–

B vārdā – P. J. J. A. Hendriks, advocaat,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman, M. H. S. Gijzen un A. Hanje, pārstāves,

–

Francijas valdības vārdā – A.‑L. Desjonquères un J. Illouz, pārstāvji,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz D. G. Pintus, avvocato dello Stato,

–

Šveices valdības vārdā – S. Lauper un N. Marville‑Dosen, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Cattabriga un S. Noë, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”), 27. panta 1. punktu un 29. panta 2. punktu.

2

Šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegti saistībā ar, pirmkārt, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (tieslietu un drošības valsts sekretārs, Nīderlande; turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) tiesvedībām pret attiecīgi B un F, kas ir trešās valsts valstspiederīgie, un, otrkārt, K, kas arī ir trešās valsts valstspiederīgais, tiesvedību pret valsts sekretāru par šī pēdējā minētā pieņemtajiem lēmumiem, ar kuriem, pirmkārt, bez izskatīšanas tiek noraidīti B un K iesniegtie starptautiskās aizsardzības pieteikumi un viņi tiek pārsūtīti uz Itāliju, un, otrkārt, F tiek aizturēts izraidīšanas nolūkā.

3

Dublinas III regulas 4., 5. un 19. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4

Šīs regulas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis izskata jebkuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko kādai no šīm valstīm tās teritorijā, tostarp pie robežas vai tranzīta zonās, iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.”

5

Šīs regulas 18. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar šo regulu atbildīgajai dalībvalstij ir pienākums:

[..]

6

Šīs pašas regulas 20. panta 5. punkts ir formulēts šādi:

“Pieteikuma iesniedzēju, kas atrodas citā dalībvalstī bez uzturēšanās atļaujas vai kas tur iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu pēc sava pirmā pieteikuma, kas sagatavots citā dalībvalstī, atsaukšanas atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūras laikā, saskaņā ar 23., 24., 25. un 29. pantā izklāstītajiem nosacījumiem uzņem atpakaļ dalībvalsts, kurā pirmoreiz iesniegts minētais starptautiskās aizsardzības pieteikums, lai pabeigtu procedūru atbildīgās dalībvalsts noteikšanai.”

7

Dublinas III regulas 23. panta 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.   Ja dalībvalsts, kurā 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētā persona ir iesniegusi jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, uzskata, ka saskaņā ar 20. panta 5. punktu un 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktu atbildīga ir cita dalībvalsts, tā var prasīt minētajai citai dalībvalstij uzņemt minēto personu atpakaļ.

2.   Atpakaļuzņemšanas pieprasījumu iesniedz pēc iespējas ātrāk un jebkurā gadījumā divos mēnešos pēc Eurodac pozitīvā iznākuma [hit] saņemšanas [..].

Ja atpakaļuzņemšanas pieprasījuma pamatā ir citi pierādījumi, nevis no Eurodac sistēmas iegūtie dati, pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij to nosūta trīs mēnešos no dienas, kad iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums [..].

3.   Ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums netiek iesniegts 2. punktā noteiktajos termiņos, par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga tā dalībvalsts, kurā iesniegts jaunais pieteikums.”

8

Saskaņā ar šīs regulas 24. panta 1. punktu:

“Ja dalībvalsts, kuras teritorijā bez uzturēšanās atļaujas uzturas 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētā persona un kurā nav iesniegts jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums, uzskata, ka saskaņā ar 20. panta 5. punktu un 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktu atbildīga ir cita dalībvalsts, tā var prasīt minētajai citai dalībvalstij uzņemt minēto personu atpakaļ.”

9

Minētās regulas 27. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Pieteikuma iesniedzējam vai citai personai, kas minēta 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā, ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.”

10

Šīs pašas regulas 29. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Pieteikuma iesniedzēja [..] pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās, cik vien iespējams īsā laikā, un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu [..].

[..]

2.   Ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīgā dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij. Šo termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt attiecīgās personas ieslodzījuma dēļ, vai, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem attiecīgās personas bēgšanas gadījumā.”

11

2017. gada 3. jūlijā B Vācijā iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Vācijas iestādes Itālijas iestādēm iesniedza B atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, pamatojoties uz to, ka viņš iepriekš bija lūdzis šo aizsardzību Itālijā. 2017. gada 4. oktobrī Itālijas iestādes akceptēja šo atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, kālab sākās sešu mēnešu termiņš B pārsūtīšanai uz Itāliju. Pārsūtīšanas termiņš vēlāk tika pagarināts līdz 2019. gada 4. aprīlim B bēgšanas dēļ.

12

2018. gada 17. februārī B iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Nīderlandē. 2018. gada 17. martā valsts sekretārs Itālijas iestādēm iesniedza B atpakaļuzņemšanas pieprasījumu. 2018. gada 1. aprīlī Itālijas iestādes akceptēja šo pieprasījumu. Ar 2018. gada 29. jūnija vēstuli valsts sekretārs informēja šīs iestādes, ka B ir aizbēdzis, kas valsts sekretāra ieskatā nozīmēja pārsūtīšanas termiņa pagarinājumu līdz 2019. gada 1. oktobrim.

13

2018. gada 9. jūlijā B iesniedza otru starptautiskās aizsardzības pieteikumu Vācijā. Vācijas iestādes 2018. gada 14. septembrī saskaņā ar Dublinas III regulu pieņēma lēmumu, kas netika apstrīdēts.

14

2018. gada 27. decembrī B Nīderlandē iesniedza otru starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Ar 2019. gada 8. marta lēmumu valsts sekretārs bez izskatīšanas noraidīja šo pieteikumu, pamatojot ar to, ka Itālijas Republika joprojām ir par tā izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts.

15

2019. gada 29. aprīlī B tika pārsūtīts uz Itāliju.

16

B kompetentajā tiesā pārsūdzēja valsts sekretāra 2019. gada 8. marta lēmumu. Ar 2019. gada 12. jūnija spriedumu šī tiesa apmierināja šo pārsūdzību un atcēla minēto lēmumu, pamatojot ar to, ka Vācijas Federatīvā Republika 2019. gada 4. aprīlī bija kļuvusi par atbildīgo dalībvalsti tāpēc, ka bija beidzies Dublinas III regulas 29. pantā paredzētais pārsūtīšanas termiņš.

17

Valsts sekretārs par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Raad van State (Valsts padome, Nīderlande), kas ir iesniedzējtiesa. Šīs apelācijas sūdzības pamatojumam viņš it īpaši norādīja, pirmkārt, ka pārsūtīšanas termiņš būtu jāaprēķina, ņemot vērā attiecības starp Nīderlandes Karalisti un Itālijas Republiku, un, otrkārt, ka jauns pārsūtīšanas termiņš attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku bija sācies brīdī, kad B iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Nīderlandē.

18

Iesniedzējtiesa norāda, ka nav strīda par to, ka Itālijas Republika bija atbildīgā dalībvalsts brīdī, kad Nīderlandē tika iesniegts otrais B starptautiskās aizsardzības pieteikums, proti, 2018. gada 27. decembrī. Turpretī tā uzsver, ka pamatlietas pusēm ir domstarpības par pārsūtīšanas termiņa iespējamo beigšanos 2019. gada 4. aprīlī, kad beidzās 18 mēnešu termiņš, kas skaitīts no brīža, kad Itālijas Republika akceptēja pirmo atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, proti, pieprasījumu, ko šai nolūkā bija iesniegušas Vācijas iestādes.

19

Šajā gadījumā vienlaikus esot bijušas divas “spēkā esošas vienošanās” saistībā ar atpakaļuzņemšanu ar diviem atšķirīgiem pārsūtīšanas termiņiem, un tas nozīmējot, ka būtu nepieciešams precizēt saistību starp šiem abiem termiņiem. Šajā nolūkā būtu jānosaka, vai pirmā pieprasījuma par atpakaļuzņemšanu iesniedzēja dalībvalsts, proti, Vācijas Federatīvā Republika, vēl jāturpina uzskatīt par “pieprasījuma iesniedzēju dalībvalsti” Dublinas III regulas 29. panta 2. punkta izpratnē, vai tomēr šis statuss piešķirams pēdējai dalībvalstij, kura iesniegusi šādu pieprasījumu, proti, Nīderlandes Karalistei. Ja jāpieņem otrā interpretācija, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pēdējai minētajai dalībvalstij jebkādā veidā ir saistošs pārsūtīšanas termiņš, kas noteikts pirmajai dalībvalstij.

20

Šādos apstākļos Raad van State (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

2017. gada 24. novembrī F Nīderlandē iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Valsts sekretārs iesniedza Itālijas iestādēm F atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, pamatojoties uz to, ka viņš iepriekš bija lūdzis šo aizsardzību Itālijā. 2017. gada 19. decembrī Itālijas iestādes akceptēja šo pieprasījumu, un ar to sākās sešu mēnešu termiņš F pārsūtīšanai uz Itāliju. Ar 2018. gada 12. aprīļa vēstuli valsts sekretārs informēja šīs iestādes par to, ka F ir aizbēdzis, kas nozīmēja pārsūtīšanas termiņa pagarinājumu līdz 2019. gada 19. jūnijam.

22

2018. gada 29. martā F iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Vācijā. Šī pieteikuma iespējamā virzība iesniedzējtiesai nav zināma.

23

2018. gada 30. septembrī F iesniedza otru starptautiskās aizsardzības pieteikumu Nīderlandē. Ar 2019. gada 31. janvāra lēmumu valsts sekretārs šo pieprasījumu noraidīja bez izskatīšanas, pamatojot ar to, ka Itālijas Republika joprojām ir par tā izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts.

24

Pēc tam, kad F bija pametis patvēruma meklētāju centru, kurā viņš Nīderlandē bija izmitināts, ar valsts sekretāra 2019. gada 1. jūlija lēmumu viņu aizturēja un vēlāk apcietināja, lai pārsūtītu uz Itāliju.

25

F kompetentajā tiesā iesniedza prasību par šo lēmumu. Ar 2019. gada 16. jūlija spriedumu šī tiesa apmierināja šo prasību un atcēla minēto lēmumu, pamatojot ar to, ka Nīderlandes Karaliste 2019. gada 19. jūnijā bija kļuvusi par atbildīgo dalībvalsti tāpēc, ka bija beidzies termiņš F pārsūtīšanai uz Itāliju.

26

Valsts sekretārs par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Raad van State (Valsts padome), kas ir iesniedzējtiesa. Šīs apelācijas sūdzības pamatojumam viņš it īpaši norādīja, ka Nīderlandes Karalistei bija jauns termiņš F pārsūtīšanai uz Itāliju un šis termiņš sākās brīdī, kad F iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Vācijā. Līdz ar to viņš uzskatīja, ka Itālijas Republika joprojām ir atbildīgā dalībvalsts.

27

Iesniedzējtiesa norāda, ka nav strīda par to, ka Itālijas Republika būtu jāuzskata par atbildīgo dalībvalsti vismaz līdz 2019. gada 19. jūnijam.

28

Tomēr, ņemot vērā valsts sekretāra izvirzīto argumentāciju, tā šaubās, kāda nozīme varētu būt apstāklim, ka pirms F pārsūtīšanas uz Itāliju termiņa beigām viņš ir iesniedzis jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu citā dalībvalstī.

29

Šādos apstākļos Raad van State (Valsts Padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Dublinas III] regulas 29. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pārsūtīšanas termiņa, kas turpinās 29. panta 1. un 2. punkta izpratnē, skaitīšana sākas no jauna brīdī, kad ārvalstnieks, pēc tam, kad viņš bēgot ir izvairījies no pārsūtīšanas no dalībvalsts, citā (šajā lietā: trešā) dalībvalstī no jauna lūdz piešķirt starptautisko aizsardzību?”

30

2018. gada 6. septembrī K iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Francijā. Francijas iestādes Austrijas iestādēm iesniedza K atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, pamatojoties uz to, ka viņš iepriekš bija lūdzis šo aizsardzību Austrijā. 2018. gada 4. oktobrī Austrijas iestādes akceptēja šo pieprasījumu, un ar to sākās sešu mēnešu termiņš K pārsūtīšanai uz Austriju. Pēc tam K aizbēga un netika pārsūtīts uz Austriju.

31

2019. gada 27. martā K iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Nīderlandē. Valsts sekretārs 2018. gada 3. maijā Austrijas iestādēm iesniedza K atpakaļuzņemšanas pieprasījumu. 2019. gada 10. maijā šīs iestādes noraidīja šo pieprasījumu, pamatojoties uz to, ka – tā kā Francijas Republika nebija informējusi Austrijas Republiku, ka K pārsūtīšana nevar notikt sešu mēnešu termiņā, – tā kopš 2019. gada 4. aprīļa, proti, dienas, kad beidzās termiņš K pārsūtīšanai uz Austriju, bija dalībvalsts, kura ir atbildīga par K pieteikuma izskatīšanu.

32

2019. gada 20. maijā valsts sekretārs iesniedza Francijas iestādēm K atpakaļuzņemšanas pieprasījumu. Šīs iestādes noraidīja šo pieprasījumu, pamatojoties uz to, ka dienā, kad K iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Nīderlandē, vēl nebija beidzies sešu mēnešu termiņš pārsūtīšanai uz Austriju.

33

2019. gada 31. maijā valsts sekretārs lūdza gan Austrijas, gan Francijas iestādes pārskatīt to atbildes uz atpakaļuzņemšanas pieprasījumiem, kas tām attiecīgi bija tikuši nosūtīti. Austrijas iestādēm adresētajā pieprasījumā tika apgalvots, ka jauns termiņš pārsūtīšanai starp Francijas Republiku un Austrijas Republiku sākās brīdī, kad K iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Nīderlandē, un ka līdz ar to Austrijas Republika bija dalībvalsts, kas ir atbildīga par K starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu. 2019. gada 3. jūnijā Austrijas valsts iestādes piekrita uzņemt K atpakaļ.

34

Ar 2019. gada 24. jūlija lēmumu valsts sekretārs bez izskatīšanas noraidīja K iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

35

K kompetentajā tiesā cēla prasību par šo lēmumu. Ar 2019. gada 17. oktobra spriedumu šī tiesa prasību noraidīja, pamatojot ar to, ka valsts sekretārs esot pamatoti uzskatījis, ka Austrijas Republika bija par K starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts.

36

K par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Raad van State (Valsts padome), kas ir iesniedzējtiesa. Šīs apelācijas sūdzības pamatojumam viņš norādīja, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšana trešā dalībvalstī nevar būt šķērslis tam, ka beidzas termiņš paredzētajai pārsūtīšanai starp divām citām dalībvalstīm.

37

Iesniedzējtiesa norāda, ka nav strīda par to, ka Francijas iestādes nebija informējušas Austrijas iestādes ne par K bēgšanu, ne par to, ka tās nevarēja viņu pārsūtīt sešu mēnešu laikā. Līdz ar to, ņemot vērā šī termiņa beigas, Austrijas Republika kopš 2019. gada 4. aprīļa vairs nevarot tikt uzskatīta par atbildīgo dalībvalsti.

38

Šī tiesa tomēr vēlas noskaidrot, kāda nozīme ir apstāklim, ka pirms pārsūtīšanas termiņa beigām attiecīgā persona ir iesniegusi jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu citā dalībvalstī.

39

Šādos apstākļos Raad van State (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

40

Ar pirmo jautājumu lietās C‑323/21 un C‑325/21, kā arī vienīgo jautājumu lietā C‑324/21, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dublinas III regulas 29. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja termiņš trešās valsts valstspiederīgā pārsūtīšanai ir sācies starp pieprasījuma saņēmušo dalībvalsti un pirmo pieprasījuma iesniedzēju dalībvalsti, tad atbildība par šīs personas iesniegtā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu pāriet šai pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij tāpēc, ka šis termiņš ir beidzies, pat ja minētā persona starplaikā ir iesniegusi jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu trešā dalībvalstī, kālab pieprasījumu saņēmusī dalībvalsts ir akceptējusi šīs trešās dalībvalsts iesniegto atpakaļuzņemšanas pieprasījumu. Ar savu pirmo jautājumu lietā C‑323/21 iesniedzējtiesa Tiesai vaicā arī par minētā termiņa beigu iespējamajām sekām attiecībā uz šo trešo dalībvalsti.

41

Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar Dublinas III regulas 3. panta 1. punktu jebkuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko kādas dalībvalsts teritorijā iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, izskata viena dalībvalsts.

42

Tādējādi, ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs atrodas citas dalībvalsts teritorijā, kas nav tā dalībvalsts, kurai ir jāizskata viņa pieteikums, Dublinas III regulā paredzēto procedūru mērķis tostarp ir ļaut viņa pārsūtīšanu uz pēdējo minēto dalībvalsti.

43

Šajā ziņā Dublinas III regulas 29. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka attiecīgās personas pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti veic cik vien iespējams īsā laikā un, vēlākais, sešu mēnešu laikā no dienas, kad šī dalībvalsts ir akceptējusi pieprasījumu uzņemt vai uzņemt atpakaļ šo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu.

44

Minētās regulas 29. panta 2. punktā ir noteikts, ka tad, ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, atbildīgā dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij.

45

Tādējādi Dublinas III regulas 29. pantā nav paredzēti īpaši noteikumi attiecībā uz situāciju, kurā, lai gan pieprasījumu iesniegušās dalībvalsts iesniegtu pieprasījumu par trešās valsts valstspiederīgā atpakaļuzņemšanu jau ir akceptējusi cita dalībvalsts, šis pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu trešā dalībvalstī.

46

Lai novērtētu, vai šādā situācijā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšana trešā dalībvalstī vai šī pieteikuma turpmāka virzība ir jāņem vērā, piemērojot šīs tiesību normas, ir jānosaka noteikumi, kas reglamentē procedūras, kuras ir jāīsteno saskaņā ar Dublinas III regulu, ja starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiek secīgi iesniegti vairākās dalībvalstīs.

47

Atpakaļuzņemšanas procedūras piemērošanas joma ir noteikta Dublinas III regulas 23. un 24. pantā. No šīs regulas 23. panta 1. punkta un 24. panta 1. punkta izriet, ka šī procedūra ir piemērojama minētās regulas 20. panta 5. punktā vai 18. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktā minētajām personām (spriedums, 2019. gada 2. aprīlis, H. un R., C‑582/17 un C‑583/17, EU:C:2019:280, 46. punkts).

48

Šīs pašas regulas 20. panta 5. punktā it īpaši ir paredzēts, ka tas ir piemērojams pieteikuma iesniedzējam, kurš ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstī pēc tam, kad ir atsaucis savu pirmo pieteikumu, kas iesniegts citā dalībvalstī, par pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūras laikā. Šī tiesību norma ir piemērojama arī situācijā, kad pieteikuma iesniedzējs ir atstājis dalībvalsti, kurā viņš iesniedzis savu pirmo pieteikumu, pirms ir pabeigts par pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas process, neinformējot šīs pirmās dalībvalsts kompetento iestādi par savu vēlmi atsaukt savu pieteikumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 2. aprīlis, H. un R., C‑582/17 un C‑583/17, EU:C:2019:280, 46., kā arī 50. punkts).

49

Savukārt Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktā runa ir par personu, kura, pirmkārt, ir iesniegusi pieteikumu par starptautisko aizsardzību, kas tiek izskatīts, un ir šādu izskatīšanā esošu pieteikumu atsaukusi vai kuras pieteikums ir noraidīts un kura, otrkārt, ir vai nu iesniegusi pieteikumu citā dalībvalstī, vai arī atrodas citas dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas (spriedums, 2019. gada 2. aprīlis, H. un R., C‑582/17 un C‑583/17, EU:C:2019:280, 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50

Tādējādi šīs regulas 20. panta 5. punkts un 18. panta 1. punkta b)–d) apakšpunkts ir papildinoši, jo pirmā no šīm tiesību normām ir piemērojama situācijā, kad par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts vēl nav tikusi noteikta, bet otrā no tām attiecas uz gadījumiem, kad atbildība par pieteikuma izskatīšanu jau ir tikusi noteikta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 2. aprīlis, H. un R., C‑582/17 un C‑583/17, EU:C:2019:280, 52., 66., kā arī 67. punkts).

51

Šādos apstākļos, tā kā minētās regulas 23. panta 1. punkts vispārīgi attiecas uz dalībvalsti, kurā ir iesniegts jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums un kura uzskata, ka cita dalībvalsts ir atbildīga saskaņā ar šīs pašas regulas 20. panta 5. punktu vai 18. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktu, ir jāuzskata, ka atpakaļuzņemšanas procedūra ir piemērojama ne tikai otrai dalībvalstij, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis šādu pieteikumu, bet arī trešai dalībvalstij, kurā šis trešās valsts valstspiederīgais vēlāk iesniedz jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

52

Attiecībā uz tādu atpakaļuzņemšanas procedūru kārtību, kas uzsāktas pēc starptautiskās aizsardzības pieteikumu secīgas iesniegšanas vairākās dalībvalstīs, ir jānorāda, ka Savienības likumdevējs tiesību normās par atpakaļuzņemšanas procedūras uzsākšanu un norisi, proti, Dublinas III regulas 23.–25. pantā, nav veicis nekādu nošķiršanu atkarībā no tā, vai šo procedūru ir uzsākusi otrā dalībvalsts, kurā trešās valsts valstspiederīgo ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, vai trešā dalībvalsts, kurā šāds pieteikums ir iesniegts vēlāk.

53

Tā kā nav nekādu īpašu normu, nav jāveic šajā regulā neparedzēta nošķiršana starp šīm divām situācijām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 10. septembris, FCD un FMB, C‑106/14, EU:C:2015:576, 50. punkts).

54

Līdz ar to minētajās situācijās atpakaļuzņemšanas procedūrās iesaistītajām dalībvalstīm ir jāievēro obligātie termiņi, kurus Savienības likumdevējs ir paredzējis šo procedūru ietvaram.

55

Šie termiņi būtiski veicina Dublinas III regulas 5. apsvērumā minētā starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķa sasniegšanu, nodrošinot, ka minētās procedūras tiks īstenotas bez nepamatotas kavēšanās, un liecina par īpašo nozīmīgumu, kādu Savienības likumdevējs ir piešķīris par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts ātrai noteikšanai, kā arī par to, ka, ņemot vērā mērķi garantēt starptautiskās aizsardzības noteikšanas procedūru faktisku pieejamību un nekavēt sasniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi, pēc šā likumdevēja domām, ir nepieciešams, lai attiecīgā gadījumā šādus pieteikumus izskatītu cita dalībvalsts, nevis tā, kas atbilstoši šīs regulas III nodaļā minētajiem kritērijiem ir noteikta kā atbildīgā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. novembris, X un X, C‑47/17 un C‑48/17, EU:C:2018:900, 69. un 70. punkts).

56

No tā izriet, pirmkārt, ka Dublinas III regulas 23. panta 2. punktā noteiktie obligātie termiņi ir jāievēro gan otrai, gan trešai dalībvalstij, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ja šīs dalībvalstis iesniedz atpakaļuzņemšanas pieprasījumu.

57

Tomēr, ciktāl dažas no pamatlietām attiecas uz situācijām, kurās trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis vairākus starptautiskās aizsardzības pieteikumus vienā un tajā pašā dalībvalstī, ir jānorāda, ka tad, ja pieteikuma iesniedzējs iesniedz jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstī pēc tam, kad tā ir pieņēmusi lēmumu par šī pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu, šī lēmuma izpilde principā joprojām ir iespējama, un šai dalībvalstij nav jāiesniedz jauns pieteikums par atpakaļuzņemšanu, pat ja minētais pieteikuma iesniedzējs pa to laiku ir iesniedzis pieteikumu citā dalībvalstī.

58

Ja pārsūtīšanas lēmumam šādas sekas netiktu atzītas, tas ikvienam trešās valsts valstspiederīgajam, attiecībā uz kuru dalībvalsts ir pieņēmusi pārsūtīšanas lēmumu, ļautu galīgi izvairīties no tā izpildes, pirms varētu iestāties tā sekas, iesniedzot starptautiskās aizsardzības pieteikumu citā dalībvalstī un pēc tam atgriežoties pirmajā dalībvalstī, riskējot pilnībā paralizēt šo ar Dublinas III regulu ieviesto starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas mehānismu un kaitēt šo pieteikumu ātras izskatīšanas mērķim.

59

Tādējādi dalībvalstij, kas ir pieņēmusi pārsūtīšanas lēmumu, kurš vēl nav ticis izpildīts un kura izpildes termiņš vēl nav beidzies, nevar nodot atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu tikai tādēļ vien, ka pēc jauna starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas tās teritorijā tā nav iesniegusi jaunu atpakaļuzņemšanas pieprasījumu Dublinas III regulas 23. panta 2. punktā paredzētajos termiņos.

60

Savukārt šāds pieprasījums ir obligāti jāiesniedz, lai varētu pārsūtīt trešās valsts valstspiederīgo, par kuru ir pieņemts pārsūtīšanas lēmums uz attiecīgo dalībvalsti, ja šis lēmums jau ir izpildīts (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 25. janvāris, Hasan, C‑360/16, EU:C:2018:35, 51. punkts).

61

Šādā situācijā, ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums Dublinas III regulas 23. panta 2. punktā paredzētajos termiņos nav iesniegts, dalībvalsts, kurā iesniegts jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums, saskaņā ar šīs regulas 23. panta 3. punktu kļūs par dalībvalsti, kas ir atbildīga par šī pieteikuma izskatīšanu, un jautājumam par minētās regulas 29. panta 1. punktā paredzētā pārsūtīšanas termiņa iespējamo izbeigšanos nav nozīmes.

62

Otrkārt, no šī sprieduma 52.–54. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Dublinas III regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētie noteikumi par pārsūtīšanas termiņiem ir piemērojami atpakaļuzņemšanas procedūrās, kas tiek īstenotas, lai gan attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais starptautiskās aizsardzības pieteikumus secīgi ir iesniedzis vairākās dalībvalstīs.

63

Šajā ziņā jāatgādina, ka Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā paredzētā sešu mēnešu pārsūtīšanas termiņa mērķis, ņemot vērā praktiskās sarežģītības un organizatoriskās grūtības, kas saistītas ar trešās valsts valstspiederīgā pārsūtīšanas īstenošanu, ir dot abām attiecīgajām dalībvalstīm laiku, kas nepieciešams, lai vienotos par šīs pārsūtīšanas īstenošanu, un – precīzāk –, lai ļautu pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij noteikt pārsūtīšanas izpildes kārtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Bundesrepublik Deutschland (Pārsūtīšanas lēmuma administratīvā apturēšana), C‑245/21 un C‑248/21, EU:C:2022:709, 58. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

64

Tāpēc, ņemot vērā, ka šajā tiesību normā nav paredzēts īpašs režīms gadījumam, kad secīgi ir pieņemti vairāki atpakaļuzņemšanas pieprasījumi, pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij piemērojamais pārsūtīšanas termiņš ir jāskaita no dienas, kad pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts ir akceptējusi šīs dalībvalsts pieprasījumu, pat ja jau ir sācies termiņš trešās valsts valstspiederīgā pārsūtīšanai starp citu pieprasījuma iesniedzēju dalībvalsti un šo pieprasījuma saņēmēju dalībvalsti.

65

Turklāt šādā situācijā, tā kā dažādas atpakaļuzņemšanas procedūras katra pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts veic patstāvīgi un Dublinas III regulā nav paredzēts koordinēšanas mehānisms, kas ļautu atkāpties no šīs regulas 29. pantā paredzētajiem noteikumiem, pārsūtīšanas termiņš, kas izriet no tā, ka pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts ir akceptējusi pirmo atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, nevar tikt pārtraukts vai pagarināts tāpēc, ka minētā pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts ir akceptējusi jaunu atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, ko iesniegusi cita dalībvalsts.

66

Protams, kā uzsver iesniedzējtiesa, sākot no datuma, kad persona, uz kuru attiecas pārsūtīšanas lēmums, ir atstājusi dalībvalsts teritoriju, lai uzturētos ārpus šīs teritorijas, šī dalībvalsts faktiski vairs nespēj veikt pārsūtīšanu, kas nozīmē, ka Dublinas III regulas 29. pantā paredzētais pārsūtīšanas termiņš varētu beigties un minētās dalībvalsts rīcībā nebūtu bijis viss laiks, ko Savienības likumdevējs uzskata par atbilstošu pārsūtīšanas kārtības noteikšanai.

67

Tomēr šis likumdevējs ir expressis verbis ņēmis vērā risku, ka attiecīgā persona izvairīsies no pārsūtīšanas lēmuma izpildes aizbēgot, un šīs regulas 29. panta 2. punktā ir paredzējis, ka šādā situācijā pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts izņēmuma kārtā pārsūtīšanas termiņu var pagarināt ilgākais līdz 18 mēnešiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Bundesrepublik Deutschland (Pārsūtīšanas lēmuma administratīvā apturēšana), C‑245/21 un C‑248/21, EU:C:2022:709, 67. punkts).

68

Šis risinājums, kas atspoguļo līdzsvaru, kādu minētais likumdevējs ir noteicis starp dažādiem Dublinas III regulas mērķiem un esošajām konkurējošām interesēm, ir spēkā visos bēgšanas gadījumos un tātad ir piemērojams gan tad, kad attiecīgā persona aizbēg un uzturas pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā, gan arī tad, kad tā bēgot atstāj šo teritoriju.

69

Turklāt jāatgādina, ka šis pats likumdevējs nav uzskatījis, ka pārsūtīšanas lēmuma izpildes faktiska neiespējamība būtu jāuzskata par tādu, kas var pamatot Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā paredzētā pārsūtīšanas termiņa pārtraukšanu vai apturēšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Bundesrepublik Deutschland (Administratīvā lēmuma par nodošanu apturēšana), C‑245/21 un C‑248/21, EU:C:2022:709, 65. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

70

Tādēļ Tiesa nosprieda, ka šajā tiesību normā paredzētais pārsūtīšanas termiņš ir jāpiemēro situācijās, kad datu subjekta pārsūtīšana nebija iespējama (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 16. februāris, C. K. u.c., C‑578/16 PPU, EU:C:2017:127, 89. punkts; 2022. gada 31. marts, Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl u.c. (Patvēruma meklētāja ievietošana psihiatriskā slimnīcā), C‑231/21, EU:C:2022:237, 62. punkts, kā arī 2022. gada 22. septembris, Bundesrepublik Deutschland (Administratīvā lēmuma par nodošanu apturēšana), C‑245/21 un C‑248/21, EU:C:2022:709, 70. punkts).

71

Šādos apstākļos apstāklis, ka attiecīgā persona, būdama aizbēgusi, ir iesniegusi jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstī, kas nav pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts, vai ka pēc šāda pieteikuma iesniegšanas ir akceptēts jauns atpakaļuzņemšanas pieprasījums, nevar – ja nav Dublinas III regulā šim nolūkam paredzētu noteikumu – pamatot viena no šīs regulas 29. pantā paredzētajiem imperatīvajiem termiņiem pārtraukšanu vai pagarināšanu. Šāds apstāklis turklāt nekādā ziņā nenozīmē, ka minētā persona ilgstoši paliek ārpus pirmās pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts teritorijas un tādējādi liedz tai veikt pārsūtīšanu, kā to parāda pamatlietas fakti lietās C‑323/21 un C‑324/21.

72

No tā izriet, ka tad, ja pārsūtīšanas termiņš, kas izriet no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts iesniegtā atpakaļuzņemšanas pieprasījuma akceptēšanas, ir beidzies, tad atbildība izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu saskaņā ar Dublinas III regulas 29. panta 2. punktu tiek nodota šai pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij, pat ja pa šo laiku citā dalībvalstī ir ticis iesniegts jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums vai ja pēc šāda pieteikuma iesniegšanas ir akceptēts jauns atpakaļuzņemšanas pieprasījums.

73

Treškārt, atbildības par trešās valsts valstspiederīgā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu pāreja, kas izriet no Dublinas III regulas 23. vai 29. panta piemērošanas, visām dalībvalstīm ir pienācīgi jāņem vērā, īstenojot iespējamas atpakaļuzņemšanas procedūras attiecībā uz šo pieteikuma iesniedzēju.

74

No tā izriet, pirmām kārtām, ka, ciktāl Dublinas III regulas 20. panta 5. punkts, kā izriet no šī sprieduma 50. punkta, ir piemērojams tikai tad, ja par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts vēl nav tikusi noteikta, atpakaļuzņemšanas pieprasījums saskaņā ar šīs regulas 18. un 23. pantu nevar tikt likumīgi nosūtīts dalībvalstij, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis savu pirmo starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pēc tam, kad atbildība par šī pieteikuma izskatīšanu ir nodota citai dalībvalstij. Šādā gadījumā ar iespējamo atpakaļuzņemšanas pieprasījumu ir jāvēršas pie pēdējās minētās dalībvalsts.

75

Ņemot vērā, ka Dublinas III regulas tiesību normas, kurās ir noteikti obligāti termiņi, tāpat kā šīs regulas III nodaļā izklāstītie kritēriji palīdz noteikt atbildīgo dalībvalsti minētās regulas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 53. punkts), šī sprieduma 74. punktā minētais noteikums ir piemērojams tostarp tad, ja atbildības par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu nodošana izriet no šīm tiesību normām, it īpaši no minētās regulas 23. vai 29. panta.

76

It īpaši situācijā, kad pārsūtīšanas termiņš, kas izriet no fakta, ka pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts ir akceptējusi pirmās pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, ir beidzies, pirms ir akceptēts jauns atpakaļuzņemšanas pieprasījums, ko iesniegusi cita dalībvalsts, pēdējai minētajai dalībvalstij savs pieprasījums ir jānosūta pirmajai pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij, jo saskaņā ar Dublinas III regulas 29. panta 2. punktu tā turpmāk ir jāuzskata par atbildīgo dalībvalsti.

77

Otrām kārtām, attiecībā uz situāciju, kurā atbildības par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu pāreja uz citu dalībvalsti, kas nav pieprasījumu saņēmusī dalībvalsts, ir notikusi pēc tam, kad trešās dalībvalsts iesniegtais atpakaļuzņemšanas pieprasījums ir ticis akceptēts, ir jāatgādina, pirmkārt, ka Dublinas III regula ir balstīta uz tās 3. panta 1. punktā paredzēto pamatprincipu, saskaņā ar kuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu var izskatīt tikai viena dalībvalsts, un tas nozīmē, ka konkrētā brīdī tikai viena dalībvalsts var tikt uzskatīta par dalībvalsti, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 2. aprīlis, H. un R., C‑582/17 un C‑583/17, EU:C:2019:280, 78. punkts).

78

Otrkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka trešās valsts valstspiederīgā pārsūtīšanu nevar veikt uz citu dalībvalsti kā vien uz atbildīgo dalībvalsti, ja atbildības par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu pāreja izriet no procesuālā termiņa izbeigšanās pēc atpakaļuzņemšanas pieprasījuma akceptēšanas un pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 25. oktobris, Shiri, C‑201/16, EU:C:2017:805, 43. punkts, un 2021. gada 15. aprīlis, État belge (Apstākļi pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas), C‑194/19, EU:C:2021:270, 47. punkts).

79

Līdz ar to atbildības par trešās valsts valstspiederīgā dalībvalstij iesniegta starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu pāreja saskaņā ar Dublinas III regulas 23. vai 29. pantu ir šķērslis tāda lēmuma izpildei, ar kuru attiecīgā persona tiek pārsūtīta uz citu dalībvalsti.

80

Tomēr šādā situācijā ir jāuzsver, ka dalībvalsts, kuras pārsūtīšanas lēmums tādējādi kļūst neizpildāms, ir tiesīga vērsties ar atpakaļuzņemšanas pieprasījumu pie dalībvalsts, kurai minētā atbildība ir nodota.

81

Protams, Dublinas III regulas 23. panta 3. punktā ir paredzēta atbildības par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu pāreja uz dalībvalsti, kurā ir iesniegts jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums, ja šī dalībvalsts šīs regulas 23. panta 2. punktā paredzētajos termiņos nav iesniegusi atpakaļuzņemšanas pieprasījumu.

82

Tomēr dalībvalsts, kas šajos termiņos ir iesniegusi atpakaļuzņemšanas pieprasījumu dalībvalstij, kura šajā datumā bija atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas nav savlaicīgi iesniegusi šādu pieprasījumu.

83

No tā izriet, pirmkārt, ka Dublinas III regulas 23. panta 3. punktā ietvertais noteikums šādai dalībvalstij nav piemērojams.

84

Šī noteikuma piemērošana šādā situācijā turklāt neatbilstu šīs regulas 23. panta 2. punktā paredzēto termiņu mērķim, proti, nodrošināt, ka pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts uzsāk atpakaļuzņemšanas procedūru saprātīgā termiņā no dienas, kad tās rīcībā ir informācija, kas tai ļauj iesniegt atpakaļuzņemšanas pieprasījumu citai dalībvalstij (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. janvāris, Hasan, C‑360/16, EU:C:2018:35, 63. punkts).

85

Otrkārt, no tā izriet, ka ar šī sprieduma 79. punktā minēto atbildības pāreju dalībvalstij, kuras teritorijā pieteikuma iesniedzējs atrodas, sākas jauns termiņš saskaņā ar Dublinas III regulas 23. panta 2. punktu, lai iesniegtu atpakaļuzņemšanas pieprasījumu dalībvalstij, kam minētā atbildība ir tikusi nodota.

86

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz pirmo jautājumu lietās C‑323/21 un C‑325/21, kā arī uz vienīgo jautājumu lietā C‑324/21 ir jāatbild, ka Dublinas III regulas 23. un 29. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja termiņš trešās valsts valstspiederīgā pārsūtīšanai ir sācies starp pieprasījuma saņēmēju dalībvalsti un pirmo pieprasījuma iesniedzēju dalībvalsti, atbildība par šīs personas iesniegtā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu pāriet pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij tāpēc, ka šis termiņš ir beidzies, pat ja minētā persona starplaikā ir iesniegusi jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu trešā dalībvalstī, kālab pieprasījumu saņēmusī dalībvalsts ir akceptējusi trešās dalībvalsts iesniegto atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, ciktāl šī atbildība nav pārgājusi šai trešai dalībvalstij 23. pantā minēto termiņu beigšanās dēļ.

87

Pēc minētās atbildības pārejas dalībvalsts, kurā šī pati persona atrodas, nevar viņu pārsūtīt uz citu dalībvalsti, kas nav jaunā atbildīgā dalībvalsts, bet tā var, ievērojot šīs regulas 23. panta 2. punktā paredzētos termiņus, šai pēdējai dalībvalstij nosūtīt atpakaļuzņemšanas pieprasījumu.

88

Ar otro jautājumu lietās C‑323/21 un C‑325/21 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 19. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš secīgi ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu trīs dalībvalstīs, saistībā ar tiesiskās aizsardzības līdzekli, ko viņš saskaņā ar minētās regulas 27. panta 1. punktu izmanto pret pārsūtīšanas lēmumu par pārsūtīšanu uz pirmo no šīm dalībvalstīm, kuru attiecībā uz viņu pieņēmusi trešā no minētajām dalībvalstīm, var atsaukties uz to, ka pēc šī pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas atbildība par viņa pieteikuma izskatīšanu šīs pašas regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētā pārsūtīšanas termiņa beigšanās dēļ ir pārgājusi uz otro no šīm dalībvalstīm.

89

Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā ir paredzēts, ka personai, uz kuru attiecas lēmums par pārsūtīšanu, ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, šī lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.

90

Šī tiesiskās aizsardzības līdzekļa tvērums ir precizēts šīs regulas 19. apsvērumā, kurā ir noteikts, ka, lai nodrošinātu starptautisko tiesību ievērošanu, ar šo regulu izveidotie efektīvie tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret pārsūtīšanas lēmumiem būtu jāattiecina, pirmkārt, uz šīs regulas piemērošanu un, otrkārt, uz juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru pārsūta pieteikuma iesniedzēju (spriedumi, 2019. gada 2. aprīlis, H. un R., C‑582/17 un C‑583/17, EU:C:2019:280, 39. punkts, kā arī 2021. gada 15. aprīlis, État belge (Apstākļi pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas), C‑194/19, EU:C:2021:270, 33. punkts).

91

Ņemot vērā it īpaši to, kā Dublinas III regulas pieņemšanas dēļ un šajā regulā paredzēto mērķu dēļ ir kopumā attīstījusies sistēma, atbilstoši kurai tiek noteikta par kādā dalībvalstī iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts, minētās regulas 27. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētajam tiesiskās aizsardzības līdzeklim attiecībā pret pārsūtīšanas lēmumu ir jāspēj attiekties gan uz noteikumu, ar kuriem uzlikts pienākums izvērtēt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ievērošanu, gan uz šajā regulā paredzētajām procesuālajām garantijām (spriedumi, 2019. gada 2. aprīlis, H. un R., C‑582/17 un C‑583/17, EU:C:2019:280, 40. punkts, kā arī 2021. gada 15. aprīlis, État belge (Apstākļi pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas), C‑194/19, EU:C:2021:270, 34. punkts).

92

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka, ņemot vērā, pirmkārt, Dublinas III regulas 19. apsvērumā minēto mērķi atbilstoši Pamattiesību hartas 47. pantam nodrošināt attiecīgo personu efektīvu aizsardzību un, otrkārt, šīs regulas 5. apsvērumā izklāstīto mērķi nodrošināt ātru par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, pieteikuma iesniedzējam ir jābūt pieejamam efektīvam un ātram tiesību aizsardzības līdzeklim, kas viņam ļauj atsaukties uz apstākļiem, kuri ir radušies pēc attiecībā uz viņu pieņemtā pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas, ja to ņemšanai vērā ir izšķiroša nozīme, lai šī pati regula tiktu pareizi piemērota (spriedums, 2021. gada 15. aprīlis, État belge (Apstākļi pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas), C‑194/19, EU:C:2021:270, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

93

Šādam efektīvam tiesību aizsardzības līdzeklim tostarp ir jāļauj starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam tajā dalībvalstī, kuras teritorijā viņš atrodas, atsaukties uz Dublinas III regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētā pārsūtīšanas termiņa beigām attiecībā uz citu pieprasījuma iesniedzēju dalībvalsti, jo no šī sprieduma 79. punkta izriet, ka šī termiņa beigu ņemšana vērā ir noteicoša šīs regulas pareizai piemērošanai.

94

Tomēr jāatgādina, ka dalībvalstīm, piemērojot minētās regulas 27. pantu, nav obligāti jāorganizē sava pārsūdzības sistēma tā, lai prasība ņemt vērā izšķirošos apstākļus, kas radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas, tiktu nodrošināta tad, kad tiek izvērtēta pārsūdzība, ar kuru var apstrīdēt pārsūtīšanas lēmuma tiesiskumu, ar nosacījumu, ka valsts tiesu sistēmā, aplūkojot to kopumā, var tikt nodrošināta pietiekama tiesību aizsardzība tiesā citādā veidā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. aprīlis, État belge (Apstākļi pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas), C‑194/19, EU:C:2021:270, 37. un 46. punkts).

95

Šādai cita veida pietiekamai tiesību aizsardzībai faktiski ir jāgarantē attiecīgajai personai iespēja panākt, ka tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kuras teritorijā atrodas šī persona, nevar – ja pārsūtīšanas termiņa beigšanās attiecībā uz pirmo pieprasījuma iesniedzēju dalībvalsti nozīmē, ka tā ir kļuvusi par dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, – šo personu pārsūtīt uz citu dalībvalsti. Minētajam tiesību aizsardzības līdzeklim ir arī jānodrošina, lai tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kuras teritorijā atrodas šī pati persona, būtu pienākums nekavējoties veikt vajadzīgos pasākumus, lai nekavējoties izdarītu secinājumus no atbildības par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu pārejas sekām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. aprīlis, État belge (Apstākļi pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas), C‑194/19, EU:C:2021:270, 47. punkts).

96

Tātad uz otro jautājumu lietās C‑323/21 un C‑325/21 ir jāatbild, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 19. apsvērumu, kā arī Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgajam, kurš starptautiskās aizsardzības pieteikumu ir iesniedzis secīgi trīs dalībvalstīs, ir jābūt iespējai trešajā no šīm dalībvalstīm izmantot efektīvu un ātru tiesību aizsardzības līdzekli, kas ļauj viņam atsaukties uz to, ka atbildība par viņa pieteikuma izskatīšanu minētās regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētā termiņa beigšanās dēļ ir pārgājusi uz otro no šīm dalībvalstīm.

97

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: