–

Somijas valdības vārdā – M. Pere, pārstāve,

–

Igaunijas valdības vārdā – M. Kriisa, pārstāve,

–

Spānijas valdības vārdā – L. Aguilera Ruiz, pārstāvis,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un A. Hanje, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Armati, M. Huttunen, M. Mataija un I. Söderlund, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV 2005, L 255, 22. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Direktīvu 2013/55/ES (OV 2013, L 354, 132. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2005/36”), 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 3. punktu, kā arī 13. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā, ko uzsākusi A par Opetushallitus (Izglītības pārvalde, Somija) lēmumu noraidīt prasītājas lūgumu atzīt viņas pirmskolas izglītības pedagoga profesionālo kvalifikāciju.

3

Direktīvas 2005/36 1. un 14. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

4

Saskaņā ar Direktīvas 2005/36 1. pantu:

“Šī direktīva paredz noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalsts, kas darbības sākšanai vai veikšanai reglamentētā profesijā savā teritorijā izvirza nosacījumu, ka vajadzīgas specifiskas profesionālās kvalifikācijas (turpmāk “uzņēmēja dalībvalsts”), saistībā ar darbības sākšanu vai veikšanu šajā profesijā atzīst profesionālās kvalifikācijas, kuras iegūtas vienā vai vairākās citās dalībvalstīs (turpmāk “izcelsmes dalībvalsts”) un kuras ļauj šo personai ar šādu kvalifikāciju veikt darbību tajā pašā profesijā šajā dalībvalstī.

[..]”

5

Šīs direktīvas 2. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Šī direktīva attiecas uz visiem dalībvalstu pilsoņiem, kas vai nu kā pašnodarbinātas personas, vai kā darbinieki vēlas veikt darbību reglamentētā profesijā, tostarp brīvajās profesijās, dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņi ieguvuši savu profesionālo kvalifikāciju.

[..]

2.   Ikviena dalībvalsts savā teritorijā saskaņā ar saviem tiesību aktiem var atļaut dalībvalsts pilsoņiem, kuriem ir tādas profesionālās kvalifikācijas apliecinājums, kura nav iegūta šajā dalībvalstī, veikt darbību reglamentētā profesijā, kā tā paredzēta 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā. [..]”

6

Minētās direktīvas 3. pantā ir paredzēts:

“1.   Šajā direktīvā lieto šādas definīcijas:

[..]

[..].

3.   Kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, ko izsniedz kāda trešā valsts, uzskata par kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, ja attiecīgajai personai ir trīs gadu profesionālā pieredze attiecīgajā profesijā tās dalībvalsts teritorijā, kura šo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu atzinusi saskaņā ar 2. panta 2. punktu, un ja attiecīgā dalībvalsts apliecinājusi šo profesionālo pieredzi.”

7

Saskaņā ar Direktīvas 2005/36 4. pantu “Atzīšanas ietekme”

“1.   Profesionālās kvalifikācijas atzīšana uzņēmējā dalībvalstī ļauj saņēmējiem minētajā dalībvalstī piekļūt tai pašai profesijai, kurā viņi ir kvalificēti izcelsmes dalībvalstī, un veikt to uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kā uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem.

2.   Šīs direktīvas nolūkā profesija, kurā pretendents vēlas veikt darbību uzņēmējā dalībvalstī, ir tā pati profesija, kurai viņš kvalificēts izcelsmes dalībvalstī, ja tajā ietvertās darbības ir līdzvērtīgas.

[..]”

8

Direktīvas 13. pantā “Atzīšanas nosacījumi” ir noteikts:

“1.   Ja piekļuve reglamentētai profesijai vai darbībai šādā profesijā uzņēmējā dalībvalstī ir atkarīga no tā, vai personai ir konkrētas profesionālās kvalifikācijas, minētās dalībvalsts kompetentā iestāde atļauj pretendentiem piekļūt un darboties minētajā profesijā saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem, kurus piemēro tās pilsoņiem, ja viņiem ir kompetences apliecinājums vai kvalifikāciju apliecinoši dokumenti, kuri minēti 11. pantā un kurus prasa cita dalībvalsts, lai piekļūtu profesijai vai darbotos profesijā tās teritorijā.

Kompetences apliecinājumus vai kvalifikāciju apliecinošus dokumentus izdod dalībvalsts kompetentā iestāde, kas norīkota saskaņā ar minētās dalībvalsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem.

2.   Piekļūt profesijai un veikt darbību tajā, kā aprakstīts 1. punktā, atļauj arī tiem pretendentiem, kas attiecīgajā profesijā iepriekšējo desmit gadu laikā vienu gadu veikuši pilna laika darbību vai līdzvērtīga kopēja ilguma laikposmā daļlaika darbību citā dalībvalstī, kura minēto profesiju nereglamentē, un kam ir viens vai vairāki kompetences apliecinājumi vai kvalifikāciju apliecinoši dokumenti, ko izdevusi cita dalībvalsts, kura minēto profesiju nereglamentē.

Kompetences apliecinājumi un kvalifikāciju apliecinošie dokumenti atbilst šādiem nosacījumiem:

Tomēr pirmajā daļā minēto viena gada profesionālo pieredzi var nepieprasīt, ja pretendenta kvalifikāciju apliecinošajos dokumentos ir apstiprināts, ka izglītība un apmācība bijusi reglamentēta.

[..]”

9

Minētās direktīvas 59. panta 1. punktā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis līdz 2016. gada 18. janvārim [Eiropas] Komisijai nosūta esošo reglamentēto profesiju sarakstu, norādot katrā profesijā iekļautās darbības, un sarakstu ar tās teritorijā reglamentēto izglītību un apmācību, kā arī 11. panta c) punkta ii) apakšpunktā minēto apmācību ar īpašu struktūru. Komisijai bez liekas kavēšanās ziņo par visām izmaiņām šajos sarakstos. Komisija izveido un uztur publiski pieejamu reglamentēto profesiju datubāzi, tostarp katrā profesijā iekļauto darbību vispārīgu aprakstu.”

10

Atbilstoši Laki ammattipätevyyden tunnustamisesta (1384/2015) (Likums Nr. 1384/2015 par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu) 1. panta pirmajai daļai šajā likumā ir reglamentēta profesionālo kvalifikāciju atzīšana un pakalpojumu sniegšanas brīvība saskaņā ar Direktīvu 2005/36. Šī likuma 6. pantā ir precizēti kvalifikāciju atzīšanas nosacījumi.

11

Pirmskolas izglītības pedagoga kvalifikācijas prasības Igaunijā ir noteiktas 2002. gada 26. augustaKoolieelse lasteasutuse pedagoogide kvalifikatsiooninõuded (RTL 2002, 96, 1486; RT I, 03.09.2013, 36; Izglītības ministra Noteikumi par Pirmskolas izglītības pedagogu kvalifikācijas prasībām; turpmāk tekstā – “Noteikumi par pirmskolas izglītības pedagogu kvalifikācijas prasībām”).

12

Atbilstoši šo noteikumu 1. panta 1. punktam:

“Darba devējs novērtē, vai darba ņēmējs ir piemērots šim amatam, kā arī atbilst šajos noteikumos paredzētajām prasībām attiecībā uz kvalifikāciju. [..]”

13

Atbilstoši šo noteikumu 18. pantam pirmskolas izglītības pedagoga kvalifikācijas prasības ir šādas – augstākās izglītības diploms un pedagoģiskās prasmes. Šo pašu noteikumu 37. pantā ir paredzēts, ka šajā tiesību aktā paredzētās kvalifikācijas prasības neattiecas uz pedagogiem, kuri strādājuši kā pirmskolas izglītības pedagogi pirms 2013. gada 1. septembra un kuriem ir kvalifikācija vai tiek uzskatīts, ka viņiem ir atbilstoša kvalifikācija, lai strādātu līdzīgā amatā saskaņā ar Noteikumiem par pirmskolas izglītības pedagogu kvalifikācijas prasībām, kas bija spēkā pirms 2013. gada 1. septembra.

14

Pēc tam, kad Igaunijas Republika 2004. gada 1. maijā pievienojās Eiropas Savienībai, 2005. gada 6. jūnijaVabariigi Valitsuse 6. juuni 2005. a määrus nr 120 “Eesti Vabariigi kvalifikatsioonide ja enne 20. augustit 1991. a antud endise NSV Liidu kvalifikatsioonide vastavus” (RT I 2005, 32, 241; RT I, 28.07.2020, 6; Valdības noteikumi Nr. 120 par atbilstību starp Igaunijas Republikas un bijušās PSRS diplomiem, kas izdoti pirms 1991. gada 20. augusta) ir noteikta atbilstība starp kvalifikācijām, kas bija atzītas Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā un piešķirtas pirms 1991. gada 20. augusta, un Igaunijas Republikas izglītības sistēmas vispārējās izglītības un augstākās izglītības līmeņiem.

15

A iesniedza lūgumu izglītības pārvaldei atzīt viņas pirmskolas izglītības pedagoga profesionālo kvalifikāciju, pamatojoties uz šādiem dokumentiem:

16

Turklāt ir skaidrs, ka A par pirmskolas izglītības pedagoģi ir strādājusi Igaunijas Padomju Sociālistiskajā Republikā no 1980. gada līdz 1984. gadam un vēlāk atsāka par to strādāt privātā bērnudārzā Somijā no 2016. gada līdz 2017. gadam.

17

Ar 2018. gada 8. marta lēmumu Izglītības pārvalde noraidīja A lūgumu.

18

Ar 2019. gada 18. aprīļa lēmumu Helsingin hallinto‑oikeus (Helsinku Administratīvā tiesa) noraidīja A celto prasību par Izglītības pārvaldes lēmumu. Šī tiesa atzina, ka A kvalifikācija un profesionālā pieredze neatbilst nosacījumiem, lai profesionālo kvalifikāciju varētu atzīt saskaņā ar Likumu Nr. 1384/2015 par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu.

19

A par minēto spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā – Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa, Somija).

20

Pirmkārt, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai pirmskolas izglītības pedagoga profesija ir “reglamentēta profesija” Igaunijā Direktīvas 2005/36 izpratnē.

21

Tā norāda – šķiet, ka no vairākiem elementiem izriet, ka šī profesija patiesi ir reglamentēta profesija Igaunijā. Atbilstības nosacījumi, kuri jāizpilda pirmskolas izglītības pedagogam un kuri ir paredzēti Noteikumos par pirmskolas izglītības pedagoga kvalifikācijas prasībām, ir augstākās izglītības diploma iegūšana un pedagoģiskās prasmes. Pedagoģiskās prasmes apliecina dokuments, ko pēc pieprasījuma izdod Igaunijas skolotāju asociācija, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja lietu un pēc intervijas.

22

Iesniedzējtiesa arī norāda, ka Igaunijas Republika pirmskolas izglītības pedagoga profesiju ir iekļāvusi Komisijas izveidotajā reglamentēto profesiju datubāzē.

23

Tomēr citi elementi rada iesniedzējtiesai šaubas par to, vai pirmskolas izglītības pedagogs ir reglamentēta profesija Igaunijā.

24

Tā norāda – pretēji Somijas tiesībām Igaunijas tiesiskajā regulējumā nav pieprasīts, ka šī sprieduma 21. punktā minētajam augstākās izglītības diplomam ir jābūt iegūtam pirmskolas izglītības jomā.

25

Papildus tā apgalvo, ka darba ņēmējam, kurš pieņem darbā šādu pedagogu ir rīcības brīvība izvērtēt, vai kandidāts pirmskolas izglītības pedagoga amatam atbilst nosacījumiem, kas paredzēti Noteikumos par pirmskolas izglītības pedagogu kvalifikācijas prasībām. It īpaši apliecinājums par pedagoģiskajām prasmēm neesot obligāts un darba devējam neesot saistošs. Darba devējs autonomi izvērtē, vai kandidātam ir vajadzīgās pedagoģiskās prasmes.

26

Tāpēc iesniedzējtiesa uzskata, ka divi dažādi darba devēji varētu atšķirīgi novērtēt viena un tā paša kandidāta pedagoģiskās prasmes.

27

Šādos apstākļos iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai Igaunijas tiesiskajā regulējumā patiesi ir paredzēts, ka pirmskolas izglītības pedagoga profesijā var strādāt tikai personas, kuras atbilst noteiktajiem nosacījumiem, aizliedzot šajā profesijā strādāt citam personām.

