–

IG vārdā – G. Chernicherska un A. Slavchev, advokati,

–

Varhoven administrativen sad vārdā – A. Adamova‑Petkova, T. Kutsarova‑Hristova un M. Semov,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – F. Erlbacher un G. Koleva, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp IG un Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa, Bulgārija) par tāda kaitējuma atlīdzību, kas IG iespējami nodarīts ar šīs valsts tiesas nolēmumu, kurā tika konstatēts, ka IG celtā prasība par valsts tiesību normu pēc grozījumiem apstrīdētajā tiesību normā ir zaudējusi priekšmetu.

3

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/27/ES (2012. gada 25. oktobris) par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK (OV 2012, L 315, 1. lpp.), 9. pantā “Uzskaite” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai, ciktāl tas ir tehniski iespējams, finansiāli pamatoti un samērīgi ar potenciālo enerģijas ietaupījumu, elektroenerģijas, dabasgāzes, centralizētās siltumapgādes, centralizētās dzesēšanas un mājsaimniecības karstā ūdens galalietotājiem par konkurētspējīgu samaksu tiktu nodrošināti individuāli skaitītāji, kas precīzi atspoguļo galalietotāja faktisko enerģijas patēriņu un sniedz informāciju par faktisko izmantošanas laiku.

Šādu individuālu skaitītāju par konkurētspējīgu samaksu nodrošina vienmēr, ja:

[..]

3.   [..]

Ja siltumapgāde un dzesēšana daudzdzīvokļu ēkās tiek nodrošināta, izmantojot centralizētu siltumapgādi vai dzesēšanu, vai ja šādas ēkas galvenokārt izmanto savas kopējās apkures vai dzesēšanas sistēmas, dalībvalstis var ieviest pārredzamus noteikumus par to, kā sadala izmaksas par siltuma vai karstā ūdens patēriņu šādās ēkās, lai nodrošinātu individuālā patēriņa uzskaites pārredzamību un precizitāti. Attiecīgos gadījumos šādos noteikumos iekļauj pamatnostādnes par to, kā sadalīt maksu par siltumu un/vai karsto ūdeni, kas izmantots šādām vajadzībām:

4

Šīs direktīvas 10. pants atbilstoši tā nosaukumam attiecas uz “Rēķinu informāciju”.

5

Zakon za energetikata (Enerģētikas likums, 2003. gada 9. decembra DV Nr. 107), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 155. pantā ir noteikts:

“(1)   [..] klienti, kas lieto siltumenerģiju kopīpašumā esošā ēkā, maksā par patērēto siltumenerģiju vienā no turpmāk minētajiem veidiem pēc to izvēles:

(2)   [..] Siltuma sadales uzņēmums vai siltumenerģijas piegādātājs izraksta rēķinu par patērēto siltumenerģijas apjomu, pamatojoties uz faktisko patēriņu, vismaz reizi gadā.

(3)   [..] Noteikumi par paredzētā patēriņa noteikšanu un to summu kompensāciju, kas pārskaitītas, ņemot vērā katra klienta faktiski patērēto siltumenerģiju, ir paredzēti [noteikumos].”

6

2007. gada 6. aprīļanaredba no 16‑334 g. za toplocnabdyavaneto (Noteikumi Nr. 16‑334 par centralizēto siltumapgādi; 2007. gada 24. aprīļa DV Nr. 34), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Noteikumi par centralizēto siltumapgādi”), 61. panta 1. punktā bija paredzēts:

“[..] Siltumenerģijas patēriņa sadali kopīpašumā esošā ēkā veic [..] saskaņā ar šo noteikumu un tā pielikuma prasībām.”

7

Noteikumu par centralizēto siltumapgādi pielikumā bija paredzēta metode, kā aprēķināt siltumenerģijas patēriņa sadali kopīpašumā esošās ēkās.

8

Administrativno‑protsesualen kodeks (Administratīvā procesa kodekss; 2006. gada 11. aprīļaDV Nr. 30), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Administratīvā procesa kodekss”), 156. pantā ir noteikts:

“(1)   [..] Administratīvā iestāde ar citu atbildētāju un ieinteresēto personu, kurām apstrīdētais akts ir labvēlīgs, piekrišanu var pilnībā vai daļēji atsaukt šo aktu vai pieņemt aktu, kuru tā bija atteikusies pieņemt.

(2)   Prasītāja piekrišana ir nepieciešama arī akta atsaukšanai pēc pirmās tiesas sēdes.

(3)   Atsaukto aktu var no jauna izdot tikai tad, ja iestājas jauni apstākļi.

(4)   Ja prasībai par aktu ir pievienots prasījums par zaudējumu atlīdzību, tiesvedība saistībā ar šo pēdējo prasījumu turpinās.”

9

Administratīvā procesa kodeksa 187. pantā ir paredzēts:

“(1)   Prasībām par reglamentējošiem īstenošanas aktiem nav nekādu termiņu.

(2)   Prasība par reglamentējošu aktu nav pieņemama, kad jau ir celta pirmā prasība to pašu iemeslu dēļ.”

10

Šī kodeksa 195. pantā ir paredzēts:

“(1)   Reglamentējošs īstenošanas akts tiek uzskatīts par atceltu no dienas, kad stājas spēkā tiesas nolēmums.

(2)   Par spēkā neesošu atzīta vai atzīstama reglamentējoša akta juridiskās sekas pēc savas ierosmes nosaka kompetentā iestāde trīs mēnešu laikā pēc tiesas nolēmuma stāšanās spēkā.”

11

Saskaņā ar minētā kodeksa 204. panta 3. punktu, ja zaudējumus ir radījis atsaukts administratīvs akts, tā nelikumību konstatē tiesa, kurā tika celta prasība par zaudējumu atlīdzību.

12

Šī kodeksa 221. panta 4. punkts ir formulēts šādi:

“Kad administratīvā iestāde ar citu atbildētāju piekrišanu atsauc administratīvu aktu vai pieņem aktu, kuru tā bija atteikusies pieņemt, [Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa)] atceļ saistībā ar šo aktu vai atteikumu pieņemto tiesas nolēmumu, pamatojoties uz tajā pieļauto procesuālo pārkāpumu.”

13

Zakon za otgovornostta na darzhavata i na obshtinite za vredi (Likums par valsts un pašvaldību atbildību par zaudējumiem, 1988. gada 5. augustaDV Nr. 60) 1. pantā ir paredzēts:

“1.   [..] Valsts un pašvaldības ir atbildīgas par zaudējumiem, kas fiziskām un juridiskām personām nodarīti ar valsts un pašvaldības iestāžu vai darbinieku prettiesisku darbību, bezdarbību vai aktiem valsts pārvaldes funkciju īstenošanas gaitā vai saistībā ar to [..].

2.   [..] Saskaņā ar 1. punktu celtās prasības tiek skatītas atbilstoši administratīvajam procesam, kas noteikts Administratīvā procesa kodeksā [..].”

14

IG cēla prasību Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) par Noteikumu par centralizēto siltumapgādi pielikuma 6.1.1. punktu (turpmāk tekstā – “attiecīgā valsts tiesību norma”).

15

Ar 2018. gada 13. aprīļa lēmumu Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa), lemjot trīs tiesnešu sastāvā, apmierināja prasību un atcēla attiecīgo valsts tiesību normu, pamatojoties uz to, ka tā neļauj sasniegt mērķi, kas izriet no Direktīvas 2012/27 9. un 10. panta, kuri Bulgārijas tiesībās transponēti ar Enerģētikas likuma 155. panta 2. punktu – redakcijā, kas piemērojama pamatlietā –, nodrošināt, ka rēķini par siltumenerģiju tiek izrakstīti, ņemot vērā faktisko patēriņu.

16

Ministar na energetikata (Enerģētikas ministrs, Bulgārija) cēla prasību Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa), kas par iepriekšējā punktā minēto nolēmumu lēma piecu tiesnešu sastāvā.

17

Ar noteikumiem, kas publicēti 2019. gada 20. septembraDarzhaven vestnik, Bulgārijas likumdevējs grozīja attiecīgo valsts tiesību normu.

18

Ar 2020. gada 11. februāra nolēmumu Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa), lemjot piecu tiesnešu sastāvā, konstatēja, ka attiecīgā valsts tiesību norma ir tikusi grozīta ar vēlāku tiesību normu, kas regulē tās pašas attiecības. Šī iemesla dēļ minētā tiesa atcēla savu 2018. gada 13. aprīļa nolēmumu un atzina ka tajā iesniegtais strīds ir zaudējis priekšmetu. Minētā tiesa uzskata, ka Bulgārijas tiesībās paredzētā iespēja vērsties pret reglamentējošiem īstenošanas aktiem nav pakļauta nekādam termiņam, taču šī iespēja pastāv tikai attiecībā uz spēkā esošiem reglamentējošiem aktiem, un nevis uz tiem, kas ir atcelti vai grozīti un uz kuriem vairs neattiecas tiesības, kas ir spēkā brīdī, kad tiesa lemj pēc būtības. Šis 2020. gada 11. februāra nolēmums ir galīgs.

19

IG cēla prasību iesniedzējtiesā Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) pret Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa), lai saņemtu atlīdzību par mantisko un morālo kaitējumu, kas viņam, iespējams, nodarīti ar pēdējās minētās tiesas 2020. gada 11. februāra nolēmumu. Prasības pamatošanai IG norāda, ka ar šo nolēmumu Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) nosprieda, ka attiecīgā valsts tiesību norma ir spēkā un tai ir jārada sekas laikposmā no brīža, kad prasītājs cēlis prasību, līdz šīs tiesību normas atcelšanas datumam. IG apgalvo, ka tādējādi viņam tika liegtas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas garantētas Hartas 47. pantā, kā arī tiesības uz efektivitātes un līdzvērtības principu piemērošanu. Turklāt prasītājs apstrīd Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) judikatūras, saskaņā ar kuru reglamentējošā akta grozījumi ir pielīdzināmi tā atsaukšanai, pamatotību.

20

Savukārt Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) norāda, ka tāds nolēmums kā tās 2020. gada 11. februāra nolēmums, ar kuru konstatēts, ka tajā izskatāmais strīds ir zaudējis priekšmetu, neizslēdz iespēju pārbaudīt attiecīgā akta tiesiskumu. Esot iespējams piemērot Administratīvā procesa kodeksa 204. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru, ja zaudējumi ir nodarīti ar atsauktu administratīvu aktu, tiesai, kurā celta prasība par zaudējumu atlīdzību, ir kompetence konstatēt šī akta prettiesiskumu. Līdz ar to IG tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā esot nodrošinātas, jo viņš vienmēr var prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas viņam esot nodarīti attiecīgās valsts tiesību normas pieņemšanas dēļ.

21

Iesniedzējtiesa norāda, ka tai ir nepieciešama Hartas 47. panta interpretācija, lai lemtu par izskatāmo strīdu. It īpaši šī tiesa jautā, vai ar grozījumiem valsts reglamentējošā aktā, attiecībā uz kuru pirms tā grozīšanas ir pieņemts tiesas nolēmums, ar ko konstatēta tā neatbilstība Savienības tiesībām, tiesa, kurā celta prasība pārbaudīt šo lēmumu, ir atbrīvota no pienākuma izvērtēt minētās tiesību normas – tādā redakcijā, kādā tā bija pirms grozījumiem, – atbilstību Savienības tiesībām. Tāpat būtu jāprecizē, vai tas, ka šādos apstākļos attiecīgā valsts tiesību norma tiek uzskatīta par atsauktu, ļauj secināt, ka personai, kura apstrīdējusi tās tiesiskumu pirms šīs atsaukšanas, ir bijušas tiesības efektīvi vērsties tiesā, un vai valsts tiesībās paredzēto iespēju izvērtēt šīs valsts tiesību normas atbilstību Savienības tiesībām vienīgi tādas prasības ietvaros, kurā tiek lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas personai esot nodarīts minētās valsts tiesību normas pieņemšanas dēļ, var uzskatīt par šādām tiesībām efektīvi vērsties tiesā. Iesniedzējtiesa norāda, ka tai ir šaubas šajā ziņā, jo šī pati valsts tiesību norma redakcijā pirms tās grozījumiem turpinās reglamentēt tiesiskās attiecības, kas radušās laikposmā, kad tā bija spēkā, lai gan atsaukts administratīvais akts nerada nekādas tiesiskas sekas.

22

Šādos apstākļos Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Rakstveida apsvērumos Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) apgalvo, pirmkārt, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams, jo pretēji tam, kas ir prasīts Tiesas Reglamenta 94. panta c) punktā, šajā lūgumā nav ietverts to iemeslu izklāsts, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju, kā arī saikne, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietā piemērojamajiem valsts tiesību aktiem, jo šāda saikne katrā ziņā nepastāv.

24

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā paredzētās tiesvedības ietvaros, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, vienīgi valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesību normas. Tāpat vienīgi valsts tiesai, kura iztiesā lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir jāizvērtē, ņemot vērā lietas īpatnības, gan Tiesai uzdodamo jautājumu nepieciešamība, gan to atbilstība. Tāpēc Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju (spriedums, 2022. gada 17. maijs, SPV Project 1503 u.c., C‑693/19 un C‑831/19, EU:C:2022:395, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

25

Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2022. gada 17. maijs, SPV Project 1503 u.c., C‑693/19 un C‑831/19, EU:C:2022:395, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

26

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm, kas apkopotas šī sprieduma 14.–21. punktā, izriet, ka IG iesniedzējtiesā cēla prasību par zaudējumu atlīdzību, ar ko tiek lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas viņam, iespējams, nodarīts tādēļ, ka Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) nelēma pēdējā instancē par IG celto prasību atcelt attiecīgo valsts tiesību normu.

27

Saskaņā ar šīm pašām norādēm IG, pamatojot minēto atcelšanas prasību, apgalvoja, ka attiecīgā valsts tiesību norma neatbilst Direktīvas 2012/27 normām, ko turklāt Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa), lemjot trīs tiesnešu sastāvā, nosprieda 2018. gada 13. aprīļa nolēmumā, ar kuru šī prasība tika apmierināta. Iesniedzējtiesa arī norāda, ka prasības par zaudējumu atlīdzību pamatošanai IG apgalvo, ka Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) piecu tiesnešu sastāvā, nospriežot – atbilstoši Bulgārijas procesuālajām tiesībām –, ka pēc attiecīgās valsts tiesību normas atcelšanas prasītāja prasībai bija zudis priekšmets, ir pārkāpusi Savienības tiesības, jo tā nav ievērojusi Hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Šis Savienības tiesību pārkāpums esot pamatā IG it kā nodarītajam kaitējumam, kura atlīdzību viņš vēlas panākt iesniedzējtiesā.

28

Šīs norādes ļauj saprast iemeslus, kādēļ iesniedzējtiesai rodas jautājums par Savienības tiesību interpretāciju, kā arī par saikni, ko tā konstatējusi starp tām un konkrēti Bulgārijas tiesību procesuālajām normām, kuru rezultātā Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa), lemjot piecu tiesnešu sastāvā, nosprieda, ka IG atcelšanas prasība bija zaudējusi priekšmetu, un, pēc IG domām, tas viņam ir radījis kaitējumu.

29

No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilst Reglamenta 94. panta c) punkta prasībām.

30

Otrkārt, attiecībā uz Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) argumentu, saskaņā ar kuru lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtībā nav pieņemams, jo ar to tiek apstrīdēts šīs tiesas 2020. gada 11. februāra nolēmuma res judicata spēks, pietiek norādīt, ka pamatlieta attiecas uz tāda kaitējuma atlīdzību, kas, iespējams, nodarīts IG šī pēdējā minētā nolēmuma dēļ, ar kuru, kā uzskata IG, ir pārkāptas Savienības tiesības. Valsts atbildības principa atzīšana attiecībā uz Savienības tiesību pārkāpumu, kas izriet no pēdējās instances tiesas nolēmuma, pati par sevi nenozīmē, ka tiek apšaubīts šāda nolēmuma res judicata spēks (spriedums, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 39. punkts).

31

No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

32

Ar pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Hartas 47. pants, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts procesuālo tiesību normu, saskaņā ar kuru, ja valsts tiesību normu, kas apstrīdēta ar atcelšanas prasību, pamatojoties uz to, ka tā neatbilst Savienības tiesībām, atceļ un tāpēc tā vairs nerada sekas nākotnē, tiek uzskatīts, ka strīdam ir zudis priekšmets, tāpēc par to vairs nav jālemj.

33

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja attiecīgajā jomā nav Savienības noteikumu, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jāparedz procesuālie noteikumi tādu prasību celšanai tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt personu tiesību aizsardzību saskaņā ar procesuālās autonomijas principu, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kuras ir piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (spriedums, 2021. gada 15. aprīlis, État belge (Apstākļi pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas) (C‑194/19, EU:C:2021:270), 42. punkts un tajā minētā judikatūra].

34

Kā ģenerāladvokāts atgādinājis secinājumu 34. punktā, no Tiesas judikatūras arī izriet, ka Hartas 47. pantā paredzētais efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips pats par sevi neprasa, lai pastāvētu autonoma prasība, kuras galvenais mērķis ir apstrīdēt valsts tiesību normu saderību ar Savienības tiesību normām, ja vien pastāv viens vai vairāki tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ļauj kaut vai pakārtoti nodrošināt to tiesību ievērošanu, kuras personām izriet no Savienības tiesībām (spriedumi, 2007. gada 13. marts, Unibet, C‑432/05, EU:C:2007:163, 47. punkts, un 2020. gada 24. septembris, YS (Vadošu darba ņēmēju arodpensijas)C‑223/19, EU:C:2020:753, 96. punkts).

35

It īpaši Tiesa ir nospriedusi, ka Savienības tiesību pilnīga efektivitāte un to tiesību efektīva aizsardzība, kas ar tām ir piešķirtas privātpersonām, attiecīgā gadījumā var tikt nodrošinātas ar principu par valsts atbildību par privātpersonām radītajiem zaudējumiem, pieļaujot Savienības tiesību pārkāpumu, kurā tā ir vainojama, jo šis princips ir raksturīgs Līgumu, uz kuriem Savienība ir balstīta, sistēmai (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Deutsche Umwelthilfe, C‑752/18, EU:C:2019:1114, 54. punkts).

36

Iesniedzējtiesas pirmais un otrais jautājums attiecas uz gadījumu, kad dalībvalsts ir izvēlējusies valsts tiesību sistēmā paredzēt autonomu tiesību aizsardzības līdzekli, kas ļauj prasīt atcelt valsts tiesību normu, tostarp tādēļ, ka tā neatbilst Savienības tiesībām, vienlaikus paredzot, ka šīs tiesību normas atcelšanas gadījumā ir uzskatāms, ka atcelšanas prasība ir zaudējusi priekšmetu un tāpēc par to vairs nav jālemj.

37

Tāpēc, lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jāizvērtē – ņemot vērā šī sprieduma 33.–35. punktā minēto judikatūru –, vai šāds valsts procesuālais tiesiskais regulējums atbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem.

38

Pirmkārt, attiecībā uz līdzvērtības principu tāds valsts procesuālais noteikums kā pamatlietā aplūkotais atbilst šim principam, ciktāl tas ir vienādi piemērojams visām prasībām atcelt valsts tiesību normu, lai kāds arī būtu prasības pamatojums, un nevis tikai prasībām, kas pamatotas ar to, ka apstrīdētā tiesību norma, iespējams, ir pretrunā Savienības tiesībām.

39

Šajā gadījumā, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 52. un 53. punktā, no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka procesuālais noteikums, kā rezultātā Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma, ka IG celtā atcelšanas prasība ir zaudējusi priekšmetu, nav piemērojams vienīgi tādām prasībām atcelt valsts tiesību normu, kuras pamatotas ar iemesliem, kas izriet no Savienības tiesībām. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tas tā patiešām ir.

40

Ievērojot šo pārbaudi, šāds valsts procesuālais noteikums šķiet saderīgs ar līdzvērtības principu.

41

Otrkārt, attiecībā uz tāda valsts procesuālā noteikuma kā pamatlietā aplūkotā atbilstību efektivitātes principam, protams, ir jākonstatē – tad, ja valsts tiesību normu atceļ likumdevējs, tam nav tādas pašas tiesiskās sekas kā tad, ja to atceļ tiesa.

42

Lai gan šādas tiesību normas atcelšana, ko veic likumdevējs, sekas rada tikai nākotnē (ex nunc), un tāpēc ar to netiek apšaubīts ar atcelto tiesību normu radīto tiesisko seku raksturs attiecībā uz pastāvošām situācijām, valsts tiesību normas atcelšana tiesā rada sekas pagātnē (ex tunc) no tās pieņemšanas dienas, un tāpēc principā minētās tiesību normas radītās sekas uz esošajām situācijām vairs nepastāv, sākot no minētās dienas.

43

Ņemot to vērā, ir arī jānorāda, ka nav izslēgts – ja valsts tiesību normu, kuras atcelšanu prasītājs lūdz tiesā, tiesvedības laikā atceļ likumdevējs, tas prasītājam, ņemot vēra viņa īpašo situāciju, rada tādas pašas tiesiskās sekas kā tiesību normas atcelšana tiesā, ko viņš bija lūdzis.

44

Tā tas it īpaši būtu gadījumā, ja minētais prasītājs ar atcelšanas prasību vēlētos panākt vienīgi to, lai apstrīdēta tiesību norma nākotnē neradītu tiesiskās sekas, kuras viņš uzskata par kaitējošām, jo iespējamās sekas, kas jau ir radītas ar šo pašu tiesību normu, uz viņu neattiecas.

45

Divos iepriekšējos punktos paredzētajā gadījumā nevar uzskatīt, ka efektivitātes princips nepieļautu tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tiesa, kurā ir celta atcelšanas prasība attiecībā uz likumdevēja atcelto tiesību normu, nolemj, ka tiesvedība ir jāizbeidz, pamatojoties uz to, ka šai prasībai ir zudis priekšmets. Šādā situācijā būtu pārmērīgi prasīt kompetentajai valsts tiesai, lai tā lemj par strīdu pēc būtības, jo apstrīdētās tiesību normas atcelšanas dēļ prasītājs jau ir panācis rezultātu, ko viņš vēlējies, ceļot atcelšanas prasību.

46

Tomēr ir iespējams arī, ka, lūdzot atcelt valsts tiesību normu, prasītājs vēlas arī atcelt tiesiskās sekas, kas izriet no šīs tiesību normas piemērošanas un kuras tam ir nelabvēlīgas. Šādā gadījumā no tā vien, ka minēto tiesību normu atceļ likumdevējs, neizriet, ka zūd tās sekas pagātnē, un tas, ka šādā pašā situācijā tiek piemērota valsts procesuālā norma, saskaņā ar kuru tiesvedību izbeidz, pamatojoties uz to, ka tai ir zudis priekšmets, var atņemt prasītājam tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

47

Šādu secinājumu nevar apšaubīt tikai tādēļ, ka saskaņā ar šī sprieduma 34. punktā minēto judikatūru attiecīgajai dalībvalstij nebija pienākuma valsts tiesībās paredzēt autonomu prasību, lai apstrīdētu valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesību normām, vai tādēļ ka šajās valsts tiesībās ir paredzēta prasība par zaudējumu atlīdzību, lai atlīdzinātu kaitējumu, kas prasītājam, iespējams, nodarīts tāpēc, ka ir piemērota Savienības tiesībām neatbilstoša valsts tiesību norma.

48

Šajā ziņā ir jānorāda, ka personām no dažādiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas, iespējams, ir paredzēti valsts tiesībās, ir jāizvēlas tas, kuru tās uzskata par vispiemērotāko to mērķiem un kuriem tie veltīs savus finansiālos resursus.

49

Tādējādi nevar izslēgt, ka persona, kura uzskata, ka tai ir nodarīts kaitējums ar sekām, kādas izriet no direktīvai, iespējams, pretrunā esošas valsts tiesību normas piemērošanas, drīzāk nolemj – lai novērstu šīs sekas – celt prasību atcelt šo tiesību normu, ja šāds tiesību aizsardzības līdzeklis ir paredzēts valsts tiesībās, nevis celt prasību par zaudējumu atlīdzību pret attiecīgo dalībvalsti.

50

Valsts tiesību normas, kas ir pretrunā attiecīgajai direktīvai, atcelšana izraisītu arī šīs tiesību normas radīto tiesisko seku likvidēšanu ar atpakaļejošu spēku, kam šī persona, iespējams, dos priekšroku salīdzinājumā ar iespējamiem zaudējumiem, kurus ir pienākums segt attiecīgajai dalībvalstij, atlīdzinot kaitējumu, kas nodarīts šo tiesisko seku dēļ.

51

Tādējādi no šī sprieduma 48.–49. punktā minētā pamatojuma izriet, ka tāda prasītāja situācija, kurš ir tādas dalībvalsts pilsonis, kuras valsts tiesībās nav paredzēta autonoma prasība, kuras mērķis galvenokārt ir apstrīdēt valsts tiesību normas atbilstību Savienības tiesībām, nevar tikt salīdzināta ar tādas personas situāciju citā dalībvalstī, kuras valsts procesuālajās tiesībās ir paredzēta šāda prasība, kuru tomēr – apstrīdētās tiesību normas atcelšanas gadījumā – var uzskatīt par prasību, kurai ir zudis priekšmets.

