–

Gemeinde Bodman‑Ludwigshafen vārdā – E. Stolz, Rechtsanwalt,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Braun, É. Gippini Fournier un G. Wilms, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.) 124. panta a) un d) punktu, kā arī 128. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp KP un TV un Gemeinde Bodman-Ludwigshafen (Bodmanes‑Lūdvigshāfenes pašvaldība, Vācija) par prasību par Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes pārkāpumu, kā arī pretprasību par šīs preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu.

3

Regulas 2017/1001 4. un 32. apsvērumā ir teikts:

[..]

4

Regulas 2017/1001 1. panta “Eiropas Savienības preču zīme” 2. punktā ir paredzēts:

“[Eiropas Savienības] preču zīme ir vienota. Tai ir vienāds spēks visā Savienībā; to nereģistrē, nenodod un neatdod, tā nevar būt tāda lēmuma priekšmets, kas atceļ īpašnieka tiesības vai paziņo tās par spēkā neesošām, un tās izmantošanu nevar aizliegt, ja tas neattiecas uz visu Savienību. Šo principu piemēro, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi.”

5

Saskaņā ar šīs pašas regulas 6. pantu “Veids, kā iegūt [Eiropas Savienības] preču zīmi” Eiropas Savienības preču zīmi iegūst ar reģistrāciju.

6

Minētās regulas 7. panta “Absolūta atteikuma pamatojums [pamats]” 1. punktā ir uzskaitīti apzīmējumu un preču zīmju veidi, kurus nereģistrē. Šajā tiesību normā it īpaši ir precizēts:

“Nereģistrē:

[..]

[..].”

7

Regulas 2017/1001 59. panta “Absolūts spēkā neesamības pamats” 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“[Eiropas Savienības] preču zīmi paziņo par spēkā neesošu, ja [EUIPO] iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā par pārkāpumu:

8

Šīs regulas 63. panta “Pieteikums par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu” 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Pieteikumu [Eiropas Savienības] preču zīmes īpašnieka tiesību atcelšanai vai paziņojumam, ka preču zīme ir spēkā neesoša, var iesniegt [EUIPO]:

[..].

3.   Pieteikumu par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu nepieņem, ja pieteikums saistībā ar to pašu jautājumu un prasības priekšmetu, kurā iesaistītas tās pašas puses, ir ticis pēc būtības izskatīts [EUIPO] vai [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesā, kas minēta 123. pantā, un [EUIPO] vai minētās tiesas lēmums par minēto pieteikumu ir galīgs.”

9

Atbilstoši minētās regulas 122. panta “Savienības noteikumu par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās piemērošana” 1. un 2. punktu:

“1.   Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, lietu izskatīšanas procesiem attiecībā uz [Eiropas Savienības] preču zīmēm un pieteikumiem par [Eiropas Savienības] preču zīmēm, kā arī lietu izskatīšanas procesiem attiecībā uz vienlaicīgām un secīgām darbībām attiecībā uz [Eiropas Savienības] preču zīmēm un valstu preču zīmēm piemēro Savienības noteikumus par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.

2.   Attiecībā uz lietu izskatīšanas procesiem attiecībā uz 124. pantā minētajām prasībām:

10

Regulas 2017/1001 123. panta “[Eiropas Savienības] preču zīmju tiesas” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka savā teritorijā cik iespējams ierobežotu skaitu valsts pirmās un otrās instances tiesu un tribunālu, kas veic funkcijas, kas tām piešķirtas ar šo regulu.”

11

Šīs regulas 124. pants “Piekritība attiecībā uz pārkāpumiem un derīgumu” ir formulēts šādi:

“[Eiropas Savienības] preču zīmju tiesām ir izņēmuma piekritība attiecībā uz:

[..]

12

Minētās regulas 127. pants “Derīguma prezumpcija – aizstāvība pēc būtības” 1. punktā ir paredzēts:

“[Eiropas Savienības] preču zīmju tiesas uzskata [Eiropas Savienības] preču zīmi par derīgu, ja vien atbildētājs tās derīgumu neapstrīd ar pretprasību par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu.”

13

Regulas 2017/1001 128. pantā “Pretprasības” ir noteikts:

“1.   Pretprasību par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu var pamatot tikai ar šajā regulā minētajiem atcelšanas vai spēkā neesamības iemesliem.

2.   [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa noraida pretprasību par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu, ja [EUIPO] lēmums attiecībā uz to pašu jautājumu un prasības priekšmetu, attiecībā uz tām pašām pusēm jau ir kļuvis galīgs.

[..]

4.   [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa, kurā iesniegta pretprasība par [Eiropas Savienības] preču zīmes atcelšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu, nepārbauda pretprasību, pirms ieinteresētā puse vai tiesa nav informējušas [EUIPO] par datumu, kurā iesniegta pretprasība. [EUIPO] ievada minēto informāciju Reģistrā. Ja pirms pretprasības iesniegšanas [EUIPO] jau ir iesniegts pieteikums par [Eiropas Savienības] preču zīmes atcelšanu vai spēkā neesamības atzīšanu, [EUIPO] par to informē tiesu, un tiesa aptur lietas izskatīšanu saskaņā ar 132. panta 1. punktu, līdz lēmums par pieteikumu tiek galīgi pieņemts vai līdz pieteikums tiek atsaukts.

[..]

6.   Ja [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa pretprasībā par [Eiropas Savienības] preču zīmes atcelšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu ir pasludinājusi spriedumu, kas kļuvis galīgs, tiesa vai kāda no valsts tiesvedības pusēm nekavējoties nosūta [EUIPO] sprieduma kopiju. [EUIPO] vai cita ieinteresētā puse var pieprasīt informāciju par šādu pārsūtīšanu. [EUIPO] par spriedumu izdara ierakstu Reģistrā un veic nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu tā rezolutīvo daļu.

7.   [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa, kas izskata pretprasību par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu, pēc [Eiropas Savienības] preču zīmes īpašnieka iesnieguma un pēc citu pušu uzklausīšanas var apturēt lietas izskatīšanu un var lūgt atbildētājam tās noteiktā termiņā iesniegt [EUIPO] pieteikumu par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu. Ja pieteikumu noteiktajā termiņā neiesniedz, lietas izskatīšanas process turpinās; pretprasību uzskata par atsauktu. Piemēro 132. panta 3. punktu.”

14

Saskaņā ar Regulas 2017/1001 129. pantu “Piemērojamie tiesību akti”:

“1.   [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesas piemēro šīs regulas noteikumus.

2.   Attiecībā uz visiem jautājumiem par preču zīmēm, ko šī regula neaptver, attiecīgā [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa piemēro attiecīgos valsts tiesību aktus.

3.   Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādāk, [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa piemēro procesuālos noteikumus, kas reglamentē tā paša veida procesus saistībā ar valsts preču zīmēm tajā valstī, kur attiecīgā tiesa atrodas.”

15

Šīs regulas 132. pantā “Īpaši noteikumi par saistītām prasībām” ir noteikts:

“1.   [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa, kas izskata 124. pantā minētu prasību, izņemot prasības par paziņošanu, ka pārkāpuma nav, ja vien nav īpaša iemesla turpināt izskatīšanu, pēc pušu uzklausīšanas vai pēc kādas puses lūguma un pēc pārējo pušu uzklausīšanas pēc savas iniciatīvas aptur lietas izskatīšanu, ja jautājums par [Eiropas Savienības] preču zīmes derīgumu jau ir celts citā [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesā pēc pretprasības vai ja Birojam jau ir iesniegts pieteikums par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu.

2.   Izskatot pieteikumu par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu, ja vien nepastāv īpaši iemesli lietas izskatīšanas turpināšanai pēc pušu uzklausīšanas vai pēc kādas puses lūguma un pēc pārējo pušu uzklausīšanas, [EUIPO] pēc savas iniciatīvas aptur lietas izskatīšanu, ja jautājums par [Eiropas Savienības] preču zīmes derīgumu sakarā ar pretprasību jau ir celts citā [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesā. Tomēr, ja viena no pusēm procesā [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesā to lūdz, tiesa pēc pārējo pušu uzklausīšanas var apturēt lietas izskatīšanas procesu. [EUIPO] šādā gadījumā turpina iesāktos lietu izskatīšanas procesus.

3.   Ja [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa aptur lietas izskatīšanu, tā uz šo laiku var norīkot pagaidu un aizsardzības pasākumus.”

16

Saskaņā ar Zivilprozessordnung (Civilprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “ZPO”) 33. panta 1. punktu pretprasību var celt tiesā, kura izskata prasību, ja pastāv juridiska saikne starp pretprasības priekšmetu un pamatprasības priekšmetu vai aizstāvības līdzekļiem, kas celti pret pamatprasību.

17

ZPO 261. panta “Lis pendens” 3. punkta 2. apakšpunktā ir paredzēts, ka tiesas, kura izskata prasību, jurisdikciju neatspēko to apstākļu izmaiņas, kuri šo piekritību pamatojuši.

18

KP ir īpašnieks Eiropas Savienības vārdiskai preču zīmei “Apfelzügle” (turpmāk tekstā – “apstrīdētā preču zīme”), kas 2017. gada 19. oktobrī reģistrēta attiecībā uz pakalpojumiem, kas ietilpst 35., 41. un 43. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām. Ir skaidrs, ka termins “Apfelzügle” apzīmē ābolu ražas novākšanai paredzētu sastāvu, ko veido vairākas piekabes, kuras velk traktors.

19

2018. gada 26. septembrī TV – augļa saimniecības apsaimniekotājs – un Bodmanes‑Lūdvigshāfenes pašvaldība publicēja reklāmas informāciju par ābolu ražas novākšanu un degustāciju maršruta Apfelzügle ietvaros.

20

KP cēla Landgericht München (Minhenes apgabaltiesa, Vācija) prasību par apstrīdētās preču zīmes pārkāpumu, prasot, lai TV un Bodmanes‑Lūdvigshāfenes pašvaldībai tiktu aizliegts izmantot terminu “Apfelzügle” ar šo preču zīmi apzīmētajiem pakalpojumiem. Šajā pašā tiesā TV un Bodmanes‑Lūdvigshāfenes pašvaldība iesniedza pretprasības par apstrīdētās preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu atbilstoši Regulas 2017/1001 59. panta 1. punkta a) apakšpunktam, lasot to kopsakarā ar tās 7. panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunktu.

21

Landgericht München (Minhenes apgabaltiesa) notikušajā tiesas sēdē KP atsauca šo prasību par pārkāpumu.

22

Tā kā, neraugoties uz šo atsaukšanu, TV un Bodmanes‑Lūdvigshāfenes pašvaldība uzturēja savas pretprasības, Landgericht München (Minhenes apgabaltiesa) ar 2020. gada 10. marta spriedumu uzskatīja, ka šīs pretprasības ir pieņemamas, atzina apstrīdēto preču zīmi par spēkā neesošu attiecībā uz pakalpojumiem, kas ietilpst 41. klasē, un noraidīja minētās pretprasības pārējā daļā.

23

Bodmanes‑Lūdvigshāfenes pašvaldība par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija), iesniedzējtiesā, lūdzot atzīt apstrīdēto preču zīmi par spēkā neesošu arī attiecībā uz pakalpojumiem, kas ietilpst 35. un 43. klasē.

24

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa norāda, ka tai vispirms ir jāizvērtē atbildētāju iesniegto pretprasību pieņemamība, ņemot vērā KP veikto prasības atsaukšanu, norādot, ka iesniedzējtiesai šajā sakarā nav saistošs pirmās instances tiesas nolēmums.

25

Šajā ziņā, atsaucoties uz Regulā 2017/1001 paredzētās pretprasības nozīmi un mērķi, iesniedzējtiesa pauž šaubas par Eiropas Savienības preču zīmju tiesas iespēju lemt par šādu pretprasību, ja ir notikusi tādas prasības par pārkāpumu atsaukšana, pēc kuras ir tikusi celta pretprasība.

26

Konkrētāk, iesniedzējtiesa atgādina, ka Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācija ir Eiropas Savienības institūcijas akts un ka valsts tiesām nav jurisdikcijas atcelt šos aktus, izņemot tādu skaidri paredzētu izņēmumu kā pretprasības iesniegšana, kas turklāt esot apstiprināts Regulas 2017/1001 128. panta 7. punktā. Proti, iesniedzējtiesas ieskatā EUIPO šajā jomā ir “principiāla jurisdikcija”, kas tam esot piešķirta “prioritāri”. Tas izrietot tostarp no Regulas 2017/1001 63. panta 1. punkta.

27

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar lielāko daļu Vācijas doktrīnas uz tādu gadījumu kā pamatlietā aplūkotais attiecas nevis Regula 2017/1001, bet gan – saskaņā ar šīs regulas 129. panta 3. punktu – noteikumi, kas reglamentē Vācijas civilprocesu, un konkrēti ZPO 261. panta 3. punkta 2. apakšpunkts, saskaņā ar kuru Eiropas Savienības preču zīmju tiesas jurisdikcija, kas noteikta tāpēc, ka celta pretprasība, nav atkarīga no prasības par pārkāpumu iznākuma un tādējādi šī jurisdikcija neizzūd pamatprasības atsaukšanas dēļ.

28

Iesniedzējtiesa uzskata, ka nepieciešamība nodrošināt sev aizstāvību atbildētājam vairs nepastāv, ja atteikšanās dēļ Eiropas Savienības preču zīmju tiesai vairs nav jālemj par prasību par pārkāpumu. Turklāt šo interpretāciju apstiprinot 2017. gada 19. oktobra spriedums Raimund (C‑425/16, EU:C:2017:776). Tādējādi valsts procesuālās tiesības būtu jāpiemēro tikai tikmēr, kamēr tiek izskatīta Savienības tiesībās paredzēta prasība. Turklāt šāda interpretācija neradītu pārmērīgu un nesamērīgu slogu prasītājam, jo tam vienmēr būs iespēja vērsties EUIPO saskaņā ar Regulas 2017/1001 63. pantu.

29

Šādos apstākļos Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Regulas 2017/1001] 124. panta d) punkts un 128. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka [Eiropas] Savienības preču zīmju tiesai ir tiesības pieņemt lēmumu par [Eiropas] Savienības preču zīmes spēkā neesamību, par kuru ir tikusi celta pretprasība [Regulas 2017/1001] 128. panta izpratnē, pat pēc tam, kad uz šo [Eiropas] Savienības preču zīmi balstītā prasība par pārkāpumu [minētās regulas] 124. panta a) punkta izpratnē ir tikusi atsaukta juridiski saistošā veidā?”

30

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas 2017/1001 124. panta a) un d) punkts, kā arī 128. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas Savienības preču zīmju tiesai, kurā ir celta prasība par pārkāpumu, kas ir pamatota ar Eiropas Savienības preču zīmi, kuras spēkā esamība tiek apstrīdēta, iesniedzot pretprasību par spēkā neesamības atzīšanu, joprojām ir jurisdikcija lemt par šīs preču zīmes spēkā esamību, neraugoties uz pamatprasības atsaukšanu.

31

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāprecizē jēdzienam “pretprasība” piešķiramā nozīme un tvērums šīs regulas izpratnē.

32

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Eiropas Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Eiropas Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi. Turklāt tādu jēdzienu nozīme un tvērums, kuriem Savienības tiesībās nav sniegta nekāda definīcija, ir jānoskaidro saskaņā ar to ierasto nozīmi ikdienas valodā, ņemot vērā kontekstu, kādā tie tiek lietoti, un ar tiesisko regulējumu, kura daļu tie veido, sasniedzamos mērķus (spriedums, 2022. gada 27. janvāris, Zinātnes parks, C‑347/20, EU:C:2022:59, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Regulā 2017/1001 nav tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām attiecībā uz šim jēdzienam piešķiramo nozīmi un tvērumu. Tādējādi minētais jēdziens ir jāuzskata par autonomu Savienības tiesību jēdzienu un pēdējās minētās teritorijā tas ir jāinterpretē vienveidīgi (spriedumi, 2014. gada 3. septembris, Deckmyn un Vrijheidsfonds, C‑201/13, EU:C:2014:2132, 15. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 25. novembris, État luxembourgeois ((Informācija par nodokļu maksātāju grupu), C‑437/19, EU:C:2021:953, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

34

Regulas 2017/1001 129. panta 3. punktā ietvertā atsauce uz valsts procesuālajiem noteikumiem, ja šajā regulā “nav paredzēts citādāk”, nevar atspēkot šo konstatējumu.

35

Proti, nevar prezumēt, ka minētā regula neattiecas uz jautājumu, vai pretprasība tiek uzturēta, lai gan ir atsaukta prasība par pārkāpumu, pēc kuras celšanas pretprasība tika celta. Atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga tieši no tā, kādu tvērumu Savienības likumdevējs ir vēlējies piešķirt šim tiesību aizsardzības līdzeklim.

36

Līdz ar to, tā kā Regulā 2017/1001 nav definēts jēdziens “pretprasība”, ir jānorāda, pirmkārt, kā secinājumu 37. punktā ir minējis ģenerāladvokāts un kā to apstiprina tostarp šīs regulas attiecīgo tiesību normu redakcijā dāņu valodā (Modkrav), vācu valodā (Wierklage), grieķu valodā (ανταγωγή) un angļu valodā (counterclaim) lietotais formulējums, ka to parasti saprot kā tādu, kas nozīmē atbildes prasību, ko cēlis atbildētājs tiesvedībā, ko tajā pašā tiesā pret viņu ierosinājis prasītājs.

37

Otrkārt, attiecībā uz kontekstu, kādā šīs tiesību normas iekļaujas, pirmām kārtām, ir jānorāda, kā tas ir minēts Regulas 2017/1001 32. apsvērumā, ka ar tās 122. pantu Savienības tiesību normas par jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ir padarītas piemērojamas procedūrām saistībā ar Eiropas Savienības preču zīmēm. Līdz ar to, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 50. un 51. punktā, jēdziens “pretprasība” Regulas 2017/1001 izpratnē ir jāinterpretē saskaņoti ar šīm tiesību normām un ar tām saistīto judikatūru.

38

Šajā ziņā no judikatūras par sistēmu, kas izveidota ar 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kas grozīta un pēc tam secīgi ir pārņemta Padomes Regulā (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) un Regulā Nr. 1215/2012, ka pretprasību nedrīkst sajaukt ar vienkāršu aizstāvības līdzekli. Lai arī pretprasība ir celta tiesvedībā, kas ierosināta, izmantojot citu tiesību aizsardzības līdzekli, tā ir atsevišķa un autonoma prasība, kuras procesuālā izskatīšana nav atkarīga no pamatprasības un kura var tikt uzturēta arī tad, ja prasītāja pamatlietā prasība ir noraidīta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 12. oktobris, Kostanjevec, C‑185/15, EU:C:2016:763, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāuzskata, ka jēdziens “pretprasība” Regulas 2017/1001 izpratnē ir jāsaprot kā tiesību aizsardzības līdzeklis, kas, protams, ir atkarīgs no prasības par pārkāpumu celšanas un kas līdz ar to ir saistīts ar šo prasību. Tomēr šī tiesību aizsardzības līdzekļa mērķis ir paplašināt strīda priekšmetu un panākt, lai tiktu atzīta no pamatprasības neatkarīga un autonoma prasība, it īpaši, lai tiktu pasludināta attiecīgās preču zīmes spēkā neesamība.

40

Tādējādi, paredzot strīda priekšmeta paplašināšanu un neraugoties uz šo saikni starp pamatprasību un pretprasību, pēdējā minētā kļūst par autonomu un pastāv gadījumā, ja pamatprasība tiek atsaukta. Līdz ar to pretprasība atšķiras no vienkārša aizstāvības līdzekļa un tās iznākums nav atkarīgs no prasības par pārkāpumu, saistībā ar kuru pretprasība ir celta, iznākuma.

41

Otrkārt, no Regulas 2017/1001 vispārējās sistēmas izriet, ka, lietojot terminu “pretprasība” šīs regulas ietvaros, Savienības likumdevējam ir bijis nodoms piešķirt tam nozīmi un tvērumu, kas ir identisks šī sprieduma 36.–39. punktā precizētajam.

42

Protams, kā norāda iesniedzējtiesa, minētā regula atstāj EUIPO ekskluzīvu kompetenci attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmju reģistrāciju un iebildumiem pret šo reģistrāciju (spriedums, 2016. gada 21. jūlijs, Apple and Pear Australia un Star Fruits Diffusion/EUIPO, C‑226/15 P, EU:C:2016:582, 50. punkts). Tomēr tas tā nav šo preču zīmju spēkā esamības jomā. Lai gan šajā pašā regulā principā ir paredzēts centralizēt EUIPO pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu un atcelšanu izskatīšanu, šis princips tomēr ir mazsvarīgs un jurisdikcija atzīt Eiropas Savienības preču zīmi par spēkā neesošu vai atcelšanu saskaņā ar šīs pašas Regulas 2017/1001 63. un 124. pantu dalītā veidā ir tikusi piešķirta Eiropas Savienības preču zīmju tiesām, ko dalībvalstis ir izraudzījušās saskaņā ar šīs regulas 123. panta 1. punktu, un EUIPO (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 16. februāris, Celaya Emparanza y Galdos International, C‑488/10, EU:C:2012:88, 48. punkts).

43

Šajā ziņā, ņemot vērā iesniedzējtiesas paustās šaubas par šī jurisdikcijas sadalījuma precīzo tvērumu, vēl ir jāuzsver, ka šīm preču zīmju tiesām piešķirtā jurisdikcija ir Regulā 2017/1001 paredzētā noteikuma par jurisdikcijas piešķiršanu tieša piemērošana un tātad nevar tikt uzskatīta par “izņēmumu” no EUIPO jurisdikcijas šajā jomā.

44

Turklāt attiecīgā jurisdikcija tiek īstenota saskaņā ar iestādes, kurā celta prasība, prioritātes principu. Proti, saskaņā ar Regulas 2017/1001 132. panta 1. punktu un 2. punkta pirmo teikumu un “ja vien nepastāv īpaši iemesli lietas izskatīšanas turpināšanai”, jurisdikcija šajā jomā ir pirmajai instancei, kas izskata strīdu par Eiropas Savienības preču zīmes spēkā esamību.

45

Tas, ka saskaņā ar Regulas 2017/1001 128. panta 7. punktu tādas preču zīmes īpašnieks, kuras spēkā esamība tiek apstrīdēta Eiropas Savienības preču zīmju tiesā, iesniedzot pretprasību, var izraisīt to, ka lēmums par šīs preču zīmes spēkā esamību tiktu pieņemts procesa EUIPO rezultātā, neatspēko šo prioritātes principu. Kā izriet no paša šīs tiesību normas formulējuma, tajā ir atzīta tikai iespēja apturēt tiesvedību, jo Eiropas Savienības preču zīmju tiesa var nolemt izskatīt pretprasību.

46

Tas pats attiecas uz šīs regulas 132. panta 2. punkta otrajā teikumā minēto gadījumu. Proti, Eiropas Savienības preču zīmju tiesai ir pienākums apturēt tajā notiekošo tiesvedību vienīgi tad, ja EUIPO jau ir ticis iesniegts pieteikums par attiecīgās Eiropas Savienības preču zīmes atcelšanu vai spēkā neesamības atzīšanu pirms pretprasības iesniegšanas atbilstoši minētās regulas 128. panta 4. punktam.

47

Tādējādi, ņemot vērā šī sprieduma 42.–46. punktā aprakstīto jurisdikciju sadalījuma sistēmu, ir jānorāda, ka ar Regulu 2017/1001 ieviestā regulējuma ietvaros, kas saskaņā ar tās preambulas 4. apsvērumu un 1. panta 2. punktu ir veltīts Eiropas Savienības preču zīmes vienotajam raksturam, Savienības likumdevējs, tāpat kā EUIPO, ir paredzējis piešķirt Eiropas Savienības preču zīmju tiesām, pieņemot lēmumus par pretprasībām, jurisdikciju pārbaudīt Eiropas Savienības preču zīmju spēkā esamību.

48

Šajā ziņā, kā izriet no šīs regulas preambulas 32. apsvēruma, nolēmumiem par Eiropas Savienības preču zīmes spēkā esamību ir erga omnes iedarbība visā Savienībā gan tad, ja tos ir pieņēmis EUIPO, gan tad, ja tie ir pieņemti saistībā ar pretprasību, kas celta Eiropas Savienības preču zīmju tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 19. oktobris, Raimund, C‑425/16, EU:C:2017:776, 28. un 29. punkts).

49

Šī erga omnes iedarbība ir apstiprināta minētās regulas 128. panta 6. punktā, kurā ir paredzēts, ka Eiropas Savienības preču zīmju tiesai tāda nolēmuma kopija, kas pieņemts attiecībā uz pretprasību par Eiropas Savienības preču zīmes atcelšanu vai spēkā neesamības atzīšanu un kas ieguvis res judicata, ir jānosūta EUIPO, kuram šis nolēmums ir jāieraksta reģistrā un jāveic nepieciešamie pasākumi, lai izpildītu tā rezolutīvo daļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 19. oktobris, Raimund, C‑425/16, EU:C:2017:776, 30. punkts).

50

Savukārt Eiropas Savienības preču zīmju tiesas nolēmumam, kas pasludināts saistībā ar prasību par pārkāpumu, ir tikai inter partes iedarbība, un tas nozīmē, ka, tiklīdz tas ir kļuvis galīgs, šis nolēmums ir saistošs tikai šajā lietā iesaistītajiem procesa dalībniekiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 19. oktobris, Raimund, C‑425/16, EU:C:2017:776, 31. punkts).

51

Tādējādi Tiesa nosprieda, ka šādai tiesai ir jāizskata pretprasība par Eiropas Savienības preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu, kas celta saskaņā ar Regulas 2017/1001 128. panta 1. punktu saistībā ar prasību par šīs preču zīmes pārkāpumu minētās regulas 124. panta a) punkta izpratnē, pirms tā varētu lemt par pēdējo minēto prasību šī paša absolūtā spēkā neesamības pamata dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 19. oktobris, Raimund, C‑425/16, EU:C:2017:776, 33. un 34. punkts).

52

Ņemot vērā pretprasību aptverošā regulējuma īpatnības, interpretēt šo autonomo tiesību aizsardzības līdzekli, kura mērķis ir novērtēt Eiropas Savienības preču zīmju spēkā esamību tādējādi, ka Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks, atsaucot savu prasību par pārkāpumu, varētu liegt Eiropas Savienības preču zīmju tiesai iespēju lemt par pretprasību par spēkā neesamības atzīšanu, kas celta saistībā ar šo prasību, nozīmētu neievērot jurisdikcijas, ko likumdevējs ir paredzējis piešķirt Eiropas Savienības preču zīmju tiesām, tvērumu. Tādējādi no Regulas 2017/1001 vispārējās sistēmas izriet, ka šāda pretprasība tik uzturēta, ja pamatprasība tiek atsaukta.

53

Visbeidzot, treškārt, jēdziena “pretprasības” Regulas 2017/1001 izpratnē nozīmi un tvērumu, kā tas ir precizēts šī sprieduma 39. un 52. punktā, apstiprina Regulas 2017/1001 mērķi.

54

No vienas puses, no judikatūras par sistēmu, kas izveidota ar 1968. gada 27. septembra konvenciju, kura ir grozīta un vēlāk secīgi pārņemta Regulā Nr. 44/2001 un Regulā Nr. 1215/2012, izriet, ka ar nolūku nodrošināt pareizu tiesvedību iespēja celt pretprasību ļauj pusēm vienā un tajā pašā tiesvedībā un tajā pašā tiesā noregulēt visus to savstarpējos prasījumus, kuriem ir viena un tā pati izcelsme, un tādējādi to mērķis ir novērst nevajadzīgas un vairākas tiesvedības, kas rada pretrunīgu spriedumu risku (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 31. maijs, Nothartová, C‑306/17,EU:C:2018:360, 21. un 22. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, 2018. gada 21. jūnijs, Petronas Lubricants Italy, C‑1/17, EU:C:2018:478, 29. punkts un tajā minētā judikatūra). Kā izriet no Regulas 2017/1001 32. apsvēruma, uz šādiem mērķiem attiecas šajā regulā kopumā un it īpaši tās 124. un 128. pantā paredzētais regulējums.

55

No tā izriet, ka šo mērķu sasniegšana nozīmē, ka Eiropas Savienības preču zīmju tiesai ir jāvar lemt par atbildētāja iebildumiem saistībā ar prasību par pārkāpumu, iesniedzot pretprasību par attiecīgās Eiropas Savienības preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu, lai gan pamatprasība ir atsaukta.

56

Turpretim piespiest lietas dalībnieku, kurš ir iesniedzis pretprasību, uzsākt procesu EUIPO gadījumā, ja pamatlietas prasītājs atsauc prasību, lai nodrošinātu, ka tam nākotnē vairs nebūs jāaizstāvas pret pamatlietas prasītāju, būtu pretrunā procesuālās ekonomijas principam.

57

No otras puses, interpretēt jēdzienu “pretprasība” tādējādi, ka gadījumā, ja pamatprasība tiktu atsaukta, Eiropas Savienības preču zīmju tiesai vairs nebūtu iespējams lemt par pretprasību par spēkā neesamības atzīšanu, Eiropas Savienības preču zīmes īpašniekam, atsakoties no paša uzsākta procesa par pārkāpumu, tiktu atļauts turpināt – attiecīgā gadījumā ļaunticīgi – izmantot Eiropas Savienības preču zīmi, kas, iespējams, ir reģistrēta, neievērojot Regulas 2017/1001 7. panta 1. punktā minētos absolūtos reģistrācijas atteikuma pamatus. Šāda situācija apdraudētu minētajā regulā izvirzīto mērķu efektīvu īstenošanu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2015. gada 30. aprīlis, Castel Frères/EUIPO, C‑622/13 P, nav publicēts, EU:C:2015:297, 46. un 47. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

58

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas 2017/1001 124. panta a) un d) punkts, kā arī 128. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas Savienības preču zīmju tiesai, kurā ir celta prasība par pārkāpumu, kas ir pamatota ar Eiropas Savienības preču zīmi, kuras spēkā esamība tiek apstrīdēta, iesniedzot pretprasību par spēkā neesamības atzīšanu, joprojām ir jurisdikcija lemt par šīs preču zīmes spēkā esamību, neraugoties uz pamatprasības atsaukšanu.

59

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi 124. panta a) un d) punkts, kā arī 128. pants

ir jāinterpretē tādējādi, ka:

Eiropas Savienības preču zīmju tiesai, kurā ir celta prasība par pārkāpumu, kas ir pamatota ar Eiropas Savienības preču zīmi, kuras spēkā esamība tiek apstrīdēta, iesniedzot pretprasību par spēkā neesamības atzīšanu, joprojām ir jurisdikcija lemt par šīs preču zīmes spēkā esamību, lai gan pamatprasība ir atsaukta.