28

Otrkārt, pieņemot, ka attiecīgo profesiju var uzskatīt par reglamentētu profesiju Igaunijā, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai šī sprieduma 15. punktā minēto apliecinājumu, ko A 2017. gadā izsniegusi Igaunijas skolotāju asociācija, var uzskatīt par apliecinājumu prasmēm vai kvalifikāciju apliecinošu dokumentu Direktīvas 2005/36 13. panta 1. punkta izpratnē, lai gan profesionālā pieredze, ko tas apstiprina, tika iegūta laikā, kad izcelsmes dalībvalsts bija padomju sociālistiskā republika.

29

Treškārt, attiecībā uz diplomu, kuru A ieguvusi 1980. gadā Igaunijas Padomju Sociālistiskajā Republikā un pieredzi, ko viņa tajā ieguvusi no 1980. gada līdz 1984. gadam, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai var uzskatīt, ka šis diploms un šī pieredze apliecina trešā valstī iegūtu profesionālo kvalifikāciju Direktīvas 2005/36 3. panta 3. punkta izpratnē un vai tādējādi minēto kvalifikāciju varētu atzīt tikai ar nosacījumu, ka ieinteresētā persona papildus pierāda, ka tai ir trīs gadu profesionālā pieredze izcelsmes dalībvalstī pēc tās neatkarības atgūšanas.

30

Iesniedzējtiesa tomēr norāda, ka vienā Igaunijas 2005. gada likumā Igaunijas Padomju Sociālistiskajā Republikā iegūtie diplomi ir pielīdzināti diplomiem, kas iegūti Igaunijā pēc tās neatkarības atjaunošanas.

31

Šādos apstākļos Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

32

Kā izriet no Direktīvas 2005/36 1. apsvēruma tās mērķis ir sekmēt profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, lai dalībvalstu pilsoņi varētu nodarboties ar profesiju kā pašnodarbinātas personas vai darbinieki citā dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā viņi ieguvuši savu profesionālo kvalifikāciju, un tādējādi veicināt darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā.

33

Saskaņā ar tās 1. un 2. pantu šī direktīva ir piemērojama tikai tad, ja attiecīgā profesija ir reglamentēta uzņēmējā dalībvalstī.

34

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka pirmskolas izglītības pedagoga profesija Somijā ir reglamentēta profesija. Tāpēc uz citas dalībvalsts pilsoņu darbības sākšanu vai veikšanu šajā profesijā attiecas Direktīvas 2005/36 tiesību normas.

35

Ja attiecīgā profesija ir reglamentēta arī izcelsmes dalībvalstī, uzņēmējai dalībvalstij saskaņā ar Direktīvas 2005/36 13. panta 1. punktu ir jāļauj citu dalībvalstu pilsoņiem, kuriem ir izcelsmes dalībvalstī nepieciešamais prasmju apliecinājums vai kvalifikāciju apliecinošs dokuments, sākt un veikt darbību šajā profesijā atbilstoši tādiem pašiem nosacījumiem kā uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem.

36

Savukārt, ja attiecīgā profesija izcelsmes dalībvalstī nav reglamentēta, no Direktīvas 2005/36 13. panta 2. punkta izriet, ka uzņēmējai dalībvalstij ir pienākums atļaut sākt vai veikt darbību profesijā, ja pretendents iepriekšējo 10 gadu laikā vienu gadu ir veicis pilna laika darbību vai līdzvērtīgā kopējā ilguma laikposmā veicis daļlaika darbību attiecīgajā profesijā citā dalībvalstī un ja šim pretendentam ir viens vai vairāki kompetences apliecinājumi vai kvalifikāciju apliecinoši dokumenti, ko izdevusi izcelsmes dalībvalsts. Tomēr Direktīvas 2005/36 13. panta 2. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka prasība par profesionālo pieredzi nav piemērojama, ja pretendentam ir kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kas apstiprina reglamentētu izglītību un apmācību.

37

Tāpēc lūgums atzīt pirmskolas pedagoga profesionālo kvalifikāciju, ko A iesniedza uzņēmējā dalībvalstī, proti, Somijas Republikā, ir jāizvērtē, ņemot vērā Direktīvas 2005/36 13. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus, ja šī profesija ir reglamentēta izcelsmes dalībvalstī, proti, Igaunijas Republikā, taču, ja šī profesija nav reglamentēta iepriekš minētajā dalībvalstī, lūgums ir jāizvērtē, ņemot vērā Direktīvas 2005/36 13. panta 2. punktā minētos nosacījumus.

38

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par reglamentētu profesiju šīs tiesību normas izpratnē ir jāuzskata profesija, attiecībā uz kuru valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēti atbilstības nosacījumi, lai sāktu vai veiktu darbību šajā profesijā, bet darba devējiem ir atstāta rīcības brīvība izvērtēt, vai šie nosacījumi ir izpildīti.

39

Saskaņā ar Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu “reglamentēta profesija” ir “profesionāla darbība vai profesionālu darbību kopums, uz kuras sākšanu, veikšanu vai veikšanu kādā noteiktā veidā tieši vai netieši attiecas normatīvos vai administratīvos aktos paredzēta prasība par īpašas profesionālās kvalifikācijas esamību”.

40

Turklāt, no Tiesas judikatūras izriet, ka Direktīvu 89/48 un 92/51 izpratnē profesija ir uzskatāma par reglamentētu, ja profesionālās darbības, ko ietver šī profesija, uzsākšana vai tās veikšana ir pakļauta normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem, ar kuriem ievieš režīmu, kas paredz, ka noteiktās profesionālās darbības drīkst veikt tikai tās personas, kuras izpildījušas noteiktus nosacījumus, un aizliedz tās veikt personām, kuras nav izpildījušas šos nosacījumus (spriedumi, 1996. gada 1. februāris, Aranitis, C‑164/94, EU:C:1996:23, 19. punkts, un 2008. gada 8. maijs, Komisija/Spānija, C‑39/07, EU:C:2008:265, 33. punkts). Ņemot vērā Direktīvās 89/48 un 92/51 paredzētās definīcijas un ievērojot Direktīvas 2005/36 14. apsvērumu, minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama jēdzienam “reglamentēta profesija” pēdējās direktīvas izpratnē.

41

Šajā gadījumā jākonstatē, ka Igaunijā Noteikumu par pirmskolas izglītības pedagogu kvalifikācijas prasībām 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “darba devējs novērtē, vai darba ņēmējs ir piemērots šim amatam, kā arī atbilst šajos noteikumos paredzētajām prasībām attiecībā uz kvalifikāciju”.

42

Kā norādīja iesniedzējtiesa, un Igaunijas valdība to nenoliedz, minēto noteikumu 1. panta 1. punktā darba devējam ir piešķirta rīcības brīvība izvērtēt, vai ir izpildīti vajadzīgie atbilstības nosacījumi, lai strādātu pirmskolas izglītības pedagoga profesijā, it īpaši nosacījums par pedagoģiskajām prasmēm, tādējādi saskaņā ar minēto tiesību normu divi dažādi darba devēji varētu atšķirīgi novērtēt jautājumu par to, vai viens un tas pats pretendents ir izpildījis minētos nosacījumus.

43

Ir tiesa, ka Igaunijas valdība Tiesā norādīja – ja tiek uzrādīts Igaunijas skolotāju asociācijas izsniegts apliecinājums, darba devējam nav pamata apšaubīt kandidāta pedagoģiskās prasmes. Tomēr, kā secinājumu 60. punktā atgādinājis ģenerāladvokāts, šī valdība norādīja, ka Igaunijas tiesību aktos neviens noteikums šajā ziņā nav paredzēts. Tas tātad apstiprina iesniedzējtiesas veikto Noteikumu par pirmskolas izglītības pedagogu kvalifikācijas prasībām 1. panta 1. punkta interpretāciju, saskaņā ar kuru darba devējam ir jāizvērtē, vai ir izpildīti atbilstības nosacījumi.

44

Šāda rīcības brīvība ir jānošķir no darba devēja tiesībām pieņemt vai nepieņemt darbā personu, kas izpildījusi atbilstības nosacījumus, lai strādātu attiecīgajā profesijā, un izvēlēties starp diviem kandidātiem, kuri atbilst šiem nosacījumiem.

45

Situācija, kas izriet no šādas rīcības brīvības, rada sajukumu attiecībā uz nošķiršanu starp personām, kurām ir valsts tiesību aktos paredzētā vajadzīgā profesionālā kvalifikācija, lai strādātu attiecīgajā profesijā, un personām, kurām nav šādas kvalifikācijas.

46

Šādos apstākļos Igaunijas tiesībās nav garantēts, ka darbības sākšana vai veikšana attiecīgajā profesijā, ir atļauta tikai personām, kurām ir noteiktā profesionālā kvalifikācija.

47

Tāpēc nešķiet, ka pirmskolas izglītības pedagoga profesiju – tādu kā tā ir organizēta Igaunijā – varētu kvalificēt par “reglamentētu profesiju” Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

48

Šo novērtējumu nevar apšaubīt ar apstākļiem, ka Igaunijas Republika pirmskolas izglītības pedagoga profesiju uzskata par “reglamentētu”, ka tā šo profesiju ir iekļāvusi Komisijai paziņotajā esošo reglamentēto profesiju sarakstā un ka šī profesija ir minēta reglamentēto profesiju datubāzē, ko uztur Komisija saskaņā ar Direktīvas 2005/36 59. pantu.

49

Pirmkārt, Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietvertajā jēdzienā “reglamentēta profesija” nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām. Šis jēdziens ietilpst vienīgi Savienības tiesību piemērošanas jomā (spriedums, 2017. gada 21. septembris, Malta Dental Technologists Association un Reynaud, C‑125/16, EU:C:2017:707, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50

Tāpēc ar apstākli, ka Igaunijas Republika pirmskolas izglītības pedagoga profesiju uzskata par “reglamentētu” un ka tā to ir iekļāvusi esošo reglamentēto profesiju sarakstā, kuru tā ir paziņojusi Komisijai, nepietiek, lai šo profesiju kvalificētu par “reglamentētu profesiju” Direktīvas 2005/36 izpratnē.

51

Otrkārt, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 45. punktā, Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā turklāt nav atsauces uz šī sprieduma 48. punktā minēto Komisijas uzturētas datubāzes saturu. Tāpēc tai ir vienīgi informatīva nozīme.

52

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par “reglamentētu profesiju” tiesību normas izpratnē nevar uzskatīt profesiju, attiecībā uz kuru valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēti atbilstības nosacījumi, lai sāktu vai veiktu darbību šajā profesijā, bet darba devējiem ir atstāta rīcības brīvība izvērtēt, vai šie nosacījumi ir izpildīti.

53

Otrais jautājums ir uzdots īpaši gadījumā, ja attiecīgā profesija ir reglamentēta izcelsmes dalībvalstī Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē un ja atbilde uz pirmo jautājumu tāpēc būtu apstiprinoša. Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto noliedzošo atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

54

Trešais jautājums ir uzdots gadījumā, ja attiecīgā profesija izcelsmes dalībvalstī nav reglamentēta.

55

Šādā gadījumā, kā atgādināts arī šī sprieduma 36. punktā, no Direktīvas 2005/36 13. panta 2. punkta pirmās daļas izriet, ka uzņēmējai dalībvalstij ir pienākums atļaut sākt vai veikt darbību profesijā, ja pretendents iepriekšējo 10 gadu laikā vienu gadu ir veicis pilna laika darbību (vai līdzvērtīgā kopējā ilguma laikposmā daļlaika darbību) attiecīgajā profesijā citā dalībvalstī un ja šim pretendentam ir viens vai vairāki kompetences apliecinājumi vai kvalifikāciju apliecinoši dokumenti, ko izdevusi izcelsmes dalībvalsts. Tomēr Direktīvas 2005/36 13. panta 2. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka nosacījums par viena gada profesionālo pieredzi citā dalībvalstī pēdējo desmit gadu laikā nepastāv, ja pretendenta kvalifikāciju apliecinošais dokuments apliecina reglamentētu profesiju.

56

Šajā gadījumā pretēji tam, kas prasīts Direktīvas 2005/36 13. panta 2. punkta pirmajā daļā, A pēdējo desmit gadu laikā pirms lūguma iesniegšanas pirmsskolas izglītības pedagoga profesijā nav strādājusi nevienā citā dalībvalstī, bet gan tikai uzņēmējā dalībvalstī.

57

Šādos apstākļos iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai 1980. gadā Igaunijas Padomju Sociālistiskajā Republikā iegūto diplomu pirmskolas izglītības jomā var uzskatīt par izglītību apliecinošu dokumentu, kas apliecina reglamentētu izglītību un apmācību šīs pašas direktīvas 13. panta 2. punkta trešās daļas izpratnē.

58

Saskaņā ar Direktīvas 2005/36 3. panta 3. punktu “kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, ko izsniedz kāda trešā valsts, uzskata par kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, ja attiecīgajai personai ir trīs gadu profesionālā pieredze attiecīgajā profesijā tās dalībvalsts teritorijā, kura šo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu atzinusi saskaņā ar 2. panta 2. punktu, un ja attiecīgā dalībvalsts apliecinājusi šo profesionālo pieredzi”.

59

No tā izriet, ka ir jāuzskata, ka iesniedzējtiesa būtībā ar trešo jautājumu vaicā, vai Direktīvas 2005/36 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī tiesību norma ir piemērojama gadījumā, ja izglītību apliecinošais dokuments, kas tiek iesniegts uzņēmējā dalībvalstī, ir iegūts citas dalībvalsts teritorijā laikā, kad šī dalībvalsts nepastāvēja kā neatkarīga valsts, bet gan kā padomju sociālistiska republika, un ja šī dalībvalsts minēto izglītību apliecinošo dokumentu ir pielīdzinājusi tādam izglītību apliecinošam dokumentam, kas tajā iegūts pēc neatkarības atjaunošanas.

60

No paša Direktīvas 2005/36 3. panta 3. punkta formulējuma izriet, ka šī tiesību norma attiecas uz jebkuru izglītību apliecinošu dokumentu, ko izsniegusi trešā valsts un atzinusi dalībvalsts atbilstoši šīs pašas direktīvas 2. panta 2. punktam.

61

Jānorāda, ka diplomu, ko A ieguvusi 1980. gadā Igaunijas Padomju Sociālistiskajā Republikā, nevar uzskatīt par trešā valstī izsniegtu diplomu šīs tiesību normas izpratnē.

62

Kā izriet no paskaidrojumiem, ko iesniedzējtiesa iesniegusi Tiesā, Igaunijas Republika pēc neatkarības atjaunošanas un pēc pievienošanās Eiropas Savienībai saskaņā ar 2005. gada 6. jūnija Valdības noteikumiem Nr. 120 par atbilstību starp Igaunijas Republikas un bijušās PSRS diplomiem, kas tika izdoti pirms 1991. gada 20. augusta, šo diplomu ir pielīdzinājusi diplomam, kas iegūts Igaunijas Republikā pēc šīs dalībvalsts neatkarības atjaunošanas.

63

Tāpēc šis diploms ir jāuzskata par dalībvalstī un nevis trešā valstī izsniegtu izglītību apliecinošu dokumentu pretēji Direktīvas 2005/36 3. panta 3. punkta noteikumiem.

64

No tā izriet, ka Direktīvas 2005/36 3. panta 3. punkts nav piemērojams pamatlietas apstākļos.

65

No visa iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 2005/36 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī tiesību norma nav piemērojama gadījumā, ja izglītību apliecinošais dokuments, kas tiek iesniegts uzņēmējā dalībvalstī, ticis iegūts citas dalībvalstī teritorijā laikā, kad šī dalībvalsts nepastāvēja kā neatkarīga valsts, bet gan kā padomju sociālistiska republika, un ja šī dalībvalsts minēto izglītību apliecinošo dokumentu ir pielīdzinājusi tādam izglītību apliecinošam dokumentam, kas tajā iegūts pēc neatkarības atjaunošanas. Šāds izglītību apliecinošs dokuments ir jāuzskata par dalībvalstī nevis trešā valstī iegūtu dokumentu.

66

Jāpiebilst, ka, ņemot vērā šī sprieduma 52. un 65. punktā sniegtās atbildes, no kurām izriet, ka lūgums atzīt profesionālo kvalifikāciju neietilpst Direktīvas 2005/36 piemērošanas jomā, uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm – kā norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 90.–93. punktā – saskaņā ar Tiesas judikatūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 3. marts, Sosiaali- ja terveysalan lupa- ja valvontavirasto (Medicīniskā pamatapmācība), C‑634/20, EU:C:2022:149, 38.–46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra) A situācija ir jāizvērtē, ņemot vērā LESD 45. un 49. panta noteikumus.

67

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: