–

Asociación Multisectorial de Empresas de la Electrónica, las Tecnologías de la Información y la Comunicación, de las Telecomunicaciones y de los Contenidos Digitales (Ametic) vārdā – A. González García, M. Magide Herrero, R. Sánchez Aristi un D. Sarmiento Ramírez‑Escudero, abogados,

–

Asociación para el Desarrollo de la Propiedad Intelectual (ADEPI) vārdā – J. J. Marín López, abogado,

–

Artistas Intérpretes o Ejecutantes, Sociedad de Gestión de España (AIE) vārdā – J. A. Hernández‑Pinzón García, abogado,

–

Artistas Intérpretes, Entidad de Gestión de Derechos de Propiedad Intelectual (AISGE) vārdā – J. M. Montes Relazón, abogado,

–

Ventanilla Única Digital vārdā – J. J. Marín López, abogado,

–

Derechos de Autor de Medios Audiovisuales (DAMA) vārdā – R. Gómez Cabaleiro, abogado,

–

Centro Español de Derechos Reprográficos (CEDRO) vārdā – I. Aramburu Muñoz un J. de Fuentes Bardají, abogados,

–

Spānijas valdības vārdā – L. Aguilera Ruiz, pārstāvis,

–

Francijas valdības vārdā – A. Daniel un A.‑L. Desjonquères, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – É. Gippini Fournier un J. Samnadda, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV 2001, L 167, 10. lpp.) un Savienības tiesību vispārējos principus.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Asociación Multisectorial de Empresas de la Electrónica, las Tecnologías de la Información y la Comunicación, las Telecomunicaciones y de los contenidos Digitales (Ametic), no vienas puses, un Administración del Estado (Valsts pārvalde, Spānija), Entidad de Gestión de Derechos de los Productores Audiovisuales (EGEDA), Asociación para el Desarrollo de la Propiedad lntelectual (ADEPI), Artistas lntérpretes o Ejecutantes, Sociedad de Gestión de España (AlE), Artistas lntérpretes, Entidad de Gestión de Derechos de Propiedad lntelectual (AISGE), Ventanilla Única Digital, Derechos de Autor de Medios Audiovisuales (DAMA), Centro Español de Derechos Reprográficos (CEDRO), Asociación de Gestión de Derechos lntelectuales (AGEDI) un Sociedad General de Autores y Editores (SGAE), no otras puses, par prasību atcelt noteiktas tiesību normas, kas iekļautas 2018. gada 23. novembraReal Decreto 1398/2018 por el que se desarrolla el artículo 25 del texto refundido de la Ley de Propiedad Intelectual, aprobado por el Real Decreto Legislativo 1/1996, de 12 de abril, en cuanto al sistema de compensación equitativa por copia privada (Karaļa Dekrēts 1398/2018, ar ko īsteno Intelektuālā īpašuma likuma pārstrādātās redakcijas, kas ir pieņemta ar Karaļa [1996. gada] 12. aprīļa Leģislatīvo dekrētu 1/1996, 25. pantu par taisnīgu atlīdzības sistēmu par privāto kopēšanu; 2018. gada 11. decembraBOE Nr. 298, 121354. lpp.).

3

Direktīvas 2001/29 31., 35. un 38. apsvērums ir izteikts šādā redakcijā:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 2. pantā “Reproducēšanas tiesības” ir noteikts:

“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:

5

Minētās direktīvas 5. panta “Izņēmumi un ierobežojumi” 2. un 5. punktā ir paredzēts:

“2.   Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. pantā minētajām reproducēšanas tiesībām šādos gadījumos:

[..]

[..].

5.   Šī panta 1., 2., 3. un 4. punktā paredzētos izņēmumus un ierobežojumus piemēro tikai dažos īpašos gadījumos, kas nav pretrunā ar darba vai cita tiesību objekta parasto izmantošanu un nepamatoti neskar tiesību subjekta likumīgās intereses.”

6

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/26/ES (2014. gada 26. februāris) par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldījumu un muzikālo darbu tiesību lietošanai tiešsaistē daudzteritoriālo licencēšanu iekšējā tirgū (OV 2014, L 84, 72. lpp.) 2., 14. un 26. apsvērums ir izteikts šādā redakcijā:

[..]

[..]

7

Saskaņā ar šīs direktīvas 1. pantu tajā ir noteiktas prasības, kuras vajadzīgas, lai nodrošinātu autortiesību un blakustiesību pareizu pārvaldījumu, ko veic mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas.

8

Minētās direktīvas 3. pantā ir norādītas šādas definīcijas:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..].”

9

Ley de Propiedad Intelectual (Intelektuālā īpašuma likums) konsolidētās redakcijas, kas ir apstiprināta ar 1996. gada 12. aprīļaReal Decreto Legislativo 1/1996, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley de Propiedad Intelectual, regularizando, aclarando y armonizando las disposiciones legales vigentes sobre la materia (Karaļa Leģislatīvais dekrēts 1/1996 par Intelektuālā īpašuma likuma pārstrādātās redakcijas pieņemšanu, sakārtojot, paskaidrojot un saskaņojot šajā jomā spēkā esošās tiesību normas) (BOE Nr. 97, 1996. gada 22. aprīlis, 14369. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas ir izdarīti ar 2017. gada 3. jūlijaReal Decreto‑ley 12/2017 (Karaļa Dekrētlikums 12/2017; BOE Nr. 158, 2017. gada 4. jūlijs, 56444. lpp.; turpmāk tekstā – “Intelektuālā īpašuma likums”), 25. pants “Taisnīga atlīdzība par privātu kopēšanu” ir izteikta šādā redakcijā:

“1.   Darbu reproducēšana grāmatu vai publikāciju, kas šīm nolūkam ir pielīdzinātas ar Karaļa dekrētu, kā arī skaņu ierakstu, videogrammu vai citu skaņu, vizuālu vai audiovizuālu datu nesēju formā, kas, izmantojot tehniskus netipogrāfiskus aparātus vai instrumentus, ir veikta tikai personiskai lietošanai, kura nav profesionāla vai veikta uzņēmējdarbības nolūkos, un mērķiem, kas ne tieši, ne netieši nav komerciāli, atbilstoši 31. panta 2. un 3. punktam, ir pamats taisnīgai un vienreizējai atlīdzībai par katru no minētajiem trim reproducēšanas veidiem, kuras mērķis ir pienācīgi kompensēt kaitējumu, kas atlīdzības saņēmējiem nodarīts ar reproducēšanu, kura veikta, pamatojoties uz privātas kopēšanas tiesisko ierobežojumu. Šo atlīdzību nosaka attiecībā uz katru reproducēšanas veidu atbilstoši ierīcēm, iekārtām un datu nesējiem, kas ir piemēroti minētās reproducēšanas veikšanai un kas ir ražoti Spānijas teritorijā vai iegādāti ārpus tās ar nolūku tos komerciāli izplatīt vai izmantot šajā pašā teritorijā.

[..]

3.   Šīs atlīdzības maksātāji ir Spānijā iedibināti ražotāji, ja tie darbojas kā komerciāli izplatītāji, kā arī personas, kas ārpus Spānijas teritorijas iegādājas 1. punktā minētās ierīces, iekārtas un datu nesējus, lai tos komerciāli izplatītu vai izmantotu šajā teritorijā.

Turklāt izplatītāji, vairumtirgotāji un mazumtirgotāji, kuri secīgi iegādājas minētās ierīces, iekārtas un datu nesējus, ir solidāri atbildīgi par atlīdzības samaksu no maksātājiem, kas tiem tos ir piegādājuši, ja vien tie nepierāda, ka tie to ir faktiski samaksājuši šiem maksātājiem.

Izplatītāji, vairumtirgotāji un mazumtirgotāji, kas secīgi iegādājas minētās ierīces, iekārtas un datu nesējus, var prasīt pārvaldījuma organizācijām saskaņā ar procedūru, kuras mērķis ir faktiski īstenot Karaļa dekrētā paredzēto taisnīgo atlīdzību, atmaksāt minēto atlīdzību saistībā ar reproducēšanas ierīču, iekārtu un datu nesēju pārdošanu personām, kurām ir piemērojams atbrīvojums saskaņā ar 7. punktu.

[..]

7.   Šādu reproducēšanas ierīču, iekārtu un datu nesēju iegāde ir atbrīvota no atlīdzības samaksas:

[..]

[..].

8.   Juridiskas vai fiziskas personas, kas nav atbrīvotas no atlīdzības samaksas, var prasīt atlīdzības atmaksu, ja:

[..].

10.   Intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldījuma organizācijas saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem piedalās tādas juridiskas personas izveidošanā, pārvaldīšanā un finansēšanā, kura kā visu šo organizāciju pārstāve veic šādas funkcijas:

11.   Maksātāji un solidāri atbildīgie ļauj juridiskai personai, kuru saskaņā ar iepriekšējā punkta noteikumiem izveido pārvaldījuma organizācijas, kontrolēt iegādes un pārdošanas, par kurām ir jāmaksā taisnīga atlīdzība, kā arī tās, uz kurām attiecas 7. punktā minētie atbrīvojumi. Tāpat personas, kas ir saņēmušas atbrīvojuma sertifikātu, pēc iepriekš minētās juridiskās personas lūguma sniedz informāciju, kas ir nepieciešama, lai pārbaudītu, vai nosacījumi atbrīvojuma saņemšanai joprojām faktiski ir izpildīti.

12.   [..]

[..] Izglītības, kultūras un sporta ministrija atrisina tajā iesniegtos strīdus saistībā ar minētās juridiskās personas atteikumiem piešķirt 7. punkta b) un c) apakšpunktā paredzētos atbrīvojuma sertifikātus un 8. punktā minētajiem taisnīgās atlīdzības par privātu kopēšanu samaksas atmaksas lūgumiem.”

10

Karaļa Dekrētlikuma 12/2017 vienīgajā papildnoteikumā ir paredzēts:

“1. Intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldījuma organizācijas trīs mēnešu laikā pēc šī Karaļa dekrētlikuma stāšanās spēkā izveido Intelektuālā īpašuma likuma [..] 25. panta 10. punktā paredzēto juridisko personu.

2. Nevienai pārvaldījuma organizācijai nav pilnvaru vienpusēji kontrolēt minētās juridiskās personas lēmumus.

[..]”

11

Karaļa Dekrēta 1398/2018 3. pantā ir paredzēts:

“Šajā Karaļa dekrētā tiek izmantotas šādas definīcijas:

a) atbrīvojuma sertifikāts: katrs no Intelektuālā īpašuma likuma 25. panta 7. punkta a)–c) apakšpunktā [..] minētajiem sertifikātiem, kuru saņēmēji var būt:

[..]

[..].”

12

Karaļa Dekrēta 1398/2018 10. pantā “Atbrīvojuma sertifikāta saņemšanas un izmantošanas procedūra” ir noteikts:

“1.   Lai saņemtu 3. panta a) punkta 2) apakšpunktā paredzēto atbrīvojuma sertifikātu, ieinteresētajai personai ir jāiesniedz [Intelektuālā īpašuma likuma 25. panta 10. punktā paredzētajai] juridiskajai personai parakstīts, vēlams – elektroniski, pieteikums, kam ir jāietver šāda informācija:

2.   Juridiskā persona savā tīmekļvietnē sniedz atbrīvojuma sertifikāta pieteikuma standarta paraugu, kas atbilst iepriekšējā punktā paredzētajiem nosacījumiem.

[..]

4.   Saņemot atbrīvojuma sertifikāta izsniegšanas pieprasījumu, juridiskajai personai ir 15 darba dienas, lai izsniegtu vai atteiktu sertifikātu un paziņotu savu lēmumu pieteikuma iesniedzējam.

5.   Juridiskā persona var atteikties izsniegt sertifikātu tikai šādos gadījumos:

Iepriekš a) un b) apakšpunktā paredzētajos gadījumos juridiskā persona iepriekš piešķir pieteikuma iesniedzējam septiņu darba dienu termiņu sava pieteikuma trūkumu novēršanai.

Atteikums tiek paziņots pieteikuma iesniedzējam, norādot atbilstošu šā lēmuma pamatojumu, turklāt tas tiek informēts par tiesībām viena mēneša laikā no atteikuma paziņošanas iesniegt sūdzību Kultūras un sporta ministrijā saskaņā ar Intelektuālā īpašuma likuma [..] 25. panta 12. punktu.

[..]

10.   Ja personām, uz kurām attiecas atbrīvojums, nav sertifikāta, tās var izmantot atmaksas procedūru.”

13

Karaļa Dekrēta 1398/2018 11. pants “Atlīdzības maksājuma atmaksas procedūra” ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Lūgumu atmaksāt atlīdzības maksājumu iesniedz juridiskajai personai. Šim pieteikumam, kam ir jābūt parakstītam, vēlams – elektroniski, pievieno šādu informāciju:

2.   Juridiskā persona savā tīmekļvietnē sniedz atmaksas pieteikuma standarta paraugu, kas atbilst iepriekšējā punktā paredzētajiem nosacījumiem.

3.   Juridiskās personas rīcībā ir viena mēneša no pieteikuma saņemšanas dienas termiņš, lai veiktu vajadzīgās pārbaudes nolūkā noteikt, vai pastāv tiesības uz atmaksu, un paziņot savu lēmumu pieteikuma iesniedzējam.

[..]

5.   Juridiska persona var atteikt atlīdzības atmaksu tikai šādos gadījumos:

Iepriekš a) un b) apakšpunktā paredzētajos gadījumos pieteikuma iesniedzējam tiek piešķirts septiņu darba dienu termiņš sava pieteikuma trūkumu novēršanai.

Atteikums tiek paziņots pieteikuma iesniedzējam, norādot atbilstošu tā pamatojumu, turklāt tas tiek informēts par tiesībām viena mēneša laikā no atteikuma paziņošanas iesniegt sūdzību Kultūras un sporta ministrijā saskaņā ar Intelektuālā īpašuma likuma [..] 25. panta 12. punktu.”

14

Karaļa Dekrēta 1398/2018 12. pantā ir paredzēts:

“1.   Pārvaldījuma organizācijas un juridiskā persona ievēro jebkādas informācijas, kas tām kļūst zināma, pildot savas funkcijas, konfidencialitāti, un jebkurā gadījumā šīs informācijas apstrādei ir piemērojams tiesiskais regulējums par konkurences aizsardzību un datu aizsardzību.

2.   Maksātāji, izplatītāji un atbrīvojuma sertifikātu turētāji nevar atsaukties uz Código de Comercio [Komerckodeksa] 32. panta 1. punktā minēto komerciālās uzskaites noslēpumu, juridiskajai personai veicot kontroli atbilstoši pilnvarām, kas tai ir piešķirtas ar Intelektuālā īpašuma likuma [..] 25. panta 11. punktu.”

15

Prasītāja pamatlietā – Ametic – ir informācijas un komunikāciju tehnoloģiju nozares ražotāju, tirgotāju un izplatītāju apvienība, kuras darbība ietver digitālās reproducēšanas ierīču, iekārtu un datu nesēju, par kuriem ir jāmaksā atlīdzība par privātu kopēšanu, tirdzniecību. Ar iesniedzējtiesā – Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) celto prasību Ametic lūdz tostarp atcelt noteiktas Karaļa Dekrēta 1398/2018 tiesību normas, tostarp tā 3. un 10. pantu. Šajā Karaļa dekrētā ir paredzēti Intelektuālā īpašuma likuma 25. panta piemērošanas noteikumi un pēdējais minētais tika pieņemts pēc 2016. gada 9. jūnija sprieduma EGEDA u.c. (C‑470/14, EU:C:2016:418), ar kuru Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts tika interpretēts tādējādi, ka ar to netiek pieļauta agrākā taisnīgas atlīdzības par privātu kopēšanu sistēma, kas tika finansēta no valsts vispārējā budžeta.

16

Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, Spānijas likumdevējs ar šo 25. pantu ir ieviesis autortiesību īpašnieku atlīdzības par privātu kopēšanu sistēmu saistībā ar aizsargātu darbu reproducēšanu tikai privātai lietošanai, izmantojot netipogrāfiskus aparātus vai instrumentus.

17

Iesniedzējtiesa būtībā norāda, ka Intelektuālā īpašuma likuma 25. panta 3. punktā ir paredzēts, ka personām, kas Spānijas teritorijā ražo vai izplata ierīces, kuras var tikt izmantotas aizsargāto darbu reproducēšanai, ir jāmaksā atlīdzība par privātu kopēšanu. Minētie ražotāji un izplatītāji šo summu var pārnest uz saviem klientiem – vairumtirgotājiem vai mazumtirgotājiem, kuri attiecīgā gadījumā to var pārnest uz gala patērētājiem.

18

Šī tiesa arī precizē, ka saskaņā ar šī likuma 25. panta 7. punkta b) apakšpunktu no atlīdzības par privātu kopēšanu samaksas jau sākotnēji ir atbrīvota reproducēšanas ierīču, iekārtu un datu nesēju iegāde, ko veic juridiskas vai fiziskas personas, kuras rīkojas kā gala patērētāji un kuras sniedz pierādījumus par iegādāto ierīču, iekārtu vai datu nesēju izmantošanu vienīgi profesionālām vajadzībām, ar nosacījumu, ka tie nav tiesiski vai faktiski nodoti privātu lietotāju rīcībā un ir acīmredzami paredzēti izmantošanai, kas nav privātu kopiju izgatavošana. Šis pierādījums ir jāsniedz ar tādas juridiskas personas izdotu sertifikātu, kuru saskaņā ar šī 25. panta 10. punktu izveido intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldības organizācijas un kura kā to pārstāve īsteno atbrīvojumu no maksājuma un atmaksas saistībā ar atlīdzību par privātu kopēšanu pārvaldīšanu.

19

Attiecīgajām personām, kam nav šāda sertifikāta, ir jāmaksā atlīdzība par privātu kopēšanu pirkuma brīdī. Tomēr, ja tās pierāda iegādāto reproducēšanas ierīču, iekārtu vai datu nesēju izmantošanu vienīgi profesionālām vajadzībām un ar nosacījumu, ka tie nav nodoti privātu lietotāju rīcībā un ir skaidri paredzēti izmantošanai, kas nav privāta kopēšana, tās no tās pašas juridiskās personas var prasīt iepriekš samaksātās atlīdzības atmaksu.

20

Iesniedzējtiesa piebilst, ka izplatītāji, vairumtirgotāji un mazumtirgotāji, kas secīgi iegādājas attiecīgās preces, var prasīt pārvaldības organizācijām atmaksāt atlīdzību par privātu kopēšanu, ko tie iepriekš ir samaksājuši saistībā ar pārdošanu, kuru tie ir veikuši par labu atbrīvojuma sertifikāta turētājiem.

21

Ar Karaļa Dekrēta 1398/2018 3. panta a) punktu kā “atbrīvojuma sertifikāts” ir kvalificēts apliecinājums, kura turētāji var būt tostarp Intelektuālā īpašuma likuma 25. panta 7. punkta b) apakšpunktā minētās personas. Šī Karaļa dekrēta 10. pantā ir reglamentēta minētā atbrīvojuma sertifikāta saņemšanas un izmantošanas procedūra.

22

Turklāt iesniedzējtiesa precizē, ka saskaņā ar Intelektuālā īpašuma likuma 25. panta 11. punktu un minētā Karaļa dekrēta, ar kuru tas tiek īstenots, 12. pantu juridiskajai personai ir tiesības pieprasīt informāciju, kas ir nepieciešama kontroles pilnvaru īstenošanai, kuras tai ir piešķirtas, pildot savas pārvaldīšanas funkcijas sakarā ar atbrīvojumiem no maksājuma un atmaksu saistībā ar atlīdzību par privātu kopēšanu, un ka šādas kontroles gadījumā saimnieciskās darbības subjekti nevar atsaukties uz valsts tiesībās paredzēto komerciālās uzskaites noslēpumu.

23

Iesniedzējtiesa norāda, ka juridisko personu, kas pārvalda atbrīvojumu sistēmu, piešķirot sertifikātus, kuri ievērojami atvieglo tā subjekta darbību, kura rīcībā tie ir, kā arī atmaksas sistēmu, kontrolē intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldības organizācijas, proti, subjekti, kas ekskluzīvi pārstāv atlīdzības par privātu kopēšanu saņēmēju intereses. Šis fakts varot ietekmēt attiecīgās juridiskās personas lēmumus par atbrīvojuma sertifikātu piešķiršanu vai atmaksu katrā konkrētā gadījumā. Turklāt, kā norāda iesniedzējtiesa, šis sistēmas “nelīdzsvarotais vai asimetriskais” raksturs varot pārkāpt vienlīdzības likuma priekšā principu, vēl jo vairāk tāpēc, ka tieši no šīs juridiskās personas ir atkarīga iespēja vienkāršot darbības, kas jāveic, iegādājoties reproducēšanas ierīces, iekārtas un datu nesējus. Iesniedzējtiesa norāda, ka tās šaubas pastiprina attiecīgajai juridiskajai personai piešķirtās īpašās pilnvaras kontroles jomā, saskaņā ar kurām tā var prasīt, lai tai tiktu sniegta informācija par attiecīgo personu darbībām, un šo pilnvaru apjoms sniedzas tiktāl, ka attiecīgajam saimnieciskās darbības subjektam tiek liegta iespēja iebilst, atsaucoties uz komercdarbības uzskaites noslēpumu. Fakts, ka šīs juridiskās personas lēmumus var pārsūdzēt Kultūras un sporta ministrijā, kuras lēmumus savukārt var pārsūdzēt tiesā, tai šķiet nepietiekams, lai novērstu grūtības, kas tai šķiet rodamies šīs juridiskās personas sastāva dēļ.

24

Šādos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

ADEPI, Ventanilla única Digital un DAMA apstrīd pirmā jautājuma pieņemamību, pamatojoties uz to, ka iesniedzējtiesa neprecizē nedz Direktīvas 2001/29 tiesību normu, nedz Savienības tiesību vispārējos principus, kuru interpretāciju tā lūdz.

26

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, protams, ņemot vērā tikai iesniedzējtiesas pirmā jautājuma formulējumu, tā ar to vēlas panākt, lai Tiesa izvērtētu valsts tiesību normas saderību ar Savienības tiesībām, šajā gadījumā – Direktīvu 2001/29, un šo tiesību vispārējiem principiem, neprecizējot tiesību normas un principus, par kuriem ir runa. Tomēr Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka ar LESD 267. pantu ieviestajā sadarbības starp to un valsts tiesām procedūrā tai nav jāizvērtē valsts tiesību aktu atbilstība Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Consorci Sanitari del Maresme, C‑203/14, EU:C:2015:664, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Tomēr ir jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu ieviestajā sadarbības procedūrā Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas tai ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo lietu. Aplūkojot no šādas perspektīvas, Tiesai attiecīgā gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi. Proti, Tiesas uzdevums ir interpretēt visas Savienības tiesību normas, kas ir vajadzīgas valstu tiesām, lai izlemtu to izskatīšanā esošās lietas, pat ja šīs tiesību normas nav tieši norādītas jautājumos, kurus tai ir uzdevušas šīs tiesas (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers, C‑263/18, EU:C:2019:1111, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Šajā ziņā Tiesa no visas valsts tiesas sniegtās informācijas un tostarp no iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojuma var izdalīt tos minēto tiesību apstākļus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā pamatlietas priekšmetu (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers, C‑263/18, EU:C:2019:1111, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepārprotami izriet, ka pamatlieta attiecas uz Spānijas sistēmu atlīdzības par privātu kopēšanu iekasēšanai, jo iesniedzējtiesā ir iesniegts lūgums atcelt dažas Karaļa Dekrēta Nr. 1398/2018, ar kuru tiek īstenots Intelektuālā īpašuma likuma 25. pants, tiesību normas, un šajā pēdējā minētajā pantā tostarp ir paredzēta tādas juridiskas personas izveide, kura ir atbildīga par atlīdzības par privātu kopēšanu sistēmas pārvaldīšanu. Direktīvā 2001/29 ir ietverta tikai viena tiesību norma attiecībā uz šādu atlīdzību, proti, tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts.

30

Turklāt iesniedzējtiesa tieši atsaucas uz aplūkojamās atlīdzības maksātāju un saņēmēju vienlīdzības principu, un saistībā ar to tai ir jāizvērtē tajā apstrīdēto tiesību normu tiesiskums, neminot citus Savienības tiesību vispārējos principus, par kuru interpretāciju, pēc tās domām, būtu runa.

31

Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka pirmais jautājums būtu saistīts ar tādiem trūkumiem, kas radītu šķēršļus tam, lai Tiesa varētu sniegt iesniedzējtiesai noderīgu atbildi.

32

Tādējādi šis jautājums ir pieņemams.

33

Ņemot vērā šī sprieduma 27.–30. punktā izklāstītos apsvērumus, ir jāsaprot, ka ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts un vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru juridiskai personai, kuru ir izveidojušas un kuru kontrolē intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldījuma organizācijas, tiek uzticēta atbrīvojumu no atlīdzības par privātu kopēšanu samaksas un tās atmaksas pārvaldīšana.

34

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. pantā minētajām ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām, ja reproducēšana ir veikta uz jebkura materiāla, ko personiskai lietošanai veic privātpersona ar mērķi, kurš ne netieši, ne tieši nav komerciāls, ar nosacījumu, ka tiesību īpašnieki saņem taisnīgu atlīdzību, kurā ņemta vērā 6. pantā minēto tehnoloģisko pasākumu piemērošana vai nepiemērošana aizsargātajam darbam vai tiesību objektam.

35

Kā izriet no šīs pašas direktīvas 35. un 38. apsvēruma, šajā 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir atspoguļota Savienības likumdevēja griba izveidot īpašu atlīdzības sistēmu, kuras īstenošana sākas, kolīdz ir konstatēts kaitējums tiesību īpašniekiem, kura rezultātā principā rodas pienākums to tiem “atlīdzināt” vai “kompensēt” (spriedumi, 2016. gada 9. jūnijs, EGEDA u.c., C‑470/14, EU:C:2016:418, 19. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 22. septembris, Microsoft Mobile Sales International u.c., C‑110/15, EU:C:2016:717, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Tā kā Direktīvas 2001/29 tiesību normās nav sīkāk precizēti dažādie taisnīgas atlīdzības sistēmas elementi, dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība to noteikšanā. Dalībvalstīm tostarp ir jānosaka personas, kurām ir jāmaksā šī atlīdzība, kā arī jānosaka minētās atlīdzības forma, noteikumi un apmērs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 20. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 9. jūnijs, EGEDA u.c., C 470/14, EU:C:2016:418, 22. un 23. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

37

Ņemot vērā praktiskās grūtības identificēt privātos lietotājus, kā arī noteikt tiem pienākumu kompensēt ekskluzīvo reproducēšanas tiesību īpašniekiem nodarīto kaitējumu, dalībvalstis taisnīgas atlīdzības finansēšanai drīkst noteikt “maksu par privātu kopēšanu”, kas jāmaksā nevis attiecīgajām privātpersonām, bet gan tām personām, kurām ir reproducēšanas ierīces, iekārtas un datu nesēji un kuras šajā sakarā minētās iekārtas juridiski vai faktiski nodod privātpersonu rīcībā. Šādas sistēmas ietvaros pienākums samaksāt maksu par privātu kopēšanu ir personām, kurām ir šīs iekārtas. Tādējādi dalībvalstis ar noteiktiem nosacījumiem var maksu par privātu kopēšanu bez atšķirībām piemērot visiem datu nesējiem, ko var izmantot reproducēšanai, tostarp gadījumā, ja to galīgā lietošana neietilpst Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētajos gadījumos (spriedums, 2016. gada 22. septembris, Microsoft Mobile Sales International u.c., C‑110/15, EU:C:2016:717, 31. un 32. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

38

Tā kā šāda sistēma ļauj maksātājiem maksas par privātu kopēšanu summu iekļaut cenā par minēto reproducēšanas ierīču, iekārtu un datu nesēju nodošanu rīcībā, beigās visu maksas slogu uzņemas privātais lietotājs, kas maksā šo cenu, un tas atbilst Direktīvas 2001/29 31. apsvērumā minētajam “taisnīgajam līdzsvaram”, kāds jārod starp ekskluzīvo reproducēšanas tiesību īpašnieku un aizsargāto darbu lietotāju interesēm (spriedums, 2016. gada 22. septembris, Microsoft Mobile Sales International u.c., C‑110/15, EU:C:2016:717, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Tomēr šādai sistēmai ir jābūt ne tikai pamatotai ar praktiskām grūtībām, piemēram, neiespējamību identificēt galalietotājus, bet tai ir arī jāizslēdz pienākums samaksāt maksu par reproducēšanas ierīču, iekārtu un datu nesēju piegādi personām, kas nav fiziskas personas, mērķiem, kas acīmredzami nav saistīti ar kopiju privātai lietošanai izgatavošanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 45.–47. punkts, un 2016. gada 22. septembris, Microsoft Mobile Sales International u.c., C‑110/15, EU:C:2016:717, 34.–36. punkts).

40

Konkrētāk, runājot par nosacījumu, kas ir saistīts ar atbrīvojumu attiecībā uz reproducēšanas ierīču, iekārtu un datu nesēju piegādi personām, kas nav fiziskas personas, mērķiem, kas acīmredzami nav saistīti ar kopiju privātai lietošanai izgatavošanu, “taisnīgajam līdzsvaram” starp autortiesību īpašnieku un aizsargātu tiesību objektu lietotāju interesēm, kas ir paredzēts Direktīvas 2001/29 31. apsvērumā, principā atbilst tas, ka tikai gala ieguvējs var saņemt minētās maksas atmaksu un ka šī atmaksa ir pakļauta nosacījumam par pieteikuma šim nolūkam iesniegšanu organizācijai, kam ir uzticēta šo maksu pārvaldīšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 53. punkts).

41

Kā ir atgādināts šī sprieduma 38. punktā, ražotājiem, izplatītājiem un mazumtirgotājiem piešķirtā iespēja pārnest uz saviem klientiem atlīdzību par privātu kopēšanu, ko tie ir samaksājuši, izraisa to, ka attiecīgie saimnieciskās darbības subjekti neuzņemas šo finansiālo slogu. Lai nodrošinātu, ka atlīdzības par privātu kopēšanu slogs galu galā gulstas tikai uz Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētajiem galalietotājiem, sistēmai, ar kuru ir noteikta šāda maksa par privātu kopēšanu, ir jāgarantē, ka vēl var tikt atbrīvoti galalietotāji, kuri iegādājas reproducēšanas ierīces, iekārtas un datu nesējus mērķiem, kas acīmredzami nav saistīti ar kopiju personiskai lietošanai izgatavošanu.

42

Turklāt, ja atlīdzības par privātu kopēšanu iekasēšanas sistēmā ir paredzēts, ka galalietotājs var tikt no tās atbrīvots no reproducēšanas ierīču, iekārtu un datu nesēju iegādes brīža, pamatodamies uz atbrīvojuma sertifikātu, kas būtībā apliecina, ka viņš tos iegādājas mērķiem, kas acīmredzami nav saistīti ar kopiju personiskai lietošanai izgatavošanu, pārdevējam, kurš ir samaksājis šo maksu savam piegādātājam, bet kuram minētā sertifikāta uzrādīšanas dēļ ir aizliegts to pārnest uz savu klientu, ir jābūt iespējai prasīt tās atmaksu no organizācijas, kurai ir uzticēta minētās maksas pārvaldīšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 55. punkts).

43

Šajā lietā, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, pamatlietā aplūkojamās atlīdzības par privātu kopēšanu iekasēšanas sistēmas īpašības ir tādas, ka ir paredzēts, ka galalietotājiem principā ir jāmaksā šī atlīdzība, vienlaikus paredzot procedūru, kas ar zināmiem nosacījumiem ļauj saņemt atbrīvojumu no minētās atlīdzības, turklāt šis atbrīvojums ir pakļauts sertifikāta saņemšanai, vai tās atmaksu.

44

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa uzdod pirmo jautājumu, pamatodamās uz to, ka apstāklis, ka juridisko personu, kas izsniedz atbrīvojuma sertifikātus un veic atlīdzības par privātu kopēšanu atmaksu, ir izveidojušas un kontrolē intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldījuma organizācijas, varētu nozīmēt “nelīdzsvarotību” vai “asimetriju” tās īstenotajās interesēs, un tas varētu būt pretrunā Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktam un vienlīdzīgas attieksmes principam.

45

Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka, runājot par prasībām, kas izriet no šīs direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta, tiesībām uz maksas par privātu kopēšanu atmaksu par labu personām, kas nav fiziskas personas un kuras iegādājas reproducēšanas iekārtas mērķiem, kas acīmredzami nav saistīti ar kopiju personiskai lietošanai izgatavošanu, ir jābūt efektīvām un ar tām nedrīkst pārmērīgi apgrūtināt samaksātās maksas atgriešanu. Tiesību uz atmaksu apjomam, efektivitātei, pieejamībai, reklāmai un lietošanas vienkāršībai ir jāļauj labot iespējamo līdzsvara trūkumu, kas ar maksas par privātu kopēšanu sistēmu ir radīts, lai risinātu konstatētās praktiskās grūtības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 22. septembris, Microsoft Mobile Sales International u.c., C‑110/15, EU:C:2016:717, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas pats attiecas uz atbrīvojuma sertifikātu piešķiršanu, ja valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts arī šāds instruments, lai nodrošinātu, ka tikai minētās direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētie maksātāji faktiski uzņemas atlīdzības par privātu kopēšanu slogu.

46

Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2014/26 3. panta h) punktu summas, ko autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija tiesību īpašnieku vārdā iekasē atbilstoši tiesībām uz atlīdzību, ir uzskatāmas par ienākumiem no autortiesībām vai blakustiesībām. Šīs pašas direktīvas 2. un 26. apsvērumā ir precizēts, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas iekasē, pārvalda un izmaksā šos ienākumus tiesību īpašniekiem.

47

Saistībā ar pēdējo minēto aspektu no Direktīvas 2014/26 3. panta a) punkta izriet, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācija ir jebkura organizācija, kura ar likumu vai saskaņā ar vienošanos ir pilnvarota vairāk nekā viena tiesību īpašnieka vārdā šo tiesību īpašnieku kolektīvās interesēs veikt autortiesību vai blakustiesību pārvaldījumu kā tās vienīgo vai galveno darbības mērķi; šī organizācija var būt piederīga tās dalībniekiem vai var būt to kontrolē. Turklāt tā tas parasti ir praksē, kā tas izriet no Direktīvas 2014/26 14. apsvēruma. Visbeidzot, šīs pašas direktīvas 3. panta d) punktā ir precizēts, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas biedri var būt gan autortiesību vai blakustiesību īpašnieki, gan mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas.

48

No tā izriet, ka, runājot par atlīdzības par privātu kopēšanu pārvaldīšanu Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, atšķirībā no šīs atlīdzības maksātāju pārstāvjiem šāda pārvaldīšana pēc definīcijas ietilpst uzdevumos, kuri var tikt uzticēti tādām autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām kā Intelektuālā īpašuma likumā paredzētajām intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldījuma organizācijām.

49

Šajā ziņā un ņemot vērā šī sprieduma 45. punktā izklāstītās prasības, ir jākonstatē, ka tādas juridiskas personas izveidošana, kāda ir paredzēta pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā, lai pārvaldītu atbrīvojumus no atlīdzības par privātu kopēšanu samaksas un tās atmaksu, var atbilst vienkāršības un efektivitātes mērķim, kas rada labumu arī minētās atlīdzības maksātājiem, un tikai tā fakta dēļ, ka attiecīgo juridisko personu kontrolē autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, šie pēdējie minētie maksātāji nav mazāk izdevīgā situācijā salīdzinājumā ar to, kura būtu pastāvējusi šādas juridiskās personas neesamības gadījumā.

50

Neraugoties uz minēto, tomēr ikvienā valsts tiesiskajā regulējumā, ar kuru ir ieviesta atlīdzība par privātu kopēšanu, ir jābūt paredzētām procedūrām, ar kurām, ņemot vērā šī sprieduma 45. punktā izklāstītās prasības, ir nodrošināts, ka tikai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētie maksātāji faktiski uzņemas atlīdzības par privātu kopēšanu slogu.

51

It īpaši dalībvalstis nevar paredzēt sīki izstrādātus taisnīgas atlīdzības noteikumus, jo tas radītu nepamatotu nevienlīdzīgu attieksmi starp dažādām tādu saimnieciskās darbības subjektu kategorijām, kuri tirgo salīdzināmas preces, uz kurām attiecas privātās kopēšanas izņēmums, vai starp dažādām aizsargāto tiesību objektu lietotāju kategorijām (spriedums, 2016. gada 22. septembris, Microsoft Mobile Sales International u.c., C‑110/15, EU:C:2016:717, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Šīs prasības varētu tikt apdraudētas, ja ar valsts tiesisko regulējumu juridiskai personai, kurai ir kompetence piešķirt atbrīvojuma sertifikātus vai atmaksāt summas, kas tikušas nepamatoti samaksātas kā atlīdzība par privātu kopēšanu, tiktu piešķirta rīcības brīvība, ar kuru katra pieteikuma, kas iesniegts vienam vai otram no šiem mērķiem, iznākums būtu atkarīgs no lietderības apstākļiem, kā rezultātā šī juridiskā persona, īstenojot šo rīcības brīvību, varētu nepamatoti ierobežot tiesības uz atbrīvojumu vai minētās atlīdzības atmaksu. Proti, šādas rīcības brīvības esamības rezultātā varētu tikt izjaukts taisnīgs līdzsvars starp tiesību īpašniekiem un aizsargāto tiesību objektu lietotājiem, kas tiek prasīts ar Direktīvas 2001/29 31. apsvērumu. Kompetentā juridiskā persona, kā to paredz iesniedzējtiesa, varētu arī paredzēt diskriminējošu attieksmi pret dažādām saimnieciskās darbības subjektu vai lietotāju kategorijām, kas tomēr atrodas analoģiskā juridiskā un faktiskā situācijā.

53

Savukārt valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka atbrīvojuma sertifikāti ir jāpiešķir un atlīdzības par privātu kopēšanu atmaksa ir jāveic laikus un pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas neparedz rīcības brīvību personai, kurai ir kompetence izskatīt šajā ziņā iesniegtos pieteikumus, principā ir piemērots tam, lai tiktu ievērotas šī sprieduma 45. punktā izklāstītās prasības.

54

Turklāt, lai izvairītos no jebkāda šādas juridiskās personas neobjektivitātes riska, piešķirot atbrīvojuma sertifikātus un veicot atmaksu, un, līdz ar to, lai novērstu, ka tiek izjaukts taisnīgs līdzsvars starp tiesību īpašniekiem un aizsargāto tiesību objektu lietotājiem, kas tiek prasīts ar Direktīvas 2001/29 31. apsvērumu, ir nepieciešams, lai šīs juridiskās personas lēmumi, ar kuriem tiek atteikta šāda sertifikāta piešķiršana vai atmaksa, varētu tikt pārsūdzēti neatkarīgā instancē tiesas vai ārpustiesas kārtībā.

55

Šajā lietā šķiet, ka ar Karaļa Dekrēta Nr. 1398/2018 10. un 11. pantu juridiskai personai, kas ir atbildīga par pieteikumu izskatīšanu, ir uzlikts pienākums konkrētos termiņos piešķirt atbrīvojuma sertifikātu vai konstatēt, ka pastāv tiesības uz atmaksu, ja pieteikuma iesniedzējs sniedz nepieciešamo identifikācijas informāciju un paraksta viņa rīcībā nodotos paziņojumus. Turklāt šķiet, ka ar tiem ir paredzēta iespēja vērsties neatkarīgā organizācijā, proti, Kultūras un sporta ministrijā, ar sūdzību par šīs juridiskās personas lēmumiem, ar kuriem ir noraidīts atbrīvojuma sertifikāta vai atmaksas pieteikums. Šādos apstākļos šķiet, ka šīs tiesību normas ir piemērotas, lai ievērotu šī sprieduma 45. punktā izklāstītās prasības, tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

56

Otrām kārtām, Direktīvas 2001/29 5. pantā paredzētie izņēmumi ir jāpiemēro, ievērojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pantā paredzēto vienlīdzīgas attieksmes principu, saskaņā ar kuru salīdzināmas situācijas nedrīkst aplūkot atšķirīgi un atšķirīgas situācijas nedrīkst aplūkot vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (spriedums, 2016. gada 22. septembris, Microsoft Mobile Sales International u.c., C‑110/15, EU:C:2016:717, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Tādējādi šis princips nevar tikt interpretēts tā, ka ar šo principu kā tādu ir liegts atbrīvojumu no atlīdzības par privātu kopēšanu samaksas un tās atmaksas pārvaldīšanu uzticēt personai, kas pārstāv atlīdzības saņēmēju kolektīvās intereses. Attiecībā uz šo slogu atlīdzības par privātu kopēšanu saņēmēji un maksātāji ir pilnīgi atšķirīgās tiesiskajās situācijās, līdz ar to minētais princips nevar tikt pārkāpts, pamatojoties uz to, ka uz tiem attiecas atšķirīgas tiesības un pienākumi saistībā ar atlīdzības par privātu kopēšanu sistēmu.

58

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts un vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru juridiskai personai, kuru ir izveidojušas un kuru kontrolē intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldījuma organizācijas, tiek uzticēta atbrīvojumu no atlīdzības par privātu kopēšanu samaksas un tās atmaksas pārvaldīšana, ja šajā valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka atbrīvojuma sertifikāti ir jāpiešķir un atlīdzības atmaksa ir jāveic laikus un piemērojot objektīvus kritērijus, kas neļauj šai juridiskajai personai noraidīt šāda sertifikāta piešķiršanas vai atmaksas pieteikumu, pamatojoties uz apsvērumiem, kuri paredz rīcības brīvības īstenošanu, un ka tās lēmumus, ar kuriem ir noraidīts šāds pieteikums, var pārsūdzēt neatkarīgā instancē.

59

DAMA apstrīd šī jautājuma pieņemamību, pamatojoties uz to, ka iesniedzējtiesa neprecizē nedz Direktīvas 2001/29 tiesību normu, nedz Savienības vispārējos tiesību principus, kuru interpretāciju tā lūdz.

60

Tomēr, ņemot vērā šī sprieduma 26.–28. punktā atgādinātos principus un to pašu motīvu dēļ, kas izklāstīti tā 29. un 30. punktā, šis arguments neietekmē otrā jautājuma pieņemamību.

61

Turklāt ADEPI un Ventanilla única Digital norāda, ka no Intelektuālā īpašuma likuma 25. panta 7. punkta b) apakšpunkta un Karaļa Dekrēta 1398/2018 10. panta neizriet, ka juridiskai personai varētu būt piekļuve grāmatvedības informācijai. Tādējādi iesniedzējtiesas norādītā situācija esot pilnībā hipotētiska, līdz ar to otrais jautājums esot jāatzīst par nepieņemamu.

62

Šajā ziņā ir pietiekami atgādināt, pirmkārt, ka LESD 267. pantā paredzētās sadarbības starp Tiesu un dalībvalstu tiesām ietvaros tikai valsts tiesām, kuras izskata strīdu un kurām ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā katras lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums tām ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2015. gada 12. novembris, Hewlett‑Packard Belgium, C‑572/13, EU:C:2015:750, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Tā kā uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības prezumpcija, valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī, ja Tiesas rīcībā nav faktisku vai tiesisku apstākļu, kas ir nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2015. gada 12. novembris, Hewlett‑Packard Belgium, C‑572/13, EU:C:2015:750, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Otrkārt, LESD 267. pantā paredzētās procedūras ietvaros Tiesas funkcijas un iesniedzējtiesas funkcijas ir skaidri nošķirtas un vienīgi iesniedzējtiesas uzdevums ir interpretēt valsts tiesību aktus. Tādējādi Tiesai saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nav jālemj par valsts tiesību normu interpretāciju. Proti, Tiesai saskaņā ar kompetences sadalījumu starp Savienības tiesām un valsts tiesām ir jāņem vērā prejudiciālo jautājumu faktiskais un tiesiskais konteksts, kāds ir noteikts iesniedzējtiesas nolēmumā (spriedums, 2019. gada 14. novembris, Spedidam, C‑484/18, EU:C:2019:970, 28. un 29. punkts).

65

No šiem apstākļiem izriet, ka ADEPI un Ventanilla única Digital izvirzītā valsts tiesību interpretācija attiecībā uz informāciju, ko juridiskā persona ir tiesīga pieprasīt, nav pietiekama, lai atspēkotu šī sprieduma 63. punktā minēto atbilstības prezumpciju.

66

Turklāt, tā kā uz otro jautājumu neattiecas neviens no trijiem šī sprieduma 63. punktā atgādinātajā judikatūrā paredzētajiem gadījumiem, ir jākonstatē, ka tas ir pieņemams.

67

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts un vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru juridiskai personai, kuru ir izveidojušas un kuru kontrolē intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldības organizācijas un kurai ir uzticēta atbrīvojumu no atlīdzības par privātu kopēšanu samaksas un tās atmaksas pārvaldīšana, ir piešķirtas tiesības pieprasīt piekļuvi informācijai, kas ir vajadzīga, lai īstenotu tai šajā ziņā paredzētās kontroles pilnvaras, un pret to it īpaši nav iespējams iebilst, atsaucoties uz valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto komercdarbības uzskaites noslēpumu.

68

Pirmkārt, ir jānorāda, ka iespēja pieprasīt informāciju, kas ļauj kontrolēt valsts tiesiskā regulējuma attiecībā uz atlīdzību par privātu kopēšanu pareizu piemērošanu, ir Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētā izņēmuma neatņemama sastāvdaļa.

69

Proti, no minētās direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta, kā arī 35. apsvēruma izriet, ka dalībvalstīs, kuras ir ieviesušas privātās kopēšanas izņēmumu, tiesību īpašniekiem ir jāsaņem taisnīga atlīdzība, lai tie tiktu pienācīgi atlīdzināti par viņu darbu vai citu aizsargāto objektu izmantošanu, kura notikusi bez viņu piekrišanas. Turklāt saskaņā ar tā paša panta 5. punktu privātās kopēšanas izņēmuma ieviešana nevar radīt nepamatotu kaitējumu autortiesību īpašnieka likumīgajām interesēm. No tā izriet, ka, lai šīm tiesību normām netiktu atņemta visa lietderīgā iedarbība, dalībvalstij, kas savās iekšējās tiesībās ir ieviesusi privātās kopēšanas izņēmumu, ar tām ir noteikts pienākums attiecībā uz rezultāta sasniegšanu tādā ziņā, ka šai valstij savu pilnvaru ietvaros ir jānodrošina, lai tiktu faktiski iekasēta šī atlīdzība, kura ir paredzēta, lai autoriem, kuriem ir nodarīts kaitējums, šāds kaitējums tiktu atlīdzināts, it īpaši, ja tas ir radies minētās dalībvalsts teritorijā (spriedumi, 2011. gada 16. jūnijs, Stichting de Thuiskopie, C‑462/09, EU:C:2011:397, 33. un 34. punkts, kā arī 2016. gada 9. jūnijs, EGEDA u.c., C‑470/14, EU:C:2016:418, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Tādējādi sistēmā, kas ir balstīta uz saimnieciskās darbības subjektu vienpusējiem paziņojumiem, lai noteiktu gan summas, kas ir jāmaksā kā atlīdzība par privātu kopēšanu, gan no tās atbrīvojamos pārdevumus, tiesības piešķiršana organizācijai, kurai ir uzticēta šīs atlīdzības pārvaldīšana, kontrolēt attiecīgo paziņojumu patiesumu ir obligāts nosacījums, lai nodrošinātu minētās kompensācijas faktisku iekasēšanu.

71

Tādējādi personai, kam ir uzticēta atlīdzības par privātu kopēšanu sistēmas pārvaldīšana, pirmkārt, ir jāspēj pārbaudīt, vai ir izpildīti atbrīvojuma sertifikāta saņemšanas nosacījumi. Ja šīs kontroles rezultātā atklājas, ka šie nosacījumi nav izpildīti, pienākuma nodrošināt atlīdzības par privātu kopēšanu faktisku saņemšanu izpildei ir jānodrošina, ka šī juridiskā persona, otrkārt, var aprēķināt un iekasēt summas, kas ir maksājamas atbilstoši šai atlīdzībai, sākot jau no brīža, kad atbrīvojuma sertifikāta piešķiršanas nosacījumi nebija vai vairs nav izpildīti. Šo funkciju īstenošana, ko veic minētā juridiskā persona, tiktu kavēta, ja kontrolētā persona, atsaucoties uz komercdarbības uzskaites noslēpumu, varētu atteikt piekļuvi šādam uzdevumam nepieciešamajai grāmatvedības informācijai.

72

Jāpiebilst, ka tas tā ir arī attiecībā uz personām, kuras nav atbrīvotas no atlīdzības par privātu kopēšanu samaksas, tādām kā ražotāji, importētāji vai izplatītāji, bet kuras var vai nu pārnest to uz savu klientu, ja tam nav atbrīvojuma sertifikāta, vai arī lūgt to atmaksāt juridiskai personai, ja to klientam ir šāds sertifikāts. Proti, juridiskajai personai, kurai ir uzticēts pārvaldīt atlīdzības par privātu kopēšanu sistēmu, ir jābūt iespējai lūgt piekļuvi informācijai, kas ļauj pārbaudīt iegādes un pārdevumus, par kuriem ir jāmaksā atlīdzība par privātu kopēšanu, kā arī iegādes un pārdevumus, kas ir atbrīvoti no šīs atlīdzības.

73

Tomēr šai kontrolei ir jāattiecas tikai uz informāciju, kas ļauj, pirmkārt, pārbaudīt, vai atbrīvojuma vai atmaksas saņemšanas nosacījumi patiešām ir izpildīti, un, otrkārt, aprēķināt summas, kas personām, kuras nav atbrīvotas, tādām kā ražotāji, importētāji vai izplatītāji, vai personām, kuras ir nepamatoti saņēmušas atbrīvojuma sertifikātu vai atmaksu, iespējams, ir jāmaksā kā atlīdzība par privātu kopēšanu. Turklāt, tā kā attiecīgā informācija ir konfidenciāla, juridiskajai personai un pārvaldības organizācijām, kurām kļūst zināma šāda informācija, veicot savu uzdevumu, ir pienākums saglabāt tās konfidenciālo raksturu. Šajā lietā šķiet, ka Karaļa Dekrēta Nr. 1398/2018 12. panta 1. punkta mērķis ir noteikt šādu pienākumu, tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

74

Otrkārt, šī sprieduma 56. un 57. punktā izklāstītajiem iemesliem analoģisku iemeslu dēļ saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principu nevar apstrīdēt tādas tiesību normas kā Intelektuālā īpašuma likuma normas un tās, kas ir ietvertas Karaļa Dekrētā 1398/2018, kuras attiecas uz tiesībām, kas juridiskajai personai ir piešķirtas saistībā ar atbrīvojumu no atlīdzības par privātu kopēšanu samaksas un tās atmaksas pārvaldīšanu.

75

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts, kā arī vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru juridiskai personai, kuru ir izveidojušas un kuru kontrolē intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldības organizācijas un kurai ir uzticēta atbrīvojumu no atlīdzības par privātu kopēšanu samaksas un tās atmaksas pārvaldīšana, ir piešķirtas tiesības pieprasīt piekļuvi informācijai, kas ir vajadzīga, lai īstenotu tai šajā ziņā paredzētās kontroles pilnvaras, un pret to it īpaši nav iespējams iebilst, atsaucoties uz valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto komercdarbības uzskaites noslēpumu; šai juridiskajai personai ir pienākums nodrošināt saņemtās informācijas konfidenciālo raksturu.

76

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: