1

Ar savu prasību Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, ar 2020. gada 20. maijazákon č. 136/2020 Z. z. (Likums Nr. 136/2020 Rec., turpmāk tekstā – “Likums Nr. 136/2020”) ieviešot 33.a pantu 2018. gada 15. maijazákon č. 170/2018 Z. z. o zájazdoch, spojených službách cestovného ruchu, niektorých podmienkach podnikania v cestovnom ruchu a o zmene a doplnení niektorých zákonov (Likums Nr. 170/2018 Rec. par kompleksiem ceļojumiem, saistītiem tūrisma pakalpojumiem un konkrētiem nosacījumiem tūrisma darbībai, ar ko groza un papildina dažus likumus; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 170/2018”), Slovākijas Republika nav izpildījusi pienākumu, kas paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2302 (2015. gada 25. novembris) par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK (OV 2015, L 326, 1. lpp.), 12. panta 2. punkta 3. apakšpunkta b) punktā un 4. punktā, lasot tos kopsakarā ar Direktīvas 2015/2302 4. pantu.

2

Saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 4., 5., 31., 40. un 46. apsvērumu:

[..]

[..]

[..]

3

Direktīvas 2015/2302 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību un augsta un pēc iespējas vienāda patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšanu, tuvinot konkrētus dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu aspektus saistībā ar līgumiem starp ceļotājiem un tirgotājiem, kas attiecas uz kompleksiem ceļojumu pakalpojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem.”

4

Šīs direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..]

[..].”

5

Minētās direktīvas 4. pantā “Saskaņošanas līmenis” ir noteikts:

“Ja vien šajā direktīvā nav noteikts citādi, dalībvalstis savos valsts tiesību aktos nepatur spēkā vai neievieš noteikumus, kuri atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, tostarp stingrākus vai mazāk stingrus noteikumus, kuri nodrošinātu ceļotājiem atšķirīgu aizsardzības līmeni.”

6

Šīs pašas direktīvas 12. pantā “Kompleksā ceļojuma līguma izbeigšana un atteikuma tiesības pirms kompleksā pakalpojuma sākuma” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka ceļotājs jebkurā brīdī pirms kompleksā pakalpojuma sākuma var izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu. Ja ceļotājs izbeidz kompleksā ceļojuma līgumu saskaņā ar šo punktu, ceļotājam var prasīt maksāt atbilstošu un pamatojamu izbeigšanas maksu organizatoram. [..]

2.   Neatkarīgi no 1. punkta, ceļotājam ir tiesības izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu pirms kompleksā pakalpojuma sākuma, nemaksājot nekādu izbeigšanas maksu, ja galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā ir izveidojušies nenovēršami un ārkārtēji apstākļi, kas būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai kas būtiski ietekmē pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi. Ja kompleksā ceļojuma līgums tiek izbeigts saskaņā ar šo punktu, ceļotājam ir tiesības uz pilnīgu visu tādu maksājumu atmaksu, kas veikti par komplekso pakalpojumu, bet nav tiesību saņemt papildu kompensāciju.

3.   Organizators var izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu un pilnībā atmaksāt ceļotājam visus maksājumus, kas veikti par komplekso pakalpojumu, bet tam nav pienākuma maksāt papildu kompensāciju, ja:

[..]

4.   Organizators atmaksā visu, kas prasīts saskaņā ar 2. un 3. punktu, vai – attiecībā uz 1. punktu – atlīdzina visus maksājumus, ko veicis ceļotājs vai kas veikti ceļotāja vārdā par komplekso pakalpojumu, atskaitot atbilstošu izbeigšanas maksu. Šādas atmaksāšanas vai atlīdzināšanas ceļotājam veic bez nepamatotas kavēšanās un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas.

[..]”

7

Direktīvas 2015/2302 23. pantā “Direktīvas imperatīvais raksturs” ir noteikts:

“[..]

2.   Ceļotāji nevar atteikties no tiesībām, ko viņiem piešķir valsts akti, ar kuriem transponē šo direktīvu.

3.   Jebkurš līguma noteikums vai jebkurš ceļotāja paziņojums, kurš tieši vai netieši atceļ vai ierobežo tiesības, kas ceļotājam piešķirtas ar šo direktīvu, vai kura mērķis ir apiet šīs direktīvas piemērošanu, ceļotājam nav saistošs.”

8

Komisijas Ieteikuma (ES) 2020/648 (2020. gada 13. maijs) par vaučeriem, ko pasažieriem un ceļotājiem piedāvā kā alternatīvu atlīdzinājumam par atceltiem kompleksajiem ceļojumiem un transporta pakalpojumiem saistībā ar Covid‑19 pandēmiju (OV 2020, L 151, 10. lpp.) 9., 13.–15., 21. un 22. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

9

Atbilstoši ieteikuma 1. punktam:

“Šis ieteikums attiecas uz vaučeriem, ko pārvadātāji vai organizatori var piedāvāt pasažieriem vai ceļotājiem kā alternatīvu atlīdzināšanai naudā, ja pasažieri vai ceļotāji tam brīvprātīgi piekrīt, šādos apstākļos:

[..].”

10

Likuma Nr. 170/2018 33.a panta, kas tajā tika ieviests ar Likumu Nr. 136/2020, nosaukums ir “Pagaidu noteikumi par ārkārtas situāciju saistībā ar Covid‑19”. Tas ir formulēts šādi:

“1.   Ja ārkārtējās situācijas saistībā ar Covid‑19 dēļ Slovākijā vai līdzīgas situācijas dēļ kompleksā ceļojuma galamērķa vietā vai jebkurā maršruta vietā nav iespējams ceļotājam sniegt kompleksā ceļojuma līgumā paredzēto tūrisma pakalpojumu būtiskos elementus, ceļojumu organizatoram ir atļauts:

2.   Ja ceļotājs piekrīt 1. punkta a) apakšpunktā minētajām kompleksā ceļojuma līguma izmaiņām un kompleksā ceļojuma cena, kas izriet no šīm izmaiņām, atšķiras no to maksājumu summas, kas jau ir saņemti saistībā ar kompleksā ceļojuma līgumu, puses savstarpēji sedz starpību starp tā ceļojuma cenu, uz kuru attiecas kompleksā ceļojuma līguma grozījumi, un to maksājumu summu, kas saņemti saistībā ar sākotnējo līgumu.

3.   Paziņojumu par alternatīvo komplekso ceļojumu sniedz rakstiski un paziņo ceļotājam uz pastāvīga informācijas nesēja tādā pašā veidā, kā ceļotājam tika paziņots sākotnējais kompleksā ceļojuma līgums, ja vien puses nav vienojušās citādi. Paziņojumā par alternatīvo komplekso ceļojumu jo īpaši norāda:

4.   Ceļotājam, kas noslēdzis kompleksā ceļojuma līgumu, ir tiesības rakstiski un 14 dienu laikā no dienas, kad saņemts paziņojums par alternatīvu komplekso ceļojumu, atteikties no alternatīvā kompleksā ceļojuma, ja viņš:

5.   Ceļotājam, kas noslēdzis kompleksā ceļojuma līgumu, ir tiesības 14 dienu laikā no dienas, kad saņemts paziņojums par alternatīvo komplekso ceļojumu, rakstiski atteikt tikai daļu no alternatīvā kompleksā ceļojuma, ja vismaz viens no ceļotājiem, kas minēti kompleksā ceļojuma līgumā, ir kādā no 4. punktā aprakstītajām situācijām.

6.   Ja ceļotājs, kas noslēdzis kompleksā ceļojuma līgumu, atsakās no alternatīva kompleksā ceļojuma, piemērojot 4. punktu, ceļojumu organizators bez līgumsoda par izbeigšanu atmaksā visus saistībā ar kompleksā ceļojuma līgumu saņemtos maksājumus bez kavēšanās un ne vēlāk kā 14 dienas no dienas, kad saņemts alternatīva kompleksā ceļojuma atteikums. Ja ceļotājs, kas noslēdzis kompleksā ceļojuma līgumu, saskaņā ar 5. punktu atsakās no vienas alternatīvā kompleksā ceļojuma daļas attiecībā uz vienu vai vairākiem ceļotājiem, uz kuriem attiecas viens un tas pats kompleksā ceļojuma līgums, ceļojumu organizatoram bez līgumsoda par līguma izbeigšanu personām, kas nepiedalās alternatīvajā kompleksajā ceļojumā, nekavējoties un ne vēlāk kā 14 dienas pēc dienas, kad saņemts alternatīvā kompleksā ceļojuma daļējais atteikums, ir jāatmaksā ceļotājam, kas nepiedalās alternatīvajā kompleksajā ceļojumā, saistībā ar kompleksā ceļojuma līgumu saņemtie maksājumi.

7.   Ceļojumu organizatoram ir jāvienojas ar ceļotāju par alternatīva kompleksā ceļojuma sniegšanu ne vēlāk kā 2021. gada 31. augustā.

8.   Ja alternatīva ceļojuma cena atšķiras no to maksājumu summas, kas saņemti saistībā ar kompleksā ceļojuma līgumu, puses 14 dienu laikā no dienas, kad ceļojuma organizators ir vienojies ar ceļotāju, kas nodrošina alternatīvo komplekso ceļojumu, savstarpēji sedz starpību starp summu, kas norādīta paziņojumā par alternatīvo komplekso ceļojumu, un minētā ceļojuma cenu.

9.   Ja ceļojuma organizators līdz 2021. gada 31. augustam nepanāk vienošanos ar ceļotāju par alternatīva kompleksā ceļojuma nodrošināšanu, uzskata, ka ceļojuma organizators ir izbeidzis kompleksā ceļojuma līgumu, un viņš atmaksā ceļotājam visus saistībā ar kompleksā ceļojuma līgumu saņemtos maksājumus bez kavēšanās un ne vēlāk kā 2021. gada 14. septembrī.

10.   Ja ceļotājs vai ceļojuma rīkotājs laikposmā no 2020. gada 12. marta līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai ir izbeidzis kompleksā ceļojuma līgumu saskaņā ar 21. panta 2. punktu vai 21. panta 3. punkta b) apakšpunktu un ceļojuma organizators, pamatojoties uz šo līguma izbeigšanu, nav atmaksājis ceļotājam visus saistībā ar kompleksā ceļojuma līgumu saņemtos maksājumus, piemēro 1. punktā noteikto procedūru.

11.   Ja laikposmā no 2020. gada 12. marta līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai ceļotājs ir izbeidzis kompleksā ceļojuma līgumu saskaņā ar 21. panta 1. punktu un ja nav samaksāts sods par līguma izbeigšanu, piemēro 1. punktā paredzēto procedūru.

12.   Ja, neraugoties uz ārkārtējo Covid‑19 situāciju Slovākijā vai līdzīgu situāciju kompleksā ceļojuma galamērķa vietā vai jebkurā maršruta vietā, ir iespējams nodrošināt komplekso ceļojumu saskaņā ar kompleksā ceļojuma līgumu, bet ceļotājs atsakās no pakalpojuma, viņam par to rakstiski jāinformē ceļojumu organizators vismaz 30 dienas pirms kompleksā ceļojuma sākuma; pirmo 30 dienu laikā no šī likuma spēkā stāšanās dienas šis termiņš ir vismaz 15 dienas pirms kompleksā ceļojuma sākuma. Ceļojuma organizatoram 14 dienu laikā pēc pirmajā teikumā minētās informācijas saņemšanas ir jānosūta ceļotājam 3. punktā minētais paziņojums par alternatīvo ceļojumu un jārīkojas saskaņā ar 7. līdz 9. punktu; šā panta 4., 5. un 6. punktu nepiemēro.

13.   Tik ilgi, kamēr turpinās Covid‑19 izraisītā ārkārtas situācija Slovākijā vai līdzīga situācija kompleksā ceļojuma galamērķa vietā vai jebkurā maršruta vietā, ceļojumu organizators nevar pieprasīt ceļotājam veikt kompleksā ceļojuma cenas avansa maksājumu; šo noteikumu nepiemēro, ja ceļotājs piekrīt izmaiņām kompleksā ceļojuma līgumā saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu.

14.   Kompleksā ceļojuma līgumam paredzētā aizsardzība maksātnespējas gadījumā mutatis mutandis attiecas uz kompleksā ceļojuma līgumu arī pēc tā grozīšanas vai pēc paziņojuma par alternatīvu komplekso ceļojumu nosūtīšanas.”

11

Ar 2020. gada 14. maija vēstuli, kas adresēta Slovākijas Republikai, Komisija norādīja, ka tā ir saņēmusi informāciju par to, ka Covid‑19 globālās pandēmijas kontekstā šī dalībvalsts gatavo valsts pasākumus, kas varētu būt pretrunā Direktīvai 2015/2302. Komisija aicināja Slovākijas iestādes sniegt papildu informāciju par šo pasākumu sagatavošanu.

12

Slovākijas Republika 2020. gada 28. maija vēstulē informēja Komisiju, ka Slovākijas Republikas Valsts padome 2020. gada 20. maijā ir pieņēmusi Likumu Nr. 136/2020, ar ko groza Likumu Nr. 170/2018. Šī dalībvalsts paskaidroja, ka saskaņā ar Likumu Nr. 136/2020 ceļojumu aģentūrām ir iespēja kompleksa ceļojuma līguma darbības laikā piedāvāt saviem klientiem tā grozījumus vai, ja klienti atsakās no šīm izmaiņām,– alternatīvu komplekso ceļojumu, un tas nozīmē, ka ceļojumu aģentūra un attiecīgais klients vienojas par jaunu komplekso pakalpojumu līdz 2021. gada augusta beigām.

13

2020. gada 3. jūlijā Komisija nosūtīja Slovākijas Republikai brīdinājuma vēstuli, kurā tā konstatēja, ka, pieņemot Likumu Nr. 136/2020 un tādējādi ieviešot Likumā Nr. 170/2018 33.a pantu, šī dalībvalsts nav izpildījusi Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta 3. apakšpunkta b) punktā un 4. punktā, lasot tos kopā ar tās 4. pantu, paredzēto pienākumu.

14

Uz šo brīdinājuma vēstuli Slovākijas Republika atbildēja ar 2020. gada 28. augusta vēstuli. Šajā pēdējā minētajā vēstulē, atzīstot, ka Likuma Nr. 170/2018 grozījums, kas izriet no Likuma Nr. 136/2020, ir atkāpe no Direktīvas 2015/2302 noteikumiem, šī dalībvalsts apgalvoja, ka šī grozījuma pieņemšana ir pamatota ar leģitīmiem iemesliem, jo uzņēmumiem, kas darbojas tūrisma nozarē, ir vajadzīgs papildu laiks, lai pakāpeniski atmaksātu visiem saviem klientiem, un pretējā gadījumā tie kļūtu maksātnespējīgi.

15

2020. gada 30. oktobrī Komisija nosūtīja Slovākijas Republikai argumentētu atzinumu, kurā tā, pirmkārt, pārmeta šai dalībvalstij, ka tā, pieņemot Likumu Nr. 136/2020, nav izpildījusi šī sprieduma 13. punktā minēto pienākumu, un, otrkārt, aicināja to veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šī argumentētā atzinuma prasības divu mēnešu laikā no tā saņemšanas brīža, proti, līdz 2020. gada 30. decembrim.

16

Slovākijas Republika uz minēto argumentēto atzinumu atbildēja ar 2020. gada 18. decembra vēstuli. Šajā vēstulē šī dalībvalsts norādīja, ka attiecīgais tiesību akta grozījums ir pamatots, ņemot vērā ārkārtējo situāciju, kas saistīta ar Covid‑19 izplatības mērogu, un ka šī grozījuma mērķis ir nevis liegt ceļotājiem viņu tiesības, bet gan piešķirt ceļojumu organizatoriem termiņu, kurā tie varētu nokārtot visas savas līgumiskās attiecības ar ceļotājiem.

17

Uzskatot, ka argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, kā arī šīs prasības celšanas dienā Slovākijas tiesības joprojām ir pretrunā Direktīvai 2015/2302, Komisija nolēma celt šo prasību.

18

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 21. janvāra lēmumu Dānijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

19

Prasības pamatojumam Komisija apgalvo, ka ar likuma Nr. 170/2018 33.a pantu ceļotājiem tiek liegtas viņu tiesības izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu un saņemt atmaksu atbilstoši Direktīvas 2015/2302 12. pantam laikā, kad viņus smagi ietekmē globālās Covid‑19 pandēmijas sekas. Lai gan Covid‑19 krīze katrā ziņā radīja palielinātu maksātnespējas risku daudziem ceļojumu organizatoriem, ne Direktīva 2015/2302, nedz arī kāds cits Savienības tiesību akts dalībvalstīm neļāva atkāpties no šā 12. panta.

20

Šajā ziņā Komisija apgalvo, pirmām kārtām, ka Direktīvas 2015/2302 12. pants bija piemērojams ne tikai vietējas vai reģionālas amplitūdas situācijām, bet arī šai pandēmijai. Proti, šādas pandēmijas izcelšanās ietilpst jēdzienā “nenovēršami un ārkārtas apstākļi”, kas minēts šajā 12. pantā un definēts šīs direktīvas 3. panta 12. punktā. Tas, ka minētās direktīvas 31. apsvērumā šajā kontekstā kā piemērs ir atsauce uz nopietnas slimības uzliesmojumu galamērķī, nepierādot, ka minētais 12. pants attiecas tikai uz vietējiem notikumiem.

21

Turklāt, tā kā šis jēdziens ir saistīts ar nepārvaramas varas jēdzienu, šo pēdējo minēto nevar piemērot ārpus Direktīvā 2015/2302 definētā ietvara.

22

Komisija uzskata, ka, lai gan šīs direktīvas pieņemšanas laikā netika paredzēta tik liela mēroga pandēmijas iespēja kā Covid‑19 pandēmija, minētā direktīva tomēr tika izstrādāta tieši, lai risinātu šādus nenovēršamus un ārkārtas apstākļus. Ja tiktu atzīts, ka Direktīva 2015/2302 attiecas uz problēmām šaurākā teritoriālajā mērogā, bet ne plašāku vai pasaules mēroga problēmu gadījumā, tas radītu absurdas sekas.

23

Turklāt no Direktīvas 2015/2302 4. panta, lasot to kopsakarā ar tās 4. un 5. apsvērumu, izrietot, ka ar šo direktīvu tiek veikta pilnīga to jomu saskaņošana, uz kurām tā attiecas. Likuma Nr. 170/2018 33.a pants atbilda gribai aizsargāt ceļojumu organizatorus par sliktu patērētājiem, lai gan arī tos skāra Covid‑19 globālā pandēmija. Šajā ziņā, lai gan Slovākijas Republika nolēma aizsargāt komplekso ceļojumu organizatorus, daudzas citas dalībvalstis to nedarīja. Tādējādi ne visi Savienības ceļotāji varēja saņemt vienādu aizsardzības līmeni, un tas esot kavējis Direktīvā 2015/2302 izvirzīto divkāršo saskaņošanas un patērētāju tiesību aizsardzības mērķi.

24

Visbeidzot Komisija attiecībā uz šīs dalībvalsts apgalvoto tūlītējo liela skaita komplekso ceļojumu organizatoru izzušanas risku atgādina, ka tie būtu varējuši gūt labumu no noteiktiem valsts atbalsta pasākumiem.

25

Otrām kārtām, Komisija apgalvo, ka Likuma Nr. 170/2018 33.a pantā paredzētā paziņošana par alternatīvo ceļojumu, kas pielīdzināma vaučeram, neatbilst jēdzienam “atmaksāšana” Direktīvas 2015/2302 12. panta izpratnē. Atmaksāšana nozīmētu, ka persona, kas veikusi maksājumu, samaksāto summu atgūst naudas summas veidā, kas tai ļautu brīvi ar to rīkoties. Komisija uzskata, ka, ja Savienības likumdevējam būtu bijis nodoms atļaut tik īpašu un pasažierim nelabvēlīgu atmaksāšanas kārtību, tas būtu skaidri minējis šādu iespēju, kā tas to ir darījis citos tiesību aktos par aviopasažieru un patērētāju tiesībām.

26

Trešām kārtām un visbeidzot, Komisija uzskata, ka dalībvalsts arguments, saskaņā ar kuru Direktīva 2015/2302 nebija piemērojama globālajai Covid‑19 pandēmijai, bet ka šī pandēmija vienlaikus bija nepārvaramas varas gadījums, kas tai traucē pildīt savus pienākumus saskaņā ar šo direktīvu, nevar tikt pieņemts.

27

Dānijas Karaliste, kas pilnībā atbalsta Komisijas prasījumus, it īpaši apgalvo, ka, pieņemot Direktīvu 2015/2302, Savienības likumdevējs ir izvēlējies nodibināt īpaši augstu patērētāju aizsardzības līmeni, ja iestājas tādi nenovēršami un ārkārtas apstākļi kā globālā Covid‑19 pandēmija. Tādējādi ar šo pandēmiju saistītā veselības krīze nevar pamatot šīs direktīvas 12. panta 4. punktā paredzētā termiņa pagarinājumu.

28

Šajā kontekstā šajā dalībvalstī Rejsegarantifonden (Ceļojumu garantiju fonds) ietvaros izveidotā kredītu sistēma, kas ceļojumu aģentūrām, kurām ir nepieciešami papildu likvīdie aktīvi, kas esot ļāvusi aizņemties ar izdevīgiem nosacījumiem, lai nodrošinātu atmaksu klientiem šajā tiesību normā paredzētajā 14 dienu termiņā, parādot, ka, neraugoties uz minēto pandēmiju, bija iespējams šajā termiņā veikt atmaksu patērētājiem naudas summas veidā.

29

Slovākijas Republika lūdz Komisijas prasību noraidīt. Pirmām kārtām, tā apgalvo, ka Direktīvas 2015/2302 12. pants nav piemērojams tādai globālas veselības krīzes situācijai kā Covid‑19 pandēmija, jo ceļotāju un ceļojumu organizatoru interešu izsvēršana, kas notika šīs direktīvas pieņemšanas brīdī, notika apstākļos, kas pilnībā atšķiras no tiem, kuri raksturoja šīs pandēmijas sākumu.

30

Šajā ziņā no minētās direktīvas no 12. panta 2. punkta kopsakarā ar tās 31.apsvērumu izriet, ka, pieņemot šo pašu direktīvu, tika ņemta vērā tikai iespēja, ka smaga slimība varētu rasties “galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā”. Lai gan Direktīvas 2015/2302 12. panta 3. punkta b) apakšpunktā šādas norādes nav, tas, izmantojot sistēmisku interpretāciju, būtu jāinterpretē identiski. Savukārt ar šo direktīvu ieviestais tiesiskais regulējums neesot piemērots, lai reaģētu uz tādu ārkārtas situāciju kā Covid‑19 globālā pandēmija, kā tas izrietot arī no minētās direktīvas 40. apsvērumā izklāstītā un pašas Komisijas atzītā šīs pašas direktīvas 17. pantā paredzētās ceļojumu organizatoru aizsardzības sistēmas maksātnespējas gadījumā ierobežotā tvēruma.

31

Tātad neesot taisnība, ka Direktīva 2015/2302 tika izstrādāta tieši tādēļ, lai risinātu tādus apstākļus kā no šīs pandēmijas izrietošie. Šajā ziņā Slovākijas Republika, it īpaši atsaucoties uz 2021. gada 18. marta spriedumu Kuoni Travel (C‑578/19, EU:C:2021:213), uzsver, ka šajā direktīvā nav reglamentētas nepārvaramas varas situācijas, bet tās bija reglamentētas pirms tās pieņemtajā Direktīvā 90/314. Šajā kontekstā no Direktīvas 2015/2302 3. panta 12. punkta nekādi neizrietot, ka šajā tiesību normā definētajiem “nenovēršamajiem un ārkārtas apstākļiem” ir jābūt neparastiem un neparedzamiem, kā Tiesa to prasa savā pastāvīgajā judikatūrā, lai īpašu apstākli varētu kvalificēt kā “nepārvaramu varu”.

32

Turklāt šī dalībvalsts uzskata, ka, ja nebūtu pieņemts speciāls tiesiskais regulējums, tas varētu kaitēt ne tikai ceļojumu rīkotāju, bet arī ceļotāju, proti, patērētāju, interesēm, apdraudot attiecīgos uzņēmumus un padarot atmaksāšanu neiespējamu.

33

Līdz ar to, saskaroties ar globālās pandēmijas situāciju un tās sekām, Slovākijas Republikai esot bijušas tiesības noteikt pasākumus, uz kuriem neattiecas Direktīva 2015/2302, piemēram, pieņemt Likuma Nr. 170/2018 33.a pantu, lai ņemtu vērā līdzsvara starp ceļotāju un tirgotāju interesēm ievērojamo nobīdi.

34

Otrām kārtām, Slovākijas Republika pakārtoti apgalvo, ka Likuma Nr. 170/2018 33.a pantā paredzētā paziņošana par alternatīvu ceļojumu var būt veikto maksājumu atmaksa Direktīvas 2015/2302 12. panta izpratnē. Šī dalībvalsts uzsver, ka šāds paziņojums bija apmaināms pret citu ceļojumu pakalpojumu sniegšanu, uz to attiecās aizsardzība pret maksātnespēju, tas bija nododams citām personām un, ja tas norādītajā laikposmā netika izmantots, tas radīja tiesības uz atmaksu naudas summas veidā par visiem jau veiktajiem maksājumiem.

35

Faktiski sarunvalodā vārds “atmaksāšana” nenozīmējot vienīgi naudas summas atmaksu, bet ietverot arī atlīdzināšanu par šādiem maksājumiem citā formā. Šādu interpretāciju apstiprinot arī tas, ka atbilstošajās Direktīvas 2015/2302 normās, it īpaši to angļu un vācu valodas redakcijā, esot nošķirta šo maksājumu atlīdzināšana un to atmaksāšana. Turklāt, ņemot vērā šīs direktīvas vispārējo sistēmu un mērķi, jēdzienus “atmaksāšana” vai “atmaksāt” esot iespējams interpretēt tādējādi, ka ar tiem ir atļauta arī kompensācija par minētajiem maksājumiem tādā formā, kas nav naudas summa.

36

Turklāt Slovākijas Republika norāda, ka tam, ka citos Savienības leģislatīvajos aktos ir skaidri paredzētas citas atlīdzināšanas formas, nav nozīmes, jo šie akti atšķiras no Direktīvas 2015/2302 vai nu pēc to rakstura, vai pēc to jomām un mērķiem. Tā kā ar šādiem aktiem iedibinātās juridiskās attiecības nav identiskas, jebkura akta pieņemšanai ir no jauna jāizvērtē līdzsvars, kas pastāv starp visu attiecīgā tiesību akta adresātu dažādajām tiesībām un leģitīmajām interesēm.

37

Direktīvas 2015/2302 mērķis esot aizsargāt ceļotājus un profesionālo komplekso ceļojumu organizatoru tiesības. Šajā ziņā, ja saduras vairākas ar Savienības tiesībām aizsargātas tiesības, attiecīgie akti būtu jāinterpretē, ievērojot prasību saistībā ar šo dažādo tiesību nepieciešamo saskaņošanu un taisnīgu līdzsvaru starp tām (spriedums, 2013. gada 31. janvāris, McDonagh, C‑12/11, EU:C:2013:43, 62. punkts).

38

Trešām kārtām un visbeidzot, Slovākijas Republika vēl pakārtotāk apgalvo, ka ar Covid‑19 pandēmiju saistītā nelabvēlīgā situācija varētu tikt uzskatīta par nepārvaramas varas gadījumu Tiesas judikatūras izpratnē.

39

Šī dalībvalsts uzsver, ka, tā kā šāds arguments ir izvirzīts pakārtotāk, tas nekādi nav nesaderīgs ar galveno argumentu, saskaņā ar kuru Direktīva 2015/2302 šai pandēmijai nav piemērojama. Turklāt Komisijas apgalvojums, ka šī direktīva vairs nepieļauj nepārvaramas varas jēdziena piemērošanu ārpus tajā reglamentētā ietvara, esot kļūdains. Esot jānošķir šī koncepta piemērošana, no vienas puses, ciktāl tas attiecas uz minētajā direktīvā paredzētajām līgumattiecībām starp organizatoru un ceļotāju, un, no otras puses, kā pamats valsts pienākumu neizpildei.

40

Šajā lietā no Tiesas judikatūras izrietošie nosacījumi, kas reglamentē atsaukšanos uz nepārvaramu varu, saprotot to šajā pēdējā nozīmē, esot izpildīti. Proti, Covid‑19 globālā pandēmija un no tās izrietošā tūrisma būtiskā ierobežošana pasaules mērogā esot apstākļi, kas ir ārpus Slovākijas Republikas kontroles un neatkarīgi no tās gribas, un tā neesot varējusi tos nedz paredzēt, nedz kavēt, pat pieliekot visas iespējamās pūles un ievērojot nepieciešamo rūpību.

41

Šī dalībvalsts precizē, ka no šīs pandēmijas un ar to saistīto pasākumu attīstības izrietošais likviditātes trūkums, kā arī ceļojumu aģentūru maksātnespējas un negatīvas ietekmes uz visu attiecīgo ekonomikas nozari risks radīja nepārvaramas grūtības, kas tai uz laiku ir traucējušas izpildīt Direktīvā 2015/2302 paredzētos pienākumus. Tomēr Likuma Nr. 170/2018 33.a panta piemērošana esot bijusi ierobežota uz nepieciešamo laiku un kopš tā laika esot beigusies, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni un nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp to un uzņēmumu konkurētspēju.

42

Attiecībā uz tāda valsts atbalsta pasākuma, kāds tika veikts Dānijā, izmantojot Rejsegarantifonden (Ceļojumu garantiju fonds), piemēra nozīmi Slovākijas Republika norāda, ka iespēju piešķirt valsts atbalstu, izmantojot garantiju fondu, varētu ierobežot veids, kādā ir organizēta valsts aizsardzības pret maksātnespēju sistēma, un tas būtu prasījis sarežģītus grozījumus Slovākijas tiesībās, ko akūtas krīzes laikā nebūtu bijis iespējams īstenot. Turklāt valsts atbalstam esot jābūt galējam pasākumam (ultima ratio), jo tas radot būtisku iejaukšanos konkurencei un tirgus darbībai.

43

Prasībā Komisija pārmet Slovākijas Republikai, ka, pieņemot Likuma Nr. 170/2018 33.a pantu, tā nav izpildījusi Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta 3. apakšpunkta b) punktā un 4. punktā, lasot tos kopsakarā ar tās 4. pantu, paredzēto pienākumu, ciktāl tajā būtībā ir paredzēts, pirmkārt, ka tad, ja ārkārtas situācijas dēļ saistībā ar Covid‑19 pandēmiju nebija iespējams izpildīt kompleksā ceļojuma līgumu, organizatoram bija atļauts piedāvāt attiecīgajiem ceļotājiem alternatīvu komplekso ceļojumu tā vietā, lai atmaksātu veiktos maksājumus šī 12. panta izpratnē, un, otrkārt, šiem ceļotājiem bija tiesības uz šo atmaksu tikai pēc 2021. gada 31. augusta un vēlākais līdz 2021. gada 14. septembrim.

44

Pirmām kārtām, ir jāpārbauda, vai uz šo ārkārtas situāciju var attiekties jēdziens “nenovēršami un ārkārtas apstākļi” Direktīvas 2015/2302 12. panta izpratnē un tādējādi Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkts un 3. punkta b) apakšpunkts var tikt piemērots Likuma Nr. 170/2018 33.a pantā paredzētajiem gadījumiem.

45

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatgādina, ka šis jēdziens Direktīvas 2015/2302 3. panta 12. punktā ir definēts kā “situācija, kura nepakļaujas tās līgumslēdzējas puses kontrolei, kas atsaucas uz šādu situāciju, un kuras sekas nebūtu bijis iespējams novērst pat tad, ja būtu veikti visi saprātīgi iespējamie pasākumi”.

46

Šīs direktīvas 31. apsvērumā ir skaidrots šī jēdziena tvērums un precizēts, ka “tādi apstākļi var būt, piemēram, karadarbība, tādas citas nopietnas drošības problēmas kā terorisms, tādi ievērojami riski cilvēka veselībai kā nopietnas slimības uzliesmojums ceļojuma galamērķī vai dabas katastrofas, piemēram, plūdi, zemestrīces, vai tādi laikapstākļi, kuru dēļ nav iespējams droši nokļūt līdz galamērķim, kā par to puses vienojušās kompleksā ceļojuma līgumā”.

47

Turklāt no Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta izriet, ka nenovēršami un ārkārtas apstākļi var pamatot tikai to, ka ceļotājs izbeidz līgumu, dodot viņam tiesības uz saistībā ar komplekso pakalpojumu veikto maksājumu pilnīgu atmaksu, ja šie apstākļi izveidojušies “galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā” un ja tie “būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai [..] būtiski ietekmē pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi”.

48

Lai gan kompleksa ceļojuma līguma izbeigšanas nolūkā konkrēta notikuma kvalificēšana par situāciju, kas ietilpst jēdzienā “nenovēršami un ārkārtēji apstākļi” šī 12. panta izpratnē, noteikti ir atkarīga no konkrētiem lietas apstākļiem un it īpaši no konkrēti nolīgtajiem ceļojumu pakalpojumiem, kā arī no šī notikuma sekām paredzētajā galamērķī, tomēr, kā apgalvo Komisija, tāda globāla veselības krīze kā Covid‑19 pandēmija pati par sevi ir jāuzskata par tādu, kas var ietilpt šajā jēdzienā.

49

Šāds notikums acīmredzami ir ārpus jebkādas kontroles un no tā sekām nevarētu izvairīties pat tad, ja tiktu veikti visi saprātīgi iespējamie pasākumi. Turklāt šis notikums atklāj, ka pastāv minētās direktīvas 31. apsvērumā minētie “ievērojamie riski cilvēka veselībai”.

50

Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka, tāpat kā šīs pašas direktīvas 12. panta 2. punktā, šajā apsvērumā šis formulējums ir ilustrēts, kā piemēru izmantojot “nopietnas slimības uzliesmojumu ceļojuma galamērķī”, jo šāda precizējuma mērķis ir nevis ierobežot jēdziena “nenovēršami un ārkārtas apstākļi” tvērumu, attiecinot to tikai uz vietējiem notikumiem, bet gan parādīt, ka šiem apstākļiem katrā ziņā ir jāizpaužas it īpaši paredzētajā galamērķa vietā un tādējādi būtiski jāietekmē attiecīgā kompleksā pakalpojuma izpilde.

51

Šajā ziņā, lai gan nopietnas slimības izplatība attiecīgajā galamērķa vietā var ietilpt šajā jēdzienā, tā tam vēl jo vairāk ir jābūt attiecībā uz nopietnas slimības izplatību visā pasaulē, jo tās sekas skar arī šo vietu.

52

Turklāt tāda Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta un 3. punkta b) apakšpunkta interpretācija, saskaņā ar kuru šī tiesību norma būtu piemērojama tikai vietēja mēroga notikumiem, izslēdzot plašāka mēroga notikumus, būtu pretrunā, pirmkārt, tiesiskās drošības principa piemērošanai, jo, tā kā šajā direktīvā šajā ziņā nav paredzēti nekādi nošķiršanas kritēriji, šo divu notikumu kategoriju nošķiršana varētu būt neskaidra un mainīga, un tā rezultātā minētajā tiesību normā piešķirtās aizsardzības nodrošināšana galu galā tiktu padarīta par nedrošu.

53

Otrkārt, šāda interpretācija nebūtu saderīga ar minētās direktīvas mērķi, kas saskaņā ar tās 1. pantu, lasot to kopsakarā ar šīs pašas direktīvas preambulas 5. apsvērumu, ir veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību un nodrošināt augstu un pēc iespējas vienādu patērētāju aizsardzības līmeni (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, FTI Touristik ((Kompleksais ceļojums uz Kanāriju salām), C‑396/21, EU:C:2023:10, 29. punkts).

54

Proti, minētā interpretācija nozīmētu, ka ceļotājiem, kas izbeidz savu kompleksā ceļojuma līgumu, atsaucoties uz lokāli ierobežotas slimības uzliesmojumu, nebūtu jāmaksā līguma laušanas maksa, savukārt ceļotājiem, kas uzteikuši šo līgumu pasaules mēroga slimības uzliesmojuma dēļ, būtu jāmaksā šādas izmaksas, un tādējādi attiecīgajiem ceļotājiem pasaules veselības krīzes iestāšanās gadījumā tiktu piešķirts zemāks aizsardzības līmenis nekā tad, ja notiktu kādas lokāli ierobežotas slimības uzliesmojums.

55

Attiecībā uz patērētāju aizsardzības mērķi Slovākijas Republika tomēr apgalvo, ka šī aizsardzība nevar tikt nošķirta no Direktīvas 2015/2302 17. pantā paredzētās ceļojumu organizatoru aizsardzības maksātnespējas gadījumā, kas neattiecas uz tādu ārkārtīgi maziespējamu risku segumu kā globālās pandēmijas izcelšanās. Šī dalībvalsts no tā secina, ka šīs direktīvas 12. panta 2. punktā un 3. punkta b) apakšpunktā paredzēto tiesību uz pilnīgu atmaksu piemērošana arī nebūtu jāattiecina uz šādiem gadījumiem.

56

Šajā ziņā, kā uzsvērts arī Ieteikuma 2020/648 13. un 14. apsvērumā, nav apstrīdams, ka tāda globāla veselības krīze kā Covid‑19 pandēmija komplekso ceļojumu organizatoriem var likt saskarties ar paaugstinātu maksātnespējas risku, kas nav apdrošināts saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 17. pantu, un ka šāds risks var ietekmēt attiecīgo ceļotāju tiesības uz saistībā ar komplekso pakalpojumu veikto maksājumu atmaksu.

57

Tomēr ir jākonstatē, ka tāda Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta un 3. punkta b) apakšpunkta interpretācija, kuras rezultātā šādos apstākļos ceļotājiem uzreiz tiktu liegta iespēja izmantot šīs tiesības, katrā ziņā apdraudētu viņu interešu aizsardzību.

58

Attiecībā uz Slovākijas Republikas ieskatā veicamo nošķīrumu starp jēdzienu “nenovēršami un ārkārtēji apstākļi” un nepārvaramas varas jēdzienu, jo tāda pandēmija kā Covid‑19 globālā pandēmija, pēc tās domām, ietilpst vienīgi pēdējā minētajā jēdzienā, ir jānorāda, ka pretēji šīs dalībvalsts apgalvotajam 2021. gada 18. marta spriedumā Kuoni Travel (C‑578/19, EU:C:2021:213) šādam argumentam nav nekāda pamatojuma.

59

Proti, lietā, kurā tika pasludināts šis spriedums, aplūkotā situācija attiecās uz Direktīvu 90/314, kas tika atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2015/2302. Neatkarīgi no tā, ka pirmajā minētajā direktīvā ir nošķirti nepārvaramas varas gadījuma un minētā sprieduma 58. punktā minētais neparedzama vai nenovēršama notikuma jēdziens, ir jākonstatē, ka Direktīvā 2015/2302 nav pārņemts ne viens, ne otrs no šiem jēdzieniem, bet tajā šajā kontekstā ir atsauce vienīgi uz “nenovēršamu un ārkārtas apstākļu” jēdzienu. Kā jau tika konstatēts šī sprieduma 48. un 49. punktā, tāda globāla veselības krīze kā globālā Covid‑19 pandēmija var ietilpt šajā jēdzienā.

60

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka pretēji Slovākijas Republikas apgalvotajam jēdziens “nenovēršami un ārkārtas apstākļi” Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta un 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē var attiekties uz pasaules mēroga veselības krīzes uzliesmojumu, un tādējādi šo tiesību normu var piemērot Likuma Nr. 170/2018 33.a pantā minētajiem gadījumiem, proti, kuros nebija iespējams sniegt ceļotājam kompleksā ceļojuma līgumā paredzēto tūrisma pakalpojumu būtiskos elementus, “ārkārtējās situācijas saistībā ar Covid‑19 dēļ Slovākijā vai līdzīgas situācijas dēļ kompleksā ceļojuma galamērķa vietā vai jebkurā maršruta vietā”.

61

Otrām kārtām, ir jāizvērtē jautājums, vai, kā apgalvo Slovākijas Republika, Likuma Nr. 170/2018 33.a pantā paredzētā paziņošana par alternatīvu ceļojumu var tikt uzskatīta par veikto maksājumu atmaksāšanu Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta un 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

62

Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka šajā direktīvā nav ietverta nekāda jēdziena “atmaksāšana” definīcija.

63

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tādu jēdzienu nozīme un tvērums, kuriem Savienības tiesībās nav sniegta nekāda definīcija, ir jānoskaidro saskaņā ar to ierasto nozīmi ikdienas valodā, ņemot vērā kontekstu, kādā tie tiek lietoti, un ar tiesisko regulējumu, kurā tie ietilpst, sasniedzamos mērķus (spriedums, 2021. gada 18. marts, Kuoni Travel, C‑578/19, EU:C:2021:213, 37. punkts).

64

Atbilstoši tā ierastajai nozīmei ikdienas valodā jēdziens “atmaksāt” norāda uz to, ka personai tiek atdota naudas summa, kuru tā ir izmaksājusi vai avansā samaksājusi citai personai, un tādējādi tas nozīmē, ka pēdējā minētā persona šo summu atlīdzina pirmajai. Šāda nozīme turklāt nepārprotami izriet no Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. un 3. punkta formulējuma kopumā, kurā ir precizēts, ka pilnīga atmaksa attiecas uz “maksājumiem [..], kas veikti” par komplekso pakalpojumu, tādējādi kliedējot jebkādas šaubas par atmaksas priekšmetu, proti, ka tas attiecas uz naudas summu.

65

No tā izriet, ka jēdziens “atmaksāšana” Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. un 3. punkta izpratnē ir jāsaprot kā par komplekso pakalpojumu veikto maksājumu atmaksa naudas summas veidā.

66

Šādu interpretāciju neatspēko Slovākijas Republikas arguments par terminoloģisko atšķirību, kas attiecībā uz šo jēdzienu, it īpaši Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punkta vācu un angļu valodas versijās, pastāvot starp, no vienas puses, šīs direktīvas 12. panta 1. punktā paredzēto maksājumu atlīdzināšanu (angļu valodā – “reimbursement”, vācu valodā – “Rückzahlung”) un, no otras puses, to “atmaksāšanu” (angļu valodā – “refund”, vācu valodā – “Erstattung”), kas it īpaši ir paredzēta minētās direktīvas 12. panta 2. un 3. punktā, šai atlīdzināšanai – šīs dalībvalsts ieskatā – ietverot arī kompensāciju citā formā, kas nav naudas summa.

67

Šāds terminoloģijas nošķīrums patiesi ne vien ir pilnībā saderīgs ar šo tiesību normu interpretāciju, kas paredz atlīdzinājumu naudas summas veidā, bet arī, pat pieņemot, ka tas būtu citādi, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka kādā no Savienības tiesību normas valodu versijām lietotais formulējums nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai vai arī tam nevar piešķirt prioritāru nozīmi salīdzinājumā ar pārējo valodu versijām, jo gadījumā, ja Savienības tiesību akta dažādu valodu versijas atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo struktūru un mērķi, kurā tā ietilpst (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, Banca Transilvania, C‑81/19, EU:C:2020:532, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. un 3. punkta konteksts un šīs direktīvas mērķis tikai apstiprina šī sprieduma 65. punktā minēto gramatisko interpretāciju.

69

Proti, runājot, pirmkārt, par šīs tiesību normas kontekstu, tas, ka saskaņā ar šīs direktīvas 12. panta 4. punktu atmaksai ir jānotiek ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc attiecīgā kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas, norāda, ka šī atmaksa ir jāveic naudas summas veidā, jo šī termiņa mērķis ir nodrošināt, lai attiecīgais ceļotājs neilgi pēc šī līguma izbeigšanas varētu no jauna brīvi rīkoties ar summu, ko viņš ir samaksājis šīs kompleksā ceļojuma cenas apmaksai. Savukārt, ja minētajam ceļotājam būtu jāsamierinās tikai ar vaučeru vai citu vēlāku pakalpojumu, no kura viņš katrā ziņā varētu gūt labumu tikai pēc šī termiņa beigām, šāda termiņa noteikšana nebūtu lietderīga.

70

Turklāt plašākais konteksts, kādā iekļaujas Direktīva 2015/2302, proti, ceļotāju tiesību un patērētāju tiesību aizsardzības joma, liecina par to, ka tad, ja Savienības likumdevējs konkrētā tiesību aktā, kas attiecas uz šo jomu, paredz iespēju pienākumu samaksāt naudas summu aizstāt ar cita veida pakalpojumu, kā, piemēram, vaučeru piedāvājumu, šī iespēja ir skaidri paredzēta šajā leģislatīvajā aktā. Tā tas it īpaši ir Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 261/2004 (2004. gada 11. februāris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (OV 2004, L 46, 1. lpp.), 7. panta 3. punkta gadījumā, kurā ir paredzēts, ka šī 7. panta 1. punktā minēto kompensāciju izmaksā “skaidrā naudā”, izmantojot elektronisku bankas pārskaitījumu, bankas pārveduma rīkojumu vai bankas čeku, vai, saņemot pasažiera parakstītu piekrišanu, ceļojuma kuponus un/vai citus pakalpojumus.

71

Tas, ka Direktīvas 2015/2302 12. panta formulējumā nav nekādas atsauces uz šādu iespēju, tādējādi apstiprina, ka šis pants attiecas tikai uz atmaksu naudas summas veidā.

72

Otrkārt, šīs direktīvas 12. panta 2. un 3. punktā ceļotājiem piešķirtās tiesības uz atmaksu atbilst tajā izvirzītajam un šā sprieduma 53. punktā atgādinātajam patērētāju tiesību aizsardzības mērķim un līdz ar to viņa interešu aizsardzību un līdz ar to šī mērķa sasniegšanu drīzāk var veicināt jēdziena “atmaksāšana” interpretācija šī 12. panta izpratnē, saskaņā ar kuru attiecīgajam ceļotājam ir tiesības uz to, lai par attiecīgo komplekso pakalpojumu veiktie maksājumi viņam tiktu atlīdzināti naudas summas veidā, kuru viņš varētu brīvi izmantot, nevis interpretācija, saskaņā ar kuru pietiktu ar to, ka attiecīgais organizators viņam piedāvā alternatīvu ceļojumu, vaučeru vai cita veida atliktu kompensāciju.

73

Attiecībā uz Slovākijas Republikas argumentu, saskaņā ar kuru it īpaši situācijā, kad pilnībā tiek izjaukts konkrētais tirgus, ņemot vērā Direktīvas 2015/2302 5. apsvērumu un saskaņā ar judikatūru, kas izriet no 2013. gada 31. janvāra sprieduma McDonagh (C‑12/11, EU:C:2013:43, 62. punkts), ir jāveic interpretācija, kas ļautu panākt taisnīgu līdzsvaru starp patērētāju aizsardzību un uzņēmumu konkurētspēju, pietiek konstatēt, ka šī sprieduma 65. punktā izklāstītā interpretācija atspoguļo interešu līdzsvaru, kuru Savienības likumdevējs ir vēlējies panākt attiecībā uz finansiālajām sekām, kas izriet no kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas šīs direktīvas 12. panta 2. un 3. punktā paredzētajos gadījumos, turklāt šīs tiesību normas paredz ne tikai atmaksāšanas pienākumu par labu ceļotājiem, bet tajās arī precizēts, ka šajos gadījumos organizatoram savukārt nav jāmaksā papildu kompensācija.

74

Tas neskar ceļotāja, kas ir kompleksā ceļojuma līguma puse, iespēju tā vietā, lai saņemtu atmaksu naudas summas veidā, brīvprātīgi piekrist pieņemt vaučeru, ciktāl šāda iespēja neliedz ceļotājam tiesības uz šādu atmaksu, kā tas ir norādīts Ieteikuma 2020/648 9. apsvērumā.

75

Līdz ar to ir jāuzskata, ka tāds paziņojums par alternatīvu ceļojumu, kāds ir paredzēts Likuma Nr. 170/2018 33.a pantā, nav veikto maksājumu atmaksāšana Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta un 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē, jo šī atmaksāšana ir jāsaprot vienīgi kā šo maksājumu atlīdzināšana naudas summas veidā.

76

Trešām kārtām, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija pamatoti apgalvo, ka Likuma Nr. 170/2018 33.a pants ir pretrunā Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta 3. apakšpunkta b) punktam un 4. punktam, lasot tos kopsakarā ar šīs direktīvas 4. pantu, ciktāl ar to ceļotājiem, kuru komplekso pakalpojumu nevarēja izpildīt ar Covid‑19 pandēmiju saistītu nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu dēļ, laikposmā no 2020. gada 12. marta līdz 2021. gada 31. augustam tika piešķirtas tikai tiesības saņemt alternatīvu ceļojumu, nevis saistībā ar šo ceļojumu veikto maksājumu pilna atmaksa naudas summas veidā.

77

Līdz ar to, pieņemot Likuma Nr. 170/2018 33.a pantu, Slovākijas Republika nav izpildījusi savu pienākumu savā valsts tiesību sistēmā veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu Direktīvas 2015/2302 pilnīgu iedarbību atbilstoši tās mērķim (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 12. jūlijs, Nord Stream 2/Parlaments un Padome, C‑348/20 P, EU:C:2022:548, 69. punkts).

78

Tomēr Slovākijas Republika apgalvo, ka nelabvēlīgā situācija, kas saistīta ar Covid‑19 globālo pandēmiju, bija nepārvaramas varas gadījums, kas tai traucēja izpildīt no Direktīvas 2015/2302 izrietošos pienākumus.

79

Attiecībā uz šādu apgalvojumu ir jāuzsver, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka bailes no iekšējām grūtībām nevar attaisnot to, ka dalībvalsts neievēro Savienības tiesībās paredzētos pienākumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 1. aprīlis, Komisija/Itālija, C‑99/02, EU:C:2004:207, 22. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2017. gada 13. septembris, Komisija/Beļģija, C‑591/14, EU:C:2017:670, 44. punkts).

80

Taisnība – no Tiesas judikatūras izriet, ka, ja dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, kas izriet no Savienības tiesībām, nav izslēgts, ka saistībā ar šādu neatbilstību tā var atsaukties uz nepārvaramu varu.

81

Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kaut arī “nepārvaramas varas” jēdziens neprasa pilnīgu neiespējamību, tas tomēr prasa, lai attiecīgā neatbilstība būtu saistīta ar tādiem uz ārkārtējiem un neparedzamiem apstākļiem, kas nav saistīti ar personu, kas uz tiem atsaucas, un kuru sekas, neraugoties uz pienācīgu rūpību, nav bijis iespējams novērst, turklāt uz nepārvaramas varas situāciju var atsaukties tikai tik ilgi, cik nepieciešams, lai novērstu šīs grūtības (skat. spriedumus, 2001. gada 13. decembris, Komisija/Francija, C‑1/00, EU:C:2001:687, 131. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2010. gada 4. marts, Komisija/Itālija, C‑297/08, EU:C:2010:115, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).

82

Jākonstatē, ka Likuma Nr. 170/2018 33.a pants acīmredzami neatbilst nosacījumiem, kas reglamentē atsaukšanos uz nepārvaramu varu.

83

Šajā ziņā, pirmkārt, lai gan tāda mēroga veselības krīze kā Covid‑19 pandēmija nav saistīta ar Slovākijas Republiku, kā arī ir arī ārkārtēja un neparedzama, valsts tiesiskais regulējums, ar kuru visi komplekso ceļojumu organizatori – atskaitot dažus izņēmumus attiecībā uz dažām visneaizsargātāko ceļotāju kategorijām – ir vispārīgi atbrīvoti no Direktīvas 2015/2302 12. panta 2.–4. punktā paredzētā atlīdzināšanas pienākuma attiecībā uz līgumiem, ko šīs pandēmijas dēļ nav bijis iespējams izpildīt, pēc savas būtības nevar tikt attaisnots ar ierobežojumiem, kas izriet no šāda notikuma, un tādējādi tas nevar atbilst nosacījumiem, kas reglamentē atsaukšanos uz nepārvaramu varu.

84

Faktiski novedot pie šī atmaksāšanas pienākuma vispārīgas pagaidu apturēšanas, šāda tiesiskā regulējuma piemērošana attiecas ne tikai uz gadījumiem, kuros šādi ierobežojumi, it īpaši finansiālie ierobežojumi, patiešām ir izpaudušies, bet attiecas uz visiem līgumiem, kas nevarēja tikt izpildīti ar globālo Covid‑19 pandēmiju saistīto nenovēršamo un ārkārtas apstākļu dēļ, neņemot vērā attiecīgo ceļojumu organizatoru konkrēto un individuālo finansiālo situāciju.

85

Otrkārt, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka no finansiālajām sekām, kuras bija paredzēts novērst ar Likuma Nr. 170/2018 33.a panta noteikumu, nebūtu bijis iespējams izvairīties citādi kā vien pārkāpjot Direktīvas 2015/2302 12. panta 2.–4. punktu, it īpaši – attiecīgo ceļojumu organizatoru labā nosakot noteiktus valsts atbalsta pasākumus, kas varētu tikt atļauti saskaņā ar LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunktu, – tā ir iespēja, kas ir atgādināta Ieteikuma 2020/648 21. un 22. apsvērumā un kuru ir izmantojušas citas dalībvalstis.

86

Šajā kontekstā, lai gan Slovākijas Republika ir uzstājusi, ka virknei dalībvalstu šādu valsts atbalsta pasākumu noteikšana būtu bijusi saistīta ar īpašām grūtībām, jo šādu pasākumu noteikšanas iespēja īstermiņā ir atkarīga tostarp no pastāvošajām kompleksu ceļojumu nozares organizācijas struktūrām, kā arī ar laiku, kas saskaņā ar to iekšējām procedūrām ir nepieciešams šādu pasākumu noteikšanai, šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru dalībvalsts nevar atsaukties uz iekšējām grūtībām, lai pamatotu Savienības tiesībās paredzēto pienākumu neizpildi (spriedumi, 2013. gada 25. jūnijs, Komisija/Čehijas Republika, C‑241/11, EU:C:2013:423, 48. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2014. gada 6. novembris, Komisija/Beļģija, C‑395/13, EU:C:2014:2347, 51. punkts).

87

Šajā kontekstā nevar piekrist arī Slovākijas Republikas izvirzītajam argumentam, saskaņā ar kuru risinājumam, kas izpaužas kā valsts atbalsta piešķiršana, esot jābūt “pēdējam līdzeklim”. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka Savienības tiesībās dalībvalstīm, ievērojot šajā ziņā paredzētos nosacījumus, ir ļauts paredzēt noteiktus valsts atbalsta veidus un it īpaši tos, kas var tikt uzskatīti par saderīgiem ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunktu, taču šīs tiesības, kā izriet no šā sprieduma 77. punkta, tām neļauj nepildīt savu pienākumu savā tiesību sistēmā veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu direktīvas, šajā gadījumā – Direktīvas 2015/2302, pilnīgu iedarbību.

88

Ir jānorāda arī, ka dalībvalstīm bija arī iespēja ieviest pasākumus, kas ir paredzēti nevis tam, lai attiecīgajiem ceļotājiem uzliktu pienākumu akceptēt vaučerus tā vietā, lai atmaksāšana viņiem tiktu veikta naudas summas veidā, bet gan lai to veicinātu vai atvieglotu, un šādi risinājumi arī var mazināt attiecīgo ceļojumu organizatoru likviditātes problēmas, kā tas ir norādīts Ieteikumā 2020/648, it īpaši tā 15. apsvērumā.

89

Treškārt, tāds valsts tiesiskais regulējums kā Likuma Nr. 170/2018 33.a pants, ciktāl tajā ir paredzēts atbrīvot komplekso ceļojumu organizatorus no to atmaksas pienākuma laikposmā, kas var sasniegt 18 mēnešus no brīža, kad paziņots par attiecīgā kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanu, acīmredzami nav veidots tā, lai tā sekas ierobežotu, tās attiecinot uz laikposmu, kas nepieciešams, lai novērstu grūtības, ko radījis tāds notikums, uz kuru var attiekties nepārvarama vara.

90

Līdz ar to Komisijas celtā prasība ir jāapmierina.

91

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka, pieņemot Likumu Nr. 136/2020 un tādējādi ieviešot Likumā Nr. 170/2018 33.a pantu, Slovākijas Republika nav izpildījusi pienākumu, kas paredzēts Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta 3. apakšpunkta b) punktā un 4. punktā, lasot tos kopsakarā ar tās 4. pantu.

92

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Slovākijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Slovākijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: