–

Latvijas valdības vārdā – K. Pommere un J. Davidoviča, kā arī E. Bārdiņš, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – V. Bottka, C. Hermes un A. Sauka, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1305/2013 (2013. gada 17. decembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 (OV 2013, L 347, 487. lpp.; labojums OV 2016, L 130, 1. lpp.), 30. pantu un, otrkārt, Komisijas Regulu (ES) Nr. 702/2014 (2014. gada 25. jūnijs), ar kuru konkrētas atbalsta kategorijas lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē un lauku apvidos atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot [LESD] 107. un 108. pantu (OV 2014, L 193, 1. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp SIA “Piltenes meži” un Lauku atbalsta dienestu (Latvija) par lēmumu, ar kuru pēdējais minētais ir atteicies piešķirt tai atbalstu, lai kompensētu izmaksas un negūtos ienākumus, jo tai piederošajā mežā ir mikroliegums, kurš ir izveidots, lai sekmētu kādas savvaļas putnu sugas aizsardzību.

3

Padomes Direktīva 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu un savvaļas floras un faunas aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.) stājās spēkā 1992. gada 10. jūnijā.

4

Šīs direktīvas 3. panta 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Izveido saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un kura nosaukums ir Natura 2000. Šo tīklu, ko veido I pielikumā uzskaitīto dabisko dzīvotņu veidu un II pielikumā uzskaitīto sugu dzīvotņu teritorijas, izmanto, lai minētos dabisko dzīvotņu veidus un sugu dzīvotnes saglabātu vai attiecīgā gadījumā atjaunotu to labvēlīgo aizsardzības statusu dabiskās izplatības areālā.

Natura 2000 tīkls iekļauj īpaši aizsargājamās teritorijas, ko dalībvalstis klasificējušas, ievērojot [Padomes] Direktīvu 79/409/EEK [(1979. gada 2. aprīlis) par savvaļas putnu aizsardzību (OV 1979, L 103, 1. lpp.)].

[..]

3.   Ja dalībvalstis to uzskata par vajadzīgu, tās cenšas uzlabot Natura 2000 tīkla ekoloģisko vienotību, saglabājot un attiecīgā gadījumā veidojot ainavas iezīmes, kas ir būtiski svarīgas savvaļas faunai un florai, kā minēts 10. pantā.”

5

Direktīvas 92/43 10. pantā ir paredzēts:

“Ja dalībvalstis uzskata par vajadzīgu, tad zemes izmantošanas plānošanas un attīstības politikā, un jo īpaši, lai uzlabotu Natura 2000 tīkla ekoloģisko vienotību, tās cenšas sekmēt to ainavas iezīmju apsaimniekošanu, kas ir būtiski svarīgas savvaļas faunai un florai.

Šādas iezīmes ir tās, kuras saskaņā ar savu lineāro un nepārtraukto struktūru (piemēram, upes, to krasti vai tradicionālās lauku robežu veidošanas sistēmas) vai, pamatojoties uz faktu, ka tās kalpo kā līdzeklis mērķa sasniegšanai (piemēram, dīķi vai nelielas mežu audzes), ir svarīgas savvaļas sugu migrācijā, izplatībā un vairošanās procesā.”

6

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/147/EK (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību (OV 2010, L 20, 7. lpp.), ar ko tika atcelta un aizstāta Direktīva 79/409, stājās spēkā 2010. gada 15. februārī.

7

Direktīvas 2009/147 2. pantā ir noteikts, ka “dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai skaitliski uzturētu [šajā direktīvā paredzēto] sugu populācijas tādā līmenī, kas pirmām kārtām atbilst ekoloģijas, zinātnes un kultūras prasībām, tajā pašā laikā ņemot vērā saimnieciskās un rekreatīvās prasības, vai lai tuvinātu šo sugu populācijas minētajam līmenim”.

8

Minētās direktīvas 3. pantā ir paredzēts:

“1.   Ņemot vērā 2. pantā minētās prasības, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai pietiekamā mērā saglabātu, uzturētu vai atjaunotu visu [attiecīgo] putnu sugu dzīvotņu daudzveidību un teritoriju.

2.   Biotopu un dzīvotņu saglabāšana, uzturēšana un atjaunošana galvenokārt ietver šādus pasākumus:

[..].”

9

Regula Nr. 1305/2013 ir piemērojama kopš 2014. gada 1. janvāra.

10

Tās 24. un 56. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

11

Regulas Nr. 1305/2013 I sadaļā “Mērķi un stratēģija” ir ietverts tās 1. pants “Priekšmets”, kura 1. punktā ir noteikts:

“Ar šo regulu nosaka vispārīgos noteikumus, kas reglamentē Savienības atbalstu lauku attīstībai, ko finansē no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai [(ELFLA)] [..]. Ar to nosaka mērķus, ko palīdz sasniegt lauku attīstības politika, un Savienības lauku attīstības attiecīgās prioritātes. Ar to iezīmē lauku attīstības politikas stratēģisko kontekstu un nosaka pasākumus, kas jāpieņem, lai īstenotu lauku attīstības politiku. Turklāt ar to paredz noteikumus par plānošanu, tīklu veidošanu, pārvaldību, uzraudzību un novērtēšanu, pamatojoties uz dalībvalstu un [Eiropas] Komisijas dalītu atbildību, un noteikumus, ar kuriem nodrošina ELFLA koordinēšanu ar citiem Savienības instrumentiem.”

12

Šīs regulas II sadaļā “Plānošana” ir ietverts tās 6. pants “Lauku attīstības programmas”, kurā ir paredzēts:

“1.   ELFLA dalībvalstīs darbojas ar lauku attīstības programmu starpniecību. Ar minētajām programmām īsteno stratēģiju, lai ar III sadaļā minēto pasākumu kopumu īstenotu Savienības lauku attīstības prioritātes. Minēto Savienības prioritāšu sasniegšanai prasa atbalstu no ELFLA.

2.   Dalībvalsts var iesniegt vai nu vienu programmu visai tās teritorijai, vai reģionālu programmu kopumu. Vai arī – pienācīgi pamatotos gadījumos – tā var iesniegt valsts programmu un reģionālu programmu kopumu. [..]

3.   Dalībvalstis, kurām ir reģionālas programmas, var iesniegt apstiprināšanai [..] arī valsts sistēmu, kas satur šo programmu kopējos elementus, neprasot atsevišķu budžeta piešķīrumu.

To dalībvalstu sistēmās, kurās ir reģionālas programmas, var būt arī iekļauta tabula, kurā pa reģioniem un gadiem apkopoti dati par kopējo ELFLA ieguldījumu, kas attiecīgajai dalībvalstij piešķirts attiecībā uz visu plānošanas laikposmu.”

13

Minētās regulas III sadaļas “Atbalsts lauku attīstībai” I nodaļā ir uzskaitīti visi pasākumi, kuros it īpaši ietilpst tas, kas ir paredzēts šīs pašas regulas 30. pantā “Natura 2000 un [Direktīvas 2000/60] maksājumi”, kura 1., 2. un 6. punkts ir formulēts šādi:

“1.   Atbalstu saskaņā ar šo pasākumu piešķir katru gadu par lauksaimniecības platības hektāru vai meža hektāru, lai saņēmējiem kompensētu papildu izmaksas un neiegūtos ienākumus, kas attiecīgajās teritorijās izriet no nelabvēlīgiem faktoriem, kuri saistīti ar Direktīvas [92/43], Direktīvas [2009/147] un [Direktīvas 2000/60] īstenošanu.

[..]

2.   Atbalstu piešķir lauksaimniekiem un privātiem meža tiesiskajiem valdītājiem, un privāto meža tiesisko valdītāju apvienībām. Pienācīgi pamatotos gadījumos to var piešķirt arī citiem zemes apsaimniekotājiem.

[..]

6.   Maksājumus var saņemt par šādām teritorijām:

[..].”

14

Regulas Nr. 1305/2013 VIII sadaļā “Konkurences noteikumi” ir ietverts tās 81. un 82. pants.

15

Saskaņā ar šīs regulas 81. pantu “Valsts atbalsts”:

“1.   Ja vien šajā sadaļā nav paredzēts citādi, dalībvalstu atbalstam lauku attīstībai piemēro [LESD] 107., 108. un 109. pantu.

2.   [LESD] 107., 108. un 109. pantu nepiemēro maksājumiem, ko dalībvalstis veic saskaņā ar šo regulu, vai 82. pantā minētajam valsts papildu finansējumam, uz ko attiecas [LESD] 42. pants.”

16

Minētās regulas 82. pantā “Valsts papildu finansējums” ir noteikts:

“Maksājumus, ko dalībvalstis veikušas saistībā ar darbībām, uz kurām attiecas [LESD] 42. pants, un kas paredzēti, lai sniegtu papildu finansējumu lauku attīstībai, kurai jebkurā plānošanas laikposma brīdī ir piešķirts Savienības atbalsts, dalībvalstis iekļauj lauku attīstības programmā, [..] un Komisija tos apstiprina, ja tie atbilst šajā regulā noteiktajiem kritērijiem.”

17

Regula Nr. 702/2014 stājās spēkā 2014. gada 1. jūlijā.

18

Šīs regulas 16. un 60. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

19

Regulas Nr. 702/2014 1. pantā, kas ietilpst tās I nodaļā, ir noteikts:

1.   Šo regulu piemēro šādām atbalsta kategorijām:

[..]

[..]

3.   Šo regulu nepiemēro:

[..]

6.   Šo regulu nepiemēro atbalstam grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, izņemot:

20

Šīs regulas 2. panta 14. punktā, kas arī ietilpst tās I nodaļā, “grūtībās nonācis uzņēmums” ir definēts šādi:

““grūtībās nonācis uzņēmums” ir uzņēmums, attiecībā uz kuru pastāv vismaz viena no šādām situācijām:

[..]”

21

2000. gada 16. marta Sugu un biotopu aizsardzības likumā (Latvijas Vēstnesis, 2000, Nr. 121/122) ir ietverts 10. pants “Zemes īpašnieku vai lietotāju tiesības uz kompensāciju”, kura 2. punktā ir noteikts, ka “zemes īpašniekiem ir tiesības uz normatīvajos aktos noteikto kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem mikroliegumos”.

22

2004. gada 7. aprīļa Lauksaimniecības un lauku attīstības likumā (Latvijas Vēstnesis, 2004, Nr. 64) ir ietverts 5. pants, kura ceturtā, septītā un astotā daļa ir formulēta šādi:

“4.   Kārtību, kādā tiek piešķirts valsts un [Savienības] atbalsts lauksaimniecībai, un kārtību, kādā tiek piešķirts valsts un Eiropas Savienības atbalsts lauku un zivsaimniecības attīstībai, nosaka Ministru kabinets. [..]

[..]

7.   Kārtību, kādā tiek administrēts un uzraudzīts valsts un [Savienības] atbalsts lauksaimniecībai, un kārtību, kādā tiek administrēts un uzraudzīts valsts un [Savienības] atbalsts lauku un zivsaimniecības attīstībai, nosaka Ministru kabinets.

8.   Kārtību, kādā administrē Eiropas lauksaimniecības garantiju fondu, [ELFLA] un Eiropas zivsaimniecības fondu, kā arī šo fondu administrēšanā iesaistīto iestāžu kompetenci un pienākumus, nosaka Ministru kabinets.”

23

2013. gada 4. aprīļa Likuma “Par kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās” (Latvijas Vēstnesis, 2013, Nr. 74) 2. panta trešajā daļā ir noteikts, ka “ikgadēju atbalsta maksājumu par saimnieciskās darbības ierobežojumiem mikroliegumos var izmaksāt normatīvajos aktos par lauku attīstības atbalsta piešķiršanu noteiktajā kārtībā no attiecīgo [Savienības] fondu līdzekļiem.”

24

Šī likuma 4. panta otrajā daļā arī ir paredzēts, ka “kompensāciju, kuru izmaksā no [Savienības] fondu līdzekļiem, administrē atbilstoši normatīvajiem aktiem par [Savienības] atbalsta maksājumiem.”

25

2015. gada 7. aprīļa Ministru kabineta noteikumu Nr. 171 par valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanu, administrēšanu un uzraudzību vides, klimata un lauku ainavas uzlabošanai 2014.–2020. gada plānošanas periodā (Latvijas Vēstnesis, 2015, Nr. 76; turpmāk tekstā – “Noteikumi Nr. 171/2015”), kas izdoti saskaņā ar Lauksaimniecības un lauku attīstības likuma 5. panta ceturto un septīto daļu, 1. punktā ir paredzēts:

“Noteikumi nosaka kārtību, kādā piešķir, administrē un uzrauga valsts un [Savienības] lauku attīstības platībatkarīgo atbalstu (turpmāk – atbalsts) lauku attīstībai – vides, klimata un lauku ainavas uzlabošanas pasākumiem, ko īsteno atbilstoši:

[..]

[..]”

26

Noteikumu Nr. 171/2015 2. punktā ir minēts:

“Atbalstu lauku attīstībai – vides, klimata un lauku ainavas uzlabošanai – piešķir šādiem pasākumiem [..]:

[..]

2.3. “Natura 2000 un Direktīvas [2000/60] maksājumi” aktivitātei “Kompensācijas maksājums par Natura 2000 meža teritorijām” [..]

[..]

2.6. “Atbalsta piešķiršana aktivitātē “Kompensācijas maksājums par Natura 2000 meža teritorijām””.

[..]”

27

Saskaņā ar Noteikumu Nr. 171/2015 56. punktu:

“Aktivitātes atbalsttiesīgā platība ir meža zeme (izņemot purvu):

56.1. kas iekļauta [Natura 2000] sarakstā atbilstoši Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktam [..];

56.2. kas atrodas mikroliegumā atbilstoši Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta b) apakšpunktam ārpus Natura 2000 teritorijas vai – ja Natura 2000 aizsardzības režīms nenodrošina sugas vai biotopa aizsardzību – Natura 2000 teritorijā, un mikroliegums ir noteikts atbilstoši normatīvajiem aktiem par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu.

[..]”

28

Šo noteikumu 61. punktā ir paredzēts:

“Atbalsta pretendents ievēro šādus atbalsta saņemšanas nosacījumus:

[..]

61.6. saskaņā ar Regulas Nr. 702/2014 2. panta 14. punktu pēc stāvokļa kārtējā gada 15. jūnijā nav konstatēta kāda no grūtībās nonākuša uzņēmuma pazīmēm, kas noteiktas normatīvajos aktos par kārtību, kādā administrē plānošanas perioda 2014.–2020. gadam finansējumu no Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda, [ELFLA] un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda, kā arī valsts un [Savienības] atbalstu lauksaimniecībai, lauku un zivsaimniecības attīstībai.”

29

2014. gada 30. septembra Ministru kabineta noteikumu Nr. 599 par Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda, Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai, Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecība fonda, kā arī par valsts un Eiropas Savienības atbalsta lauksaimniecībai un lauku un zivsaimniecības attīstībai finansējuma administrēšanu 2014.–2020. gada plānošanas periodā (Latvijas Vēstnesis, 2014, Nr. 200), kas izdoti saskaņā ar Lauksaimniecības un lauku attīstības likuma 5. panta septīto, astoto un devīto daļu, 53. punktā ir noteikts:

“Atbilstoši Regulas Nr. 702/2014 2. panta 14. punktā noteiktajam Lauku atbalsta dienests atbalstu nepiešķir, ja, piesakoties atbalstam pasākumos, kuros jāvērtē pretendenta atbilstība grūtībās nonākuša uzņēmuma statusam, atbalsta pretendents atbilst vismaz vienai no šādām pazīmēm:

53.1. kapitālsabiedrībai (izņemot mazos un vidējos uzņēmumus, kas ir pastāvējuši mazāk nekā trīs gadus) uzkrāto zaudējumu dēļ ir zudusi vairāk nekā puse no tās parakstītā kapitāla, ja, uzkrātos zaudējumus atskaitot no rezervēm un visām pārējām pozīcijām, kuras vispārpieņemts uzskatīt par daļu no sabiedrības pašu kapitāla, rodas negatīvs rezultāts, kas pārsniedz pusi no parakstītā kapitāla, tai skaitā arī kapitāldaļu uzcenojumu [..]

[..].”

30

Sabiedrībai “Piltenes meži” pieder mežs, kura platība ir aptuveni 500 ha un kurā atrodas teritorija, kam ir mikrolieguma statuss tā Latvijas tiesiskā regulējuma izpratnē, ar kuru ir pārņemta Direktīva 2009/147. Šo mikroliegumu Latvijas kompetentā iestāde izveidoja, lai sekmētu savvaļas putnu sugas – medņa (Tetrao urogallus) aizsardzību.

31

Neprecizētā datumā “Piltenes meži” iesniedza Lauku atbalsta dienestā atbalsta pieteikumu par 2015. gadu, ar kuru tā lūdza piešķirt maksājumu, lai kompensētu izmaksas un negūtos ienākumus minētā mikrolieguma esamības dēļ.

32

Ar 2016. gada 1. jūnija lēmumu, kas apstiprināts ar tā paša gada 25. jūlija lēmumu, Lauku atbalsta dienests noraidīja šo atbalsta pieteikumu, jo piemērojamais Latvijas tiesiskais regulējums izslēdz, ka šāds maksājums varētu tikt piešķirts grūtībās nonākušam uzņēmumam, un šajā gadījumā “Piltenes meži” ir jākvalificē kā šāds uzņēmums tādēļ, ka gada pārskata par 2014. gadu pārbaude liecināja, ka tā zaudējumi pārsniedz 50 % no tā pamatkapitāla.

33

Ar 2017. gada 24. marta spriedumu Administratīvā rajona tiesa (Latvija) apmierināja “Piltenes meži” celto prasību par abiem šiem lēmumiem.

34

Ar 2017. gada 30. novembra spriedumu Administratīvā apgabaltiesa (Latvija), izskatot apelācijas sūdzību, noraidīja “Piltenes meži” iesniegto atbalsta pieteikumu, būtībā pamatojoties uz šādu argumentāciju. Vispirms tā konstatēja, ka lūgto maksājumu bija paredzēts finansēt nevis no valsts vai vietējās pašvaldības budžeta, bet no Savienības fonda, proti, ELFLA, līdzekļiem. Pēc tam tā norādīja, ka saskaņā ar Savienības tiesisko regulējumu par ELFLA un Latvijas tiesisko regulējumu, ar ko tas tiek īstenots, šie līdzekļi ir jāpārvalda un jāpiešķir uzņēmumiem, ievērojot Savienības noteikumus par valsts atbalsta kontroli. Visbeidzot tā norādīja, ka šajos noteikumos ir paredzēts, ka tāda atbalsta piešķiršana, kāds ir lūgts šajā gadījumā, ir izslēgta, ja persona, kas to lūdz piešķirt, ir grūtībās nonācis uzņēmums.

35

“Piltenes meži” par minēto spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, kurā tā it īpaši apstrīdēja vērtējumu, saskaņā ar kuru, pirmkārt, maksājums, ko tā bija lūgusi piešķirt, ir jāuzskata par valsts atbalstu un, otrkārt, šāds valsts atbalsts nevar tikt piešķirts grūtībās nonākušam uzņēmumam.

36

Lēmumā lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu Augstākā tiesa (Senāts) (Latvija) būtībā vēlas noskaidrot to Savienības tiesību normu piemērojamību un savstarpējo saikni, kuru īstenošanu ir paredzēts nodrošināt ar dažādiem Latvijas tiesību aktiem, kas ir piemērojami tajā izskatāmajā strīdā, norādot, ka abām tiesām, kurā šis strīds bija jāizskata pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā, šajā jautājumā bija atšķirīga nostāja.

37

Konkrētāk tā vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai atbalstu, kas ir paredzēts, lai atlīdzinātu vai kompensētu izmaksas un negūtos ieņēmumus, jo Natura 2000 tīklā neietilpstošajās meža teritorijās ir mikroliegumi, kuri izveidoti, lai sekmētu Direktīvā 2009/147 paredzētu savvaļas putnu sugu aizsardzību, var uzskatīt par atbalstu, uz kuru attiecas Regulas Nr. 1305/2013 30. pants.

38

Tā it īpaši precizē, ka šo atbalstu drīzāk varētu uzskatīt par atlīdzinājumu vai kompensāciju par ierobežojumu, kas ir noteikts attiecīgo personu īpašuma tiesībām un tiesībām veikt saimniecisku darbību, lai nodrošinātu vides tiesiskā regulējuma ievērošanu, nevis par Savienības atbalstu vai valsts atbalstu. Turklāt šādi 2014. gada 19. marta spriedumā esot lēmusi Latvijas Republikas Satversmes tiesa (Latvija).

39

Ciktāl uz šādu atbalstu, ko paredzēts finansēt nevis no valsts budžeta, bet no Savienības fonda līdzekļiem, attiecas Regulas Nr. 1305/2013 30. pants, iesniedzējtiesa jautā, otrkārt, vai tā piešķiršanai var tikt izvirzīts nosacījums, ka personas, kas lūdz to piešķirt, nav grūtībās nonākuši uzņēmumi, kā Komisija to ir prasījusi Regulas Nr. 702/2014 1. un 2. pantā.

40

Šajā ziņā tā uzskata – pat ja ir leģitīmi, ka Komisija ir centusies saudzēt Savienības līdzekļus un nodrošināt to optimālu izmantošanu, izvirzot šādu nosacījumu, Regulā Nr. 702/2014 tomēr ir pieļauta būtiska kļūda, jo šī iestāde nav veikusi izsvēršanu vai vismaz nav nodrošinājusi pienācīgu līdzsvaru starp Komisijas izvirzītajiem mērķiem, no vienas puses, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantā (turpmāk tekstā – “Harta”) garantētajām tiesībām uz īpašumu, kā arī vispārējiem vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principiem, no otras puses. Atšķirībā no visām citām personām, kurām ir noteikts kāds juridisks un ekonomisks ierobežojums vides jomā, grūtībās nonākušiem uzņēmumiem ar to ekonomisko un finansiālo situāciju saistītu iemeslu dēļ nepamatoti būtu liegts saņemt atlīdzinājumu vai kompensāciju, ko tie var saņemt.

41

Šādos apstākļos Augstākā tiesa (Senāts) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

42

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1305/2013 30. pants, it īpaši ņemot vērā tā 6. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka atbalsts, kas lūgts attiecībā uz mikroliegumu, kurš izveidots meža teritorijā, lai īstenotu Direktīvas 2009/147 mērķus, ietilpst šī 30. panta piemērošanas jomā.

43

Šajā ziņā Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 1. punktā ir paredzēts, ka atbalstu katru gadu var piešķirt par lauksaimniecības platības hektāru vai meža hektāru, lai kompensētu saņēmējiem papildu izmaksas un negūtos ienākumus, kas attiecīgajās teritorijās izriet no nelabvēlīgiem faktoriem, kuri saistīti ar Direktīvu 92/43, 2000/60 un 2009/147 īstenošanu.

44

Turklāt 30. panta 6. punkta a) un b) apakšpunktā attiecīgi ir noteikts, ka teritorijas, par kurām var saņemt šāda atbalsta maksājumus, ietver, pirmkārt, Natura 2000 lauksaimniecības un meža teritorijas, kas noteiktas saskaņā ar Direktīvām 92/43 un 2009/147, kā arī, otrkārt, citas norobežotas dabas aizsardzības teritorijas ar vides faktoru radītiem ierobežojumiem, kuri attiecas uz lauksaimniecību vai mežsaimniecību un kuri palīdz īstenot pirmās minētās direktīvas 10. pantu.

45

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas uzdotā pirmā jautājuma, kā arī no šī sprieduma 30., 31. un 37. punktā rezumētā iesniedzējtiesas nolēmumā ietvertā izklāsta izriet, ka teritorija, uz ko attiecas pamatlietā aplūkotais atbalsta pieteikums, ir mikroliegums, kurš izveidots, lai sekmētu savvaļas putnu sugas aizsardzību, bet kurš atrodas Natura 2000 tīklā neietilpstošā mežā.

46

Ir acīmredzams, ka par šādu teritoriju saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktu nevar saņemt 30. pantā paredzēto atbalsta maksājumu. Faktiski minētā 30. panta 6. punkta a) apakšpunktā šādas tiesības ir paredzētas tikai attiecībā uz tādām lauksaimniecības un meža teritorijām šīs regulas izpratnē vai attiecīgā gadījumā saskaņā ar to pieņemtā valsts tiesiskā regulējuma izpratnē, kas atrodas Natura 2000 teritorijās, kuras noteiktas saskaņā ar Direktīvām 92/43 un 2009/147 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 27. janvāris, Sātiņi‑S, C‑234/20, EU:C:2022:56, 27., 33., 35. un 37. punkts).

47

No tā izriet, ka par tādu teritoriju, kas neietilpst Natura 2000 tīklā, kā pamatlietā aplūkotā, šādu maksājumu katrā ziņā var saņemt tikai saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta b) apakšpunktu.

48

Tomēr šīs tiesību normas formulējums kā tāds neļauj noskaidrot, vai un attiecīgā gadījumā ar kādiem nosacījumiem tā tas var būt.

49

Tādējādi saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru minētā tiesību norma ir jāinterpretē, papildus tās tekstam ņemot vērā kontekstu, kādā tā iekļaujas, un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītos mērķus (spriedumi, 2005. gada 7. jūnijs, VEMW u.c., C‑17/03, EU:C:2005:362, 41. punkts, kā arī 2021. gada 21. janvāris, Vācija/EssoRaffinage, C‑471/18 P, EU:C:2021:48, 81. punkts).

50

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka teritorijas, par kurām saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta b) apakšpunktu var saņemt 30. pantā paredzēto atbalsta maksājumu, ir Natura 2000 tīklā neietilpstošas dabas aizsardzības teritorijas ar vides faktoru radītiem ierobežojumiem, kuri attiecas uz lauksaimniecību vai mežsaimniecību un kuri palīdz īstenot Direktīvas 92/43 10. pantu.

51

No tā izriet, ka tiesības par šo teritoriju saņemt šādu maksājumu ir atkarīgas, pirmkārt, no nosacījuma, ka attiecīgā teritorija ir dabas aizsardzības teritorija ar vides faktoru radītiem ierobežojumiem, kuri attiecas uz lauksaimniecību vai mežsaimniecību.

52

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmumā ietvertā un šī sprieduma 45. punktā minētā izklāsta izriet, ka, neskarot iesniedzējtiesas veicamās pārbaudes, pamatlietā aplūkotā teritorija atbilst šim nosacījumam, jo tā ir dabas teritorija ar vides faktoru radītiem ierobežojumiem, kuri attiecas uz mežsaimniecību. Konkrētāk, šis izklāsts norāda uz to, ka šī teritorija ir mikroliegums, kuru kompetentā valsts iestāde ir izveidojusi Natura 2000 tīklā ietilpstošā mežā, lai sekmētu savvaļas putnu sugas aizsardzību, un kura esamība rada izmaksas un ir pamats negūtiem ienākumiem personai, kas ir šī meža īpašniece.

53

Otrkārt, no Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta b) apakšpunkta izriet, ka teritorijai, par kuru ir lūgts piešķirt atbalstu, un vides faktoru radītajiem ierobežojumiem, kas attiecas uz šo teritoriju, ir jāpalīdz īstenot Direktīvas 92/43 10. pantu.

54

Šajā gadījumā, kā tas izriet no iesniedzējtiesas pirmā uzdotā jautājuma formulējuma un no iesniedzējtiesas nolēmumā sniegtā izklāsta, kas ir rezumēts šī sprieduma 37. punktā, iesniedzējtiesa tostarp vēlas noskaidrot šī nosacījuma piemērošanas apmēru.

55

Otrkārt, Direktīvas 92/43 10. panta, uz kuru ir atsauce Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta b) apakšpunktā, pirmajā daļā ir paredzēts, ka, lai uzlabotu Natura 2000 tīkla ekoloģisko saskaņotību, dalībvalstis cenšas sekmēt to ainavas iezīmju apsaimniekošanu, kas ir būtiski svarīgas savvaļas faunai un florai. Tā otrajā daļā ir arī precizēts, ka šādas iezīmes ir tās, kuras saskaņā ar savu lineāro un nepārtraukto struktūru vai, pamatojoties uz faktu, ka tās kalpo kā līdzeklis mērķa sasniegšanai, ir svarīgas savvaļas sugu migrācijā, izplatībā un vairošanās procesā.

56

Tādējādi 10. pants pilnvaro dalībvalstis veikt pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot Natura 2000 tīkla ekoloģisko viengabalainību, kā tas ir noteikts arī Direktīvas 92/43 3. panta 3. punktā.

57

No 3. panta 1. punkta izriet, ka šī tīkla mērķis ir ietvert ne tikai attiecīgi šīs direktīvas I pielikumā un II pielikumā uzskaitīto dabisko dzīvotņu un dzīvnieku vai augu sugu dzīvotņu “īpaši aizsargājamas dabas teritorijas”, bet arī dalībvalstu klasificētās “īpaši aizsargājamas dabas teritorijas”, lai sekmētu savvaļas putnu sugu aizsardzību saskaņā ar Direktīvu 79/409, kas nu jau ir aizstāta ar Direktīvu 2009/147.

58

No tā izriet, ka pasākumi, ko dalībvalstis ir tiesīgas veikt saskaņā ar Direktīvas 92/43 10. pantu, lai uzlabotu Natura 2000 tīkla ekoloģisko viengabalainību, var attiekties gan uz dzīvotnēm, kurām ir piemērojama Direktīva 92/43, gan uz savvaļas putnu sugām, kurām ir piemērojama Direktīva 2009/147, ievērojot to, ka šajā pēdējā minētajā gadījumā šo pasākumu mērķis ir papildināt Direktīvas 2009/147 2. un 3. pantā paredzētos pasākumus.

59

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmumā ietvertā un šī sprieduma 45. un 52. punktā minētā izklāsta izriet, ka, neskarot iesniedzējtiesas veicamās pārbaudes, šāds ir pamatlietā aplūkotā mikrolieguma un vides faktoru radīto ierobežojumu, kas attiecas uz mežsaimniecības darbību un kas ir noteikti šajā mikroliegumā, mērķis, jo pēdējā minētā izveides un šo ierobežojumu noteikšanas mērķis ir sekmēt medņa (Tetrao urogallus) – kas ir savvaļas putnu suga, uz kuru attiecas Direktīva 2009/147, – aizsardzību.

60

Treškārt, Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 1. punktā ir precizēts – kā tas ir atgādināts šī sprieduma 43. punktā –, ka atbalsts, uz kuru ir atsauce šajā tiesību normā, ir paredzēts, lai tā saņēmējam atlīdzinātu papildu izmaksas un negūtos ienākumus, kas attiecīgajās teritorijās izriet no nelabvēlīgiem, ar Direktīvu 92/43, 000/60 un 2009/147 īstenošanu saistītiem faktoriem.

61

No minētās tiesību normas skaidri izriet, ka šo atbalstu var piešķirt it īpaši tad, ja teritorijā, par kuru var saņemt maksājumu saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punktu, ir nelabvēlīgi, ar Direktīvas 2009/147 īstenošanu saistīti faktori, kā to rakstveida apsvērumos ir norādījusi gan Latvijas valdība, gan Komisija.

62

Tādējādi minēto atbalstu par šādu teritoriju var piešķirt gan tad, ja tajā ir konstatēti nelabvēlīgi faktori, kas ir saistīti ar kādas savvaļas putnu sugas aizsardzības valsts pasākumu, kurš ir veikts saskaņā ar Direktīvu 2009/147, gan tad, ja šis pasākums ir veikts saskaņā ar Direktīvas 92/43 10. pantu, kā tas ir norādīts šī sprieduma 58. punktā.

63

Ceturtkārt, Regulā Nr. 1305/2013 izvirzītais un šīs regulas 1. panta 1. punktā noteiktais vispārējais lauku attīstības stratēģiskā atbalsta mērķis it īpaši ir konkretizēts – kā tas izriet no minētās regulas 6. panta 1. punkta un no tās III sadaļas, uz kuru ir izdarīta atsauce šajā pēdējā minētajā tiesību normā, – ar dalībvalstīm sniegto iespēju veikt pasākumu kopumu, lai īstenotu Savienības lauku attīstības prioritātes.

64

Viens no šiem pasākumiem ir Regulas Nr. 1305/2013 30. pantā paredzētais atbalsts, kura konkrētais mērķis, kā uz to norādīts šīs regulas 24. apsvērumā, ir piešķirt lauksaimniekiem un mežu tiesiskajiem valdītājiem atbalstu, lai palīdzētu pārvarēt konkrētas grūtības attiecīgajos apvidos, kuros tās radušās, īstenojot Savienības direktīvas, ar kurām tiek nodrošināta dabisko dzīvotņu, dzīvnieku un augu sugu dzīvotņu, pašu šo sugu, kā arī ūdeņu aizsardzība.

65

Šis mērķis, kas ir formulēts tādējādi, ka a priori nav izslēgti nekāda veida nelabvēlīgi faktori, kas saistīti ar kādas no šīm direktīvām īstenošanu, skaidri liek saprast, ka minētajā 30. pantā paredzēto atbalstu var piešķirt it īpaši gadījumā, kad šādi nelabvēlīgi faktori izriet no tā, ka teritorijā, par kuru šis atbalsts ir pieprasīts, ir ieviesti vides radīti ierobežojumi, kuri attiecas uz lauksaimniecību vai mežsaimniecību un kuru mērķis ir sekmēt kādas savvaļas putnu sugas, uz kuru attiecas Direktīva 2009/147, aizsardzības nodrošināšanu, neatkarīgi no tā, vai šo ierobežojumu avots ir valsts pasākums, kas ir veikts saskaņā ar šo direktīvu vai saskaņā ar Direktīvas 92/43 10. pantu.

66

Tādējādi minētais mērķis apstiprina Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta interpretāciju, kas izriet no dažādiem šī sprieduma 50.–62. punktā analizētiem tekstuāliem un kontekstuāliem elementiem.

67

Tā kā tiesa turklāt, kā izriet no šī sprieduma 38. punktā izklāstītā, vēlas noskaidrot, kādas tiesiskās sekas varētu izrietēt no tāda atbalsta kā pamatlietā aplūkotais atlīdzinājuma vai kompensējošā rakstura, ņemot vērā Savienības primāro vai atvasināto tiesību normas par publiska atbalsta piešķiršanu, ir jāatgādina, pirmkārt, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. panta mērķis – kā tas norādīts šī sprieduma 43. un 60. punktā – ir ļaut piešķirt atbalstu, lai lauksaimniekiem un mežu tiesiskajiem valdītājiem kompensētu izmaksas un negūtos ienākumus, kas tiem izriet no nelabvēlīgiem faktoriem, kuri saistīti ar Direktīvu 92/43, 2000/60 un 2009/147 īstenošanu. Šī atbalsta atlīdzinājuma vai kompensējošais raksturs tādējādi izriet no paša šī atbalsta mērķa, kādu ir izvirzījis Savienības likumdevējs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 30. marts, Lingurár, C‑315/16, EU:C:2017:244, 26. un 28. punkts, kā arī 2022. gada 27. janvāris, Sātiņi‑S, C‑234/20, EU:C:2022:56, 43. punkts), un līdz ar to šis raksturs nevar likt apšaubīt tā kvalifikāciju par atbalstu, ko var piešķirt saskaņā ar Savienības tiesisko regulējumu par ELFLA.

68

Otrkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka šis atlīdzinājuma vai kompensējošais raksturs nekādā ziņā neizslēdz, ka šāds atbalsts, kas ir finansēts no valsts līdzekļiem, turklāt var tikt kvalificēts kā “valsts atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ja vien ir izpildīti pārējie šīs tiesību normas piemērošanas nosacījumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 27. janvāris, Sātiņi‑S, C‑238/20, EU:C:2022:57, 40. un 52. punkts).

69

Ņemot vērā visus iepriekš paustos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. pants, ņemot vērā it īpaši tā 6. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka atbalsts, kas pieprasīts par mikroliegumu, kurš mežā ir izveidots, lai īstenotu Direktīvas 2009/147 mērķus, ietilpst šī 30. panta piemērošanas jomā.

70

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regula Nr. 702/2014 ir jāinterpretē tādējādi, ka par saderīgu ar iekšējo tirgu nevar atzīt atbalstu, ko, pamatojoties uz Regulu Nr. 1305/2013, par mežā izveidotu mikroliegumu Direktīvas 2009/147 mērķu īstenošanai ir pieprasījis grūtībās nonācis uzņēmums.

71

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka atbalsts, saistībā ar kuru iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt Regulu Nr. 702/2014, ir atbalsts, kas pieprasīts saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 30. pantu. Tādējādi runa ir par Savienības tiesiskajā regulējumā, proti, regulējumā par ELFLA, paredzētu atbalstu.

72

Tomēr šo atbalstu ir paredzēts piešķirt personām, kas lūdz to saņemt nevis tieši no Savienības, bet ar dalībvalstu starpniecību un atbilstoši to iesniegtajām lauku attīstības programmām, kuras apstiprinājusi Komisija, kā tas izriet no Regulas Nr. 1305/2013 6. panta 1.–3. punkta un kā Tiesa to jau ir norādījusi gan saistībā ar šo regulu, gan saistībā ar regulu, kas ar to tika atcelta un aizstāta (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 30. marts, Lingurár, C‑315/16, EU:C:2017:244, 21. punkts, un 2021. gada 6. oktobris, Lauku atbalsta dienests (Darbības sākšanas atbalsts lauksaimniecībā), C‑119/20, EU:C:2021:817, 54.–56. punkts).

73

Pats šis mehānisms atspoguļo dalītu dalībvalstu un Komisijas atbildību, kas saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 1. panta 1. punktu strukturē no ELFLA finansētu Savienības atbalstu lauku attīstībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, Lauku atbalsta dienests (Darbības sākšanas atbalsts lauksaimniecībā), C‑119/20, EU:C:2021:817, 57. punkts), ņemot vērā, ka šis atbalsts var izpausties ne tikai kā finansējums no Savienības budžeta, bet arī kā papildu finansējums no valsts līdzekļiem.

74

Kā izriet no šī sprieduma 68. punkta, šis papildu finansējums, ņemot vērā tam izmantoto līdzekļu valsts izcelsmi, var tikt kvalificēts kā valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ja vien ir izpildīti pārējie šīs tiesību normas piemērošanas nosacījumi. Šāda kvalifikācija ir iemesls piemērot visas atbilstošās Savienības tiesību normas par valsts atbalstu, ja vien konkrētā gadījumā minētais finansējums nav saistīts ar darbībām, kuras ietilpst LESD 42. panta piemērošanas jomā, un šādā gadījumā tam nav piemērojami šie noteikumi saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 81. panta 2. punktu.

75

Runājot par finansējumu no Savienības budžeta, ir jānorāda, ka no Regulas Nr. 1305/2013 81. panta 1. punkta un šīs regulas 56. apsvēruma, kura kontekstā šī tiesību norma ir jāaplūko, izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies tam piemērot arī LESD 107.–109. pantu, izņemot, ja tas attiecas uz darbībām, kuras ietilpst LESD 42. panta piemērošanas jomā, kā tas noteikts minētās regulas 81. panta 2. punktā.

76

Šīs leģislatīvās izvēles – kuras mērķis, kā izriet no šīs pašas regulas 1. panta 1. punkta, ir nodrošināt koordināciju starp ELFLA un pārējiem Savienības instrumentiem – sekas ir tādas, ka atbalstam lauku attīstībai, kas tiek līdzfinansēts no valsts līdzekļiem un Savienības budžeta līdzekļiem, kopumā ir piemērojamas visas atbilstošās Savienības tiesību normas par valsts atbalstu.

77

Vienas no šīm tiesību normām ir it īpaši Regulas Nr. 702/2014 normas, kuras iesniedzējtiesa lūdz interpretēt, lai būtībā noskaidrotu, vai atbalstam, ko grūtībās nonācis uzņēmums, pamatojoties uz Regulas Nr. 1305/2013 30. pantu, ir pieprasījis attiecībā uz mikroliegumu, kurš izveidots mežā, lai īstenotu Direktīvas 2009/147 mērķus, ir piemērojams ar šo regulu izveidotais atbrīvojuma režīms.

78

Šajā ziņā ir jākonstatē, pirmkārt, ka Regulas Nr. 702/2014 mērķis, kā izriet no tās nosaukuma, ir dažas tāda individuāla atbalsta kategorijas, ko piešķir lauksaimniecības nozarē, mežsaimniecības nozarē un lauku apvidos, atzīt par saderīgām ar iekšējo tirgu, kā arī tādējādi atbrīvot tās no LESD 108. panta 3. punktā paredzētā vispārējā paziņošanas pienākuma, ja vien šis individuālais atbalsts atbilst visiem šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. maijs, Azienda Sanitaria Provinciale diCatania, C‑128/19, EU:C:2021:401, 47. punkts).

79

Šāda veida atbrīvojuma regula neizslēdz, ka konkrēts individuālais atbalsts – kas ietilpst kādā no tajā uzskaitītajām kategorijām, taču neatbilst nosacījumiem, kuri ļauj to atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz šo atbrīvojuma regulu, – konkrētas pārbaudes beigās tomēr var tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja vien šis atbalsts iepriekš ir bijis paziņots Komisijai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 5. marts, EestiPagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 57., 59., 86. un 87. punkts, kā arī 2021. gada 20. maijs, Azienda Sanitaria Provinciale di Catania, C‑128/19, EU:C:2021:401, 42. punkts).

80

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma tomēr neizriet, ka šāda iepriekšēja paziņošana būtu notikusi.

81

Otrkārt, no Regulas Nr. 702/2014 1. panta 1. punkta e) apakšpunkta, kas aplūkots kopā ar 1. panta 3. punkta a) apakšpunktu un izskaidrots šīs regulas 60. apsvērumā, izriet, ka ar minēto regulu ieviestais atbrīvojums ir piemērojams atbalstam mežsaimniecībai, tostarp tam, kas tiek līdzfinansēts no ELFLA.

82

Regula Nr. 702/2014 tādējādi ir piemērojama it īpaši Regulas Nr. 1305/2013 30. pantā paredzētajam atbalstam un it īpaši atbalstam, kas saskaņā ar šo tiesību normu tiek pieprasīts par mikroliegumu, kurš izveidots mežā, lai īstenotu Direktīvas 2009/147 mērķus, piemēram, pamatlietā aplūkotajam atbalstam.

83

No tā izriet – lai šādu atbalstu varētu atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu atbilstoši Regulai Nr. 702/2014 un saņemt šajā regulā paredzēto atbrīvojumu, tam ir jāatbilst visiem nosacījumiem, kādi tajā ir izvirzīti šai saderības atzīšanai.

84

Šie nosacījumi saskaņā ar minētās regulas 1. panta 6. punktu ietver arī nosacījumu, ka šāda atbalsta pieprasītājs nedrīkst būt grūtībās nonācis uzņēmums, neskarot dažādus izņēmumus, no kuriem iesniedzējtiesas nolēmumā neviens nav norādīts kā atbilstošs pamatlietā; tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

85

Turklāt no šīs pašas regulas 2. panta 14. punktā ietvertās jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” definīcijas izriet, ka šis jēdziens it īpaši ietver sabiedrības ar ierobežotu atbildību, ja uzkrāto zaudējumu dēļ ir zudusi vairāk nekā puse no to parakstītā kapitāla, un, pamatojoties uz šo kritēriju, kompetentā valsts iestāde ir atteikusies piešķirt pamatlietā aplūkoto atbalstu, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmumā ietvertā un šī sprieduma 32. punktā apkopotā izklāsta.

86

No tā izriet, ka Regula Nr. 702/2014 ir jāinterpretē tādējādi, ka atbalsts mežsaimniecībai un, konkrētāk, atbalsts, ko, pamatojoties uz Regulas Nr. 1305/2013 30. pantu, attiecībā uz mikroliegumu, kurš izveidots mežā, lai īstenotu Direktīvas 2009/147 mērķus, ir pieprasījis grūtībās nonācis uzņēmums minētā 2. panta 14. punkta izpratnē, nevar tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz Regulu Nr. 702/2014.

87

Visbeidzot, ceturtkārt, ciktāl iesniedzējtiesai, šķiet, ir šaubas par šīs izslēgšanas spēkā esamību, ņemot vērā tiesības uz īpašumu un vispārējos vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus, kā izriet no šī sprieduma 40. punktā apkopotā izklāsta, vispirms ir jānorāda, ka no Regulas Nr. 702/2014 analīzes izriet, ka minētā izslēgšana nav pamatota ar mērķi aizsargāt Savienības līdzekļus, par kuru šī tiesa jautā, vai šis mērķis nepamatoti nav izvirzīts priekšplānā uz iepriekš minēto tiesību un abu vispārējo principu rēķina.

88

Kā izriet no šīs regulas 16. apsvēruma, kurā ir izskaidrots, kāpēc grūtībās nonākušiem uzņēmumiem nevar piemērot ar minēto regulu ieviesto atbrīvojumu, neskarot šī sprieduma 84. punktā minētos izņēmumus, šīs izslēgšanas mērķis ir garantēt, ka viss šādu uzņēmumu lūgtais atbalsts ekskluzīvi un saskaņoti tiktu pārbaudīts, ņemot vērā visas konkrētās procesuālo un materiālo tiesību normas, kuras tikušas ieviestas tieši tāpēc, lai atbilstošā veidā ņemtu vērā šo uzņēmumu īpašo situāciju. Tādējādi minētās izslēgšanas vienīgais mērķis un vienīgās sekas ir nevis vispārīgi aizliegt grūtībās nonākušiem uzņēmumiem saņemt atbalstu mežsaimniecībai, jo šāda iespēja tiem ir, ievērojot šīs tiesību normas, bet padarīt Regulu Nr. 702/2014 nepiemērojamu šim atbalstam, ja šādi uzņēmumi ir pieprasījuši to piešķirt.

89

Turpinājumā ir jānorāda, ka ar pašām minētajām tiesību normām ir paredzēts nodrošināt, ka atbalsts, ko var piešķirt grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, atbilst nosacījumiem, kuri ļauj atzīt šo atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu, paturot prātā, ka šāda atbalsta piešķiršana ir nevis tiesības, kas ir uzņēmumiem, jo valsts atbalsta piešķiršana principā ir aizliegta ar LESD, bet valsts iestādēm sniegta iespēja, ja šim atbalstam ir vispārējas nozīmes LESD 107. panta 3. punktā paredzēti mērķi un tas atbilst piemērojamajā tiesiskajā regulējumā paredzētajiem nosacījumiem. No tā it īpaši izriet – lai gan dalībvalstīm ir tiesības piešķirt atbalstu, kas līdzfinansēts no ELFLA, pamatojoties uz Regulas Nr. 1305/2013 30. pantu, dalībvalstīm nav pienākuma to darīt, bet, tieši pretēji, tām šajā ziņā ir rīcības brīvība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 6. oktobris, Lauku atbalsta dienests (Darbības sākšanas atbalsts lauksaimniecībā), C‑119/20, EU:C:2021:817, 56. punkts; 2022. gada 27. janvāris, Sātiņi‑S, C‑234/20, EU:C:2022:56, 40. un 66. punkts, kā arī 2022. gada 27. janvāris, Sātiņi‑S, C‑238/20, EU:C:2022:57, 36. punkts).

90

Ņemot vērā iepriekš teikto, šāda rīcības brīvība ir jāīsteno, ievērojot šīs regulas noteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 30. marts, Lingurár, C‑315/16, EU:C:2017:244, 18. punkts) un ievērojot Savienības tiesību vispārējos principus (pēc analoģijas saistībā ar tāda finansējuma piešķiršanu, ko var piešķirt, no Savienības fonda, kas nav ELFLA, skat. spriedumu, 2022. gada 27. janvāris, Zinātnes parks, C‑347/20, EU:C:2022:59, 61. punkts).

91

Visbeidzot šajā ziņā konkrētu režīmu, kas Regulā Nr. 702/2014 ir paredzēts konkrēti grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, pašu par sevi nevar uzskatīt par tādu, kurš var būt pretrunā Hartas 17. pantā garantētajām tiesībām uz īpašumu vai vispārējiem vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principiem.

92

Pirmkārt, Tiesa jau ir atzinusi – tā kā tiesības uz īpašumu nav absolūta prerogatīva, to īstenošanai, ievērojot Hartas 52. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus, var tikt noteikts ierobežojums, kas ir pamatots ar Savienības atzītu vispārējo interešu mērķi, piemēram, tādu, kurš izriet no valsts pasākuma, kas ir veikts, lai aizsargātu dabu un vidi saskaņā ar Direktīvām 92/43 vai 2009/147, un personai, kuras tiesības uz īpašumu šādā veidā ir ierobežotas, tomēr ne vienmēr ir tiesības saņemt atlīdzību un, konkrētāk, atbalstu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1305/2013 30. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 27. janvāris, Sātiņi‑S, C‑234/20, EU:C:2022:56, 62.–66. punkts, un 2022. gada 27. janvāris, Sātiņi‑S, C‑238/20, EU:C:2022:57, 32.–36. punkts). Tādēļ, ja valsts pasākuma dēļ, kas ir veikts dabas un vides aizsardzības nolūkā saskaņā ar Direktīvām 92/43 vai 2009/147, attiecīgā zemes gabala vērtība zustu tik krasi, ka tā līdzinātos īpašuma atņemšanai, šī zemes gabala īpašniekam, ņemot vērā, ka pastāv Savienības tiesību īstenošanas situācija, būtu tiesības uz kompensāciju saskaņā ar Hartas 17. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 9. jūnijs, Pesce u.c., C‑78/16 un C‑79/16, EU:C:2016:428, 85. un 86. punkts).

93

Otrkārt, to, ka uzņēmumiem, kuru tiesības uz īpašumu tikušas ierobežotas saskaņā ar valsts pasākumu, kas ir veikts dabas un vides aizsardzības nolūkā saskaņā ar Direktīvu 92/43 vai Direktīvu 2009/147, var tikt piešķirts atbalsts, kura saderība ar iekšējo tirgu ir atkarīga no nosacījumiem, kas atšķiras atkarībā no tā, vai uzņēmumi ir vai nav nonākuši grūtībās, attaisno atšķirīgās situācijas, kādās šīs abas uzņēmumu kategorijas atrodas, ņemot vērā Savienības tiesības par valsts atbalstu.

94

Ievērojot ekonomiskās vai finansiālās grūtības, kādās ir nonākuši šie uzņēmumi, ir pamatoti atbalsta, kas tiem var tikt piešķirts, saderības ar iekšējo tirgu pārbaudei izvirzīt konkrētus nosacījumus, kuri ļauj ņemt vērā to grūtības un ietekmi, kas tiem var rasties (pēc analoģijas saistībā ar atbrīvojuma regulas, kas nav Regula Nr. 702/2014, nepiemērojamību grūtībās nonākušiem uzņēmumiem skat. spriedumu, 2022. gada 27. janvāris, Zinātnes parks, C‑347/20, EU:C:2022:59, 46.–49. un 57. punkts).

95

Turklāt nešķiet, ka Regulā Nr. 702/2014 paredzētā atbrīvojuma nepiemērojamība grūtībās nonākušiem uzņēmumiem būtu pretrunā vispārējam samērīguma principam. Neatkarīgi no tā, ka nepiemērojamība ir atbilstīga, kas izriet no šī sprieduma iepriekšējā punkta, to nevar uzskatīt par tādu, kas pārsniedz vajadzīgo izvirzītā mērķa sasniegšanai, jo, kā norādīts šī sprieduma 79. un 88. punktā, tā nerada šķērsli tam, ka šiem uzņēmumiem var tikt piešķirts atbalsts mežsaimniecībai vai atbalsts grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, ja vien šāds atbalsts atbilst nosacījumiem, kas paredzēti minētajiem uzņēmumiem piemērojamās valsts atbalsta tiesību normās.

96

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regula Nr. 702/2014 ir jāinterpretē tādējādi, ka par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar šo regulu nevar atzīt atbalstu, ko, pamatojoties uz Regulu Nr. 1305/2013, attiecībā uz mikroliegumu, kurš izveidots mežā, lai īstenotu Direktīvas 2009/147 mērķus, ir pieprasījis grūtībās nonācis uzņēmums Regulas Nr. 702/2014 2. panta 14. punkta izpratnē.

97

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež: