Tāpēc dalībvalstīm ir jānodrošina, lai obligātā apdrošināšana atlīdzību, kas atbilstoši tiesību aktiem par civiltiesisko atbildību ir jāmaksā par nemantisku kaitējumu, kas nodarīts tuviem ceļu satiksmes negadījumā cietušo ģimenes locekļiem, segtu Direktīvā 2009/103 noteiktajā minimālajā apmērā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 24. oktobris, Drozdovs, C‑277/12, EU:C:2013:685, 46. punkts).

43

No šī sprieduma 39.–43. punktā izklāstītā pamatojuma izriet, ka dalībvalstīm valsts tiesību sistēmā ir jānodrošina, ka civiltiesiskā atbildība saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu, kas piemērojama saskaņā ar to valsts tiesībām, ir apdrošināta atbilstoši šajos punktos atgādinātajām Direktīvas 2009/103 tiesību normām, un tām sava kompetence šajā jomā ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības. Turklāt valsts tiesību normas par tāda kaitējuma atlīdzību, kas nodarīts ceļu satiksmes negadījumos saistībā ar transportlīdzekļu izmantošanu, nevar atņemt šai direktīvai tās lietderīgo iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, Van Ameyde España, C‑923/19, EU:C:2021:475, 39. un 40. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

44

Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka Savienības tiesību normas par obligāto civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas apdraud šo tiesību normu lietderīgo iedarbību, ciktāl, automātiski izslēdzot vai nesamērīgi ierobežojot cietušās personas tiesības uz atlīdzību, pamatojoties uz obligāto civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu, šīs tiesību normas neļauj īstenot Savienības likumdevēja pastāvīgi izvirzīto un stiprināto mērķi aizsargāt ceļu satiksmes negadījumos cietušās personas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, Van Ameyde España, C‑923/19, EU:C:2021:475, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Šajā gadījumā jākonstatē, pirmkārt, ka pamatlietā aplūkotais Vācijas tiesiskais regulējums, kā to ir interpretējusi Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa), ietilpst valsts materiālajās tiesībās civiltiesiskās atbildības jomā, uz kurām ir atsauce Direktīvā 2009/103. Turklāt no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka šajā tiesiskajā regulējumā, kā to ir interpretējusi Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa), ir reglamentēta arī trešām personām nodarītā nemantiskā kaitējuma – tostarp bērna sāpju un ciešanu, kas radušās viena vecāka nāves dēļ, – atlīdzināšana ceļu satiksmes negadījuma dēļ, un tajā ir noteikts kaitējums, kas dod tiesības uz šāda kaitējuma atlīdzināšana, pamatojoties uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, neatkarīgi no tā rašanās apstākļiem.

46

Otrkārt, kā savos apsvērumos uzsver Vācijas valdība, saskaņā ar Vācijas tiesībām ceļu satiksmes negadījumā netieši cietušajām personām nodarītā nemantiskā kaitējuma atlīdzināšana galvenokārt ir pakļauta trim nosacījumiem, proti, ka šādam cietušajam ir nodarīts kaitējums viņa paša veselībai, ka viņš ir tuvs tieši cietušā ģimenes loceklis un ka pastāv cēloņsakarība starp negadījumu izraisījušās personas vainu un šo kaitējumu. Turklāt Vācijas valdība attiecībā uz pirmo no šiem nosacījumiem uzsver, ka saskaņā ar Vācijas tiesībām, kā tās ir interpretējusi Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa), psihiska rakstura kaitējumu var uzskatīt par kaitējumu veselībai tikai tad, ja tas ir saistīts ar patoloģisku saslimšanu un pārsniedz kaitējumu veselībai, kas attiecīgajām personām parasti rastos tuva ģimenes locekļa nāves vai smaga ievainojuma gadījumā.

47

Tādējādi pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā it īpaši ir paredzēts objektīvs kritērijs, kas, ja nepieciešams, valsts tiesai katrā atsevišķā gadījumā veicot pārbaudi, ļauj noteikt, par kādu nemantisko kaitējumu varētu tikt izmaksāta atlīdzība ceļu satiksmes negadījumā tieši cietušā tuvam ģimenes loceklim.

48

Proti, no Tiesas judikatūras, kas atgādināta šī sprieduma 36. un 37. punktā, izriet, ka Direktīvā 2009/103 dalībvalstīm nav noteikts pienākums izvēlēties civiltiesiskās atbildības sistēmu, it īpaši, lai noteiktu cietušā tiesības uz atlīdzību, pamatojoties uz apdrošinātās personas civiltiesisko atbildību, līdz ar to šai direktīvai principā nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēti saistoši kritēriji, lai noteiktu nemantisko kaitējumu, kas var tikt atlīdzināts.

49

Šādos apstākļos šajā gadījumā nešķiet, ka Vācijas likumdevēja noteiktie nosacījumi, kā tos ir interpretējusi Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa), lai nemantiskais kaitējums, kas nodarīts tuviem ceļu satiksmes negadījumos cietušo ģimenes locekļiem, radītu tiesības uz atlīdzību, varētu apdraudēt Direktīvā 2009/103 paredzētā ceļu satiksmes negadījumā cietušo personu aizsardzības mērķa sasniegšanu.

50

Proti, Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav neviena elementa, kas norādītu, ka tāda civiltiesiskās atbildības sistēma kā pamatlietā aplūkotā automātiski izslēgtu vai nesamērīgi ierobežotu ceļu satiksmes negadījumā tieši cietušā tuva ģimenes locekļa tiesības saņemt atlīdzību par nemantisko kaitējumu, pamatojoties uz obligāto civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar transportlīdzekļu izmantošanu.

51

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2009/103 3. panta ceturtā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru civiltiesiskās atbildības apdrošinātājs atlīdzību saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu par ceļu satiksmes negadījumā cietušo tuvākajiem ģimenes locekļiem nodarīto nemantisko kaitējumu izmaksā ar nosacījumu, ka šis kaitējums šiem tuvajiem ģimenes locekļiem ir izraisījis patoloģisku kaitējumu veselībai.

52

Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz pirmo jautājumu, uz otro jautājumu nav jāatbild.

53

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību 3. panta ceturtā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru civiltiesiskās atbildības apdrošinātājs atlīdzību saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu par ceļu satiksmes negadījumā cietušo tuvākajiem ģimenes locekļiem nodarīto nemantisko kaitējumu izmaksā ar nosacījumu, ka šis kaitējums šiem tuviem ģimenes locekļiem ir izraisījis patoloģisku kaitējumu veselībai.