52

Ja šajā pēdējā minētajā gadījumā tiktu nolemts, ka prasībai ir zudis priekšmets, un ja apstrīdēto tiesību normu atceļ likumdevējs, tiesvedība ir jāizbeidz, un ja prasītājam nebūtu iespējas pierādīt, ka, neraugoties uz šo atcelšanu, ko veicis likumdevējs, viņam joprojām ir interese celt prasību atcelt minēto tiesību normu, tas varētu pārmērīgi apgrūtināt minētajam prasītājam Savienības tiesībās piešķirto tiesību īstenošanu.

53

Ar iespēju, ka minētais prasītājs šādā gadījumā var celt jaunu prasību par zaudējumu atlīdzību pret attiecīgo dalībvalsti, ar mērķi saņemt tāda kaitējuma atlīdzību, kas, iespējams, nodarīts apstrīdētās tiesību normas piemērošanas seku dēļ, un ka šajā ziņā var tikt nolemts, šoreiz pakārtoti, ka šī tiesību norma neatbilst Savienības tiesībām, nepietiks, lai nodrošinātu šī paša prasītāja tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jo šī sprieduma 48. punktā izklāstīto apsvērumu dēļ nav izslēgts, ka prasītājam tāpēc varētu rasties procesuāli apgrūtinājumi, tostarp saistībā ar izdevumiem, ilgumu un pārstāvniecības noteikumiem, kas padarītu pārāk grūtu Savienības tiesībās paredzēto tiesību īstenošanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 15. aprīlis, Impact, C‑268/06, EU:C:2008:223, 51. punkts).

54

Šāds risks a fortiori varētu būt gadījumā, ja apstrīdēto tiesību normu atceļ likumdevējs un prasības atcelt minēto tiesību normu priekšmeta zudums tiek konstatēts vēlākā tiesvedības stadijā, kā tas ir šajā gadījumā, kad prasības priekšmeta zudums tika konstatēts kasācijas tiesvedībā.

55

No tā izriet – lai gan Savienības tiesībās atzītais efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips nevar visos gadījumos liegt uzskatīt, ka prasībai atcelt valsts tiesību normu, kas, iespējams, ir pretrunā Savienības tiesībām – likumdevējam atceļot apstrīdēto tiesību normu –, ir zudis priekšmets, tas tomēr nepieļauj, ka šāda iemesla dēļ tiesvedība tiek izbeigta, ja lietas dalībniekiem nav bijusi iespēja iepriekš pierādīt savu iespējamo interesi tiesvedības turpināšanā un līdz ar to, ja šajā nolēmumā nav ņemta vēra šāda interese.

56

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Hartas 47. pantā nostiprinātais efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts procesuālo noteikumu, saskaņā ar kuru, ja valsts tiesību normu, kas ir apstrīdēta ar atcelšanas prasību, pamatojoties uz to, ka tā ir pretrunā Savienības tiesībām, atceļ likumdevējs un tāpēc tā pārstāj radīt sekas nākotnē, tiek uzskatīts, ka strīds ir zaudējis priekšmetu un tāpēc tiesvedība ir jāizbeidz, ja lietas dalībniekiem nav bijusi iespēja iepriekš pierādīt savu iespējamo interesi tiesvedības turpināšanā un ja šāda interese nav ņemta vērā.

57

Ņemot vērā atbildes uz pirmo un otro jautājumu, uz trešo jautājumu nav jāatbild.

58

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā nostiprinātais efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts procesuālo noteikumu, saskaņā ar kuru, ja valsts tiesību normu, kas ir apstrīdēta ar atcelšanas prasību, pamatojoties uz to, ka tā ir pretrunā Savienības tiesībām, atceļ likumdevējs un tāpēc tā pārstāj radīt sekas nākotnē, tiek uzskatīts, ka strīds ir zaudējis priekšmetu un tāpēc tiesvedība ir jāizbeidz, ja lietas dalībniekiem nav bijusi iespēja iepriekš pierādīt savu iespējamo interesi tiesvedības turpināšanā un ja šāda interese nav ņemta vērā.