–

E. un S. vārdā – M. F. Wijngaarden, advocaat,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un A. Hanje, pārstāves,

–

Austrijas valdības vārdā – J. Schmoll un V. Strasser, pārstāves,

–

Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja L. Grønfeldt un W. Wils, vēlāk – W. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, ka interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”), 2. panta l) punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību, kurā Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (tieslietu un drošības valsts sekretārs, Nīderlande; turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) vēršas pret E. un S., kas rīkojas savā vārdā, kā arī savu nepilngadīgo bērnu vārdā, par viņu starptautiskās aizsardzības pieteikumu noraidīšanu.

3

Saskaņā ar Vīnē 1961. gada 18. aprīlī noslēgtās un 1964. gada 24. aprīlī spēkā stājušās Konvencijas par diplomātiskajiem sakariem (Recueil des traités des Nations unies, 500. sēj., 95. lpp.; turpmāk tekstā – “Vīnes konvencija”) 2. pantu:

“Diplomātisko attiecību nodibināšana starp valstīm un pastāvīgu diplomātisko pārstāvniecību nodibināšana notiek, savstarpēji vienojoties.”

4

Šīs konvencijas 4. pantā ir noteikts:

“1.   Nosūtošajai valstij ir jāpārliecinās, ka uzņemošā valsts devusi agrément personai, kuru tā piedāvā akreditēt par pārstāvniecības vadītāju tajā valstī.

2.   Uzņemošajai valstij nav pienākuma darīt zināmus agrément atteikuma iemeslus nosūtošajai valstij.”

5

Minētās konvencijas 5. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Nosūtošā valsts pēc tam, kad tā ir pienācīgi paziņojusi attiecīgajām uzņemošajām valstīm, drīkst akreditēt pārstāvniecības vadītāju vai nozīmēt jebkuru diplomātiskā personāla darbinieku, atkarībā no apstākļiem, vairāk nekā vienā valstī, izņemot gadījumus, kad kādai no uzņemošajām valstīm ir skaidri izteikts iebildums.”

6

Šīs pašas konvencijas 9. pantā ir paredzēts:

“1.   Uzņemošā valsts drīkst jebkurā laikā un bez pienākuma paskaidrot tās lēmumu paziņot nosūtošajai valstij, ka pārstāvniecības vadītājs vai jebkurš pārstāvniecības diplomātiskā personāla darbinieks ir persona non grata vai ka kāds cits pārstāvniecības personāla darbinieks nav pieņemams. Ikvienā šādā gadījumā nosūtošajai valstij atbilstoši ir vai nu jāatsauc attiecīgā persona, vai arī jāpārtrauc tās funkcijas pārstāvniecībā. Personu drīkst pasludināt par non grata vai nepieņemamu pirms ierašanās uzņemošās valsts teritorijā.

2.   Ja nosūtošā valsts atsakās vai tai neizdodas saprātīgā laika periodā izpildīt tās pienākumus saskaņā ar šī panta 1. daļu [punktu], uzņemošā valsts drīkst atteikties atzīt attiecīgo personu par pārstāvniecības darbinieku.”

7

Vīnes konvencijas 10. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Uzņemošās valsts ārlietu ministrijai vai citai ministrijai, par kuru ir vienošanās, jāpaziņo par:

[..].”

8

Saskaņā ar Dublinas III regulas 4. un 5. apsvērumu:

9

Šīs regulas 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā regulā:

[..]

[..]

[..].”

10

Minētās regulas 7.–15. pants ir ietverts tās III nodaļā “Kritēriji atbildīgās dalībvalsts noteikšanai”. Šīs regulas 7. panta “Kritēriju hierarhija” 1. punktā ir noteikts:

“Kritērijus atbildīgās dalībvalsts noteikšanai piemēro tādā kārtībā, kādā tie izklāstīti šajā nodaļā.”

11

Dublinas III regulas 12. panta “Uzturēšanās atļauju vai vīzu izdošana” 1. punktā ir paredzēts:

“Ja pieteikuma iesniedzējam ir derīga uzturēšanās atļauja, par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kas izdevusi šo atļauju.”

12

Šīs regulas 21. panta “Uzņemšanas pieprasījuma iesniegšana” 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Ja dalībvalsts, kurai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, uzskata, ka par šā pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga cita dalībvalsts, tā iespējami īsā laikā un jebkurā gadījumā trīs mēnešos no pieteikuma iesniegšanas dienas 20. panta 2. punkta nozīmē var pieprasīt minētajai otrajai dalībvalstij uzņemt attiecīgo pieteikuma iesniedzēju.”

13

Minētās regulas 29. panta “Kārtība un termiņi” 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Pieteikuma iesniedzēja vai citas 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā minētās personas pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās, cik vien iespējams īsā laikā un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar 27. panta 3. punktu.”

14

E. un S. un viņu nepilngadīgie bērni ir trešo valstu valstspiederīgie. Tēvs bija savas valsts diplomātiskās pārstāvniecības loceklis dalībvalstī X un dzīvoja pēdējās minētās teritorijā kopā ar savu laulāto un viņu bērniem. Šīs uzturēšanās laikā šīs dalībvalsts Ārlietu ministrija viņiem izsniedza diplomātiskās personas apliecības.

15

Pēc tam, kad E. un S. bija atstājuši dalībvalsti X, viņi iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumus Nīderlandē.

16

2019. gada 31. jūlijā valsts sekretārs uzskatīja, ka saskaņā ar Dublinas III regulas 12. panta 1. punktu par šo pieteikumu izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts X, jo šīs dalībvalsts iestāžu izsniegtās diplomātiskās personas apliecības esot uzturēšanās atļaujas. Minētā dalībvalsts 2019. gada 25. septembrī akceptēja uzņemšanas pieprasījumus.

17

Ar 2020. gada 29. janvāra lēmumiem valsts sekretārs atteica E. un S. iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, pamatojoties uz to, ka par to izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts X.

18

E. un S. pārsūdzēja šos lēmumus rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande). Lai pamatotu šīs pārsūdzības, viņi norādīja, ka dalībvalsts X nav atbildīga par viņu pieteikumu izskatīšanu, jo šīs dalībvalsts iestādes viņiem nekad nav izsniegušas uzturēšanās atļauju. Viņi esot izmantojuši uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz savu diplomātisko statusu, un šīs tiesības viņiem izrietot tieši no Vīnes konvencijas.

19

Ar 2020. gada 20. marta spriedumu rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa) apmierināja pārsūdzības, uzskatot, ka valsts sekretārs ir kļūdaini atzinis dalībvalsti X par atbildīgu par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu. Šī tiesa uzsvēra, ka diplomātiskās personas apliecības, ko izsniegušas šīs dalībvalsts iestādes, nevar uzskatīt par uzturēšanās atļauju, jo E. un S. jau bija uzturēšanās tiesības minētajā dalībvalstī saskaņā ar Vīnes konvenciju.

20

Valsts sekretārs par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā Raad van State (Valsts padome, Nīderlande), norādot, ka diplomātiskajām personas apliecībām, ko dalībvalsts X izsniegusi E. un S., ir piemērojams jēdziens “uzturēšanās atļauja” Dublinas III regulas 2. panta l) punkta izpratnē.

21

Raad van State (Valsts padome) precizē, ka netiek apstrīdēts, ka dalībvalsts X iestādes ir izsniegušas diplomātiskās personas apliecības E. un S. un ka šīs apliecības joprojām bija derīgas brīdī, kad viņi iesniedza savus starptautiskās aizsardzības pieteikumus Nīderlandē. Turklāt dalībvalsts X ir izsniegusi šīs diplomātiskās personas apliecības saskaņā ar Vīnes konvenciju, un Nīderlandes Karaliste un dalībvalsts X ir šīs konvencijas līgumslēdzējas puses.

22

Šī tiesa uzskata – lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par E. un S. iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, ir jāatbild uz jautājumu, vai dalībvalsts saskaņā ar Vīnes konvenciju izsniegta diplomātiskā personas apliecība ir uzturēšanās atļauja Dublinas III regulas 2. panta l) punkta izpratnē.

23

Atbildi uz šo jautājumu nevarot tieši izsecināt ne no šīs tiesību normas, ne no sistēmas, kas izveidota ar šo regulu, ne no nozīmīgām starptautisko publisko tiesību normām. Turklāt Tiesas judikatūra attiecībā uz minēto regulu šajā ziņā nesniedzot skaidrojumu un šķietot, ka dalībvalstu prakse šajā jautājumā atšķiras.

24

Šajos apstākļos Raad van State (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Dublinas III regulas] 2. panta l) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka diplomātiskā personas apliecība, ko dalībvalsts ir izsniegusi, pamatojoties uz [Vīnes konvenciju], ir uzturēšanās atļauja šīs tiesību normas izpratnē?”

25

Austrijas valdība apšauba šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, pamatojoties uz to, ka lūgtā Dublinas III regulas interpretācija neesot patiesi vajadzīga, lai izspriestu pamatlietu. Proti, šajā lietā Nīderlandes Karaliste esot kļuvusi atbildīga par attiecīgo starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, jo, lai gan dalībvalsts X ir akceptējusi atbildētāju pamatlietā uzņemšanas pieprasījumus, pieteikumu iesniedzēju pārsūtīšana uz pēdējo minēto dalībvalsti neesot notikusi šīs regulas 29. panta 1. punktā paredzētajā sešu mēnešu termiņā.

26

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vienīgi valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kam ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams tās sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju, Tiesai principā par tiem ir jālemj (spriedums, 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

27

No minētā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību normas interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

28

Tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar Dublinas III regulas 29. panta 1. punkta pirmo daļu pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās, cik vien iespējams īsā laikā un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tā aptur pārsūtīšanu saskaņā ar 27. panta 3. punktu.

29

Šajā lietā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka, iesniedzot iesniedzējtiesā apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu, valsts sekretārs, ņemot vērā gaidāmo pārsūtīšanas termiņa izbeigšanos, lūdza noteikt pagaidu pasākumus un ka šis lūgums tika apmierināts.

30

Šajos apstākļos šķiet, ka valsts sekretāra iesniegtajai apelācijas sūdzībai ir atzīta apturoša iedarbība Dublinas III regulas 29. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē, līdz ar to šajā tiesību normā paredzētais sešu mēnešu termiņš sāksies tikai pēc tam, kad iesniedzējtiesa būs pieņēmusi savu galīgo nolēmumu par šo apelācijas sūdzību.

31

Tādējādi nav acīmredzams, ka iesniedzējtiesas lūgtā Savienības tiesību interpretācija nebūtu tai vajadzīga, lai izspriestu tās izskatīšanā esošo lietu. Tātad šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

32

Lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, vispirms jāatgādina, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts, kādā tā iekļaujas, kā arī tiesību akta, kurā šī norma ir ietverta, mērķi un nolūks (spriedums, 2023. gada 22. jūnijs, Pankki S, C‑579/21, EU:C:2023:501, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Runājot par Dublinas III regulas 2. panta l) punkta formulējumu, jēdziens “uzturēšanās atļauja” ir definēts kā “jebkura atļauja, ko izdevušas iestādes dalībvalstī, kura atļāvusi trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam uzturēties tās teritorijā”. Turklāt saskaņā ar šo tiesību normu, lai gan minētais jēdziens ietver “dokumentus, kas apliecina atļauju palikt attiecīgajā teritorijā saskaņā ar pagaidu aizsardzības režīmu vai līdz brīdim, kad vairs nebūs spēkā apstākļi, kuri kavē izpildīt rīkojumu par izraidīšanu”, tas tomēr neietver “vīzas un uzturēšanās atļaujas, kuras izdotas laikposmā, kāds vajadzīgs, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, kā paredzēts šajā regulā, vai arī starptautiskās aizsardzības pieteikuma vai uzturēšanās atļaujas pieteikuma izskatīšanas laikā”.

34

Atbildētāji pamatlietā un Austrijas valdība no Savienības likumdevēja lietotajiem formulējumiem būtībā secina, ka jēdziens “uzturēšanās atļauja” ietver tikai aktus, kurus valsts administrācija formāli ir pieņēmusi un ar kuriem trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam ir konstitutīvā veidā atļauts palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Savukārt, lai gan tādas diplomātiskās personas apliecības kā tās, kas tiek aplūkotas pamatlietā, ir valsts administrācijas formāli izsniegti dokumenti, tās principā tikai atspoguļojot tiesības un privilēģijas, kādas to ieguvējiem ir saskaņā ar Vīnes konvenciju. Tādējādi tām esot tikai deklaratīvs raksturs un uz tām neattiecoties jēdziens “uzturēšanās atļauja” Dublinas III regulas 2. panta l) punkta izpratnē.

35

Šajā ziņā jāuzsver, kā tas izriet no vārda “jebkura atļauja” izmantošanas Dublinas III regulas 2. panta l) punktā, ka jēdziens “uzturēšanās atļauja” šīs tiesību normas izpratnē ir jāsaprot plaši. It īpaši, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 46. punktā, šajā tiesību normā sniegtajā šī jēdziena definīcijā nav paredzēta atsauce uz atļaujas konstitutīvo vai deklaratīvo raksturu, nedz arī ar to ir tieši izslēgtas saskaņā ar Vīnes konvenciju izsniegtas diplomātiskās personas apliecības.

36

Attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas minētā tiesību norma, jānorāda, ka jēdziens “uzturēšanās atļauja” ir noteicošais, lai piemērotu Dublinas III regulas 12. pantu, kura 1. punktā ir paredzēts, ka tad, ja pieteikuma iesniedzējam ir derīga uzturēšanās atļauja, par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kas izdevusi šo atļauju.

37

Minētais 12. pants ietilpst Dublinas III regulas III nodaļā, kas attiecas uz atbildīgās dalībvalsts noteikšanas kritērijiem. Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka dažādo šīs regulas 12.–14. pantā minēto kritēriju piemērošanai parasti būtu jāļauj atbildību par trešās valsts valstspiederīgā iesniegta starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu noteikt tai dalībvalstij, kura ir bijusi sākotnējā valsts, šim valstspiederīgajam ieceļojot vai uzturoties dalībvalstu teritorijā, ņemot vērā šīs dalībvalsts lomu faktā, ka šis valstspiederīgais atrodas dalībvalstu teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Jafari, C‑646/16, EU:C:2017:586, 87. un 91. punkts).

38

Šajā lietā atbildētāji pamatlietā apgalvo, ka loma, kas dalībvalstij X ir faktā, ka viņi atrodas dalībvalstu teritorijā, esot nenozīmīga, jo saskaņā ar Vīnes konvenciju uzņemošā valsts nevar, abstrahējoties no atsevišķiem īpašiem gadījumiem, atteikt ieceļošanu un uzturēšanos savā teritorijā diplomātiskās pārstāvniecības locekļiem, kurus iecēlusi nosūtošā valsts.

39

Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, ka saskaņā ar Vīnes konvencijas 2. pantu pastāvīgo diplomātisko pārstāvniecību nosūtīšana notiek, savstarpēji vienojoties, uzņemošajai valstij tomēr ir atzītas zināmas prerogatīvas attiecībā uz personu kā pārstāvniecības diplomātiskā personāla locekļu uzņemšanu savā teritorijā.

40

It īpaši Vīnes konvencijas 9. panta 1. punktā ir paredzēts, ka uzņemošā valsts drīkst jebkurā laikā un bez pienākuma paskaidrot savu lēmumu paziņot nosūtošajai valstij, ka pārstāvniecības vadītājs vai jebkurš pārstāvniecības diplomātiskā personāla darbinieks ir persona non grata vai ka kāds cits pārstāvniecības personāla darbinieks nav pieņemams, un personu drīkst pasludināt par non grata vai nepieņemamu pirms ierašanās uzņemošās valsts teritorijā. Minētā 9. panta 2. punktā ir piebilsts, ka tad, ja nosūtošā valsts atsakās vai tai neizdodas saprātīgā laika periodā izpildīt savu pienākumus saskaņā ar šī panta 1. punktu, uzņemošā valsts drīkst atteikties atzīt attiecīgo personu par pārstāvniecības darbinieku.

41

Turklāt no Vīnes konvencijas 4. panta 1. un 2. punkta izriet, ka nosūtošajai valstij ir jāpārliecinās, ka uzņemošā valsts devusi agrément personai, kuru tā piedāvā akreditēt par pārstāvniecības vadītāju tajā valstī, un uzņemošajai valstij nav pienākuma darīt zināmus agrément atteikuma iemeslus nosūtošajai valstij.

42

Bez tam saskaņā ar Vīnes konvencijas 5. panta 1. punktu, lai gan nosūtošā valsts pēc tam, kad tā ir pienācīgi paziņojusi attiecīgajām uzņemošajām valstīm, drīkst akreditēt pārstāvniecības vadītāju vai nozīmēt jebkuru diplomātiskā personāla darbinieku atkarībā no apstākļiem vairāk nekā vienā valstī, tomēr kāda no uzņemošajām valstīm var tieši izteikt iebildumu pret to.

43

Visbeidzot Vīnes konvencijas 10. panta 1. punktā tostarp ir paredzēts, ka par pārstāvniecības darbinieku iecelšanu, viņu ierašanos un galīgo aizbraukšanu vai viņu funkciju pārtraukšanu pārstāvniecībā, kā arī par personas, kura pieder pie pārstāvniecības darbinieka ģimenes, ierašanos un galīgo aizbraukšanu ir jāpaziņo uzņemošās valsts kompetentajai ministrijai.

44

Šajos apstākļos, ja dalībvalsts personai izsniedz diplomātisko personas apliecību, tas nozīmē, ka šī dalībvalsts ir akceptējusi šīs personas kā pārstāvniecības diplomātiskā personāla locekļa uzturēšanos savā teritorijā un tādējādi pierāda šīs dalībvalsts lomu minētās personas uzturēšanās dalībvalstu teritorijā faktā.

45

Jēdziena “uzturēšanās atļauja” interpretācija tādējādi, ka tas aptver saskaņā ar Vīnes konvenciju izsniegtu diplomātisko personas apliecību, atbilst arī Dublinas III regulas 12.–14. pantā paredzēto kritēriju vispārējai sistēmai, jo saskaņā ar šīs regulas 7. panta 1. punktu 12. pants ir piemērojams prioritāri.

46

Attiecībā uz Dublinas III regulas mērķi tās 4. un 5. apsvērumā ir uzsvērts, ka ir svarīga skaidra un praktiski realizējama metode atbildīgās dalībvalsts noteikšanai, kas ir balstīta uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan konkrētajām personām un ļauj ātri noteikt šo dalībvalsti.

47

Tas, ka, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, tiek ņemta vērā diplomātiskās personas apliecības izsniegšana, palīdz sasniegt šāda pieteikuma ātras izskatīšanas mērķi.

48

Turklāt, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 50. punktā, šī sprieduma 46. punktā atgādinātais Dublinas III regulas mērķis tiktu apdraudēts, ja trešo valstu valstspiederīgie, kuriem ir Vīnes konvencijā paredzētās privilēģijas un imunitātes, varētu izvēlēties dalībvalsti, kurā viņi iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

49

Katrā ziņā tas, ka diplomātiskā personas apliecība tiek kvalificēta kā “uzturēšanās atļauja” Dublinas III regulas 2. panta l) punkta izpratnē, attiecas tikai uz tās dalībvalsts noteikšanu, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, un neietekmē diplomātiskās uzturēšanās tiesības. Turklāt šāda kvalifikācija iepriekš nenosaka vēlāku lēmumu par to, vai šī dalībvalsts piešķir vai nepiešķir starptautisko aizsardzību.

50

Visbeidzot, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 51. punktā, atbildētāju pamatlietā veiktajai atsaucei uz to, ka personas, kurām ir Vīnes konvencijā reglamentētais juridiskais statuss, ir izslēgtas no Padomes Direktīvas 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.), piemērošanas jomas, nav nozīmes.

51

Proti, pirmkārt, Dublinas III regulā nav nedz paredzēta šāda izslēgšana no tās piemērošanas jomas, nedz arī tajā ir ietverti atkāpes noteikumi par sekām, ko diplomātiskās personas apliecības izsniegšana rada attiecībā uz tās dalībvalsts noteikšanu, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

52

Otrkārt, lai gan Direktīva 2003/109 neattiecas uz personām, kurām nav nodoma ilgstoši apmesties dalībvalstu teritorijā, šis apstāklis neliedz dalībvalstīm tām izsniegt uzturēšanās atļaujas Dublinas III regulas 2. panta l) punkta izpratnē.

53

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Dublinas III regulas 2. panta l) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka diplomātiskā personas apliecība, ko dalībvalsts ir izsniegusi, pamatojoties uz Vīnes konvenciju, ir “uzturēšanās atļauja” šīs tiesību normas izpratnē.

54

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 2. panta l) punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

diplomātiskā personas apliecība, ko dalībvalsts ir izsniegusi, pamatojoties uz Vīnē 1961. gada 18. aprīlī noslēgto un 1964. gada 24. aprīlī spēkā stājušos Konvenciju par diplomātiskajiem sakariem, ir “uzturēšanās atļauja” šīs tiesību normas izpratnē.